Cildeno tikumi. Svētie Manu likumi (Manava Dharma-shastra). 1.nodaļa – Radīšana.

Hinduismā pastāv krietna dzīvesveida likums – Dharma. Tā desmit baušļi:

Mīli tuvākos;
Esi iecietīgs;
Esi līdzjutīgs;
Cieni sevi un citus;
Esi pazemīgs;
Neapbēdini citus;
Nenodari ļaunu;
Neuzturi ļaunas domas.

Hinduisma pieci krietnas uzvedības noteikumi, “niyana”:

Pieticība;
Rāmums;
Juteklisko tieksmju pārvarēšana;
Dieva iepazīšana;
Paklausība Dieva likumiem.

(Vairums zinātnieku Manu Likumus, kādi tie nonākuši līdz mūsu dienām, datē ar pirmo gadsimtu, bet pieņem, ka tie ir veidojušies ap 1200.-500. gadiem pirms Kristus. Ir arī varbūtība, ka Manu likumi jeb Manava Dharma-shastra ir veidojusies uz Dharma-shastras pamata, kas nav saglabājusies.
Bet, ja tie nav tikai to laiku spekulācija cilvēku sabiedrības pārvaldīšanai, tad to avotiem ir jābūt ārkārtīgi seniem; – ja tie ir pamatoti, tad – tajos laik(met)os, kad cilvēki dzīvojuši blakus kādām no, piemēram,  Manu Likumos minētām pārcilvēciskām būtnēm, un to saturs varētu būt autentisks tik lielā mērā, cik pareizi un pilnīgi cilvēki ir tos spējuši uztvert, cik pietiekums ir bijis atbilstošu jēdzienu krājums, cik atcerēties, cik godprātīgi pārstāstīt, pierakstīt, pārrakstīt un papildināt. Bet tas jau attiecas uz visiem senajiem mītiem un, piedodiet, arī uz visiem seno reliģiju pierakstiem.)

[1.] Dižie viedie (rsi – riši, apskaidroti dziesminieki, viedie, svētie, tiek uzskatīti par Vēdu sacerētājiem. Sākotnēji – dižie, dievišķie, Brahmas  riši, vēlāk izslavēti Vēdu zinātāji, kas dzīvo pašaizliedzīgu dzīvi) piegāja pie Manu (pirmais no daudziem Manu – Zemes dzīvo būtņu radītājs – ir cēlies no Brahmas, un tiek uzskatīts par šīs dharmašastras radītāju), kurš sēdēja, sakopojis prātu, un, pienācīgi viņu pagodinājuši, runāja šādi :

2. “Ja tev, dievišķais, labpatiktu, pasludini mums skaidri un pienācīgā veidā svētos likumus (dharmas – tikumīgas dzīves likumi) katrai no (četrām galvenajām) kastām (varnām) un cilvēkiem ar jauktu izcelsmi (antaraprabhava)”.

3. “Jo tu, ak Valdniek, vienīgais zini jēgu, (tas ir,) ritus un dvēseles zināšanas, (kas ir mācīta) visā šajā Pašpastāvošā (Svayambhu) norādījumā (vidhana – iespējams, domātas Vēdas – “zināšanas”, kā Brahmas, kurš runājis ar riši muti, atklāsmes – šruti), kas ir neizprotams un neaptverams”.
4. Viņš, kura vara ir neizmērojama, tādā veidā cildeno dižo viedo jautāts, pienācīgi viņus godināja un atbildēja, –

“Klausieties!
5. Tas (visums) pastāvēja Tumsas veidā, neapzināts, bez atšķirības pazīmēm, prātam nesasniedzams, nezināms, it kā pilnīgi iegrimis dziļā miegā.

6. Tad dievišķais Pašpastāvošais (pats Svajambhu) neredzamais, kas (tomēr) to (visu), gan lielās sastāvdaļas (rnahabhuta – ēteris, gaiss, ūdens, zeme), gan pārējās, dara saskatāmas, parādījās neatvairāmā (radošā) spēkā, izkliedēdams tumsu.
7. Viņš, kuru var uztvert vienīgi ar iekšēju redzi, kurš ir netverams, neatšķirams un mūžīgs, kurš ietver visas radītās būtnes un ir neiedomājams (acintya), atspīdēja pēc sava (-s gribas).
8. Viņš (vai nu Brahma vai Augstākā dvēsele), vēlēdamies radīt no sava ķermeņa dažāda veida būtnes, vispirms ar domas spēku radīja ūdeņus un ielaida tajos savu sēklu.

9. Tā (sēkla) kļuva par zelta olu, spožumā līdzīgu saulei; tajā (olā) viņš pats dzima kā Brahmá (Brahman – gan Brahma kā Augstākā dvēsele, pararnatman, garīgas attīstības galamērķis, gan brahma kā no Brahmas izraisījies pasaules radītājs), visas pasaules ciltstēvs.

10. Ūdeņus sauc par nara (náráh), (jo) šie ūdeņi ir, patiesi, Naras (viens no Augstākās dvēseles vārdiem) radīti; tā kā tie bija viņa pirmā atrašanās vieta, ajana (ayana, sanskr. – no saknes “i, ay” – iet; iešana, ceļš, trajektorija, virziens), tādēļ viņu sauc par Narajanu (Náráyana).

11. No šā (pirm-) cēloņa (karana – arī, šķiet, Augstākā dvēsele), kas ir neizšķirams, mūžīgs, gan īsts, gan neīsts (sadasadatmaka – iesp., gan ar sajūtām uztveramais, gan neuztveramais), tika izveidots vīrietis Puruša (Purusha – alegorisks visuma tēls kā milzu cilvēkveidīgs ķermenis ar dažādām visuma sastāvdaļām, kas pielīdzinātas atbilstošām ķermeņa daļām), kurš šajā pasaulē ir pazīstams (ar nosaukumu) Brahma.
12. Šis dievišķais uzturējās tajā olā veselu gadu, tad viņš (viens pats) ar savas domas spēku sadalīja to divās daļās;
13. Un no šīm divām daļām viņš izveidoja debesis un zemi, starp tām vidējo telpu, izplatījumu (vyoman – izplatījums, ēters, vyoiri..in), apvāršņa astoņas puses un mūžīgo ūdeņu vietu (okeānu).
14. No sevis (atmanah – ES, gars, kāda pastāvēšanas sākotnējā daba; cilvēka patiesais un augstākais ES ir Visaugstākais, atman) viņš piesaistīja arī saprātu (inanas – iekšējs domāšanas orgāns, kurš vienīgais ļauj dvēselei zināt ne tikai ārējas lietas, bet arī pašas dvēseles īpašības), kas ir gan īsts, gan neīsts, un tāpat no prāta – egoismu (ahankára, ahamkara, Ahankar), kam piemīt pašapziņas spēja (un kas ir) augstprātīgs;

15. Bez tam vēl Dižo  dvēseli (mahatatman) un visu (radību), ko ietekmē trīs vērtības (trigunani, tri-guṇa: saistītas ar labsirdību, radīšanu (satva), ar kaisli, saglabāšanu (rajas) un ar tumsu, sagraušanu (tamas)), un pēc kārtas piecus maņas orgānus (pancendriyani), kas uztver sajūtamas lietas.

16. Sasaistot šo sešu (iesp., piecu pamatelementu – mahabhutani vai  piecu sajūtu un prāta – manas) sīkās daļiņas, kam piemīt neizmērojama enerģija, ar savām paša daļiņām, viņš radīja visas būtnes.
17. Tā kā šie seši sīko daļiņu (veidi), kas veido (radītāja) uzbūvi, ieiet (a-sri) šajās (radībās), tad viedie viņa uzbūvi sauc par ķermeni (sarira).
18. Tajā ieiet lielās sastāvdaļas (veidojot mirstīgo ķermeni) kopā ar savu darbību un saprāts caur savām netveramajām daļiņām – visu būtņu veidotājs, neiznīcīgais.
19. No šo ļoti spēcīgo Purušu (purusa – pamatlikums, burtiski – “vīrietis” vai “gars”) netveramajām ķermeni (veidojošajām) daļiņām izceļas šī (pasaule) – iznīcīgais no neiznīcīgā.
20. To starpā katra nākošā (sastāvdaļa) iegūst īpašības no iepriekšējās, un ir teikts, ka, lai kuru vietu (secībā), katra no tām ieņem, tā iemanto tikpat daudz īpašību (piemēram pēdējā – zeme iegūst smaržu un vēl arī visas iepriekšējo pamatelementu īpašības).
21. Bet sākumā viņš visām (radītajām būtnēm) piešķīra to dažādos nosaukumus, darbību (karman) un piederību, stāvokli (samstha – saMstha: kopība, apvienība, kopdarbība), tāpat saskaņā ar Vēdu vārdiem.
22. Viņš, Valdnieks, radīja arī dievu kārtu, kas apveltīta ar dzīvību, un kuru daba ir darbība; un netveramo Sadhju (12 vai 17 Sadhyas: Gana jeb zemāko dievu kārta, personificēti Vēdu riti un lūgsnas, kas mājo kopā ar dieviem vai starp debesīm un zemi) kārtu, kā arī mūžīgo ziedojumu.
23. Bet no uguns, vēja un saules viņš pienācīgai ziedošanas izpildei izguva trīskāršās mūžīgās Vēdas, ko sauc par Rig(vēdu)- Rik, Jadžur(vēdu) – Jagus (Yagus, Yajus); un Sama(vēdu) – Sáman. (pastāv arī versija, ka Vēdas ir mūžīgas un nāk no Brahmas mutes katrā jaunā pasaules radīšanā).
24. (Viņš radīja) laiku un laika iedalījumu, mēness mājokļus (zvaigznes) un planētas, upes, okeānus, kalnus, līdzenumus un nelīdzeno zemi.
25. Juteklisko tieksmju pārvarēšanu (tapas, gavēšana), runu, baudas, vēlmes un dusmas; gribēdams palaist šīs būtnes darbībā, viņš tā izveidoja visu šo radību.
26. Bez tam, lai varētu atšķirt darbības, viņš atdalīja labās īpašības (dharma) no sliktajām (adharma), un viņš lika radībām būt pāru (pretstatu) ietekmē, tādu kā sāpes un patika.
27. Šis kopums (pasaule) tiek saturēts pienācīgā kārtībā ar minēto piecu (sastāvdaļu) netveramajām nepastāvīgajām daļiņām.
28. Bet katram darbības virzienam Valdnieks vispirms noteica katru (būtņu veidu), lai vienīgi tas tiek patvaļīgi pārņemts katrā nākošajā (dvēseles) iedzimšanā.
29. Lai ko viņš piešķīra katrai (pirmradītajai) radībai – kaitīgumu vai nekaitīgumu, lēnprātību vai negantību, tikumu vai netikumu, patiesību vai melus, tas (turpmāk) tam pieķērās pats no sevis.
30. Tāpat kā gadalaiku maiņā katrs gadalaiks saskaņā ar sevi pieņem savas atšķirīgās iezīmes, tā miesīgas būtnes (jaunās dzimšanās pieņem) tām (noteikto) darbības veidu.
31. Bet dēļ pasauļu labklājības viņš lika no savas mutes, rokām, augšstilbiem un pēdām izveidoties brahmanam, kšatrijam, vaišjam un šudram (Brahmana, Kshatriya, Vaisya, Sudra).
32. Sadalījis savu ķermeni, Valdnieks kļuva pa pusei vīrietis un pa pusei sieviete; ar to (sievieti) viņš radīja Viradžu (Virag, Viráj, iespējams, vīrišķā sākuma iemiesojums; tālāk seko, iespējams, no citas tradīcijas pārņemts stāstījums).
33. Bet zināt, ak, vissvētākie no divkārt dzimušajiem (iesvētītajiem), lai būtu tā visa (pasaules) radītājs, ko šis vīrietis, Viradža pats, veicis juteklisku tieksmju pārvarēšanu (tapas), radīja,
34. es (Manu), vēlēdamies izraisīt radītas būtnes, veicu ļoti grūtu juteklisku tieksmju pārvarēšanu (tapas), un tā radīju vispirms desmit dižos viedos – riši, radītu būtņu valdniekus (Augstākā Radošā Saprāta, Dieva, vadībā strādājoša hierarhija. Debesu svētie, kas bieži nonāk uz zemi, lai darītu zināmu par debesīs notiekošo un atgrieztos ar ziņojumu par to, kas notiek uz Zemes. Mūsu laikos tiek runāts par septiņiem – Saptarshi – bez Mariki, Praketas, Narada (Brihat Samhita). Ir arī citi Septiņu Riši saraksti. To darbs ir palīdzēt katrai dvēselei atgriezties pie tās Avota, Dieva. Tie dzīvo augstākajā līmenī, Satya Loka. Tiem ir pārstāvji – riši Himalajos, kuriem ir 144 000 riši – palīgi dažādās Zemes daļās. Tie uzrauga un vada norises, kas palīdz cilvēkiem tikt līdz Gaismas Laikmetam (Satya Yuga). Tie nogādā uz Zemi vajadzīgās Zināšanas un Enerģijas, lai veicinātu pārejas (Pralaya – visuma sairums kalpas beigās) norises. Tās ir visattīstītākās Gaismas Būtnes un Dievišķo Likumu sargi. http://en.wikipedia.org/wiki/Saptarshi )
35. Mariki, Atri, Angiras, Pulastja (Pulastya), Pulaha, Kratu, Praketas, Vasištha (Vasishtha), Bhrigu un Nárada.

36. Tie radīja septiņus citus Manu, dižas spozmes pārņemtus, dievus un dievu mājokļus (devanikaya – debesu jomas dažādi apgabali), un dižos viedos – riši ar neizmērojamu enerģiju.

37. Jakšas (Yakshas, yaksa – turības dieva Kuberas kalpi, nekaitīgas pārdabiskas būtnes, demoni), Rakšasas (Rákshasas – ļaunie gari, mežos dzīvojoši cilvēkēdāji) un Pisákas, Pisáchas (velni, negantāki par rakšasām), Gandharvas (dievu kalpi – mūziķi, dievības, kas zin debesu noslēpumus, gatavo svētā somas auga sulu), Apsarasas (dievu dejotājas, debesu nimfas), Asuras (“Apgarotie, dievišķie” – devu brāļi, kas vēlāk kļuvuši par to ienaidniekiem;  Rigvēdas senākajās daļās tie ir augstāki gari, kā Ahuras zoroastriešiem. Šis apzīmējums ir ticis attiecināts arī uz dažām galvenajām dievībām, kā Indra, Agni un Varuna.), Nágas (par dievībām-čūskām sauktie puscilvēki-pusdievi ar cilvēka seju un čūskas asti) un Sarpas (ložņājošas čūskas, saistītas ar gudrību un pārdzimšanu), Suparnas (putni-dievības, spārnotas pārcilvēciskas būtnes, kā Garuda; arī senču sonmi, pūļi) un dažādi senču gari, pitrís,
38. Zibeņus, pērkonus un mākoņus, nepilnas (rohita) un pilnas varavīksnes, krītošus meteorus, pārdabiskus trokšņus, komētas un dažādas debesu gaismas,
39 Kinnaras (cilvēkveidīgas būtnes ar zirga galvām, debesu koristi, kas mājo Kuveras paradīzē Kailas kalnā), pērtiķus, zivis, daudzveidīgus putnus, liellopus, briežus, cilvēkus un plēsīgus zvērus ar zobiem divās rindās,
40. Sīkus un lielus tārpus, vaboles, naktstauriņus, utis, mušas, blaktis, visus dažādos dzeļošos un kodošos kukaiņus, un dažādus nekustīgu lietu veidus.
41. Tādā veidā šie cildenie tika radījuši šo visu radību – gan nekustīgu, gan kustīgu – ar juteklisku tieksmju pārvarēšanu (tapas) un pēc manas pavēles, (katru būtni) atbilstošu tās rīcībai (-s iznākumam, karmai).

42. Bet kāda darbība ir noteikta (katrai no) šīm radībām šeit (lha – šajā pasaulē), to es jums patiesi paziņošu, kā arī to dzimšanas kārtību.
43. Liellopi, brieži, plēsīgie zvēri ar divrindu zobiem, rakšasas, pisakas un cilvēki dzimst no dzemdes.
44. No olām dzimst putni, čūskas, krokodili, zivis, bruņurupuči, kā arī līdzīgi zemes un ūdeņu (dzīvnieki).
45. No siltas valgmes rodas dzeļoši un kodoši kukaiņi, utis, mušas, blaktis un visas citas tādas (radības), kas rodas siltumā.
46. Visi augi, kas vairojas no sēklām vai ar atvasēm, uznāk ar dzinumiem; viengadīgie augi (ir tie), kuri ziedot un nesot daudz augļu, novīst pēc savu augļu nobriedināšanas;
47. (Tie koki), kuri nes augļus bez ziedēšanas, tiek saukti par vanaspati (mežu valdnieki); bet tie, kas gan zied, gan nes augļus, saucas vrikša (vriksha).
48. Bet dažādi augi ar daudziem stublājiem, kas aug no vienas vai vairākām saknēm, dažādi zāles veidi, vīteņaugi un ložņaugi aug no sēklām vai dzinumiem.
49. Tie (augi), kurus apņem dažāda veida Tumsa (skat. 12.nod.,42.-44.), kas ir iznākums no to darbiem (iepriekšējās esamībās), iemanto iekšēju apziņu un piedzīvo baudas un sāpes.
50. (Dažādie) nosacījumi šajā arvien briesmīgajā un pastāvīgi mainīgajā dzimšanu un miršanu riņķojumā, kuriem pakļautas radītās būtnes, ir noteikti, sākot ar Brahmaniem (uzliktajiem) un beidzot ar šiem (nupat minētajiem nekustīgajiem radījumiem uzliktajiem).
51. Kad viņš, kura vara ir neaptverama, bija tādā veidā radījis visumu un cilvēkus, tad viņš nozuda sevī (izgaisināja savu ķermeni, kurā pats iepriekš bija iemiesojies), vairākkārt izspiežot vienu laikmetu ar cita laikmeta palīdzību (nomainot radīšanas laikmetu ar sagrāves laikmetu).
52. Kad šis dievišķais mostas, tad šī pasaule saviļņojas; kad viņš rāmi dus, tad visums grimst miegā.
53. Bet kad viņš atpūšas rāmā miegā, miesīgās būtnes, kuru daba ir darbība, atturas no saviem darbiem un prāti (manas) atslābst.
54. Kad tie visi pēkšņi tiek iesaistīti tajā dižajā dvēselē (Atman), tad viņš, kurš ir visu būtņu dvēsele, saldi snauž, brīvs no visām rūpēm un nodarbēm.
55. Kad tā (vai nu cilvēka dvēsele vai Atmans) ir iegājusi tumsā, tā ilgu laiku paliek vienota ar (sajūtu) orgāniem, bet to darbības neveic; un tad tā pamet materiālo uzbūvi.
56. Kad, būdama tērpta (tikai) netveramajās daļiņās, tā ieies auga vai dzīvnieka sēklā, tad tā pieņem (jaunu) materiālu uzbūvi, apvienotu (ar netveramo ķermeni).
57. Tādā veidā viņš, nezūdošais, (pārmaiņus) mostoties un snaužot, nemitīgi iedzīvina un sagrauj šo visu kustīgo un nekustīgo (radību).
58. Bet viņš, kurš sakārtojis šos (svētā likuma) iedibinājumus (dharmašastru), pats tos mācīja, saskaņā ar noteikumiem, iesākumā man vienam; pēc tam es (tos mācīju) Mariki un citiem viedajiem – riši.
59. Bhrigu, šis viedais, izteiks jums šo šastru, jo šis viedais to visu ir mācījies visā pilnībā no manis.”

60. Tad dižais riši Bhrigu, tādā veidā Manu uzrunāts, sirdī līksms, teica visiem tiem viedajiem,

“Klausieties!
61. Seši pārējie cildenie, ļoti varenie (pārējie) Manu, kuri pieder pie šā Manu rāses – pie Pašpastāvošā (Svayambhu) pēcteča, un kuri ir atsevišķi radījuši radītās būtnes, rāses, (ir):
62. Svaročiša (Svarokisha), Auttami, Tamasa, Raivata, Čakšuša (Kakshusha), kam dižs spožums, unVivasvata dēls.
63. Šie septiņi ļoti lieliskie Manu, pirmais starp kuriem ir Pašpastāvošais (Svayambhuva), radīja un aizsargāja visu šo kustīgo un nekustīgo (radību), katrs (sev piešķirtā) laikposmā.

64. Astoņpadsmit nimešas (nimeshas – acumirkļi; 0,10s) sastāda vienu kašthu (kásthá – 2,93s), trīsdesmit kašthas – vienu kalá (88s), trīsdesmit kalás – vienu muhúrtu (48min.), un tikpat daudz (muhúrtas) – vienu diennakti (ahoratra).
65. Saule sadala dienu un nakti, gan cilvēku, gan dievišķo; nakts (ir paredzēta) radīto būtņu atpūtai un diena – pūliņiem.
66. Senču gariem (pitris) mēnesis (mēneša kalendārā) ir diena un nakts, bet dalījums ir saskaņā ar divām nedēļām. Tumšās (divas dilstoša mēness nedēļas, kas sākas ar pilnu mēnesi) ir viņu diena darbīgiem pūliņiem, spožās (divas augoša mēneša nedēļas, kas sākas ar jaunu mēnesi) – viņu nakts miegam.

67. Dieviem (cilvēku) gads ir diena un nakts; tā dalījums ir (šāds): pusgads, saulei ejot uz ziemeļiem (udagayana – no ziemas saulgriežiem uz vasaras saulgriežiem) ir diena, pusgads, tai ejot uz dienvidiem (daksinayana – no vasaras saulgriežiem uz ziemas saulgriežiem), ir nakts.
68. Bet tagad klausieties īsu (aprakstu par) Brahmas nakts un dienas ilgumu un par dažādiem laikmetiem (jugām, yuga: Krita, krta; Treta, ti-eta; Dvapara, Kali) to secībā.

69. Ir pasludināts (ahul – šeit un tālāk domāti senie viedie), ka Krita laikmets (sastāv no) četriem tūkstošiem (dievu – 360 cilvēku gadi) gadu; krēsla jeb pagrimums pirms tā sastāv no tikpat daudz (4) gadsimtiem, un pagrimums pēc tā tikpat daudz.
70. Trijos citos laikmetos ar to iepriekšējiem un sekojošajiem pagrimumiem tūkstoši un simti samazinās par vienu (katram).
71. Šie divpadsmit tūkstoši (gadi), kuri šādā veidā ir tikko minēti kā četru (cilvēku) laikmetu summa, tiek saukti par dievu laikmetu.
72. Bet ziniet, ka tūkstoš dievu laikmetu summa (sastāda) vienu Brahmas dienu (Krita: 4000+400+400; Treta: 3000+300+300; Dvapara: 2000+200+200; Kali: 1000+100+100; kopā 12000 gadi, tātad Brahmas diena ir 4320000 cilvēku gadi), un ka viņa nakts ir tikpat gara.
73. Tie (tikai tie, kuri) zina, ka svētā Brahmas diena, patiesi, beidzas pēc viena tūkstoša (dievu) laikmetu, un ka viņa nakts ilgst tikpat, (tiešām ir) cilvēki, kuri ir iepazīstināti ar dienas un nakts (ilgumu).
74. Tās dienas un nakts beigās viņš, kas gulējis, mostas, un pamodies, rada prātu (manas), kas ir gan īsts, gan neīsts.
75. Prāts, (Brahmas) radīšanas vēlmes mudināts, veic radīšanas darbu, pārveidojot sevi, tādēļ tiek radīts ēters (Ākāśa); ir pasludināts, ka tā īpašība ir skaņa.
76. Bet no ētera, pašam pārveidojoties, izceļas gaiss – skaidrs, spēcīgs vējš, kas nes visas smaržas; ir pasludināts, ka tas ir iemantojis taustes īpašības.
77. Nākošā pēc vēja, pati pārveidojoties, izraisās spoža gaisma, kas apgaismo un izkliedē tumsu; ir pasludināts, ka tā ir iemantojusi krāsas īpašības;

78. Un (pēc vispārējas sagrāves – mahapralaya) no gaismas, pats pārveidojoties, (izraisās) ūdens, kas iemanto garšas īpašību, tad no ūdens – zeme, kam ir smaržas īpašība; tāda ir radīšana iesākumā (šī 74.-78. ir vēl viena radīšanas versija, salīdzinot ar 21.-31. un 32.-41.).
79. Iepriekšminētais dievu laikmets (jeb) divpadsmit tūkstoši (dievu gadu), ņemti septiņdesmit vienu reizi, (veido to), kas pie mums tiek saukts par Manu laikmetu (Manvantara).
80. Manvantaras, (pasaules) radīšanas un sagrāves ir neskaitāmas; kā draiskojoties Brahma (Augstākā Būtne, paramesthin) to atkārto atkal un atkal.
81. Krita laikmetā Dharma stāv (kā bullis) uz četrām kājām un ir pilnīga, un (tāpat) Patiesība; cilvēkiem no nekrietnības (adharma) nerodas nekāds guvums.
82. Bet pārējos (trīs laikmetos) dēļ (netaisniem) ienākumiem (agama), Dharma pakāpeniski zaudē pa vienai kājai katrā laikmetā, un dēļ zādzību (caurika), melu (ani-ta) un blēdību (maya) (pārsvara) (cilvēku sasniegtie) tikumi samazinās par vienu ceturto daļu (katrā).

83. Krita laikmetā (cilvēki ir) brīvi no slimībām, sasniedz visus savus mērķus un dzīvo četrsimt gadus, bet Tretá un (katrā no) nākošajiem laikmetiem to dzīves zaudē pa vienai ceturtdaļai katrā.
84. Mirstīgo dzīve, kas aprakstīta Vēdās, ziedošanas ritu vēlamais iznākums un iemiesoto (garu) (pārdabiskā) enerģija ir augļi, kas iedalīti cilvēkiem saskaņā ar laikmeta (raksturu).
85. Krita laikmetā cilvēkiem (ir noteikts) viens pienākumu kopums, cits Tretá un Dvápara (laikmetā), un (vēl) cits (kopums) Kali (laikmetā), tādā samērā, kā (šie) laikmeti saīsinās.
86. Krita laikmetā kā galvenais (tikums) ir pasludināta juteklisku tieksmju pārvarēšana (tapas), Treta laikmetā – (dievišķās) zināšanas, Dvapara laikmetā ziedojuma (norise), Kali laikmetā vien vaļīgums, brīvi uzskati (liberality).
87. Bet lai saglabātu šo visumu, Viņš, viskrāšņākais, piešķīra īpašus (pienākumus un) nodarbošanos tiem, kuri izraisījās no viņa mutes, rokām, augšstilbiem un pēdām.
88. Brahmaniem viņš piešķīra (Vēdu) mācīšanu (adhyapana) un izpēti (adhyayana), ziedošanu (yajana) paša un citu labā, (žēlastības dāvanu) došanu (dana) un pieņemšanu (pratigraha).
89. Kšatrijiem (Kshatriya) viņš noteica aizsargāt cilvēkus, sniegt dāvanas, sniegt ziedojumus (i.iya), pētīt (Vēdas) un atturēties no pieķeršanās jutekliskām baudām;
90. Vaišjām rūpēties par lopiem (pashunam raksana), dot dāvanas, dot ziedojumus, pētīt (Vēdas), tirgoties (vanikpatha), aizdot naudu (kusida) un kopt zemi (krsi).
91. Tikai vienu nodarbošanos valdnieks noteica Šudrām (Sudra) – lēnprātīgi kalpot (shushrusha) (pārējām) trim kastām.
92. Cilvēks tiek uzskatīts par jo tīrāku, jo augstāk virs nabas, tāpēc Pašpastāvošais (Svayambhu) ir pasludinājis muti par savu tīrāko (daļu).
93. Tā kā Brahmans radās no (Brahmas) mutes un bija pirmdzimtais, un tā kā tas mantoja Vēdas, tad Brahmans pēc taisnības ir šīs visas radības valdnieks.
94. Jo Pašpastāvošais (Svayambhu), veicis juteklisku tieksmju pārvarēšanas (tapas) varoņdarbu, izraisīja viņu pirmo no savas mutes, lai dieviem un senču gariem var tikt nodoti ziedojumi, un lai šis visums var tikt saglabāts.
95. Kura radīta būtne gan var pārspēt to, caur kura muti (brahmanu paēdināšana ir uzskatīta par ziedojuma neatņemamu daļu) dievi pastāvīgi ēd ziedojumu pārtiku un senči – ziedojumus mirušajiem?
96. No radītajām būtnēm izcilākie, kā teikts, ir tie, kuri ir kustīgi; no kustīgajiem – tie, kuri dzīvo ar saprātu; no saprātīgajiem – cilvēki; un no cilvēkiem – Brahmani;
97. No Brahmaniem – tie, kuri mācījušies (no Vēdām); no mācītajiem – tie, kuri apzinās (uzdoto pienākumu vajadzību un izpildes veidu); no tiem, kuri ir iemantojuši šīs zināšanas – tie, kuri tās lieto; no lietotājiem – tie, kuri pazīst Brahmu.
98. Pati Brahmana dzimšana ir svētā likuma (Dharmas) mūžīga atdzimšana; jo viņš ir dzimis svētā likuma (iemiesošanai) un lai kļūtu vienots ar Brahmu.
99. Brahmans, nākot esamībā, dzimst kā augstākais uz zemes, kā visu radīto būtņu valdnieks, (svētā) likuma dārgumu saglabāšanai.
100. Viss, kas pasaulē pastāv, ir Brahmana īpašumā (sva); dēļ savas izcilās izcelsmes Brahmanam ir dotas, patiesi, tiesības uz visu (brahmanu slavinājumi ir brahmanu rakstīti).
101. Tomēr Brahmans ēd savu ēdienu, tērpjas savās drānās, žēlastības dāvanās dāvā savu; citi mirstīgie dzīvo no Brahmana labvēlības.
102. Lai skaidri noteiktu viņa (brahmana) pienākumus (karman) un arī citu (kastu) pienākumus saskaņā ar to kārtu, viedais Manu, kurš cēlies no Pašpastāvošā, ir sastādījis šos (svēto Likumu – Dharmas) iedibinājumus (šastru).
103. Mācītam Brahmanam, ir rūpīgi to jāpēta, un viņam ir pienācīgi jāmāca tajā savus mācekļus, bet nevienu citu (Manu likumus pētīt ir tiesības tikai brahmanam, nevis kšatrijam un vaišjam).
104. Brahmans, kurš studē šo šastru (un) uzticīgi pilda savus (tajā norādītos) pienākumus, nekad neaptraipās grēkos, kas ceļas no domām, vārdiem un darbiem.
105. Viņš svētīgi ietekmē katru sabiedrību (kurā viņš var ieiet), septiņus senčus un septiņus pēcnācējus, un vienīgi viņš ir cienīgs (iemantot) visu šo zemi.
106. Šīs (šastras pētīšana) ir labākais līdzeklis drošai labklājībai, tā pieaudzē izpratni, tā veido labu slavu un ilgu mūžu, tā (ved uz) visaugstāko svētlaimi.
107. Šajā (sastrā) svētais likums (Dharma) ir izteikts visā pilnībā, tāpat arī labās un sliktās (cilvēka) darbu īpašības un mūžsenie uzvedības likumi, (kas jāievēro) visām četrām kastām (varnām).
108. Šis uzvedības likums ir pārpasaulīgs likums, vai tas būtu mācīts no atklāsmes rakstiem vai svētās paražās; tādēļ divkārt dzimušajam (dvija – iesvētītajam; iesvētīšana bērnībā ir uzskatīta par otro dzimšanu), kurš sevi ciena, ir tas pastāvīgi rūpīgi (jāievēro).

109. Brahmans, kurš atkāpjas no uzvedības noteikumiem, neplūc Vēdu augļus, bet tas, kurš pienācīgi tos ievēro, gūs pilnu balvu (vedaphala).
110. Viedie, kuri saredz, ka svētais likums (dharma) ir tādā veidā dibināts uz uzvedības noteikumiem, ir uzņēmušies labu uzvedību, lai tad būtu visizcilākās visas juteklisku tieksmju pārvarēšanas (tapas) saknes.

[Tālāk seko it kā 2. nodaļas ievads]

111. (Šī šastra satur) visuma radīšanu, svinīgo solījumu noteikumus, mācekļu ritus un cieņpilnu uzvedību (pret Guru), vissvarīgāko – apmazgāšanās noteikumus (atgriežoties no skolotāja mājokļa),
112. precību (noteikumus) un (dažādu) precību ritu aprakstu, dižo ziedojumu (pieci ikdienas ziedojumi) noteikumus un mūžīgos mirušo piemiņas  ziedojumu noteikumus (šraddha – mirušo piemiņas rits),
113. iztikas (gūšanas) veidu aprakstu un Snatakas (kādu garīgas attīstības pakāpi sasniedzis un ritā peldējies vai apmazgājies cilvēks) pienākumus, (noteikumus attiecībā uz) atļautu un neatļautu ēdienu, cilvēku un lietu šķīstīšanu,
114. likumus attiecībā uz sievietēm, vientuļnieku (eremītu likumu), pilnīgas atbrīvošanās un pasaulīguma atstāšanas (sasniegšanas paņēmienus), visus valdnieka pienākumus un tiesas spriešanas paņēmienus,

115. liecību pārbaudes noteikumus, likumus attiecībā uz vīru un sievu, (mantojuma un) sadalīšanas likumu, (likumus attiecībā uz) spekulāciju un dzeloņu aizvākšanu (kantakanamshodhanam – iztaujāšana, tirdīšana zagļu, sazvērnieku un spiegu apkarošanai),
116. (likumu par) Vaišju un Šudru uzvedību, par izcelsmi no dažādām kastām (sarnkirna), likumu visām kastām posta laikos un grēku nožēlošanas likumu,
117. trīskāršo dvēseļu pārceļošanas ceļu, (labas un sliktas) rīcības iznākumu, vispārākās svētlaimes (sasniegšanas paņēmienus) un rīcības labo un slikto īpašību izpēti,
118. zemju sākotnējos likumus, kastu likumus (gati, j’ati), ģimeņu likumus un likumus attiecībā uz tiem, kuri pretojas pieņemtajiem uzskatiem (pasanda – tas, kas pārkāpj likumu; arī citādas ticības cilvēks, ķeceris) un (tirgotāju un līdzīgo) apvienībām (gana – amatu apvienības) – to visu Manu ir pasludinājis šajā šastrā.
119. Tāpat kā Manu, atbildēdams un maniem jautājumiem, kādreiz ir šīs šastras pasludinājis, tā arī jūs mācāties (to visu) no manis.

No sanskrita uz angļu valodu tulkojis Džordžs Bīlers (George Bühler) (Sacred Books of the East, Volume 25)

http://www.sacred-texts.com/hin/manu/manu01.htm

http://www.indostan.ru/biblioteka/5_1244_0.html

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s