Dzirdēju Dievu smejam. Hafizs

(Šamsuddīns Mohammads Hafizs no Širāzas ir 14.gadsimta (apm.1320-1389) Irānas dzejnieks filosofs, dižs sūfijs, dzīvojis 100 gadus pēc Rūmī. Viņš ir saukts par Korāna sakņu Skolotāju, Slēptā Mēli, Noslēpumu Tulku. Lasot ir jāatceras, ka vīns sūfiju dzejā ir poētisks jēdziens, kas vairāk nozīmē garīgu skurbumu. Tāpat, Iemīļotais ir Dievs. Jāatceras arī tas, ka sūfiju paņēmiens neiekalst tā sauktajā “vārdā” ir spēlēt draiskuli un jampampiņu. Sūfiji savā ziņā ir garīgās jomas džezmeni.) Turpināt lasīt

Nesalīdzināmā Mullas Nasreddīna varoņdarbi. Idriss Šahs

(Dzīve ir, ja ir piedzīvojums. Piedzīvojums – pārdzīvojums virsapziņas – Svētā Gara un Skolotāja vadībā paver iespēju apjēgai. Varbūt, ka apjēga ir dzīves iznākums. Apjēgu nenes paviršs, aprobežots un nepārvaldīts prāts. Un šajā ziņā gadsimtos pārbaudīts slēpts palīgs ir arī šis nelaimes putns, nejēga, viltnieks, āksts, grēcinieks, vieds veselā saprāta skolotājs, “garā vājais”, “attapīgais ganupuika”, “trešais tēvadēls”, katra mūsu spogulis – Nasreddīns. Ēras sākuma jūdiem galēju traģiski daudzsološu spoguli krusta nāvē rādījis mīlestības iemiesojums un līdzību meistars Jēzus. Vai tik Jēzum un Nasreddīnam nebūtu daudz ko pārrunāt, sevišķi par ārišķību, burtkalpību un liekulību. I.L.) Turpināt lasīt

Vienpadsmit Nakšbandijja (Izrakstītāji, Masters of the design) kopienas norādījumi. No Idrisa Šaha “Iesmaržinātais skorpions”

(Šīs vienas no pazīstamākām sūfiju kopienām, brālībām – tarikatiem dibinātājs Baha-ad-Dīns Nakšbands Buhārietis (1314.-1389.) ir dzimis Kasr-i-Hinduvani (“Indiešu cietoksnis”, arī Kasr – i-Arifan) ciematā pie Buhāras; tadžiku amatnieka – skārda ciļņotāja un audēja ģimenē. Baha-ad-Dīns ir pārmantojis tēva amatu – nodarbojies arī ar zīda izrakstīšanu ar zelta diegu – no amata nosaukuma cēlusies viņa iesauka Nakšband.  Turpināt lasīt

Dorisas Lesingas ievads Idrisa Šaha “Mācīties kā mācīties”

Pavisam nesen, 1964.gadā parādījās Idrisa Šaha (Idries Shah, arī Idries Abutahir Shah, Idris Shah, né Sayyid Idris al-Hashimi) “The Sufis”. Un bija acīmredzams, ka ar šo grāmatu, kura uzreiz kļuva par klasiku savā jomā, ir parādījies Paraugs, kādi laiku pa laikam izceļas, piedāvājot sūfiju Ceļu jaunos veidos, kas atbilst jaunām prasībām. Jo sūfisms nav pagātnes pētniecība vai viduslaiku svēto dievināšana:  Turpināt lasīt

Pazaudētais vārds. Hazrats Inajats Hāns. 6. nodaļa no “Skaņas noslēpumainība”

“Pazaudētais vārds” – tā ir mistiķu simboliska frāze, kas Austrumos un viedo vidū ir pastāvējusi visos laikos. Šīs problēmas izprašanai ir dibinātas daudzas garīgas un mistiskas skolas, bet – un tas ir fakts – lai kurš būtu to risinājis, pēcāk ļoti maz par to runā. Austrumos stāsta senu notikumu par to, ka kaut kad kādā zemē ir bijusi noslēpuma siena. Ja lai vai kas uzrāpies pa to sienu, tas nevis atgriezies un pastāstījis par to, kas ir aiz sienas, bet pasmaidījis, nolēcis turp un Turpināt lasīt

Sūfisma ietekme uz tradicionālo persiešu mūziku. Saīds Hoseīns Nasrs

Par autoru. Saīds Huseīns Nasrs – viens no pzīstamākajiem un nopietnākajiem reliģiju pētniekiem, daudzu grāmatu autors, dižs irānists un sūfisma pētnieks, pats pieder pie viena no tarikatiem (sūfi Ceļiem). Nasrs ir profesors Dž. Vašingtona Universitātē. Viņš ir tuvs tradicionālistu (M. Eliade, F. Šions u.c.) aprindu idejām.
Ilggadīga draudzība saista S.H. Nasru un Hurbahšu. S. Nasra raksti ir publicēti žūrnālā “Sūfi”, ko izdod izdevniecība Nimatullahija. Viņš ir arī darbīgi piedalījies starptautiskās konferencēs par sūfismu, kuru sponsors ir bijis Nimatullahija ordenis.

Saistība starp garīgumu un islāma mākslu, kas izpaužas muzikālos veidos, sevišķi skaidra un spraiga ir persiešu klasiskajā mūzikā, kura ir viena no visnozīmīgākajām un ilglaicīgākajām islāma tautu tradīcijām. Tradicionālā persiešu mūzika līdzīgi kā visas garīgas dabas mākslas pamatojas klusumā.

Turpināt lasīt

10 Sūfi Domas. Hazrats Inajats Khans

Ir viens Dievs, Mūžīgais, Vienīgā Esamība, nav nekā bez Dieva.

Ir viens Skolotājs, visu dvēseļu Vadītājs Gars, kas pastāvīgi ved visus sekotājus uz gaismu.

Ir viena Svētā Grāmata, dabas svētais raksts, kas patiesi apskaidro visus lasītājus.

Ir viena Reliģija, nelokāma attīstība patiesā virzienā uz ideālu, kas īsteno katras dvēseles dzīves mērķi.

Ir viens Likums, Savstarpīguma likums, kuru var pildīt ar nesavtīgu sirdsapziņu kopā ar mostošos taisnīguma izjūtu.

Ir viena cilvēku Draudze, Brālība un Māsība, kas vieno zemes bērnus Dieva tēvišķībā, tos nešķirojot.

Ir viens Tikums, mīlestība, kas plūst no pašaizliedzības un izplaukst labvēlības darbos.

Ir viens Pielūgsmes Mērķis, daile, kas pacilā savu pielūdzēju sirdis visos redzamos un neredzamos veidos.

Ir viena Patiesība, patiesa apjēga par mūsu iekšēju un ārēju esamību, kas ir visas viedībās būtība.

Ir viens Ceļš, patmīlīgā “es” pilnīga izzušana īstajā Es, kas paceļ mirstīgo nemirstībā, un kurā mājo viss pilnīgums.

The Spiritual Message of Hazrat Inayat Khan, Volume I – The Way of Illumination.

http://www.sufimovement.org/10thoughts.htm

Sūfiju meklējumi. Pēc ustada Hilmi, Mevlevi. No: Idriss Šahs. “Austrumu domātāji”

(Ļoti nopietns raksts. Vēlams lasīt ar vēsu prātu. Ja šķiet, ka sūfiji par daudz ņem uz sevi, palūkojiet tomēr, vai rakstā nav nopietni pārdomājamas lietas.- I.L.)

Mēs mēdzam apgalvot, ka cilvēks ir cēlies no tālienes, tik tālas tālienes, ka runājot par cilvēka izcelsmi, bieži lieto izteicienu “aiz debess sfēru robežām”. Cilvēks ir attālināts no savas sākotnes. Dažas no viņa jūtām (bet ne visas) uz to tik tikko manāmi norāda. Lūk, kāpēc mēs runājam par “šķiršanos no Iemīļotā”, bet tie ir tehniski jēdzieni, un tie, kas tos lieto, lai pastiprinātu tikai savu jūtu dzīvi, to arī pastiprina.
Turpināt lasīt

Kad atnāk cilvēks. Idriss Šahs. No “Zem patiesības aizsega”

Bahauddins Nakšbands teica:
“Kad pie jums atnāk cilvēks, atceraties, ka viņa uzvedībā un runā ir sajaucies daudz kas. Viņš nav atnācis vienkārši tikai pirkt vai pārdot, pārliecināt jūs par kaut ko, savu ērtību meklējumos vai jūsu ērtību dēļ, vai lai saprastu kaut ko pats, vai paskaidrotu kaut ko jums. Viņš gandrīz visos gadījumos atnāks ar šo visu un vēl ar daudz ko citu. Turpināt lasīt

Savējais. Idriss Šahs. No “Zem patiesības aizsega”

Kāds teologs ir nonācis pie Paradīzes vārtiem. Viņam ir bijis visai dievbijīgs izskats, un eņģelis vārtsargs, uzdevis viņam dažus nebūtiskus jautājumus, beigās ir pateicis:
“Draugs, tu vari ieiet Dārzā”.
“Nevajag steigties, manu zēn, – teicis garīdznieks, – esmu pazīstams kā nevainojamas ticības un izcila intelekta cilvēks un, tāds būdams, neesmu radis, ka citi man uztieptu savus lēmumus, jo par sevi izlemju pats. Kā tu vari pierādīt, ka tā tiešām ir Paradīze, nevis kaut kādas lamatas vai šķitums? Padomā labi, pirms atbildi”.
Eņģelis ir paskandinājis zvaniņu, un pa vārtiem iznākuši daži dūšīgi debesu apsargi.
Eņģelis tiem pavēlējis: “Velkiet šito iekšā, viss kārtībā, tas ir mūsējais”.

http://www.sky.od.ua/~serg2002/idris.html

Augļi. Idriss Šahs. No “Zem patiesības aizsega”

Reiz pašiem gudrākajiem no Muļķu zemes paziņoja, ka augļi kokos jau gatavi, un tie devās vākt ražu.
Tiešām, augļi bija gatavi, un no to svara zari līka gandrīz līdz zemei.
Nonākuši pie kokiem, gudrie uzsāka diskusiju, ar kuriem kokiem sākt. Tā kā vienprātību panākt neizdevās, viņi pārgāja pie cita jautājuma.

Bet tagad viņi nekādi nespēja vienoties, ar kuru roku augļus vākt – ar labo vai kreiso. Pēc tam radās vēl viena ne mazāk svarīga problēma, aiz kuras vēl viena. Turpināt lasīt

Atpestītais. Idriss Šahs. No “Zem patiesības aizsega”

Jautāts, kas ir sūfijs, Dižais skolotājs Hadrats Nuri teica:
“Sūfijs ir cilvēks, kas, būdams atpestīts, nav bijis cēlonis citu verdzībai.
Sūfismu nevar izskaidrot ne mācību jēdzienos, ne ar rituālu palīdzību.
Mācības neiztiek bez formālas piestiepšanas dogmām, bet rituāla pamatā ir atkārtotu darbību vingrināšana. Sūfisms ir kaut kas, kas tiek radīts, bet vairs netiek lietots jau radītajam.”

http://www.sky.od.ua/~serg2002/idris.html

Acis un gaisma. Idriss Šahs. No “Zem patiesības aizsega”

Garīdznieks Hatibs Ahmads teica Saliham no Mervas:
Apgaismo nedaudz savus nesaprotamos prātojumus, jo sūfistu izklāsti, lai cik nenopūlētos tos saprast, paliek man tumsā”.
Salihs no Mervas atbildēja:
“Ja aklajam ir vajadzīgas acis ne gaisma, kā gan spožs izklāsts var tam izskatīties par kaut ko citu, ne tumsu?”

http://www.sky.od.ua/~serg2002/idris.html

Izvēlos svētlaimi. Rūmī(?)

Skolotājs Bahaudīns visu mūžu bija līksms; smaids nekad nepameta viņa seju. Visa viņa dzīve bija svētku sajūtas pilna! Viņš smēja pat mirstot, it kā izbaudot nāves tuvumu.  Apkārt sēdēja mācekļi, un viens vaicāja:
— Kāpēc Tu smejies? Smēji visu mūžu, un mēs neiedrošinājāmies jautāt, kā tas tev izdodas? Un nu, pēdējā brīdī Tu smej! Kas te ir smieklīgs?
Vecais Skolotājs atbildēja:
— Pirms daudziem gadiem es ierados pie sava Skolotāja kā septiņpadsmitgadīgs jauneklis, bet jau dziļās ciešanās. Skolotājam bija jau septiņdesmit, un viņš smējās vienkārši, bez iemesla. Es jautāju: “Kā Tev tas viss sanāk?”

Un viņš atbildēja: “Iekšēji mani nekas neierobežo. Man pieder mana izvēle. Pamostoties es katru rītu sev pajautāju, ko šodien izvēlēties – svētlaimi vai ciešanas? Un vienmēr gadās, ka es izvēlos svētlaimi, jo tas tak ir tik dabiski”.

http://pritchi.castle.by/ras-5-55.html

Burvju ūdens

Reiz varens burvis, vēloties iznīcināt kādu pavalsti, izlēja avotā, no kura visi ņēma ūdeni, burvju dziru. Kurš padzērās, tas sajuka prātā.
No rīta visi pavalstnieki, ūdeni padzērušies, sajuka. Izņemot karali, kuram bija sava aka. Pamanījis, ka valstī valda jukas, viņš mēģināja atjaunot kārtību, izdodot virkni rīkojumu.
Visi padotie nosprieda, ka karalis sajucis prātā, ja izdod tādas neprātīgas pavēles. Klaigādami tie staigāja ap pili, prasīdami, lai karalis atsakās no varas.
Karalis atzina savu bezspēcību un gribēja padoties. Bet pienāca karaliene un teica: “Ejam pie viņu avota un padzeramies arī mēs. Tad mēs būsim kā viņi”.
Tā arī izdarīja. Padzērās un tūdaļ sāka muldēt. Un padotie uzreiz atteicās no savām prasībām – ja jau karalis pauž tādu gudrību, kāpēc gan neļaut tam valdīt tālāk?
Valstī atgriezās miers, kaut arī visi tur rīkojās nepavisam ne tā kā kaimiņvalstī. Un karalis varēja valdīt līdz mūža galam.

http://pritchi.castle.by/ras-5-70.html

Atklāsme

Reiz pie sufi Skolotāja pienācis kāds cilvēks un lūdzis atļauju mācīties pie viņa.
“Labi”, – teicis Skolotājs, – “bet kas tev liek to darīt? Varbūt bija zīme? Kāda atklāsme no augšas?”
“Nē, zīmes nebija”, – “Gribu tikai mācīties pie Tevis”.
Skolotājs teicis: “Tad izej ārā un pusstundiņu pastāvi. Varbūt zīme parādīsies.”
Izgājis cilvēks. Lijis, un cilvēks izmircis līdz kaulam. Garāmgājēji spiedušies gar sienām, brīnoties par dīvaini, kurš stāv lietū ielas vidū, it kā nekā labāka nebūtu, ko darīt.
Pēc pus stundas, kad cilvēks no niknuma un vilšanās jau sācis vārīties, Skolotājs to iesaucis iekšā un pajautājis: “Nu, kā ir? Atklāsme atnāca?”
“Kāda tur atklāsme!” – dusmīgs izsaucies cilvēks. – “Es tikai stāvēju lietū un mirku kā muļķis!”
“Tad kāpēc saki, ka atklāsmes nebij?” – “Tu saprati, ka esi muļķis. Ar to pietiek, varam sākt.”

Amir

http://pritchi.castle.by/ras-5-79.html

Dievišķās alkas. No “Mesnevi”. Džalaluddins Rūmī

Ieklausies ieklausies naktī kā niedrājs
Vējam uztic kliedzienu liego.
Čukstēdams itkā: “Ak, ļauj man tev izdziedāt
Karsto kvēli un sāpi, kas dedzina.”
Noslēpums dziesmā kaut vienkāršs, –
Redzams tas nav,  taustāms nav rokai.
Tu jau gan izprastu to,
Ja vien cietis būtu kā es;
Mīlas liesma ir tā, kas svilina mani.
Mīlas vīna reibumā pielūdzu es.
Ja vēlies tu zināt, cik alkas (pēc Dieva) ir negantas,
Niedrāja šalkās ieklausies vien.

http://www.sufism.ru/perssufi/arberri.htm

Mīlestība. Džalaluddins Rūmī

Pie Iemīļotā (Dieva) durvīm piegāja cilvēks un klauvēja.
Viņam jautāja: “Kas esi?” Viņš atbildēja: “Es tas esmu.”
Viņam atbildēja: “Te nav vietas Man un Tev.”
Durvis palika slēgtas.
Pēc viena vientulības un atsacīšanās gada šis cilvēks atgriezās un klauvēja atkal.
Viņam jautāja: “Kas esi?” Cilvēks atbildēja: “Tu tas esi.”
Durvis viņa priekšā atvērās.

Lai kur tu būtu un kādā stāvoklī, vienmēr centies būt iemīlējies.

http://www.sufism.spb.ru/shah/sufi13.htm#gb23