Cildeno tikumi. Svētie Manu likumi (Manava Dharma-shastra). 2. nodaļa. Mācekļa gadi.

1. Mācieties šo svēto likumu, kuru ir ievērojuši (Vēdās) mācītie vīri, un kam savās sirdīs piekrituši tikumīgie, kas vienmēr ir brīvi no naida un juceklīgas pieķeršanās lietām – no atkarībām.
2. Darboties vienīgi, sagaidot apbalvojumu, nav slavējami, tomēr brīvība no šīs vēlmes šajā (pasaulē) nav (sastopama): jo uz (šīs) vēlmes dibinās Vēdu mācības un Vēdās noteikto darbību veikšana.
3. Vēlmes (pēc apbalvojuma) saknes, patiesi, ir tajā priekšstatā, ka darbība var nest augļus, un kā šā priekšstata sekas tiek veikti ziedošanas riti; solījumi (visas dzīves laikā pildāmas darbības, piemēram, snatakas (cilvēks, kurš ir veicis peldi vai apmazgāšanos, piemēram, bramīna, kurš atgriežas mājās pēc mācību pabeigšanas un šķīstīšanās rita kā Brahma-cārin un uzsāk otro savas dzīves posmu kā Gṛha-stha) solījumi vai mācekļa solījumi utt.) un likumi, kas nosaka atturīgumu (yamadharma) – tas viss ir iedibināts, balstoties uz domu par augļiem, ko tas nesīs.
4. Nevienu darbību šeit (lejā uz zemes), šķiet, cilvēks nekad nav veicis brīvi no vēlmes; jo, lai ko (cilvēks) darītu, tas ir vēlmes mudināts.
5. Tas, kurš neatkāpjas no šo (norādīto pienākumu) krietnas (atbilstoši Vēdām un negaidot atalgojumu) veikšanas, sasniedz nemirstības (amaralokata, a-mára-loka-tā – “dievu mājokļa stāvoklis”, debesu svētlaime; Mn.II,5) stāvokli un pat šajā (pasaulē) gūst visu vēlmju piepildījumu, kādas tas iecerējis.
6. Svētā likuma (pirm)avots ir visas Vēdas, pēc tam to, kuri apjēdz lietas dziļāk, tradīcijas (smriti – cilvēka “atcerētie” svētie raksti, otras pakāpes religiski raksti, kurus “atcerējušies”, sacerējuši cilvēki. Tos var mācīties visi cilvēki, arī ne divkārt dzimušie – iesvētītie) un tikumīgā uzvedība, kā arī svētu, tikumīgu cilvēku (asaga) paradumi, un (visbeidzot) gandarījums (cilvēka pārliecība, ka viņa uzvedība ir tikumīga, gadījumos, kad nav tiešu norādījumu vai ir izvēles iespēja).
7. Lai kādu likumu Manu ir lēmis kādam (cilvēkam), tas ir pilnībā bijis pasludināts Vēdās, jo šis (viedais) ir bijis visu zinošs.
8. Bet mācītam cilvēkam pēc pilnīgas un rūpīgas visa šā (Manu likumu) izpētes ar saprāta acīm ir saskaņā ar atklāsmes rakstu (Sruti – “dzirdētie” – Vēdas, senākie Hindu svētie raksti) pilnvarojumu jātiecas uz savu pienākumu (veikšanu).
9. Jo cilvēks, kurš paklausa likumu, kas noteikts atklāsmes rakstos un svētajās tradīcijās, gūst šajā (pasaulē) labu slavu un nepārspējamu svētlaimi pēc nāves.
10. Ar atklāsmes zināšanām (Sruti) ir domātas Vēdas, bet ar tradīcijām (Smriti) – svētā likuma iedibinājumi, šastras, kas satur norādījumus: apstrīdēt šos divus nedrīkst nekādā veidā, jo no šiem diviem izstaro svētais likums (Dharma).
11. Katru divkārt dzimušo (iesvētīto), kurš, paļaudamies uz dialektiķu, pretrunu meklētāju izteikumiem, attiecas pret šiem diviem (likuma) avotiem ar necieņu, tikumīgiem cilvēkiem ir jāatmet kā neticīgu cilvēku (nastika) un Vēdu noniecinātāju.
12. Vēdas, svētās tradīcijas, tikumīgu cilvēku uzvedība un paša gandarījums – tie ir pasludināti par acīmredzamu četrkāršu svētā likuma izteikšanas līdzekli.
13. Svētā likuma apjēga ir noteikta tiem, kuri nenododas bagātību iegūšanai un savu (pasaulīgu) vēlmju apmierināšanai; tiem, kuri meklē svētā likuma apjēgu, visaugstākās nozīmes avots ir atklāsme (Sruti).
14. Bet, kad divi svētie raksti (Sruti) ir pretrunā, par likumiem ir jāuzskata abi; jo abi ir viedo pasludināti par derīgiem likumiem.
15. (Tādējādi) Agnihotras (ikdienas Uguns ziedojums rītā un vakarā; nozīmīgs Vēdu ziedojums dievam Agni, sastāvošs no piena, eļļas un sarūgušas auzu tumes, kuru ģimenes galvam ir jāievēro divreiz dienā. Priesteri, kurš iededz svēto uguni, sauc par agnihotri, arī agnidhra) ziedojums var tikt veikts (brīvi) – jebkurā laikā pēc saullēkta, pirms saullēkta, vai kad nav redzama ne saule, ne zvaigznes; tā ir (pasludināts) Vēdās.
16.Ziniet, ka tiesības (pētīt) šo šastru ir dotas tam (vīrietim no trim augstākajām kastām), kuram ir noteikta ritu (izpilde) ar svēto mantru skandēšanu, sākot ar apaugļošanas (Garbhadhana: apaugļošanas rits. Šī sanskara (sakraments, dvēseles attīrīšana. Samskaras tiek uzskatītas par pakāpieniem nevainojama hindu sabiedrības cilvēka veidošanā) tiek veikta cilvēka vecāku pienākumu pildīšanai un cilvēku rases turpināšanai. Tā ir dedzīga lūgsna augļa apveltīšanai ar dzīvību nesošu dvēseles spēku. Garbha nozīmē dzemdi, un Dhana nozīmē došanu jeb dāvāšanu. Rits, kad tiek svētīta fiziska savienošanās ar nolūku ienest ķermeņa dzimšanā attīstītu ES, ātmanu) un citiem sakramentiem, kas svētī ķermeni un šķīstī (no grēka) šajā (dzīvē) un pēc nāves) ritu un beidzot ar apbedīšanas ritu (Antyeshti), un nevienam citam cilvēkam.

17. To dievu radīto valsti, kas atrodas starp divām dievišķajām upēm Sarasvatí (tagad izsīkusi, atstājot sausu gultni) un Drišadvatí (Drishadvatí, drsadvatt – iesp., Ghaggara), (viedie) sauc par Brahmávartu (tagadējā Bithoor Utarpradešas pavalstī, Kanpur rajonā pie Kanpuras pilsētas).
18. Paradumus, kuri (kopš senseniem laikiem) ir uzturēti pastāvīgā pārmantošanā šīs valsts (četru galveno) kastu (varnu) un jauktas izcelsmes (cilvēku) vidū, sauc par tikumīgu cilvēku uzvedību.
19. Kuru līdzenums (trīsstūrveidīgs apgabals starp Thanešvaru (Thaneshwar), Hissaru un Hastinapuru, ziemeļos no Deli; Mahābhāratas kauju vieta), matsju (Matsyas), pankálu (panchála) un súrasenaku (súrasena) (zemes) – tās patiesi (veido) Brahmariši (Brahmarshis – Bramīnu riši, svēts viedais) valsti, kura (pēc savas svētības ierindojas) tūlīt aiz Brahmávartas.
20. Lai visi zemes ļaudis mācās savus dažādos paradumus no Bramīna (agrajanman, burtiski – “labākais pēc dzimšanas”, arī vipra – priesteris, dvijottama – labākais no divkārt dzimušajiem utt.), kurš dzimis šajā (Brahmariši) valstī.
21. To (zemi), kas atrodas starp Himavatu (Himalaju; Himavat (himavant-) ir sniegu dievs, Himalaju kalnu personifikācija) un Vindhja (Vindhya, kalnu grēda, kas sadala Indijas pussalu ziemeļu un dienvidu Indijā) kalniem austrumos no Prajádžas (Prayága – kur satek Jamuna un Ganga; tagad Allahabada) un rietumos no Vinasanas (vieta, kur izzūd Sarasvati upe), sauc par Madhjadešu (Madhyadesa – vidus apvidi).
22. Bet (visu joslu) starp (tikko minētajiem) diviem kalniem, kas (stiepjas) līdz austrumu un rietumu okeāniem, viedie sauc par Āriju valsti Arjávartu (Aryávarta).
23. Zemi, kur dabiski klaiņo melnā antilope, ir jāzin kā piemērotu ziedojumu veikšanai; (bet josla), kas atšķiras no tās, (ir) mlekhu (mlekkhas – barbaru, svešu kultūru un svešu reliģiju zemju cilvēki) zeme.
24. Lai divkārt dzimušie cilvēki meklē mājokļus šajās (iepriekšminētajās valstīs); bet Šudras, kurus nomoka izdzīvošana, var dzīvot jebkur.
25. Tādā veidā jums ir īsumā aprakstīta svētā likuma izcelsme un visuma izcelsme; (tagad) mācieties kastu (varnu) pienākumus.

26. Starp svētajos Vēdu noteiktajiem ritiem divkārt dzimušajiem vīriešiem ir jāveic apaugļošanas rits (garbhádhána) un citi riti, kas svētī ķermeni un šķīstī (no grēka) šajā (dzīvē) un pēc nāves.
27. Uguns ziedojumos (mātes) grūtniecības laikā, Gatakarman (arī jatakarman – rits jaunpiedzimušajam), Kauda (arī cauda, tonzūra – matu izskuvums), un Maungibandhana (arī maufijinibandhana, svētās pīnes no Mundža (Moringa oleifera, dziedniecības augs) zāles uzlikšana iesvētīšanas – upanajanas rita laikā, kad zēnu iepazīstina ar Brahmas jēdzieniem) ritu gaitā divkārt dzimušais tiek atbrīvots no negoda, kas pārmantots no abiem vecākiem.
28. Ar Vēdu izpēti, ar solījumiem (Vēdu daļu mācīšanos pabeidzot – atturēšanās no gaļas, medus utt.), ar uguns ziedojumiem (ikdienas kurināmā piegāde), ar svēto rakstu (skandēšanu), trīskāršo svēto zināšanu (triju Vēdu) iegūšanu, ar ziedojumiem (dieviem, viedajiem un senču gariem), ar dēlu (dēlu dzemdināšana – tikumiskas uzvedības nepieciešama daļa), ar lieliem upuriem un ar (Srauta, Śrauta – atvasinājums no vārda Śruti, atklāsmes rakstiem) ritiem šis (cilvēka) ķermenis tiek darīts piemērots (vienībai ar) Brahmu.
29. Pirms tiek pārgriezta nabas saite, zēna labā ir jāveic Gatakarman (rits jaunpiedzimušajam); un svēto mantru skandēšanas laikā tam ir jādod nogaršot no zelta (karotes; variants – jāpieskaras ar zelta, piemēram, gredzenu) medu un dzidrinātu sviestu (ghee).
30. Bet (tēvs lai veic vai) liek veikt Namadheja (Namadheya – vārda došanas rits bērnam), desmitajā vai divpadsmitajā (dienā pēc dzimšanas) vai veiksmīgā mēness dienā, veiksmīgā muhurtā (labvēlīga diena), pie labvēlīga zvaigžņu stāvokļa (konstelācijas).
31. Lai Bramīna vārda (pirmā daļa norāda uz kaut ko) labvēlīgu, Kšatrijam – uz saistību ar spēku un Vaišjam – uz turību, bet Šudram (lai izsaka kaut ko) nicināmu.
32. Lai Bramīna vārda (otrā daļa) norāda uz laimi, Kšatrija – uz aizstāvību, Vaišjas – lai izteic uzplaukumu un Šudras – lai norāda uz pakalpošanu.
33. Meitenes vārdam ir jābūt viegli izrunājamam, bez norādes uz kaut ko briesmīgu, jābūt ar vienkāršu nozīmi, patīkamam un labvēlīgam, jābeidzas ar garu patskani, kā svētības vārdam.
34. Ceturtajā mēnesī ir jāveic bērna Nishkramana (pirmā iznešana no mājas), sestajā mēnesī – Annaprasana (pirmā barošana ar rīsu) un vēl (jebkurš cits) rits, ko prasa ģimenes (paražas).
35. Saskaņā ar atklāsmju rakstu mācību divkārt dzimušo zēnam pirmajā vai trešajā gadā jāveic Kudakarman (cudakarrnan, galvas noskūšana, tonzūra), lai iemantotu garīgumu.
36. Bramīnu zēnam iesvētīšana, ievadīšana (upanayana – gādības uzņemšanās pār iesvētāmo; ar svētās pīnes un jostas uzlikšanu, lasot Savitri mantru) jāveic astotajā gadā pēc ieņemšanas, Kšatriju – vienpadsmitajā, bet Vaišju – divpadsmitajā.
37. Tam Bramīnam, kurš vēlas apgūt svēto mācību prasmes, tā (iesvētīšana, ievadīšana) jāveic piektajā (gadā pēc ieņemšanas), (tam) Kšatrijam, kurš vēlas kļūt varens – sestajā, (un tam) Vaišjam, kurš ilgojas (pēc veiksmes viņa) darījumos – astotajā.
38. Savitri (savitr – [no saknes su – ļauties, mudināt, iekustināt] iedzīvinātājs, mudinātājs; saules dieva aspekts; arī Gajatri (Gayatri) mantra) (mācība, iesvētīšanas laiks) Bramīnam var ilgt līdz sešpadsmit gadu vecumam (pēc ieņemšanas), Kšatrijam līdz divdesmit divu un Vaišjam līdz divdesmit četru gadu vecumam.
39. Pēc šā laika šo triju kastu vīrieši, kuri nav saņēmuši sakramentu šajā pienācīgajā laikā, kļūst par Vratjām (Vratyas – izstumtie), kas tiek izslēgti no Savitri (iesvētības) un tiek Āriju nicināti.
40. Ar tādu cilvēku, ja tas nav šķīstīts atbilstoši noteikumiem, neviens Bramīns nekad, pat posta laikos, nestājas nekādos sakaros, ne caur Vēdām (mācībām, ziedojot Vēdām), ne precoties.
41. Lai mācekļi (brahmacarin – pirmais bramīna dzīves posms pēc iesvētīšanas; nākošie – grhastha: saimnieks un grhastha: vientuļnieks, yati: askēts) atbilstoši savam stāvoklim (kastai) (kā virsdrēbes) valkā melnās antilopes, plankumainā brieža un āža ādas un (apakšējo apģērbu) darina no kaņepēm, lina vai vilnas.
42. Bramīna josta (mekhala) jādarina no trīskāršas Mundža (Munga) zāles pīnes, gludas un mīkstas; Kšatrija josta – no šaujamloka stiegras, kas pīta no Murva (múrvá – Helicteres isora, zems krūms ar spirālveida augļiem, dziedniecības augs) šķiedrām; Vaišjas josta – no kaņepāju pavedieniem.
43. Ja Mundža zāle (u.c.) nav pieejama, (jostas) var darināt no Kusas (asa zāle, ko lieto ritos), Asmantaka (Bauhinia tomentosa), un Balbadža (Balbaga – raupja zāle) šķiedrām ar vienu trīskāršu mezglu vai ar trim, vai pieciem (mezgliem atbilstoši ģimenes paražām).
44. Bramīna svētā josta (upavita) ir jādarina no kokvilnas, kas vīta labiski (teksta variants – jāvalkā, pārliekot pār kreiso plecu), un jāsastāv no trim pavedieniem, Kšatrija – no kaņepāju pavedieniem, Vaišjas – no vilnas pavedieniem.
45. Bramīnam saskaņā ar svēto likumu (jānes) spieķis no Bilva (dzeloņains rožu dzimtas augļu koks, Aegle marmelos) vai Palasa (Butea frondosa – koks ar sarkaniem ziediem) koka; Kšatrijam no Vata (Ficus indicus – banjans) vai Khadira (Acacia catechu); (un) Vaišjam no Pilu (Careya arborea vai Salvadora persica) vai Udumbara (Ficus racemosa – vīģe) koka.
46. Bramīna spieķis ir jādarina tik garš, ka sniedzas līdz tā matu galiem; Kšatrija – līdz pierei; Vaišjas – līdz degun(galam).
47. Lai visi spieķi ir taisni, bez bojājumiem, glīti, nedraudīgi, ar veselu mizu, uguns neskarti.
48. Paņēmušam vēlamo spieķi, godinājušam sauli un apgājušam uguni, griežot pret to savu labo roku (variants – ejot no kreisās puses uz labo), (māceklim) ir jālūdzas žēlastības dāvanas saskaņā ar noteikumiem (obligāts mācekļa pienākums).
49. Iesvētītam Bramīnam ir jālūdz, sākot (savu lūgumu ar vārdu) “kundze” (bhavati, lady); Kšatrijam šis vārds “kundze” ir jāliek lūguma vidū, bet Vaišjam – (lūguma) beigās.
50. Pirmoreiz lai viņš lūdz ēdamo no savas mātes vai savas māsas, vai savas mātesmāsas, vai no (kādas citas) sievietes, kura viņu neapkaunos (ar atraidījumu).
51. Savācis (no vairākiem cilvēkiem) tik daudz ēdiena, cik vajadzīgs, un paziņojis to bez viltus savam skolotājam – guru (audzinātājs, otrais – garīgais – tēvs), viņš var ēst, pagriezies ar seju pret austrumiem un šķīstījies, iemalkojot (variants – izskalojot muti ar) ūdeni.
52. Ja viņš ēd, pagriezies pret austrumiem, (viņa maltīte sagādās) ilgu mūžu, ja pret dienvidiem – labu slavu, ja pret rietumiem – labklājību (, pret ziemeļiem – taisnprātīgumu).
53. Lai divkārt dzimušais (vienmēr) ēd ēdienu ar savāktu prātu, veicis apmazgāšanos; un paēdis lai tas kā nākas nomazgājas un apmazgā (galvas) dobumus (mute, nāsis, ausis).
54. Lai viņš vienmēr godā savu ēdienu un ēd bez nepatikas; kad viņš to redz, lai viņš priecājas, rāda priecīgu seju un lūdzas, lai viņš to dabū vienmēr.
55. Jo vienmēr godāts ēdiens sniedz spēku un vīra dūšu; bet apēsts bez godbijības, tas tos abus grauj.
56. Lai viņš nedod nevienam savu neapēsto un sargās no ēšanas starplaikos; lai viņš nepārēdas, nedz dodas kaut kur, nenotīrījies (pēc maltītes).
57. Pārmērīga ēšana ir kaitīga veselībai, labai slavai un (svētlaimei) debesīs; tā kavē garīga tikuma (iegūšanu), un ir pretīga apkārtējiem cilvēkiem; viņam tādēļ ir rūpīgi no tā jāizvairās.
58. Lai Bramīns vienmēr iemalko ūdeni no tās saujas daļas (tirtha – svēta ūdens vieta), kas ir svētīta Brahmam, vai no svētītas Ka (arī Pragapati, Prajapati – radīšanas dievība), vai no dieviem svētītas, bet nekad no senču gariem svētītas (saujas) daļas.
59. Daļu pie īkšķa pamatnes sauc par Brahmam svētītu tirthu, pie (mazā) pirksta – par Ka svētītu, pie pirkstu galiem – par dieviem svētītu, un zemāk (tirthu starp rādītājpirkstu un īkšķi) par senču gariem svētītu.
60. Lai viņš vispirms trīsreiz iemalko ūdeni, tad divreiz noslauka muti un visbeidzot pieskaras ar ūdeni (galvas) dobumiem, dvēseles (vietai – sirdij; un nabai) un galvai.
61. Viņam, kurš zina svēto likumu un meklē šķīstību, vienmēr ūdens iemalkošanas rits ir jāveic ar ūdeni, kas nav nedz karsts, nedz putains, ar (norādīto) tirthu, vientuļā vietā un ar seju uz austrumiem vai ziemeļiem.
62. Bramīns tiek šķīstīts ar ūdeni, kas sasniedz viņa sirdi, Kšatrijs – ar ūdeni, kas sasniedz viņa rīkli, Vaišja ar ūdeni, kas ieņemts mutē, Šudra – ar ūdeni, kam viņš pieskāries ar (lūpu) galiem.
63. Divkārt dzimušu sauc par upavitin, kad viņa labā roka ir pacelta (un svētā pīne vai tērps zem tās guļ uz kreisā pleca); (kad viņa) kreisā (roka) ir pacelta (un svētā pīne vai tērps zem tās guļ uz labā pleca, viņu sauc par) prakinavitin; un par nivitin, kad tā karājas lejup (taisni) no kakla.
64. Ja viņa josta vai kažokāda (virstērps), viņa spieķis, viņa svētā pīne, viņa ūdens krūze ir bojāta, viņam tas ir jāmet ūdenī un jāņem cits, skandējot svētās mantras (tās, kas skandētas, saņemot priekšmetus pirmoreiz).
65. Kesanta (matu cirpšanas rits) Bramīnam ir noteikts sešpadsmitajā gadā (kopš ieņemšanas); Kšatrijam – divdesmit otrajā, un Vaišjam divus (gadus) vēlāk kā Kšatrijam.
66. Visa šī (ritu) virkne, bet bez svēto rakstu (skandēšanas), pienācīgā laikā un pienācīgā vietā ir jāveic (arī) sievietēm, lai svētītu to ķermeni.
67. Laulību rits sievietēm ir noteikts kā Vēdu sakraments (pielīdzināts iesvētīšanai), kalpošana vīram (pielīdzināta) dzīvei skolotāja (mājā), un saimnieciskie pienākumi – (tas pats), kas (ikdienas) svētās uguns godinājums (uzturēšana).
68.Tādā veidā ir aprakstīti divkārt dzimušā iesvētīšanas noteikumi, kas nozīmē (jauno, otro, īsto, jo neiesvētīts skaitās nedzimis) dzimšanu un iesvēta; (tagad) mācieties, kādus pienākumus tam ir jāpilda pēc tam.

69. Veikušam iesvētīšanas (ritu), skolotājam ir jāiemāca (māceklim) paša šķīstīšanās, uzvedības, uguns godināšanas un (rīta un vakara) mijkrēšļa lūgsnu noteikumi.
70. Bet (māceklim), kurš gatavojas uzsākt (Vēdu) pētīšanu, norādījumi ir jāsaņem pēc tam, kad viņš saskaņā ar (svētā likuma) iedibinājumiem ir iemalkojis ūdeni, veicis Brahmangali (Brahmas, Vēdu godinājums, saliekot pirkstus tā, ka starp plaukstām paliek sprauga, un pieliekot pie pieres), (uzvilcis) tīru apģērbu (laghuvasas – “viegli ģērbts” jeb “vienkārši ģērbts”) un savaldījis ķermeņa orgānu sajūtas.
71. Arvien Vēdu (mācīšanās) sākumā un beigās viņam ir jāsatver sava skolotāja abas pēdas, (un) jāmācās ir, rokas salikušam; to sauc par Brahmangali (plaukstu salikšana Vēdu labad).
72. Skolotāja (kāju) apņemšana viņam jāveic ar sakrustotām rokām – jāpieskaras (viņa) kreisajai (pēdai) ar kreiso roku un labajai ar labo.
73. Bet uz to (mācekli), kurš gatavojas sākt pētīšanu, skolotājam vienmēr nepagurušam ir jāteic: “Ho, lasi!” Un viņam ir jāapstājas (, kad skolotājs teic): “Lai ir pārtraukums!”
74. Lai viņš Vēdu (mācību) sākumā un beigās vienmēr izsaka zilbi OM (pranava – (Sanskrit) [no pra-nu – izrunāt dūcošu jeb zemu garu skaņu]. Vienā ziņā Pranava pārstāv makrokosmu un citā ziņā – mikrokosmu. Tas, kāpēc šo Pranavu sauc par Vach (Runa. Subjektīva radoša dziņa, kas izplūst no visaugstākās Radošās Dievības, Pradžapati – “radības valdnieks” ir Hindu dievība, kas vada radīšanu, un dzīvības aizstāvis; izpaužas kā Vārds, kas iesāk visuma domas veidošanu.) ir tas, ka dižā visuma četri pamatlikumi atbilst Vach četriem veidiem – vaikhari (Valdnieka vārda skaļa skandēšana ar piepūli), madhyama (Valdnieka vārda skaļa skandēšana pati no sevis), pasyanti (Valdnieka vārda skaļa skandēšana kā gaišreģim, kurš apjēdz pagātnes, tagadnes un nākotnes zināšanas; 70% garīgā līmenī), para (Valdnieka vārda skaļa skandēšana vienībā, advaita, ar Vārdu). Tās sauc par četrām pranavas mantrām); (jo) ja ar zibi (mācības) nesāksies, tās ies viņam secen, un ja nesekos tām, tās izgaisīs.
75. Sēdot uz Pavitrām (Pavitras – Kusa zāles lapas jeb šķīstījoša lūgsna), kuras saliktas ar galiem uz austrumiem, šķīstījies ar Pavitrām un iesvētījies ar trim elpas aizturēm (Pranayama), viņš ir Om zilbes izteikšanas cienīgs.
76. Pradžapati (radības valdnieks) ir no trim Vēdām (it kā) izslaucis (izguvis) skaņas A, U un M, kā arī Vjahriti (Vyahritis – izpaudums; izsakāms pēc OM, sākot lūgsnu): Bhuh (arī Bhur – pastāvēšana, Zeme, materiālā pasaule, Prāna – dzīvības elpa (dvaša)), Bhuvah (atmosfēra, Dieva, Pašapjēdzošā absolūtā apziņa, neierobežota skaidra dzīvīguma pasaule, dažādu tapšanu pasaule, bezsāpju pasaule), Svah (debesis, “saule”,”mirdzošs”; gaismas debesis, Dieva visuresamība, Saules jeb Patiesības pasaule, Dievišķā Saprāta mirdzošā pasaule, Dieva svētlaime, pie kuras pievienojas tie, kuri ir apjēguši Dievu, Saprāta apskaidrotās jomas starp augstāko garīgo un cilvēka saprātu).
77. Bez tam Pradžapati, kurš mājo visaugstākajās debesīs (Parameshthin – “Tas, kurš stāv visaugstākajā vietā”), (it kā) izslauca no šīm trim Vēdām to Savitri (rītausmas un rieta saules dievībai) veltīto Rik (Rigvēdas) vārsmu (gáyatrí), kas ir sākas ar vārdu “tad” (Tat, Tad (sanskrits) – Tas; Vēdu un seno hindu rakstnieku lietots vārds, kas apzīmē neaprakstāmo neierobežotā Visuma jēdzienu; šeit “tat savitur vareṇyaṃ…”), – pa vienai (vārsmas) pēdai no katras.
78. Vēdas zinošs Bramīns, kurš skandē šo zilbi (OM – aksara) un šo (Gajatri himnu), ko ievada Vjahriti (arī vyahi-U, svētie vārdi), gūst (visu) vērtību, kādu sniedz Vēdu (skandēšana).
79. Divkārt dzimušais, kurš (ik dienas) atkārto šos trīs ārpus (ciemata), pēc mēneša tiks atbrīvots pat no lielas vainas – kā čūska no tās ādas.
80. Bramīns, Kšatrijs un Vaišja, kurš nolaidīgi izlaiž šīs Rigvēdas vārsmas (skandēšanu) un savlaicīgu tam (noteikto) ritu (veikšanu), krietnu cilvēku vidū tiks nopelts.
81. Ziniet, ka šīs trīs nezūdošās Mahavjahriti (Mahavyahritis – Bhur, Bhuva, Svaha), ko ievada OM zilbe, un (kam seko) trīspēdu Savitri, ir ieeja (mute) Vēdās un vārti, kas ved un (vienību) ar Brahmu.
82. Tas, kurš nenoguris skandē to ik dienas trīs gadus, (pēc nāves) saplūdīs ar augstāko Brahmu, kustēsies tik brīvi kā gaiss un pieņems nemateriālu (ethereal) veidu.
83. Vienzilbes vārds (OM) ir augstākais Brahma, (trīs) elpas aiztures ir labākais gavēņa, atturības, sajūtu pārvaldības (veids), bet nekas nepārspēj Savitri patiesumu, kas ir labāks par klusumu.
84. Izzudīs visi riti, ko nosaka Vēdas, uguns ziedojumi un (citi) ziedojumi; bet ziniet, ka šī (OM) zilbe ir nezūdoša, un (tā ir) Brahma, (un) radības Valdnieks (Pradžapati).
85. Solījums, kas sastāv no murminātām, čukstētām mantrām (OM, Vjahriti, Savitri), ir desmitkārt iedarbīgāks kā ziedojums saskaņā ar (Vēdu) noteikumiem; (citiem) nedzirdama (lūgsna) pārspēj to simtkārt, un (svēto izteikumu skandēšana) garā – tūkstoš reizes.
86. Četru Pakajadžnu (Pakayagna, Pakayajna – zemākas (salīdzinot ar brahmayajna) nozīmes mājās veicams ziedojums, mahayajna, piemēram, ļaunu vēstošu planētu pielabināšana, vai zemāko dievību Visvadevu (Viswadevas) pielūgsme) un to ziedojumu, kurus prasa (Vēdu) noteikumi, vērtība, visa kopā, nav pielīdzināma sešpadsmitajai daļai no ziedojuma, kas sastāv no murminātām lūgsnām.
87. Bet, nešaubīgi, Bramīns augstāko mērķi var sasniegt vienīgi ar lūgsnu murmināšanu; (vai) viņš veic citus (ritus), vai tos neņem vērā, viņš, kurš atbalsta (visas radības – maitra; – neziedo dzīvniekus, bet mantras), ir pasludināts par (īstu) Bramīnu.
88. Viedam cilvēkam nākas iegrožot savus orgānus tāpat kā kučierim zirgus, kuri mēdz satrakoties kārdinošu sajūtu objektu klātbūtnē.
89. Šos vienpadsmit orgānus, kurus ir nosaukuši senie viedie, es pienācīgi un tieši tā uzskaitīšu pienācīgā secībā:
90. (tie ir) ausis, āda, acis, mēle, un piektais ir deguns; tūplis, dzimumorgāns, rokas un kājas, un runas (orgāns) ir nosaukts kā desmitais.
91. Pieci no tiem – ausis un nākošie to secībā tiek saukti par sajūtu orgāniem, un (pārējie) pieci no tiem – tūplis un citi – par darbības orgāniem.
92. Ziniet, ka iekšējais orgāns (manas – prāts) ir vienpadsmitais, kurš savu īpašību dēļ piederas pie abām (grupām); kad tas ir vājināts, nomākti ir abu piecnieku orgāni.
93. Ar savu orgānu pieķeršanos, atkarību (no sajūtu baudām) cilvēks nešaubīgi iedzīvosies vainās (dosa); bet ja viņš tur tos pilnīgā pārvaldībā, viņš iegūs veiksmi (visu savu mērķu sasniegšanā – labklājību uz zemes un pilnīgu atbrīvošanos pēc nāves).
94. Iekāre nekad nedziest ar iekāroto objektu baudīšanu; tā tikai iedegas stiprāk tāpat kā uguns, (ko dzēš) ar dzidrinātu sviestu.
95. Ja kāds cilvēks gūst visas šīs (sajūtu baudas), un cits no tām visām atsakās, tad atteikšanās no visām baudām ir nesalīdzināmi labāka par atkarību no tām.
96. Tie (orgāni), kuri ir stipri atkarīgi no sajūtu baudām, nevar ar atturību tapt apvaldīti tik iedarbīgi, kā ar pastāvīgu (tieksmi pēc patiesas) apjēgas.
97. Ne Vēdu (pētīšana), nedz devīgums, nedz ziedojumi, nedz kāda (pašuztiepta) atturība, nedz gavēņi nekad nenodrošina (mērķu) sasniegšanu tādam cilvēkam, kura sirds ir aptraipīta (ar juteklīgumu).
98. Par (īsti) savus orgānus apvaldījušu var uzskatīt tādu cilvēku, kurš ne dzirdot, ne taustot, ne redzot, ne garšojot, ne saožot (jebko), nedz priecājas, nedz gaužas.
99. Bet kad kāds no orgāniem izslīd (no pārvaldības), ar to (cilvēka) viedība (pradžna, prajna – sajūtu pārvaldība jeb patiesības apjēga) aizslīd no viņa, tāpat kā ūdens (notek) no (ūdensnesēja) kājas.
100. Ja cilvēks tur visus (desmit) orgānus pakļautībā, kā arī prātu pakļautībā, viņš var sasniegt visus savus mērķus bez sava ķermeņa mērdēšanas ar jogas (īpašiem vingrinājumiem pārdabisku spēju iegūšanai).
101. Lai viņš stāv rīta mijkreslī, murminot Savitri (Gajatri), līdz parādās saule, bet vakarā (lai viņš to skandē) sēdus, līdz var skaidri redzēt zvaigznājus.
102. Cilvēks, kas stāv rīta mijkreslī, murminot (Savitri), atbrīvojas no vainas, kādu uzņēmies (iepriekšējā) naktī; bet cilvēks, kurš (to skandē) sēdus vakarā, iznīcina grēku, ko nodarījis dienas gaitā.
103. Bet cilvēks, kurš ne(godā) ne stāvot rītausmā, ne sēdot vakarā, ir jāizslēdz no visiem Ārija pienākumiem un tiesībām kā Šudra.
104. Cilvēks, kurš (vēlas) veikt ikdienas (skandēšanu) var vienādi skandēt Savitri pie ūdeņiem, nošķīries mežā, (pie tam) pārvaldot savus orgānus un savācis savu prātu.
105. Gan kad (cilvēks pētī) Vēdu papildus apcerējumus (upakarana – Vedanga: kalpa – norādījumi ritu veikšanai, šikša – fonetika, čhandas – metrika, nirukta – etimoloģija un vārdnīca, vjakarana – gramatika, džjotiša – astronomija), gan kad (cilvēks skandē) Vēdu ikdienas pantus (naityaka), nav jāņem vērā pārtraukumi (teksta variants – nav jāņem vērā aizliegtās dienas); tāpat arī, kad (cilvēks skandē) svētos izteikumus (mantras), ko prasa uguns ziedojumi.
106. Ikdienas skandējumiem (naityaka) nav pārtraukumu (teksta variants – nav aizliegto dienu), jo tie ir pasludināti par Brahmasattra (mūžīgais ziedojums Brahmam); tajos Vēda ieņem uguns ziedojumu vietu; dievbijīgi ir (pat tas), ka (dabas parādība, kas prasa) Vēdu mācību pārtraukšanu, ieņem Vašat (Vashat – vārds, ko izsaka, beidzot Vēdu lasīšanu) izsauciena vietu.
107. Cilvēkam, kurš, būdams šķīsts un pārvaldot savus orgānus, veselu gadu ik dienas skandē Vēdas atbilstoši noteikumiem, tas (ikdienas skandējums) arvien liks plūst pienam un rūgušpienam (dadhi), dzidrinātam sviestam un medum (iespējams, šīs vielas simbolizē attiecīgi garīgus ieguvumus, veselību, labpatiku un atbrīvošanos).
108. Lai iesvētīts Ārijs, līdz viņš (veic) Samavartana (ritu, atgriežoties mājās), (ik dienas) ziedo (pieliek) kurināmo svētajā ugunī, ubago ēdienu, guļ uz zemes un rīkojas tā, kā ir labi viņa skolotājam.
109. Saskaņā ar svēto likumu (dharmu), mācīt (Vēdas) var (šādiem) desmit (cilvēkiem – tas ir,) skolotāja dēlam, cilvēkam, kurš vēlas kalpot, cilvēkam, kurš spēj sniegt zināšanas, cilvēkam, kurš tiecas īstenot likumu (dharmika), šķīstam cilvēkam, caur laulībām vai draudzību saistītam cilvēkam, (garīgi) spējīgam cilvēkam, dāsnam (arthada) cilvēkam (kas dāvā naudu), godīgam cilvēkam un radiniekam.
110. Kamēr nav jautāts, tad lai neviens nevienam (neko) neskaidro, nedz (atbild) cilvēkam, kurš jautā nepienācīgi; lai vieds cilvēks, kaut zina (atbildi), cilvēkos izturas kā (it kā) muļķis (versija – mēms).
111. Tas cilvēks no diviem – kurš aplam (kaut ko) skaidro, un kurš aplam jautā, (vai abi) mirs vai iedzīvosies (otra) naidā.
112. Kur nav (ar mācībām) gūta tikumība un turība, nedz (vismaz) pienācīga paklausība, tādā (augsnē) nevar sēt svētās zināšanas, tāpat kā labu sēklu (nevar) kaisīt tukšā zemē (usara).
113. Pat drausmīga posta laikos Vēdu skolotājs (brahmavadin) labāk lai labprātīgi mirst ar savām zināšanām, nekā sēj tās tukšā zemē (irina).
114. Svētā Mācība pienāca Bramīnam un teica viņam: “Es esmu tavs dārgums, glabā mani, neizdāļā nicinātājam; tādi (glabāta) es kļūšu visvarenākā.
115. Bet sniedz mani tādam (cilvēkam) kā savu dārgumu glabātājam, Bramīnam, kuru pazīsti kā šķīstu, ar pārvaldītām sajūtām, skaidram un uzmanīgam.”
116. Bet tas, kurš iegūst Vēdas bez atļaujas no kāda, kas tās skandē, tas iedzīvojas Vēdu zādzības vainā (brahmasteya) un pagrims ellē.
117. (Māceklim) ir vispirms godbijīgi jāsveicina to (skolotāju), no kura viņš saņem (zināšanas), kas attiecas uz pasaulīgām norisēm, uz Vēdām vai uz Brahmu.
118. Bramīns, kurš sevi pilnīgi pārvalda, kaut viņš zinātu vien Savitri, ir labāks par tādu, kas zin visas trīs Vēdas, (bet) sevi nepārvalda, ēd (visu veidu) ēdienus un tirgojas ar visu (veidu lietām – sarvavikrayin).
119. Cilvēkam nav jāsēžas uz kušetes vai sēdekļa, ko lieto vecākais; bet tam, kurš kušeti vai sēdekli lieto, ir jāpieceļas, lai tiktos ar (augstāku) un (tad) sveiktu viņu.
120. Jo, kad tuvojas vecajais, jauna cilvēka dzīvības dvašas sakāpj augšup, gatavas atstāt viņa ķermeni, bet ar piecelšanos, lai tiktos un sveicinātu to, viņš tās atgriež.
121. Cilvēks, kurš ir radis sveicināt un godāt vecākos, gūst četru (lietu) uzlabojumus(, tas ir): dzīves garums, zināšanas, laba slava (un) spēks.
122. Pēc sveiciena (vārda) Bramīnam, kurš sveicina vecāko, ir jāteic savs vārds, sakot: “Es esmu vārdā tas un tas.”
123. Tam (cilvēkam), kurš pēc vārda nosaukšanas nesaprot sveicienu, gudrs cilvēks pateiks: “Tas esmu es”; un tāpat viņam ir (jāvēršas) pie visām sievietēm.
124. Sveicienā pēc sava vārda nosaukšanas viņam ir jāpateic vārds “bhoh”; jo viedie ir pasludinājuši, ka vārda “bhoh” nozīme ir tāda pat, kā vārdam (burtiski “ak, kungs”).
125. Bramīnam (vipra – iesp., ar šo vārdu apzīmē arī visus divkārt dzimušos) ir pretim jāatsveicina: “Ilgu mūžu tev, ak dižciltīgais!” un (cilvēka, pie kā vēršas,) vārda galā japievieno patskanis “a”; iepriekšējā zilbe ir jāpavelk triju moru (fonoloģiski) garumā.
126. Bramīnu, kurš nezin kā atbildēt sveicienam, mācītam cilvēkam nav jāsveicina tāpat kā Šudru, jo viņš tāds ir.
127. Lai viņš satiekoties jautā Bramīnam par (viņa tikumu ar vārdu) kusala, Kšatrijam par (veiksmi ar vārdu) anamaya, Vaišjam par (labklājību ar vārdu) kšema (kshema), un Šudram par (veselību ar vārdu) anarodžja (anarogya).
128. Cilvēku, kurš ir iesvētīts (Srauta, Śruti ziedojumu veikšanai), nevar uzrunāt (tikai) viņa vārdā, pat ja tas ir jaunāks; tam, kas zina svēto likumu, tāda (cilvēka uzrunā) ir jālieto palīgvārds “bhoh” un (vietniekvārds) “bhavat” (ļoti godātais).
129. Bet cita vīra sievai, kas nav asinsradiniece, viņam ir jāteic: “Kundze” (bhavati) vai “Mīļā māsa!”
130. Saviem tēvočiem no mātes un tēva puses, vīra vai sievas tēvam, dievkalpojuma priesteriem (un citiem) godājamiem cilvēkiem viņam ir jāteic: “Es esmu tas un tas” un jāpieceļas, pat ja tie ir jaunāki.
131. Krustmāte no mātes puses, krusttēva sieva no mātes puses, sievasmāte vai vīramāte un krustmāte no tēva puses ir jāgodā kā sava skolotāja sieva; tās ir līdzīgas skolotāja sievai.
132. Brāļa sievas (kājas), ja tā ir no tās pašas kastas (varnas), ir jāapkampj ik dienas; bet (citu) radinieku no tēva (jnati) un mātes puses (sambandhi) sievu (kājas) ir jāapkampj tikai, atgriežoties no ceļojuma.
133. Pret sava tēva māsu un mātes māsu, un pret savu vecāko māsu cilvēkam ir jāizturas kā pret savu māti, tomēr māte ir godājamāka.
134. Sava ciemata cilvēki tiek saukti par draugiem (un līdzīgiem, kaut tie būtu viens par otru) desmit gadus vecāki, tā paša amata meistari – (kaut) piecus gadus, Vēdu zinātāji (Srotriyas) – (kaut) ar trīs gadus (vecumu starpību), bet asinsradinieki – tikai (ja) atšķirība ir ļoti maza.
135. Ziniet, ka desmitgadīgs Bramīns un simtgadīgs Kšatrijs atrodas tēva un dēla attiecībās, bet viņu starpā tēvs ir Bramīns.
136. Bagātība, radniecība, vecums, ritu (pienācīga izpilde – karman) un, piektkārt, svētā mācība ir cieņas vērti, bet katrs nākošais (iemesls) ir svarīgāks (kā iepriekšējais).
137. Kuram cilvēkam no trim (augstākajām) kastām piemīt vairums no šīm piecām gan pēc skaita, gan pakāpes, tas ir cieņas vērts viņu starpā; un (tā ir) arī ar Šudru, kurš ir sasniedzis desmito (dzīves desmitgadi).
138. Ceļš ir jāpadod cilvēkam divričos, cilvēkam, kam ir jau deviņdesmit gadi, slimam, nastas nesējam, sievietei, Snatakam (māceklis, kas pabeidzis mācības; skat.2.1.), valdniekam un līgavainim.
139. Ja sastopas divi no šiem, (vairāk) jāpagodina ir Snataka un valdnieks; un ja (sastopas) valdnieks un Snataka, pēdējais saņem cieņu no valdnieka.
140. To Bramīnu, kas iesvēta skolnieku un māca tam Vēdas kopā ar Kalpu un Rahasju (Rahasyas – “dārgumi”, Upanišādas, kas satur mistiskas zināšanas), sauc par skolotāju ākarju (akarya, acarya).
141. Bet to, kurš iztikas dēļ māca tikai daļu no vēdām vai arī Vēdu Angas (skat.2.105.), sauc par palīgskolotāju (upadhyaya).
142. To Bramīnu, kas veic ritus saskaņā ar (Vēdu) noteikumiem, Garbhadhanu (apaugļošanas rits), un tā tālāk, un dod (bērnam) ēdienu, sauc par Guru (godājamo; versija – par tēvu).
143. To, kas, (pienācīgi) izvēlēts, veic (citam cilvēkam) pirmo pastāvīgās svētās uguns iedegšanu (Agnyadheya), Pakayadžnas (skat.2.86.), (un) (Srauta) ziedojumus, tādus kā piecu dienu pavasara svētkus par godu Agni (Agnishtoma), sauc par (viņa) apkalpojošo priesteri (rtvij).
144. To (cilvēku), kurš patiesīgi pilda abas (mācekļa) ausis ar Vēdām, viņam ir jāuzskata par savu tēvu un māti, viņš nedrīkst nekad to aizvainot.
145. Skolotājs (akarja) ir desmitkārt godājamāks par palīgskolotāju (upadhjaja), tēvs – simtkārt godājamāks par skolotāju, bet māte – tūkstoškārt vairāk par tēvu.
146. No tiem (tēviem), kurš ir iedzemdinājis, un kurš ir sniedzis Vēdu (zināšanas), Vēdu sniedzējs ir godājamākais tēvs; jo (tā) dzimšana, ko sniedz Vēdas, (nodrošina) mūžīgus (labumus) – gan šajā (dzīvē), gan pēc nāves.
147. Lai viņš uzskata, ka (ir saņēmis vēl tikai dzīvnieka) esamību, kad viņa vecāki abpusējā mīlestībā viņu iedzemdinājuši, un kad viņš ir dzimis no (savas mātes) dzemdes.
148. Bet īsta un brīva no vecuma un nāves ir tā dzimšana, kad skolotājs, kurš pārzin visas Vēdas, saskaņā ar likumu rada viņu caur Savitri.
149. (Skolniekam) ir jāzina, ka tas cilvēks, kurš atbalsta viņu ar Vēdu (norādījumiem, Šruti), maz vai daudz, šajās (Šastrās) tiek saukts par viņa Guru, dēļ tā Vēdu (sniegto norādījumu) labuma.
150. Tas Bramīns, kurš ir sniedzis dzimšanu Vēdu labad, un norādīto pienākumu skolotājs kļūst par pieauguša cilvēka tēvu, pat ja pats būtu bērns.
151. Angirasa dēls, jaunais Kavi, mācīja savus tēvus (radiniekus tēva vecumā, pitri), un, būdams pārāks par tiem (svētajās) zināšanās, viņš tos sauca “Dēli.”
152. Tie, aizvainojuma vadīti, par šo lietu vaicāja dievus, un dievi, apspriedušies, atbildēja: “Bērns ir jūs uzrunājis pienācīgi.
153. Jo (cilvēks), kam trūkst (svētās) zināšanas, tiešām ir bērns, un tas, kas tādam māca Vēdas, ir viņa tēvs; jo (viedie) ir vienmēr teikuši “bērns” nezinātājam un “tēvs” Vēdu skolotājam (mantrada).”
154. (Dižums nenāk) ne caur gadiem, nedz baltiem (matiem), nedz caur bagātību, nedz caur (varenu) ģimeni. Viedie ir izteikuši šādu likumu: “To, kurš zina Vēdas kopā ar Angām (Anukana), mēs (uzskatām) par dižu.”
155. Bramīniem vecākā stāvoklis nāk no (svētajām) zināšanām, Kšatrijiem – no varonības, Vaišjām – no graudu (un citu labumu) bagātības, bet Šudrām – tikai no gadiem.
156. Cilvēku par godājamu ne(uzskata) dēļ sirmas galvas; par godājamu dievi uzskata to, kas, kaut jauns, ir mācījies Vēdās.
157. Nemācīts Bramīns ir kā koka zilonis, kā ādas antilope – šiem trim nav nekā vairāk kā to nosaukumi.
158. Kā einuks (kastrāts) ir neauglīgs ar sievieti, kā neauglīga ir govs ar govi, un kā dāvana, sniegta nejēgam, nenes labumu, tā arī Bramīns ir nederīgs, kad ne(zin) Rikas (Rigvēdu, svētās himnas).
159. Radītas būtnes (bhiita, šajā gadījumā skolnieki) ir jāmāca uz labo bez sāpju nodarīšanas (iesp., bez pēršanas ar virvi vai bambuka nūju), un skolotājam, kas vēlas dzīvot svētajā likumā, ir jālieto patīkama un maiga runa.
160. Tas, kura runa ir skaidra un vienmēr nevainojami apvaldīta, nudien, gūst visas balvas, ko sniedz Vedanta (burtiski “Vēdu beigas”, Upanišādas).
161. Lai viņš, pat sāpēs, (neizteic vārdus), kas ievaino (citus); lai viņš neaizskar citus ne domās, ne darbos; lai viņš neizteic runas, kas liek (citiem) baidīties no viņa, jo tas kavēs viņam sasniegt debesis.
162. Bramīnam vienmēr ir jāvairās no pagodinājumiem, it kā tie būtu inde; un pastāvīgi jāvēlas (paciest) nicinājumu, (tik pat stipri,) kā (viņš ilgotos) nemirstības nektāra (amrita) (šis pants ir piemērots māceklim, kurš dodas lūgt žēlastības dāvanas).
163. Jo tas, kurš tiek nicināts, (tomēr var) gulēt ar vieglu prātu, mosties ar vieglu prātu un ar vieglu prātu staigāt cilvēkos, bet nicinātājs iznīks pilnīgi.
164. Lai divkārt dzimušais, kas ir iesvētīts (lietojot augstāk aprakstītos) līdzekļus pienācīgā kārtībā, pakāpeniski un uzkrājot pilda dažādos sajūtu pārvaldības solījumus (tapas), kas ir noteikti tiem, kas mācās Vēdas.
165. Ārijam ir jāmācās visas Vēdas (ar Angām) kopā ar Rahasjām (Upanišādām), veicot tajā pat laikā dažādus sajūtu pārvaldības vingrinājumus un pildot solījumus, ko nosaka (Vēdu) noteikumi.
166. Lai Bramīns, kurš vēlas veikt sajūtu pārvaldības vingrinājumus, pastāvīgi atkārto Vēdas, jo Vēdu pētīšana ir pasludināta šajā pasaulē par augstāko sajūtu pārvaldības vingrinājumu Bramīnam.
167. Patiesi, augstākos sajūtu pārvaldības vingrinājumus līdz nagu galiem veic divkārt dzimušais, kurš pat, valkājot jostu, ik dienas pie sevis skandē Vēdas, cik vien spēdams.
168. Divkārt dzimušais, kurš nemācījies Vēdas, nododas citam (un pasaulīgām mācībām), drīz ar saviem pēcnācējiem pagrimst, pat dzīves laikā, līdz Šudras un tā pēcnācēju stāvoklim.
169. Saskaņā ar atklāsmes rakstu priekšrakstiem Ārija pirmā dzimšana ir no (viņa dabiskās) mātes, otrā – pie Mundža zāles pīnes uzsiešanas, un trešā – pie iesvētīšanas (Srauta) ziedojumu (veikšanai).
170. Šo (triju) starpā tā dzimšana, ko iezīmē ievadīšana ar Mundža zāles pīni, ir dzimšana dēļ Vēdām; (viedie) pasludina, ka šajā (dzimšanā) Savitri (vārsma, mantra) ir viņa māte, un skolotājs – viņa tēvs.
171. Tie (mācekļi) skolotāju sauc par tēvu tādēļ, ka viņš sniedz Vēdas; jo neviens nedrīkst veikt (svēto) ritu pirms ievadīšanas ar Mundža zāles pīni.
172. (Tas, kurš nav ievadīts, iesvētīts) nedrīkst izrunāt (nekādus) Vēdu izteikumus, izņemot tos, (kurus prasa) apbedīšanas ritu izpilde, jo līdz savai dzimšanai no Vēdām viņš ir Šudras līmenī.
173. (Māceklis), kurš ir iesvētīts, var tikt mācīts solījumu (sajūtu pārvaldības vingrinājumu) veikšanā un pakāpeniski mācīts Vēdās, ievērojot priekšrakstus.
174. Lai kāds ādas apmetnis, svētā pīne, josta, spieķis un apakšdrēbes ir noteiktas (māceklim pie iesvētīšanas), tādas ir (jāvalkā), (veicot) solījumus (sajūtu pārvaldības vingrinājumus).
175. Bet māceklim, kurš mitinās pie skolotāja, ir, pienācīgi pārvaldot savus orgānus, ar nolūku attīstīt savu garīgo tikumu, jāievēro sekojoši ierobežojumi:
176. Ik dienas, nomazgājušamies un šķīstījušamies, viņam ir jāveic ūdens ziedojumi (tarpaira) dieviem, viedajiem un senču gariem (manes), jāgodina dievu (attēli) un jāpieliek kurināmais (svētajai ugunij).
177. Lai viņš atturas no medus, gaļas, smaržām, jostām, garšvielām (rasa – augļu un cukurniedru sulas, sviests utt.), sievietēm, visām skābētām vielām un kaitēšanas dzīvām radībām.
178. (Lai viņš atturas) no (ķermeņa) ieziešanas, acu zālēm (anjana – tā tiek ieziesta deniņos, lai pasargātos no saules iedarbības), no kurpju valkāšanas un lietussarga (vai saulessarga), no iekāres, dusmām, alkatības, dejām, dziesmām un (mūzikas instrumentu) spēlēšanas,
179. No azartspēlēm, pļāpāšanas, apmelošanas un melošanas, no sieviešu aplūkošanas un pieskaršanās tām, un no citu aizvainošanas.
180. Lai viņš vienmēr guļ viens, lai viņš nekad neizšķiež savu vīrišķību; jo tas, kurš labprātīgi izlaiž sēklu, pārkāpj savus solījumus.
181. Divkārt dzimušam māceklim, kurš neviļus miegā ir izšķiedis savu vīra spēku, ir jānomazgājas, jāgodina saule un pēc tam trīsreiz jānomurmina tā Rik (Rigvēdas) vārsma, (kas sākas ar): “Lai mans spēks atkal atgriežas pie manis… – Taittiriya Aranyaka 1,30.”
182. Lai viņš pienes pilnu ūdens podu, ziedus, govs mēslus, zemi un Kusa zāli, cik var ievajadzēties (skolotājam), un ik dienas iet ubagot ēdienu.
183. Māceklim, būdamam šķīstam (prayata), ik dienas jānes ēdiens no tādu cilvēku mājām, kuriem netrūkst Vēdu (zināšanu) un ziedojumu (veikšanas tiesību), un kuriem ir laba slava (viņu likumīgos) darbos (svakarman).
184. Lai viņš neubago no sava skolotāja radiniekiem, nedz no savas mātes asinsradiniekiem; bet ja tur nav nevienu māju, kas piederētu svešiniekiem, tad lai viņš dodas pie iepriekš minētajiem, sākot ar pēdējiem;
185. Jeb, ja tur nav (krietnu cilvēku) no iepriekš minētiem, viņš var iet jebkurās (ciema) mājās, būdams šķīsts, klusējošs un atturīgs; bet lai viņš izvairās no Abhisastām (nāves grēkos apsūdzētiem).
186. Atnesis svēto malku no tālienes, lai viņš to noliek kaut kur, bet ne uz zemes (uz jumta vai citā tīrā un vēdinātā vietā), un lai viņš neapnicis veic svētajai ugunij uguns ziedojumus, gan vakara, gan rīta.
187. Tas, kurš, slims nebūdams, ir septiņas dienas (pēc kārtas) izlaidis ubagošanu un malkas ziedojumus svētajai ugunij, lai veic Avakirnina (solījuma neizpildītāja jeb aptraipītā; 11.119-124) grēku nožēlu.
188. Tam, kurš pilda (mācekļa) solījumus (vratin), pastāvīgi ir jāpārtiek no žēlastības dāvanām, (bet) nedrīkst ēst tikai viena (cilvēka) doto; mācekļa iztikšana no ubagota ēdiena ir pasludināta par līdzvērtīgu (tikuma ziņā) sajūtu pārvaldības vingrinājumiem.
189. Ja vēlas, viņš var ēst (kā viedais – rsivat) pie viena un tā paša cilvēka, ja ir ielūgts uz (ritu) dievu godam, (tomēr) saglabājot sava solījuma noteikumus, vai uz (mirušo piemiņas ritu) senču garu godam, paliekot (tomēr) kā vientuļnieks.
190. Šo pienākumu viedie ir noteikuši tikai Bramīniem; tāds nav noteikts ne Kšatrijiem, ne Vaišjām.
191. Gan pēc skolotāja norādījuma, gan bez (īpaša) rīkojuma (māceklim) ir vienmēr jābūt centīgam (Vēdu) mācībās un jādara, kas ir noderīgi viņa skolotājam (acarya).
192. Pārvaldot savu ķermeni, savu runu, savus (sajūtu) orgānus un savu prātu, lai viņš stāv ar saliktām rokām, raugoties skolotāja sejā.
193. Lai viņš (māceklis) vienmēr tur savu labo roku atsegtu, lai izturas pieklājīgi un tur savu ķermeni labi apsegtu, un kad viņš tiek uzrunāts: “Sēdies”, viņam ir jāapsēžas ar seju pret savu skolotāju.
194. Sava skolotāja klātbūtnē lai viņš vienmēr ēd mazāk, valkā mazvērtīgāku apģērbu un greznojumus, un lai ceļas agrāk un iet gulēt vēlāk.
195. Lai viņš neatbild, nedz sarunājas ar skolotāju atgāzies gultā, nedz sēdus, nedz ēdot, nedz stāvot ar aizgrieztu seju.
196. Lai viņš (to) dara, pieceļoties, ja (viņa skolotājs) sēd, pieejot tuvāk, ja tas stāv, ejot pretim, ja tas tuvojas un skrienot aiz viņa, ja tas skrien.
197. (Un) paejot apkārt pret viņa seju, ja (skolotāja) seja ir aizgriezta, pieejot tuvāk, ja viņš ir tālu, bet paliecoties pret viņu, ja viņš guļ gultā un ja stāv zemākā vietā.
198. Kad skolotājs ir tuvu, lai mācekļa gulta vai sēdeklis ir zemāk; bet sava skolotāja redzeslokā viņš nedrīkst sēdēt bezrūpīgi.
199. Lai viņš neizsaka sava skolotāja vārdu bez pagodinošā apzīmējuma (upadhyaya, acarya, bh-atta) arī viņa prombūtnē, un lai viņš neatdarina (nekariķē) viņa gaitu, runu un izturēšanos.
200. Lai kur (ļaudis) pamatoti peltu vai nepatiesi celtu neslavu viņa skolotājam, viņam ir jāaizspiež ausis vai (tā) jāiet projām.
201. Peļot (savu skolotāju), pat taisnīgi, viņš kļūs (nākošajā iedzimšanā) par ēzeli, apmelojot to – par suni; ņemot sava skolotāja lietas (arī ēdot bez skolotāja atļaujas labāko saubagotā ēdiena daļu) – par tārpu, un kas apskaudīs (tā tikumu), – par kukaini.
202. Viņš nedrīkst kalpot (vai pagodināt) (skolotāju ar cita iejaukšanos), pašam stāvot malā, nedz, būdams dusmīgs, nedz sievietes tuvumā (kad tuvumā ir skolotāja sieva); ja viņš sēd divričos vai augstākā sēdeklī, viņam ir jānokāpj un tad jāsveicina savu (skolotāju).
203. Lai viņš (runājot) nesēd skolotājam ne aizvēja, ne vēja pusē; nedz runā tam tā, ka skolotājs nevar sadzirdēt.
204. Viņš var sēdēt ar savu skolotāju vēršu, zirgu vai kamieļu vilktos divričos, terasē, zāļu vai lapu sēdvietā, uz paklāja, uz akmens, uz koka sola vai laivā.
205. Ja viņa skolotājs ir tuvumā, lai viņš (pret to) izturas kā pret savu skolotāju, bet lai viņš bez skolotāja atļaujas nesveicina savas (ģimenes) godājamos cilvēkus.
206. Tāda pat viņa pastāvīga izturēšanās (ir noteikta) attiecībā uz (citiem, izņemot acarya) mācības pasniedzējiem, uz saviem radiniekiem (kam pienākas cieņa), uz visiem, kuri var viņu atturēt no grēka (adharma) vai var sniegt viņam veselīgus padomus.
207. Pret labākajiem, arī pret Ārijiem, lai viņš izturas kā pret savu skolotāju, tāpat pret sava skolotāja dēliem, kas dzimuši no tās pašas kastas sievas, un pret skolotāja radiem gan no tēva, gan no mātes puses.
208. Skolotāja dēls, kas sniedz norādījumus (sava tēva vietā), arī jaunāks vai vienaudzis, vai ziedošanas (mācības vai citu Angu) māceklis ir tāda paša godinājuma cienīgs kā skolotājs.
209. (Māceklis) nedrīkst mazgāt sava skolotāja dēla locekļus, nedz palīdzēt tam apmazgāties, nedz ēst viņa ēdiena pārpalikumu, nedz mazgāt viņa pēdas.
210. Pret skolotāja sievām, kas piederas tai pašai kastai (savarna), ir jāizturas ar tādu pat cieņu kā pret skolotāju; bet citām kastām piederīgās (asavarпа) ir jāgodina, pieceļoties un sveicinot.
211. Lai viņš neveic sava skolotāja sievai ieziešanas (svaidīšanas) pakalpojumus, palīdzot viņai peldes laikā, nemazgā tās locekļus, nedz kārto tās matus.
212. (Māceklis), kuram ir pilni divdesmit gadi, un kurš zina, kas ir piedienīgi un nepiedienīgi (gunadosau), nedrīkst sveicināt sava skolotāja jaunu sievu, (apkampjot) tās kājas.
213. Sieviešu daba šajā (pasaulē) ir kārdināt (dusana) vīriešus; tāpēc viedie nekad nav bez piesardzības sieviešu sabiedrībā.
214. Jo sievietes spēj šajā (pasaulē) novest no ceļa ne tikvien muļķi, bet pat mācītu vīru un padarīt to par iekāres un naida vergu (kamakrodhavasanuga).
215. Nav jāsēd vientuļā vietā ar māti, māsu vai meitu, jo sajūtas ir spēcīgas un uzveic pat mācītu vīru.
216. Bet, ja vēlas, jauns māceklis var klanīties līdz zemei skolotāja jaunas sievas priekšā saskaņā ar noteikumiem un teikt: “Es, tāds un tāds, (godinu tevi, ak kundze).”
217. Atgriežoties no ceļojuma, viņam ir jāapkampj skolotāja sievas kājas un ik dienas jāsveicina (iepriekšminētajā veidā), atceroties tikumīga cilvēka pienākumus.
218. Tāpat kā cilvēks ar lāpstu, rokot zemi, iegūst ūdeni, tā paklausīgs (māceklis) gūst zināšanas, kas (slēpjas) viņa skolotājā.
219. (Māceklis) var gan skūt galvu, gan nēsāt matus bizēs, gan sapīt vienu šķipsnu uz savas galvas virsas; bet saule lai nekad ne aust, ne riet, viņam ciematā (guļot miegā).
220. Ja saule ir aususi vai norietējusi, viņam guļot, lai vai tas (aizvainojums) būtu noticis apzināti vai neapzināti, viņam (nākošajā) dienā ir jāgavē, murminot (Savitri).
221. Jo tas, kurš guļ (miegā), kad saule riet vai aust, un neveic (šo) grēku nožēlu, ir kritis lielas vainas negodā.
222. Šķīstījušamies ar ūdens iemalkošanu, viņam ik dienas abu mijkrēšļu laikā ar savāktu prātu šķīstā vietā ir jāgodina, murminot noteikto mantru saskaņā ar noteikumiem.
223. Ja zemas kastas (avaraja), nolīgts cilvēks veic kaut ko (, kas ved uz) laimi, lai tie to uzcītīgi dara, tāpat kā (jebkuru atļautu darbību), kurā sirds rod patiku
224. (Daži teic, ka) galvenais labums pastāv garīga tikuma un pārticības (artha) (gūšanā), (citi to aizvieto) ar vēlmju (apmierināšanu) un pārticības (gūšanu), (vēl citi) ar garīga tikuma (gūšanu) vien, un citi teic, ka pārticības (gūšana) vien ir lielākais labums šeit (uz zemes); bet (pareizais) lēmums ir, ka tas sastāv no visu (to) triju kopuma.
225. Pret skolotāju, tēvu, māti un vecāko brāli nedrīkst izturēties bez cieņas, īpaši Bramīns, pat ja (kāds no tiem) ir postoši aizvainojis.
226. Skolotājs ir Brahmas iemiesojums, tēvs ir Pradžipati (Pragipati – radīto būtņu valdnieks) iemiesojums, māte ir zemes (Prthivi – zeme un zemes māte) iemiesojums, un (vecākais) brālis ir viņa paša iemiesojums.
227. Tās raizes (un sāpes), kam cauri iet vecāki (savu) bērnu radīšanā, nevar atlīdzināt pat simts gados.
228. Lai cilvēks vienmēr dara to, kas ir pieņemams tiem (abiem) un vienmēr to (kas var iepriecināt) viņa skolotāju; kad ir iepriecināti šie trīs, viņš gūst visas (tās balvas, kuras nes) sajūtu pārvaldības panākumi.
229. Padevība šiem trim ir pasludināta par labāko sajūtu pārvaldības (veidu); nav jāveic citas tikumus veicinošas darbības bez viņu atļaujas.
230. Jo viņi ir pasludināti par tām trim pasaulēm (zeme, gaiss un debesis), par tām trim (pamatkārtībām – mācekļa, saimnieka un atsacījušamies), par tām trim Vēdām un par tām trim svētajām ugunīm.
231. Tēvs, patiesi, ir noteikts par Garhapatya (svēta uguns, glabājama ģimenē un nododama caur paaudzēm; no tās iededz ziedošanas ugunis) uguni, māte – par Dakshinagni (arī agnidaksina – uguns, ko iededz no Garhapatja un izvieto dienvidpusē no tās), bet skolotājs par Ahavaniya (arī Ihavamya – uguns, ko iededz no Garhapatja un uz kuras dedzina ziedojumus) uguni; šī uguņu trijotne ir visgodājamākā.
232. Tas, kurš neizturas nevērīgi pret šiem trim (pat kļuvis) saimnieks, tas uzvarēs tās trīs pasaules un ar starojošu ķermeni kā dievs baudīs svētlaimi debesīs.
233. Godājot savu māti, viņš gūst šo (apakšējo, zemes) pasauli, godājot savu tēvu, – vidējo jomu, atmosfēru, bet ar paklausību savam skolotājam – Brahmas valstību (debesis).
234. Tas, kurš godā šos trīs, ir izpildījis visus pienākumus (dharmas), bet tam, kas tos negodā, visi riti paliek bez augļiem.
235. Kamēr šie trīs ir dzīvi, lai cilvēks (patstāvīgi) neveic citas (labvēlīgas darbības); lai viņš vienmēr kalpo tiem, priecīgs (darīt tiem) pieņemamas un labvēlīgas lietas.
236. Lai viņš paziņo tiem visu, ko ar viņu piekrišanu gatavojas veikt domās, vārdos un darbos nākošās pasaules labad.
237. (Godājot) šos trīs, viss, kas cilvēkam ir jāpadara, tiek paveikts; tas skaidri ir augstākais pienākums (paradharma); jebkura cita (rīcība – ritu veikšana) ir zemāks pienākums (upadharma).
238. Tas, kurš iemantojis ticību, var saņemt skaidru mācību pat no zemākas kastas cilvēka (avara), augstāko likumu – no zemākā, un lielisku sievu pat no nelāgas ģimenes.
239. Amritas nektāru var iegūt pat no indes, labu padomu – pat no bērna, labvēlīgas uzvedības (mācību) – pat no ienaidnieka, un zeltu pat no netīrumiem.
240. Lieliskas sievas, mācību, likuma (zināšanas), šķīstības (noteikumus), labu padomu un dažādus amatus (gleznošanu un līdzīgi, šajā gad.- nevis veļas mazgāšanu, krāsošanu utt.) var gūt no jebkura.
241. Ir noteikts, ka posta laikos (māceklis) var mācīties (Vēdas) no tāda, kas nav Bramīns; un ka viņam ir jāseko un jākalpo (tādam) skolotājam, kamēr vien norādījumi turpinās. (238.-241. neatbilst 10.1.)
242. Tas, kurš vēlas nesalīdzināmu svētlaimi (debesīs), nav visu mūžu jānodzīvo skolotāja, kas nav Bramīns, nedz tāda Bramīna, kurš nezin visas Vēdas un Angas (ananucana), (mājās).
243. Bet ja (māceklis) vēlas pavadīt visu savu dzīvi skolotāja mājās, lai tad viņš uzcītīgi tam kalpo, līdz tiek atbrīvots no šā ķermeņa.
244. Tas Bramīns, kurš kalpo savam skolotājam līdz sava ķermeņa izzušanai, tūlīt sasniedz mūžīgo Brahmas valstību.
245. Tas, kurš zina svēto likumu, nedrīkst dāvināt savam skolotājam nekādu dāvanu iepriekš (Samavartana); bet, kad ar skolotāja atļauju viņš gatavojas pieņemt (gala) peldi, lai viņš sagādā (dāvanu) šim godājamam cilvēkam atbilstoši savām iespējām:
246. lauku, govi, zirgu, saulessargu un kurpes, sēdekli, graudus, (pat) dārzeņus un (tādā veidā) iepriecina savu skolotāju.
247. Ja skolotājs (acarya) mirst, (mūža māceklim) ir tālāk jākalpo viņa dēlam (kas ir) apveltīts ar labām īpašībām vai viņa atraitnei, vai viņa Sapindam (radinieks septiņās paaudzēs, kam ir tiesības uz pindas – ziedojuma senču gariem – nobaudīšanu bēru mielastā), tādā pat veidā, kā savam skolotājam.
248. Ja nav dzīvs neviens no tiem, viņam ir jākalpo svētajai ugunij, stāvot (dienā) un sēdot (naktī), un tādā veidā jābeidz sava dzīve.
249. Bramīns, kurš tādā veidā aizvada savu dzīvi kā māceklis, nepārkāpjot savu solījumu (brahmacarya), (pēc nāves) sasniedz augstāko mājokli un šajā pasaulē vairs neatdzimst.

No sanskrita uz angļu valodu tulkojis Džordžs Bīlers (George Bühler) (Sacred Books of the East, Volume 25)

http://www.sacred-texts.com/hin/manu/manu02.htm

http://www.indostan.ru/biblioteka/5_1244_0.html

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s