Māceklība un attīstība. Bahauddīns Nakšbands. No: Idriss Šahs. “Austrumu domātāji”

(Izvilkumi no Bahauddīna, sūfiju Rakstu (ornamentu) Skolotāja (Nakšbanda – Naqshbandi – patternmaker), Novēlējuma:)
Mums vienmēr piekodina pētīt un labi pazīt Viedo dzīvi, darbus un izteikumus, jo pastāv izpratnes saikne starp šīm lietām un iespējām, kas slēpjas mūsos.
Bet ja mēs kā burta kalpi grimsim šā materiāla izpētē ziņkāres vai izbrīna mudināti, tiešām, mēs izmainīsimies, tomēr tā būs dzīvnieka pārvērtība mazāk dzīvnieciskā, tā vietā, lai pārvērstos no dzīvnieka cilvēkā.
Patiesu Meklētāju no atdarinātājiem ir jāatšķiro pārbaudījumam, kas tiek likts cilvēka ceļā.

Ja cilvēks ir pievērsies tādai izpētei ne no sava vienkāršākā un vispatiesākā “Es”, viņš nonāks briesmās. Tāpēc, ja vien cilvēks to zinātu, viņam ir labāk izvairīties no visas metafiziskās juceklības, nevis ļauties augstākā spēka iedarbei, kas vairos viņa trūkumus, ja viņam nav jēgas, kā no tiem dziedināties vai kā attiekties pret mācību, lai neiesaistītu savus trūkumus šajā norisē.
Tieši tāpēc mēs sakām, ka pastāv daudz dažādas patiesības apjēgas jomas un līmeņi.
Viedie vienmēr ir pielikuši pūles, lai viņu mācekļi saprastu, ka pirmais pakāpiens uz apjēgu ir iepazīšanās ar ārējām, taustāmām šo zināšanu izpausmēm, tādā veidā kavējot zināšanu iekļūšanu viņu prātu nevēlamos apvidos; šādā veidā varētu sagaidīt attīstību līdz labvēlīgu iespēju sasniegšanai.
Tas līdzinās tam kā cilvēks ņem granāta augli un glabā to tik ilgi, kamēr viņa kuņģis spēs sagremot granātu kā nākas. Ja cilvēks apēdīs granāta augli, kamēr viņa kuņģis nav kārtībā, tas pasliktinās viņa stāvokli.
Viena no cilvēka slimīguma izpausmēm ir tieksme apēst granātu nekavējoties. Ja viņš tā izdara, gaidāmas nopietnas nepatikšanas.
Te jums ir izskaidrojums, kāpēc Viedie materiālu tā uzņemšanai mācekļa sirdī piešķir pakāpeniski, tā kā tiek briedināti graudi maizes cepšanai. Tā kā tas ir pārdzīvojums, nevis graudi, cilvēks savā raupjumā parasti nesajūt savu spēju apjēgt dižo patiesību un noslēpumu.

Tāpēc cilvēks, pie kura mēs vēršamies, (gaidītais māceklis) ir īpaši saskaņots cilvēka veids – “dāsnais skopais” – tāds, kas spēj uzkrāt, kad tā ir norādīts, un kurš uzkrāto liks lietā tad un tādā veidā, kad tam ir vislabvēlīgākā ietekme.
Kādreiz mani daudzus mēnešus turēja nesaprašanā mana cienījamā audzinātāja norādījumi par to, ko runāt, domāt un darīt, kas, kā man šķita, neapmierināja manu kaislīgo garīgās dzīves vēlmi. Viņš daudzas reizes man atkārtoja, ka tā vēlme, kuru es izjutu, vispār nav tieksme uz garīgumu, un ka materiāls, ko viņš man deva, ir taisni tā barība, kāda man vajadzīga.

Un tikai tad, kad es biju sasniedzis spēju nomierināt savu apsēstību, es spēju vispār viņu klausīties. Līdz tam es sev teicu: “To visu es esmu jau dzirdējis, un tas viss ir visai apšaubāms”, – vai – “Tas nu nav garīgs cilvēks”, – vai pat – “Es vēlos piedzīvot, nevis lasīt”.
Apbrīnojami bija tas, ka mans skolotājs pastāvīgi atgādināja, ka tieši tāds mans prāta stāvoklis arī ir, un kaut es ārēji viņam uzticējos un kalpoju visā, es nespēju viņam uzticēties ne vajadzīgajā mērā, ne būtiski svarīgos jautājumos.

Vēlāk, atskatoties, es aptvēru, ka tajā laikā esmu vēlējies atteikties no daudz plašākas savas neatkarības daļas, nekā bija vajadzīgs, bet nebiju gatavs atkāpties tajā mazumā, kas vien bija ceļš uz manu saprātīgumu.
Es to pieminu tādēļ, ka citu pieredzes atstāsts var palīdzēt cilvēkiem, kas atrodas tādā pat Ceļa posmā, atpazīt viņu pašu stāvokli un gūt no tā labumu.
Es atceros, ka mani vienmēr pievilka un piesaistīja satricinošais, un es kļuvu uzmanīgs katrreiz, kad tika runāts vai darīts kaut kas uzbudinošs, bet palaidu garām, dažreiz pilnīgi, tieši būtiskas puses manā saskarsmē ar skolotāju . Tā dēļ es izniekoju savas dzīves astoņus gadus, kaut arī nemitīgi biju aizņemts darbībā.
Tālāk, ir jāatceras, ka viss pastāv divos veidos. Par to mēs parasti neiedomājamies, bet tas ir ļoti izšķiroši.

Viens ir biedrošanās ar viedo un pienācīga mācīšanās pie viņa, un tas attīsta cilvēku.

Otrs ir atdarinājums, un tas ir postošs.

Galīgi no ceļa mūs šajā lietā noved tas, ka viltus māceklību un parastu biedrošanos pavadošas izjūtas, kā arī to ārišķīgās izpausmes – piedienīgums, šķietama lēnprātība,

– tas viss tik veikli veicina mūsu iedomas, ka mēs esam reliģiozi vai svētīti cilvēki,

– ka var apgalvot, ka to izraisa tas, ko dēvē par sātaniska, maldinoša spēka ielavīšanos, kas pārliecina par to ka viņiem ir darīšana ar garīgumu pat vairumu izcilu cilvēku ar nesatricināmu garīgu reputāciju un viņu sekotājus, pat vairākās paaudzēs. Tas ļauj viņiem pārnest tādu pārliecību pat uz tiem, kas nav no viņu loka, tā ka viņu reputācija nostiprinās,pateicoties tiem cilvēkiem, kas maldīgi apgalvo: “Es viņa ceļu neeju, bet nenoliedzu, ka viņš ir garīgs, labs cilvēks…”
Vienīgā iespēja to labot ir īpaša labvēlīgas situācijas izmantošana, kuru var aprēķināt ĪSTS SKOLOTĀJS, jo tikai viņš var pateikt kad, kur un kādā veidā var tikt izpildīti noteikti vingrinājumi un citi praktizēšanas veidi, pat tādi, kuriem, šķiet, nav ne mazākā sakara ar garīgumu.

Šajā ziņā ir juceklis, jo dažkārt uzskata, ka vispār nedrīkst lasīt grāmatas vai nodarboties ar kaut ko bez tiešas Skolotāja vadības. Bet šīs vispārējās un paviršās kļūdas aplamība ir acīmredzama, kad saprotam, ka Skolotājs mācību, lasīšanas vai darbības kursam var piešķirt īpašu raksturu, pielāgotu katrai īpašai cilvēku grupai vai personai, un viņš var uzskatīt par nepieciešamu arī laiku pa laikam noteikt tiem šķietami vispārpieņemtu sholastisku (prātniecisku) kursu.

Tomēr svarīgi šeit nav tas, kā lietas tiek mācekļiem sniegtas, bet tas, ka tās ir noteicis SKOLOTĀJS, un tas, ka viņš iesaistās, tiklīdz rodas nepieciešamība kaut ko mainīt.

Visa pretošanās tādam kursam vai jebkādas citas domstarpības ar Skolotāju ir mācekļa negatavības izpausme, un Skolotājs vai kāds no viņa palīgiem nevar tām pakļauties, jo māceklis vai nu spēj paklausīgi sekot kursam vai nespēj. Ja nevar, tad tajā pat mirklī viņš pārstāj būt māceklis, un tātad viņam vairs nav tiesības pat uz paskaidrojumu. Tikai īstam māceklim ir tiesības uz paskaidrojumu; bet tie, kas izkliedē uzmanību ar taujāšanu par pašu kursu, vispār nav spējīgi būt mācekļi.
Nespēja to pamanīt ir vispārēja starp sūfiju paņēmienus patapinājušiem prātnieciskiem emocionālistiem, jo tie neapjēdz, ka mācību kurss jau ir sastādīts, paredzot visus iespējamos gadījumus, kas ņem vērā visas un katras mācekļu jūtas.

Mērķis ir mācības iedarbība, darbinot mācekļa spējas. Ja viņš traucē kopienas attīstību vai palīga darbu, viņš nav skolnieks, un tam ir jākļūst visai kopienai par mācību.
Es labi apzinos, ka šīs pamatidejas ir tālas no ārējā pasaulē vispārpieņemtām, – kas balansē (jāj uz tīģera) uz tā, kas pastāvīgi satrauc arī viltus skolotājus – uz jautājuma, ko par viņiem domās citi.

Tomēr izšķirošais ir tas, VAI MĀCĪBA DARBOJAS, nevis tas, vai cilvēki ar savām ikdienas jūtām sajūt, ka viņi ir apmierināti.
Pēdējā gadījumā jūs varat būt droši, ka nekas īsti vērtīgs nenotiek vispār.
Šīs ir Bahauddīna Nakšbanda, Rakstu Skolotāja Novēlējuma pirmās daļas beigas.

No angļu valodas tulkojis H.B.Nomadovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/thinkers/think1.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s