(Ļoti nopietns raksts. Vēlams lasīt ar vēsu prātu. Ja šķiet, ka sūfiji par daudz ņem uz sevi, palūkojiet tomēr, vai rakstā nav nopietni pārdomājamas lietas.- I.L.)
Mēs mēdzam apgalvot, ka cilvēks ir cēlies no tālienes, tik tālas tālienes, ka runājot par cilvēka izcelsmi, bieži lieto izteicienu “aiz debess sfēru robežām”. Cilvēks ir attālināts no savas sākotnes. Dažas no viņa jūtām (bet ne visas) uz to tik tikko manāmi norāda. Lūk, kāpēc mēs runājam par “šķiršanos no Iemīļotā”, bet tie ir tehniski jēdzieni, un tie, kas tos lieto, lai pastiprinātu tikai savu jūtu dzīvi, to arī pastiprina.
Cilvēkam ir iespēja atgriezties pie savas sākotnes. Viņš par to ir aizmirsis. Patiesībā viņš atrodas miega stāvoklī attiecībā pret īstenību.
Sūfisma mērķis ir palīdzēt cilvēkam pamosties šo (atgriešanās) iespēju īstenošanai, bet ne vienkārši tam, lai viņam būtu savs uzskats par to. Tas, kurš ir pamodies, var atgriezties, uzsākot “ceļojumu” un dzīvojot vienlaikus šo dzīvi šeit visā pilnībā.
Mūku dzīves un vientuļniecības tradīcijas ir sagatavošanās un attīstības īslaicīgu norišu atspoguļojumi, kas ir tik drausmīgi izkropļoti un novesti līdz smieklīgumam, ka kalpo par patvērumu tiem, kas vēlas palikt miegā.
Lai cik neticami tas viss neliktos, tā tas ir. Protams, tas nav mazāk ticams kā daudz kas cits, kam tic cilvēki. Daudzas no šīm pārliecībām nešaubīgi ir maldīgas: mēs visi zinām cilvēkus, kas tic tam, kas ir maldi, kā visi esam pārliecināti.
No otras puses, tā kā sūfisms paļaujas uz iedarbību, nevis uz ticību, sūfiji nerūpējas par ticības uzpotēšanu un uzturēšanu. Ar “Es ticu, ka tas ir patiess” nevar aizvietot “Lūk, kā tas notiek”. Šīs divas pieejas ja ne ārēji, tad būtībā ir pretējas.
Ja cilvēks sevi atklās no jauna, viņš spēs pagarināt savu esamību neierobežoti. Pretējā gadījumā viņš var degradēties līdz “nekas”. Tie, kas šādā apgalvojumā redz draudus vai apsolījumu, šim (sūfiju) darbam neder. Īstenība nesatur ne draudus, ne apsolījumus, tos rada cilvēks ar savu izskaidrojumu.
Laiku pa laikam ir tikuši sūtīti cilvēki, lai pūlētos cilvēkam palīdzēt un glābt (pestīt) viņu no “akluma” un “miega” (ko mūsdienīgi labāk saukt par amnēziju), – kurus mūsu zinātniskajā literatūrā vienmēr apraksta kā vietēju slimību.
Šie cilvēki ir pastāvīgā saskarsmē ar Avotu, un viņi nes “zāles”, kuras ir puse no izārstēšanās.
Otra puse, tāpat kā parastajā zemes medicīnā, ir paša slimā organisma darbībā, kas vērsta uz atjaunošanos ar nelielu atbalstu.
Šie kosmiskie dziednieki – tas ir sena jēdziena burtisks tulkojums – bieži dzīvo pasaulē nemanāmi, kā kamielis tuksnesī. Viņi ir bijuši pie visām tautām un piederējuši visām reliģijām.
Būtībā reliģijai ir divi uzdevumi, kuri visās esošajās reliģiskajās sistēmās ir pilnīgi samuļļāti dēļ tā, ka sludinātājiem un ievērojamākajiem aktīvākajiem teorētiķiem ir trūcis apjēgas, kādai būtu jāpiemīt zinātājiem.
Pirmais uzdevums ir cilvēka vadīšana nekaitīgā taisnīgā un mierīgā veidā, kā arī sabiedrības iedibināšana un palīdzība tās uzturēšanā.
Otrs uzdevums ir iekšējā puse, kas ved cilvēkus no ārējas stabilitātes uz darbību, kas tos modina un palīdz gūt iekšēju nemainīgumu.
Neskaitāmas cilvēka attīstības sistēmu atliekas turpina riņķot pa pasauli, bet īstenībā tās visas ir zaudējušas vērtību šajā iekšējā ziņā, kaut var būt interesantas vēsturiski.
Protams, pietiek tikai paskatīties uz tām, lai pamanītu, ka tās noder vien cilvēka un sabiedrības sajūtu apmierināšanai – lai kāds nebūtu to pašnovērtējums. Vissaudzīgāk tās var aprakstīt kā pajūgus, kurus pametuši to īpašnieki un piepildījuši pussaprātīgi diletanti, kas meklē tikai aizmiršanos no domas par savu bēdīgo stāvokli.
Tomēr “Mācība”, ko darbina tie, kurus saucam par “Viedajiem”, turpina pastāvēt un var pieņemt jebkuru veidu. Tā tiek saglabāta vesela un tiek pastāvīgi uzturēta, pateicoties noteiktiem sūfijiem. Cieši blakām šīm īstajām grupām pastāv labas gribas, bet atdarinošas grupas, kas pamatojas uz sūfismu, bet kam nav nekādas nozīmes “Darba” iekšējā jomā.
Atpazīt “Patiesu Skolotāju” iespējams tikai tad, ja mācekļa kandidāts, ir, kā mēs sakām, “patiess”. Šis jēdziens attiecas uz viņa stāvokli, ne uzskatiem.
Patiesums nozīmē, ka viņš ir pietiekami objektīvs (bez aizspriedumiem, bezkaislīgs, taisnprātīgs), lai atpazītu zinātāju un uzdevuma dabu. Šādas pakāpes sasniegšanai meklētājam ir jāmācās atmest, kaut uz laiku, virspusīgus skolotāju, Mācības un paša novērtējumus. Ar virspusīgumu mēs saprotam kaut ko pilnīgi noteiktu: automātiskus pieņēmumus, kas dibinās uz likumiem, kurus lieto citu parādību veidu izpētē.
Cilvēks var tiekties uz sūfismu nepareizu dziņu dēļ – kā ziņkārība, spēka iegūšanas kāre, bailes, nedrošība,- bet, neskatoties uz to, viņam ir cerība attīstīt darba izpratni. Bet, ja viņš tikai grimst savā kārībā un pastiprina iegūšanas slāpes, tad viņš nav sūfijs un diezin vai par tādu kļūs. Viņš tādā gadījumā lieto un patērē zemākus pamudinājumus, kā tas viņam būtu vajadzīgs, kaut, iespējams, nespēj tikai pasargāt sevi no tādu stimulu vēlmes.
Sūfismam ir divi tehniskie (paņēmienu ziņā -I.L.) pamatmērķi:
(1) parādīt cilvēkam viņu, kāds viņš ir; un
(2) palīdzēt viņam attīstīt savu īsto iekšējo “Es”, viņa nemainīgo daļu.
Kaut cilvēks ir “cēlies no tālienes, guļ un var atgriezties pēc tam, kad ir apguvis līdzekļus”, viņš to var paveikt vien tad, ja strādā uz tās pasaules, kur mēs viņu atrodam, vides cietā pamata: mūsu moto ir “Būt pasaulē, bet ne no pasaules”.
Sūfiji, kā atzīst ārēji pētnieki visur, ir radījuši dižus pasaules literatūras darbus, īpaši līdzības, pamācošus nostāstus un dzeju. Tomēr atšķirībā no parastiem literātiem viņi tos uzskata par sava darba līdzekli, ne mērķi:
“Kad attīstīts Cilvēks dara kaut ko sajūsmas vērtu, tas ir viņa Meistarības liecinājums, ne viņa mērķis.”
No angļu valodas tulkojis H.B.Nomadovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/thinkers/think1.htm
Gara dāvanas 