Mūsu domu enerģija. Cilvēka apziņas ietekme uz vidi. Konstantins Korotkovs

Konstantins Georgija d. Korotkovs ir eksperimentālais fiziķis, tehnisko zinātņu doktors, Sankt-Pēterburgas Fizkultūras zinātniskā institūta profesors, direktora vietnieks, Krievijas Valsts Informācijas tehnoloģiju, mehānikas un optikas universitātes profesors, Starptautiskās medicīniskās un lietišķās bioelektrogrāfijas savienības prezidents.

Ieskatam daži raksturīgi izvilkumi no grāmatas teksta:

… Enerģētiskais lauks ir it kā karkass, kas ir pirmais, kas nosaka fiziskā ķermeņa attīstību un uzbūvi.

… organisma enerģētiskā lauka kropļojums, ja netiek izlabots, var novest pie saslimšanas.

… Katrs cilvēks ar visu viņu ietverošo telpu – gaisu, kuru elpo, ēdienu, ko ēd, vietām, kur uzturas, cilvēkiem, ar kuriem biedrojas, Mēnesi, planētām un zvaigznēm, kuras nosaka viņa dzīves globālo norišu plūdumu – veido vienotu enerģētisko sistēmu.

… dažādi meditācijas stāvokļi – “peldēšana telpā”, “izeja no ķermeņa” – ir raksturīgi ar smadzeņu darbības īpatnēju raksturu.

… ķermeņa elektroinformatīvā aktivitāte pēc nāves nebeidzas vairākas dienas.

… mūsu enerģētiskais lauks ir mūsu pašu apziņas ražojums! Apziņa to rada, to pārvalda un ir atkarīga no tā.

… cilvēkam ir jāapzinās, ka tas spēj bez kāda kaitējuma sev atstarot visas ietekmes.

… Vajag iztēloties savu lauku kā gaiši mirdzošu apvalku ap ķermeni un to, kā šis apvalks atstaro uz to krītošus tumšus starus un laiž cauri skaidrus un gaišus. Nākošais posms ir iedibināt sava apvalka saikni ar Visumu un uzpildīt to ar Telpas enerģiju. Lai to panāktu, vajag galvu pacelt uz debesīm, priekšā izstiept rokas ar plaukstām augšup un iztēloties spožus mirdzošus starus, kas nāk no Visuma, ienāk galvvidū un kā silts maigs mākonis izplūst pa ķermeni, izbeidzoties blīvu sabiezējumu veidā enerģētiskā apvalka virsmā.

… Aplūkotie priekšstati rāda, ka bioloģisku sistēmu brīvās enerģijas galvenais uzkrājums ir sarežģītu molekulāru kompleksu elektronu ierosināti stāvokļi. Šos stāvokļus pastāvīgi uztur elektronu aprite biosfērā, kuras avots ir Saules enerģija, bet galvenā “darba viela” ir ūdens. Daļa stāvokļu tiek iztērēti organisma ikbrīža energoresursa nodrošinājumam, daļa var tikt rezervēta turpmākam, līdzīgi kā lāzeros pēc uzlādes impulsa absorbēšanas.

Citiem vārdiem, “enerģijas” pārneses jēdziens, kas raksturīgs austrumu medicīnas priekšstatiem un griež ausīs cilvēkam ar Eiropas izglītību, var tikt saistīts ar elektronu ierosinātu stāvokļu virzību caur molekulāriem olbaltumvielu kompleksiem.

… tiešo mērījumu iznākumā tika atklāts, ka pārlidojumā strazdi gandrīz nezaudē svaru (zudumi ir mazāki par 6% no svara), bet tauku daudzums paliek nemainīgs.

… no klasiskā redzes viedokļa putnu migrācijas lidojumi nav iespējami! Tomēr putni par to neko nezin un pārlido jau tūkstošiem gadu.

… Garīgums dibinās apziņā, bet reliģiozitāte uztverē.

… tas, ka smadzenes dzīvas, nenozīmē, ka apziņa tiks lietota tās lielāko iespēju apjomā.

… Apziņa ir dzīvās dabas objektu īpašība (spēja), lietojot sajūtu uztveri, veidot tādus no objektiem atsvešinātus (abstraktus) priekšstatus par apkārtējo materiālo pasauli, kas ir noderīgi mērķtiecīgai rīcībai.

… pārejā uz Izmainītu Apziņas Stāvokli aktivitāte pamazām sadalās pa visu lielo pusložu garozu abām puslodēm. Smadzenes sāk darboties saskanīgi, kā viens veselums.

… lauku līmenis ir bioloģisku sistēmu pārvaldības pamatlīmenis. Šāds līmenis ir bijis iemiesots visprimitīvākajos bioloģiskajos objektos ilgi pirms veģetatīvās un centrālās nervu sistēmas izveidošanās. Tas ir līmenis, kurš nosaka sistēmas kā vienota veseluma darbību, dažādu daļiņu koherentas mijiedarbes līmenis.

… noteiktas sistēmas (tautas) kaut kāda sastāvdaļu daudzuma iznīcināšana tās darbību neietekmē tikmēr, kamēr palikušo sastāvdaļu informatīvie signāli paliek pietiekami visu sistēmas elementu rezonanses sinhronizācijai, tas ir, esošās struktūras uzturēšanai.

… var pieņemt, ka reliktā starojuma kā ārkārtīgi noturīgas kosmiskas organizācijas īpašība (uzdevums) ir organiskās dzīvības “pielāgošana” tā spektra zemfrekvences daļai.

… visās Dabas norisēs notiek pāreja no vienkāršākām uz sarežģītākām struktūrām, kas savā sarežģītības līmenī pašorganizējas atbilstoši enerģijas patēriņa samazinājuma principam patreizējos vides apstākļos.

… Civilizācija ir īss mirklis Zemes vēsturē. Civilizācija ir neizbēgams posms Visuma attīstībā.

(Iesaku izlasīt arī Svami Nitjasvarupanandas teikto (https://tencinu.wordpress.com/2011/05/24/par-astonkartkropla-dziesmu-astavakra-samhita-ashtavakra-samhita-ashtavakra-gita-ashtavakra-geeta-svami-nitjasvarupananda/) :

Veselais saprāts ir palīgs līdz kādai robežai, bet galu galā tas ir noliedzošs rīks, un tā atradumi ir ar noliedzošu raksturu. Tas mums palīdz atmest un noliegt nepatieso, bet apliecinošās Patiesības apjēgai tas ir nespējīgs un neatbilstošs. Filosofija, kas pilnībā paļaujas uz veselo saprātu kā vienīgo drošo izziņas sistēmu, nav bijusi veiksmīga tās apliecinošajos meklējumos, kur palikuši apšaubāmi punkti, un tai nav izdevies iegūt vispārēju atzīšanu. Vedantas priekšrocība ir tur, ka tā, pilnībā izmantojot veselā saprāta iespējas, tajā pat laikā pielabo un papildina pārdabiskā saprāta gūto, kas nav pretrunā ar veselā saprāta atklājumiem, bet papildina tos ar saviem apliecinošajiem atklājumiem. Pārdabiskā saprāta nojautas atklājumi pilnībā apmierina veselā saprāta prasības. Milzīgā Indijas intelektuāļu turēšanās pie Vedantas ir dēļ šā veselā saprāta un pārdabiskā saprāta nojautas saskaņošanas noslēpuma. Patvaļīgam saprātam piemīt tā īpatnības, kas noved pie sadursmēm un pretrunām, un tādējādi tam ir nepieciešama pielabojoša pārbaude, ko sniedz cilvēka nojautas pārdabiskā saprāta spēks. Šī neatbalstīta saprāta nepietiekamības atpazīšana nav jāsaprot kā pretintelektuāla vai nesaprātīga pieeja. Vedanta ir viscaur saprātīga, un kur saprāts nonāk strupceļā, to tālāk ved pārdabiskā saprāta sniegtā gaisma.”

Kaut arī fiziķis-eksperimentators, savu vaļsirdīgo minējumu dēļ autors tomēr Krievijas viltuszinātnieku sarakstā ir iegravēts: http://www.nanometer.ru/2010/01/13/lzhenauka_162502/PROP_FILE_files_1/bull1.pdf#page=67 Tulkojot esmu atmetis liriskākās vietas, atzīmējot tās ar “…” I.L.)

SATURS

1. daļa. Apziņas enerģija

IEVADS

SAPŅA VALDZINĀJUMS

OSTAPA BENDERA MANTINIEKI UN KOMISIJA CĪŅAI AR METEORĪTIEM

EKSTRASENSI, DZIEDNIEKI, BIOENERGOTERAPEITI…

EKSPERIMENTS

(КОНТРОЛЬНАЯ ДЛЯ ЭКСТРАСЕНСА

ИНТУИЦИЯ

НЕПОЗНАННОЕ nav tulkots)

KIRLIANU PĀRIS

ENERĢĒTISKAIS KARKASS

DZĪVĀ STAROJUMA MĪKLA

VIŅŠ IR DZĪVS UN SPĪD

ES UN MĒS

KORRIDAS ENERĢIJA

(ЭНЕРГИЯ ОЛИМПИЙСКОЙ МЫСЛИ nav tulkots)

DOMAS PAR REKORDIEM VAI REKORDUS RADOŠAS DOMAS

2.daļa. No parapsīholoģijas uz zinātni

TELEPĀTIJA

SIGNĀLDEVĒJI

APZIŅAS IETEKME UZ MATĒRIJU

KVANTU IZRĀVIENS

GAISMA PĒC DZĪVES

BAILES

BRĪNUMI UN BRĪNUMDARI

DZIEDNIECĪBA

ASTROLOĢIJA

PAREDZĒJUMS

TĀLREDZĒJUMS

UZLĀDĒTAS DĀRGLIETAS, AMULETI, SARGLIETIŅAS

NOBRĪNĒŠANA UN ĻAUNA ACS

VIŅSAULE

GALA PIEZĪMES

3.daļa. Enerģija visapkārt mums

KAS IR ENERĢIJA?

DZĪVĪBAS ELEKTRONU SHĒMA

BEZ SAULES NAV DZĪVĪBAS!

VAI PUTNS SPĒJ PĀRLIDOT OKEĀNU JEB KUR SPORTISTI SMEĻ ENERĢIJU?

FIZIKĀLĀ UN PSĪHISKĀ ENERĢIJA

APZIŅAS REZERVES

STAMBULA, STAMBULA

“DIEVA MODULIS” VAI DZĪVS AUTOMĀTS?

PŪĻA NEPRĀTS, PŪĻA VIEDĪBA.

KAS IR APZIŅA?

KAS IR IZMAINĪTS APZIŅAS STĀVOKLIS?

INDIVIDUĀLĀ UN KOLEKTĪVĀ APZIŅA

LAUKU PIEEJA

STRUKTURĀLA ORGANIZĀCIJA ORGANISMU GRUPĀ

KĀRTĪBAS NEIZBĒGAMĪBA

MĀKOŅU MĪKLA

DABAS SAKĀRTOTĪBAS LIKUMS

PĒCVĀRDA VIETĀ: TICĒT VAI NETICĒT?

“Gadiem prātoju par zemes dzīvi, Nav nesaprotamā zem Mēness. Un zinu – nezinu neko! Pēdējā tā patiesība. Es – māceklis vislabākajā pasaulē, Grūtas pūles, bargs skolotājs! Līdz sirmiem matiem dzīves māceklis, Aizvien vēl meistaros neņemts…”

Omārs Haijams

1. daļa. Apziņas enerģija

IEVADS

Nesen mani uzaicināja piedalīties televīzijas “apaļajā galdā” par ūdens dziednieciskajām īpašībām. Lieta interesanta, sarunā piedalījās cienījami cilvēki, tika izteiktas dažādas domas, bet viena šā raidījuma ievirze man šķita pavisam nevietā. Rādīja īsu sižetu par sievieti, kura dziedē dažādas slimības, vārdojot ūdeni. Viņa bija klāt studijā. Gan raidījuma vadītājs, gan zinātnieks – skeptiķis sāka šai sievietei aizspriedumaini uzbrukt, visādi cenšoties pārliecināt teleauditoriju, ka viņu priekšā ir kārtējais mags – šarlatāns. Viens no jautājumiem, kuru tai uzdeva vadītājs, bija šāds:

Jūs kaut uzskaitiet pieņemtos pacientus? Vai Jums ir jel kāda medicīniskā izglītība?

Dabiski, — atbildēja sieviete. — Esmu ārste, daudzus gadus esmu strādājusi ķirurģijā, daudz kur esmu vīlusies un atgriezusies pie dziedniecības prakses, ar ko nodarbojās gan mana vecāmāte, gan vecvecmāte. Viņas vienmēr dziedināja slimniekus ar ārstniecības augiem un apvārdotu ūdeni. Starp citu, manai vecaimātei ir 102 gadi, viņa ir pie pilna prāta un veselības, dzīvo kopā ar mums un vēl darbojas pie saimniecības.

Tādas ziņas neiekļāvās šarlatānisma atmaskošanas plānā, un vadītājs nekavējoties pārgāja uz citu sižetu.

Kāpēc gan šī tēma izraisa tik daudz runu, tādu interesi un tik pretrunīgu attieksmi? No nikna nolieguma līdz aklai pielūgsmei. Mēģināsim izprast, palūkosimies, kādas zināšanas mums sniedz mūsdienu zinātne; kas šajā ziņā attiecas uz noslēpumiem un māņticību, bet kas ir lietojams mūsdienu dzīvē.

Daudzu zinātniskas darbības gadu gaitā man ne reizi vien ir nācies tikties ar cilvēkiem, kas uzrāda neparastas spējas, tostarp profesionālā darbībā. Pastāvīgi gadījās arī šarlatāni vai dīvaiņi. Tomēr cilvēka gara uzvaras piemēru pār dzīves apstākļiem un nedienām ir bijis daudz vairāk. Daudz spilgtu piemēru ir sniegušas nodarbības ar sportistiem – paralimpiešiem – tā ir viena no galvenajām pētījumu tēmām Sankt-Pēterburgas Fiziskās kultūras zinātniski-pētnieciskajā institūtā (СПбНИИФК), kur es strādāju pēdējā laikā. Paralimpiskā kustība – tas ir sports cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru iespējas kopš dzimšanas vai apstākļu dēļ ir ierobežotas. Vien ar lielu gara spēku šie cilvēki pārvar fiziskos ierobežojumus, sāpes, kļūmīgus apstākļus, neatlaidīgi trenējas un paceļas līdz olimpiskajai arēnai. Paralimpiskās spēles notiek tūlīt pēc Olimpiskajām spēlēm tajos pat laukumos. Raugoties uz šiem cilvēkiem, vari saprast, ka cilvēks var sasniegt daudz, ja vien nepalaižas slinkumā un nebaidās pārvarēt sevi.

Mūsu Apziņai piemīt Enerģija. Tā neveidojas no fizikālā vakuuma vai kosmiskiem stariem, tā ir mūsu ķermeņa iekšējo resursu izmantošanas norise gribas rīkojumu ietekmē, norise, kurā ķermenis pakļaujas Apziņai un vienotā impulsā spēcīgi īsteno slēptās rezerves. Šīs grāmatas lappusēs jūs atradīsit daudz piemēru, kā cilvēki lieto ārkārtējas iespējas, to izpausmes ārkārtas stāvokļos, tomēr zinātne tikai pēdējā laikā ir sākusi izprast šo norišu būtību.

Šī grāmata lielā mērā ir par cilvēka gara uzvaru, par ierasto robežu pārvarēšanu, par to, ko jūs varat izmantot savā ikdienas dzīvē un par to, kā mūsdienu zinātne meklē veidu daudzu mūsu psīhes parādību izprašanai.

SAPŅA VALDZINĀJUMS

“Divos veidos var tapt apmulķots. Viens – ticēt maldiem; otrs – atteikties noticēt patiesībai”.

Sērens Kjerkegors (1813-1855.)

Vai esat prātojuši, kāpēc visos laikos ir tā cienīti dzejnieki, stāstnieki un filosofi? Tie nav ražojuši preces un nav būvējuši mājas, nav iekarojuši impērijas un nav izgudrojuši jaunas mašīnas. Viss, ko tie pratuši darīt, ir – sapņot un stāstīt savus sapņus un redzējumus citiem cilvēkiem. Dažādos gadsimtos un dažādās civilizācijās šie sapņi ieguvuši dažādus veidus: Homēra eposi un Muhjiddīna Ibn ‘Arabi sūfistiskie redzējumi; Andersena pasakas un Dostojevska filosofija; Džona Faulza reālistiskās fantāzijas un Roulinsas Harija Pottera piedzīvojumi. Kas vieno šos un tūkstošiem citu darbu, kas sarakstīti Cilvēces vēstures dažādos laikmetos? Valodas, stili, laikmeti, tikumi un kontinenti ir dažādi. Kopīgs ir viens – tie visi ir sapņi, izdomas, tēli, kas dzimuši rakstnieka, filosofa vai reliģioza mistiķa smadzenēs, tēli, kas pārvērsti vārdos un kļuvuši par Civilizācijas īpašumu. Kāpēc šīs pasakas tik augstu vērtē citi cilvēki, kāpēc gan laikmeta materiālie sasniegumi – apģērbs, sadzīves piederumi, rotas, bagātības – ir izzuduši, neatstājot pēdas, bet smalkā vārdu virtene ir saglabājusies, pārdzīvojot savus radītājus un pēc kāda laika kļūstot par nācijas lepnumu? Kāpēc mūs, cilvēkus, tā pievelk pasakas un izdomājumi? Ko mēs ceram atrast kāda izdomātos stāstos?

Pirms kāda laika man gadījās būt Amerikas spēļu galvaspilsētā Lasvegasā. Braucot ar auto pa Jūtas un Nevadas tuksnešiem, simtiem jūdžu visapkārt stiepjas sarkanīgi akmeņaini pauguri. Lielais Plakums daudzus tūkstošus jūdžu garumā. Tur nav iespējams izaudzēt kviešus vai audzēt lopus – zeme ir neauglīga un nelaipna. Vasaras saule visu dzīvo izdedzina pilnībā, bet ziemas vētras uzbrūk virpuļviesuļu un viesuļvētru veidā. Lielais Kanjons pārrauj Zemes ķermeni kā bezdibenis, gadu miljonos izgraužot to simtiem metru dziļi, un nevar noticēt, ka tas ir tieva strautiņa darbs, kas tek kanjona dibenā.

Jo vairāk pārsteidz, kad šajā plakanajā Mēness ainavā pēkšņi parādās Lasvegasas torņi. Tu tikko traucies pa vienmuļo šoseju ar retiem benzīntanku puduriem un pēkšņi atrodies ugunīs mirdzošu debesskrāpju vidū. Tik vien spēj kā grozīt galvu, pūloties uztvert izkārtņu, reklāmu un laistošos uguņu jēgu — kad pilsēta beidzas tikpat pēkšņi kā sākusies, un nākas drudžaini meklēt tuvāko nobrauktuvi no autostrādes, lai iekļūtu šajā Pasaku Impērijā.

Jā jā, tieši pasaku. Lasvegasa ir sapņu, iedomu, pasaku iemiesojums īstajā pasaulē, ko radījuši lieli smalkās cilvēku psīhes pazinēji. Visi jūsu slēptie sapņi, slēptās vēlmes, aizliegtās iekāres kļūst par īstenību.

Ja esi sapņojis par greznu dzīvi – lūdzu, par ļoti necilu samaksu tu dabū luksa numuru pieczvaigžņu viesnīcā, kāds jebkurā citā pilsētā maksātu mēnešalgu. Ja ierodies restorānā, par 15 dolāriem vari kaut visu dienu pavadīt pie zviedru galda, un mīlīgas meitenes ar jaukiem smaidiem piedāvās tev visus iespējamos dzērienus. Vari cauru dienu staigāt pa šo pilsētu un brīnīties atkal un atkal: dzīvi baltie tīģeri, kas zināmi vien no pasakām, un pieradināti Āfrikas lauvas; bruņinieku turnīrs smilšu arēnā un pasaulē grandiozākais šovs ar simtiem “Mis Pasaule”, tērptas bikini un bez tā.

Bet galvenais šajā pilsētā – tā, protams, ir Spēle. Tu ieej kazino ēkā – un nokļūsti gaiteņu, zāļu, dārzu un liftu labirintā. No turienes var neiziet nedēļām ilgi. Tur ir viss vajadzīgais dzīvības uzturēšanai un spēku atjaunošanai kārtējam raundam pie spēļu galda. Puskrēslainās zāles dzīlēs stiepjas tūkstošiem spēļu automātu. Pēc dažām ejām uz sienām redzi milzu ekrānus, uz kuriem rāda zirgu sacīkstes, kaujas, ātrumsacīkstes un mačus, kas tajā brīdī notiek jebkurā zemeslodes malā. Ja gribi uzlikt likmi, aizpildi veidlapu un ej pie kalpotāja. Viņš precizē datorā un paziņo, par kādu kursu kazino šo likmi ir gatavs pieņemt, un vai ir iespējama šā mača satelīttranslācija. Es īpaši pārbaudīju, vai ir iespējams likt uz mača “Zeņit – Torpedo” iznākumu, kas sākas četros no rīta pēc Amerikas laika. Jautājums neizsauca izbrīnu, bet prasīja 10 minūtes darba pie datora, pēc kam man tika paziņots, ka likmi pieņemt var, bet translēs tikai, kad būs sasniegta noteikta summa uz spēli. Un tas bija pavisam pamatots paziņojums. Ar amerikāņu izdarīgumu iekarināt virs stadiona “Zeņit” helikopterus ar telekamerām ir pavisam īstenojama lieta.

Nākošajos kazino stāvos ir zāles ar ruleti, pokeru, melno džeku un citām augstākas klases spēlēm, nemaz nerunājot par noslēpumainām slēgtām istabām, kur Šīs Pasaules Varenie nošķirtībā no nejēgām cits citam paspēlē muižas, Maikrosoft akcijas un slaidkāju verdzenes.

Kas gan liek cilvēku tūkstošiem stiept savas naudiņas uz Muļķu Zemi un norakt to Brīnumu Laukā? Tak ne visi tur tērē vien procentus no īpašumu miljardiem? Vairums veselu gadu ietaupa no pastāvīgajiem ienākumiem, lai sakrātu kādu summu un pāris dienās to zaudētu pie zaļā galda. Kādēļ tie to dara? Neviens taču nepiespiež, nestāv ar pistoli; paši nāk un norok savas naudiņas.

Šīs parādības cēlonis ir tas pats, kas neiedomājamajai fantāziju par Hariju Poteru popularitātei. Abos gadījumos tā ir grimšana Sapnī, Pasakā, nomoda Sapņojumā. Vairs ne garlaicīgā ikdiena ar darbu, skolu, grūtībām, rūpēm, bet acumirklīga veiksme, Laimes Gadījums, Vinnests, kas izmaina tavu dzīvi, padara tevi par miljonāru, bagātu un brīvu. Un vajag vien veiksmīgi nospēlēt pie zaļā galda. Nostāstu par tiem, kuriem izdevies, ir vai cik!

Bet, izrādās, ne viss ir tik vienkārši. Azartā, nemitīgi dzenoties pēc rēgaina sapņa, pēc aizslīdošas laimes.

Lasvegasā stāsta notikumu ar profesionālu spēlmani, kas mēnešiem dzīvojis kazino un nospēlējis tur savu ne visai lielo, bet dzīvei pietiekamo īpašumu. Tādi cilvēki spēļu galvaspilsētā nav retums. Kādi atbrauc uz dažām nedēļām, citi dzīvo mēnešiem. Ar pietiekamu veiklību kāršu spēlēs var pat uzturēt pozitīvu bilanci. Kalpotāji tādus pastāvīgos apmeklētājus pazīst un izturas pret tiem ar īpašu uzmanību, pat ja tas ir vienkāršs ierēdnis, nevis uzbeku šeihs.

Un lūk, reiz kādam spēlētājam naktī sāka veikties. Viņš sāka vinnēt pie kāršu galda un pusnaktī vinnesta summa sasniedza jau pieczīmju ciparu. Tad viņš visu savu guvumu licis ruletē uz zero. Šāda likme kazino ir jāpieņem, pat ja spēlē iet milzu summa. Ap galdu sanācis pūlis, un visi, elpu aizturējuši, gaidījuši, kur apstāsies ruletes rats. Ja zero – spēlētājs savu vinnestu palielina desmitkārtīgi; ja jebkurš cits cipars – viņš zaudē visu. Krupjē ar nesatricināmu izskatu palaidis ruleti, rats iegriezies, sākumā ātri, tad arvien lēnāk un, beidzot, apstājies. Bulta uz zero! Zāle uzsprāgusi sajūsmas kliedzienos. Tas ir bijis vislielākais vinnests visā spēļu biznesa vēsturē. Vinnests sešzīmju cipara vērtībā! Spēlmanis pasūtījis šampānieti un ikrus visiem zālē klātesošajiem. Pēc kāda brīža parādījies kazino īpašnieks, šādam gadījumam piecelts no gultas, — un ar priecīgu smaidu apkampis spēlmani. Nez no kurienes saskrējušie reportieri zibinājuši zibspuldzes. Kazino īpašnieks plati smaidījis: zaudējums, protams, liels, bet raksti, kas rīt būs visos Amerikas laikrakstos, ievilks kazino papildus tautas pūļus. Kņada un jautrība noklususi vien pret rītu. Spēlmanis svinīgi, ar skurbuļa kliedzieniem un apkampieniem pavadīts uz viņa numuru kazino 40.stāvā. Kādas meičas tīkojušas palikt numurā, lai svētkus turpinātu intīmā gaisotnē, bet viņš tās cieti izstūmis aiz durvīm. Nometis uz grīdas žaketi, noņēmis kaklasaiti un piegājis pie milzīga loga ar skatu uz sarkanīgajiem pakalniem. Izvilcis cigareti un ar tīksmi ievilcis. Iedzert jau vairs nav gribējies, bet pēdējā cigarete sniegusi īpašu baudu. Tad viņš piegājis pie rakstāmgalda, atvēris atvilktni, izņēmis pistoli, pārbaudījis, vai pielādēta, pielicis stobru pie deniņiem un nospiedis gaili. Dzīvot viņam vairs nebija jēgas. Viņš bija sasniedzis neiedomājamo, un atkārtoties tas vairs nevarēja.

Starp citu, kazino īpašnieki esot pielikuši daudz pūļu, lai sameklētu spēlmaņa mantinieku. Viņš bijis vientulis, un tikai pēc rūpīgiem meklējumiem Minesotā atrasts tāls Spēlmaņa radinieks. Desmitiem reportieru klātbūtnē tam izsniegts 8 miljonu dolāru vērts čeks. Pats briesmīgākais kazino būtu reputācijas zaudējums. Nedod, dievs, ja padomās, ka viņi ir iejaukti Spēlmaņa nāvē.

Kamdēļ es to visu stāstu?

Lai paskaidrotu šīs grāmatas galveno domu: mūsu dzīve ir dzīšanās pēc sapņa, neiespējamā meklējums, ko mums dāvā Visums, lai mēs varētu piedalīties Dzīves Dižā Noslēpuma aptveršanā.

Šīs rindas es rakstu, sēdot pie galdiņa franču pilsētas Šamonī kafejnīcā. Šī niecīgā pilsētiņa ir pasaules alpīnisma garīgais centrs. Šeit kādreiz ir sākušās pirmās eiropiešu kalnu iekarošanas, un no šejienes doktors Pakards ir iekarojis Monblānu – Eiropas augstāko virsotni. Monblāna virsotne, mūžīgo ledu klāta, spilgtās saules staros mirdz tieši iepretim vietai, kur dzeru savu kafiju. No šejienes tā šķiet milzīga un nepieejama, bet iepriekšējo reizi, kad mēs nolēmām uzkāpt pašā augšā, tas mums aizņēma vien divas dienas. Dabiski, pirms šīm dienām bija treniņu gadi, uzkrātā pieredze ļāva mums pareizi izvēlēties ik soli, katru kustību; plaušas smagi tvēra retināto kalnu gaisu, bet katrs solis tuvināja mūs Virsotnei. Kamdēļ? Atkal tas pats, sapņa, sarežģītu, bīstamu un pilnīgi nepraktisku iedomu sasniegšanai.

Un tā es vēlreiz nosaukšu šīs grāmatas galveno atzinumu: mēs no visas dzīvnieku pasaules atšķiramies arī vēl ar to, ka blakus praktiskajai dzīvei dzīvojam savos sapņos. Vairumam tie ir iedomas, pasakas, romāni un kino. Dažiem tie ir atklājumi, izgudrojumi, kuģi un lidmašīnas. Varētu domāt, ka vien dažiem izdodas īstenot savu sapni: kļūt par Holivudas zvaigzni, par olimpisko čempionu, sasniegt pasaules slavu vai atrast ieeju Aladīna alā. Bet kaut kādā ziņā tas ir iespējams katram. Pietiek vien spēcīgi gribēt, un tu sildīsies saulē franču kafejnīcas pagalmiņā, un tavu acu priekša staros ledainas virsotnes. To tu vari sasniegt ar Savu Domu Enerģiju.

Sapnī, vai? — izbrīnā vaicā pievilcīga lasītāja.

Nē, nomodā, un vēlamā sasniegšana ir atkarīga tikai no tevis.

Nu, kādas blēņas. Visam vajag naudu, bet kur to ņemt? Pie tam ir vēl īstā dzīve, praktiskās lietas, ar kurām ir jānoņemas, bet jūsu spriedelējumi par sapņiem tikai novirza cilvēkus no īstās dzīves. Jāstrādā, nevis jāsapņo!

Tas ir Skeptiķis, kas iejaucās sarunā. Viņš parādījās jau mūsu iepriekšējā grāmatā “Dzīvās gaismas mīklas” (“Загадки живого свечения”), bet būtībā viņš mani pavada visu dzīvi. Tas ir īsts materiālists, cilvēks, kas stingri stāv ar kājām pie zemes, pārliecināts par savu dzīvi un darbīgi apkarojot visādus sapņotājus. Un visādas “viltus zinātnes”. “Vienmēr apmierināts ar sevi, savām pusdienām un sievu”. Sava praktiskuma dēļ Skeptiķi viegli kāpj pa karjeras kāpnēm, droši ieņem vadošu stāvokli un, kā pašiem šķiet, pārliecinoši pārvalda dzīvi. Kaut būtībā tā tas nav. Visu cilvēku iedibinājumu augšējos pakāpienos – vai tā būtu politika, pārvalde, zinātne vai māksla – tomēr ir Sapņotāji. Cilvēki, kuri ar savas domas spēku pārveido dzīvi un veido mūsu Civilizācijas attīstības spirāles nākošo vijumu. Šie cilvēki iecer milzu projektus un iedveš pārējiem pārliecību par to īstenojamību. Tiesa, bieži neviens tiem netic un tikai rāda pirkstu uz deniņiem. Kas to ietekmē? Lielā mērā patreizējais vēsturiskais brīdis, Saules, Mēness un zvaigžņu stāvoklis. Par to vēl runāsim. Un apspriedīsim jautājumu: kā īstenot sapni? Ar pavisam noteiktiem praktiskiem soļiem.

Tiesa, jau sākumā mums ir jāvienojas, ka šī grāmata nav mācību līdzeklis sekmju gūšanai darījumos un nav rokasgrāmata slēpto zinātņu apguvei, tie ir spriedumi un atmiņas, kas dibinās uz autora pieredzi un izmēģinājumu iznākumiem.

OSTAPA BENDERA MANTINIEKI UN KOMISIJA CĪŅAI AR METEORĪTIEM

Kāpēc mēs tik viegli noticam brīnumiem?

  • “Zīlēšana pēc mamuta kauliem, nagiem un zvīņām”.

  • “Dziedniece astotajā paaudzē no Sestroreckas kurorta ciemata dziedina karmu un apvārdo ūdeni pūļa bezmaksas seansos”.

  • “Ēģiptes priesteri ieraksta smadzeņu energoinformātisko matricu, strukturē ūdens bioplazmu un iepilda to Faraona zižļos”.

  • “Himalaju virsotnes – tās ir hiperboreju civilizācijas piramīdas, kuru dzīlēs 1200 gadus guļ Kolektīvā Lauka Zināšanu glabātāji”.

  • “Centrs “Pasaules Kodols”, kas darbojas ANO un Kosmisko Vecajo Padomes aizgādnībā, ārstē no impotences, prostatīta un sušumnas (enerģētiska plūsma gar mugurkaulu) slimībām trijos apmeklējumos un organizē momentloterijas”.

Pazīstat? Vai ne? Un to visu var pārdot miljonu tirāžās, ļaujot skaļiem mūsdienu čigānu un Ostapu (blēdis, Ilfa un Petrova romāna varonis) bariem ne vien iedzert un gardi uzkost, bet arī visai ērti iekārtoties Krievijas impērijas plašumos. Pie kam tas ir raksturīgi ne tikai Krievijai un mūsdienām. Magi, brīnumdari un pareģi ir bijuši vienmēr, visos cilvēces nemierīgās vēstures laikos. Vai var atrast kaut vienu paaudzi, kas būtu dzīvojusi bez kara, bez kataklizmām, bez vardarbības un slepkavībām? “Cilvēks domā, Dievs dara” — visa gadsimtu vēsture ir apstiprinājusi šīs parunas gudrību. Cilvēkus vienmēr ir satraukusi nenoteiktība par rītdienu, nespēja paredzēt un cilvēku ieceru trauslums. Tāpēc ir tik ļoti gribējies noticēt Brīnumam, Ziemassvētku vecītim, loterijai, brīnumainai izdziedināšanai. Šī bērnišķīgā ticība palīdz dzīvot, palīdz tikt galā ar ikdienas vienmuļību, atrast šajā dzīvē kaut ko jaunu un saistošu. Bet diemžēl ir neģēļu bari, kas gatavi šo ticību izmantot un dabūt no tās peļņu. Civilizācijas vēsture ir arī šarlatānisma, krāpniecības vēsture. Visos laikos lapsa Alise un runcis Bazilio ir vedinājuši Pinokio ierakt naudiņas Brīnumu Laukā. Un neskaitāmie Pinokio ir tiem paklausīgi sekojuši un vēl naktīm stāvējuši rindās pie naudas piramīdu (MMM) kasēm, lai atdotu savas pēdējās naudiņas. Ostapa bizness nemirst, un tā lauri nevīst! Vien mūsdienu Ostapi ir apguvuši modernu terminoloģiju, saorganizējuši energoinformātikas tehnoloģiju centrus, un nenorūdītam klausītājam ir ārkārtīgi grūti atšķirt viņu muldēšanu no patiešām nopietnām izstrādnēm.

“Pie tam individualizējošo pazīmju kvalitātē tika pielietoti simt miljoni salīdzināmu invariantas sistēmas formu. Matricu determinantam, kuras atbilst notikumu segmentiem, kuri pārveidoti formā, ir viena un tā pati skaitliskā vērtība”.

“Torsionu lauku neierobežotā varietāte ļauj tiem atrast vajadzīgās informatīvās struktūras, nokļūt rezonansē ar tām un “nolasīt” derīgo informāciju”.

“Par strukturālu vienību galvas smadzeņu starplīmeņu informācijas apmaiņas un strūktūras elementa mehānismā, kura spinu sistēma mozaīkas sastāvā piedalās domas radīšanā fiziska vakuuma līmenī, ir jāuzskata ierosinātu nervu šūnu”.

Šādus citātus varētu piemeklēt vairumā. Parastam lasītājam tie skan kā burvju vārdi nezināmā valodā un izraisa neapzinātu cieņu: “Nu gan, kā tie prot izteikties! Tas droši vien ir briesmīgi zinātniski!” Tomēr profesionālam zinātniekam tādi augsti zinātnisku vārdu komplekti neko, izņemot nevērīgu smīnu, neizraisa.

Nepatīkamākais ir tas, ka mūsdienās jebkurš krāpnieks ar kvēlu iztēli var pasludināt sevi par tautas dziednieku, par pieņemamu naudu dabūt diplomu no Tautas akadēmijas un nodarboties ar ienesīgu praksi. Ierobežojumu un kontroles praktiski nav. Bet tikt skaidrībā, kas par lietu, un kas ir kas, bez paša bēdīgas pieredzes ir praktiski neiespējami. Vārdus visi runā skaistus, un diplomi visiem ir ar īstiem zīmogiem. Bet maksā par to visu mūsu vieglprātīgie līdzpilsoņi.

Oficiālā medicīna ne reizi vien ir mēģinājusi iekļaut dziedniekus jeb bioenergoterapeitus savas darbības praksē. Gan mūsu valstī, gan pasaulē ir pietiekami daudz ārstu, kuri atvērti jaunām idejām. Dziednieki ir aicināti strādāt paralēli ar ārstiem regulārā režīmā, tas ir, ik dienas būt klāt regulārā pieņemšanā un pastāvīgi strādāt ar slimniekiem. Ir ļoti maz iestāžu, kur tas ir tiešām izdevies. Vai nu dziednieki nav izturējuši regulāru darbu, vai tā iedarbīgums ir izrādījies niecīgs.

Tajā pat laikā nevar noliegt, ka pastāv parādības, kas ir ārpus mūsdienu zinātniskajiem paraugiem (paradigmas). Pie tam akadēmiskā zinātne pieliek milzu pūles, lai šo paradigmu saglabātu un nepieļautu neko jaunu un neparastu. Pazīstamais Čehova izteikums “Tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt nekad” ir pārveidojies par saukli “Tas nevar būt tāpēc, ka ir pretrunā ar zinātnes atzinumiem”. Bet mācītie vīri uzstājas priesteru lomā, kuri ir Visuma gudrības un bezgalīgu zināšanu paspārnē. Bet cik reizes šī gudrība ir kavējusi attīstību!

1806.gada 26.aprīļa naktī maza franču ciematiņa Le Aglē iedzīvotājus pamodināja krītošu akmeņu troksnis – vairāk kā 2000 akmens atlūzas nokrita pār viņu ciematu no debesīm. Šis bagātīgais meteorītu lietus pamodināja ne vien ciemata iedzīvotājus, bet arī Francijas Karaliskās zinātņu akadēmijas locekļus. Pēc rūpīgas izpētes tie bija spiesti atzīt, ka akmeņi tiešām var krist no debesīm.

Visu iepriekšējo gadsimtu līdz šim notikumam Francijas Zinātņu akadēmija – tā laika galvenā zinātniskā iestāde – kategoriski noliedza akmeņu krišanas no debesīm iespēju. “Akmeņi nevar krist no debesīm tāpēc, ka debesīs akmeņu nav!” — pasludināja Antuāns Lavuazjē, mūsdienu ķīmijas tēvs. Visas ziņas par meteorītiem tika oficiāli atzītas par viltuszinātniskām. Un reti kurā Eiropas muzejā var atrast meteorītu kolekciju, kuri savākti pirms 1806.g. Tie tika izmesti izgāztuvē kā nevajadzīgi krāmi.

Cits piemērs ir no nākošā gadsimta. 1903.gada 9.oktobrī laikraksts New York Times rakstīja: “Mašīna, kura tiešām lidos, matemātiķu un inženieru kopīgu radošu pūļu iznākumā var tikt uzbūvēta pēc miljona vai desmit miljoniem gadu”. Tajā pat dienā velomehāniķis Orvils Raits savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Uzsākām savas mašīnas būvi”. Pēc dažiem mēnešiem šī mašīna pacēlās gaisā. Un pēc tam piecus gadus šie divi mehāniķi pūlējās piesaistīt sev uzmanību, apgalvojot, ka viņi ir uzbūvējuši mašīnu, smagāku par gaisu, un var ar to lidot. Galveno Amerikas laikrakstu zinātnes apskatnieki, pamatojoties uz lielāko zinātnieku uzskatiem, kā arī amerikāņu armijas lietpratēji pārliecinoši pierādīja, ka tas nav iespējams, un ka brāļu Raitu apgalvojums nav vērā ņemams. Saimons Ņūkombs, vadošas Amerikas Džona Hopkinsa universitātes matemātikas profesors, publicēja rakstu, kas zinātniski pierādīja, ka vadāmi lidojumi ir “absolūti neiespējami”. Admirālis Džordžs Melvils, Amerikas flotes galvenais inženieris, “Ziemeļamerikas Apskatā” uzrakstīja, ka mēģinājumi lidot ir “absurdi”. Un piecus gadus brāļi Raiti lidoja ar savu lidmašīnu, un apkaimē viņus pazina kā dīvaiņus, bet neviens tiem nepievērsa nopietnu uzmanību, jo visi zināja, ka “no zinātniska viedokļa lidojumi ar lidmašīnām ir neiespējami”. Reiz kāds ASV senators brauca vilcienā. Viņš paskatījās logā un ieraudzīja lidojošu lidmašīnu.

“Kas tas?” — iekliedzās senators.

“Tie ir vietējie dīvaiņi, kuri apgalvo, ka uzbūvējuši lidojošu mašīnu. Bet visi zin, ka tas nav iespējams. Tā bija rakstīts visās avīzēs”.

“Bet es taču to redzu ar savām acīm!” — iesaucās senators, raugoties logā uz gaisā riņķojošo lidmašīnu”.

“Bet avīzē bija rakstīts, ka tas nav iespējams!”

Pēc tam ASV prezidenta Teodora Rūzvelta personisks rīkojums par īpašas komisijas organizāciju ļāva oficiāli atklāt aviācijas ēru.

1879.g. Tomass Edisons atradās slavas virsotnē, patentējis vairāk kā 150 izgudrojumus, tostarp telegrāfu un fonogrāfu. Viņu iesauca par “Zinātnes Napoleonu” un burvi no Menlo Parka, vietas Ņūdžersijā, kur atradās viņa pētnieciskās laboratorijas. Vairāk kā gadu Edisons noņēmās ar praktiskas elektriskās spuldzītes idejas izstrādi. Tajā laikā esošie lampu ar ogles elektrodiem paraugi bija dārgi un īslaicīgi. Nopietnas grūtības bija arī ar lampu paralēlu savienojumu, tā lai vienas izdegšana neatstātu visu māju tumsā.

Vairāk kā gadu Edisons strādāja pie tā, un pēc daudziem izmēģinājumiem viņam izdevās izstrādāt mūsdienu kvēlspuldzes pirmparaugu: vakuuma kolbu ar lielas pretestības metālisku kvēldiegu. Tādas spuldzes varēja savienot paralēli.

Kad “Zinātnes Napoleons” paziņoja par savu sasniegumu, zinātnes pasaule atsaucās ar neticību. Kvēldiegu ar augstu pretestību pielietojums tika uzskatīts par neiespējamu. Sers Viljams Sīmenss, kurš vairākus gadus bija strādājis pie šīs problēmas, paziņoja: “Šāds paziņojums ir jāuztver kā zinātnei nepieņemams un nesavietojams ar īstu zinātnes attīstību”. Profesors Henrijs Mortons rakstīja: “Es protestēju īstas zinātnes vārdā. Edisona eksperimenti ir skaidra neveiksme, kas tiek viltota par veiksmi. Pilnīga publikas maldināšana”. Profesors Di Monsels: “Vajag zaudēt visu īstenības izjūtu, lai pieņemtu šādus apgalvojumus. Menlo Parka burvis acīmredzami galīgi nezin elektriskās zinātnes pamatus. Edisona kungs velk mūs atpakaļ”.

Un laikā, kad Edisona laboratoriju izgaismoja spoža elektrisko lampu gaisma, sers Viljams Pīrss, Britānijas Pasta savienības galvenais inženieris, lasīja lekciju Karaliskās Biedrības biedriem telpas puskrēslā, kuru apgaismoja mirgojoša gāzes lampu gaisma. Sers Pīrss saviem klausītājiem skaidroja, ka lampu paralēls pieslēgums ir “absolūti idiotiska doma”. Starp citu, pirms trim gadiem šis pats sers Pīrss bija atteicies no telefonu lietošanas pasta resorā. Viņš paziņoja, ka “Britānijā pietiek mazu puiku, lai piegādātu sūtījumus”.

Dabiski, augsti zinātniskie uzskati nespēja apturēt Edisona izgudrojumu ieviešanu. Bet tas notika, pateicoties, pirmkārt, investoru, tādu kā Dž.Morgans un V.Vanderbilts, ticībai viņa tehniskajam ģēnijam. Bet cik gan lielisku izgudrojumu garas desmitgades nav varējuši izlauzt sev ceļu vai vispār apbedīti arhīvos.

Pietiek minēt bruņotas mašīnas – tanka – ideju, ko 1912.g. izvirzīja Austrālijas izgudrotājs de Mols un noraidīja Britānijas militārais birojs.

Darbojoša televizora demonstrējums, ko 1926.g. Karaliskās Biedrības biedriem veica britu izgudrotājs Bejards, tika uztverts kā kāda acu apmānīšana. Puse komisijas locekļu vienkārši neticēja savām acīm, pārējie redzēto novērtēja kā “pilnīgas blēņas”, “nav saprotams, kāpēc tas vajadzīgs”, “kādam lietderīgam nolūkam tas var kalpot?”.

Vairums dižā sapņotāja Nikolas Teslas ideju tāpat palikušas uz papīra. Pie kam tas attiecas ne vien uz enerģijas pārvadi, bet arī uz oriģinālas konstrukcijas tvaika turbīnu, kuru daudzi uzskata par efektīvāku nekā Čarlza Pārsona turbīna, kas pieņemta visā pasaulē. Starp citu, arī Pārsonam vajadzēja ne vienu vien gadu desmitu un izcilu atjautību, lai pierādītu sava atklājuma nozīmīgumu.

Tas notika tā. 1897.g. 4.jūlijā Britānijas flote, tajā laikā stiprākā pasaulē, sniedza parādi par godu Viņas Augstības Karalienes Viktorijas briljanta jubilejai. 166 kaujas kuģi tika nostādīti piecās rindās, katrā piecas jūdzes garā. Ap eskadru patrulēja torpēdkuģi – visātrākie karaliskās flotes kuģi.

Pēkšņi par izbrīnu visai admirāļa flotei niecīgs kuģītis, vien 100 pēdas garš, iejaucās nevainojami izkārtotās eskadras izvietojumā un lepni peldēja uz karaliskās tribīnes pusi. Tūdaļ uz pārkāpēja pusi traucās divi torpēdkuģi, bet tas sāka bez grūtībām attālināties no sekotājiem un drīz atstāja tos tālu aizmugurē. Mazais kuģītis sasniedza 34 mezglu ātrumu – gandrīz 40 jūdzes stundā, kas divkārt pārsniedza vajātāju ātrumu. Tā kapteinis bija Čarlzs Pārsons, kas vairāk kā 20 gadus bija pūlējies piedāvāt Admiralitātei savu izgudroto tvaika turbīnu. Viss bija veltīgi, kamēr viņš izšķīrās par pārdrošu demonstrāciju karalisko personu un visas admirāļa flotes priekšā. Tikai pēc tam sākās turbīnu flotes uzvaras gājiens pa pasaules okeāniem. Kaut gan, kas zina, varbūt Teslas konstrukcijas turbīna būtu efektīvāka.

Kas nu iznāk? No vienas puses mums draud neskaitāmi blēži, no otras puses – jēgu zaudējuši cīnītāji par “zinātnes tīrību”, kas gatavi ne vien izliet bērnu kopā ar vannas ūdeni, bet to nosmacēt dzemdībās. Kā tikt ar to galā un nezaudēt galvu šajā informācijas jūrā? Vai ir objektīvi kritēriji, kas ļauj saprast, ka šis, lūk, ir dižs zinātnes sasniegums, bet tas – pusmācīta inženiera iedomas?

Diemžēl nākas atzīt, ka tādu kritēriju nav. Katrs gadījums jāaplūko atsevišķi, un katrs gadījums slēpj sevī neatminētu noslēpumu. Galvenais kritērijs, protams, ir laiks, un no mūsu gadsimta augstumiem ir uzskatāmi redzami iepriekšējo paaudžu saprāta lidojumi un nepatīkamie maldi. Jaunas idejas viegli ienāk dzīvē, kad paaudzes, kurām pieder šo ideju kritika, aiziet no dzīves. Bet vai mums ir laiks gaidīt simts gadus, lai tiktu uzklausīti? Protams, nav. Tad nu nākas balstīties uz veselo saprātu, nojautu un profesionālo izjūtu. Saglabājot vēl neaprobežotību un domas plašumu, karstu sirdi un vēsu prātu. Ļoti sarežģīts stāvoklis. Daudz vieglāk ir nodarboties ar kriticismu un graut svešas idejas, kas neiekļaujas paša priekšstatu Prokrusta gultā.

Piemēram, lūk ko raksta Nobeļa prēmijas laureāts, teorijas, kas apvieno vājos un stipros elektromagnētiskos spēkus dabā, radītājs, Stīvens Vainbergs (Steven Weinberg. Вайнберг С. Мечты об окончательной теории. М., УРСС. 2004.):

“Kopā ar zinātniskās izziņas galveno straumi pastāv nošķirti mazi līči, kuros skalojas tas, ko es (izvēloties visneitrālākos apzīmējumus) sauktu par parazinātni: astroloģija, zīlēšana, domu pārraide, gaišredzība, telekinēze, kreacionisms un daudz to variantu. Ja izdotos pierādīt, ka kaut vienā no šiem jēdzieniem ir kaut kāda patiesība, tas būtu gadsimta atklājums, ievērojami nozīmīgāks un pamanāmāks par to, kas pašlaik notiek normālā fizikā”.

Tomēr nodaļas beigās Vainbergs nonāk pie slēdziena:

“Domāju, jūs tomēr nolemtu, ka mēs jau pietiekami zinām par Teksasu, ka tās teritorijas lielākā daļa tiek izmantota un apdzīvota, tā ka ir vienkārši bezjēdzīgi mēģināt meklēt pasaku zelta pilsētas. Tieši tāpat saistītas konverģentas struktūras atklāšana ir krietni pakalpojusi, iemācot mums, ka pasaulē nav vietas astroloģijai, telekinēzei, kreacionismam un citiem aizspriedumiem”.

Kā lai te nepiemin Heinrihu Šlīmani, Trojas atklājēju, un līdzīgus vārdus, ko viņam runājuši profesionāli arheologi! Tur izpaužas profesionālu zinātnieku – kuri sasnieguši augstumus savā jomā, un kuriem nav laika un netīk novirzīties uz citu idejām, un kuriem vienkāršāk no tām atgaiņāties, nevis tikt skaidrībā – pašapmierinātība, profesionālās važas.

Kaut gan, kā rāda pieredze, par skeptiķiem nereti kļūst radoši neauglīgi cilvēki. Nespējīgie, kuri vairs neko nespēj paši, bet ar putām uz lūpām noraida visu jauno un neparasto. Akadēmiķi, kas notērējuši savas radošās iespējas, bet nav zaudējuši savas jaunības caursitošo enerģiju. Tie ir iztērējuši milzumu spēka, lai uzrāptos līdz savam krēslam, un katru jaunu ideju uztver kā uzbrukumu savam privātīpašumam. Sistēmas ķēdes suņi, kas riedami aizstāv savas Paradigmas ēku.

Tomēr pastāv zinātnes attīstības iekšējā loģika, un patiešām nozīmīgas idejas noteikti izlauž ceļu dzīvē. Kā zāle, kas uzlauž asfaltu un iznāk saulē. Pie tam katras jaunas idejas pieņemšanai ir jānobriest sabiedriskajai, tehniskajai un kultūras videi. Ir jāizveido iekšējos priekšnosacījumus zinātniskās paradigmas nomaiņai, un tad vakardienas absurdais kļūst par šodienas dabisko. Tā ka nav jābaidās no grūtībām, ir jāstrādā un jāvirzās tālāk. Šeit ir vietā ievērojamā dabas pētnieka Ž.Lamarka vārdi:

“Bet labāk ir, lai patiesība, kad izprasta, tiek nolemta ilgai cīņai, negūstot uzreiz pienākošos uzmanību, nevis lai viss, ko var radīt cilvēka dedzīga iztēle, tiktu vieglprātīgi pieņemts”.

Labāk tomēr pāriesim no vispārējas spriešanas pie noteiktiem piemēriem un aplūkosim, varbūt, vispretrunīgāko zinātniskās darbības jomu — Apziņas ietekmes uz materiālās pasaules norisēm pētniecību. Šī joma izraisa milzu interesi no radošu cilvēku puses, ļaunu naidu no zinātnes kastrātu puses, un ir lauks gan brīnumainiem atklājumiem, gan nekaunīgai krāpniecībai.

EKSTRASENSI, DZIEDNIEKI, BIOENERGOTERAPEITI…

Esmu pēc izglītības fiziķis – eksperimentators, tāpēc lielākā mana darba daļa ir tikusi veltīta eksperimentālajai fizikai. Pēc institūta beigšanas tiku paturēts katedrā sākumā kā inženieris, tad aspirants, un vairākus gadus mierīgi nodarbojos ar fizikālu procesu, kas norit, divkomponentu sistēmām absorbējoties uz polikristāliska volframa virsmas, pētīšanu.

Ekstrasensiem, to ietekmei uz mūsu materiālo pasauli un mums pašiem manu interesi piesaistīja Vadims Borisa dēls Poļakovs, tagad jau miris. Tas bija tiešām neparasts cilvēks, ar ļoti spēcīgu jutību, apdāvināts inženieris, tehnisko zinātņu kandidāts, pasniedzējs. 1970.gados viņš darbīgi noņēmās ar dažādu ekstrasensoru metodiku attīstību, neraugoties uz to, ka tajos gados tas netika diez cik laipni uztverts. Iepazināmies kādā zinātniskā sapulcē, sākām runāt, iepatikāmies viens otram un no tā laika daudzus gadus līdz pat viņa traģiskai nāvei laiku pa laikam satikāmies. Bet pirmais spēcīgais iespaids no V.Poļakova darba bija visai negaidīts.

Tolaik Poļakovs strādāja par pasniedzēju kara aviācijas skolā. Viņš bija ļoti darbīgs, kalsns jauns cilvēks, kas veidoja sekmīgu militāro karjeru. Vienīgā kļūme bija tā, ka viņam piemita ļoti spēcīgas dziednieka dāvanas. Šīs dāvanas parādījās pavisam nejauši, kad viņam izdevās ar roku pielikšanu izdziedināt no galvas sāpēm un radikulīta sievu, pēc tam vairākus dienesta biedrus. Viņš sāka šīs spējas attīstīt. Sāka meklēt tajā laikā reti dabūjamas grāmatas par jogu. Reiz kāds kā lielu noslēpumu atnesa viņam “samizdata” (nelegāli) izdotu E.P.Blavatskas grāmatu. Tad tā Padomju Savienībā bija aizliegtā literatūra. Ne gluži cietumā varēja nokļūt, bet nepatikšanas varēja būt lielas. Tomēr bija cilvēku loks, kuri tādas grāmatas sameklēja, pārtulkoja un izdeva “samizdatā”. Pēc vienas grāmatas nāca cita, pēc pirmajiem sakariem nākošie. Vadims pacēlās līdz augstai pašattīstības pakāpei. Un, būdams parasts fizikas pasniedzējs, vienlaikus uz savām bailēm un risku nodarbojās ar paranormālu parādību pētniecību.

Pēc iepazīšanās mēs vairākas reizes tikāmies dažādās kompānijās, un mums radās savstarpējas simpātijas. Tā bija parasta pazīšanās bez kādiem pienākumiem, kamēr reiz pienāca kārtējais izšķiršanās brīdis. Mana sieva toreiz bieži slimoja te ar vienu slimību, te citu. Tā bija dabiska izvairīšanās no dzīves problēmām reakcija: pastāvīgs naudas trūkums, nomācošs darbs, divi slimīgi bērni. Un reiz kāda ārsta apmeklējuma laikā viņai veica ultraskaņas terapiju, tolaik pavisam parastu procedūru. Pēc dažām stundām viņai sākās briesmīgas sāpes vēdera lejasdaļā. Ārsti, pie kuriem vērsāmies, teica, ka tā mēdz būt, ieteica ieņemt analgīnu un gaidīt, kamēr tas pāriet. Pagāja vairākas dienas, nekādas procedūras nelīdzēja, viņa mocījās, bet neko darīt nespējām. Tad iedomājos – piezvanīju Vadimam un jautāju:

Vadim, varbūt tu vari palīdzēt?

Labprāt, — viņš atbildēja.

Un tā, vakarā pēc darba viņš atbrauca pie mums mājās. Pavakariņojām, izdzērām puspudeli konjaka. Pēc tam viņš veica manai sievai muguras masāžu, un pēc brīža sāpes pilnībā pazuda.

Tā ir enerģētiskā masāža, — viņš paskaidroja. — To es iemācījos no viena no dižākajiem Krievijas masieriem, kurš strādāja Kirova (Marijas) teātrī. Viņš noņēma sāpes dejotājām un dejotājiem. Stāsta, ka pie viņa veduši visaugstākos padomju augstmaņus. Viņu vairākkārt aicinājuši pāriet uz slimnīcu privileģētiem kompartijas funkcionāriem. Viņš vienmēr atteicies, aizbildinoties ar to, ka viņa darbs ir balets. Acīmredzot viņam ir paticies biedroties ar jaunām skaistām meitenēm un jaunekļiem. Tas viņa dvēselei ir sagādājis lielu prieku, un pāriet pie resniem kompartijas bosiem un to sievām, neraugoties uz lielu algu, viņam nav gribējies.

Vadims pie šā cilvēka ir nostrādājis dažus gadus par palīgu, un tas nodevis viņam visus savu burvestību noslēpumus.

Šis gadījums mani tā pārsteidza, ka es kaut kā nešauboties noticēju ekstrasensoru parādību īstumam. Šī tēma pārņēma manu iztēli un kļuva uz daudziem gadiem par vienu no zinātnisko pētījumu tēmām.

Pēc piecpadsmit minūšu ilgās Poļakova procedūras sieva sāka lidināties apkārt, čivinot un papildinot uzkodas. Apspriežot stāvokli, mēs ar Vadimu pabeidzām konjaku, un es pavaicāju:

Tad jau tu vari ietekmēt ne vien cilvēkus, bet arī fizikas mērinstrumentus?

Protams, — atbildēja Vadims. — Varu ietekmēt jebko, visa pasaule ir vienota un vienāda savā būtībā. Ja zini, kā uz to iedarboties, tad var strādāt kā ar cilvēkiem, dzīvniekiem, tā arī ar nemateriāliem objektiem. Tie ir pakļauti vienotiem likumiem.

Nu tad pamēģinām! Izdarīsim kādus izmēģinājumus.

Labi. Izdomā, ko varētu izdarīt, un mēs to organizējam kopīgi.

EKSPERIMENTS

Kad cilvēkiem sāks mācīt nevis to, kas jādomā, bet to, kā jādomā, tad zudīs visi pārpratumi.

Georgs Kristofs Lihtenbergs

Esot klāt dabas pētnieku biedrības sanāksmēs, nonācu pie domas, ka cilvēka apziņas ietekmes uz fizisko pasauli reģistrācijai ir jāizmēģina dažādas fizikālas sistēmas. Ja cilvēki var ietekmēt viens otru, sazināties ar dzīvniekiem, tad noteiktos apstākļos tie varbūt var ietekmēt arī apkārtējās pasaules fizikālās norises. Visās pasakās un leģendās par to vien runāts. “Paraudzījies uz klimpu, bet tā – lēciens un mutē.”

Man radās ideja: tāda fizikāla sistēma var būt sistēma, kas atrodas vairākās fāzēs. Tas ir, vairākos noturīgos stāvokļos, tā, lai pāreja no viena stāvokļa uz otru var notikt vājas ietekmes iznākumā. Un šiem stāvokļiem ir būtiski jāatšķiras pēc pazīmēm, lai pāreju var viegli izmērīt. Iedomājaties, ka pa slīpu zariņu lēni lien kāpurs. Ja skatās, tā kustību pamanīt ir grūti, jo tas lēni pārlien no vienas vietas uz otru. Pārvietojums būs redzams tikai pēc ilgāka laika. Bet ja kāpurs nokrīt no zariņa un uzkrīt uz cita, to var pamanīt acumirklī. Tādējādi, ir līdzenas norises, un izmaiņas tajās ieraudzīt ir ļoti sarežģīti. Bet ir lēcienveidīgas norises, kurās viegli pamanīt pāreju no viena stāvokļa uz otru vai no vienas fāzes uz citu.

Padomājis, es no materiāliem, kas pie rokas, sameistaroju signālu devēju. Jāatzīmē, ka mūsu laboratorijā pie rokas bija visai eksotiski materiāli: volframa un hroma plāksnītes, molibdena vadi, kvarca plāksnes un trauki. Izgatavot jebkādu konstrukciju no stikla nebija grūti, jo mums bija laba stikla pūtēja darbnīca ar pieredzējušiem meistariem. Un lūk, pēc kāda laika es izgatavoju tādu konstrukciju, ieliku īpašā ierīcē, pārbaudīju. Pārliecinājos, ka noturīgos sprieguma un ārējās vides apstākļos šī konstrukcija darbojas ilgstoši, saglabājot vienus un tos pašus izejas parametrus, bet pie nelielas sprieguma izmaiņas lēcienveidīgi pārlec no viena stāvokļa citā jeb no vienas fāzes otrā. Pavadījis dienu eksperimentos, es piezvanīju Vadimam un uzaicināju viņu kaut kad vakarā ienākt laboratorijā, lai piedalītos izmēģinājumos.

Viņš atnāca nākošajā vakarā. Neviens no līdzstrādniekiem vairs nebija – vien stāva dežurants; negribēju nevienam teikt par tik dīvainiem eksperimentiem – pēc tam no smiekliem vaļā netiksi. Ieslēdzu ierīci, paskaidroju Vadimam darbības principu un palūdzu, lai viņš ar gribas piepūli pacenšas izmainīt ierīces stāvokli no vienas fāzes uz otru. Es uz oscilogrāfa ekrāna novēroju impulsu daudzumu, kas atbilst vienai vai otrai fāzei. Vadims nostājās divus metrus no aparāta. Savācās. Viņa seja pieņēma kaut kādu īpaši atsvešinātu, domīgu izskatu. Vēlāk es viņu tādu redzēju vairākas reizes darbā ar pacientiem.

Uz oscilogrāfa ekrāna skraidīja lēkājoša strāvas impulsu līnija. Tie bija kā zaldātiņi – kāds augstāks, kāds zemāks, bet caurmērā apmēram vienādi. Un pēkšņi pēc kāda laika strāvas impulsi sāka drebēt un lēcienveidīgi palielinājās gan lielumā, gan daudzumā.

Nu, kā ir? — vaicāja Vadims pēc brīža.

Nu, it kā kaut kas notiek, — atbildēju.

Nu ko, atpūtīsimies! — Vadims atslāba, pasmaidīja, un pēc sekundes impulsi atgriezās sākuma stāvoklī.

Atkārtojām eksperimentu vēlreiz. Iznākums atkārtojās. Poļakova domu koncentrācijas ietekmē aparāts atkārtojami mainīja rādījumus. Man tas bija pilnīgs satricinājums. Taisnību sakot, pat gatavojot šo eksperimentu, es nekad neticēju, ka eksperiments var izdoties. Pārāk jau tas neiekļāvās mūsu materiālistiskās fizikas likumos, pie kuriem biju pieradināts. Bet viss nostrādāja, un es ar savām acīm novēroju aparāta stāvokļa fāzes izmaiņu.

Tad mēs padzērām tēju un atkal atkārtojām eksperimentu. Un atkal ar apliecinošu iznākumu.

Ja es to neredzētu savām acīm, nekad nenoticētu, — atzinos Vadimam.

Viņš iesmējās:

Jā, vairums cilvēku tā arī uzvedas Neticīgā Toma lomā. Viņiem viss ir pašiem jāpatausta.

Nu, tad visu, ko darījām, ieprotokolēsim dokumentāli.

Labi, — piekrita Vadims.

Nākošā dienā sagatavoju aparatūru fotografēšanai no oscilogrāfa. Vadims ieradās laboratorijā septiņos vakarā, un mēs nosēdējām līdz pusnaktij, ierakstot un fotogrāfējot izmēģinājuma apstākļos. No desmit viņa iedarbības mēģinājumiem astoņi bija veiksmīgi. Pēdējie divi notika jau ļoti vēlu, Vadims bija noguris, un varbūt tāpēc pēdējie mēģinājumi nedeva rezultātu. Tādējādi mums, kā mēs uzskatījām, uzkrājās pilnīgi objektīvi neapgāžami pierādījumi cilvēka apziņas ietekmei uz fizikālu sistēmu. Šo rezultātu mēs atkārtojām vēl pēc trim dienām. Un atkal ar apstiprinošu efektu. Pēc tam ņēmu visu eksperimentu rezultātus, aprakstīju tos, sagatavoju materiālus un svinīgi noliku uz šefa galda.

Nevar apgalvot, ka tie viņā izraisīja lielu sajūsmu. Pēc ilgām pārdomām viņš ierosināja izveidot komisiju un vēlreiz veikt eksperimentus. Sekoja virkne konsultāciju ar vadību, neviens tajās nepauda sajūsmu un nesteidzās kaut ko darīt. Man tas bija liels brīnums. Varētu domāt – varam atklāt jaunu pasaules parādību, pierādīt Apziņas ietekmi uz Matēriju. Vai tas nav interesanti? Kāpēc ir jāvelk garumā un jāprāto?

Tikai pēc daudziem gadiem sapratu tādas attieksmes cēloni. Īstenībā šādi eksperimenti pilnībā uzspridzināja materiālistiskās zinātnes pamatus. Un padomju bonzām 1980.gadu sākumā tas sāka jau noskaidroties. Tieša tajā laikā notika spraiga cīņa par padomju sistēmas saglabāšanu. Cīņa, kas notika pirmkārt gara un ideoloģijas jomā. Radās spēcīga citādi domājošo – disidentu kustība, par kuras dalībniekiem kļuva tūkstošiem cilvēku. Tos apkaroja, sēdināja cietumos, koncentrācijas nometnēs, ar visiem līdzekļiem izraidīja no valsts. Tad uz Israēlu, ASV aizvēlās masveida emigrācijas viļņi. Visus, kas izraisīja kaut kādas bažas, centās izmest no Padomju Savienības. Tas bija tiesas procesu pret disidentiem laiks. Visa valsts vienotā frontē uzstājās pret nodevēju Saharovu, nezinot, nenojaušot, ko viņš dara, un par ko runā. Aiz valsts robežām tika izraidīti Solžeņicins, Brodskis, Šemjaņins, simtiem kultūras darbinieku. Baznīca formāli bija atļauta, bet īstenībā tika pakļauta un vajāta.

Tāpēc eksperimenti ar apziņas, gara ietekmi uz materiālo pasauli padomju sistēmai bija īsts apdraudējums.

Pasaulei ir jābūt materiālai! Viss pasaulē dibināts uz matērijas noteicošo lomu! Cilvēku jūtām, cilvēku emocijām nav nekāda sakara ar šo pasauli! Mīlestība kalpo vairošanās nolūkam! Padomju bonzas kā spēdami uzturēja šo filosofiju, jo, būdami gudri un pieredzējuši cilvēki, lieliski saprata jebkādu sabiedrisku kustību bīstamību, pat tādu, kas netieši apstiprina Apziņas lomu, Dvēseles lomu mūsu pasaulē.

Sākotnēji ekstrasensorika bija garīga, ideālistiska kustība. Tā saknē grāva marksisma-ļeņinisma materiālistiskās teorijas pamatus. Tā runāja par to, ka bez fiziskā apvalka, bez iznīcīgās pasaules ir vēl kaut kas. Kaut kas mums nezināms. Bet padomju dzīve bija dibināta uz to, ka vara zin visu, un nekādi noslēpumi tai nepastāv. Cīņa notika vairākos veidos. Oficiālais veids bija tāds, ka laikrakstos, visprestižākajos, vislasītākajos, tika publicēti vadošo profesoru graujoši raksti, kuros tika teikts, ka “tas nevar būt, tāpēc ka tas nevar būt nekad”, “tas zinātnei nav zināms un ir pretrunā ar tās likumiem”. Tādu autoru vidū īpaši izcēlās pazīstams biofiziķis Volkenšteins, kurš bija liels speciālists savā jomā. Viņam bija autoritāte, viņš rakstīja labas grāmatiņas par tradicionālo biofiziku un vienlaikus kategoriski uzstājās pret visu jauno un nesaprotamo.

Cits cīņas veids bija tiešs jebkādu eksperimentu aizliegums šajā jomā. Tika izsūtīti īpaši slepeni apkārtraksti, paredzēti tikai vadošajiem darbiniekiem. Viens no tādiem apkārtrakstiem kategoriski aizliedza jebkādu darbu neparastu psīhes parādību pētījumu jomā. Tādus darbus veica tikai KGB (VDK – valsts drošības komitejas) slepenajās laboratorijās.

Kā es toreiz būtu varējis to visu zināt! Biju tāls no jebkādām politiskām idejām, vienmēr vairījos no disidentu kustībām. Vienīgais, kas mani pievilka, bija zinātne, jaunas zināšanas un alpīnisms. Tāpēc eksperimentus ar Poļakovu nācās atlikt malā, jo vairāk tāpēc, ka viņš pats lielā mērā zaudēja interesi par tiem. Būdams aizrautīgs cilvēks, viņš uzskatīja, ka viss jau pierādīts, un daudzreiz atkārtot vienu un to pašu ir vienkārši garlaicīgi.

KIRLIANU PĀRIS

Jau daudzus gadus es attīstu virzienus, kas tā vai citādi saistīti ar Kirliana efektu. Tāpēc gribu pateikt dažus vārdus par šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem.

1977.gads. Mēs saņēmām ielūgumu piedalīties konferencē, kas veltīta Semjona Dāvida dēla Kirliana 80 gadu jubilejai. Konference notika Krasnodaras pilsētā, izgudrotāja dzimtenē. To organizēja zinātniski rūpnieciskās apvienības “Kvant” – liela pētnieciska un rūpniecības centra, kas PSRS nodarbojās ar visām lietām, kas saistītas ar enerģijas avotiem: no pulksteņu akumulatoriem līdz saules baterijām – vietējā nodaļa. Apvienības galvenais institūts atradās Maskavā, Krasnodarā bija liela nodaļa, kuru vadīja J.V.Skokovs — talantīgs organizators, kurš vēlāk pārņēma visas ZRA vadību un pacēlās līdz M.S.Gorbačova padomnieka amatam. Kad ZRA “Kvant” pamanīja starptautisko interesi par Kirlianu pāra darbiem un pārliecinājās par akadēmiskās priekšniecības labvēlīgo attieksmi, Semjonam Dāvida dēlam iedalīja istabiņu institūtā un dažus līdzstrādniekus palīgos. Līdzstrādnieki pārliecinājās par novērojamo efektu īstumu un ziņoju par to Maskavai. Vadība padomāja un nolēma ar Kirliana efektu uztaisīt sev slavu. Tika atvērta zinātniskā tēma, uzņemta zinātniski – populāra filma, organizēta konference. Daži līdzstrādnieki par izdarīto darbu saņēma dzīvokļus Maskavā. Tomēr pēc pāris gadiem izrādījās, ka viss krējums jau nosmelts, bet nopietnāku ieviesumu sasniegšanai vajadzīgs ilgs un rūpīgs darbs. Bet tas ir jau akadēmisku organizāciju vai augstskolu darbs, ZRA tādai darbībai nav piemērotas. Tāpēc tēma tika slēgta, līdzstrādnieki pārorientēti, bet Krasnodaras laboratorija pēc Semjona Dāvida dēla nāves daudzus gadus pastāvēja, pateicoties dažu līdzstrādnieku aizrautībai, un galu galā kļuva par liela ārstniecības centra daļu.

1977.gadā galvenie mūsu iespaidi bija, protams, no iepazīšanās ar Kirlianu. Tajā laikā viņš bija jau viens – Valentīna Hrisaifa meita bija mirusi 1971.gadā. Viņš bija neliela auguma no skata necils večuks, kura izturēšanās rādīja, ka mājas laboratorijas sienas viņam ir ierastākas par goda krēslu zinātniskā sanāksmē. Bet vienlaikus varēja just, ka savu vietu viņš zin un tik cienīgu sapulci, kas sasaukta uz viņa jubileju, uztver kā pienācīgu. Nedaudz izvalbītajās acīs varēja just dziļu prātu un interesi par visu notiekošo. Zinātniskajās apspriedēs, izņemot īsos apsveikuma vārdus, viņš nepiedalījās, varēja just, ka visa šī akadēmiskā spriedelēšana bija viņam tāla, bet kad mēs nokļuvām pie viņa mājās mazā hruščovkas dzīvoklītī, viņš atdzīvojās un ar prieku rādīja savu laboratoriju. Bija acīmredzami, ka viņš ir pieradis pie vistitulētāko apmeklētāju plūsmas, un visa tā kņada viņu vairs daudz neietekmē. Ar visu savu izskatu viņš it kā runāja: “Es padarīju savu, tagad jūsu kārta!”

Lielāko daļu kopdzīves ar sievu Valentīnu Semjons Kirlians pavadīja pasliktā divistabu dzīvoklī Gorkija un Kirova ielu stūrī Krasnodarā. Koka divstāvu namiņu, kurā viņi uzsāka ģimenes dzīvi, bija aizslaucījis progress – celtniecības programma, kas pārvērta sīku provinces pilsētiņu Kubaņas upes krastā par industriālu centru. Tagad Gorkija iela ir apbūvēta ar ķieģeļu piecstāvu namiem, pie viena no kuriem karājas memoriāla plāksne par godu Kirlianu pārim. Viņš bija mehāniķis – viņa skolotāja. Viņam bija dzimuša izgudrotāja praktiskās smadzenes, kas vēlāk atnesa viņam goda nosaukumu “PSRS nopelniem bagātais izgudrotājs” un pasaules slavu. Viņa bija no intelektuāļiem, universitātes absolvente, kas gājusi pie viņa palīgdarbos.

Dienā viņa mācīja skolā literatūru, bet pārējais Valentīnas laiks piederēja vīram. Viņa tam bija Mīlestība, Kaislība un palīgs. Viņa tam palīdzēja veikt eksperimentus, kas aizņēma visu vakaru, bet bieži arī pusi nakts, visas brīvdienas, visus atvaļinājumus. Viņi bija dziļi pārņemti eksperimentos ar dzīvu objektu aurām un sākot ar 1939.g. strādāja daudz un neatlaidīgi. Vienīgā viņu atpūta bija retas pastaigas rokrokā zem kokiem un gar ziedošām pļavām, kādas tik raksturīgas Dienvidkrievijas pilsētām.

Galvenā Kirlianu manta bija viņu laboratorija. Viņu niecīgā guļamistaba bija piekrauta ar ierīcēm. Ik vakaru, lai tiktu gulēt, viņiem bija jānovāc no gultas fotoplates, attīstīšanas vanniņas, indukcijas spoles. Melnais monstrs stūrī bija pašu rokām saliktais Teslas augstsprieguma ģenerators. Naktī uz tā salika apģērbu. Un tieši tur Valentīna 1971.gadā mira.

Semjons savām rokām izkala kapakmeni un ar draugiem uzstādīja to uz kapa. Mēneša laikā pēc Valentīnas nāves viņš pārvērtas par salīkušu večuku. Viņš nekad nebija reliģiozs, bet viņa eksperimenti deva viņam ticību dzīvei pēc nāves. Kā viņš skaidroja, to viņš apjēdzis, ne reizi vien novērojot mirstošas lapas starojuma pēdējos uzliesmojumus. Viņš ticēja, ka “bioenerģija, kas rada bioloģisku objektu mirgojošos starojumus, nekad neizzūd, pat tad ne, kad tā pamet mirstošu ķermeni pēdējā liesmas uzplaiksnījumā – tā aiziet telpā”. Tātad, dvēsele ir mūžīga. Un uz kapakmens viņš iegravēja liliju buķeti ar auru ap tām – ne tikdaudz sev kā mums, lai atgādinātu citiem par sievu un pašu, kad pienāks arī viņa laiks.

Vēl vairāk šo ticību viņā nostiprināja draudzība ar V.Krivorotovu – talantīgu dziednieku, kopā ar kuru viņi pavadīja daudzas stundas, fotografējot pirkstu spīdēšanu dziedināšanas norisē.

Kad tas viss pirms pusgadsimta aizsākās, Kirlians bija vietējais “zelta roku meistars”, kurš atdzīvināja visu, kam pieskārās. Ar vien četru klašu izglītību aiz muguras, viņš spēja salabot praktiski jebkuru elektroaparātu, no sadegušas elektroplītiņas līdz telefonam. Uz pirmo pieprasījumu viņš ieradās ar instrumentu kasti un vadu rituli, lai salabotu elektrotīklu, sadales kārbu vai elektroģeneratoru. Gadu gaitā viņš iemācījās remontēt fotoaparātus un mikroskopus. Ko nezināja, to izdomāja. Zīmēja savas shēmas, naktis vadīja pie grāmatām. Viņš mīlēja elektrību un visas ar to saistītās mašīnas.

Tie bija bada un vētraini gadi, kuros PSRS cēlās ārā no pilnīga haosa stāvokļa. Jekaterinodaras pilsētu 1794.g. bija dibinājuši Kubaņas kazaki par godu lielajai imperatorei Katrīnai. Boļševiki to pārsauca par Krasnodaru. Kad uzbūvēja jaunu hospitāli, un elektriskās iekārtas izrādījās darba nespējīgas, Kirlians tām lika iedarboties. Viņš spēja tikt galā ar jebkuru iekārtu, no elektromasāžas līdz rentgenam. Kad izplatījās ziņas par viņa spējām, viņu sāka saukt uz visām pilsētas ārstniecības iestādēm. Ar laiku viņiem ar Valentīnu ierādīja sīku divistabu dzīvoklīti, kurā tie pavadīja četrdesmit gadus. Starp citu, tā Savienībā tolaik dzīvoja visi, un atsevišķs dzīvoklis tika uzskatīts par ļoti labu variantu.

Reiz, kad viņš hospitālī remontēja augstsprieguma elektromasāžas aparātu, caur viņa rokām izskrēja izlāde, bet viņš nesajuta sāpes. Otrādi, viņš ieraudzīja skaistum skaistu uzliesmojumu, kas bija iemūžināšanas vērts. Šī doma viņu iedvesmoja. Bet kā tādu parādību nofotografēt? Tajos laikos lietoja stikla plates, un fotografējamo objektu vajadzēja kaut kā piespiest platei.

Nu, bet kas ir ar objektu? Protams, jāfotografē sevi. Kuru daļu? Kāpēc ne roku? Lūk tā viss sākas. Viņš iecerēja izmantot izolējošu galdiņu, un fotoplati, ietītu melnā papīrā, novietot uz elektroda virsmas. Otru elektrodu saspieda rokā, pirkstu lika uz plates, slēdža klikšķis – gatavs! Izolācijas labad viņš nostājās uz gumijas paklājiņa.

Saskaņā ar visām atsauksmēm, sākotnējā Kirlianu aparatūra ir bijusi primitīva. Viņš to salicis no detaļām, ko atnesis mājās no hospitāļiem. Galvenie līdzekļi tērēti tehniskajai literatūrai, kuru viņš pircis un nesis mājās. Valentīna, kas aizrāvusies ar fotogrāfiju, attīstījusi un kopējusi.

Lūk kā paši Kirliani apraksta pašas interesantākās spīdēšanas īpašības – atkarības no psihofizioloģiskā stāvokļa – atklāšanu (Кирлиан С.Д., Кирлиан В.Х. В мире чудесных разрядов. М.: Знание, 1964.):

“Domājams, vēl kaprīzāka iekārta par mūsu paštaisīto izlādes-optisko aparatūru tehnikā nav pastāvējusi. Pie tam tā prasīja trejādu precīzo iestatīšanu – optisku, izlādes un sprieguma. Demonstrācijas veiksme pilnībā atkarīga no pieredzes un iemaņām. Nesatraukties nav iespējams.

Vienā ierīcē sakombinēto caurspīdīgo apvalku un optiku vienmēr pārbaudījām iepriekš. Aparatūru vienmēr demonstrēja viens no autoriem, novērojot savu roku.

Sākas demonstrācija. Nolicis roku zem caurspīdīgā elektroda un pielipis ar aci pie okulāra, autors ar kāju ieslēdz ģeneratoru. Ar pirmo sekundi apvalks sāk niķoties, redzes laukā – fons neskaidrs, kanālos nav spilgtuma. Autors lūdz viesi viņu atvainot. Steidzīgi tiek izjaukts apvalks, viss no jauna tīrīts, iestatīts, ieslēgts ģenerators – un okulārā iepriekšējais skats, ko nofokusēt nevar. Viesis, paguris gaidīt, izsaka vēlmi tomēr paskatīties okulārā. Un, dīvaini, viņš ir it kā apmierināts ar skatu. Viesim ieinteresējoties par redzēto, autoram mazinās nervu spriedze, iestājas pat miers, bet tostarp atskan pārsteiguma saucieni: viesis, redzams, atrod kaut ko ārkārtēju.

Atceroties, ka darba laiks jau beidzas, autors pārtrauc demonstrāciju, iepriekš vēl palūkojoties okulārā. Viņš ir vēl vairāk izbrīnīts par viesi: redzamība ir lieliska.

Šis negaidītais gadījums mums bija īsts atklājums. Vai nav dīvaini – pieci apvalki pēkšņi visi atteicās normāli strādāt ar vienu objektu, bet ar otru pēkšņi strādāja pareizi..

Paiet vienaldzīgi garām tādam intriģējošam stāvoklim nevar. Saslimušais autors cēlās no gultas, un mēs pārmaiņus divatā viens pie otra pārbaudījām piecu aparātu darbību. Nebija šaubu – saslimušajam elektriskās bildes bija juceklīgas, veselajam – skaidra pasakainas izlādes plūsmas spēle.

Lūk, patiesi nav ļaunuma bez labuma! Lūk, kas mums parādījās pavisam neiepriecinošā faktā – asinsvadu spazma. Spazma ienesa sajukumu elektriskā stāvokļa ainā”.

Ir svarīgi atzīmēt, ka šī elektriskās spīdēšanas īpašība bija pamanīta vairāk kā pusotru gadsimtu pirms Kirlianiem. 1777.g. profesors Lihtenbergs, pētot elektriskās izlādes uz ar pulveri klāta izolatora virsmas, novēroja raksturīgu spīdēšanu. Pēc gandrīz gadsimta tāda spīdēšana tika dokumentēta uz fotoplates un nosaukta par “Lihtenberga figūrām”. 19.gadsimta beigās talantīgais baltkrievu pētnieks Jakovs Otona dēls Nardkevičs-Jodko, eksperimentējot ar dažādiem elektriskajiem ģeneratoriem, pamanīja cilvēka roku spīdēšanu augstsprieguma ģeneratora laukā un iemācījās šo spīdēšanu dokumentēt uz fotoplates. Viņš turējās pie stingri zinātniskiem uzskatiem par šo ainu dabu: “Zīmētāja lomā šeit darbojas pati elektrība, kas liek daļiņām (jeb vielas sīkākajiem atomiem) izplatīties noteiktā kārtībā”. 1882—1883.gadā šis pētnieks ar savu atklājumu iepazīstināja Krievijas un Eiropas zinātniskās aprindas. Tas izraisīja lielu interesi, un Nardkeviča-Jodko nopelni tika novērtēti. Viņš tika apbalvots zelta medaļu ar Francijas – Krievijas izstādes Pēterburgā, starptautiskā kongresā Francijā viņam tika pišķirts profesora tituls elektrogrāfijā un magnētismā. Praktiski tajā pat laikā fotogrāfs – amatieris V.Moņuško paziņoja par iespēju fotografēt dažādus metāliskus priekšmetus ar dzirksteles palīdzību. Šos izmēģinājumus viņš veica ar profesoru D.Lačinovu Mežu institūta fizikas kabinetā. Lieliskie ģeniālā N.Teslas izmēģinājumi (1891-1900.) parādīja dzīvu organismu gāzizlādes vizualizācijas iespēju. Tālajā Brazīlijā katoļu garīdznieks padre Landels dr Moura 2.gadsimta sākumā fotografēja dzīvu objektu elektrisku spīdēšanu.

Cilvēka ķermeņa spīdēšanas dokumentācijas metodes nozīmīgumu ir atzīmējuši daudzi Garīgie Skolotāji. Blavatskas, Helēnas Rērihas darbos, “Agni Jogas Skaldnēs” ir atzīmēts cilvēka lauka izpētes metožu nozīmīgums 20. un 21.gadsimta zinātnē.

“Katra cilvēka doma, katrs tā noskaņojums un jūtas tūdaļ atspoguļojas starojumā. Šie starojumi izpaužas gaismā, krāsās un ugunīs, kas ir skaidri redzamas smalkajai redzei… Cilvēku auras spīd un laistās visiespējamākajās krāsās un nokrāsās. Skaidras skaistas domas un jūtas izraisa atbilstošu iekrāsojumu; tumšas zemiskas iekāres, pārdzīvojumi un kaislības – tumšas, miglainas, neskaidras, bezveida zemu uguņu formas… Savā aurā cilvēks nes apkārtējos veselību, prieku un gaismu vai slimības, bēdas, ciešanas un tumsu” (Agni Jogas Skaldnes, 1969.g.).

Tomēr tajā laikā lietojamās elektrogrāfisko uzņēmumu aparatūras sarežģītība un tās objektīvā bīstamība kavēja metodes plašu izplatību.

Tam nāca klāt vēl daži faktori. Sākās liela apvērsuma laikmets fizikā. Tikko kā bija atklāta radioaktivitāte un rentgena stari, “vielas sīkākā daļiņa”- elektrons, vēl notika karstas diskusijas par Maksvela elektromagnetiskā lauka teoriju, aiz kalniem vairs nebija Einšteina apvērsums fizikā. Vienlaikus šos gadus iezīmēja intereses pieaugums par cilvēka dabas anomālām izpausmēm. Visā pasaulē noņēmās ar spiritismu, Blavatska izveidoja teosofiju, plašu uzmanību piesaistīja dažādu veidu mistiķi un okultisti. Tāpēc jaunas metodes, kas ļauj dokumentēt psīhiskās enerģijas izmaiņas, atklāšana to vidē izraisīja plašu interesi, kas savukārt noveda pie noraidījuma un intereses zaudējuma no akadēmiskās vides puses. Tādējādi metodes galvenā vērtība nospēlēja ar to ļaunu joku: 19.gadsimta beigas tai bija skaidri nelabvēlīga vide. Virknes tādu publikāciju kā Mesira Pogoreļska “Elektrofotosfēni un energogrāfija kā fizioloģiskās polārās enerģijas pastāvēšanas pierādījums” (Электрофотосфены и энергография как доказательство существования физиологической полярной энергии, 1899 г.) stāvokli tikai pasliktināja. Pēc Nardkeviča-Jodko nāves 1905.gadā un jaunu revolucionāru situāciju rašanās fizikā un sabiedrībā bioelektrofotogrāfijas dibinātāju darbi tika uz ilgu laiku aizmirsti, un tagad mēs tos atceramies tieši kā Kirlianu pāra vēsturiskus priekštečus.

Rodas jautājums: cik patstāvīgi savā darbā bija Kirliani, vai viņi nepatapināja pašu ideju un galvenos paņēmienus no saviem priekšgājējiem?

Atbildi uz šo jautājumu var iegūt ļoti viegli. Pat dzīvojot Sankt-Pēterburgā, ir ļoti grūti sadabūt informāciju par 19.gadsimta eksperimentatoriem, bet kā to būtu varēts izdarīt provinciālajā Krasnodarā, nav saprotams vispār! Bet, pat ja pieņemam, ka Kirliana rokās kaut kādā veidā nokļuva gadsimta sākuma žurnāla “Ņiva”, kurā bija publicētas starojumu fotogrāfijas, lai tādas fotogrāfijas izdarītu no jauna, viss ceļš ir jānoiet no paša sākuma! Tāpēc Kirlianus var apvainot visādos grēkos: angļu valodas nezināšanā, rokenrola dejas neprasmē, bet tikai ne plaģiātā!

Vairākus gadu desmitus Kirlianu pāris nodarbojās ar sava radījuma attīstību un pilnveidošanu, pētot arvien jaunu materiālu starojuma raksturojumus. Viņi ieguva vairāk kā 30 izgudrojuma apliecības, un 1974.g. Semjonam Dāvida dēlam tika piešķirts goda nosaukums “PSRS nopelniem bagātais izgudrotājs”. Un vairs nav svarīgi, ka vēlāk vecos žurnālos tika atrastas līdzīgas fotogrāfijas, kas iegūtas vēl iepriekšējā gadsimta beigās – visā pasaulē ir stingri nostiprinājies nosaukums “Kirliana efekts”. Turpmāk bija daudz mēģinājumu piešķirt šai parādībai citus nosaukumus; katrs pētnieks, guvis vairāk vai mazāk interesantus rezultātus, izmantojot kādu Kirliana efekta modifikāciju, tūlīt sludināja to par jaunu parādību un piešķīra tai savu vārdu, tomēr attēla veidošanas fizikālo procesu izpēte uzrādīja, ka pie visas lietojamo elektrodu un spriegumu daudzveidības norišu būtība paliek viena un tā pati. Atkārtojas vēsturē pazīstama situācija: parādība iegūst tā vārdu, kurš visspilgtāk un īstā laikā par to paziņojis pasaulei. Ameriku atklāja vikingi, Kolumbs parādīja ceļu uz to, bet tā ieguva Amerigo de Vespuči vārdu. Tāpēc ir mērķtiecīgi ieviest dažādus terminus zinātniskai saziņai, dažādi nosaukt dažādas modifikācijas, bet kopīgo metodes nosaukumu vajadzētu saglabāt nemainīgu – Kirliana efekts.

Vairumā grāmatu, kas veltītas šim efektam, tas tiek saistīts ar cilvēku psīhes anomālām parādībām, un kopš paša sākuma ap šo lietu ir pastāvējusi kaut kāda mistikas pieskaņa. Ir bijis iespējams sastapties no vienas puses ar šā efekta skaidrojumiem, kas visai tāli no zinātniskas paradigmas; tādiem kā kosmiskās enerģijas izpaušanās uz cilvēka pirkstiem vai Dievības enerģijas starojums. Otrā polā ir raksti, kas skaidro, ka šis efekts nav nekas vairāk kā sviedru izdalīšanās izmaiņa. Kā jau tas bieži notiek, Patiesība ir kaut kur vidū.

ENERĢĒTISKAIS KARKASS

Kas ir enerģētika no mūsdienu redzes viedokļa? Atbildei uz šo jautājumu ir vispirms jāievieš cilvēka enerģētiskā lauka jēdziens. Ar šo terminu saprotam fizikālu lauku un daļiņu kopumu, ko ģenerē cilvēka ķermenis dzīvības laikā, mijiedarbojoties ar vidi, kā arī kaut kāda īpašība, kas izpaužas virknē situāciju, un kuru var nosacīti apzīmēt kā faktoru X. Pašlaik cilvēka fizikālie lauki ir pietiekami labi izpētīti (Гуляев Ю.В., Годик Э.Э. Физические поля биологических объектов. Кибернетика живого: Сб. М.: Наука, 1994; Гуляев П.И., Заботин В.И., Шлиннебах Н.Я. Электроаураграмма человека и животных. — Нервная система. Л.; ЛГУ, вып. 9.1984.): tie ir pirmkārt siltuma lauks, elektriskais un magnētiskais lauks, optiskais starojums tuvajā ultravioletajā zonā. Cilvēku apņem neitrālu un lādētu daļiņu mākonis, kuras veidojušās elpošanas, sviedru izdalīšanās un ādas elpošanas norisēs. Visi šie lauki un daļiņas ir saistīti tieši ar dzīvības norisi: visu fizioloģiskās aktivitātes izpausmju pamatā, sākot ar šūnas līmeni un beidzot ar smadzeņu darbību ir lauku procesi.

Austrumu filosofijas un medicīnas izpētes pieredze, aplūkota rietumu pasaules uzskata gaismā, kā arī desmitiem tūkstošu pacientu energogrammu analīze ļauj priekšstatus par cilvēka enerģētiskā lauka ietekmi uz viņa psīhofizioloģisko stāvokli formulēt šādi.

Enerģētiskais lauks ir it kā karkass, kas ir pirmais, kas nosaka fiziskā ķermeņa attīstību un uzbūvi. Veselu, optimāli attīstītu cilvēku raksturo pirmkārt spēcīgs, vienmērīgi sadalīts enerģētiskais lauks. Tas no cilvēka izplatās uz visām pusēm bez asām noplūdēm un būtiskiem iebrukumiem; tam ir spilgts vienmērīgs iekrāsojums bez būtiskām neviendabībām un tumšiem plankumiem. Katra no šīm īpašībām ir īpašas izpētes priekšmets, un tām ir veltīta plaša literatūra. Iedzimtu defektu, stipra noguruma vai slimību rašanās gadījumā enerģētiskais lauks tiek kropļots. Tajā parādās iebrukumi, neviendabība, iekrāsojums mainās uz tumšu krāsu pusi. Bet pats galvenais ir tas, ka praktiski veselam cilvēkam, un tādi ir vairums cilvēku, nevis saslimšana izraisa enerģētiskā lauka kropļojumu, bet tieši otrādi — organisma enerģētiskā lauka kropļojums, ja netiek izlabots, var novest pie saslimšanas. Kā tas notiek?

Katrs cilvēks ar visu viņu ietverošo telpu – gaisu, kuru elpo, ēdienu, ko ēd, vietām, kur uzturas, cilvēkiem, ar kuriem biedrojas, Mēnesi, planētām un zvaigznēm, kuras nosaka viņa dzīves globālo norišu plūdumu – veido vienotu enerģētisko sistēmu. Viņa paša enerģētisko struktūru nemitīgi caurstrāvo sveši lauki, un šie lauki to ietekmē un lielā mērā to nosaka. Vienkāršākais piemērs ir elektromagnētiskais lauks. Mēs šos laukus nedzirdam un nesajūtam, bet pietiek ieslēgt radio vai televizoru, un šie lauki izpaužas pilnā mērā. Bet tie pastāv arī bez televizora! Tie pastāvīgi caurstrāvo mūsu ķermeni, tie, lai gan mazā mērā, tomēr to ietekmē! Kad cilvēks pastāv saskaņā ar vidi, kad ārējās ietekmes un iekšējā reakcija ir līdzsvarā, cilvēka enerģētiskais lauks ir darbīgs un spēcīgs. Tas elastīgi atsaucas uz visām ārējām ietekmēm un atvaira kaitīgas ietekmes. Tāds lauks ir it kā aizsargapvalks, darbīgs skafandrs, kas pasargā cilvēku no ārējās vides un nodrošina viņa smalko iekšējo būtību.

Bet, lūk, cilvēka dzīvē notiek kādas spēcīgas spriedzes, viņš zaudē miegu, mieru, pastāvīgi satraucas vai nokļūst sev krasi nelabvēlīgos apstākļos, kuriem nespēj pielāgoties, vai cita cilvēka spēcīgā laukā, kurš no viņa paņem enerģiju (par to runāsim vēlāk), — un enerģētiskais lauks sāk pasliktināties. Pie kam vieni un tie paši apstākļi vienam cilvēkam var būt neitrāli, bet citam pavisam pazudinoši; viena un tā pati slodze var izraisīt pilnīgi dažādus iznākumus. Tas atkarīgs gan no iekšējiem faktoriem: enerģētiskā lauka uzbūves, tā spēka un elastīguma, gan arī no paša cilvēka psīholoģiskā noskaņojuma, no tā, kā viņš attiecas pret situāciju, kā viņš to pārdzīvo. Cilvēks jūt nespēku, pastāvīgu nogurumu, tonusa kritumu, bet to vēl nepavada pataloģiski procesi.

Organismam piemīt pašsaglabāšanās spēja, tāpēc labvēlīgos apstākļos enerģētiskais lauks atgūst iepriekšējo stāvokli, un cilvēks atkal jūt sevi mundru un veselu. Tomēr, ja spriedzes faktora iedarbība turpinās, vai ja enerģētiskais lauks nespēj atjaunoties, lauka kropļojums izraisa saslimšanu. Pirmās neveselības pazīmes izpaužas ādā un gļotādā. Pūtītes, ādas lobīšanās, furunkuli, lūpu un mēles iekaisumi uzrāda iekšējās apmaiņas traucējumus un enerģētikas kropļojumus. Lauka nopietnāki un ilgstoši kropļojumi noved pie slimības attīstības šim cilvēkam vājākajā vietā, vārīgākajā orgānā. Piemēram, sievietei vidējos gados tās ir krūtis vai sieviešu orgāni, nervu vai endokrīnā sistēma, vīrietim – nieres vai aknas, mugurkauls vai locītavas. It kā nobriedis iekaisums izlaužas tur, kur aizsardzība vājāka, līdzīgi kā magma, ko virspusē izgrūž iekšēji spēki, atrod izeju caur vulkāna atveri. Jeb kā spriegums, kas neatkvēlinātā stikla kausā izraisa pēkšņu tā saplīšanu. Visas šīs norises pakļaujas vienām likumībām. Ārsti, pamanījuši kādu saslimšanu, veic ārstēšanas kursu, kas bieži dod rezultātu, slimība atkāpjas vai slimais orgāns tiek izgriezts kopā ar slimību, bet pēc kāda laika kaite izpaužas citā vietā. Pieredzējuši onkologi jau iepriekš jūt cilvēkus, kuri pēc gada atgriezīsies. Tāpēc ir īpašs slimnieku veids, un to skaits pēdējā laikā palielinās, kuri sava laika lielāko daļu pavada pie ārstiem, un kuriem parādās arvien jaunas saslimšanas, un izārstējušies no vienas, tie pēc kāda laika sāk ciest no nākošās. Un tie nav simulanti, tie nesadomā sev slimības kā medicīnas augstskolas studenti, kas mācās terapijas kursu. To slimības un sajūtas ir pavisam īstas, bet tās izraisa sākotnējs enerģētiskā lauka kropļojums. Tāpēc ārstēšana nesniedz būtiskus rezultātus: ārstētas tiek sekas, nevis cēlonis. Vien, novēršot sākotnējo enerģētiskā lauka kropļojuma cēloni: nepareizus dzīves apstākļus, cilvēka nepareizu attieksmi pret sevi un vidi, kaitīgu ietekmi – var pamazām lauku normalizēt un pēc tam tikt vaļā no visām slimībām. Ārsti labi zin: izveseļošanās norise ir atkarīga no slimnieka garastāvokļa, no tā vēlmes ātrāk tikt galā, no viņa ticības saviem spēkiem. Uz šiem faktoriem lielā mērā balstās psīhoterapija un dziedniecība.

DZĪVĀ STAROJUMA MĪKLA

Mūsdienu medicīna ir guvusi milzu sasniegumus: ir uzvarētas galvenās infekcijas slimības, ķirurgi remontē bioloģisko mašīnu un veiksmīgi nomaina orgānus, datortehnoloģijas ļauj novērot sarežģītas norises cilvēka ķermenī in vivo. Displeju mirdzošās uguntiņas, smalkas bioķīmiskas un ģenētiskās analīzes, milzīgs preparātu un medikamentu arsenāls. Varētu domāt, ka visām slimībām ir jāatkāpjas daudzmiljardu naudas spiediena priekšā. Bet nekā.

Eiropas iedzīvotāju veselības stāvokļa analīze uzrāda, ka veselā slimību virknē tas nav uzlabojies, bet daudzās valstīs pat stipri pasliktinājies.

Pie tam ir atzīmēta vispārēja iedzīvotāju neapmierinātība ar medicīnisko pakalpojumu kvalitāti, līmeni un izmaksām. Krievijā var ārstēt lēti, bet slikti; Amerikā ārstē ļoti dārgi un ļoti skaisti, bet arī slikti. Nopietna analīze rāda nomācošus faktus:

  • Eiropā un ASV strauji vairojas bērnu diabēta gadījumi, tostarp 2.tipa;

  • 20% amerikāņu bērniem ir arteriosklerotiski iekaisuma plankumi sirds asinsvados;

  • bērnu autoimūnās saslimšanas pēdējos 10 gados ir pieaugušas divkārt;

  • Krievijā apsekojumi rāda, ka skolnieku vidū veseli ir ne vairāk kā 12%, bet jaunatnē – ne vairāk kā 5%.

Kopējs secinājums, kas izdarīts visās attīstītajās valstīs: par iedzīvotāju galveno problēmu kļūst hroniskas un sistēmas saslimšanas, kas pieaugoši “kļūst jaunākas”.

Tāds stāvoklis nav gadījuma rakstura. Tas ir sekas klasiskās medicīnas pamatkoncepcijai — ārstēt orgāna vai sistēmas slimību, nevis cilvēka. Katra medicīnas nozare nodarbojas ar savu šauru virzienu, katrs ārsts piedāvā savu medikamentu komplektu – tās ir spēcīgas ķimikālijas, kas iedarbojas uz noteiktiem regulējošiem mehānismiem organismā. Vairāku medikamentu kombinācija bez skaidra priekšstata par to kopīgo ietekmi ir parasta lieta. Un viss tas sākas ar diagnostiku.

Iedomājieties šādu ainu: jūs ierodaties poliklīnikā, 20 minūtēs māsiņa izmēra arteriālo spiedienu, uzliek uz rokas dažus elektrodus, lūdz jūs uzlikt pirkstus uz skenera stikla, kas atgādina ierīces no filmām par Džeimsu Bondu, un pēc dažām minūtēm uz ārsta galda ir izdrukas ar organisma galveno sistēmu funkcionālā stāvokļa, to mijiedarbības un iespējami bīstamo zonu analīzi. Pie tam ir izrēķināts skaitlisks rādītājs, kas raksturo spriedzes līmeni. Tagad ārsts var izlemt, uz kādām sīkākām analīzēm pacientu sūtīt, un pie kādiem speciālistiem vērsties. Tas ir pirmais ekspresanalīzes posms, kura objektīvi raksturo pacienta psīholoģisko un fizisko stāvokli.

Tā nav fantastika, bet objektīva īstenība. Tādu kompleksu ir izstrādājusi Krievijas speciālistu grupa, un tā pamatā ir GIV (ГРВ) datorbioelektrogrāfijas metode. GIV – gāzu izlādes vizualizācija ir termins, kas raksturo informācijas ieguves norisi.

1978.gadā PSRS Zinātņu akadēmijas vadībā valstī sākās Kirliana spīdēšanas izpētes eksperimenti. Zinātniekiem izdevās izprast neparastā efekta fizikālo dabu. Ap katru cilvēku pastāv vājš elektromagnētisks lauks. Gaisā esošie elektroni, nokļūstot šajā laukā, sāk paātrināties un jonizē gaisa molekulas. Тās savukārt sāk izstarot fotonus, galvenokārt spektra zilajā un ultravioletajā daļā. Lauks it kā ievelk objekta daļiņas un pastiprina tās gāzizlādē, līdzīgi kā tas notiek fotoelektriskos pavairotājos un radioaktīvo daļiņu skaitītājos. Iznākumā katru cilvēku apņem tikai viņam vien piemītošs neredzams gaismas apvalks.

Ilgus gadus turpinājās īpašas aparatūras radīšanas darbi, ar kuru varēja dokumentēt un pētīt spīdēšanu. Iznākumā tika izstrādāta tā sauktā gāzizlādes vizualizācijas (GIV) kamera. Ar tās palīdzību mēs spējām izprast galveno: radot elektrisko lauku, mēs veicinām kvantu procesus — fotonu un elektronu emisiju no objekta, piemēram, ādas virsmas. Un šajos procesos izrādās iesaistīts viss organisms kā vienots veselums. Tādā veidā mēs iegūstam iespēju redzēt uz datora ekrāna parastai acij neredzamu cilvēka biolauku. GIV metodika ir, tēlaini runājot, Kirliana efekta digitāla datorizēta pakāpe. Atšķirība starp tām ir tāda pat kā starp vecu velosipedu un mūsdienu Mersedesu – abi pamatā ir pārvietošanās līdzekļi, bet ātrums ir dažāds. Rietumu literatūrā šī metode ir ieguvusi nosaukumu “elektrofotonika”.

Kameras, kuru radījuši Pēterburgas zinātnieki, darbības princips ir galēji vienkāršs. Uz cilvēka pirkstu padod īsu elektrisku impulsu. Kāpēc uz pirkstu? Rokas ir ļoti smalks un jutīgs cilvēka orgāns un varens informatīvs faktors. Ar rokām mēs no ārējās pasaules saņemam milzumu informācijas. Uz roku pirkstiem ir zonas, kas saistītas praktiski ar visām organisma sistēmām. Starp citu, šo faktoru jau daudzus gadu tūkstošus ir izmantojusi tradicionālā ķīniešu medicīna, kas par pamatu ņēmusi jēdzienu par enerģētiskiem kanāliem, kas caurstrāvo cilvēka ķermeni. Un tā, elektriskais impulss ierosina fotonu un elektronu plūsmu. Aparāts tos reģistrē un izvada attēlu uz datora displeja. Cilvēka enerģētiskā lauka “nolasīšanas” procedūra ir pilnīgi nesāpīga un nekaitīga. Desmit pirkstu izmeklējumam un datu apstrādei datorā vajag vien 3-5 minūtes.

Galvenais sākas pēc tam. Speciālistu uzdevums ir interpretēt ainu, izskaidrot kā spīduma raksturs saistīts ar cilvēka funkcionālo stāvokli. Cilvēkam, kurš ir dzīvības spēka un veselības pilns, spīdums ir spilgts un vienmērīgs. Enerģētikas traucējumi, iekaisuma procesi spīdumā izraisa pārrāvumus, pagrimumus, neviendabīgumu. Tuvojošās slimība, vēl neizpaudusies, ziņo par sevi ar dziestošu, nevienmērīgu, saraustītu spīdumu. Visas iespējamās problēmas vispirms parādās lauka ainā. Problēmas var būt īslaicīgas funkcionālas novirzes, kas ātri pāriet un neatstāj pēdas, vai arī dziļāki traucējumi, kas rodas pastāvīgu negatīvu faktoru — sliktas ekoloģijas, nepareizas pārtikas, pārdzīvojumu, spriedžu ietekmē. Cilvēka lauks kļūst saraustīts, kropls – tā ir kaitīgu aģentu ietekmes iespējas pazīme. Un kādā brīdī funkcionāli vāja vai pārslogota sistēma neiztur, un problēma pāriet fiziskā līmenī – cilvēks saslimst.

Šāda spīdēšana var veidoties pie jebkura objekta, kas vada elektrisko strāvu, virsmas — metāliskas monētas, auga lapas, minerāla. Bet, kā rāda vairāk kā 200 gadu pētījumi, tieši par bioloģiskiem objektiem šie spīdumi nes unikālu informāciju.

VIŅŠ IR DZĪVS UN SPĪD

Aprakstīto metodiku var lietot visdažādākajās jomās, bet galvenais virziens, protams, ir medicīna. Sankt-Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā ar GIV kameru tika izmeklēti simtiem cilvēku — pirms un pēc ķirurģiskas operācijas. Pirms ķirurģiskas iejaukšanās aparāts reģistrēja enerģētiskā lauka parametru izmaiņas. Labvēlīgā iznākumā lauka parametri tūlīt pēc operācijas katrā ziņā pieauga, bet pēc tam pamazām nokritās līdz sākuma, pirmsoperācijas, vērtībām. Pie kam, ja tika novērots tāds pieaugums, tad operācija vairumā gadījumu bija veiksmīga. Ārsti pamanīja, ka enerģētiskais lauks reaģē uz organisma spriedzes situāciju, kāda ir arī operācija. Bet ja reakcija novērota netika, tā bija ļoti satraucoša pazīme, signāls īpašu pasākumu veikšanai. Pašlaik medicīniskās akadēmijas ārsti strādā pie šīs metodikas uzlabošanas. Piemēram, viņi vēlētos saprast, kā no enerģētiskā lauka stāvokļa paredzēt, vai pacients spēs panest tādu vai citādu operāciju, un kā noritēs pēcoperācijas posms.

Krievijas Tautu draudzības universitātes Soču filiālē tika veikta GIV bioelektrogrāfijas rezultātu klīniskajā praksē salīdzinošā analīze, analizējot 542 pacientu datus. Tika uzrādīts, ka GIV bioelektrogrāfijas rezultātu salīdzinājums ar klīniskās un funkcionālās analīzes rezultātiem dod no 79 līdz 94% sakrišanu ar klīniskajām diagnostikas metodēm. GIV metode izrādījās augsti informatīva prognozēšanas un “pirmsslimības” pirmsklīnisko stāvokļu agrīnās diagnostikas jomā, kas paver GIV bioelektrogrāfijas lietošanas iespējas profilaktiskajā medicīnā. GIV bioelektrogrāfijas metodes ekonomiskums, vieglā pieejamība, neinvazīviskums, ticamība un informatīvitāte pēc mediķu domām prasa aktīvu tās ieviešanu medicīniski-profilaktiskās iestādēs un šīs metodes iekļaušanu programmās, kas nodrošina nācijas veselības saglabāšanu.

Tbilisi Zinātniskajā onkoloģijas centrā mediķi pētīja vairāku simtu pacientu enerģētisko lauku. Noskaidrojās, ka pēc veiksmīgas ārstēšanas cilvēka enerģētika noteikti mainās. Bet ja nobīde uz labāko nav notikusi, tad lauks nereaģē. Tas ir, var novērtēt ārstēšanas iznākumu katrā konkrētā gadījumā.

Vēl viens piemērs. Rostovas ārsti uz GIV kameras pamata izstrādāja grūtnieču stāvokļa novērtēšanas metodiku. Mediķi apgalvo, ka, novērojot sievietes labās rokas zeltneša (4.pirksta) spīdēšanu, var uzzināt, kā norit grūtniecība un vai nav mātes un augļa apdraudējuma.

GIV bioelektrogrāfijas programmu-aparātu kompleksi ir raduši pielietojumu šādās galvenajās jomās:

personības psīholoģiskā stāvokļa analīze;

personības psīhofizioloģiskā stāvokļa analīze;

organisma veģetatīvā statusa un atsevišķu funkcionālu sistēmu analīze;

organisma reakciju monitorings veicamās terapijas gaitā;

orgānu sistēmisku bojājumu esamības varbūtības novērtējums;

izmainītu stāvokļu pamanīšana;

alergēnu riska novērtējums pēc asins paraugu GIV spīduma parametriem.

GIV kompleksu kā medicīnas tehnikas aparātu ir sertificējusi Krievijas federācijas Veselības ministrija. Vairāk kā 200 darbi par GIV analīzes medicīniskajiem aspektiem ir publicēti Krievijā, Eiropā un ASV, aizstāvētas vairākas disertācijas.

Dabiski, tas nav maģiskais spogulis. Kā jau katrai analītiskai metodei, GIV bioelektrogrāfijai ir savi ierobežojumi. Bet pirmām kārtām tā ir jālieto kompleksā ar citām metodēm kā pirmais posms cilvēka stāvokļa analīzē. Bet gudrās rokās tas ļauj iegūt ļoti vērtīgu informāciju.

Tam piemērs ir GIV bioelektrogrāfijas metodes lietojums sportā. Sportists ir cilvēks, kas atrodas sportiskā kustību darbībā, kuras galvenais veids ir sacensības. Gan uzbūves, gan funkcionālā ziņā cilvēka organisms ir vienots veselums, kas sastāv no funkcionālā vienībā un pastāvīgā mijiedarbībā esošām psīhes, motorikas un veģetātikas. Atšķirībā no tradicionālām pētīšanas metodēm GIV metode sniedz informāciju nevis par morfoloģisko stāvokli, bet par funkcionālo, kas ir būtiski svarīgi sportā. Daudzgadīgi pētījumi Sankt-Pēterburgas Fiziskās kultūras zinātniski pētnieciskajā institūtā noveda pie programmu radīšanas, kas dibinātas uz mākslīgā intelekta metodēm, kas sportistu roku pirkstu spīduma ainu matemātiskās analīzes ceļā ļauj ar augstu ticamības pakāpi prognozēt sacensību veiksmi un izdibināt sportiskās sagatavotības galvenās problēmas. Tas tiek veikts, salīdzinot konkrēta sporta veida konkrēta sportista GIV parametrus ar augstas un vidējas klases sportistu datu bāzi, kas aptver vairākus tūkstošus cilvēku. Šī metodika ir izgājusi daudzus gadus ilgu aprobāciju un ar Rossporta pavēli tiek ieviesta Krievijas Olimpiskās rezerves skolās. Starp citu, GIV metode jau tiek aktīvi lietota, gatavojoties Olimpiādei-2014 Sočos.

Jauna zinātniska virziena nozīmīguma rādītājs ir speciālistu, tostarp ārzemju, interese par to. Jau 12 gadus pēc kārtas ik vasaru Sankt-Pēterburgā notiek starptautisks zinātnisks kongress “ZINĀTNE. INFORMĀCIJA. APZIŅA”, kas veltīts bioelektrogrāfijas metodes attīstībai. Kongrass pulcē vairāk kā 200 speciālistus no Krievijas un ārvalstīm, ieskaitot Angliju, Venecuelu, Vāciju, Kanādu, Kipru, Franciju, Šveici un ASV. Kā kārtējā kongresa atklāšanā atzīmēja profesors A.I.Krašeņuks, “nav daudz zinātnisku virzienu, kas daudzus gadus pēc kārtas var ik gadus pulcēt starptautiskus kongresus, piesaistot arvien vairāk dalībniekus”. Un mēs ar lepnumu varam teikt, ka šī ir viena no nedaudzajām Krievijas tehnoloģijām, radītām Sankt-Pēterburgā, kas ir iekarojusi plašu starptautisku atzinību.

Zināšanas par cilvēka enerģētisko lauku var rast arī visnegaidītāko lietojumu. Piemēram, pavisam nesen mēs iemācījāmies noteikt cilvēka spriedzes līmeni. Bet ja tā, tad GIV kameras var lietot noziedzīgu personu atklāšanai. Cilvēks, kurš nodomājis veikt nelikumīgu darbību, noteikti būs spriedzes stāvoklī. Pie kam tas attiecas uz dziļu iekšēju spriedzi, kas nav redzams ārēji, bet fizioloģiskā līmenī noteikti parādās. Izstrādātais aparāts jau ir paspējis parādīt sevi darbībā. Pirms Pēterburgas 300-gades svinībām to uzstādīja Valsts autoinspekcijas postenī pie iebraukšanas pilsētā. Triju dienu laikā aparāts atpazina 37 cilvēkus ar augstu spriedzes līmeni, deviņi no tiem pēc pārbaudes izrādījās likumpārkāpēji (viens veda narkotikas, cits – ieročus, trešais bija meklēšanā utt.). Pēc tam par aparātu ieinteresējās Iekšlietu ministrija.

Mēs ticam, ka pēc kāda laika pasaulē sāks aktīvi attīstīties ilglaicīgas veselības stāvokļa kontroles un monitoringa sistēmas uz datorsistēmu pamata. Reizi dienā pieej pie aparāta, pieliec roku. Ja parametri normāli, esi mierīgs. Ja ir ārpus normas, signāls ārstam: vai nevajag veikt sīkākas analīzes? Tādā veidā var reģistrēt slimību jau dīglī, un tas būtiski atvieglina ārsta darbu – mūsdienu medicīna daudz efektīvāk tiks galā ar slimībām agrīnā stadijā.

ES UN MĒS

Cildenums un nelietība, drosme un bailes — Kopš dzimšanas likts mūsu ķermeņos viss. Ne labāki, ne sliktāki kļūsim līdz nāvei — Kādus radījis Allahs, tādi mēs esam!

Omārs Haijams

Kas tad nosaka likteņa līniju, nejaušu vai it kā nejaušu notikumu virkni? Kāpēc liktenis vienu cilvēku sargā, saudzē un ved no vienas situācijas uz otru, bet citam uzglūn un soda. Bet vai nu soda? Varbūt mēs paši organizējam visu, kas ar mums notiek, bet ārējie spēki vien gādā par apstākļiem tā īstenošanai.

Dzīves gaitā katrā cilvēkā norisinās arvien nozīmīgāka pāreja no ārējās pasaules uz iekšējo. Mainās iekšējā laika tecējuma ātrums. Mainās visa dzīves cikla orientācija.

Bērns ir pilnīgi atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Bez tiem zīdainis par cilvēku nevar kļūt. Bez vecākiem, bez to ikbrīža sapratnes, rūpēm, barošanas. Un tā nav tikai miesas barība. Ir zināmi daudzi dzīvnieku: pērtiķu, vilku, kazu audzinātu bērnu piemēri. Kad tie nokļuva cilvēku sabiedrībā, tie nebija cilvēki – tie bija mazi pērtiķi, vilki, kazas. Visi mēģinājumi padarīt tos par cilvēkiem ir beigušies neveiksmīgi. Bērna vai pieaugoša pusaudža attīstībai lielāka nozīme ir informācijai, kādu tas saņem no citiem un no apkārtējās pasaules.

Bērnība un jaunība – tas ir biedrošanās laiks, draugu laiks, pasaules izzināšanas laiks caur citiem cilvēkiem.

Tostarp cilvēks arvien vairāk iegrimst paša rūpēs. Viņš arvien vairāk pievēršas savai īpašajai pasaulei, un pamazām apkārtējie cilvēki zaudē nozīmīgo lomu. Un galu galā uz pēdējo tikšanos viņš ierodas viens. Šajā tikšanās reizē lomu vairs nespēlē neviens, neietekmē neviens.

Tad kāda ir individuālā un kolektīvā attiecība cilvēkā? Vai pastāv kolektīva apziņa, par kādu kādreiz pirmais ierunājās lielais psihiatrs – intuitīvists Jungs, un ko arvien biežāk piemin mūsdienu koncepcijās? Kas tā ir? Vai vien ideāls jēdziens, vai aiz tās slēpjas kaut kāda fiziska īstenība? Vai šis jēdziens ir materiāls vai ideāls? Un kas ir nozīmīgāks mūsu dzīvē: materiālais vai ideālais?

Pametot skatu atpakaļ uz paša dzīves notikumu virkni, pētot cilvēces vēsturi, lai arī kropļotu, no hronikām, es arvien biežāk nonāku pie domas, ka visi notikumi, visas vēsturiskās parādības ir cilvēka gara attīstības spirāles materiāls iemiesojums. Vēsturi vada ne jau materiāli stimuli, ne jau atsevišķu valdnieku ambīcijas un ne jau reliģiskas konfesijas. To virza garīgi impulsi. Un, tāpat kā daudzos mūsu dzīves aspektos, šie impulsi ir iekšēju spriegumu un ārēju spēku nelineāra summa. Tie sasummējas no spriegumiem un pretrunām, kas vienmēr pastāv cilvēku sabiedrībā, un ārēju, dabas un Visuma, faktoru ietekmes. Vēsturi lielā mērā virza individuāli un kolektīvi garīgi impulsi, garīgi izaicinājumi.

Lai šo domu darītu vēl skaidrāku, vispirms ir jāapstājas pie cilvēka vispārēja modeļa, kādu lietojam pēdējos gados. Šajā modelī cilvēks ir triju būtību vienība – nedalāma un neapšaubāma vienība.

Viena no modeļa būtībām ir fiziskā. Tas ir fiziskais ķermenis, fiziskās norises — viss tas, kas mūs saista ar materiālo pasauli, dzīvnieku pasauli, no kuriem šis ķermenis ir cēlies, un kurai tas lielā mērā piederas. Mūsu iespējas, vēlmes, kas saistītas ar materiālo vajadzību, dzimumvajadzību apmierināšanu, — tas viss piederas materiālajam ķermenim. To ir radījusi daba, tas piederas dabai, un tas atgriezīsies dabas pasaulē pēc sava saimnieka nāves.

Nākamā cilvēka nedalāmās būtības daļa ir garīgā būtība. Tā ir dvēsele, tas ir informācijas lauks, tā ir ideālā nemateriālā daļa, kas pastāv vienībā ar fizisko ķermeni, bet kas var no tā atdalīties un pastāvēt kā atsevišķa būtība. Ir zināmi daudzi dvēseles atdalīšanās no ķermeņa klīniskās nāves laikā apraksti, kad cilvēks ir varējis no malas redzēt savu ķermeni un ap to rosošos ārstus. ASV man gadījās apmeklēt Monro institūtu, kura dibinātājs kopš jaunības ieguvis spēju “ceļot” ārpus ķermeņa, pārvietoties telpā un laikā, apmeklējot draugus un radus. Pēcāk viņš dibinājis institūtu un sācis veiksmīgi visiem, kas vēlas, mācīt iziet no ķermeņa. Paverieties apkārt – varbūt šajā brīdī jūs esat gaisā lidojošu garu aplenkumā, kuri ar interesi novēro jūsu uzvedību. Tas bija joks. Kaut gan – kas zina? Mūsu dvēsele ir mūsu jūtu un emociju nesējs. Tā ir viss tas, kas uzkrāj ideālās tieksmes, jūtas, vēlmes, kas nav tieši saistītas ar dzīvības norišu nodrošinājumu.

Dvēsele ir fiziskā ķermeņa saikne ar garu – trešo būtības sastāvdaļu. Garu, kas ietverts pasaules būtībā, Visuma pirmpamatā, Dievā, vienotā visai cilvēcei, bet daudzos (bet saskaitāmos) veidos.

Un visas trīs būtības – materiālais ķermenis, dvēsele un gars – veido cilvēku. Katras būtības zudums noved pie dzīvības tās pilnīgumā izbeigšanās. Kad cilvēks zaudē dvēseli, tas kļūst par dzīvnieku. Kad cilvēks zaudē saikni ar garu, tas pārvēršas par automātu. Tas nenozīmē, ka cilvēkam noteikti jābūt reliģiozam un jāapmeklē visi baznīcas dievkalpojumi. Ir milzums gan garīgu ateistu, gan bezdvēselīgu baznīcā gājēju. Saikne ar garu ir pirmkārt cilvēka tieksme uz augstiem ideāliem, kalpošana mērķiem, kas ir ārpus vienkāršas dzīves nodrošināšanas. Arī ja nodrošinājumam būtu veltīta lielākā daļa laika. Bet ja kādā brīdī cilvēks var iziet uz balkona, aizrauties ar rietošu sauli un pamirt sajūsmā par Dieva radības skaistumu, viņa dvēsele sevī uzsūc Visuma Dieva daļiņu.

Galvenā ideja, kuru mēs attīstām visos mūsu darbos, ir, ka gan individuāla cilvēka, gan visas cilvēces kopumā attīstība ir pirmkārt dvēseles attīstība, individuālo garīgo vajadzību attīstība un apmierināšana. Visa cilvēka dzīve ir vērsta uz tā triju būtību vajadzību apmierināšanu – fiziskās, dvēseliskās un garīgās.

Bez materiālā ķermeņa normālu apstākļu nodrošinājuma dzīvot nav iespējams. Un ja cilvēks ir badā, tad tas pirmkārt domās par sava materiālā ķermeņa pabarošanu. Ja tas ir seksuāli neapmierināts, pa ķermeni klīstošie hormoni neapzināti ievirzīs visas tā domas un rīcību. Tas ir pamatlīmenis, bez kura apmierināšanas nav iespējami pārējie.

Cilvēces pastāvēšanas pirmās tūkstošgades pagāja galvenokārt šā līmeņa apmierināšanas labāko veidu meklējumos. Bet pamazām, iegūstot arvien vairāk pārtikas, apmierinot fiziskās vajadzības visa uzmanība sāka pāriet uz dvēseles līmeni. Cilvēki sāka meklēt veidus, kā iepriecēt savu dvēseli. Tas radīja pamatu baznīcas varenībai. Tas radīja dziņu uz mūzikas, mākslu radīšanu. Tas noveda pie skaistuma milzīgās nozīmes cilvēka dzīvē, un cilvēki bija gatavi maksāt arvien vairāk par skaistumu, par saldu dziesmu, par skaistu skatu aiz loga. Visas runas par to, ka rotas, skaists tērps un skaisti priekšmeti kalpo seksuālai pievilkšanai, ir materiālistiski murgi. Cilvēki vienmēr ir mīlējuši – tas ir viens no nozīmīgākajiem dzīves dzinuļiem, un rotu un saistošu ārēju piederumu šajā lietā būtībā nav nemaz tik svarīga. Gredzentiņi uz rokām un auskari ausīs priecē pirmkārt to valkātāju un uzrāda tā piederību tai vai citai sabiedriskai grupai. Cilvēki visos vecumos pieķeras skaistiem nieciņiem, un pieaugušo spēlītes no bērnu atšķiras vien ar daudz lielākām izmaksām. Mūs pievelk lietas un parādības, kas priecē dvēseli. Un jo vairāk gadsimtu gaitā attīstās individuālā dvēsele, jo izsmalcinātākus priekus tā vēlas.

Aplūkojot vēstures gaitu, mēs pamanām, ka tā attīstās pakāpeniski, regulāri augstākā līmenī atkārtojot jau noieto — pa spirāli, un katrs jauns vijums sniedz arvien labākus cilvēka garīgo vajadzību apmierināšanas veidus. Cilvēces vēsture ir cilvēka gara vēsture.

Izcilais padomju vēsturnieks un ģeogrāfs Ļevs Gumiļovs ir izstrādājis savu vēstures koncepciju. Viņš meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc tautas, kas dzīvojušas mierīgu, neviena nepamanītu dzīvi, pēkšņi ceļas vienotā trauksmē, veido neuzvaramas armijas un iekaro milzu plašumus, izveido milzu valstis. Un pēc dažiem gadsimtiem izklīst telpā un laikā, atstājot vien atmiņas hronikās un leģendās. Vandāļi un goti, Čingīshāns un Timurs, neuzvaramie osmaņu karavīri – par tiem ir palikušas vien atmiņas. Kāpēc vienas valstis kādu laiku dominē, bet pēc tam no jauna aiziet nebūtībā? Ļevs Gumiļovs ir izstrādājis koncepciju, kas ļauj izskaidrot šīs norises.

Viņa ideja dibināta uz to, ka kaut kādā brīdī tautām, kas dzīvo noteiktā teritorijā, kāds arējs impulss piešķir neparastu aktivitāti un spēcīgu iedvesmu. Šis impulss atmodina tautā tās iekšējo enerģiju, pasionārismu, kā to sauc Gumiļovs. Pasionārisms ir dvēseles enerģija, kas individuālai attīstībai un individuālai tieksmei dod ārkārtīgi spēcīgu grūdienu. Pasionāri cilvēki nevar būt ērti. Tie nevar dzīvot vienveidīgu ikdienas dzīvi, tiem ir vajadzīgi piedzīvojumi, darbība, panākumi. Viņiem domubiedru piekrišana ir daudz nozīmīgāka par individuālo bagātību vai individuālajiem sasniegumiem. Tie nerūpējas par savu dzīvi, par savu uzplaukumu un labklājību. Garīgā ideja – tas ir tas, kas virza šos cilvēkus. Tā ir bijis Čingīshāna laikos, kam izdevās izveidot nesaskaitāmu armiju un iekarot daudzas zemes. Tā bija pirmo kristiešu laikā, kas garīgas idejas dēļ pārvarēja ārkārtējas vajāšanas un ciešanas. Tā ir bijis visos dižajos karos, kad armijas ir cīnījušās, garīgas idejas vesti. Tā iet vēsture.

Pie kam šīs idejas ne vienmēr noved pie humānistiskām izpausmēm. Vai tad tā nebija garīga ideja, kas veda trakā Hitlera karaspēku? Jaunas rases, jaunas cilvēku kopības, īstu āriešu, dižas cilts vienīgo pēcnācēju radīšanas ideja. Vai tad ne garīga ideja ļāva krievu tautai kopā ar sabiedrotajiem uzvarēt tajā karā, pārvarēt apmācīto, lieliski aprīkoto nacionālsociālistisko (autoram – fašistisko) armiju? Vai tad ne garīga ideja palīdzēja cilvēkiem palikt dzīviem neiedomājamajos koncentrācijas nometņu apstākļos: nacionālsociālistisko (tas pats), padomju, korejiešu, ķīniešu.

Man ļoti spilgts piemērs vienmēr bijis mana tēva dzīves stāsts. Smagas sarežģītas dzīves. Dzīves, ko apskaidrojusi diža garīga ideja. Viņš nodzīvoja ne tik daudz – 70 gadus un mira tāla komandējuma laikā no pārmērīga iekšēja sasprindzinājuma. Dzīves beigās viņš bija uzrakstījis atmiņas. Šīs ar viņa roku uzrakstītās lappuses ir 20.gadsimta vēstures daļa. Daļa no tām nepārvērtējamām dzīves druskām, kas nozūd, bieži, neatstājot nekādas pēdas. Un jaunās paaudzes, nenojaušot par šīm druskām, atkal no jauna dara tās pašas kļūdas, kāpj uz tiem pašiem grābekļiem un uzplēšas uz tām pašām sarūsējušajām naglām.

Mani vecāki nodzīvoja ļoti sarežģītu dzīvi, kā jau vairums viņu paaudzes cilvēku: māte pabeidza Ļeņingradas Medicīnas institūtu 1941.gada vasarā, un viņu norīkoja darbā uz vienu no hospitāļiem. Viņa strādāja par ārstu Leņingradā visas blokādes dienas un ik dienas gāja caur puspilsētu, lai atnestu nedaudz ēdamā savam tēvam. Viņš palika dzīvs, tikai pateicoties viņas rūpēm. Mans tēvs 1938.gadā strādāja par nodaļas priekšnieku Tupoļeva aviācijas rūpnīcā. 1938.g. rudenī viņu arestēja un izsūtīja uz Sibīrijas soda nometnēm. Pateicoties saviem inženiera talantiem viņš prata izdzīvot necilvēciskos apstākļos, un 1941.gadā tika pārvests uz Maskavu, uz “inženieru šaragu” — cietumu, kurā ieslodzītie konstruktori un inženieri Tupoļeva vadībā strādāja pie jaunu lidmašīnu projektēšanas. Tur viņš aktīvi strādāja līdz pat atbrīvošanai 1944.g. par jaunu kara lidmašīnu paraugu izstrādāšanu. Tomēr reabilitēts mans tēvs tika tikai 1954.gadā, jau pēc Staļina nāves, un viņam vairs nekad neļāva strādāt aviācijas rūpniecībā. Līdz dzīves beigām viņš strādāja pie ogļu bagātināšanas mašīnu izstrādes, kaut viņa mīlestība bija debesis.

Visa mana tēva dzīve pagāja zem padomju varas, un visu dzīvi viņš bija īsts, uzticīgs padomju komunists. Kad es viņam vaicāju:

Kā tad tā, tu izgāji caur Staļina nometnēm, tu esi tik daudz cietis! Gadiem biji pakļauts apsmieklam un vajāšanām. Un pēc tā tu vari runāt, ka komunistiskā ideja ir pareiza?

Viņš vienmēr atbildēja:

Jā. Jo tās bija atsevišķu cilvēku kļūdas, bet pati komunistiskā ideja ir vispareizākā!!!

Atcerēsimies parunu: “Kas nav slimojis ar komunismu jaunībā, tam nav sirds, ko šī ideja pievelk nobriedušā vecumā, tam nav prāta”. To viegli teikt, raugoties no 21.gadsimta, kad varam salīdzināt Austrumu un Rietumu Vāciju, Ziemeļu un Dienvidu Koreju, Kubu un Meksiku. Kad redzam, ka būtība nav atsevišķos labos vai sliktos vadītājos.

Būtība ir pašā idejā! Idejā, kas ir aplama saknē. Idejā, kas ļāva kolektīvajam nospiest personisko, nolaupīt to, iedzīt skudru kārtības rāmjos un, novedot to līdz augstai pilnības pakāpei, noveda līdz pilnīgam sabrukumam.

20.gadsimts ir vēsturisku mācībstundu gadsimts. Vēsture it kā īpaši veica eksperimentus, parādot cilvēcei, kas ir labi, kas slikti. Demokrātiskā sabiedrība ir individuālu iespēju un kolektīvas kontroles sabiedrība. Un nacionālsociālistiski-komunistiska sabiedrība ir individuālas apspiešanas un totālas kontroles sabiedrība. Vai šīs mācībstundas ir iespējams atcerēties un nekad vairs neatkārtot tādus eksperimentus?!

Bet kāds bija šīs garīgās idejas spēks Staļina nometnes pārdzīvojušiem cilvēkiem, ja tie pēc tam palika īsti komunisti un ne uz sekundi nejuta šaubas par partijas un valdības izvēlēto kursu! Šo cilvēku pasionārisma līmenis bija ļoti augsts.

Spriežot pēc visa, 20.gadsimta sākums bija spēcīgu pasionāru ietekmju laiks visā eiropeiskajā pasaulē. 30.gadu vidū iestājās aprimums, kad norises pasaulē bija ar slābu, lēnīgu raksturu. Bet cilvēki ar paaugstinātu pasionārismu, paaugstinātu enerģētiku pamatā bija vērsti uz individuāliem panākumiem. Tāpēc tas bija zinātnisku atklājumu, projektu laiks, rakstnieku, mākslinieku un kabineta zinātnieku laiks. Uz gadsimta beigām norišu intensitāte sāka pieaugt. Pirmie grūdieni sākās 70.gados, tie izraisīja spriegumu 80.gados un 90.gadu vētraino sprādzienu. Visuma enerģētika sāka strauji augt, pastiprinot pasionārismu jutīgos cilvēkos un saasinot hroniskas saslimšanas. Cilvēce pietuvojās jaunai savas attīstības fāzei.

KORRIDAS ENERĢIJA

Mēs ar Huanhe (Juan Kresdez) sēdam bārā un dzeram pēc kārtas te kafiju, te alu. Gaidām. Ko – es nezinu. Madride. 12.maijs ir San-Isidoro, pilsētas aizgādņa, svētku pats sākums. Huanhe ir literārs pseidonīms. Viņš ir pazīstams spāņu rakstnieks un labs mūsu draugs. Viņš raksta grāmatas par spāņu viduslaikiem, tā ir aizraujoši saistoša tēma: saracēņi, mauri, cildeni bruņinieki, smalkas diplomātiskas pārrunas, negantas cīņas un harēmi, kas savākti no visas pasaules skaistākajām sievietēm. Diemžēl, pagaidām nevaru lasīt Huana Kresdesa grāmatas, bet runāties krievu, spāņu un starptautiskās žestu valodas sajaukumā mums padodas lieliski. Dabiski, iepazinušies esam, pateicoties savām krievu sievām, pareizāk, pateicoties manas sievas draudzenei Tatjanai. Liktenis aiznesa Tatjanu uz Spāniju, kur viņa ar savu skaistumu un vieglo raksturu savaldzināja katalāņu baronu. Viņš ilgi un skaisti aplidoja, dāvināja ziedus un dzejoļus, un galu galā pāris dzīvo kopā jau vairāk kā desmit gadus. No dzimtas bagātībām ir palikusi galvenokārt atmiņu dūmaka, dzīvo viņi Madrides priekšpilsētā nelielā dzīvoklītī, bet vasarā izbrauc uz Galīciju – Atlantijas okeāna ziemeļrietumu piekrasti. Lūk, tur tad pie sarkanā vīna glāzes un milzu bļodas ar jūras radībām mēs apspriedām, ka nebūtu slikti pavasarī aiziet uz korridu un pamērīt torero enerģētiku.

No sporta fizioloģijas viedokļa torero sniegums ir milzīgs psīhoemocionāls saspringums un spēcīga fiziska slodze. Torero arēnā atrodas 2,5 stundas, to laikā viņš veic divas cīņas ar bulli, bet pārējā laikā nodrošina savus biedrus. Izmērīt tāda atlēta, kas ir sportiskās formas virsotnē, enerģētiku pirms un pēc uzstāšanās — tā ir pavisam unikāla iespēja. To var salīdzināt vien ar sportista startu pasaules vai olimpiskā līmenī. Tādi dati būtu par pamatu elites sportistu novērtējumam, kuri cīņas laikā pārcieš spēcīgu emocionālo spriedzi un milzīgas fiziskas slodzes.

Es ātri izkārtoju aparatūru, un mēs mērījām ar un bez filtra. Spriedzes līmenis bija augsts, kā jau gaidāms, bet arī enerģētiskais resurss bija ļoti augsts, lai arī viņš uzrādīja augstu uzbudinājuma līmeni. Acīmredzami, tas bija atlēts gatavības virsotnē, pilnīgi savācies un gatavs cīņai.

Pāc dažām minūtēm aparatūru novācu un mēs steidzām atstāt viesnīcas numuru. Torero – Rubens Pinars – sāka gatavošanos. Bet mēs trijatā devāmies uz korridu.

Korridai beidzoties, mēs ātri tikām līdz savam auto, Huanhe ar bijušā sacīkšu braucēja veiklību lavierēja pa blīvo Madrides satiksmes plūsmu, atgriezāmies viesnīcā un tūlīt gājām uz Rubena Pinara numuru. Arī viņš tikko bija atgriezies no arēnas un vēl nepaspējis novilkt savu zeltā izšūto tērpu.

Veicām mērījumus. Iznākums pilnībā atbilda manām gaidām! Pēc korridas, pēc divarpus stundām spraigas fiziskas darbības un milzīga nervu saspringuma Rubena fiziskie resursi bija nevis mazāki, bet pat mazliet pieauguši! Būtiski palielinājies bija arī stresa līmenis. Tas bija lielisks rezultāts! Tas apstiprināja manas domas, ka saspringtu sacensību, milzīgu slodžu laikā atlēti enerģiju nezaudē, bet otrādi, pat palielina to! Viņi papildus mums no fizioloģijas studijām zināmajiem ieslēdz vēl citus enerģijas pārveides mehānismus. Var teikt, ka tiem notiek nervu enerģijas pārveide fiziskajā. Līdzīgi notiek ar karavīriem negantu cīņu karstumā karā, kad cilvēki pārcieš neiedomājamas slodzes, trūkstot normālai pārtikai, un saglabā augstu darbaspēju, bet gan pie viena noteikuma – pie augsta garīgā līmeņa!

Vitorino uzklausīja manus iegūto rezultātu skaidrojumus un palika ļoti apmierināts. Spānijā matadorus uzskata par īpašiem cilvēkiem (starp citu, torero un matadors ir gandrīz sinonīmi; torero var cīnīties gan kā kājnieks, gan zirgā, dažādos stilos, bet matadors ir torero, kas cīnās klasiskajā stilā). Par to augsto enerģētiku runā daudz, par to, cik sīksti tie panes sāpes un cik ātri atlabst no ievainojumiem. Mūsu rezultāti apstiprināja, ka aiz visām šīm runām ir īstas fizioloģiskas norises, un to pētījumi ir interesanti un ļoti nozīmīgi gan augsto sasniegumu sporta fizioloģijas izpratnei, gan ikdienas dzīvei.

Bez torero mums deva iespēju izmērīt arī tā triju bandiljero enerģētiku.

Pēc m ērījumiem mēs visi devāmies uz korridu, gan dažādās lomās.

,,,

Rezultāti bija interesanti. Ar filtru mērītais signāls, kas uzrāda enerģētiskās rezerves līmeni, pēc korridas bija pieaudzis, kamēr spriedzes līmenis bija palielinājies būtiski – no 2 uz 6. Divi ir normāls līmenis, kas liecina par Djego Urdialess pirms korridas bijis pilnīgi mierīgs. Pēc korridas viņš bija nonācis spēcīga uzbudinājuma stāvoklī, kas ir saprotams: tieši šis uzbudinājums, šī spriedze ļauj viņam lieliski veikt abas cīņas. Nozīmīgi bija tas, ka gan Rubenam Pilaram, gan Djego Urdialesam enerģētikas līmenis pēc cīņas bija palielinājies.

Nākošajā dienā mums izdevās izmērīt vispieredzējušākā torero vārdā Luisa Fransisko Espia enerģētiku. Cīņas brīdī viņam bija 51 gads — apbrīnojams vecums aktīvam torero. Parasti tie karjeru beidz ap 40 gadiem. Luiss Fransisko bija lieliskā fiziskā un psīholoģiskā formā. Viņš bija pat dzirdējis par mūsu pētījumiem un dzīvi interesējās, kā un kas sanāk. Savas cīņas viņš veica noteikti un prasmīgi, ar ko nopelnīja atzinības aplausus, lai arī bez baltajiem lakatiņiem. Arī viņa enerģētika pēc korridas bija pieaugusi, bet spriedzes līmenis palicis ļoti zemā līmenī. Lūk, ko nozīmē meistarība un pieredze! 15 maijā mūsu pētāmais bija Manuels Hesus “El Sid”.

Mērījumi rādīja, ka El Sidam stresa līmenis pēc cīņas bija būtiski palielinājies, bet enerģētika pieaugusi.

Madrides apmeklējuma iznākums bija vairāk kā apmierinošs. Varējās no iekšpuses pieskarties torero pasaulei, ieraudzīt īpašu pasauli, kas ir praktiski nepieejama tūristiem, veikt unikālus augstākā līmeņa atlētu mērījumus to cīņu virsotnē. Un, galvenais, iegūtie rezultāti apstiprināja mūsu idejas par cilvēka enerģijas izmaiņām ārkārtas apstākļos, par kuru modeli mums kalpo augsto sasniegumu sports.

DOMAS PAR REKORDIEM VAI REKORDUS RADOŠAS DOMAS

Pāvels Vladimira dēls Bundzens ir pratis pierādīt, ka olimpiskā sportista stāvoklis sacensību brīdī ir izmainīts apziņas stāvoklis, un ka šis stāvoklis ir nepieciešams uzvaras priekšnosacījums.

Šādas domas bija izteiktas jau agrāk. Pazīstamais amerikāņu pētnieks P.Merfijs publicēja grāmatu (Murphy М., White R. The Psychic Side of Sports. Addison-Wesley. 1978.), kurā sniedza daudzu dižu sportistu liecības par īpašiem stāvokļiem, kurus tie pieredzējuši uzvarēto sacensību brīdī. Šajos stāvokļos tie it kā ieguvuši varenas enerģijas papildus avotu, kas ļāvis tiem sasniegt rezultātus, kas krietni pārsniedz viņu parastās iespējas.

Rietumu atlētiem tie ir bijuši intuitīvi sasniegumi, kas dažreiz gadījušies dažas reizes dzīvē. Tā ir noticis ar Bobu Bīmonu, kas sasniedza tādu pasaules rekordu trīssoļlēkšanā, kādu daudzus gadus pēc tam neviens nespēja atkārtot. Arī pats.

Austrumu cīņas mākslā tiek apzināti attīstīta iekšējās enerģijas mobilizācijas prasme, vienojot apziņu ar fizisko ķermeni. Cīņas meistari šajā jomā sasniedz apbrīnojamas sekmes. Man ir gadījies novērot ķīniešu meistaru Či-Gon-Ga, kalsnu vienkāršu cilvēku, kas bez pūlēm iekustināja un aiz virves, kas apsieta ap vidukli, vilka daudztonnīgu kravas mašīnu.

Dažādās skolās Či (dzīvības) enerģijas aktivācijas paņēmieni ir atšķirīgi, bet tiem visiem ir kopīgas pazīmes:

1) relaksācija un brīvības izjūta;

2) savākšanās;

3) īpaša elpošana;

4) iekšējs mentāls miers un domu plūsmas pārtraukums;

5) ritmiskas kustības vai skaņas.

Cilvēks, kurš iegrimis savā mentālās priekšuzstāšanās norisē, no malas izskatās visai dīvains. Tas sēd ar sastingušu skatienu, nepamanot apkārtējos un neatsaucoties uz notiekošo. Šāds cilvēks atrodas Izmainītā Apziņas Stāvoklī. Čempioni šādā stāvoklī pāriet viegli. Tā ir daļa no viņu uzvaras taktikas. Pie tā viņi nonāk dažādos veidos, bet viegli apgūst spēju pārslēgties no parastā stāvokļa uz izmainīto. Pēc tam atliek vien ieslēgt šo stāvokli sacensību brīdī. Uzvaru izspēlēt prātā un padarīt to par īstenību. Atslēgties no apkārtējās vides ar visiem karsējiem, konkurentiem, treneriem un žurnālistiem, un ieiet savā iekšējā pasaulē. Uzvarētāja pasaulē.

Sportista apziņā ir izkārtota precīza darbību secība, un mazākā novirze pieliek soda punktus. Par īstenību kļūst mentālā projekta precīzs īstenojums. Doma materializējas.

Mums vienmēr šķiet, ka iztēle un īstenība ir pretējas lietas. Īstenībā tā tas nav. Mūsu iztēle ietekmē materiālo pasauli, pārveido to, sapņi kļūst par īstenību, un jo augstāks sapņa lidojums, jo ievērojamāki īstie sasniegumi. Sportā tas izpaužas visuzskatāmāk.

Sportista pārbaudes norisē sportistu “apkarina” ar dažādiem mērītājiem un lūdz veikt noteiktus fiziskus un psīholoģiskus uzdevumus. Viens no tiem ir sacensību brīža izspēlēšana domās — pie kam sportistam tas jādara, lietojot savu iespēju maksimumu. Lūk, šeit tad parādās bioloģiskā lauka ainas atšķirība. Vidēja līmeņa atlētam lauka aina gandrīz nemainās – tiešām, kas tur – padomāja par sacensībām! Bet augstākā līmeņa atlētiem notiek būtiska izmaiņa. Kā uzrādīts P.V.Bundzena un kolēģu darbos, šo izmaiņu var pielīdzināt sportista pārejai Izmainītā Apziņas Stāvoklī. Tā ir galvenā atšķirība starp augsta līmeņa sportistiem: uzvarētāji uzvar ne vien pateicoties saviem muskuļiem, bet arī pateicoties savām smadzenēm! Tātad sports ir īpašs intelektuālās darbības veids!

Pēdējo gadu nozīmīgs sasniegums ir, ka šī tēze tiek ne vien izteikta, bet arī instrumentāli pierādīta. Elektroencefalogrāfija ļauj pētīt smadzeņu elektriskās aktivitātes raksturu, gāzizlādes vizualizācijas bioelektrogrāfija sniedz informāciju par bioloģiskā lauka sadalījumu. Pēdējā laikā arvien vairāk izplatās kardiointervālu – smalkas sirds reakcijas uz ārējiem notikumiem – analīzes metode. Katrai no metodēm ir savas priekšrocības un ierobežojumi, katra sniedz informāciju par vienu vai citu cilvēka apzinātas un neapzinātas darbības aspektu. Šīs informācijas izguve tagad nav iedomājama bez datu datorapstrādes, kas pamatota uz sarežģītiem matemātiskiem modeļiem.

Kas garantē, ka visiem šiem modeļiem un uz to pamata izdarītiem secinājumiem ir kāds sakars ar īstenību?

“Patiesības kritērijs ir Prakse” — kā kādreiz teica klasiķi. P.V.Bundzena eksperimentos datoranalīze ļauj noteikt sportistu reitingu. Iztēlojieties: laboratorijā ierodas sportistu grupa. Tos izmēra sākotnējā stāvoklī, tad fiziskā slodzē un tad lūdz domās izspēlēt sacensību brīdi. Signāldevēji izgūst informāciju no krūšu zonas un pirkstiem – pirms pārbaudes, tās laikā un pēc tās. Tad programma izskaitļo noteiktus koeficientus un veido sportistu reitingu: sakārto tos pēc gatavības sacensībām līmeņa. Treneri salīdzina šo reitingu ar pašu priekšstatiem un lemj, iekļaut vai neiekļaut noteiktu sportistu izlasē. Arī treniņu gaitā programma iesaka trenerim, kādam sportista sagatavošanas virzienam jāpievērš īpaša uzmanība: fiziskajam, mentālajam vai enerģētikas līmenim.

Tagad jau vairs neviens nebrīnās, ja slēpotāji vai vieglatlēti sēd lotosa pozā un meditē. Austrumu cīņās tā vienmēr ir bijusi daļa no sagatavošanās, tagad mentālie vingrinājumi sāk ieviesties arī “klasiskajos” eiropejiskajos sporta veidos.

Un kā jūsu reitingi sakrīt ar treneru priekšstatiem? Vai daudz esat salīdzinājuši?

Pētījumi ir organizēti olimpiskās rezerves sagatavošanas programmas ietvaros. Pētījumi ir veikti lielās dažādu sporta veidu sportistu grupās. Izrādījās, ka dažādu sporta veidu atlētiem attiecības starp dažādām aktivitātes jomām ir būtiski atšķirīgas. Tas ir, nav tāds “universāls” sportists, kāds Betmens, kurš gan peld, gan šauj, gan lido. Katrs sporta veids prasa savas īpašas spējas.

Bet kas attiecas uz sakritību ar treneru paredzējumiem, iznākums ir ļoti labs: 80-85%, tas ir, datoranalīze 8 gadījumos no 10 sakrīt ar treneru padomes novērtējumiem.,

Tibetas apceļotāji un pētnieki ne reizi vien ir aprakstījuši tummo jogas vingrinājumus, kuru laikā Tibetas lamas pie mīnusu temperatūras uz sava ķermeņa izžāvē mitrus palagus. Vārds tummo tiek tulkots kā “karstums”, “siltums”, bet tibetiešiem tas nozīmē ne visai parastu siltumu. Par tummo sauc ne jau parastu uguni: tas cilvēka ķermenī sasilda dzīvības šķidrumu un piepilda to ar enerģiju; šis šķidrums pa šauriem “ca” (šis vārds apzīmē, gan vēnas, gan artērijas, gan nervus) kanāliem izplatās pa visu ķermeni. Aiz tibetiešu mēģinājumiem izskaidrot šā siltuma dabu stāv aizspriedumi un visneiedomājamākie priekšstati par cilvēka fizioloģiju.

Sergejs Tereškins nolēma šo vingrinājumu atdarināt. Pēc daudziem vingrinājumiem viņš iemācījās strauji palielināt organisma siltumražošanu, kas ļauj viņam ne vien izturēt Pītera laika apstākļus, bet arī kausēt sniegu un uz sava ķermeņa izžāvēt mitrus palagus. Viņš gāja vēl tālāk. Parakājies grāmatās, viņš atrada aizmirstus Ļeņingradas fiziologa K.S.Trinčera rakstus, kurš pierādījis, ka noteiktos apstākļos plaušās var notikt asins lipīdu nefermentatīva oksidācija. Aerobas lipīdu oksidācijas eksotermiskas reakcijas iznākums ir organisma termodinamisko raksturojumu vērā ņemamas izmaiņas. Tostarp entropijas pozitīvs pieaugums, nemainoties kopējai homeostāzei. Pie tam ir novērojamas tādas pat ārējas izpausmes, kādas rodas tummo jogas vingrinājumos. K.S.Trinčera atklāto parādību apraksts pilnībā sakrīt ar to parādību aprakstu, kādas ir novērojamas jogā kā iekšēja psīhiska siltuma atmodināšana Tummo vingrinājuma laikā jeb kā “tapas” karstums “Kundalini pacelšanās” laikā.

Asins analīzes lipīdu spektrā rezultāti ir uzrādījuši, ka tummo joga veicina holesterīna daudzuma samazināšanos asinīs, kas var būt visai noderīgi aterosklerozes profilaksei.

Blakus asins sastāva fizioloģiskiem pētījumiem 2007.gada martā tika veikts tummo vingrinājumu pētījums ar gāzizlādes bioelektrogrāfijas metodi. Eksperimenta gaitā tika veikti seši secīgi roku 10 pirkstu mērījumi sākuma stāvoklī un 8 mērījumi ārpus telpām tummo mitra palaga žāvēšanas vingrinājuma laikā. Ārējā temperatūra bija 4°C. Mērījumus veica ar 3 minūšu atstarpi. Tummo mitra palaga žāvēšanas uz muguras vingrinājums aizņēma caurmērā 20 minūtes. Programmā “Gāzizlādes vizualizācijas Čakra” tika izskaitļotas visu čakru aktivitātes. Tika uzrādīts, ka lielākā aktivācija tummo vingrinājuma laikā ir manipura čakrā. Un tas nav nejauši. Tieši ar manipura čakru saistās agni prāna — uguns enerģija, kas aktivizējas tummo vingrinājuma laikā.


2.daļa. No parapsīholoģijas uz zinātni

Tiesa, raganas vairs nededzinām, bet katru vēstuli, kurā ir patiesība, sadedzinām.

Georgs Kristofs Lihtenbergs

Literatūrā ir aprakstīti tūkstošiem spontānu domu saziņas gadījumu starp cilvēkiem. Īpaši starp radiniekiem briesmu vai pirmsnāves stāvokļa gadījumos. Zinātniska mentālas ziņu pārraides izpēte ir sākusies 19.gs. beigās un īpaši darbīgi veikta 20.gadsimtā. Viens no pirmajiem nopietnajiem pētniekiem bija franču psīhologs, Nobela laureāts Šarls Rišē (Charles Richet) 1889.gadā. Viņš publicēja atskaiti, kas apraksta eksperimentus, kuros hipnotizēts cilvēks ir statistiski veiksmīgi uzminējis aizzīmogotas necaurspīdīgas aploksnes saturu. Līdzīgi eksperimenti, bet jau ar cilvēkiem parastā apziņā stāvoklī, ir veikti 20.gs. (citāti šeit un turpmāk no grāmatas Radin D. The Conscious Universe. 1997, Harper Edge, 362 p.). Tostarp psīhologs Džons Kūvers (John Е. Coover) no Stenfordas Universitātes ASV ir sācis telepātiskas pārbaudes, lietojot parastās spēļu kārtis. Ierosinātājs (induktors) un uztvērējs (percipients) ir atradušies blakus istabās. Pārbaudīti 97 ierosinātāji un 105 uztvērēji, kopā vairāk kā 10000 mēģinājumos. Pareizo atminējumu skaita attiecība pret nejaušiem minējumiem bijusi 160:1. Tādus testus veikuši vairāki pētnieki, arī ar apliecinošiem iznākumiem, bet vislielāko ietekmi uz sabiedrisko domu radījusi Eptona Sinklēra (Upton Sinclair) grāmata “Mentālais radio”, kas publicēta 1930.gadā. Sinklēra kunga sieva Mērija, ieinteresējusies par telepātiju, ir uztrenējusies atminēt attēlus, kurus zīmējis vīrs vai kāds cits ģimenes loceklis. No 290 attēliem viņa pareizi atveidojusi 65, kas ir vērā ņemams iznākums, jo krietni pārsniedz nejaušības varbūtību. Zīmīgi ir vārdi, kurus pēc grāmatas izlasīšanas uzrakstījis šīs ģimenes draugs Alberts Einšteins:

“Izlasīju Eptona Sinklēra grāmatu ar lielu interesi, un esmu pārliecināts, ka šī lieta ir pelnījusi visuzmanīgāko aplūkošanu nevien no interesentu, bet arī no profesionālu psīhologu puses. Telepātisku eksperimentu rezultāti, kas rūpīgi un skaidri piedāvāti šajā grāmatā, tālu pārsniedz idejas, kādas dabas pētnieks mēdz uzskatīt par iespējamām. No otras puses, šāda patiesa novērotāja kā Eptons Sinklērs gadījumā nerodas šaubas par viņa izklāsta precizitāti; viņa ticība un uzticamība neizraisa nekādas šaubas”.

Eksperimentus ar kāršu atminēšanu veica prof. Džozefs Rains (Joseph Rhine) Djūka universitātē ASV no 1920. līdz 1965.gadam. Rains lietoja 25 īpašas kārtis ar dažādiem attēliem, kuras ierosinātājam padeva nejaušā kārtībā. Uztvērējam bija jāatmin padotā kārts. Šādi Rains ar saviem sekotājiem veica 3,6 miljonus mēģinājumu, iesaistot 4600 dalībniekus; rezultāti tika aprakstīti 142 rakstos. Šo datu statistiska metaanalīze uzrādīja, ka pareiza atminējuma varbūtība ir būtiski pārsniegusi nejaušības līmeni.

Par interesantu telepātisko pētījumu virzienu kļuva eksperimenti miegā. Tie tika uzsākti ASV 1966—1972.gados Montaga Ulmana (Montague Ulman) un Stenlija Kripnera (Stanley Krippner) vadībā. Ierosinātājs miegā esošam uztvērējam sūtīja noteiktus attēlus brīdī, kad tas pārgāja uz miega aktīvo fāzi, kas raksturīga ar sapņiem. Tādas fāzes iestāšanās tika noteikta pēc elektroencefalogramas un uztvērēja acu kustības. Šai fāzei beidzoties, uztvērēju pamodināja, un tas stāstīja par savu sapni. Šo stāstu pierakstīja un atkarībā no raidīto elementu klātbūtnes sapnī novērtēja neatkarīgu ekspertu grupa.

Kopumā tika veiktas 450 sapņu sesijas. Šajās 450 sesijās sakrišanas varbūtība bija 63% ar mainīgumu 4% pie uzticamības līmeņa 0,95 un 5% pie uzticamības līmeņa 0,99. Tādējādi var ar 99% pārliecību teikt, ka ziņu pārraides aktīva miega fāzē vidējā ticamība ir apmēram 63%. Tas ir salīdzināms ar vienas kārts uzminēšanu no 75 miljoniem.

Par miega telepātijas idejas atvasinājumu kļuva tā saucamā “visa lauka” (vācu ganzfeld) tehnika. Doma ir tāda, ka mūsu nervu sistēma un smadzenes darbojas ne vien kā sajūtu informācijas pieņēmējs un apstrādātājs, bet arī kā filtrs. Šis filtrs apstrādā milzīgu apjomu sajūtu signālu, kas nemitīgi brūk pār mums, un apziņai atlasa vien tos signālus, kas var būt nozīmīgi izdzīvošanai.

Piemēram, ja skaļā istabā kāds izrunā tavu vārdu, tu to sadzirdēsi caur balsu dūkoņu. Neapzināta apstrāde ir pētīta psīholoģijā, un tagad mēs zinām, ka apziņu sasniedz vien maza daļa nu ienākošajiem signāliem. Vairums tiek apstrādāts, novērtēts un atfiltrēts.

Tāpēc, ja rada apstākļus, kuros cilvēks ir norobežots no ārējas informācijas, viņa sistēma kļūst daudz jutīgāka uz vājām ietekmēm. Mākslīgu norobežošanu no ārējiem signāliem sauc par sajūtu jeb uztveres izolāciju (deprivāciju). Ja cilvēku izolē no visām ārējām skaņām, jebkādiem gaismas avotiem un vēl ievieto sālsūdens baseinā, kas kompensē smaguma spēku, kur viņš karāsies kā bērns mātes dzemdē, tas var radīt pilnīgas sajūtu izolācijas stāvokli. Pēc desmit minūtēm stāvoklī, kurā nav ne apakšas ne augšas, kur sajūtu orgāni nesaņem nekādu informāciju, cilvēks zaudē sava ķermeņa sajūtu un sāk fantastiskos tēlos pārstrādāt informāciju, kas nāk no zemapziņas. Līdzīgu stāvokli var sasniegt arī, iekšēji mentāli noskaņojoties parastās dzīves apstākļos, tā ka cilvēks pārstāj uztvert ārējus kairinātājus. Ārējā pasaule itkā izzūd, un paliek vien pats cilvēks un viņa iekšējā pasaule. Visos mentālo vingrinājumu, meditācijas, dziļas lūgsnas paņēmienos tiek lietots tāds vai citāds sajūtu izolācijas veids.

Vislauka eksperimentu gaitā uztvērējs atrodas kamerā ar tērauda skaņu necaurlaidīgām sienām, kas ekranēta no ārējiem trokšņiem un elektromagnētiskiem laukiem, visu eksperimentu kontrolē dators, lai izvairītos no nejaušībām un kļūdām. Piedevām visu eksperimenta gaitu uzraudzīja divi profesionāli triku meistari un neatrada tajā nekādus trūkumus.

No 1947. līdz 1997.gadam tika veikti 2549 vislauka eksperimenti, rezultāti tika publicēti 40 rakstos visā pasaulē. 1985.g. tika veikta uz to laiku publicēto datu statistiska metaanalīze, kas uzrādīja 37(±)2% pareizu atminējumu varbūtību pie 25% nejaušu sakritību līmeņa. Skeptiķi izvirzīja virkni iespējamu eksperimenta kļūdu, kas tika ņemtas vērā tālākajās sesijās.

Pēc 1982.gada iegūto datu metaanalīze uzrādīja 33,2% varbūtību, kas atbilst 1 notikuma no 109 atminēšanai. ASV un Skotijā šādi eksperimenti turpinās līdz mūsu dienām. To būtiska īpatnība ir iegūto datu ekspertnovērtējuma nepieciešamība, tāpēc ir galēji sarežģīti iztēloties šādu procedūru lietojuma iespēju reālai informācijas pārraidei.

Visai tuvu aprakstītajiem piekļaujas tālredzējuma eksperimenti, kuros uztvērējs pūlas domās saskatīt vietas ainu vai izvēlēto priekšmetu, ko vēro ierosinātājs.

Šādiem pētījumiem uzmanību pievērsa mākslinieks Ingo Svenns (Ingo Swann), kurš aprakstīja daudz redzēto un pārraidīto gleznu pārsteidzošas sakritības gadījumu. 1970.gadā virkne ASV valdības organizāciju izvērsa tālredzējuma izpētes darbu, kas turpinājās 24 gadus, izmaksāja 20 miljonus dolāru un sniedza ļoti interesantus rezultātus, kas tomēr tika atzīti par pilnīgi nederīgiem praktiskam lietojumam.

Pēc šiem daudzu gadu eksperimentiem valdības komisija nonāca pie šādiem secinājumiem:

1. Ir novērots, ka tā saucamais brīvais redzējums, kurā operatori varēja aprakstīt visu, kas ienāk prātā, bija veiksmīgāks par saistīto redzējumu, kurā operatoriem piedāvāja izvēlēties vienu no vairākiem mērķiem.

2. Neliela īpaši atlasītu operatoru grupa uzrādīja neapšaubāmi labākus rezultātus kā nejauši operatori. Tas ir spēcīgs pierādījums par labu tālredzējuma īstumam, jo pretējā gadījumā atšķirībai nav jābūt.

3. Masveidīga talantīgu operatoru atlase uzrādīja, ka no lielas pārbaudāmo grupas apmēram 1% cilvēku uzrādīja atkārtojami augstus rezultātus.

4. Tālredzējuma spējas neietekmēja ne prakse, ne vingrinājumi. Acīmredzot, tās ir atkarīgas vien no sākuma spējām.

5. Nav skaidrs, vai operatoriem tiešām ir vajadzīga atgriezeniskā saikne to darbības rezultativitātes ziņā, bet tā paaugstina psīholoģiskās pārliecības līmeni.

6. Rezultātus neietekmē ne elektromagnētiskais ekranējums, ne attālums līdz mērķim.

Kāda no ekspertiem, Džesika Uttsa (Jessica Utts), Kalifornijas Universitātes statistikas profesore, savu slēdzienu nobeidz ar šādiem vārdiem:

“Ir acīmredzams, ka anomāla uztvere ir iespējama, un tas tika parādīts. Šis slēdziens pamatojas nevis ticībā, bet gan vispārpieņemtos zinātniskos kritērijos. Parādība tika atkārtota vairākos veidos dažādās laboratorijās un valstīs.

Man šķiet, ka vākt tālākus pierādījumus būtu vērtīga laika un resursu izšķērdēšana. Neviens no recenzentiem, kuri vērtēja visu datu kopumu no dažādām laboratorijām, neatrada nekādas kļūdas arvien uzlabojošos un korelētu datu novērtējumā”.

(Skat. arī Radin D. The Conscious Universe. 1997, Harper Edge, 362 p.)

Tika attīstīti divi mentālās (psi) ietekmes uz cilvēka ķermeni eksperimentu veidi:

– ar apzinātu mentālo uztveri saistīto fizioloģisko parādību izpēte;

– fizioloģisko raksturojumu kā neapzinātas uztveres uzrādītāju izmantošana.

Vairumā eksperimentu tika reģistrēta uztvērēja autonomas vai centrālās nervu sistēmas aktivitāte brīdī, kad ierosinātājs pūlējās tā vai citādi ietekmēt uztvērēju, raidot emocijas vai citādu nozīmīgu informāciju.

1963.gadā viens no pirmajiem apziņas pētniekiem Čarlzs Tarts (Charles Tart) ASV mērīja ādas elektrovadītspēju, asins daudzumu, pulsa biežumu un dokumentēja šādos eksperimentos pētāmo atskaites. Pats viņš darbojās ierosinātāja lomā, ļaujoties elektriskās strāvas triecieniem, kamēr viņa laboratorijas līdzstrādnieki reģistrēja uztvērēju neapzinātas reakcijas uz sāpēm, kādas izjuta doktors Tarts, esamību. Daudzos gadījumos tika reģistrētas uztvērēja fizioloģisko parametru izmaiņas sakrišana ar strāvas padeves brīdi, pie kam uztvērēja apziņā nenonāca nekādi signāli.

Līdzīgus pētījumus pārņēma vesela virkne zinātnieku gan ASV, gan Eiropā, un 60—70.gados parādījās publikācijas par šādiem pētījumiem. Tostarp tika reģistrēts neapšaubāms asins pieplūdums uztvērēja pirkstā, kad induktors tam raidīja emocijas no tūkstoš kilometru attāluma. Acīmredzami, tad mainīsies arī gāzizlādes attēls, kas arī tika veiksmīgi reģistrēts veselā eksperimentu virknē. Būtisku ieguldījumu šajā virzienā pienesa ASV pētnieki Rusels Targs un Čarlzs Puthofs (Targ R. & Puthoff Н.Е.). Tie veica lielu pārliecinošu eksperimentu sēriju un 1974—1976.gados publicēja rakstus prestižos žurnālos “Nature” un “Proceedings of the IEEE”. Pats šo publikāciju fakts liecināja par darbu uzstādījuma augstu līmeni un rezultātu nozīmīgumu. 1979.gadā visi trīs pētnieki – Tarts, Targs un Puthofs – kopīgi izlaida ļoti interesantu grāmatu “Mind at Large”, kurā sīki iztirzāja gan rezultātus, gan arī emociju attālinātas pārraides izredzes. 90-ajos gados tika publicēti vairāki raksti par smadzeņu aktivitātes reģistrāciju telepātijā. Tostarp vadošā zinātniskā žurnālā “Science” tika publicēts fiziologu raksts, kuri atklāja būtisku smadzeņu elektroencefalogramu sakrišanu diviem vienas olšūnas dvīņiem, tiem atrodoties attālināti vienam no otra.

Sistemātiskākos attālinātas informācijas pārraides eksperimentus veica psīhologs Viljams Brauds (William Braud) ar kolēģiem, pirmkārt ar antropologu Merilinu Šlicu (Marilyn Schlitz). Šie pētījumi, 17 gadus veikti Teksasā, bija vērsti uz pētāmā dažādu fizioloģisku reakciju reģistrāciju, uz viņu no liela attāluma iedarbojoties ierosinātājam. 1991.gadā tika veikts visu izmēģinājumu apskats, kuri ietvēra 655 sesijas, kurās 153 cilvēki darbojās ierosinātāju lomās, 449 cilvēki vai dzīvnieki uztvērēju lomās.

37% izmēģinājumu deva statistiski vērā ņemamus rezultātus ar nejaušas sakrišanas varbūtību 109:1; 57% izmēģinājumu bija veiksmīgi ar varbūtību ne sliktāku par 20:1; un 6% izmēģinājumu deva nejaušus rezultātus. Tādējādi šie rezultāti sniedza pārliecinošus pierādījumus cilvēka un dzīvnieku nervu sistēmas neapzinātai reakcijai uz virzītu mērķtiecīgu ietekmi no attāluma.

Н…

Nevar neminēt izmēģinājumu virkni, ko Krievijā veica fizioloģe O.I.Koekina. Ar elektroencefalogrāfijas palīdzību viņa pētīja smadzeņu elektrisko aktivitāti cilvēkiem dažādos apziņas stāvokļos. Piemēram, viņa veica smadzeņu elektroencelogrāfiskās aktivitātes sinhronu kartēšanu ierosinātājam un uztvērējam, kas atrodas dažādās ēkās. Līdz ar kontakta nodibināšanos tika novērota tik spēcīga smadzeņu aktivitātes izmaiņu dinamikas līdzība, ka tas ļāva O.I.Koekinai ieviest jēdzienu “virtuālās smadzenes” (Коекина О.И. Виртуальный мозг как результат ИЗ взаимодействия. Сознание и Физическая Реальность. Т. 1, № 1, 1996, 96-102.). Tās ir smadzenes, kas darbojas kā divu cilvēku, kuri atrodas vērā ņemamā attālumā, vienota sistēma. Visos šajos eksperimentos ierosinātājs bijis profesionāls dziednieks. Citā eksperimentu virknē (Коекина О.И., Родионов Б.И. Соотношение активности мозга и тела в состоянии виртуального сознания. Сознание и Физическая Реальность. Т. 3, № б, 1998, 56-63.) tika atklātas smadzeņu darbības īpatnības, cilvēkam pārejot izmainītā apziņas stāvoklī. Tika uzrādīts, ka dažādi meditācijas stāvokļi – “peldēšana telpā”, “izeja no ķermeņa” – ir raksturīgi ar smadzeņu darbības īpatnēju raksturu, tas ir, tie nav vien “iztēles auglis”.

Ja cilvēks var ietekmēt citu cilvēku, tad, acīmredzot, tādu ietekmi var izdarīt arī uz dzīvniekiem. Visi mājdzīvnieku turētāji zina, ka to mīluļi – no suņiem un kaķiem līdz bruņurupučiem un čūskām – aktīvi reaģē uz saimnieka klātbūtni. Tas tika parādīts zinātniskā eksperimentā skaistos prof. Speranska, kurš visu mūžu laboratorijas izmēģinājumos lietojis peles, izmēģinājumos Novosibirskā. Viņš izstrādāja oriģinālu peļu atlases programmu grupās ar vienādu uzvedības tipu un fizioloģiju. Šajās grupās izrādījās ļoti ērti noteikt dažādu zāļu ietekmi. Šo izstrādāto paņēmienu profesors Speranskis veiksmīgi lietoja arī mentālās iedarbības kontrolei. Speranska izmēģinājumos operatoram iepriekš tiek iedota kādas peles no grupas fotogrāfija. Domās savācies uz šo noteikto peli, operators pūlas mainīt tās stāvokli, piemēram, ēstgribu. Pie kam no desmitiem metru līdz tūkstošiem kilometru attāluma, piemēram, no Maskavas uz Novosibirsku. Daudzos gadījumos iedarbības efekts neradīja nekādas šaubas: pele sāka pastiprināti pieņemties svarā vai, pretēji, novājēja; atkarībā no operatora direktīvas. Jāatzīmē, ka pat pieredzējušam biologam nav viegli izdalīt no grupas noteiktu peli, bet neprofesionālim tas ir praktiski neiespējami. Uz veikto izmēģinājuma pamata prof. Speranskis izstrādāja operatora darbības rezultativitātes pārbaudes metodiku, kas ar sekmēm tiek lietota viņa laboratorijā.

Pēdējos gados attālinātas iedarbības parādības ir ieguvušas jaunu – tehnoloģisku ievirzi. Laboratorijās tiek īstenota konstrukcija “cilvēks – doma – elektrodi – vadi – ierīce”. Frauenhofera Datorarhitektūras institūta izstrādātāju komanda un Berlīnes klīnikas Charité ārsti profesoru Klausa-Roberta Millera un Gabriela Kurio vadībā vairākus gadus izstrādā sistēmu Brain Computer Interface. Viņi ir pārliecināti, ka domu vadīts dators ļaus cilvēkiem, kam liegts kustību prieks, nezaudēt saikni ar ārpasauli un patstāvīgi sevi apkalpot.

Pētāmajam galvā tiek uzlikta “cepurīte” ar 128 (27) elektrodiem, smadzeņu signāli tiek atšifrēti, un brīvprātīgie vien ar domu komandām raksta uzdoto tekstu. Lēnām, bet pareizi. Īsai frāzei vajag 5 – 10 minūtes. Sistēma ir pašapmācoša un atpazīst signālu “paleti” katram cilvēkam individuāli.

Kā atzīmējis akadēmiķis Igors Ševeļevs, tādās iekārtās var izmantot trīs dažādas norises. Ir tā sauktais Р300 vilnis, kas galvas smadzenēs rodas, kad cilvēks redz viņam nozīmīgu stimulu. Piemēram, uz ekrāna ir attēlota datora klaviatūra, kurā secīgi iegaismojas ailes. Kad iegaismojas tā, kurā ir vajadzīgais burts, smadzenēs rodas atšķirīgs vilnis. Datorprogramma tūlīt to reģistrē un apstrādā. Vācieši lieto britma principu, kas rodas nevis galvas smadzeņu garozas redzes centros, bet kustības centros, kad cilvēks domā par vajadzīgo kustību, piemēram, par rādītāja pagriešanu vai kursora pārvietošanu. Un, beidzot, var lietot tā saukto pielāgojamo sadarbi, kad cilvēks iedomājas noteiktu stāvokli vai tēlu. Krievijā pēta visus trīs paņēmienus.

Kā redzam, telepātija ir īsta norise, kas pamatojas smadzeņu elektriskajā aktivitātē. Daudzskaitlīgi empīriski un eksperimentāli dati liecina par tās īstumu un nemaz ne retumu mūsu dzīvēs. Varbūt mūsu tālie senči, būdami daudz jutīgāki uz neapzinātiem signāliem, sazinājās arī telepātiski. Mēs šo maņu esam zaudējuši, bet iztēlojieties, kāds juceklis būtu galvā, ja mēs pastāvīgi saņemtu domu tēlus no visiem tuviem un tāliem, kaut vai vien draugiem un radiem. Dzīvot savu dzīvi nebūtu laika. Tā ka telepātijas slēgšana ir noteikts evolucionārās attīstības lūzums. Vienlaikus šo iespēju var lietot praktiskām vajadzībām.

Man netīk zvanīt pa telefonu. Ilgi jāspaida taustiņi, bet vada galā ir aizņemts, vai neatbild. Tāpēc esmu sen apguvis “atzvanīšanas” paņēmienu. Kad man jāsazinās ar kādu paziņu, es domās sūtu viņam lūgumu man piezvanīt, un pēc kāda laika noteikti atskan zvans. Šim nolūkam vajag vien labi noskaņoties uz šo cilvēku: iztēloties to un laipni palūgt. Pamēģiniet un palūkojiet, ka izdodas.

TELEPĀTIJA

(20.gs.) astoņdesmitajos gados dažādās valstīs tika sākti cilvēka psīhiskās enerģijas izmantošanas militāros nolūkos projekti. Liktenis mani iesaistīja vienā tādā projektā.

Uzdevums bija pavisam praktisks: telepātisku sakaru nodibināšana ar zemūdenēm. Radiosakari ar dziļi esošām zemūdenēm ir ļoti grūts uzdevums. Grūtības sagādā tas, ka sālsūdenī radioviļņi gandrīz neizplatās. Tāpēc, lai sazinātos ar priekšniecību, zemūdenēm nākas uzpeldēt. Acīmredzami, ir jāizmanto jauni fizikāli principi. Lūk, tad kāds no lieliem priekšniekiem bija izlasījis populāru grāmatiņu par paranormālām spējām, uzdūries nodaļai par telepātiju un noskaidrojis, ka pasaulē ar to sen un visai sekmīgi nodarbojas. Pēc vairākām apspriedēm augstā līmenī tika lemts organizēt laboratoriju un uzdot tai trīs gados izstrādāt telepātisku sakaru sistēmu.

Es šajā lietā iegadījos nejauši – ārpilsētas pastaigas laikā satiekot paziņu, kuram, kā izrādījās, bija uzdots šo laboratoriju izveidot. Nebijām redzējušies piecus gadus. Pēc apmaiņas ar nodeldētiem teicieniem viņš pēkšņi pavaicāja:

Dzirdēju, ka tu nodarbojies ar Kirlianu efektu. Vai tiesa, ka ar šo paņēmienu var reģistrēt psīhoemocionālos stāvokļus?

Protams, tā ir viena no galvenajām paņēmiena priekšrocībām, – atbildēju…. Līdzekļi bija praktiski neierobežoti.

Bet lieliskākais bija, ka mums deva pilnīgu rīcības brīvību.

Neviens no pasaulē attīstītiem informācijas mentālas pārraides paņēmieniem negarantēja datu pārraides drošumu. Bet tā ir viena no galvenajām prasībām praktiskam pielietojumam. No informācijas teorijas viedokļa jebkurš sakaru kanāls sastāv no trim galvenajām sastāvdaļām:

Pārraidāmais ziņojums tiek kodēts, nonāk raidītājā, pa sakaru līniju tiek nodots pieņēmējā, pēc kura notiek atkodēšana. Piemēram, televīzijas kanālā vizuālā informācija tiek kodēta analogā vai digitālā TV signālā, tad ar raidītāju izstarota radioviļņu veidā, nonāk uztvērējā, kas iestatīts uz šādu vilni, un tiek atkodēta par attēlu televizorā.

Telepātiska sakaru kanāla gadījumā uztvērējs un raidītājs ir cilvēki, par sakaru līniju varējām vien minēt, bet visa kodēšanas/atkodēšanas norise bija jāizdomā. Ko lietot? Zenera kārtis? Bildītes? Emocionālus tēlus kā rāma jūra vai kara šausmas?

… radās eksperimenta shēma. Raidītājs-ierosinātājs-induktors saņem signālu (iedegas spuldzīte), un viņš sūta iedarbību uztvērējam-percipientam. Tas sēd laboratorijā, citā telpā, un tam visu laiku tiek reģistrēta elektroencefalogramma un Kirlians. Pirmajā posmā vajadzēja pārliecināties, vai būs elektrisko signālu izmaiņas, kas sinhronas ar spuldzītes uzspīdumiem pie raidītāja.

Vēl viens jautājums: vai eksperimentiem ņemt nejaušus cilvēkus, kā to dara amerikāņi, vai piemeklēt īpaši? Te lēmums bija vienprātīgs: ir jāgatavo piemeklēti pāri. Dziedniecības prakse rāda: ir talanti, Meistari un mācekļi. Sajust enerģijas var iemācīt katram, bet tiešām efektīvam darbam vajadzīgs Dieva dots talants.

Saistījāmies ar kolēģi, kurš vada lielu psīhisko spēju vingrinājumu centru, un jau pēc dažām dienām sākām eksperimentus.

Par brīnumu rezultāts tika gūts jau pirmajā eksperimentā. Dziednieks, 40 gadīgs patīkams vīrietis atveda līdz pacienti – patīkamu jaunu sievieti. Izskaidrojām darbības uzdevumus, parādījām visu aparatūru, un tie labprāt piekrita piedalīties eksperimentā. Viņiem bija interesanti ieraudzīt, kas iznāks, vai izdosies kaut ko reģistrēt.

Vispār, ir jāatzīmē, ka strādāt ar dziedniekiem un ekstrasensiem ir ļoti patīkami. Tie visi labprāt piekrīt eksperimentiem un ar interesi piedalās rezultātu apspriešanā. Tomēr, kā jau katrā cilvēku grupā, viņu vidū gadās visdažādākie psīholoģiskie tipi, un dažkārt darbs ar tiem prasa īpašu pieeju.

Un tā ierosinātājs un uztvērējs sēdēja dažādās telpās, apkarināti ar vadiem, un pēc 15 atslābinošu vingrinājumu minūtēm ierosinātājam signalizēja: “Sākam!” Uztvērējs sēdēja atslābināts, bet nomodā. Sapņu paņēmienu mēs nelietojām, lai arī tas ir ļoti interesants un perspektīvs. Iedegas spuldzīte, un ierosinātāja seja iegūst savākti-atsvešinātu izteiksmi. Pēc minūtes viņš manāmi atslābst. Iedegas atkal, tad pārtraukums. Ar laiku mēs iemācījāmies tādā veidā pārraidīt Morzes ābeces signālus, tas ir, veselas frāzes un ziņojumus. Eksperimenta beigās tiek apstrādāti dati, kas reģistrēti uztvērējam, un tiek atpazīti elektroencelogrāfijas un Kirliana signālu izmaiņas brīži. Šie brīži tiek atzīmēti uz laika ass un salīdzināti ar spuldzītes iedegšanās brīžiem. Uzvara! Gandrīz 70% gadījumos ir droša sakrišana! Sakaru kanāls darbojas!

Turpmāk gandrīz gadu aizņēma šādu eksperimentu sīkumu noslīpēšana. Pārbaudījām vairākus desmitus pāru un atklājām interesantu likumsakarību: pat labākajiem no tiem darba efektivitāte eksperimentu gaitā mazinājās. Visaugstākā tā bija pirmajā-otrajā sesijā, tad mazinājās, sasniedzot noturīgu līmeni uz piekto-sesto eksperimentu, un šajā līmenī palika turpmāk. Vienlaikus ar virzītas pārraides jeb virzītas ietekmes efektivitātes kritumu auga patvaļīgu, neparedzētu kontaktu biežums starp pāru dalībniekiem. Šie cilvēki juta brīdi, kad vajag piezvanīt viens otram, tie redzēja vienādus sapņus, vienlaikus un neatkarīgi pirka vienas un tās pašas lietas, žurnālus, pārtikas produktus, vienlaicīgi skuma un priecājās. Pie kam tas notika neatkarīgi no pāra dalībnieku vecuma vai dzimuma. Vienīgais nepieciešamais priekšnoteikums bija savstarpēja patika.

Pēc gada varējām ziņot par sakaru kanāla 85% efektivitāti. Sistēma darbojās. Bija eksperimenta dalībnieku atlases un vingrinājumu metodes, bija precizēti pārejas izmainītā apziņas stāvoklī priekšnoteikumi, kādi nepieciešami ierosinātāja (raidītāja) efektīvam darbam. Dabiski, mēs paši izgājām visus vingrinājumus un pēc kāda laika telepātisko saziņu ieviesām ikdienā. Protams, visai vienkāršā līmenī. Līdz šim brīdim, kad man vajag sazināties ar kādu cilvēku, un situācija pieļauj dažu dienu kavējumu, es savācos uz viņa tēlu un lūdzu sazināties ar mani. Pēc kāda laika atskan telefona zvans vai, kas vēl dīvaināk, es šo cilvēku sastopu uz ielas vai metro.

Tomēr astoņdesmitajos gados nonācām pie secinājuma, ka telepātija galīgi neder sakariem ar zemūdenēm. 85% efektivitāte būtu pilnīgi pieņemama. Drošumu vienmēr var uzlabot, ieviešot paralēlus kanālus. Bet cilvēciskajam faktoram šajā norisē bija pārāk būtiska loma. Uztvērēja faktoram.

Telepātiskas saziņas norisē viens no dalībniekiem bija aktīvs – tas trenējās, darbojās, aktīvi mainīja stāvokļus; otrs bija mierīga atslābuma stāvoklī. Un, kā izrādījās, tādu stāvokli uzturēt ilgstoši nepavisam nav vienkārši. Ar laiku cilvēkam kļuva garlaicīgi. Tas vai nu sāka miegoties eksperimentu laikā, vai zaudēja jutību, aizdomājās par savām lietām. Militāriem mērķiem tas nederēja. Bija jāmeklē risinājumi vai programma jāizbeidz. Pēdējo neviens nevēlējās – viss sanāca ļoti interesanti un aizraujoši.

SIGNĀLDEVĒJI

Kādā brīdī nonācām pie slēdziena, ka ir jāizpēta cilvēka iedarbība uz fizikāliem signāldevējiem. Mēnešiem turēt cilvēku – uztvērēju uz zemūdenes ir dārga un nepateicīga lieta. Bet ja izdotos tur uzstādīt kādu signāldevēju, kas reaģē uz domu iedarbību, – sakaru kanāls varētu kļūt praktiski lietojams. Uzreiz atcerējos par mūsu eksperimentiem ar Vadimu Poļakovu un pus dienas laikā uzrasēju signāldevēja rasējumu. Mēneša laikā bija gatava eksperimentālā iekārta.

Uz to brīdi mēs bijām uzkrājuši darba pieredzi ar ekstrasensiem un sapratām, ka šis darbs prasa īpašus apstākļus. Pilsētā, kad cilvēks ierodas uz eksperimentiem uz dažām stundām, atraujoties no citām lietām, kāds laiks paiet, lai noskaņotos, atsvešinātos no ikdienas darbiem un rūpēm un nonāktu izmainītā apziņas stāvoklī. Tālāk šo stāvokli var uzturēt pietiekami ilgi, bet darba diena ātri beidzas, un eksperimentus jābeidz. Tāpēc tika nolemts organizēt vasaras izbraukuma sesiju. Kā jau atzīmēju, naudu tolaik mūsu projektam neskaitīja. Uzrakstījām pamatojumu, paskaidrojām vadībai un pēc laika jau meklējām vasaras bāzi. Aplūkojot vairākus variantus, palikām pie medicīnas skolas ēkas Baltijā. Mācības vasarā nenotika, un izdevās ēku noīrēt uz diviem mēnešiem. Apstākļi tur bija ideāli: maza Baltijas pilsētiņa, kas 40 padomju okupācijas gados saglabājusi savu nacionālo stilu un burvību: ērtas mājiņas zem kārniņu jumtiem; baznīca, kas ar vietējo patriotu varonīgām pūlēm saglabāta no boļševiku graušanas; milzīgs ēnains parks. Ap šo laiku Baltijas iedzīvotāji bija jau samierinājušies ar savu stāvokli padomju impērijā, attieksme pret krieviem bija labvēlīga, un vien tuvas pazīšanās gadījumā un sirsnīgās sarunās varēja just slēptu naidu pret okupētājvalsti. Astoņdesmitajos gados mēs Baltijā jutāmies mājīgi un ērti.

Atvedām kravas mašīnu ar iekārtām, un pēc nedēļas viss bija gatavs darbam. Puse istabu tika atvēlētas darbam, daļa – dzīvošanai. Ēka atradās parka dziļumā augstu ozolu ielenkta, un mūsu darbošanās nepievilka nevajadzīgu uzmanību.

Vadoties no gada laikā veiktajiem eksperimentiem, mēs atlasījām talantīgu jutīgo cilvēku grupu, un tie divas nedēļas dzīvoja un strādāja vasaras centrā, to pametot vien, lai pastaigātos pa parka alejām un aizietu uz tuvāko veikalu. Jau pēc dažām dienām cilvēks aizmirsa par savām lietām un pilnībā iegrima meditāciju, mērījumu un nesteidzīgu vakara sarunu gaisotnē. Entuziasti varēja apmeklēt tuvējās sanatorijas atpūtas vakarus, kur skumstošu meiču un sieviešu grupas labprāt bija nenoraidošas jauno zinātnieku neatlaidīgajiem uzbrukumiem. Laboratorijas priekšnieks uz šiem izgājieniem raudzījās caur pirkstiem, un pats jau arī laiku pa laikam aizkavējās patīkamo svešinieču numuros. Vienīgā prasība bija būt darba vietā deviņos no rīta. Labi, ka vienmēr varēja izgulēties pēc pusdienām.

Paskaidroju Leonidam uzdevumu: ietekmēt signāldevēju, kas atrodas lūk, šajā kastītē. Viņš vaicā:

Kā tad ietekmēt? Ko raidīt: jūtas, komandas, emocijas?

Kā es varu zināt? Jokojot atbildu:

Pacenties to iemīlēt. Iztēlojies, ka tajā būrītī ir jauka jauna princese, bet tu tās princis atbrīvotājs.

Leonids savācas. Viņa seja kļūst atsvešināti domīga, skats kļūst stiklains un grimst sevī. Paiet viena, otra minūte, piecas. Impulsu virkne slīd pa oscilogrāfa ekrānu, it kā nekas nenotiktu. Saprotu, ka nekas nav sanācis, un cenšos ne uz vienu neskatīties. Vēlreiz uzmetu skatu uz ekrānu. Laiks beigt. Nav ko cilvēkiem galvu jaukt… Un pēkšņi redzu, ka impulsi uz oscilogrāfa ekrāna sāk palielināties un it kā paplašināties. Vai rādās? Halucinācijas? Bet nē — impulsu virkne jau aktīvi slīd augšup. Pašrakstītāja spalva, kas līdz tam mierīgi zīmēja taisni, arī raustās un pārliecinoši noliecas sānis.

  • Izdevās, — pārliecināts secina laboratorijas priekšnieks.

Pēc eksperimentu virknes ar dažādiem operatoriem es noteicu iekārtai 24 stundu darba režīmu: barošanas spriegums tika stingri stabilizēts un reģistrēts ar aparātiem. Pašrakstītājs nepārtraukti 24 stundas diennaktī ierakstīja signāldevēja signāla līkni. Aparāts bija uzstādīts atsevišķā telpā un neprasīja nekādu īpašu apkalpošanu. Divreiz dienā tika veikta parametru kontrole un rādījumu nolasīšana. Centrā pastāvīgi strādāja 5-6 operatori.

Katram bija iedalītas trīs stundas. Tajā laikā ekstrasenss varēja ieiet aparātu telpā un patrenēties, vērojot pašrakstītāja rādījumus. Jeb varēja pastrādāt no attāluma, atzīmējot sava darba laiku. Tad atzīmētie iedarbības laiki tika salīdzināti ar pašrakstītāja lentas rādījumiem un lemts par ietekmes esamību vai neesamību un tās lielumu desmit baļļu skalā.

Tāda metodika mums nodrošināja neatkarību no pētnieka darbībām – faktoru, kas vienmēr jāievēro eksperimentos ar cilvēkiem. Arī operatorus nekas nespieda: tie varēja darboties sev ērtā laikā bez kādas ārējas novērošanas un kontroles. Mani tāds darba režīms ļoti apmierināja: dienā varēju zvilnēt parkā ar zinātnisku žurnālu rokā, bet naktīs nodarboties ar pašrakstītāja līkņu apstrādi. Nakts ir visražīgākais laiks pārdomām un zinātniskām nodarbēm.

Pēc divām darba nedēļām bija redzams, ka dažādi operatori signāldevēju ietekmē dažādi. Priekšgalā bija četrdesmitgadīgs ārsts Igors no Piemaskavas, viņam sekoja patīkama Pītera “raganiņa” (kā viņa sevi sauca) Nelli, pārējiem ietekmes efektivitāte bija būtiski zemāka. Kādā vakarā sanācām visa grupa lielā viesistabā pie plaša galda. Apspriešana tika savietota ar tējas vakaru.

Nu lūk, kad nu jūs visi zināt, kāda iedaba tai lietiņai dzelzs kārbiņā ir, apspriedīsim, kā kurš ar to apietas, — es iesāku. — Igor, jums darba efektivitāte ir vislielākā, padalieties pieredzē.

Kad es iedarbojos uz devēju, es pirmkārt iztēlojos kā sava organisma daļu. Galvenokārt – ka tas ir manas rokas turpinājums. Tad es sāku “virzīt” enerģiju, kā to parasti daru, strādājot ar pacientiem. Palielinu enerģētikas līmeni rokās. Tiklīdz jūtu, ka tā ir manā kontrolē, varu to vadīt pēc vēlēšanās. Attālumam nav nozīmes. Vai trīs metri, vai trīs kilometri. Īpaši pārbaudīju.

Un cik ilgi turas šis stāvoklis?

Galvenais ir tajā nonākt. Tālāk tas pastāv. Tu esi jau plūsmā. Var kaut ko darīt. Kaut kam pievērsties. Galvenais, ne pārāk emocionāli. Emocijas izsit.

Un ko tad jūtat?

Grūti paskaidrot. Tas ir kā peldēšana siltā ūdenī. Tu jūti sevi straumē. Un kad izkāp, ir ļoti patīkams atslābināts stāvoklis.

Nu ko, paldies. Nelli, bet ko jūs teiksit?

Bet es to vienkārši mīlu, to jūsu devēju. Tas man ir kā silts kaķēns – maigs un mīlīgs. Ilgi piemeklēju tam atslēdziņas: gan par daļu no sevis iztēlojos, gan dzejoļus tam lasīju, gan centos komandēt. Bet tad sapratu, ka to vajag vienkārši mazliet mīlēt.

Kā vīrieti vai bērnu? — kāds vaicāja.

Bet tas nav svarīgi. Ja mīli, tad mīli. Tās ir vienotas jūtas. Tās nešķiro, cik vecs, kā izskatās, kādi paradumi tavam mīļajam. Tās ir jūtas, kas piepilda visu visapkārt kā okeāna ūdens. Tajā tu pilnīgi izšķīsti, aizmirsti sevi, un svarīgi ir tikai, lai tavam mīļajam ir labi.

Vai tiešām to var izjust pret bezdvēseles dzelzīti? — izbrīnīta vaicāja meiča Ņina.

Kāpēc bezdvēseles? Kad Konstantins to gatavoja, viņš tajā ielika daudz savas dvēseles. Nu tad tā arī atsaucas!

Interesanti, kā būtu, ja noorganizētu signāldevēju masveida ražošanu ar birkām: “0,1% dvēseles”, “0,4% dvēseles” un uzlikt atbilstošu cenu! — ieteica Igors.

Visi draudzīgi iesmējās.

Pēc tam “mīlestības tehnoloģiju” pieņēma visi operatori. Un rezultāti kļuva daudz noturīgāki. Dabiski, dažādiem operatoriem tie atšķīrās. Pēc pusdienām darba efektivitāte kritās. Tāpat bija ar pirmdienām. Kaut varētu domāt – kādēļ? Strādājām bez brīvdienām – negribējās zaudēt dārgo laiku.

Vasaras beigās bija savākti pārliecinoši statistiskie dati par operatoru ietekmi uz gāzizlādes signāldevēju. Vēlāk noskaidrojās, ka analoģisku devēju gandrīz tajā pat laikā bija izmēģinājusi grupa V.Tillera (William Tiller) vadībā ASV.

Nākošais posms bija selektivitātes noslīpēšana – vai operators var ietekmēt noteiktu devēju, kas atrodas starp diviem tieši tādiem pat.

Uz rudeni atgriezāmies pilsētā, ziņojām rezultātus vairākām komisijām un dabūjām piekrišanu turpināt eksperimentus. Ziemas aukstumu laikā vajadzēja pilnveidot aparatūru, pārbaudīt vēl dažas konstrukcijas, pamēģināt strādāt ar ūdeni un bioloģiskiem šķidrumiem.

Uz šo laiku mums bija liela pieredze darbā ar mikrobioloģiskām kultūrām. Mikrobioloģisku kultūru pētniecības ar gāzizlādes paņēmienu metodika gaida entuziastus.

Pamatojoties uz esošo pieredzi nolēmām pamēģināt, kā operatori var ietekmēt bioloģiskus šķīdumus. Eksperimentiem izvēlējāmies asinis un DNS šķīdumu. Pārbaudījām eksperimentā. Kaut kas sanāca. Sākām gatavot iekārtas šķidrumu stāvokļa kompleksai analīzei: eritrocītu grimšanas ātrums, pН, bioloģiskā aktivitāte, gāzizlādes spīdēšana. Dabiski, blakus šiem eksperimentiem mums bija daudz citu darbu un virzienu.

Nākamā vasara atkal pagāja Baltijā, izbraukuma bāzē. Tas bija ļoti interesants laiks: eksperimenti, radoša darba prieks, kad īstenojas iecerētais un tūlīt jau redzams nākošais solis. Semināri ar plaša jautājumu loka apspriešanu no eksperimentālās tehnikas līdz reliģijas filosofijai. Ļoti interesanti cilvēki, kas ieradās no visas valsts dalīties pieredzē, pastrādāt kopā, parādīt savas metodikas. Šajā laikā man izdevās iziet vairākus intensīvus vingrinājumus un apgūt dažādus bioenerģijas, kā savas, tā apkārtējās telpas, pārvaldības paņēmienus.

Kopumā mēs pārliecinājāmies, ka mentāla iedarbība uz fiziskām sistēmām ir iespējama. Gan uz tehniskām, gan bioloģiskām. Tam vajadzīga pirmkārt rūpīga operatoru atlase un sagatavošana. Kā to tagad saucam, efektīvam darbam operatoram ir jāspēj pāriet izmainītā apziņas stāvoklī (IAS). Vēlāk šim jautājumam pieskarsimies sīkāk. Tas izdodas ne visiem, un darba efektivitāte ir pilnīgi dažāda. Tāpat kā ar mūziķiem: ir vajadzīgs talants un neatlaidīgs daudzu gadu darbs, tikai tad kļūst skaidrs, vai cilvēks var derēt simfoniskajā orķestrī vai koncertkarjerai. Profesionāla darbība bez neatlaidīga darba nav iespējama. Energoinformācijas darbība nav izņēmums. Ir vajadzīgi neatlaidīgu vingrinājumu gadi, kas pamatojas uz sākotnēju talantu.

Pēc visu vasarā iegūto rezultātu analīzes mēs pārliecinājāmies, ka pat labāko operatoru efektivitāte bija 70-80%. Kādās dienās tā palielinājās līdz 100% efektam, citās strauji kritās. No kā tas atkarīgs – kas to zin? Neizdevās atrast nekādas īpašas sakritības. Kļuva acīmredzams, ka līdz praktiskam pielietojumam ir vēl neatlaidīgs daudzu gadu darbs. Ar to mēs atgriezāmies Pīterī un sēdāmies pie atskaišu rakstīšanas.

Mūsu secinājumi priekšniecībai acīmredzot nepatika. Visi gribēja ātrus efektus, uzvarētāju stāvokli, ordeņus pie žaketēm. Kad kļuva skaidrs, ka šis darbs ir uz ilgu laiku, bet gala izredzes visai miglainas, jautājums par darbu turpinājumu palika karājoties gaisā. Pie tam sākās Pārmaiņu Laiks: nomira L.I.Brežņevs, bērēs zārku ar viņa ķermeni neveikli iemeta kapā

APZIŅAS IETEKME UZ MATĒRIJU

Pēdējos gados apziņas ietekmes uz fizikālām norisēm eksperimentu interesantu modifikāciju ir ieteikusi grupa Viljama Tillera vadībā. Tas ir pazīstams fiziķis, ilgus gadus bijis ASV Stenfordas Universitātes dekāns. Blakus pamatdarbam viņš vienmēr interesējies par anomālu un robežparādību pētījumiem, kas saistīti ar cilvēka apziņu. Tostarp viņš ir nodarbojies ar Kirliana efekta fotogrāfiju un publicējis vairākus interesantus rakstus šajā jomā, kas savu vērtību nav zaudējuši vēl tagad (Tiller W.A. Science and Human Transformation: Energies, Internationality and Consciousness. N.Y.: Pavior, 1997. — 316 p.). Man gadījās dažas reizes tikties ar V.Tilleru un kopā dažas stundas interesanti pavadīt laiku, apspriežot darbu robežzinātņu jomās attīstības izredzes.

Aizgājis pensijā 1998.gadā, Viljams Tillers sāka ļoti interesantu eksperimentu virkni (Tiller W., Dibble W., Kohane M. Exploring Robust Interactions Between Human Intention and Inanimate / Animate Systems. Frontier Perspectives. 2000, v.9, N 2, pp. 6=21;2001,v.l0, N1, pp. 9-18.). Īpaši atlasītu ekstrasensu grupa mentāli iedarbojās uz augstfrekvences ģeneratoru, kas bija izgatavots profesora Tillera vadībā. Pēc tam aparāts bija ietīts folijā un glabāts laboratorijā vai pārvests uz citu vietu. Kad blakām šim aparātam bija nolikts trauks ar ūdeni, tika novērota nepārprotama ūdens pH izmaiņa. Šo eksperimentu plāns ir sīki aprakstīts, tie ir veiksmīgi atkārtoti, un Tillers ir ieteicis pieņēmuma modeli, kurā cilvēka apziņa ir ietverta kā materiālās pasaules daļa. Atzīmēsim, ka vairumā izmēģinājumu Tillers lietoja grupas ietekmi uz iekārtu. Pēdējā laikā uzkrājas arvien vairāk datu par to, ka, sinhronizējot cilvēku grupas mentālu piepūli, var novērot vērā ņemamas ietekmes uz materiālās pasaules norisēm.

1995-1996.gados šo pieņēmumu īpaši pārbaudīja pazīstamais pētnieks Dīns Radins (Dean Radin). Viņš reģistrēja elektroniska gadījuma skaitļu ģeneratora aktivitāti kontroles laikposmos un laikā, kad liela daļa Amerikas iedzīvotāju skatās emocionāli vērā ņemamas televīzijas pārraides, kā Oskara prēmijas piešķiršanu vai tiesas lēmuma pasludināšanu pazīstamajam sportistam O.Simpsonam. Desmitos tādu sesiju tika reģistrētas nozīmīgas gadījuma skaitļu ģeneratora signāla izmaiņas salīdzinājumā ar kontrolmērījumiem. Tas vēlreiz apstiprina faktu, ka mūsu emocijas ir materiālās pasaules iedarbīgs spēks! Un vispārsteidzošākais ir tas, ka ne vien cilvēku emocijas, bet arī zvēru un putnu emocijas, pat tādu šķietami bezsmadzeņu radību kā cāļi.

Franču pētnieku grupa К Реос’h vadībā ir veikusi apbrīnojamu izmēģinājumu virkni (R. Peoc’h. Psychokinetic Action of Yang Chicks on the Path of an Illuminated Source. J Sci Exploration, 1995, v.9, N 2.). Viņi ir uzkonstruējuši robotu, kas var pārvietoties pa istabu, neuzgrūžoties uz šķēršļiem. Ja robotam uzdod nejaušu pārvietojumu programmu, tas kustās juceklīgi, nejauši pagriežoties uz dažādām pusēm. Istabā tiek izlikti izsekojoši signāldevēji, un pēc kāda laika robota kustības trajektorija vienmērīgi aizpilda visu tam pieejamo telpu. Pēc tam telpā novieto vairākus būrus ar cāļiem un izdzēš gaismu. Palaiž robotu ar tam piestiprinātu spuldzīti. Robots sāk juceklīgi pārvietoties pa telpu, bet pēc kāda laika var pamanīt, ka tā kustības nobīdās uz būriem ar cāļiem! Tas ir, cāļi, tiecoties uz gaismu, ar savu emociju spēku it kā pievelk sev robotu!

Līdzīga parādība izpaužas, ja robotu pavadā gar būri ar tikko izšķīlušamies cāļiem. Tie robotu pieņem par māti un ir gatavi paklausīgi tam sekot. Bet kad kustības brīvību ierobežo būris, tie sauc robotu – māti pie sevis ar visu savas cāļa sirds kaisli. Un robots paklausa! Tas reaģē un sāk kustēties cāļu būru tuvumā. Līdzīgi rezultāti ir vairākkārt atkārtoti un sīki aprakstīti zinātniskajā literatūrā.

Tas pierāda, ka emocijas iedarbojas pat uz elektronisku mašīnu. Jautājums ir par šīs ietekmes mehānismu. Baidos, ka pašlaik mēs esam visai tālu no atbildes. Pagaidām mūsu uzdevums ir uzkrāt eksperimentālos datus, bet ar secinājumiem nesteigsimies.

KVANTU IZRĀVIENS

Pēdējos gados ir parādījušies eksperimentāli dati, kas liek nopietnu zinātnisku pamatu visām šeit aplūkotajām parādībām. Runa ir par tā sauktā Einšteina-Podoļska-Rozena (EPR) paradoksu. Kā zināms, dižais Einšteins līdz dzīves galam nespēja pieņemt kvantu mehāniku. Tā viņam šķita pārāk formāls īstenības vienkāršojums. Viņš sūrojās:

“Piecdesmit gadus prātoju, kas ir gaismas kvants, un nevaru to saprast, bet tagad universitātēs katrs Toms domā, ka to zin, bet tas kļūdās”.

Einšteins nekādi nespēja samierināties ar varbūtības principu, kas likts kvantu mehānikas pamatā. Viņš ļoti negribēja zaudēt noteiktību un īstumu. “Dievs kauliņu spēles nespēlē”, — viņš teica. Kvantu mehāniku Einšteins sauca par absurdu. Viņš uzskatīja, ka fiziķi pagaidām nezin dažu slēptu mainīgo vērtības, kas ļautu tikt vaļā no nenoteiktības. Viņam pretojās Nils Bors, kurš uzskatīja, ka kvantu mehānikas paredzējumu varbūtīgais raksturs ir nenovēršams principā. Einšteins savā pārliecībā nebija viens (nebija daudz tādu, kuri gribētu zaudēt ticību objektīvai īstenībai).

Īpašs ir tas, ka no kvantu mehānikas likumiem secināms, ka nekādām divām daļiņām, kas piederas pie vienas kvantu sistēmas, nevar būt vienādas kvantu skaitļa vērtības. Tāpēc, ja atoms izlaiž divus fotonus, to polarizācija vienmēr būs dažāda. Einšteins iesaka iztēloties, ka šie fotoni izlido uz dažādām pusēm, un viens no tiem saņem ietekmi, kas maina tā polarizāciju. Bet šie fotoni piederas vienai kvantu sistēmai! Tas nozīmē, ka otra fotona polarizācijai ir momentā jāmainās, pat ja tas atrodas Visuma citā daļā! Bet tā tad būtu bezkontakta mijiedarbība – telepātija, teleportācija! “Bet tas dabā nav iespējams”, — paziņoja Einšteins. Vēlāk fiziķi Podoļskis un Rozens šā paradoksa teoriju attīstīja, un tas ieguva nosaukumu EPR paradokss, daudzas desmitgades paliekot kvantu mehānikas mīkla.

Daudz vēlāk, 20.gs. sešdesmitajos gados, par EPR paradoksu prātoja Džons Bells. Viņš izdomāja, kā izbeigt šo bezgalīgo fiziķu strīdu, kuru aizsāka Bors un Einšteins. Pamatojoties uz EPR argumentiem, viņš šo strīdu formalizēja kādas nevienādības veidā, kas nosaukta par Bella teorēmu. Atlika nedaudz – kā vienmēr, veikt eksperimentu. Ja Bella nevienādība apstiprinātos, taisnība Einšteinam, ja nē – Boram. 60.gados veikt tādu eksperimentu nebija iespējams. Bet tagad vismaz ir jau skaidri zināms, kas jāpārbauda, ko šī pārbaude dos, un ka šāds eksperiments ir principā iespējams.

1982.gadā zinātnisko pasauli satricināja paziņojums par EPR efekta eksperimentālu apstiprinājumu. Parīzes universitātes pētnieku grupa Alēna Aspeka (Alain Aspect) vadībā paziņoja par eksperimentu, kas var izrādīties viens no ievērojamākajiem 20.gadsimtā. Aspeks ar grupu atklāja, ka noteiktos apstākļos elementārdaļiņas, piemēram, elektroni, var momentāni sazināties viens ar otru neatkarīgi no attāluma starp tiem. Nav svarīgi, vai starp tiem ir 10 pēdas vai 10 miljardi jūdžu. Kaut kādā veidā katra daļiņa vienmēr zin, ko dara otra. Šā atklājuma problēma ir tāda, ka tas pārkāpj Einšteina postulātu par mijiedarbības izplatīšanās lielāko iespējamo ātrumu, kas vienāds ar gaismas ātrumu. Tā kā pārvietošanās ātrāk par gaismas ātrumu ir tas pats, kas laika barjeras pārvarēšana, tādas biedējošas izredzes lika dažiem fiziķiem pūlēties skaidrot Aspeka izmēģinājumus kā sarežģītas manipulācijas.

Rezultāts šaubas neizraisīja, jo to apstiprināja triju dažādu zinātnisko centru zinātnieki: Antons Cailingers no Austrijas Insbrukas, Frančesko Martini no Romas un Džefs Kimbls no Kalifornijas. Tehniski tas ir supersarežģīts eksperiments.

Nākošais nozīmīgais posms tika veikts 2001.gadā Orhūsas universitātē Dānijā, kur tika konstatēta kvantu saikne starp diviem gāzes mākoņiem, kas atradās ievērojami tālu viens no otra. Dienas kārtībā — elementu kopiju radīšana, tieši nepārvietojot šos elementus ar gaismas staru. Tā būs īsta, bez kādām piestiepšanām, teleportācija. Pēdējos eksperimentus profesors Aspeks ir komentējis šādi:

“To galvenais secinājums ir, ka tie ļāva ieraudzīt kvantu mehānikas pārsteidzošās īpašības un saprast, ka daba seko tās paredzējumiem pat tad, kad šie paredzējumi šķiet neprātīgi”.

Šie eksperimenti nebeidzamajiem strīdiem pielika punktu. Citēsim vēl vienu pazīstamu fiziķi, Polu Devisu:

“Rezultāti neatstāja nekādas šaubas: Einšteinam nebija taisnība. Kvantu nenoteiktību apiet nav iespējams. Tā ir kvantu pasaules neatņemama īpatnība, un to nevar pārnest uz kaut ko citu. Naivais priekšstats par daļiņu īstumu, kam, tās nenovērojot, piemīt stingri noteiktas īpašības, nav izturējis pārbaudi. Aspeks “iedzina pēdējo naglu” fizikas, kas dibināta uz veselo saprātu, zārkā”.

Šie dārgie eksperimenti nepavisam nav lielpierainu zinātnieku izklaide. Datu superātras pārraides iespēja nozīmē jaunu laikmetu informācijas tehnoloģijās, kam jau ir savs nosaukums – kvantu kompjūtings. Izredzes ir pārejā no elektroniskiem datoriem un datu pārraides sistēmām uz fotonu. Gaismas kūļi jau ir noturīgi ienākuši praksē, pārvadot datus pa optiskās šķiedras kabeļiem, un tas ir nodrošinājis būtisku sakaru kanālu ietilpības palielinājumu. Nākošais posms ir pāreja uz fotonu iekārtām datoru mikroshēmās un, visbeidzot, uz kvantu stāvokļu izmantošanu par informācijas bitiem. Tas būs nākošais tehniskās revolūcijas posms, jauns lēciens informācijas spirālē.

Bet kā ir ar materiālu objektu teleportāciju, ar ķermeņu acumirklīgu pārnesi uz citu telpas punktu, kas ir visu magu slepus sapnis? Šādu norišu īstenošanai mūsdienu fizika nekādus aizliegumus neredz. Kalifornijas Tehnoloģiskās universitātes profesors ir paziņojis, ka materiālu objektu kvantu teleportācija nav aiz kalniem. Tiesa, par bioloģiskiem objektiem pagaidām labāk neieminēties.

Kvantu teleportācija atšķirībā no tās, ko apraksta fantasti, notiek četros posmos: objekta-oriģināla nolasīšana, tā sadalīšana un informācijas kodēšana, koda pārnešana uz “salikšanas” vietu, jaunradīšana jau jaunajā vietā. Lai cik tas bēdīgi nebūtu, kvantu teleportācija neder, lai pārnestu cilvēku no vietas uz vietu. Pirmkārt tāpēc, ka datu apstrāde un to atšifrēšana tad aizņem nesamērīgi ilgāku laiku par sekundes tūkstošdaļām, kurās saglabājas saikne starp salikšanas un izjaukšanas punktiem labākajos eksperimentos. Šā cēloņa dēļ varbūtība, ka kopija būs līdzīga oriģinālam, krītas līdz pārāk riskantām vērtībām.

Einšteina-Podoļska-Rozena efekts liek teorētisku pamatu bezkontakta ietekmēm. Ir vien jāpieņem, ka mūsu apziņa darbojas saskaņā ar kvantu principiem. Bet šāds pieņēmums ir pilnīgi saprātīgs un pamatots. Mūsdienu datoros kā informācijas bits tiek lietotas nulles un vieninieki, kas saistās ar pusvadītāju domenu polarizāciju. EPR efekts paver izredzes informāciju kodēt ar atomu kvantu stāvokli. Tad jau, varbūt, mūsu apziņa arī darbojas pēc šā principa? Un tad kļūst acīmredzams, ka visas parādības Visumā ir savstarpēji saistītas, ka senais princips “kas lejā, tas augšā” iegūst jaunu pamatojumu, un mēs iegūstam jaunu pavedienu, kas vada pa apziņas labirintu uz jaunu zināšanu mirdzošiem apvāršņiem.

Zinātnieku valodā šīs parādības sauc par “kvantu saistītību” (kvantu sakabinātību, sapītību, angliski entanglement – mudžeklis) — par kvantu-mehānisku parādību, kurā divu vai vairāku objektu kvantu stāvoklis ir jāapraksta to savstarpējā saistībā, pat ja atsevišķie objekti ir izkliedēti telpā. Tāpēc rodas sakritība (korelācija) starp objektu novērojamām fizikālām īpašībām. Piemēram, var sagatavot divas daļiņas, kas atrodas vienotā kvantu stāvoklī, tā, lai tad, kad viena daļiņa tiek novērota stāvoklī ar spinu, kas vērsts augšup, tad otras spins izrādās vērsts lejup un otrādi, un tā tas ir, neraugoties, ka saskaņā ar kvantu mehāniku nav iespējams noteikt, kādi virzieni kuro reizi faktiski gadīsies. Citādi sakot, rodas iespaids, ka mērījumi, kas tiek veikti ar vienu sistēmu, acumirklī iedarbojas uz ar to saistīto. Tomēr tas, ko saprot ar informāciju klasiskajā nozīmē, tomēr nevar tikt nodots caur tīklojumu ātrāk kā ar gaismas ātrumu. Teorētiskā un filosofiskā ziņā šī parādība ir viena no kvantu teorijas revolucionārākajām īpašībām, jo ir redzams, ka sakritības (korelācijas), ko paredz kvantu mehānika, ir pilnīgi nesavietojamas ar priekšstatiem par šķietami acīmredzamu reālās pasaules lokālismu, kurā informācija par sistēmas stāvokli var tikt nodota vien caur tās tuvāko vidi.

GAISMA PĒC DZĪVES

Grauj mūsu plānus nesaudzīgs liktens. Nāk stunda un dvēsele ķermeni pamet. Nedīdies, zālē pasēdi, Zem kuras gulēsi drīz bez steigas.

Omārs Haijams

Un man radās dabisks jautājums: “Ja varam izmērīt dzīva cilvēka energoinformatīvo stāvokli, tad kas notiek pēc nāves? Kādas būs Kirliana fotogrāfijas, un kā tās mainīsies laikā?”

Un lūk, sēdam reiz ar draugu no Somijas Helge Savolainenu. Tas ir ļoti interesants un talantīgs cilvēks.

Pēc mēneša mēs jau sākām pirmos mērījumus.

Neaprakstīšu šo darbu sīkumos. 1996.gadā iznāca grāmata “Gaisma pēc dzīves”, kurā sniegti gan eksperimentu dati, gan dažādi apsvērumi par šo tēmu. Rezultāti guva interesi pasaulē. Grāmatu pārpublicēja ASV, daudzās valstīs tika publicēti raksti, veidoti televīzijas raidījumi. Galvenais pētījumu secinājums ir, ka ķermeņa elektroinformatīvā aktivitāte pēc nāves nebeidzas vairākas dienas, tas ir, ar ķermeni, izrādās, ir saistīta kāda informatīva struktūra. Tikpat nozīmīgs bija eksperimentālais fakts, ka šīs struktūras aktivitāte bija atkarīga no nāves veida. Mierīgas, dabiskas nāves gadījumā aktivitāte ilga 2-3 dienas, momentānas nāves ceļa satiksmes negadījuma gadījumā tas bija spēcīgs izvirdums, spīdēšanas fontāns, kas ilga tikai dažas stundas, bet pašnāvības, nožņaugšanas gadījumā aktivitātes svārstības ilga līdz pat 5-6 diennaktīm un dažkārt nedzisa visu mērījumu laiku.

Glābšanas darbos kalnos man ir nācies vairākas reizes transportēt bojā gājušus alpīnistus, palīdzot ārstiem pie uzšķēršanas. Katru reizi tas ir izraisījis dziļu psīholoģisku satraukumu. Pat ja bojā gājušais ir bijis pavisam nepazīstams cilvēks. Mūsu iegūtie eksperimentālie dati pilnībā atbilda reliģiskajiem un ezotēriskajiem priekšstatiem par dvēseles pārveidi pēc nāves. Esam vairākkārt apsprieduši šo tēmu ar garīdzniekiem. Visi viņi ir labvēlīgi attiekušies pret mūsu darbiem un uzsvēruši to nozīmīgumu. Ar tēvu Sergiju mēs pat spriedām par šo tēmu teleprogrammā, ko ORT rādīja Lieldienu vakarā. Iedziļināšanās šajā tēmā, daudzu grāmatu lasīšana, tostarp Pareizticīgās baznīcas tēvu rakstītu, bija manas neliekuļotās attieksmes pret ticību pamats.

Vienlaikus šis darbs uzstādīja vairāk jautājumu, nekā sniedza atbildes. Mēs pārliecinājāmies par mirušo spēcīgo ietekmi uz eksperimentatoru enerģētiku un veselību, negatīvu ietekmi. Pārliecinājāmies par mirušo garu saikni ar dzīvo pasauli – gan uz sajūtu, gan netiešu mērījumu pamata. Un galvenais – pārliecinājāmies, ka šādas “netveramas matērijas” var pētīt ar mūsdienu zinātnes paņēmieniem.

Pēdējā laikā lielu uzmanību ir izraisījuši smadzeņu aktivitātes kartēšanas darbi ekstātisku sajūtu, kā dziļas lūgsnas vai meditācijas, laikā. Ir atklāts, ka tādā stāvoklī uzbudinās noteiktas smadzeņu daļas, kuru stimulācija mierīgam cilvēkam izraisa īpašus stāvokļus. Izmainīti stāvokļi. Atcerieties, es šo tēmu tiku jau skāris. Mēs pie tās vēl atgriezīsimies.

Tad kas ir pirmais – atsevišķu smadzeņu daļu uzbudinājums, kas izraisa saskares ar Pārdabiskā sajūtu, vai informācija, ko sūta Augstākais Saprāts, Radītājs, un kas īstenojas mūsu smadzenēs? Kas bija Mozus, Buda, Zaratuštra, Kristus, Žanna d’Arka – psīhiski nenoturīgi cilvēki ar noslieci uz tādu smadzeņu impulsīvas aktivitātes attīstību, kas izraisa grūti no īstenības atšķiramus redzējumus, vai Dieva Gribas Vēstneši? Kas ir ģeniālie dzejnieki, rakstnieki, komponisti – slimnieki, kas dzīvo no īstenības atrautā iztēlotā pasaulē, vai jutīgi laikmeta uzrādītāji, kas ar katru ķermeņa šūniņu sajūt Kolektīvās Informācijas plūsmas un spēj tās izteikt savā daiļradē?

Daudzos mērījumos ir uzrādīts, ka dziednieciskas darbības laikā smadzenēs attīstās izplatāma un lokāla epileptiska veida aktivitāte. Bet tā nav klīniska diagnoze. Tas ir vien līdzīgs smadzeņu norišu raksturs. Bet taču ne velti Krievijā sensenis padumjie ir uzskatīti par Dieva ziņnešiem. Un to vārdos ir ieklausījušies pat cari. Lielais mistifikātors Salvadors Dalī reiz ir teicis: “Vienīgā atšķirība starp mani un vājprātīgo ir tā, ka es neesmu vājprātīgs”. Kas tad tomēr ir mūsu smadzenes: informācijas avots vai uztvērējs-raidītājs, kas kodē un dekodē signālus no ārējas telpas, tostarp no Kalnu Jomu telpas? Kas ir Baznīca — viens no cilvēku iedibinājumiem, kas radīta ļaužu apvaldīšanai, vai Garīga Misija, kas nes ļaudīm Dieva Vārdu un nostiprina nācijas garīgo vienotību?

Pašlaik mēs viennozīmīgi uz šiem jautājumiem atbildēt nespējam. Būdams ticīgs cilvēks, es tiecos rast apstiprinājumu Garīgā pirmatnībai pār materiālo. Būdams zinātnieks, es pūlos to darīt objektīvi. Pamatojoties uz eksperimentāliem faktiem. Esmu pārliecināts, ka vispirms ir jāgūst pārliecinošas liecības, tikai tad varam palikt zem tām teorētisku konstrukciju kruķus. Pretējā gadījumā sanāk muldēšana, kuras pēdējā laikā ir ļoti daudz, un no kuras vēl nav bijis īpašas jēgas. Pļāpas ir bijuši vienmēr, bet kas no tiem palicis, ja neskaita tukšas alus pudeles?

Un vēl viena lieta, kas skar mūsu eksperimentus ar pēcnāves spīdēšanu. Šī tēma ir ļoti smalka un prasa ļoti rūpīgu attieksmi gan eksperimentus uzstādot, gan tos iztirzājot. Ne reizi vien pēc lekcijas esmu dzirdējis jautājumu: “Un jums nav bail ķerties pie šādas tēmas?” Un atkal prātā nāk gadījums no alpīnista prakses.

BAILES

Nu, iekritām, — teica Toļiks, — izskatās, ka būs jānakšņo sēdus. Labi būtu atrast vietu, kur telti piekabināt. Nu, uz priekšu, ņem aprīkojumu un strādā augšup. Tagad ir dārga katra stunda.

Viņš padeva man āmuru un āķus. Un te es sajutu dziļas iekšējas šausmas. Līdz tam es biju trīs gadus nodarbojies ar klinšu kāpšanu uz sasniedzis labu līmeni. Radās sajūta, ka man nepastāv nepārvarami maršruti. Tas deva spēka apziņu un noveda pie iekšējās kontroles zuduma. Kļuvu drosmīgs līdz neprātam un bez kāda drošinājuma kāpu sarežģītās atgāzeniskās klintīs. Eiforija no savas meistarības, lepnība – tas ir viens no nopietniem grēkiem kristietībā. Un reiz agrā pavasarī treniņu klintīs Pītera tuvumā roka noslīdēja no āķa, zaudēju līdzsvaru un ar muguru uz leju nokritu no 15 metru augstuma.

Pēc mēneša es jau biju pavisam vesels un atkal sāku trenēties, bet nāves šausmu sajūta palika dziļi iekšā. Un nu tagad tā pacēlās atkal, izraisot gandrīz nelabuma sajūtu.

Nespēju, Toļik, piedod. Kaut kā ļoti slikti jūtos.

Toļa uzmanīgi paskatījās un visu saprata. Viņš bija dienējis desanta karaspēkā, divas reizes ziemojis Antarktidā un daudz redzējis dzīvē. Neteicis ne vārda, viņš uzlika saišķi ar āķiem un devās augšup.

Bailes ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa. Tās ir atturošs smadzeņu mehānisms, kas mūs pasargā no neprātīgas rīcības. Bet daudzos gadījumos tās ir bremze, kas aptur bailēs sastinguša cilvēka darbību.

Ir zināms, ka 90% noslīkušo slīkst no bailēm: neparedzētā stāvoklī ūdenī cilvēks nobīstas, krīt panikā, zaudē spēkus un – noslīkst. Reiz Ceilonā vietējais zvejnieks man rādīja burbulīšu stabu, kas paceļas virs ūdens.

Kas tas ir? — vaicāju.

Tas ir zemūdens atvars. Tie laiku pa laikam veidojas rifu tuvumā paisumu un bēgumu laikā. Ja cilvēks iekļūst tādā virpulī, tas viņu iesūc. Tā ir noslīkuši daudzi eiropieši.

Un izglābties no tā nevar?

Kāpēc ne. Vajag vien atslābināties un ļaut ūdenim aizvilkt tevi lejā, pie dibena. Tur virpulis beidzas, un no tā var izpeldēt. Man vairākas reizes ir nācies tajā nokļūt, un nekas, — viņš plaši pasmaidīja, it kā aicinot papriecāties kopā ar viņu.

Tā ir arī vairumā dzīves situāciju. Ir zināmi gadījumi, kad slepkavas-maniaki bijuši trausli sīki cilvēciņi, daudz vājāki par saviem upuriem. Bet tie vispirms ir nobiedējuši un tad darījuši ar sastingušo upuri visu, ko gribējuši. Kā lai te neatceras žņaudzējčūsku, kas ar skatu nobur peli vai pērtiķi, pirms nožņaugt to savos gredzenos.

Lai pārvarētu bailes, vajag izprast draudus un pacensties novērtēt bīstamības īstumu, bet pēc tam mierīgi apdomāt, kā no tiem izvairīties. Vai sākt pretoties, vai cīnīties, vai saukt palīgā? Galvenais ir pārvarēt pirmo stindzinošo baiļu impulsu un saprātīgi aplūkot stāvokli. Vairumā gadījumu tas nostrādā droši.

Kas attiecas uz eksperimentiem ar aizgājējiem, to organizēšanā es biju noskaņots visai praktiski. Starp maniem paziņām ir virkne cilvēku, kam pastāvīgi ir darīšana ar aizgājušajiem: garīdznieki, pataloganatomi, kaprači. Un tie visi gadiem mierīgi dara savu darbu. Jautājums nav tikai par to, ar ko ir darīšana, bet arī par attieksmi. Pieņemsim, grāvējfilmās bakteriālo ieroču izstrādātāji tiek rādīti kā šausmīgi briesmoņi, kas gatavi iznīcināt cilvēci. Īstenībā tie ir jauki patīkami cilvēki, profesionāļi, kas dara savu darbu un pilda pienākumu pret Dzimteni.

Pag, bet kā tad ar bendēm un profesionāliem slepkavām? Sanāk, ka, ja tie dienē valsts dienestā, tad ir godājami cilvēki, bet kad brīvā maizē, tad bandīti?

Ārēji tā arī ir. Bet šeit mēs pārejam citā — tikumisku vērtību – problēmu jomā. Pastāv tikumisku baušļu sistēma, un tā pilnīgi izklāstīta Bībelē kristiešiem, Korānā musulmaņiem. Ja cilvēks tai seko visos savas rīcības iekšējos vērtējumos, viņš var gulēt mierīgi, un viņa sirdsapziņa būs tīra. Bez šīs vērtību sistēmas sabiedrība sāk pārvērsties bandītu un zagļu barā, kas gatavi ķerties viens otram rīklē pie pirmās iespējas. Manam draugam somam Lassi Lehtomaki tīk stāstīt šādu līdzību:

“Kāds cilvēks nokļuva Ellē. Tur viņš ieraudzīja lielu zāli, pilnu ar nikniem badā mirstošiem cilvēkiem. Zāles vidū bija liels ēdienu pilns katls. Katra cilvēka rokai bija piesieta liela karote metru garā rokturī, un cilvēks varēja dabūt ēdamo no katla, bet nevarēja dabūt to sev mutē. Bet ēdiens, tiklīdz nokrita zemē, izzuda. Un cilvēki klīda pa zāli badīgi, ļauni un pastāvīgi mirstoši badā.

Tad šis cilvēks nokļuva Paradīzē. Un lielā zālē viņš ieraudzīja daudz cilvēkus, apmierinātus, jautrus un priecīgus. Zāles vidū bija liels ēdienu pilns katls. Katra cilvēka rokai bija piesieta liela karote metru garā rokturī, un cilvēks varēja dabūt ēdamo no katla, bet nevarēja dabūt to sev mutē. Un cilvēki dejoja un priecājās cits par citu.

Kur tad atšķirība?

Paradīzē cilvēki ēdināja viens otru”.

Visi darbi, kas tiek darīti atbilstoši tikumiskiem baušļiem, dod labus dīgstus. Kaut gan tā varbūt nav gluži tieša norise “devi – ņem”. Dzīvot daudz vieglāk, ja atceries priekšrakstu “Katrs labs darbs ir sodāms”.

Šim kārtējam paradoksam ir dziļa jēga. Ja izdarām labu darbu un gaidām atdarīšanu, tad dvēseles dziļumos domājam nevis par to labumu, ko sniedzam, bet par to balvu, kurai jāseko. Bet tas jau ir savtīgums. Labumam ir jābūt beznosacījuma un bezmaksas. Ja devi draugam naudu, aizmirsti par to. Ja nespēj aizmirst, nedod. Glābjot lapsēnu no slazda, negaidi, ka tas pateicībā laizīs tev roku – labākajā gadījumā tas aizbēgs, sliktākajā iekodīs. Vien ziepju operās pateicīgi bāreņi metas kaklā varonim, kas izglābis tos no dīķa. Dzīvē izglābtais sāk lamāties par to, ka “varonis” nav no dīķa izvilcis cepuri, ar kuru izglābtais tur iekritis. Palīdzot cilvēkiem, gaidi nepateicību. Tas ir parasti. Otrādi ir izņēmumi.

Kas tad iznāk, labi darbi nav jādara?

Gluži pretēji. Jo vairāk cilvēks atdod, jo vairāk saņem. Jo vairāk labu darbu veic, jo vairāk viņam tiek dots. Bet ne tieši. Un tikai tad, ja viņa rīcība ir patiesa un nesavtīga. Tad viņam tiek dots, bet pavisam citā vietā.

Tāpēc dzīves mēraukla nav ne sīka ikdienas notikumu šķinda, ne darbu jūklis un parādību raibums, bet visaptverošs iznākums ilgam laikam. Dievs pacieš ilgi, bet galu galā atdod, kas pelnīts. Tiesa, ir vēl individuālais un kolektīvais liktenis, epiģenētiskā mantojuma, tehnogēnās un sabiedriskās vides jēdzieni, bet tie jau ir cita līmeņa jautājumi.

Mēs eksperimentus veicām ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu, ar dziļu cieņu pret aizgājējiem un ar tiem saistītām tradīcijām, bez jebkādiem savtīgiem nodomiem. Un labākais kritērijs ir tas, ka pēdējos gados ir gūti lieliski rezultāti, un visā mūsu darbībā bija manāma labvēlīga virzoša roka, palīdzīga un sargājoša.

BRĪNUMI UN BRĪNUMDARI

Iepazīstoties ar informāciju, kas sniegta šajā grāmatā, lasītājam var rasties dabiski jautājumi:

Kam gan ticēt?

Kā atšķirt jaunus interesantus projektus no krāpniecības?

Vai ir maz kādi objektīvi kritēriji?

Šie jautājumi tiek apspriesti desmitos grāmatu un simtos rakstu. Attieksmē pret anomālām parādībām cilvēki dalās divās galvenajās nometnēs: to, kuri tic visam, un to, kuri noliedz visu. Gan vieni, gan otri izdod savus žurnālus, līdz aizsmakumam aizstāv savu viedokli un pretējās puses piekritējus uzskata par primitīviem un aprobežotiem cilvēkiem. Patiesība kā parasti ir vidū. Akla un aprobežota ir katra galējība. Mums ir jāatveras jaunajam, bet nav akli jātic visam, kas brūk pār mums no teleekrāniem un avīžu lapām.

Tad, kādi ir kritēriji? Lūkosim tos noteikt.

Ziņu avota uzticamība.

Padomju laikos ticējām visam, kas bija rakstīts grāmatās, avīzēs un žurnālos. Tagad saprotam, ka visus materiālus raksta cilvēki un lielā mērā atspoguļo pašu subjektīvo viedokli vai priekšniecības uzskatus. Pie kam ne visas avīzes un žurnāli apgrūtina sevi ar no citiem avotiem ņemtu ziņu pārbaudi. Tad nu pa pasauli klīst joks par trīsgalvu aitu, kas palaists 1.aprīlī. Ar vislabāko attieksmi pret “NLO” un “Brīnumi, Piedzīvojumi” veida avīzēm es visai skeptiski attiecos pret daudzām to publikācijām.

Ziņas atkārtojamība.

Viens no darba zinātniskā līmeņa galvenajiem kritērijiem ir citu autoru veikti neatkarīgi rezultātu atkārtojumi. Ja kāds paņēmiens darbojas vien tā radītāja rokās, tā vērtīgums ir visai apstrīdams. Otrādi ir mākslā – jo oriģinālāks ir mākslas darbs, jo tas nozīmīgāks. Arī dabas zinātnēs tas var pilnā mērā attiekties uz jauniem cilvēka domas sasniegumiem, bet nākošajos soļos šiem sasniegumiem jātiek neatkarīgi pārbaudītiem un atkārtotiem. Viens no Nobela prēmijas piešķiršanas kritērijiem ir atklājuma vērtīguma pārbaude un sabiedriska atzīšana.

Bet kā tad ir ar unikālām neatkārtojamām parādībām, piemēram, NLO vai lodveida zibens parādīšanos?

Arī tādām parādībām ir pilnībā piemērojams atkārtojamības princips, bet plašākā, statistiskā nozīmē. Ja viens cilvēks ir redzējis kādu parādību, varam tam ticēt vai neticēt, bet katrā gadījumā varam viegli iedomāties, ka viņš var būt kļūdījies. Kad vienu un to pašu parādību novēro daudzi cilvēki, saprātīgi ir pieņemt, ka tāda parādība pastāv. Un, to pieņemot, var sākt iztirzāt parādības mehānismus. Te labi der paruna:

Var ilgi muļķot vienu cilvēku, var kādu laiku muļķot daudzus, bet nav iespējams ilgi muļķot daudzus.”

Pārbaude ar citiem paņēmieniem.

Praktiski vienmēr var izdomāt veidu kā neatkarīgi pārbaudīt kādu parādību. Pie kam ir vēlams pārbaudīt ar objektīviem paņēmieniem. Pieņemsim, dziednieka ietekme ir jāpārbauda uz brīvprātīgo grupu, mērot to stāvokli līdz seansam, tā laikā, pēc tā un pēc kāda laika; ar vispāratzītu aparatūru. Pie kam noteikti ir jābūt kontrolgrupai, uz kuru iedarbojas dziednieks-imitētājs, kurš atdarina profesionāļa paņēmienus, vārdus un čukstus, bet kam nepiemīt iedarbības māksla. NLO parādība nopietnu uzmanību ieguva tikai pēc foto un kinomateriālu parādīšanās, pie kam katrs tāds kadrs tiek pakļauts nopietnai izpētei, un vairums no tiem tiek atzīts par dabiskām parādībām vai artefaktiem.

Neatkarīgums no cilvēciskā faktora.

Daudzas anomālas parādības tiek skaidrotas ar cilvēka psīhes īpatnībām, un nereti ieteiktie paņēmieni un ierīces ir pilnībā atkarīgas no attiecīgā cilvēka subjektīvām īpašībām. Spilgtākais piemērs ir biolokācija. Liels nopietnu darbu skaits uzrāda šā paņēmiena praktisko nozīmīgumu, tas ar panākumiem tiek lietots ūdeņu un rūdu meklēšanā (Дубров А.П. Современные достижения биолокации. Сознание и физическая реальность. 2001, № 4, 32-40.). Pie tam ir objektīvi pierādīts, ka rāmītis ir indikators, kas atspoguļo operatora zemapziņas norises caur tā roku muskuļu saspriegumu. Jutīgā sastāvdaļa ir pats cilvēks, stieple vien palīdz padarīt redzamas neapzinātas sajūtas. Tomēr vienam cilvēkam šīs sajūtas var atbilst īstajam apkārtējās telpas stāvoklim, bet citam atspoguļot iekšējas sajūtas, kam nav nekāda sakara ar pazemes ūdeni. Kur tad kritēriji? Tie ir jau sniegti iepriekš: atkārtojamība un pārbaude ar neatkarīgiem paņēmieniem. Ja rīkstnieks var atrast sienā elektriskos vadus, vai ja pēc viņa norādījumiem tiešām ir atrasts pazemes ūdens, tad šim lietpratējam var uzticēties. Tiesa, ne vienmēr. Tas tomēr ir subjektīvs paņēmiens.

Statistiskais nozīmīgums.

Mūsdienu zinātnē liela nozīme tiek piešķirta rezultātu statistiskam pamatojumam. Tas nozīmē, ka eksperiments ir jāatkārto daudzreiz, un rezultāti ir jāizskaitļo ar matemātiskās statistikas paņēmieniem. Kad spriedām par telepātiju un signāldevējiem, sniedzām tādas datu apstrādes piemērus. Matemātikā ir izstrādāti ļoti izsmalcināti paņēmieni, kas ļauj novērtēt dažādu parādību nozīmīgumu, un bez to lietojuma mūsdienu zinātne nav iedomājama. Informatīvās medicīnas paņēmienu pamatojums tiek gūts, uzkrājot statistiski nozīmīgus datus, un tas ir vienīgais mūsdienu pasaulē iespējamais veids, kaut dārgs un darbietilpīgs. Lai iegūtu statistiski nozīmīgus datus, nākas veikt daudz eksperimentu un ņemt vērā daudz papildus faktoru.

Vienlaikus nav nekā mānīgāka par statistiku. Prasmīgi manipulējot ar skaitļiem vai, pretēji, neprasmīgi lietojot statistikas likumus, var iegūt visu, ko vajag. Tādas datu apstrādes piemērs ir uzrādīts kādas amerikāņu pētnieku grupas darbā (L. Rosa, E. Rosa, L. Sarner, S. Barrett. A Close Look at Therapeutic Touch. JAMA, April 1,1998, v.279, N 13, pp. 1005-1010.).

Tie par savu mērķi ņēma “terapeitiskā pieskāriena” paņēmiena nozīmīguma pārbaudi. Šis paņēmiens ir tāds, ka ārsts vai medmāsa tur roku kādā attālumā no pacienta ķermeņa un pūlas ietekmēt tā stāvokli, sūtot savu “pozitīvo enerģiju”. Paņēmiens ir plaši izplatīts ASV un Kanādā, un tā sekotāji ir publicējuši daudz rakstu un grāmatu (Krieger D. Therapeutic Touch Inner Workbook. Santa Fe, NM:Bear; 1997:162. Quinn JF. Therapeutic Touch. NY, National League for Nursing, 1994.). Darba autori iztirzāja visus publicētos darbus un no 853 publikācijām ņēma 83 klīniskus pētījumus, no kuriem 51 bija gūts paņēmiena efektivitātes apstiprinājums. Un tas ir visai daudz! Vienlaikus raksta autori uzsvēra vien noliedzošos rezultātus.

Tālāk autori veica savus eksperimentus, kuros 21 brīvprātīgajam tika ieteikts “sajust cilvēka enerģētisko lauku”. Eksperiments tika organizēts šādi. Brīvprātīgie sēdēja aiz necaurspīdīga ekrāna, izstiepuši aiz tā rokas. Eksperimentētājs tuvināja savu roku brīvprātīgā labajai vai kreisajai plaukstai, un tiem bija jāuzmin, uz kuru roku iedarbojas lauks. Tika veiktas 2 sesijas ar 10 mēģinājumiem katrā. Dažādiem brīvprātīgajiem rezultāti stipri atšķīrās: kāds spēja pareizi atminēt 1 reizi no 10, vairums 2-5 reizes, 2 cilvēki atminēja 6 reizes, 3 cilvēki 7 reizes un viens 8 reizes. Tādējādi varam secināt, ka no visas pārbaudītās grupas, kas sastāvēja no 21 brīvprātīgā, bija vismaz 5-6 cilvēki, kuru rezultāti pārsniedza nejaušības līmeni 50% (5 atminējumi no 10). Tas liecina, ka spēja sajust “enerģētiskos laukus” pastāv, bet ne katram. Pētāmajā grupā tādi bija apmēram 25-30% brīvprātīgo. (starp citu, šāds novērtējums sakrīt ar mūsu secinājumiem, kas izdarīti uz vairāk kā 100 dziednieku grupas pārbaudes pamata). Tātad publicētie dati pierāda, ka spēja sajust “enerģētiskos laukus” pastāv, bet ne visiem pētītajiem cilvēkiem.

Neraugoties uz to raksta autori ņēma visu brīvprātīgo kā vienotas grupas datus, apstrādāja tos statistiski un ieguva 123 pareizus atminējumus no 280 mēģinājumiem, kas dod 44%. Pamatojoties uz šiem skaitļiem pētījuma autori izdarīja šādu secinājumu:

“21 pieredzējis “terapeitiskā pieskāriena” paņēmiena lietotājs izrādījās nespējīgs atpazīt eksperimentatora “enerģētisko lauku”. To neveiksme šā paņēmiena fundamentālākā apgalvojuma apstiprināšanā (par “enerģētisko lauku”) ir pārliecinošs pierādījums tam, ka šā paņēmiena tīkojumi neapstiprinās, un tā tālāks profesionāls lietojums ir nepamatots”.

Kā redzam no šā pētījuma datu analīzes, šāds secinājums ir vismaz kļūdains. Pirmkārt, darbā tika uzrādīts, ka 6 pētāmie no 21 “enerģētisko lauku” spēja sajust. Un otrkārt pētījums neko nepasaka par paņēmiena ietekmi un pacientu stāvokli. Tomēr ir izdarīts noliedzošs secinājums attiecībā uz pašu paņēmienu.

Un šis ir parasts statistisku metožu lietojuma piemērs: formāli viss ir pareizi, bet slēdzieni aizspriedumaini un vienkārši nepareizi.

Savietojamība ar esošo zināšanu līmeni.

Mēs runājam par nepieciešamību izveidot jaunu zinātnisko paradigmu – zināšanu sistēmu, kas apraksta mūs ietverošo pasauli. Šai jaunajai paradigmai ir jāiekļauj Cilvēka Apziņa kā Visuma aktīvs spēks un jāpāriet no Ņūtona-Dekarta lineārā pasaules apraksta uz pastāvīgi mijiedarbojošos, dinamiski mainīgu kvantu plūsmu daudzdimensiju ainu. Šādas ainas izveidošana prasa milzum daudz cilvēku pūļu, milzīga faktu daudzuma uzkrāšanu un nesteidzīgu virzību uz Patiesību. Bet, kas ir ļoti svarīgi, jaunajai ainai ir kā sev piederīgs jāietver īpašais gadījums. Koncepcijas, ko pēdējos gadsimtos fizikā, ķīmijā, bioloģijā izveidojusi rietumu zinātne, ir laika un milzīga eksperimentu daudzuma pārbaudītas. Tās ir pareizas. Bet ierobežotas. Katrai no tām ir savs ierobežota lietojuma apgabals. Piemēram, Ņūtona teorija apraksta “lielus” objektus, kas kustas samērā lēni. Šajā diapazonā ietilpst visi bioloģiskie objekti, tostarp cilvēks. Tomēr bioloģisko objektu organizācijas sarežģītības dēļ uz tiem attiecas vēl vesela virkne likumu, kas iziet tālu ārpus Ņūtona paradigmas. Bet pamatā tomēr ir arī mums zināmie mehānikas likumi.

Tāpēc, kad redzu darbus, kuru autori nogāž visus zinātniskos pamatus un būvē paši savus pasaules modeļus, metu tos papīrgrozā nelasītus. Bez pārmantotības nav zinātnes, un bez iepriekšējā līmeņa zināšanām nevar radīt jaunu. No tā izriet vēl viens patiesuma kritērijs.

Augsts profesionālais līmenis.

Pastāv zinātniskās skolas jēdziens. Tas noteikti tiek saistīts ar kāda liela zinātnieka vārdu, ar pazīstamu universitāti vai zinātnisku organizāciju. Un tas nav tikai iestādes brends. Tas pirmkārt ir šajā kolektīvā augsts zinātniski izstrāžu līmenis un pētījumu veikšanas stils. Jaunie puiši un meitenes aug zinātnisko meklējumu gaisotnē, dzīvos piemēros redz kā tiek veikti pētījumi, apstrādāti dati, apspriesti rezultāti. Piedaloties ikdienas darbā tie mācās meistarību un paši vēlāk kļūst par meistariem, kas spēj attīstīt savu virzienu.

Dažādu lietpratēju viedokļi.

Dabiski, katrs lietpratējs uzstājas no sava “zvanu torņa”, tāpēc ir jāieklausās dažādos viedokļos, bet uzticamos.

Varētu minēt vēl virkni jaunu ideju patiesuma kritēriju, kā: publikācijas nopietnos izdevumos, patenti, autora darbības laiks attiecīgajā virzienā utt.

DZIEDNIECĪBA

Uz cilvēku ik sekundi gāžas dažādas informācijas lavīna – no ārējās pasaules un no paša iekšējiem orgāniem. Ienāk signāli no visiem maņas orgāniem: krāsa, smarža un skaņa, kā arī sirds un muskuļu, kuņģa un tuvējās radiostacijas elektriskie impulsi. Organisms visus šos signālus uztver un apstrādā, bet tas notiek neapzināti, nepiedaloties apziņai; smadzenes liek šķēršļus un nelaiž vairumu signālu līdz apziņai. Citādi mēs būtu pārslogoti ar informāciju, mūsu uzmanība būtu aizņemta ar tās apzināšanu un pārstrādi, un mēs nespētu atbilstoši mijiedarboties ar apkārtējo pasauli. Psīholoģijā šo priekšstatu sauc par filtru teoriju, šo filtru kopums veido smadzeņu aizsargmehanismu.

Sīkāk, mūsu smadzenes sastāv no trim galvenajām daļām: senās, kāda ir visiem dzīvniekiem, vidējās, kas raksturīga zīdītājiem, un jaunās, kas attīstīta primātiem, delfīniem un cilvēkam, un kas nosaka mūsu domāšanas norisi. Vidējās smadzenes saistītas ar autonomo nervu sistēmu, kas, apziņas nekontrolēta, uztur mūsu ķermeņa darbību. Sirds un gremošanas sistēma, hormonālā sistēma, kas saistīta ar spriedzes, saspringuma, relaksācijas līmeņiem, — atgriezenisko saiti ar šīm un daudzām citām sistēmām nodrošina vidējās smadzenes. Autonomā nervu sistēma darbojas divējādi: simpātiski un parasimpātiski. Simpātiskais mūsu norises paātrina, parasimpātiskais palēnina. Darbojoties kopīgi, tie dara mūs aktīvus, bet neļauj pārvērsties par holēriķiem; ideāls stāvoklis ir vērīgs atslābums.

Mūsu apziņa var atļauties sev atpūtas un atslābuma brīžus, zemapziņa to nevar nekad, tā darbojas vienmēr, vienmēr pārstrādā informāciju neatkarīgi no tā vai mēs strādājam, atpūšamies, vai guļam. Zemapziņa “pati” lemj: laist noteiktu informāciju līdz apziņai vai atstāt to pašas lietošanai. Psīholoģijā ir uzkrāts milzīgs eksperimentu slānis, kas uzrāda apziņas un zemapziņas mijiedarbību. Tie visi reģistrē neapzinātās informācijas ietekmi uz apzinātām darbībām. Piemēram, N.Diksona (Dixon, 1981) eksperiments. Pētāmie raugās īpašas ierīces okulāros, kurā katrai acij rāda citu informāciju. Tādas ierīces eksperimentālajā psīholoģijā ir plaši izplatītas smadzeņu pusložu darbības pētījumos. Pētāmais redz gaismas plankumu uz neitrāla fona, un viņam, grozot iestatīšanas kloķi, ir jāizlīdzina plankuma un fona vizuālais spilgtums. Ierīce izmēra spilgtuma starpību. Pēc tam vienā laukā sāk zibināties kāds vārds. Zibēšanas ātrums ir tāds, ka apzinātā līmenī šis vārds uztverts netiek, bet zemapziņa to reģistrē. Un lūk, izrādās, ka kloķa apgriezienu skaits ir atkarīgs no zibošā vārda, no tā nozīmīguma pētāmajam. Piemēram, nozīmīgi, bet nepatīkami vārdi, kā “slimība”, “vēzis”, “krīze”, izraisa atšķirto spilgtuma toņu skaita palielināšanos.

Līdzīgi eksperimenti, kas veikti dažādās pasaules laboratorijās, ir uzrādījuši lielu statistisku ticamību, un pašlaik uz to pamata attīstīti paņēmieni sāk tikt arvien plašāk lietoti apziņas spēju paplašināšanai – cīņai ar alkoholismu, smēķēšanu, neapzinātu uzdevumu došanai.

Ekstrasensoras uztveres stāvokļa pirmais un nepieciešamais priekšnoteikums ir iekšējo šķēršļu pazemināšana jeb sajūtu filtru paretināšana, tomēr tam jānotiek ne visā uztveres apgabalā, bet vien šaurā pārvaldītā uztveres diapazonā. Paskaidrošu. Kad filtri atslābinās, cilvēks sāk sajust apkārtējo pasauli pilnīgāk – tās krāsu, veidolu un skaņu bagātībā. Šāda īpašība daļai cilvēku piemīt no dzimšanas, vairums tādu iegūst vingrinājumu gados. Mākslinieks redz daudz vairāk krāsu kā parastais cilvēks, degustators sajūt it kā vienkāršas garšas tūkstoš nokrāsu, diriģenta auss notver sīkāko nesaskaņu desmitiem muzikantu spēlē. Visu šo cilvēku sajūtas ir uztrenētas un iestatītas uz kāda šaura diapazona uztveri visā sajūtu paletē, toties uz ārkārtīgi dziļu. Blakus jomā tās var būt visai nejutīgas. Gleznotājs var galīgi neizjust mūziku, komponists var būt akls. Tāpat ir ar cilvēku, kam piemīt ekstrasensora uztvere: tam jāspēj iestatīties uz šauru sajūtu spektru, uz cita cilvēka enerģētiskā lauka izvēlēto frekvences joslu. Viņš “sajūt”, “redz”, “uztver” šo lauku vai nu kā siltumu vai krāsainu auru, vai iekšēju redzējumu. Ar noteiktu sagatavotību un vingrinājumiem viņš spēj atšķirt šā lauka kropļojumus, un nākošais solis ir – pūlēties kropļojumus kaut kā labot. Ekstrasensoras uztveres spējas ir vienā virknē ar citām – glezniecības, mūzikas vai dejas spējām. Tās visas raksturo uztveres barjeru pazeminājums. Un tāpat kā ar jebkurām citām spējām, ir nepieciešami divi priekšnoteikumi: talants un vingrinājumi. Laba skola var iemācīt dziedāt vai jebkuru, bet vien daži paceļas līdz skatuves augstumiem. Mūsdienu psīhoenerģētikas skolas, ja ir labi skolotāji, var sniegt iemaņas un noteiktas zināšanas, bet vien daži kļūs par īstiem Dziedniekiem. Jebkurā garīgā sabiedrībā ir varēts kļūt par mūku vai sektas dalībnieku, bet lai gūtu īstu iesvētījumu, ir bijis jānoiet garu ceļu un stingru atlasi. Bet Augstajam Iesvētījumam atlase ir veikta bērnībā, vajadzīgo bērnu meklējot pēc daudzām pazīmēm. Austrumu Magi ir pēc īpašām pazīmēm noteikuši Kristus dzimšanu un no tālienes atnākuši to sveikt. Īsts talants ir Dieva Dāvana, un ekstrasensora uztvere atrodas vienā rindā ar citām apdāvinātībām.

Vienlaikus aizsardzības filtri ir cilvēka pastāvēšanas nepieciešama īpašība. Bez tiem cilvēks tiktu pārslogots ar informāciju un nezinātu, uz ko atsaukties, bet ko atstāt neievērotu. Tāpēc, ja filtri tiek atslābināti pārmērīgi, tas noved pie psīhes nobīdēm. Cilvēks sāk dzirdēt pastāvīgus trokšņus, sajust ārējas ietekmes, just zemestrīces Tibetā un sausumu Sahāras tuksnesī. Tas sāk atsaukties uz daudziem ārējiem laukiem, bieži neapzinoties to izcelsmi. Pasaule tam rādās informācijas pārslogota. Sākumā smadzenes pretojas ar galvas sāpēm un reiboņiem, cilvēks laiku pa laikam izslēdz apziņu, pūloties gūt vismaz īslaicīgu atpūtu; ja tas nelīdz, apziņa pāriet citā jomā – cilvēks aiziet no šīs pasaules, kaut fiziski tas varētu šeit palikt ilgi. Tāda ir enerģētisko vingrinājumu bīstamība. Katram cilvēkam ir sava aizsargfiltru uzbūve. Katram cilvēkam ir sava enerģētisko vingrinājumu uzņēmība. Tas, kas neietekmēs vienu, būs pazudinošs citam. Pieredzējis Guru – Skolotājs – redz sava mācekļa pārveidi un neļauj norisei pāriet bīstamā stāvoklī, viņš rūpīgi vada savu mācekli caur Jaunā Redzējuma rifiem un straujtecēm. Patstāvīgas nodarbības var izraisīt nepārvaldāmu ietekmi. Ir plaši zināmas trešā jogas vingrinājumu gada psihozes. Mūsdienu ekstrasensiem ļoti tīk savā vidē spriedelēt par “zvaigžņu karu” un “karājošās melnās acs” problēmām. No ģenialitātes līdz neprātam ir viens solis. Kā ir teicis ģeniālais Salvadors Dalī, “Vienīgā atšķirība starp mani un vājprātīgo ir tā, ka es neesmu vājprātīgs”.

Izcili ekstrasensi-dziednieki – tas ir dziļš talants kopā ar milzu darbu. Atceros, kad pirmo reizi nokļuvu Džūnas dzīvoklī, mani pārsteidza nebeidzamā cilvēku virtene, kuri sanākuši pie viņas pēc palīdzības. Tomēr viņa pieņēma vien dažus pacientus. Prātā palicis tāds gadījums: ejot garāk kādai savu rindu gaidošai sievietei, viņa pavaicāja to pavadošajai ārstei: “Jūs sakarā ar krūts audzēju?” Tā pamāja. “Nesatraucieties, tas ir labdabīgs, vajag ātri izgriezt”, — un gāja tālāk. Lūk, ejot garām cilvēkam, viņa pamanīja tā enerģētisko lauku un sajuta kropļojumu. Tas ir talants!

Bet tāpat kā jebkura cilvēka uztveres spēja, ekstrasensorā uztvere ir subjektīva. Un tas nozīmē, ka tā var būt deformēta, var būt atkarīga no stāvokļa un noskaņojuma. Pie tam paša cilvēka nepārvaldīti! Īpaši eksperimenti ir uzrādījuši, ka ekstrasenss var justies lieliski, spēku un enerģijas pilnībā, bet īstenībā enerģija var būt samazināta, un sajūtas šķietamas. Atšķirībā no gleznotāja vai mūziķa, kuri savas iekšējās izjūtas tulko vispārējā valodā, ekstrasenss gan uztver, gan darbojas vien viņam zināmā pasaulē. Pārbaudīt sajūtu īstumu vai ietekmes efektu var vien ļoti sarežģītā un netiešā veidā. Pašlaik vēl tikai sākam orientēties likumsakarībās, kas nosaka garīgās pasaules darbību. Vienīgais, kas ir acīmredzams, – tās likumsakarības ir ļoti sarežģītas un prasa ārkārtīgi rūpīgu attieksmi. Nav izslēgts, ka mums ir darīšana ar enerģiju, kas ir varenāka un iespējami bīstamāka kā tūkstoš bumbām. Un, tāpat kā pirmie eksperimentatori ar kailām rokām darbojās ar radioaktīvo cēziju, tā arī tagad, iespējams, daudzi spēlējas ar nezināmiem spēkiem, pat to neapzinoties.

Šī problēma ir asa ne vien Krievijā, bet arī visā pasaulē. Cik iedarbīgi ir dziednieki, vai tie spēj īsti palīdzēt pacientam, cik ilglaicīgs ir labums no to ietekmes? Šīs tāmas ilgus gadus bija mūsu pētījumu tēma, un tādā vai citādā mērā esam tās skāruši arī mūsu darbos (Abbot NC. Healing as a therapy for human disease: A systematic review. J Altern Complement Medicine. 2000, 6: 159—169. Wiesendanger H., Werthmuller L., Reuter K., Walach H. Chronically 111 Patients Treated by Spiritual Healing Improve in Quality of Life: Results of a Randomized Waiting-List Controlled Study. J of Altern Complement Medicine. 2001, 7,1, 45-51.). Galvenās idejas var īsumā izteikt šādi:

  • ir liels skaits apstiprinošu eksperimentu, kas uzrāda atsevišķu dziednieku labvēlīgu ietekmi uz pacientiem un apkārtējās pasaules norisēm (От эффекта Кирлиан к биоэлектрографии / Под ред. К.Г. Короткова. СПб., 1998. 340 с. Kolmakow S., Hanninen О., Korotkov K.G., Bundzen P.V. Startle prove assessed by gas discharge visualization technique // Mechanisms of Adaptive Behaviour / Abstracts Int. Symp. St-Petersburg, 1999. P. 78.);

  • jebkurā apsekotajā grupā tikai daļa spēj uzrādīt īstu ietekmi;

  • pārējie nodarbojas vai nu ar tīšu krāpniecību, vai ar dažādiem “dabas dziedniecības” veidiem, kas tā vai citādi veicina veselīgu dzīvesveidu, kas nav slikti;

  • “iedarbīgie” dziednieki iedarbības gaitā pāriet izmainītā apziņas stāvoklī, ko var reģistrēt ar mēraparatūru;

  • nekāda saistība starp dziednieka personību un raksturojumiem, un tā spēju pāriet izmainītā apziņas stāvoklī nav novērota;

  • spēja pāriet izmainītā apziņas stāvoklī ir talants, kas ir ģenētiski noteikts, bet līdz noteiktai pakāpēm šo spēju var ievingrināt;

  • dziednieku pašnovērtējums (un pašreklāma) noteikti atšķiras no to īstajiem sasniegumiem;

  • dziedniecības efektivitātes lielā pacientu grupā un ilglaicīgas ietekmes ziņā objektīvu novērtējumu, cik zināms, neviens nav veicis.

Mums ir nācies ne reizi vien novērot slimnieku stāvokli pēc dziednieka iedarbības. Ietekmīgas iedarbes gadījumā ar bioelektrogrāfijas paņēmienu var novērot cilvēka lauka pārveidi pēc iedarbes. Desmitiem minūšu laikā var novērot, kā enerģētiskais lauks maina konfigurācijum uzbūvi, kā notiek tā pārveidošanās. Pēc tam tas stabilizējas. Bez papildus uzturēšanas tas pēc vienas-divām dienām atgriežas sākuma stāvoklī. Ir vajadzīgs otrs seanss, trešais, atbalsts ar ārstniecības augiem un preparātiem.

Viens no galvenajiem secinājumiem, kādu esmu izdarījis pēc komplementārās medicīnas centru apmeklējumiem dažādās zemeslodes malās, ir tāds, ka organisma sarežģītu disfunkciju veiksmīgai korekcijai ir nepieciešams vienlaicīgs liela līdzekļu un paņēmienu kompleksa lietojums — vai tie būtu bioenerģija, fizioterapija, alopātiskie, homeopātiskie vai tautas līdzekļi. Un vēl tas prasa daudz laika un pacietības. Labākie rezultāti iznāk, ja tiek veikta kompleksa – uz fizisko ķermeni un garīgo būtību – iedarbība. Viss cilvēkā ir savstarpēji saistīts un nedalāms. Un šajā ziņā gandrīz katrs no mums var būt dziednieks, tādā ziņā, ka var ievērojami palīdzēt saviem tuviniekiem un draugiem.

ASV vairākas reizes tika veikts interesants pētījums. Tika ņemtas vienāda profila slimnieku grupas un nejaušā kārtībā dalītas divās daļās. Par vienas grupas daļas veselību ik dienas aizlūdza cilvēki, kas tos personīgi nepazīst — tika paziņoti tikai vārdi. Uz otras daļas cilvēkiem nekāda īpaša iedarbība netika izdarīta. Dabiski, visi šie cilvēki saņēma standarta ārstēšanas kursu. Pēc mēneša tika veikts abu grupu cilvēku stāvokļa salīdzinājums. Ar vairāk kā 1000 cilvēku datiem tika uzrādīts, ka ir novērojama izveseļošanās gaitas statistiska atšķirība: grupā, par kuru aizlūdza, slimnieki atveseļojās ātrāk.

Šie rezultāti lieku reizi apstiprina faktu, ka labvēlīgas emocijas ir spēcīgas zāles. Ja vēlaties palīdzēt saslimušajam, piespiediet pie savām krūtīm, domās ietiniet to savas mīlestības un labvēlības apvalkā. Iztēlojieties kā jūsu Mīlestība dziedina visus plīsumus un kropļojumus viņa enerģētiskajā laukā un iztēlojieties, ka ar katru jūsu ieelpu viņš kļūst spēcīgāks un veselīgāks. Ja tam ir sāpīga vieta, uzlieciet uz tās plaukstu un paturiet, ļaujot savai enerģijai brīvi plūst telpā. Mēs nezinām šā efekta mehānismu, bet tas darbojas. Slimības organisms sāk pats uzsūkt dziedinošos spēkus, enerģētiskais lauks tiek pielabots, un stāvoklis pamazām normalizējas. Šķiet, ka efekts dibinās uz to, ka veselīgs stāvoklis ir enerģētiski visizdevīgākais, un organisms cenšas jebkurā veidā tajā atgriezties. Tāpēc par dziednieku var kļūt katrs! Vajag vien vairāk mīlestības, vēlmes palīdzēt un pacietības. Un taču, dabiski, ka neviens bērns bez tādas garīgas dziedniecības nevar normāli attīstīties.

Tātad, parādība pastāv, to var un vajag pētīt, bet attiecībā uz tās praktisku lietojumu jāizturas rūpīgi. Ir iedzimti talanti, bet daudz vairāk ir izplatīta masveidīga dziednieku kustība. Bet tajā nu gan ir par daudz komercijas un apgānīšanas un par maz profesionālisma! Blēžiem ir ļoti viegli uzdot sevi par dziednieku piektajā paaudzē un sūknēt no līdzcilvēkiem krietnas naudiņas par “auras remontu” un noskauduma noņemšanu. Pie kam tāda “nodarbošanās” ir pilnīgi droša – sūdzēties nav ne kam, ne kur. Vien pašam sev par savu muļķību un vientiesību. Tāpēc cerēsim, ka kādreiz tiks ieviestas dziedniecisko spēju pārbaudes metodes, līdzīgas iepriekš aprakstītajām. Tas palīdzēs tiem, kuri patiesi grib un spēj palīdzēt cilvēkiem, un ļaus norobežot mūs no krāpniekiem un blēžiem.

ASTROLOĢIJA

Visbīstamākie meli ir nedaudz kropļota patiesība.

Kristofs Lihtenbergs

… populārajai astroloģijai, kas ir klāt visos populārajos žurnālos ar iknedēļas prognozēm katrai Zodiaka zīmei, es neticu un uzskatu tās par tukšu laika izšķiešanu. “Auns: pirmdienā nav ieteicams uzsākt jaunus biznesa projektus, otrdiena – veiksmīga diena jaunām iepazīšanām, trešdien – sargieties pakļūt zem traktora…”

Bet kā tad ir ar dzimšanas mēneša un gada ietekmi uz cilvēku raksturu? Taču var atrast milzumu apstiprinājumu tādai saistībai!

Tā ir cita lieta. Tiešām, kosmiskās un tostarp saules norises milzīgi ietekmē mūsu bioloģisko dzīvi. Pirmoreiz to uzrādīja Krievijas pētnieks Čiževskis jau 20.gs. trīsdesmitajos gados, bet vēlāk tika uzkrāts daudz zinātnisku datu (Комаров Ф.И., Раппопорт СМ. Хронобиология и Хрономедицина. М.: Триада-Х, 2000; Мельников В.Н., Шорин Ю.П. Сезонные колебания смертности от сердечно-сосудистых болезней в связи с месяцем рождения. Бюлл. СО.АМН СССР. 1990. № 2, с. 41-44. Holmes М. revolutionary birthdays. Nature. 1994. v. 373. p 468. Gotoda T. Born in summer? Nature. 1995. v. 377. N 6551. p. 672.). Pēdējā laikā ir publicēti lieliski prof. V.M.Šnola vadītas zinātniskas grupas darbi (Шноль СЕ. УФН. 2000, т. 168, № 10, с. 1129-1140; Биофизика, 2000, т. 43, № 4, с. 716-719; № 5, с. 909-919.). Visums “elpo”, pulsē, dzīvo, un šīs elpošanas ritmi ietekmē visas Zemes norises. Naftas, kviešu cenas, fondu biržas indeksi, iedzīvotāju veselība un pat valstu likteņi reaģē uz Visuma ritmiem. Ir dabiski pieņemt, ka dzimšanas, tas ir, šķiršanās no mātes asinsrites sistēmas un izejas Lielajā Pasaulē brīdī šie Visuma ritmi uzslāņojas jaundzimušā biolauku matricas struktūrai. Un ietekmēs šīs struktūras veidošanos visā bērnības posmā. No tā rodas vienā un tajā pat mēnesī, vienā un tajā pat vietā dzimušo cilvēku raksturu līdzība. Pirmkārt, kopīgas rakstura iezīmes. Tas ir pierādīts ar stingri zinātniskiem paņēmieniem, izmantojot dvīņu piemērus, kaut gan tādi pētījumi atstāj vairāk jautājumu kā atbilžu. Dvīņi, īpaši vienas olšūnas, līdzīgi ir ne vien un ne tikdaudz raksturā, cik ar visas dzīves notikumiem.

Iespaidīga reportāža bija publicēta kādā amerikāņu žurnālā. Šķīrušies kādi dzīvesbiedri un saskaņā ar tiesas lēmumu katrs paturējis bērnu-dvīni. Bērni auguši dažādās pavalstīs, pat nrnojaušot par brāļa esamību. Noslēpumu vienam no viņiem atklājis tēvs pēc 26 gadiem uz nāves gultas. Brāļi ir satikušies, un liels ir bijis visas Amerikas pārsteigums, kad noskaidrojies, ka abi strādā par ugunsdzēsējiem, abi ir ūsaini, precējušies vienā dienā ar sievietēm vārdā Linda, un katram ir divi bērni. Vai ir iespējams, ka tā ir sagadīšanās? Vai kaut ko tādu var inscenēt? Diez vai.

Dabiski, dzimšanas vietai un dzimšanas brīdim ir jāpievieno ģenētika, klimata, pārtikas produktu, ūdens ietekme. Šeit var runāt arī par ietekmi uz mātes organismu. Bet šīs vispārējās rakstura iezīmes ir visai tālas no astrologu reklamētām pareģojošām horoskopa īpašībām. Mūsdienu čigānietes un “globas” muļķo tautu ar tiem pat paņēmieniem, kādi ir lietoti 15.gadsimtā. Bet astrologu padomiem, ko drukā sieviešu žurnālos un skandina radio, ir tāds pat sakars ar īstenību kā pavārgrāmatai ar kuģa vadīšanu Biskajas līcī.

Atkal, kā jau daudzos gadījumos, saskaramies ar nozīmīgu un interesantu parādību, kas nekaunīgi tiek izmantota naudas pelnīšanai.

Bet kā tad ir ar Nostradamus un citu slavenu gaišreģu pareģojumiem? Tajos taču var atrast pietiekami precīzus vēlāk notikušu situāciju aprakstus.

Pat norobežojoties no jautājuma, cik precīzi ir šie pareģojumi, uzreiz varam teikt, ka tiem nav nekā kopīga ar astroloģiju. Tie ir paredzējumu veids, uz kuru apspriešanu nupat pārejam.

PAREDZĒJUMS

Šūpulī bērns, mironis zārkā: Tik vien zinām par likteni savu.

Dzer kausu līdz galam un netaujā daudz: Neatklās vergam kungs slēpto.

Omārs Haijams

Paredzējums ir darbības transā jeb Izmainītā Apziņas Stāvoklī iznākums, kad cilvēks redz nākotnes notikumu ainas.

Ir uzkrāts ļoti daudz tādas darbības liecību, tostarp dokumentāli apstiprinātu. Tāpēc nav šaubu, ka šī parādība pastāv. Tā rodas patvaļīgi “parastiem” cilvēkiem un noteiktā noskaņojumā sagatavotiem cilvēkiem: magiem, zintniekiem, pītijām, priesteriem, šamaņiem un citiem profesionāļiem. Pareģojuma piesaistei kādam cilvēkam vai notikumam noteikti vajadzīgs kāds pieturas punkts – tas var būt kāršu izlikšana, astroloģiska shēma, fotogrāfija vai apģērba priekšmets. Talantīgu profesionāļu informācija var būt visai precīza, tā var attiekties uz cilvēka patreizējo stāvokli un kādiem nākotnes notikumiem. Cita lieta, ka pareģojumi noteikti tiek izteikti neskaidros tēlos, un izgūt no tiem noteiktu informāciju un, jo vairāk, to lietot praktiskiem mērķiem ir visai sarežģīti. Daudzi senie valdnieki ir mēģinājuši uzminēt notikumu izkārtojumu, bet vai daudziem tas ir palīdzējis?

Senajā Grieķijā, Delfos bija īpašs templis, pie kura priesterienēm cilvēki vērsās pēc pareģojumiem. Zemnieks nesa olīvu grozu un vaicāja nākošā gada ražas izredzes, pulkvedis nāca ar bagātīgām veltēm uzzināt gaidāmā karagājiena izredzes. Delfu templis tika godāts visās Grieķijas malās, un gadu simtiem jaunavīgās priesterienes nomainīja cita citu. Visapkārt trokšņoja kari, brīvpilsonis varēja acumirklī kļūt par vergu un beigt dzīvi galerās, dzīvība bija lēta un bieži bija atkarīga no pareizas izvēles. Šādos apstākļos cilvēki vēlējās gūt apstiprinājumu no augšas, pirms kāda lēmuma vēlējās ieraudzīt Dievu Zīmi. Delfu orākuls uzklausīja, sniedza atbildi, bet vienmēr izvairīgā līdzības veidā. Caram Krēzam pirms kara ar Persiju tas teica: “Karagājienā ej, un liela valsts tiks sagrauta”. Krēzs, kam bija liela armija, skaitliski lielāka kā Kiram, nešaubījās, ka tā ir viņa gaidāmās uzvaras zīme. Viņš devās karagājienā, notika kauja, Krēza armija tika pilnīgi sakauta, bet pats saņemts gūstā. Dižā Krēza valsts tika sagrauta. Tā piepildījās pareģojums.

Daudzos gadījumos cilvēki meklē zīmes, kas apstiprina viņu iekšējo izjūtu. Viens no tādu pareģojumu paņēmieniem ir svārsta lietojums. Uz papīra lapas ir jāuzraksta vairāki iespējami risinājumi, tie jānosedz ar citu lapu un jāšūpo svārsts pār lapām Uz kuru pusi tas svārstās vairāk, tur ir izvēle. Neapzināta, jo svārsts ir vien mūsu slēpto vēlmju uzrādītājs.

Bet, pasarg, dievs vērsties pie čigānietēm: apmuļķos, piemānīs un vēl pēdējo naudu izvilks. Labāk jau tad pazīlējiet ar kārtīm: kaut bezjēdzīgi, toties nekaitīgi. Pareģošanai tuva ir cita lieliska īpašība.

TĀLREDZĒJUMS

Tā sauc parādību, kad cilvēki novēro notikumus attālinātās vietās. Parapsīholoģiskajā literatūrā ir daudz spontānu redzējumu piemēru.

Piemēram, 20.gs. sākumā kāds lielas Parīzes avīzes žurnālists nakts dežūras redakcijā laikā aizmiga pie galda. Tie bija laiki, kad vienīgais ziņu pārraides līdzeklis bija telegrāfs, kas stūma šauru ziņojumu lentīti. Žurnālists saldi gulēja un miegā redzēja baismīgu vulkāna izvirdumu. Viņš redzēja tekošu lavu, bojā ejošus cilvēkus, degošus ciematus, gigantiskus viļņus, kas veļas pa okeānu un kā daudzmetrīga siena virzās uz krastu. Tūkstošiem cilvēku, kas iet bojā, mirst, tiek viļņa ieskaloti okeānā. Sapnis tik ļoti pārsteidzis jauno cilvēku, ka tas pamodies un pierakstījis redzētās ainas un tad aizgājis brokastīs. Līdzstrādnieki, kas sanākuši redakcijā, šo aprakstu pieņēmuši par telegrāfisku ziņojumu un ielaiduši numurā. Kad žurnālists uz pusdienlaiku atgriezies redakcijā, bijis jau par vēlu kaut ko mainīt — avīze aizgājusi uz spiestuvi. Redaktors bijis šausmās, tas nodomājis, ka karjerai gals. Vainīgais žurnālists laidies dzeršanā. Liels bijis viņu izbrīns, kad vakarpusē pa telegrāfu saņēmuši ziņojumu par Krakatau vulkāna izvirdumu iepriekšējā naktī. Visi sīkumi precīzi sakrituši ar žurnālista redzējumu.

20.gs. tālredzējuma pētījumiem tika veltītas vairākas zinātniskas programmas. Saprotams, galvenie pasūtītāji bija militāristi. Tika iegūti cerīgi rezultāti (Jahn R.G., Dunne B.J. 1988. Margins of Reality. A Harvest/ HB J Book. San Diego, NY, London. Targ R., May E., Nelson R. et al. Remote Viewing in Stanford research Institute in the 1970s. J of Scientific Exploration. 1996. v.10, N 1.), tomēr praktiskam lietojumam tie bija nepietiekami. ASV tika izveidota tālredzēšanas biedrība, kuras biedri veic šīs spējas apmācību. Tā ka, ja jums apnīk seriāli, bet gribas pavērot kaimiņu dzīvi, variet patrenēties. Paņēmiens prasa vēl daudzus nopietnu pētījumu gadus, bet ir cerība, ka ar atlasi un profesionālu treniņu tas var tikt novests līdz noteiktiem rezultātiem. Pie tam, šķiet, tālredzējuma spēja piemīt arī dzīvniekiem; pēdējā laikā ir uzkrāti pārliecinoši dati par labu šim pieņēmumam (Sheldrake R., Smart P. A Dog That Seems to Know When His Owner Is Coming Home.. J of Scientific Exploration. 2000. v.14, N 2.). Angļu biologs Ruperts Šeldreiks ir veicis īpašu pētījumu, ar telekameru novērojot suņu un kaķu uzvedību, gaidot mīļoto saimnieku ierašanos. Tika izvēlētas mājas, kur saimnieki atgriežas dažādos laikos. Reģistrēja, ka daudzos gadījumos suņi un kaķi jau pieiet pie durvīm un gaida, kad saimnieki vēl tikai tuvojas mājai. Tas notika dažādos laikos, tā ka nosacījuma refleksa parādība bija izslēgta. Dzīvnieki nevarēja savus saimniekus ne redzēt, ne dzirdēt, bet kaut kādā veidā tie sajuta saimnieku atnākšanas brīdi. Šeldreiks to saista ar bioloģisko lauku, ko jūt dzīvnieki. Bet nevienam nav noslēpums, ka dzīvnieki sajūt viesuļvētru, zemestrīču un citu kataklizmu tuvošanos.

UZLĀDĒTAS DĀRGLIETAS, AMULETI, SARGLIETIŅAS

Nodaļā “Signāldevēji” atzīmējām, ka uzkrājas arvien vairāk eksperimentālu datu par cilvēka apziņas ietekmi uz apkārtējās pasaules norisēm. Tostarp ar gāzizlādes vizualizācijas paņēmienu var reģistrēt ūdens, minerālu, dārgakmeņu spīdēšanu virzītas uzmanības ietekmē. Un šī ietekme noteiktu laiku saglabājas. Šo norišu likumsakarības mēs tikai sākam apjaust. Ir acīmredzams, ka parādība pastāv, bet neviens nezin tās īpatnības. Dažādi objekti, pirmkārt, ūdens var saglabāt labvēlīgu un noliedzošu iedarbību. Visstiprāk ietekmē emocijas. Ūdens var glabāt informāciju, tam, kā arī daudziem priekšmetiem, ir atmiņa. Tāpēc seni ticējumi neiesaka lietot svešas lietas, piemēram, gultu, kurā atradies smagi slimojis cilvēks. Kaut gan, kā tādā gadījumā ir ar slimnīcām, kur vienā un tajā pašā gultā dažādos laikos ir gulējuši simtiem grūti slimu cilvēku? Jeb mūsu medicīnas ietekme ir stiprāka par netveramajām informatīvajām ietekmēm? Kā redzam, jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Vēl priekšā ir senu gleznu un senu priekšmetu informatīvās ietekmes izpēte. Varbūt šie pētījumi var palīdzēt mums izstrādāt pakaļdarinājumu atklāšanas metodiku. Kas zina?..

Nozīmīgi rezultāti šo apgalvojumu pamatošanai ir iegūti lielā eksperimentu virknē, kas veikti pazīstamā amerikāņu fiziķa, Stenfordas Universitātes profesora Viljama Tillera vadībā. Tie ir sīki aprakstīti vairākos rakstos un viņa pēdējā grāmatā (Tiller W., Dibbie W., Ronane М. Conscious Acts of Creation. Pavior Publishing, 2001.). Esam jau pieminējuši šos eksperimentus, bet tie ir tik interesanti, ka var tos aplūkot sīkāk.

Pētījumos tika izmantots samērā vienkāršs augstfrekvences ģenerators, kas ģenerē vāju elektromagnētisko lauku. Kontrolizmēģinājumi uzrādīja, ka, ūdens pH glāzē blakām ģeneratoram praktiski nemainās. Eksperimentu būtība bija tāda, ka ap galdu, uz kura atradās ģenerators, apsēdās pieredzējušu dziednieku grupa un domās pūlējās izdarīt ietekmi uz to, pārnest uz ģeneratoru savas jūtas un emocijas. Veiksmes svarīgs elements bija nosacījums, ka iedarbei jābūt saskaņotai, grupai jādarbojas unisonā, kolektīvi.

Pēc stundu ilgas iedarbības ģenerators tika ietīts metāliskā folijā, ielikts metāliskā čaulā un tādā veidā varēja tikt uzglabāts vairākus mēnešus vai tikt pārvadāts lielos attālumos uz citu laboratoriju vai citu pavalsti. Laboratorijā ģenerators tika ielikts ekranētā būrī (Faraday cage) blakām ūdens glāzei. Dažas minūtes pēc ģeneratora ieslēgšanas ūdens pH strauji mainījās!

Šāds iznākums tika atkārtots daudzas reizes daudzu gadu laikā dažādās variācijās: ar dažāda sastāva ūdeni, ar aminoskābju šķīdumu, ar drozofilas mušiņām. Visos gadījumos “uzlādētais” ģenerators izdarīja statistiski vērā ņemamu iedarbību, kamēr kontroles ierīce atstāja šķidruma paraugu nemainītu. Ar laiku, dziedniekiem uzkrājot pieredzi, iedarbības efektivitāte palielinājās.

Ja šāds iznākums būtu iegūts vien dažas reizes, par to varētu šaubīties, bet tā kā to atkārtoja daudzkārt vairāku gadu laikā, pie kam grupa pazīstama fiziķa vadībā, kas ir veiksmīgs vairākās jomās, šaubām nav vietas. Tas ir nopietns eksperimentāls pierādījums tam, ka mūsu Apziņa ir īstens fizikālās pasaules spēks. Pamatojoties uz šiem eksperimentiem, Viljams Tillers ir licis priekšā mūsu pasaules kvantu-mehānisko modeli, kurā Apziņa iekļauta kā viens no tenzoriem (vektori vai skalāri, vai ģeometriski objekti, kas apraksta lineāras attiecības starp tiem un citiem tenzoriem), kas šo pasauli apraksta.

Tātad, var pievērsties mūsdienīgiem zinātniskiem pētījumiem, var ticēt senām receptēm un vecomammu apvārdojumiem, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu un humora izjūtu. Pievērsieties savām sajūtām un tad sapratīsit, cik labvēlīgs jums ir dāvātais briljanta gredzens vai senatnīga vecāsmammas šalle.

Pēdējā laikā ir parādījusies jauns “mūsdienu sarglietiņu” veids. Tās ir dažādas ierīces, kā “Gamma 7”, “Mediv”, “Goldovska tablete” un citas ierīces, kuru autori garantē aizsardzību no elektromagnētiskiem starojumiem, radiotelefona, spriedzes un ļaunas acs. Jēga tur ir, un aizsardzības līdzekļi no kaitīgām ietekmēm jāmeklē ir. Tikai jāņem vērā dažas lietas.

Pirmkārt, tādu ierīču darbībai ir jābūt pārbaudītai ar objektīviem paņēmieniem. Esam jau pieraduši pie aizraujošām reklāmām un saprotam, ka tādas vai citādas produkcijas ražotājiem ticēt uz vārda nevar. Tas pilnā mērā attiecas uz energoinformatīviem aparātiem. Tie ir jākontrolē un jāpārbauda. Gāzizlādes vizualizācijas paņēmiens ļauj novērtēt ierīces ietekmi uz noteiktu cilvēku. Ir jāatceras, ka to iedarbība ir visai individuāla, un atkarīga no cilvēka enerģētiskā lauka veida un patreizējā stāvokļa. Pie kam ir vēlams ietekmes efektivitāti novērtēt ilgstošā laikā. Mūsu “enerģētisko sargu” pētījumu pieredze rāda, ka daudzi no tiem dod sākuma efektu, bet pēc vienas-divu dienu lietošanas organisma stāvoklis atgriežas, kāds bijis.

Jauna mūsdienu cilvēka problēma ir aizsardzība no “elektromagnētiskā smoga”, ko rada radiostacijas, radiotelefoni, datori un rūpnieciskas iekārtas (Павлов А.Н. Воздействие электромагнитных излучений на жизнедеятельность. М.: Гелиос АРВ, 2002.). Tas ir pilnīgi jauns vides faktors, un tā iedarbības uz cilvēci sekas varēs noskaidrot vien pēc vairākiem gadu desmitiem, kad pieaugs paaudze, kas dzimusi jaunajos apstākļos.

Dabiski, telefonu un teleraidītāju elektromagnētiskie lauki tieši bioloģiskos audus neietekmē, citādi tas būtu jau sen pamanīts. Bet arvien vairāk uzkrājas dati, ka šī ietekme, lai cik vāja tā nebūtu, noteiktos apstākļos cilvēku veselību ietekmēt var. Pirmkārt, ja tiem ir noteiktas slimības, kā arī grūtniecēm un maziem bērniem. Šī ietekme ir ļoti vāja, dažkārt nav pat izmērāma, bet ja tā turpinās ilgstoši, var sākties negatīvas norises. Tā ūdens piles, krītot uz akmeni, to it kā nekādi neietekmē, bet pēc gadiem uz akmens parādās mitruma pilna akmens bļoda.

Par šo tēmu esam veikuši īpašu lielas amerikāņu kompānijas pasūtītu pētījumu. Tika apsekota brīvprātīgo grupa, kuriem mērījām bioloģiskā lauka ainu pirms un pēc datora un radiotelefona ieslēgšanas, bet pēc tam lietojām aizsarglīdzekli vai tā mulāžu, tā saukto placebo – tukšu ierīci.

Vispirms tika reģistrēts, ka reakcija uz datora ieslēgšanu ir visdažādākā — daļai cilvēku lauks palielinās, daļai samazinās. Pēc reakcijas rakstura grupa dalījās apmēram uz pusēm. Pie kam lielāka ietekme bija datora monitoram, un ja pēc sēdēšanas pie datora ekrāna jūtat nogurumu un sāpes acīs, vispirms nomainiet elektronu kūļa monitoru uz šķidro kristālu displeju – pēdējais neizraisa praktiski nekādu kaitīgu ietekmi. Šajā ziņā tehniskā attīstība ir izrādījusies labvēlīga veselībai.

Mobilais tālrunis visus eksperimenta dalībniekus ietekmēja negatīvi — lauka aina visiem pasliktinājās. Īpaši spēcīga ietekme bija galvas apvidū. Skaidrs, ka atteikties no operatīviem sakariem mēs vairs nespējam, tāpēc pirmais, ko varam ieteikt, ir – lietojiet austiņas, bet radiotelefonu turiet uz galda vai kabatā. Starp mūsu izmēģinātajiem aizsardzības līdzekļiem daži izradījās tiešām efektīvi.

NOBRĪNĒŠANA UN ĻAUNA ACS

Aplūkojot šādas problēmas rodas jautājums: vai ir iespējama cilvēka bezkontakta ietekme uz citu, kā enerģētiski uzbrukumi, paverdzināšana, nobrīnēšana un līdzīgas lietas? Atbildot vienmēr gribas iesaukties: “Paraugieties uzmanīgi apkārt, visi mēs tajā dzīvojam, tas ikdienas dzīves burzmā notiek ik dienas gandrīz ar katru!”

Piemēram, ģimenes pāris, kurā visus lēmumus pieņem vīrs, bet šos lēmumus nosaka un uzspiež sieva, pie kam ne ar kliegšanu un lamāšanos, bet ar pierunāšanu un viegli spiedienu. Priekšnieks darbā, kuru visi klausa nevis baidoties zaudēt prēmiju vai darbu, bet ietekmes dēļ, kāda tam piemīt.

Tā ir viena joma, kur ietekmēšanai ir noteikta loma. Ir arī citas, vēl izplatītākas. Piemēram, masu propaganda, ko lieto, no vienas puses reklāmai, no otras politiskiem mērķiem. Tā lieto vismūsdienīgākos ietekmes uz zemapziņu paņēmienus. Viena un tā paša saukļa, firmas nosaukuma, produkta markas daudzkārtīgi atkārtojumi; firmas zīmes lietojums uz visdažādākajām lietām, kādēļ skatiens pastāvīgi uzduras šai zīmei, vienu un to pašu apgalvojumu atkārtojumi no autoritatīvāko cilvēku mutes: “Es valkāju tikai Levis džinsas!” vai “Padomju iekārta ir visdrošākā pasaulē!” Visi šie paņēmieni iedarbojas tieši uz zemapziņu un neizbēgami ietekmē cilvēka uzvedību. Tas sāk pirkt firmas apģērbu, darīt to, kas iegalvots (sekot modei), vispārpieņemtas normas uzskatīt par tiešām labākajām. Tad arī sanāk, ka cilvēki visā pasaulē valkā vienādu apģērbu, ēd vienādu ēdienu, skatās vienādas filmas un klausās vienādu mūziku. Politiskie ideāli, ko iedvesusi masu propaganda, izzūd ļoti grūti, un cilvēki par to īstenošanu cīnās ar savas dzīvības cenu. Ir zināms, ka Staļinam ir bijis vissazarotākais izspiedzes tīkls, un daudzi viņam strādājuši nevis naudas dēļ, bet ticot strādnieku un zemnieku valsts idejai. Tagad, kad PSRS ir sabrukusi, tūkstošiem cilvēku grābstās pēc bijušajiem sociālistiskajiem ideāliem un pulcējoties grupās, pūļos un partijās, apspriež bijušās Impērijas restaurācijas iespēju. Pie kam interesanti ir tas, ka tie ir nevis bijušie partijas bonzas, kuri tiešām ir zaudējuši varu un ietekmi, bet vienkārši cilvēki, kuriem sociālismā piederēja vien maizes gabals, tiesa, garantēts. Tie pat nepūlas atrast sev vietu jaunajā dzīvē, tie ir tik vecās propagandas ieprogrammēti, tā ir tik ļoti iesūkusies viņu zemapziņā, ka to vienīgais sapnis ir ieraudzīt vecās kārtības atgriešanos, kaut paši no tā neko negūs.

Nākošais ietekmes veids ir psihoterapija, hipnoze, ekstrasensoriskā iedarbība. Ietekmēta tiek tieši zemapziņa, noteikti neieslēdzot apziņas mehānismus. Cilvēks var zināt, ka tiek ietekmēts, bet var arī to nenojaust. Šāds līmenis prasa daudz augstāku kvalifikāciju, tomēr Eiropas zinātnei ar šādām lietām ir darīšana jau vairāk kā gadsimtus, bet senajās sabiedrībās tādu ietekmēšanu visur veica priesteri. Tagad mēs sākam vienkārši jaunā veidā raudzīties uz sen zināmām lietām un mēģinām tās iekļaut savā priekšstatu sistēmā, savā paradigmā. Bet atgriezīsimies pie jautājuma: vai var nobrīnēt cilvēku?

Cilvēkam ar lielu pieredzi un praksi tas būtībā nav nekas neiespējams. Ir iespējams enerģētiku ietekmēt gan to uzlabojot, gan arī pasliktinot, izsitot no līdzsvara. Prakse rāda, ka pieredzējis cilvēks ar paaugstinātu jutību spēj enerģētisko lauku ietekmēt no attāluma, lietojot kādas piesaistes, piemēram, fotogrāfiju vai apģērba gabalu. Atbilstoši, šai ietekmei var būt dažādi mērķi. Kā te lai neatceras dažādu tautu seno maģiju, burvjus, raganas un šamaņus ar apvārdošanu, maģiskiem paņēmieniem, ar obligātu upura matu, nagu vai apģērba izmantošanu! No Eiropas kultūras par to zinām daudz mazāk, galvenokārt no teikām un pasakām, jo baznīca maģiju un burvestības apkaroja, fiziski iznīcinot to nesējus. Visu austrumu tautu kultūrā attieksme pret šādām lietām ir visai nopietna – no piesardzīgas atzīšanas Ķīnā un Japānā līdz bezierunu pakļāvībai Āfrikas valstīs. Ir svarīgi atzīmēt, ka nereti enerģijas izvirdums var cilvēkam gadīties patvaļīgi, bez kāda nodoma, bet tas tādu impulsu nedara vājāku. Tāpēc ir tik grūti ilgi atrasties lielā pūlī, tāpēc tik nelāgi enerģētiku ietekmē braucieni sabiedriskajā transportā sastrēgumstundās. Sabiezinātos, caurvītos, sakrustotos enerģētiskajos laukos ir iespējami jebkādi maksimumi un minimumi, jebkādi izvirdumi un caurumi, kas pāriet no cilvēka uz cilvēku, kropļo un ietekmē svešus laukus.

Izlasot šo rindkopu, lasītājs var iesaukties: “Kā tad tā, sanāk, ka mūsu veselība un dzīve ir atkarīga no nejauša skatiena pūlī vai no kaimiņienes ļauniem nodomiem? Varbūt vajag steidzīgi visu pamest un pārcelties uz mežu vai pamestu ciematu?” Šādam padomam ir jēga daudzos gadījumos, bet kopumā ne viss ir tik traģisks. Ja cilvēki tiešām tik spēcīgi ietekmētu cits citu un darītu to pēc iegribas, tad visi komunālo dzīvokļu iemītnieki izmirtu jau pirmajā paaudzē. Tie tomēr dzīvo, neraugoties uz visām perestroikām. Lieta tāda, ka cilvēka enerģētiskajā uzbūvē ir spēcīgi mehānismi, kas pretojas svešai ietekmei. Un šo mehānismu darbība ir tieši saistīta ar apziņas darbību. Vairumā gadījumu mēs paši nosakām savu dzīvi un savu veselību. Tā pamatā ir ļoti dziļa lieta: mūsu enerģētiskais lauks ir mūsu pašu apziņas ražojums! Apziņa to rada, to pārvalda un ir atkarīga no tā. Ar apziņu šajā sakarā saprotam visus cilvēka mijiedarbes ar apkārtējo telpu augstākos līmeņus: mentālo jeb apzināto, neapzināto un netveramās enerģētikas līmeni. Visi šie līmeņi ir saistīti ar fizisko ķermeni, bet ne viennozīmīgi un lineāri, bet sarežģītā netveramu mijiedarbību tīklā. Tāpēc tie bez fiziskā ķermeņa nevar ilgi pastāvēt, bet uz kādu laiku var no tā atrauties un pastāvēt neatkarīgi, gan dzīves laikā, gan pēc tā nāves. Bet sīkāk pie šīs lietas atgriezīsimies pieskarsimies tālāk.

Un tā, kamēr pastāv apziņa, kamēr cilvēks aktīvi mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli, pastāv arī viņa enerģētiskais lauks. Un šis lauks ir atkarīgs no šīs mijiedarbības rakstura. Pastāvīgi pakļauts ietekmēm, vesela cilvēka enerģētiskais lauks tās atsperīgi atstaro un vien ļoti spēcīgu triecienu gadījumos uz laiku ieliecas. Bet stiķis ir tāds, ka  cilvēkam ir jāapzinās, ka tas spēj bez kāda paškaitējuma atstarot visas ietekmes! Viņam jābūt par to pārliecinātam apzinātā līmenī, tad visi viņa neapzinātie mehānismi aktīvi un droši tiks galā ar saviem uzdevumiem. Ja cilvēks nav neko dzirdējis par enerģētiskām ietekmēm un nobrīnēšanām, tās viņu praktiski neietekmē! Ja viņš ir pārliecināts, ka viņa paša daba ir spēcīgāka par visām nobrīnēšanām, viņš būs mierīgs visbaisāko raganu pūlī. Ne velti visās senajās teikās, kad cilvēks nokļūst Tumšo Spēku, Garu vai Vilkatu valstībā, viņam pats galvenais ir nenobīties, nezaudēt dūšu to danču un kaucienu vidū, neatskatīties aizejot. Pretēji, ja cilvēks pastāvīgi ir norūpējies par savām sajūtām, ja tas ir dziļi pārliecināts par maģisko paņēmienu iedarbīgumu, tie viņu ļoti viegli ietekmēs. Ir zināmi gadījumi, kad 19.gadsimtā uz nāvi notiesātam cilvēkam dodot iedzert it kā indi, noziedznieks mokās miris. Kādā Āfrikas ciltī burvis visiem noziegumā aizdomās turētajiem dod izdzert svēto dzērienu, un noziedznieks nokrīt zemē neciešamās sāpēs. Apziņa pakļauj visu organismu, virza tā darbību un nosaka uzvedību. Tāpēc labākais paņēmiens aizsardzībai no nobrīnēšanas ir būt pārliecinātam, ka tā uz tevi neiedarbojas, ka tu esi spēcīgāks! Caursist tādu aizsardzību, protams, ir iespējams, bet tam vajag profesionāļa īpaši virzītu piepūli. Pat tad rezultāts nav garantēts. Bet nejaušas saskarsmes kļūst praktiski nekaitīgas!

Ir vesela virkne īpašu vajadzīgās pašpārliecības iegūšanas paņēmienu. Vienkāršākais ir pašpārliecināšana, pie sevis atkārtojot atslēgas izteikumu, piemēram: “Mans lauks ir spēcīgs un atsperīgs. Mana aizsardzība ir neierobežota. Nekas manu lauku nevar ietekmēt”. Sarežģītāki, bet arī iedarbīgāki paņēmieni ir saistīti ar iztēles mehānismu ieslēgšanu. Vajag iztēloties savu lauku kā gaiši mirdzošu apvalku ap ķermeni un to, kā šis apvalks atstaro uz to krītošus tumšus starus un laiž cauri skaidrus un gaišus. Nākošais posms ir iedibināt sava apvalka saikni ar Visumu un uzpildīt to ar Telpas enerģiju. Lai to panāktu, vajag galvu pacelt uz debesīm, priekšā izstiept rokas ar plaukstām augšup un iztēloties spožus mirdzošus starus, kas nāk no Visuma, ienāk galvvidū un kā silts maigs mākonis izplūst pa ķermeni, izbeidzoties blīvu sabiezējumu veidā enerģētiskā apvalka virsmā. Ja vienlaikus izrunā lūgsnu, mantru vai Mīlestības un Cerības vārdus, panākums būs vēl spēcīgāks. Uz tā dibinās lūgsnas un meditācijas būtība. Pēc vairākām noturīgu vingrinājumu dienām cilvēks noteikti sāk redzēt savu enerģētisko lauku un sajust tā stāvokli. Bet no tā līdz pašdiagnostikai un pašdziedināšanai viens solis.

Lietojot gāzizlādes vizualizācijas paņēmienu, var īstā laika mērogā ieraudzīt viena cilvēka ietekmi uz otru. Šim nolūkam mēs mērām pētāmā signālu uz tā pirkstiem, bet otrs cilvēks pienāk aizmugurē un tuvina pētāmajam roku, nepieskaroties. Pienācēju pētāmais neredz: vai tas ir laboratorijas līdzstrādnieks, vai mīļš cilvēks. Tiek novēroti lieliski efekti. Ja tas ir svešs neitrāls cilvēks, izmaiņas parasti ir neievērojamas. Ja tas ir pētāmajam nozīmīgs cilvēks, enerģētiskais lauks atsaucas momentāni, mainoties tā vai citādi. Dažkārt šīm izmaiņām ir tiešām dramatisks raksturs! Īpaši spēcīgas tās ir mīlētājiem. Kādu laiku mums bija doma ieviest šādu sistēmu dzimtsarakstu birojos, pārbaudei pirms laulībām. Bet tad mums izskaidroja, ka laulības ir darījums, un visus interesē “pilsoniskā stāvokļa akts”, nevis jūtu intensitāte.

Tā ka savstarpēja ietekme pastāv, tā ir mērāma un maina cilvēka stāvokli. Ietekme var būt gan labvēlīga, gan kaitīga. Kad patiesi vēlam kādam veselību, tas ietekmē. Tāpat, kad mēs izgāžam noliedzošas emocijas, tās izverd kā graujoša enerģija, kas ietekmē gan naidnieku, gan mūs pašus. Melnas domas grauj veselību un vairo pasaulē Ļaunumu. Kad Jēzus mācīja tuvākā mīlestību un piedošanu, viņš ielika pamatus jaunai pasaules kārtībai, kādai mēs vēl cik necik tuvojamies.

Tāpēc izvairieties no kaitīgām emocijām un jums netīkamiem cilvēkiem, un īpaši sargājiet no tā mazus bērnus. Krievijā izsenis ir bijis ticējums, ka zīdaiņus nevajag rādīt svešiem cilvēkiem. Tur ir jēga. Sargājiet bērnus no svešām enerģijām un atrašanās blakus televizoram, īpaši kriminālreportāžu rādīšanas laikā. Gan viens, gan otrs var kaitīgi ietekmēt viņu veselību.

Vai pastāv attīrīšanās iespēja no kaitīgām ietekmēm?

Nešaubīgi. Var nosaukt dažas galvenās:

lūgsna;

ūdens;

uguns.

Pēc daudzskaitlīgas sapulces ejiet spēcīgā kontrastdušā, iededziet sveces, pasēdiet krēslā un palasiet Bībeli vai vienkārši labu grāmatu. Un tad aizejiet uz baznīcu.

VIŅSAULE

Un nu mēs esam tikuši līdz “vistālākajiem” jautājumiem.

Vai pastāv viņsaule, garu pasaule?

Vai gari var sazināties ar cilvēkiem?

Vai gari var iemitināties cilvēkā?

Teikšu uzreiz: nekādu eksperimentālu datu mums šajā sakarā nav. Vien daži novērojumi un vispārinājumi. Šī lieta ir sarežģīta un visapstrīdamākā.

Jā, iespaids, ka kaut kāda “paralēlā īstenība” pastāv, rodas. Tas parādās “apļos uz laukiem”, mājas garos, daudzās lietās, ko attiecina uz NLO. Ar šo pasauli var sazināties ar galdiņa dancināšanu, darbībām ar spoguļiem vai nonākšanu transā. Tādu situāciju aprakstīšanai un to dokumentālam apstiprinājumam ir veltīta milzu literatūra, kāpēc par daudzu no tiem īstumu nevajadzētu šaubīties. Vienlaikus sistemātisku nopietnu pētījumu nav bijis daudz, tāpēc grūti pat izvirzīt kādu pieņēmumu.

Kirliana efekta pētnieki ne reizi vien ir ziņojuši par iespēju “reģistrēt svešas izcelsmes klātbūtni, kas mijiedarbojas ar mūsu enerģētiku” (Бондарев В.М. Моноимпульсная дистантная плазмография. Труды Международного Конгресса по Биоэлектрографии. СПб., 2000, с. 6-12.). Kā teikuši pētāmie, tāda sveša klātbūtne neizraisa kādas noteiktas sajūtas, bet ietekmē ikdienas dzīvi, tai būtiski kaitējot. Cilvēki sāk dzirdēt balsis, redzēt dīvainus sapņus, izjust negaidītus garastāvokļa un pašsajūtas lēcienus. Stāvoklis mainās no kosmiskas eiforijas līdz dziļai nomāktībai. Daudzi meklē ārsta palīdzību, bet medikamentoza ārstēšana rezultātu nedod. Psihoterapija ir bezspēcīga. Vēl vairāk, vairums cietēju pat pēc bioenerģētiskās korekcijas nejūt manāmas izmaiņas, kaut pamana tonusa paaugstināšanos, miega un visparējās pašsajūtas uzlabošanos. Citiem vārdiem, “nelabais vadā”.

Garu pasaules aprakstus ne reizi vien aprakstījuši dažādi starpnieki ar pārpasaulīgo. Pietiktu atgādināt Leonidu Andrejevu Krievijā vai Alanu Kardeku Anglijā. Starp citu, pēdējā grāmatas (Kardek A. The Spirits Book. Britain, 1876; Brasil 1976.), kas Anglijā gandrīz aizmirstas, kļuvušas plaši pazīstamas Brazīlijā, kur pret garu darbībām attiecas visai nopietni.

GALA PIEZĪMES

Pirmais malks no dabaszinātņu kausa izraisa ateismu, bet trauka dibenā mūs sagaida Dievs.

Verners Heizenbergs

… Ko nu darīt?

Pirmkārt, pret visu ir jāizturas ar optimismu un humoru. Esam jau sprieduši par to, ka mūsu dzīve ir Skaistais Piedzīvojums, kas mums sniegts Priekam un Bēdām, Baudai un Skumjām, Sapnim un Īstenojumam. Nebaidieties nokļūt neērtā stāvoklī, nebaidieties kļūt smieklīgi un apmuļķoti – tas dzīvē gadās katram, un blēžus galu galā tā kā tā gaida sods. Atstājiet labāk to Dieva rokai. Dzīvojiet priekā par dzīves sīkumiem, sviniet niekus un laiku pa laikam ļaujiet vaļu savām emocijām. Bet galvenais – dzīvojiet darbos un rūpēs, sekojot Dieva baušļiem un cilvēku likumiem. Nepūlieties būt viltīgi un negaidiet lietas par velti. Bezmaksas siers ir vien peļu lamatās. Ja kazino varētu uzvarēt, tie sen būtu izputējuši un netērētu miljonus reklāmai. Dzīvi uztveriet godīgi un atklāti, un tā pati nesīs jums patīkamus pārsteigumus. Sāciet veidot pasauli ap sevi ar labvēlīgu attieksmi pret apkārtējiem un sevi, un redzēsit, ka pēc laika jūsu vēlmes sāks piepildīties kā burvju pasakā. Bet šai pasakai ir jādibinās jūsu īstenā dzīvē.

Esiet veseli, un lai jūsu Aura staro vēl gaišāk!


3.daļa. Enerģija visapkārt mums

Tur, kur bija zinātnes robežas, tagad ir tās centrs.

Georgs Kristofs Lihtenbergs

Šajā daļā mums vajadzētu skart pamatliekoši nozīmīgas, bet ļoti sarežģītas lietas, kas atrodas uz mūsdienu zinātnes apjēgas robežas. Mūsu dienās runas par enerģētiku, energoinformatīvām tehnoloģijām, apziņas stāvokļiem var dzirdēt visdažādākajās sanāksmēs. Populārajā literatūrā ar šādiem terminiem rīkojas plaši, tur arī tie tiek it kā atzīti par vispārpieņemtiem jēdzieniem. Bet vispārpieņemti šie jēdzieni nepavisam nav! Krievijā vispārpieņemta ir “Viltuszinātnes Komisija”, kas greizsirdīgi uzmana visas jaunas parādības un uzbrūk visām “ķecerīgām” idejām. Vienlaikus jauno ideju sludinātāji un to inkvizitori visbiežāk runā dažādās valodās. Te ir runa nevis par krievu un ķīniešu valodām, bet par dažādām jēdzienu jomām. Cilvēki lieto kaut kādus vispārīgus jēdzienus, bet ar vienu un to pašu vārdu domā dažādas parādības. Izraisās aklā strīds ar kurlo, kurā katrs strīdnieks velk segu uz savu pusi.

Tāpēc gribas ieviest kādas definīcijas un apspriest, par ko tad mēs runājam, spriežot par enerģijām un apziņu. Nākošās lappuses daudziem lasītājiem var izrādīties sarežģītas, tad tās var izlaist un vienkārši zināt, ka sarunās un strīdos uz tām var atsaukties.

KAS IR ENERĢIJA?

Enerģija, kā tas rakstīts Lielajā Krievijas Enciklopēdijā (no grieķu ἐνέργεια — darbība), — tas ir visu veidu matērijas kustības un mijiedarbības vispārējs kvantitatīvs mērs. Enerģija dabā nerodas no nekā un nezūd, tā var vien pāriet no viena veida uz otru. Enerģijas jēdziens sasaista kopā visas dabas parādības.

Atbilstoši dažādiem matērijas kustības veidiem tiek aplūkoti dažādi enerģijas veidi: kustības, potenciālā, mehāniskā, elektromagnētiskā, kodolenerģija u.c.. Šāds iedalījums ir zināmā mērā nosacīts. Piemēram, ķīmiskā enerģija summējas gan no elektronu kustības enerģijas, gan no elektronu savstarpējas mijiedarbības un to mijiedarbības ar atomu kodoliem elektriskās enerģijas. Iekšējā enerģija ir molekulu haotiskās kustības attiecībā pret ķermeņu masas centriem enerģijas un molekulu savstarpējās mijiedarbes potenciālās enerģijas summa. Sistēmas enerģija noteikti ir atkarīga no parametriem, kas raksturo sistēmas stāvokli laikā un telpā. Nepārtrauktas vides vai lauka gadījumā klāt nāk enerģijas blīvuma, tas ir, enerģijas tilpuma vienībā, un enerģijas plūsmas blīvuma, kas vienāds enerģijas blīvuma reizinājumam ar pārvietojuma ātrumu, jēdzieni.

Einšteina relativitātes teorijā ir uzrādīts, ka ķermeņa enerģiju E ar tā masu m nesaraujami saista vienādojums Е = mс2 , kur c ir gaismas ātrums vakuumā.

Šī dižā formula lielā mērā pagrieza mūsu priekšstatus par Visumu. Jēdzieni, kas līdz tam tika uzskatīti par filosofiskiem, mistiskiem, kam nav sakara ar īstu dzīvi, pēkšņi ieguva fizikas likumu spēku. Pasaulē viss ir saistīts, masa var tieši pārvērsties enerģijā, un neliela masa satur kolosālu enerģiju.

20.gadsimtā tas tika eksperimentāli pierādīts ar atombumbas piemēru.

Bet ja masa var tieši pārvērsties enerģijā, tad var domāt arī par enerģijas pārvēršanu masā. Tas ir, par vielas rašanos no fizikāla vakuuma enerģijas. Jeb par elementu pārvēršanos caur fizikāla vakuuma pārejas stāvokļiem.

Vienlaikus no šīs formulas ir secināms, ka vien ķermeņa formas uzturēšanai vajadzīga milzu enerģija. Tāpēc var runāt par Veidola Enerģiju un šīs enerģijas ietekmi uz apkārtējo telpu. Šajā principā slēpjas piramīdu, kupolu un citu ģeometrisku formu ietekmes pamati.

Katram ķermenim piemīt enerģija, viens enerģijas veids var pāriet citos veidos kustībā, darbā un daļiņu pārveidēs (sadalīšanās, kodolreakcijās utt.).

Atbilstoši klasiskajai fizikai jebkuras sistēmas enerģija pastāvīgi mainās un var iegūt jebkurus lielumus. Atbilstoši kvantu teorijai mikrodaļiņu, piemēram, elektronu atomos, enerģija pieņem diskrētu lielumu rindu. Atomi izstaro elektromagnētisku enerģiju diskrētās porcijās – gaismas kvantos jeb fotonos.

Sistēmas enerģiju nosaka darba veikšanas iespēja, un to mēra tajās pat mērvienībās kā darbu.

No biofizikas redzes viedokļa sistēmu un orgānu enerģiju nosaka mitohondriju apgādes līmenis ar brīvajiem elektroniem, tas ir, elektronu transporta raksturs. Mitohondriju spēja ražot adenozīntrifosfātu (ATF, ATP) nosaka darba veikšanas iespēju no fizioloģiskas aktivitātes norišu viedokļa. Bet darba veikšanas iespēja jau ir enerģija.

Nedaudz tālāk mēs skarsim psīhiskās enerģijas jēdzienu un apspriedīsim tās pārvēršanos fizikālā enerģijā.

Enerģijas jēdziens attiecas uz visām mūsu apkārtējās pasaules parādībām. Tas ir pats vispārīgākais, visuniversālākais jēdziens. Varam bez pārspīlējuma teikt, ka enerģija ir visā, kas mūs aptver, un jebkura materiālās pasaules parādība ir kondensēta enerģija.

DZĪVĪBAS ELEKTRONU SHĒMA

Esmu dziļi pārliecināts, ka nekad neizpratīsim dzīvības būtību, ja aprobežosimies ar molekulāro līmeni… Brīnumaino bioloģisko reakciju smalkumu nosaka elektronu kustīgums un to var izskaidrot vien no kvantu mehānikas pozīcijām”.

Alberts Sent-Djerdji (Nagyrápolti Szent-Györgyi Albert)

Šie dižā bioķīmiķa vārdi bija ilgi palikuši neievēroti. Tikai pēdējos gados ir sākusies kvantu mehānikas pieejas ieviešana bioloģijā. Dzīvības elektronu shēma – enerģijas aprite un pārveide bioloģiskās sistēmās elektronu līmenī ir organiskās ķīmijas pamats.

No kurienes nāk enerģija mūsu organismam? Kas ir dzīvības pamatā? It kā pliekani jautājumi. Visu enerģiju ņemam no ēdiena. Jo vairāk apēd, jo vairāk enerģijas. Viss enerģijas patēriņš ir jāatgūst ar labām pusdienām. Kopumā tas ir pareizi, bet ar lielām atrunām; labāk iztirzāsim, kas tā enerģija ir.

Pirmais Postulāts: visa bioloģiskā dzīvība uz Zemes pastāv uz Saules enerģijas rēķina. Ik sekundi visā dienas laikā tā gāž pār Zemi fotonu plūsmas, katrs no kuriem nes enerģijas daļiņu. Fotons ir vilnis, un kāda objekta absorbēts, tas pārvēršas enerģijā. Mums šķiet, ka šī enerģija ir niecīga, bet atcerieties pusdienlaiku dienvidzemē, kad akmeņi saulē uzkarst tā, ka uz tiem ir sāpīgi uzkāpt ar kailu kāju. Šī saules fotonu enerģija izraisa visas norises uz Zemes, silda okeānu ūdeņus, izraisa gaisa masu kustību un baro visus bioloģiskās dzīvības veidus.

BEZ SAULES NAV DZĪVĪBAS!

Bet kā tad ir ar noslēpumainajām radībām, kas dzīvo okeānu ieplaku dziļumos, kur neiespiežas neviens Saules stars, jeb ar aklajiem pazemes un alu apdzīvotājiem, kas nekad nav redzējuši gaismu? Tie taču dzīvo bez Saules!

Dzīvo, bet uz Zemes vai ūdens siltuma rēķina. Tie saņem Saules staru enerģiju ne tieši, bet netieši caur tās pārveidi. Būtībā tāpat enerģiju saņem vairums dzīvo būtņu. Tās nespēj tieši uzņemt Saules enerģiju, ir vajadzīgs enerģijas starpnesējs. Tādi nesēji ir elektroni.

Sākotnējos Dzīvības Elektronus veido augi. Šķiet, tā ir vienīgā bioloģiskā substance, kas tieši barojas no Saules enerģijas, tas ir, no fotoniem. Augos fotonus absorbē hlorofils, kura elektroni, ieguvuši papildus enerģiju, pāriet ierosinātā stāvoklī. Molekulas ar šādiem “aktīviem” elektroniem spēj mijiedarboties ar citām vielām, veidojot ar tām sarežģītus organiskus kompleksus. Šai radošajai norisei vajag pastāvīgu jaunu elektronu pieplūdi, kas pamatā nāk no ūdens. Atņemot ūdenim elektronus, fotosistēma to oksidē līdz molekulāram skābeklim. Tādā veidā Zemes atmosfēra pastāvīgi tiek bagātināta ar skābekli, bet ūdeņradis tiek izmantots organisku savienojumu veidošanai. Uz kolosālas elektronu pieplūdes rēķina no ogļskābās gāzes, ūdens, nitrātiem, sulfātiem un citām samērā vienkāršām vielām veidojas augsti molekulāri savienojumi: ogļūdeņraži, olbaltumvielas, tauki, nukleīnskābes.

No zinātniska redzes viedokļa to var izteikt šādi: kustīgajam elektronam pārvietojoties pa strukturāli savstarpēji saistītu makromolekulu ķēdi, tas tērē savu enerģiju anaboliskās (molekulu veidošanās no mazākām vienībām, patērējot enerģiju) un kataboliskās (molekulu sadalīšanās, atbrīvojot enerģiju) norisēs augos un atbilstošos apstākļos arī dzīvniekos. Mūsdienu priekštatā ierosināta elektrona starpmolekulu pārnese notiek ar tuneļa efekta mehānismu spēcīgā elektriskā laukā.

Šī norise – enerģijas aprite un pārveide bioloģiskās sistēmās – tiek saukta par DZĪVĪBAS ELEKTRONU SHĒMU (Самойлов В.О. Медицинская Биофизика. С.-Петербург: Спецлит, 2007.).

Vielas, kas rodas, veido augu biomasu. Augus ēd dzīvnieki, un aktīvie elektroni pāriet tajos, radot apstākļus olbaltumvielu ķermeņu veidošanai. Katabolisku norišu gaitā, ko arī nodrošina elektronu pārvietojumu sistēmas, atbrīvojas apmēram tikpat daudz elektronu, cik organiskās vielas tos piesaistījušas to fotosintēzē. Elektronus, kas atbrīvojas katabolismā, mitohondriju elpošanas ķēde pārnes uz molekulāru skābekli. Šeit oksidācija ir saistīta ar fosforilirāciju — ar adenozīntrifosfātu sintēzi, pievienojot adenozīndifosforskābei (ADP) fosforskābes atlikumu (tas ir, fosforilirējot ADP). Tā notiek dzīvnieku un cilvēku visu dzīvības norišu energoapgāde.

Esot šūnā, biomolekulas “dzīvo”, apmainās ar enerģiju un elektriskajiem lādiņiem, un tātad ar informāciju, pateicoties attīstītai delokalizētu p-elektronu (elektroni, kam piemīt enerģijas apakšlīmenim un orbitālei p atbilstošā enerģija) sistēmai. Delokalizācija nozīmē, ka vienotais p-elektronu mākonis ir noteiktā kārtībā izkliedēts pa visu molekulārā kompleksa struktūru. Tas ļauj tiem migrēt ne vien savas molekulas robežās, bet arī pāriet no molekulas uz molekulu, ja tās ir strukturāli apvienotas supramolekulās jeb supramolekulāros ansambļos.

Tāpēc tieši p-elektroni spēj uzkrāt un pārveidot saules enerģiju, kāpēc ar tiem ir saistīta visa bioloģisku sistēmu energoapgāde. Tāpēc p-elektronus mēdz saukt par “dzīvības elektroniem”.

Mitohondriju elpošanas ķēdē oksidācijas-redukcijas reakciju gala produkts ir ūdens. Tam ir vismazākā brīvā enerģija no visām bioloģiski nozīmīgām molekulām. Mēdz teikt, ka ar ūdeni organisms izdala elektronus, kas dzīvības norisēs zaudējuši enerģiju. Īstenībā enerģijas rezerve ūdenī nepavisam nav nulle, bet visa enerģija ir saistīta y-saiknēs un to nevar izmantot ķīmiskās pārveidēs dzīvnieka un cilvēka ķermeņa temperatūras un citos fizikāli ķīmiskos apstākļos. Šajā ziņā ūdens ķīmisko aktivitāti ķīmiskās aktivitātes skalā pieņem par atskaites punktu (nulles līmeni).

Absorbējot fotonus, elektroni sasniedz visaugstāko biopotenciālu augu fotosistēmās. No šā augstā līmeņa tie diskrēti (pakāpienveidīgi) nolaižas uz biosfērā viszemāko enerģētisko līmeni – ūdens līmeni. Enerģija, ko elektroni atdod katrā šo kāpņu pakāpienā, pārvēršas ķīmisko saikņu enerģijā un tā uztur dzīvnieku un augu dzīvību. Ūdens elektronus piesaista augi, bet šūnu elpošana no jauna rada ūdeni. Šī norise veido elektronu apriti biosfērā, kuras avots ir Saule.

Aplūkotie priekšstati rāda, ka bioloģisku sistēmu brīvās enerģijas galvenais uzkrājums ir sarežģītu molekulāru kompleksu elektronu ierosināti stāvokļi. Šos stāvokļus pastāvīgi uztur elektronu aprite biosfērā, kuras avots ir Saules enerģija, bet galvenā “darba viela” ir ūdens. Daļa stāvokļu tiek iztērēti organisma ikbrīža energoresursa nodrošinājumam, daļa var tikt rezervēta turpmākam, līdzīgi kā lāzeros pēc uzlādes impulsa absorbēšanas.

Citiem vārdiem, “enerģijas” pārneses jēdziens, kas raksturīgs austrumu medicīnas priekšstatiem un griež ausīs cilvēkam ar Eiropas izglītību, var tikt saistīts ar elektronu ierosinātu stāvokļu virzību caur molekulāriem olbaltumvielu kompleksiem.

Kad vajag veikt fizisku vai prāta darbu, elektroni, kas izkliedēti olbaltumvielu struktūrās, pārvietojas uz vajadzīgo vietu un nodrošina oksidējošu fosforilirāciju, tas ir, lokālas sistēmas energoapgādi. Tādā veidā organisms veido elektronu “enerģijas preču staciju”, kas uztur ikbrīža darbību un ir pamats darba veikšanai, kam vajadzīgs milzīgu enerģijas resursu acumirklīgs pielietojums, vai arī kas norit ārkārtīgi lielu slodžu apstākļos, raksturīgos, piemēram, profesionālajam sportam..

Šādi jēdzieni ļauj mums saistīt vismūsdienīgākos biofizikas priekšstatus ar senajām Austrumu idejām. Dzīvības enerģijas jēdzienā nav nekā mistiska, tā ir biofizikāla norise, ko mūsdienu zinātne ir sīki izpētījusi.

Mēs pastāvam uz elektronu aprites organismā rēķina; to rada saules enerģija un uztur ūdens. Cilvēks būtībā var baroties arī tieši ar ūdeni un Saules enerģiju. Visai ilgi. Badošanās piekritēji veic ārstniecisku badošanos līdz 20-30 diennaktis ilgi. Kā runā, tas ne vien nekaitē organismam, bet arī veicina atbrīvošanos no daudzām likstām. Stāsta, ka siltajās zemēs ir cilvēki, kas vispār dzīvo no rīta saules stariem un ūdens. Tas droši vien ir iespējams, īpaši “sasmakušā” vecumā, bet garlaicīgi gan ļoti!

Nav šaubu, ka cilvēka galvenais enerģijas avots ir ēdiens. Paši lieliskākie produkti un vielas, nonākot organismā, sadalās līdz molekulām, un no tām tiek izgūti aktīvie elektroni. Šie elektroni veicina aktīvu adenozīntrifosfātu molekulu veidošanos, kuras tad uztur gan muskuļu šūnu enerģētiku, nodrošinot šķiedru saraušanos, gan nervu šūnu enerģētiku, ierosas nodošanas norisē apgādājot nervu šūnu izlādes. Īpaši enerģiju tērē mūsu smadzenes. Tās paņem līdz 30% no visas organisma enerģijas.

Smadzenes darbojas pastāvīgi. Atmiņa ir dinamiska nervu impulsu nodošanas norise no viena neirona uz citu. Gan pārmantotā (sugai īpatnā), gan iegūtā atmiņa ir ārkārtīgi enerģijas prasīga. Daudzi sajūtu orgāni darbojas, nemitīgi uztverot un apstrādājot signālu plūsmu no ārējās vides, kas arī prasa nemitīgu enerģijas patēriņu. Bet dažādos fizioloģiskos stāvokļos smadzeņu enerģijas patēriņš tomēr ir stipri atšķirīgs. Jo rosīgāka cilvēka darbība, jo vairāk enerģijas tērē tā smadzenes. Vislielākais enerģijas patēriņš ir radošiem cilvēkiem, kuri smadzenes apzināti lieto kāda uzdevuma atrisināšanai.

Siltasiņu dzīvniekiem ar samērā lielām smadzenēm izšķirošs kļūst ķermeņa izmērs. Mazie kurkuļi bez kalorijām bagātas intensīvas barošanās vienkārši nevar iztikt. Sīki kukaiņēdāji ik dienas apēd milzīgu barības daudzumu. Sarkanzobu cirslītis ik dienas patērē vairākas reizes par savu masu lielāku barības daudzumu. Bagātīga ir sīko sikspārņu un putnu barošanās. Lielākajiem zīdītājiem nervu sistēmas un ķermeņa masas attiecība palielinās uz ķermeņa pusi. Reizē ar nervu sistēmas relatīvo izmēru samazināšanos krītas arī tās patērētā enerģija. Tāpēc liels dzīvnieks ar lielām smadzenēm ir labvēlīgākā stāvoklī kā mazs.

Daudziem maziem dzīvniekiem ar relatīvi lielām smadzenēm ir izveidojies organisma aizsardzības mehānisms no enerģijas pārtēriņa — sastingums jeb pāreja snaudā uz vairākām stundām. Sīkie siltasiņu dzīvnieki vispār var atrasties divos galvenajos stāvokļos: hiperaktivitātē un snaudā. Starpstāvokļi ir mazefektīvi, jo enerģijas patēriņu neatsver dabūtā barība. Lielo zīdītāju fizioloģijā sastingums nav iespējams, tomēr arī lielie siltasiņu dzīvnieki dažādos veidos aizsargā sevi no liela enerģijas patēriņa. Visi zin ilgstošo lāču ziemas šķietamo snaudu, kas ļauj netērēt enerģiju barības ieguvei nelabvēlīgā laikā. Enerģijas taupīšanas ziņā vēl raksturīgāka ir kaķu dzimtas uzvedība. Lauvas, gepardi, tīģeri un panteras, kā arī mājas kaķi lielāko daļu laika pavada pussnaudā. Ir uzskaitīts, ka kaķu dzimtas dzīvnieki apmēram 80% laika ir neaktīvi, bet 20% laika tērē medījuma meklēšanai, vairošanās aktiem un attiecību noskaidrošanai savā sugā. Bet pat snauda tiem nenozīmē gandrīz pilnīgu dzīvības norišu apstāju kā sīkajiem zīdītājiem, amfībijām un reptiļiem. Tā ka guliet veseli, miega laikā jūsu organisms uzkrāj enerģiju, risina daudz prāta uzdevumu. Kad cilvēki beidzot iemācīsies efektīvi mācīties miegā? Cik labi būtu apgūt valodas patīkamā pussnaudā…

Visi minētie priekšstati ir zinātniski pierādīti un šaubas neizraisa. Bet kā tas zinātnē mēdz bieži būt, tie neizsmeļ visu norišu daudzveidību un neļauj atbildēt uz visiem jautājumiem. Un pirmkārt – kur sportisti un karavīri ņem enerģiju ārkārtīgās slodzēs, kāpēc torero turpina būt aktīvs pēc divām korridas stundām, kā mūsu psīhe spēj strauji palielināt enerģijas atdevi? Mūsdienu zinātnes pretrunas aplūkosim samērā vienkāršā piemērā.

VAI PUTNS SPĒJ PĀRLIDOT OKEĀNU JEB KUR SPORTISTI SMEĻ ENERĢIJU?

Ir vispāratzīts, ka muskuļu darba veikšanai pastāv divi enerģijas izguves veidi: skābekļa vidē un bezskābekļa vidē. Var teikt, ka izguve notiek organisma uzņemtās barības ķīmiskā pārstrādē, pārnesot mitohondrijā elektronus ar adenozīntrifosfātu ražošanas nolūku, kuri kalpo par muskuļu enerģētiskiem “akumulatoriem”. Šāds redzes viedoklis, varētu domāt, labi apraksta dažādus organisma enerģētiskā nodrošinājuma veidus, tomēr sīkāks biofizikāls iztirzājums rāda, ka šāda koncepcija ir nepilnīga.

Aplūkosim vienkāršu jautājumu: vai mazs putniņš spēj pārlidot okeānu jeb veikt simtiem kilometru lidojumā bez apstājas? Kad iekāpjam lidmašīnā un lidojam no Maskavas uz Parīzi, startā lidmašīnu uzpilda ar degvielu, un finišā šī degviela ir gandrīz visa iztērēta. Viss notiek atbilstoši fizikas likumiem: degvielas molekulāro saikņu enerģija tiek pārvērsta dzinēju enerģijā (ņemot vērā visus zudumus, lietderības koeficients ir visai zems, kāpēc mums draud enerģētiskā krīze). Ja mēs aprēķinātu iztērētās un radītās enerģijas, visi skaitļi labi sakristu. Pie kam, enerģijas radīšana notiek, samazinoties lidmašīnas masai – par iztērētās degvielas masu.

Tā rēķinot, putniem lidojumā pastāvīgam adenozīntrifosfātu krājumu – enerģijas krājumu – papildinājumam ir jātērē sava ķermeņa masa. Vislabāk to darīt no taukiem kā visenerģētiskākās “degvielas”. Tāpēc visās grāmatās tiek rakstīts, ka putni pirms lidojuma daudz ēd, lai uzkrātu tauku rezervi, kas tad ir enerģijas avots lidojumā. Paraudzīsimies, kā tas notiek īstenībā.

Žurnālā “Nature” bija publicēti lielas starptautiskas biologu grupas pētījumu rezultāti (Wikelski M., Tarlow E. M., Raim A., Diehl R. H., Larkin R. P., Visser G. H. Costs of migration in free-flying songbirds. Nature. Vol 423.12 June 2003. p 704.). Tie ir veikuši tiešus mazu putniņu – Catharus ģints strazdu, kuri 42 dienas ceļo no Panamas uz Kanādu – enerģijas patēriņa pētījumus. Tika uzrādīts, ka uz 4800 kilometriem šie putni (katrs ap 30 gramus smags) iztērē 4450 kilodžoulus enerģijas — apmēram 0,93 kilodžoulus uz kilometru. Pie tam enerģijas patēriņš uz lidojuma dienu (600km bez apstājas 7,5 stundas ilgi) ir apmēram 130 kilodžoulu, kas uz kilometru ir 0,22 kilodžouli jeb 17 kDž uz lidojuma stundu. Šie dati labi sakrīt ar aprēķinu un laboratorijas izmēģinājumu rezultātiem gaisa tunelī (Lindstrom A., Klaassen M. & Kvist A. 1999. Variation in energy intake and basal metabolic rate of a bird migrating in a wind-tunnel. Funct. Ecol. 1999. 13:352-359. McWilliams S. R., Guglielmo C, Pierce B and Klaassen M. Flying, fasting, and feeding in birds during migration: a nutritional and physiological ecology perspective. J of Aviation Biology 35: 377…/393, 2004.), un no to iztirzājuma zinātnieki pārsteigti uzzināja, ka galveno enerģiju putni tērē nevis lidošanai, bet ēšanai. Tā ka ņemiet vērā, ka kārtīgas pusdienas nozīmē lielu enerģijas patēriņu, tāpēc nav ieteicams saēsties pirms nozīmīgas tikšanās, eksāmena vai sacensībām. Bet atgriezīsimies pie putniem.

Vienlaikus tiešo mērījumu iznākumā tika atklāts, ka pārlidojumā strazdi gandrīz nezaudē svaru (zudumi ir mazāki par 6% no svara), bet tauku daudzums paliek nemainīgs. Gaidītais, ka tie enerģiju iegūst, tērējot savus taukus, nepiepildījās. Putniņi tiešām pirms lidojuma palielina tauku daudzumu, bet tie kalpo galvenokārt siltuma saglabāšanai. Jo augstāk, jo aukstāks, un lai netērētu papildus enerģiju siltumam, putni veido “siltumizolāciju”, mētelīti, kas tos lidojumā sargā no aukstuma.

Veiksim vienkāršus aprēķinus. 30 gramus smagam putnam 6% ir 1,8g. Sadedzinot 1g ogļhidrātu, izdalās 4 kilokalorijas enerģijas (16,75 kDž), 1g tauku dod 9kkal jeb 37,68kDž. 1,8g ķermeņa masas tieša pārvēršana enerģijā var nodrošināt no 30 līdz 68kDž. Īstenībā šis skaitlis ir daudz mazāks, jo pārvēršanas koeficients organismā ir daudz mazāks par 100%.

Kā redzam, no 130kDž, kas vajadzīgi lidojumam, ar barības krājumu sadedzināšanu var nodrošināt mazāk par pusi. Jo vairāk tas attiecas uz putniem, kas lido pār Atlantijas okeānu. Piemēram, sarkanspārnu tārtiņi, kuru spārnu vidējais vēziens ir vien 34cm, savās sezonas migrācijās veic beznosēšanās 3300km pārlidojumu ar ātrumu ap 90km/st no Aleutu līdz Havaju salām. No klasisku priekšstatu viedokļa tāds lidojums nav iespējams, putniem būtu jānobeidzas no novājēšanas kaut kur pusceļā.

Tātad, no klasiskā redzes viedokļa putnu migrācijas lidojumi nav iespējami!

Tomēr putni par to neko nezin un pārlido jau tūkstošiem gadu.

Vai tiešām putni darbojas pēc kādiem citiem, mums nezināmiem fizikas likumiem?

Mēs ļoti piesardzīgi izturamies pret “īpašu bioloģisku likumu jeb īpašas bioloģiskas enerģijas” apspriešanu. Jebkuru neizprotamu norisi vispirms jāmēģina izskaidrot ar zināmām likumsakarībām. Mūsdienu bioloģijā ļoti lielas izredzes ir SINERĢĒTIKAS – zinātnes par atvērtām termodinamiskām sistēmām – likumsakarību lietojumam. 19.gadsimta klasiskā zinātne visas sistēmas aplūkoja kā SLĒGTAS – tādas, kas pastāv iekšējās norisēs. Šāda pieeja noveda pie daudziem strupceļiem termodinamikā un fizikā. Pretrunas atrisinājās, pateicoties Iļjas Prigožina un Hakena zinātnisko skolu darbiem. Viņi pierādīja, ka vairums īstenu dabas sistēmu ir jāuzskata par ATVĒRTĀM – tādām, kas pastāv apmaiņā ar apkārtējo telpu – ne vien ar vielu, bet arī ar enerģiju un informāciju. Pie kam ar pēdējiem katrā noteiktā gadījumā var saistīt noteiktas fizikālas norises. Aplūkosim enerģijas izguves mehānismu no gaisa, piemēram, kā tas ir putniem.

Tā ir arī ar bioenerģiju. Daudz jau zinām, daudz saprotam, bet tā nav pēdējā patiesība. Un izziņas ceļā mūs vēl gaida daudz brīnumainu atklājumu. Bet atgriezīsimies pie putniem.

Putnu elpošanas sistēma ir ja ne vispilnīgākā, tad vissarežģītākā no visiem mugurkaulniekiem. Elpvados neizmantots gaiss ir vien trahejā, bet caur plaušām gaiss plūst tikai vienā virzienā, pie kam pilnu ciklu gaiss iziet divos elpošanas pāros (ieelpa-izelpa, ieelpa-izelpa), tā sauktajā dubultelpošanā. Bronhas, ieejot plaušās, nodod gaisu otrās pakāpes bronhās, kas daļēji iziet ārpus plaušām un veido gaisa maisus, kas izvietoti dažās putna ķermeņa vietās. Otrās pakāpes bronhas savā starpā savieno daudzas parabronhas, kas apvītas ar asinsvadu kaplāru tīklu. Gaisa maisu tilpums ir vairākas reizes lielāks par plaušu tilpumu. Gaisa maisi ir izvietoti starp iekšējiem orgāniem, starp muskuļiem, zem ādas, un ir savienoti ar vairākiem kaulu dobumiem. Gāzu apmaiņā gaisa maisi nepiedalās, tie pilda citus uzdevumus, tostarp nozīmīgākie ir plaušu ventilācija un siltumatdeve. Galvenā putnu elpošanas īpatnība – plaušas, kas netiek izplestas, ir slēgtas cietā krūšu kurvī, kas nemaina tilpumu. Tāpēc plaušas tiek gaisa caurpūstas ar bronhu sistēmas palīdzību, bet gaisa plūsmu uztur elpmaisu tilpuma izmaiņa.

Zīmīgi, ka putnu elpvados nav atklāti nekādi vārsti, un visa savādā gaisa kustība notiek saskaņā ar hidrodinamikas likumiem. Gāzu apmaiņas straujumu veicina asinsrites pretplūsmas sistēma putnu plaušās, tas ir, asinis un gaiss plūst pretējos virzienos. Tādēļ “svaigāks” gaiss saskaras ar “arteriālākām” asinīm, kas nodrošina efektīvu gāzu apmaiņu. No 1 litra gaisa putni izgūst 40 mililitrus skābekļa (zīdītāji — 30ml), pie tam skābekļa spraigums (напряженность) arteriālajās asinīs ir lielāks, bet ogļskābās gāzes spraigums mazāks kā izelpojamā gaisā!

Tālākās šīs nodaļas lappuses līdz nodaļas secinājumiem cilvēkiem, kuri ne visai interesējušies par bioloģiju, var izrādīties pārāk apgrūtinošas, tāpēc tās var bez liela zaudējuma izlaist. Galvenā doma ir, ka mūsdienu zinātniskie priekšstati ir pareizi, bet ne vienmēr pilnīgi pabeigti. Zinātne nav sastingusi pilnīga sistēma, bet dzīvs organisms, kas pastāvīgi attīstās un sasniedz jaunus apvāršņus. Idejas ar vislielākajām izredzēm dažkārt laikabiedriem šķiet neprātīgas, bet vēlāk pie tām pierod un uztver bez brīnīšanās.

Skābekļa molekulai piemīt daudz unikālu īpašību. Tai ir divi elektroni ar paralēliem spiniem valences molekulārajā orbitālē (М ^^, kur zīme ^ nozīmē elektronu ar noteiktu spina virzienu). Tāds ārējā elektronu apvalka stāvoklis tiek saukts par tripletu. Tripleta skābeklis 3O2 ; tas ir skābekļa molekulas pamatstāvoklis) ir potenciāls enerģijas avots, tomēr tā nevar īstenoties patvaļīgi, jo atbilstoši Vīgnera saglabāšanās likumam tieša reakcija ar molekulām singletā (singlets skābeklis jeb 1O2 ir molekulāra skābekļa elektroniski ierosināts stāvoklis, kas ir nenoturīgāks kā parastajam tripleta skābeklim) stāvoklī nav iespējama. Tas ir viens no tripleta skābekļa noturīguma nosacījumiem. Ir vairāki skābekļa aktivizācijas veidi, un viens no tiem ir vienelektrona vairošanās. Skābeklim pārtverot elektronus, rodas starpprodukti – skābekļa aktīvās formas (ROS, reactive oxygen species). Daļa no tām ir brīvie radikāļi – molekulas ar elektronu nepāra skaitu ārējās orbitālēs. Lai iegūtu otru elektronu, tādas molekulas aktīvi mijiedarbojas ar apkārtējām molekulām, kas tad kalpo par elektronu donoriem. Brīvais radikālis satver elektronu un pārvēršas par molekulu, kamēr tā donors sāk meklēt savu donoru. Tādā veidā brīvie radikāļi var izraisīt ķēdes reakciju tādos organisku molekulu kā lipīdi, proteīni, ogļhidrāti šķīdumos. Optimāla vide tādām norisēm ir asinis.

Radikāļu ķēdes reakcijas tiešām var kaitēt bioloģiskām molekulām mēģenē (in vitro), tāpēc skābekļa aktīvās formas bioloģiskajā un medicīniskajā literatūrā tiek uzskatītas par veselībai kaitīgu faktoru. Tomēr liels datu apjoms liek domāt, ka īstenībā skābekļa aktīvās formas ir bioloģiskās norises nozīmīga sastāvdaļa. Saskaņā ar dažādiem vērtējumiem 10-15% patērētā skābekļa miera stāvoklī tiek pārveidoti vienelektrona mehānisma norisē, kā gaitā rodas skābekļa aktīvās formas. Spriedzes vai aktīva darba apstākļos, kad skābekļa aktīvās formas ražojošo enzīmu aktivitāte palielinās, skābekļa patēriņš palielinās par 20-40%, un viss šis virsnormas daudzums tiek pārveidots vienelektrona mehānisma norisē. Tātad skābekļa aktīvajām formām vajadzētu būt nozīmīgai lomai normālā fizioloģijā.

Būtiski svarīgi ir, ka rekombinācijas norisē izdalās enerģijas kvanti, kas ekvivalenti redzamā vai ultravioletā diapazona enerģijai. Galvenais donors šajās norisēs ir ūdens molekulas, kurām ir vismazākais jonizācijas potenciāls. A.Gurvičs un E.Sent-Djerdji neatkarīgi viens no otra uzrādīja, ka dzīvās sistēmās elektronu ierosinājuma enerģija neizkliedējas siltumā, bet tiek nodota ar makromolekulām vai to ansambļiem. Enerģijas porcijas, kas ekvivalentas fotonu enerģijai, kas rodas radikāļu rekombinācijas reakcijās, var kalpot par bioķīmisko reakciju palaidējiem (trigeriem), nodrošinot metabolisku norišu ritmisku raksturu.

Katrā ķēdes reakcijā atbrīvojas līdz 8 elektronvolti (EV) enerģijas. Putnam, kas lidojot ieelpo miklu gaisu, tas rada papildus enerģijas avotu adenozīntrifosfātu ražošanai muskuļos. 1EV ir vienāds ar 1.6х10-19 džouliem, vienā gaisa kubikcentimetrā ir apmēram 1016 molekulu, tāpēc 100kDž enerģijas ražošanai putnam ir jāpārstrādā apmēram 106 kubikcentimetri gaisa. Putna elpošanas biežums lidojumā ir 60-160 cikli minūtē. Tāpēc šā gaisa apjoma caurlaišanai putnam vajag 102-103 minūtes jeb 2 līdz 16 stundas. Šis laiks ir salīdzināms ar migrācijas lidojuma ilgumu.

Aprakstītais mehānisms nepretendē uz pilnību sīkumos, bet tas ļauj izdarīt dažus secinājumus:

  1. . Mūsdienu biofizikas koncepcijas vēl tikai veidojas, aina ir tālu no pilnības.

  2. . Bioloģiskie organismi izgūst enerģiju ne vien no barības, bet arī tieši no gaisa, ūdens un gaismas.

  3. . Ārējiem stimuliem ir pamatliekoša loma dzīvības iekšējo norišu aktivācijā. Citiem vārdiem, supervāji informatīvi stimuli aktivizē homokinētisku ķēdes reakciju kaskādes.

Izklāstītie pamatlikumi kaut kādā mērā ir lietojami arī cilvēka organisma energoapgādes norisēm, īpaši aktīvas darbības, piemēram, ilgstošu sportisku sacensību gaitā. Piemēram, triatlona sacensībās sportisti iztērē milzīgu enerģijas daudzumu bez iespējas to būtiski papildināt. Dabiski, aplūkotais mehānisms prasa sīku izpēti attiecībā uz cilvēka organismu, tomēr šādā pieņēmumu variantā tas ļauj iezīmēt praktiskus sportista organisma energoapgādes palielināšanas veidus.

FIZIKĀLĀ UN PSĪHISKĀ ENERĢIJA

Katrs ir piedzīvojis pēkšņu spēku un enerģijas pieplūdumu, bet citā brīdī – izsīkumu un nespēku. Jogi meditējot mācās “strādāt ar enerģijām”, “pārdalīt enerģijas”, tajā laikā tiešām izjūtot šo enerģiju burtiski taustāmu plūsmu. Aizraušanās ar dažādiem vingrinājumiem un dīkas sarunas populāros televīzijas raidījumos par enerģētiku ir veicinājušas daudzu ārstu un akadēmisku zinātnieku neticīgumu šai lietai. Tiešām, vai “psīhiskajā enerģijā” maz ir kaut kas īpašs, jeb arī tas ir vien kaut kā zinātnē labi zināma, bet plašai sabiedrībai neizprotama apzīmējums? Papūlēsimies to noskaidrot.

Renē Dekarts 17.gadsimtā pasludināja dvēseles un miesas nodalītību. Ar to viņš nodrošināja zinātnes attīstības iespēju pilnīgas Baznīcas kundzības apstākļos viņa laika sabiedrībā. Šī koncepcija bija pamats materiālismam, kas pilnīgi noliedza dvēseles un garīguma jēdzienus. “Cilvēks nav nekas vairāk kā labi organizēta mašīna” — sludina daudzi zinātnieki līdz pat mūsdienām. Psīholoģija zinātnes stāvokli ieguva tikai 20.gs. sākumā, pateicoties Zigmunda Freida un viņa sekotāju darbiem, kad tika atzīts, ka psīhiskā darbība var būt pētāma un regulējama lieta. 20.gs. beigās sāka noskaidroties psīhes ietekmes uz fiziskā ķermeņa norisēm galvenie mehānismi. Izrādījās, ka mūsu domas, jūtas un emocijas tiešām ietekmē fizioloģiskās norises, un jo vairāk mēs to izpētām, jo vairāk nonākam pie domas, ka šī ietekme lielā mērā izrādās veselībai un ilgam mūžam noteicoša. Tomēr vēl šobrīd pat vairums ārstu vāji priekšstata, cik tas nozīmīgi.

Šobrīd fizioloģijā ir uzkrāts daudz datu, kas pierāda psīhisko un fizioloģisko norišu saistību. Viens no virzieniem ir funkcionālo reakciju uz emocijām un prāta darbību pētījumi. Uzbudinājuma, pārbīļa, spriedzes gadījumos mainās balss tembrs un modulācija, cilvēks bālē vai sarkst, apstulbst vai sāk rosīties. Tās visas ir veģetatīvās nervu sistēmas reakcijas. Tās notiek neapzināti, ir atkarīgas no nervu sistēmas tipa un vingrināšanās. Pirmajā lēcienā izpletņlēcējs neizbēgami satraucas, un fiziologs var izmērīt tam veselu reakciju gammu; pieredzējušam izpletņlēcējam simtajā lēcienā šīs reakcijas būs ļoti vāji izteiktas vai nebūs vispār.

Sīkāk pētot, ir noskaidrojies, ka visas šīs reakcijas vada ķīmisku vielu kaskāde, kuras izstrādā smadzeņu vadīti iekšējās sekrēcijas dziedzeri. No zinātniska viedokļa “emociju modalitāti, kvalitāti, to intensitāti nosaka noradrenerģiskās, dofamīnerģiskās, serotonīnerģiskās, holīnerģiskās sistēmas savstarpējās attiecības, kā arī vesela virkne neiropeptīdu, tostarp endogēnie opiāti. Noskaņojuma un nesavaldības pataloģijas attīstībā nozīmīga loma ir biogēniem amīniem (serotonīnam, dofamīnam, noradrenalīnam)”.

Zinātniskajā literatūrā ir sīki aprakstīts, kurš orgāns izstrādā tādas vai citas vielas, kā atsevišķas smadzeņu struktūras piedalās šajā norisē, un kā tas ietekmē emocionālo stāvokli un noskaņojumu.

Uz šīm zināšanām dibinās jaunu ārstniecisku preparātu izstrāde, kas paredzēti nomāktības stāvokļu atvieglināšanai, agresijas lēkmju novēršanai, emocionālās jomas aktivācijai. Vairāki no šiem preparātiem ir izrādījušies ļoti iedarbīgi klīniskajā praksē.

Vienlaikus ir radies cits virziens: ja jau noteiktas vielas ir saistītas ar noteiktām emocijām, tad var izstrādāt “prieka tabletes” un “laimes tabletes”. Tiešām var, un uz to dibināta vesela daudzmiljardu industrija. Sintētisko narkotiku industrija.

Lūk, šeit esam nonākuši līdz galvenajai pretrunai starp neiroķīmiju un īsto dzīvi. Jā, katru prāta vai jūtu darbību nešaubīgi pavada īpašu ķīmisku vielu izplūde smadzenēs un visā ķermenī. Šīs vielas veicina simpātiskās (“trauksmes”) un parasimpātiskās (“atslābuma”) nervu sistēmas darbīgumu, izraisot noteiktas reakcijas. Varam teikt, ka smadzenes darbojas kā diriģents, kas pārvalda simtiem muzikantu saskaņotu darbību. Bet tāpat kā orķestrī katrs muzikants ir personība, mākslinieks, kas klausa diriģenta norādījumus, bet kuram ir arī savi priekšstati par to, kā jāspēlē Mocarts vai Šostakovičs, tā arī organismā katra sistēma var savādāk reaģēt uz vienām un tām pašām komandām. Bet diriģents spēlē pēc notīm! Viņš atskaņo to, kas dots no ārienes. Tāpat ir arī mūsu organismā. Smadzenes diriģē, bet notis nosakām paši.

Emociju darbības ķīmiskās vadības paņēmieni saduras ar milzīgiem ierobežojumiem. Antidepresanti strauji zaudē iedarbīgumu, un tiem bieži ir blaknes. Narkotikas izraisa atkarības un efekta sasniegšanai prasa dozu palielināšanu, neizbēgami novedot pie organisma pilnīga sabrukuma. Kad bioķīmiskās norises izraisa augstākās funkcijas, iekšējās norises, tas mums dāvā prieku un skumjas, sajūsmu un iedvesmu. Kad šīs norises tiek veicinātas ar ķimikālijām, tās noved pie sabrukuma. Var uzbūvēt automātu, kas atdarina diriģenta kustības atbilstoši notīm, tomēr katrs mūzikas mīļotājs tādu izpildījumu novērtēs kā tehniski pareizu, bet bez dvēseles.

Tātad, ir stingri pierādīts, ka emocijas un noskaņojums ietekmē fizioloģiskās norises un caur tām – veselības stāvokli. Ja gribam būt veseli, mums ir jāpieredz apliecinošas, labvēlīgas emocijas. Nekādas tabletes to neaizstās. Starp faktoriem, kādi ir atklāti pie visiem ilgdzīvotājiem dažādās mūsu planētas malās, pirmajā vietā ir zems emocionālu konfliktu un spriedžu līmenis.

Ja vēlaties dzīvot ilgi un veselīgi, smaidiet un nesarūgtinieties nieku dēļ!

Mācieties pārlaist spriedzes. To normālai uztverei ir vien divi ceļi – humors un filosofija. Spriedzes stāvokļi rodas visiem cilvēkiem, bet tos pārlaiž dažādi.

Neļaujieties dzīves rutīnai. Mūsu dzīves lielākā daļa aiziet ikdienas rūpēs. Piecelties, iztīrīt zobus, paēst, iet uz darbu… Šī notikumu virtene ir vienveidīga, garlaicīga, bet nepieciešama. Sīkas rūpes, sīkas nepatikšanas, sīki prieki. Riņķošana pa dzīvi, kam nav ne mērķa, ne jēgas.

Tāda attieksme tad arī rada garlaicību, vienaldzību, nomāktību un pakāpenisku visu iespējamo slimību attīstību.

Kad cilvēkam nenākas katru dienu cīnīties par dzīvi, nenākas risināt sarežģītus uzdevumus, to pārņem garlaicība, pat ja viss apkārt ir labs un mierīgs.

Emocijas mums ir nepieciešamas! Jūtas mums ir nepieciešamas! Dzīvē ir vajadzīga jēga un dzinuļi!

To saprast un rast sev apmierinājuma brīžus ir ļoti nozīmīgi. Tas jādara īpaši un apzināti.

Var atrast tik daudz nelielu bet priecīgu brīžu!

Bet tie ir īpaši jāorganizē. Savas dvēseles labad vajag pacensties un atcerēties, ka tā prasa tādas pat rūpes kā ķermenis, īstenībā pat daudz lielākas. Pārfrazējot pazīstamu teicienu, var teikt: neļauj savai dvēselei izkalst!

APZIŅAS REZERVES

Visi šie prātojumi pilnā mērā attiecas uz organisma enerģētiku. Energoapgādes pamatnorises smadzeņu vadībā regulē veģetatīvā nervu sistēma, mēs tās nemanām un par tām nedomājam. Bet ārkārtas gadījumos ieslēdzas citi mehānismi un citas rezerves. “Apziņas” rezerves.

enerģijas rezervju aktivizācijas mehānisms psīhiskā uzbudinājumā ir neizprasts. Tas nav pētīts – pārāk grūti to atdarināt laboratorijas apstākļos. Acīmredzami, ka ieslēdzas kādas enerģētikas rezerves, visdrīzāk elektronu pārdale no orgāniem un sistēmām uz muskuļiem. Nekādas mistikas šādā norisē nav. Dažas īpatnības mēs labi zinām. Kad japāņu cīņas meistars ar rokas triecienu salauž ķieģeļu krāvumu, tā ir bezskābekļa norišu ieslēgšanās. Tās ļauj izvērst lielu jaudu, bet īslaicīgi. Krokodils lielā ātrumā metas virsū upurim, sasniedzot uz zemes ātrumu līdz 60km/st, bet pēc tam noguļas upes dibenā un vairākas stundas atjauno enerģiju.

Cilvēka organismam piemīt milzīgas izdzīvošanas un pielāgošanās rezerves. Cilvēks var piemēroties visplašākajam apstākļu un slodžu spektram. Vajag vien ticēt sev, nekrist panikā un ar veselu saprātu novērtēt apstākļus. Bezgalīgas organisma rezerves nav, tomēr milzīgas. Psīhiskā mobilizācija ļauj iedarbināt dzīļu rezerves, pārdalīt tās darba veikšanai, bet galu galā rezerves ir jāpapildina. Dabiski, ar ēdienu. Bez pilnvērtīga ēdiena nav ilgstoša darba. Pie tam pēc lielām slodzēm nozīmīga loma ir bagātīgai ūdens dzeršanai un pilnvērtīgai atpūtai (pēc ilgas badošanās gan ar ēšanu jābūt uzmanīgiem).

Ar gribas spēku organismam var likt strādāt visai ilgi. Nāks otrā, tad trešā, tad ceturtā elpa. Galvenais – cilvēkam nav jāzaudē dūša un ir pārliecināti jāiet uz mērķi. Pēc kuģu bojā ejas jūrnieki bieži ir izglābušies plostos un laivās, bet kad atrasti, dzīvi palikuši daži. Pēc dažām dienām okeānā cilvēki ir miruši no slāpēm un izmisuma. Tur lūk ir atrisinājums! Cilvēki ir miruši galvenokārt no izmisuma, ne tikdaudz no slāpēm. Franču ārsts Alēns Bombārs ir pierādījis, ka okeāna plašumos bez ēdiena un ūdens krājumiem var iztikt ilgu laiku, pārtiekot vien no tā, ka var izgūt no jūras. Viņš vienatnē mazā gumijas laivā 65 dienās šķērsoja Atlantijas okeānu no Kanāriju salām līdz Barbadosai. Visu to laiku viņš pārtika tikai no paša noķertām jēlām zivīm un dzēra tikai lietus vai jūras ūdeni, vai no zivīm izspiestu sulu. Nav pamata šo cilvēku pieskaitīt izciliem “jūras vilkiem”, līdz tam divas reizes izbraucis laivā bez kāda mērķa, šķiet, nepratis arī peldēt. Tomēr viņa varoņdarbs ir viens no cilvēces izcilākajiem sasniegumiem sacensībā ar okeānu.

“Leģendāru kuģu bojāeju upuri, kas miruši priekšlaicīgi, es zinu: ne jūra jūs nogalēja, ne bads, ne slāpes! Šūpojoties kaiju žēlo klaigu pavadībā, jūs mirāt no bailēm” — tā viņš rakstījis savā grāmatā “Aiz borta pēc paša gribas”.

Un tas ir apstākļos, kad pasaulē pieaug cilvēku, kas cieš no hroniska trauksmīguma, spriedzes, panikas uzbrukumiem, skaits.

Mums ir dota Apziņa un dots Gribas Spēks. Ar to mēs atšķiramies no visas dzīvnieku pasaules. Mēs varam pārvaldīt savu organismu un ietekmēt apkārtējo telpu. Cilvēki, kuri to apjēdz, dzīvo apzinātu dzīvi un paši nosaka savu likteni. Viņi ir nevis dīkas skaidas Esamības Okeānā, bet gan airētāji, kas droši virza savu laivu cauri viļņiem un straumēm.

STAMBULA, STAMBULA

2005.gada maijā Turcijas galvaspilsētā Stambulā ieradās grupa no Sankt-Pēterburgas, lai piedalītos “Pirmajā Turcijas Parapsīholoģijas Kongresā”.

Jāatzīmē, ka mūsu stends piesaistīja īpašu uzmanību. Katrā pārtraukumā sastājās gribētāju saņemt sava enerģētiskā lauka izdruku rinda. Tā ir parasta lieta šādos kongresos. …

Kopumā visu ziņojumu galveno ideju varēja attiecināt uz galveno: vai mēs esam vien materiāli objekti, ko vada fizioloģiski impulsi un psīholoģiski dzinuļi, vai mūsos tomēr ir kaut kas augstāks, kas mūs izdala no dzīvnieku valstības un pievieno īpašu jēgu visai mūsu cilvēka dzīvei? Citiem vārdiem – vai mūsos ir “dvēsele” un “Dieva Dzirksts”, jeb mēs tomēr esam vien vissaprātīgākie dzīvnieki?

Parapsīhologi nu jau 150 gadus pūlas uz šiem jautājumiem atbildēt, pētot īpašas cilvēka apziņas parādības. Varētu domāt – kā var pētīt pārdzimšanu? Tomēr amerikāņu profesors Jans Stīvensons no Virdžīnijas universitātes tam ir izstrādājis īpašu metodiku. Viņš ir ceļojis pa dažādām valstīm un pierakstījis bērnu stāstus, kuri atcerējušies savas iepriekšējās dzīves. Tie ir stāstījuši par vietām, kur iepriekš “it kā” dzīvojuši, par situācijām, kādās “it kā” bijuši. Jūs tādu stāvokli nepazīstat? Vai jums nav gadījies, ka, nokļūstot kādā vietā, jūs pēkšņi piedzīvojat sajūtu, ka tur esat jau bijuši, ka pazīstat to vietu? Psīhologi tādu sajūtu sauc par “dežavū” (deja vu) un pūlas to izskaidrot ar smadzeņu novirzēm – uztveres un atmiņas kļūdām. Bet varbūt tās nav kļūdas?

Jans Stīvensons ir izstrādājis bērnu pārdzimšanas atmiņu novērtējuma skalu. Augstākais līmenis – kad bērni sāk runāt svešās valodās, kādas nelieto neviens no apkārtējiem. Tādu gadījumu nav daudz, bet tomēr ir, un daļa no tiem ir apstiprināti ar visu zinātnisko precizitāti. Īpaši iespaido, ja tā ir kāda sena, mūsdienās nelietota valoda. Dabiski, bērns pats nesaprot, ko runā, un apkārtējiem viņa runa šķiet bezjēdzīga ķīniešu ābece.

Ir arī gadījumi, kad bērni var aprakstīt kādas vietas un stāvokļus, kas vēlāk apstiprinās. Daudz tādu gadījumu nav, pirmkārt tāpēc, ka atrast noteiktu vietu pēc izplūduša apraksta ir sarežģīti. Dažreiz tas tomēr izdodas, kad vietai ir īpašas pazīmes, kad vieta atrodas ne pārāk tālu no intervijas vietas, bet bērna radi un kaimiņi ieinteresēti iesaistās iztaujāšanā.

Un visbeidzot kaut kādu vietu un stāvokļu apraksti, kas nerod apstiprinājumu, bet satur informāciju, kuru bērnam ir grūti sadomāt. Pieņemsim, citu laiku un tautu apģērba un sadzīves īpatnības.

Sākumā Jans Stīvensons materiālus vāca Indijā un Dienvidaustrumu Āzijā. Tur pārdzimšanas ideja ir dabiska, un bērnu atmiņas par “par iepriekšējo dzīvi” nevienu nepārsteidz. Ir labi zināms, ka, meklējot jaunu Dalai Lamu, bērnam no priekšmetu grupas ir nekļūdīgi jāizvēlas lietas, kas piederējušas aizgājušam Dalai Lamam. Un tāds bērns vienmēr tiek atrasts, pat ja meklējumos jātērē gadi. Tāpēc šajās zemēs Jana Stīvensona intervijas ir sagaidītas ar interesi un atbalstu no visiem dalībniekiem. Tomēr vēlāk šis amerikāņu pētnieks un viņa sekotāji izvērsa meklējumus citās Āzijas valstīs un Eiropā. Izrādījās, ka arī tur varēja atrast bērnus ar neparastām atmiņām. Kongresā, tostarp, kāds profesors no Šveices ziņoja par savu dažu gadu darba Turcijā interviju rezultātiem. Viņam bija izdevies atrast vairāk kā desmit bērnus, kas atcerējušies iepriekšējās dzīves. Šos pētījumus stipri traucē televīzija. Ko tik bērni tur nesaskatās… Tāpēc rezultātos tika iekļauti vien mazu bērnu atmiņas un pārsvarā tādu, kas dzīvo laukos. Tur bērni tomēr vairāk lauka pavada ārā, prom no ekrāna. Tiesa gan, pat pilsētā diez vai kāds skatīsies raidījumus svešā valodā, jo vairāk – izzudušā.

Īpaša uzmanība šajā Kongresā tika pievērsta Apziņas pētījumiem, īpaši Izmainītajiem Apziņas Stāvokļiem. Šo terminu mēs vēl ne reizi vien atgādināsim šīs grāmatas lappusēs, jo ir jēga to aplūkot īpaši. Galvenais mūsu apziņas nesējs ir smadzenes, un zinātnieki daudzus gadsimtus pūlas ietikt to noslēpumos. 20.gadsimts ļāva spert milzīgu soli šajā virzienā. Slimnieku ar insulta vai ievainojuma daļēji bojātām smadzenēm izpēte, signālu no smadzenēs implantētiem elektrodiem iztirzājums un elektroencefalogrāfija – elektrisku potenciālu uz galvas virsmas pieraksts – ir ļāvuši izveidot smadzeņu apvidu un to reakcijas uz dažādām – gaismas, skaņas, kairinājuma – iedarbēm sīku karti. Starp citu, atcerēsimies, ka elektroencefalogrāfija tika radīta telepātijas pētīšanai un ilgu laiku tika pierakstīta viltus zinātnei – kā nejaušu svārstību pieraksts. Tagad bez šīs metodes nav iedomājama neviena neirofizioloģijas laboratorija. 20.gadsimta beigās parādījās jauns spēcīgs virziens – smadzeņu tomogrāfija. Tā ļauj tūlītēji novērot smadzeņu neironu aktivitāti, risinot sarežģītus izziņas uzdevumus. Īpaši lielu interesi pasaulē ir izraisījuši amerikāņu pētnieku darbi budistu mūku smadzeņu tomogrāfijā meditācijas laikā.

Bet vai tikai smadzenes ir atbildīgas par mūsu apziņu? Kas ir domāšana, apziņa? Vai tā ir vien smadzeņu īpašība, jeb šajā norisē piedalās visas mūsu sistēmas? Vai domāšana notiek vien mūsu galvā, vai mēs saņemam kaut kādus signālus, kaut kādu informāciju tieši no apkārtējās telpas, no “kolektīvās apziņas lauka”? Kāpēc vienas un tās pat idejas nereti ienāk prātā cilvēkiem dažādās zemeslodes daļās, un tie pēc tam ilgi apstrīd atklājuma prioritāti un tiesājas par patentiem? Kāpēc cilvēki pēc sirds pārstādīšanas pēkšņi sāk iegūt bojā gājušā cilvēka ieradumus?

Arizonas Universitātes profesors Harijs Švarcs, kas ar saviem apziņas pētījumiem pazīstams visā pasaulē, ir sniedzis kādu līdzību (skat. 1.tabulu). Pēc uzvedības pazīmēm cilvēkam vislīdzīgākais ir dators, un pat ar radioaparātu mums ir kopīgas pazīmes. Bet visi aparāti darbojas pēc ārējas programmas, saņemot vadības signālus no ārpuses. Varbūt arī mūsu apziņa ir vien daļa no ietverošākas sistēmas, kaut kādas Kolektīvās Apziņas, Informācijas Lauka vai Visuma Tīkla?

1.tabula

Cilvēks

Radioaparāts

Dators

Runā

Analoģiski

Analoģiski

Risina uzdevumus

Analoģiski

Var atrasties ieslēgtā vai izslēgtā (miegs, narkoze) stāvoklī

Analoģiski

Analoģiski

Reaģē uz signāliem

Analoģiski, ja pieslēgti signāldevēji

Plāno darbību

Analoģiski (piemēra, šaha spēlē)

Domā

Uz šādiem un daudziem citiem jautājumiem mums atbildes nav. Bet jāuzdod šādi jautājumi ir. Prasmīgi uzdots jautājums aktivizē prātu, liek domāt, dažkārt ļauj gūt kādas atbildes. Jebkurā gadījumā liek apzināties, ka apziņas pētniecību mēs esam tik tikko sākuši un ka šī lieta prasa ilggadīgu piepūli un nešaubīgi ir viens no 21.gadsimta nozīmīgākajiem zinātnes virzieniem. Veiksim nelielu mūsdienu priekšstatu pārskatu par šo lietu.

“DIEVA MODULIS” VAI DZĪVS AUTOMĀTS?

Mašīna iemācīja cilvēkam Piedienīgi domāt, veselīgi spriest, Uzskatāmi pierādīja tam, Nav gara, bet ir vien viela.

Ka cilvēks tāda pat mašīna, Arī simtzvaigžņu Visums ir mehānisms Laika ražošanai, un ka doma — Ir smadzeņu gremošanas produkts…

Maksimilians Vološins

Pievērsīsimies vien dažiem jautājumiem (toties galvenajiem):

  • kas ir Apziņa no fiziķa viedokļa?

  • kādas ir tās galvenas atšķirīgās pazīmes un īpašības? Kas ir Dzīvība?

Šie jautājumi cilvēci satraukuši vienmēr, bet tā ir bijusi nedalīta filosofijas joma. Precīzās zinātnes ir centušās tos neskart. Jēdziens “apziņa” mūsdienu zinātnei nepastāv. Tāds stāvoklis izveidojās kopš Renē Dekarta laikiem, kurš pamatoja materiālā un garīgā nodalīšanu. Materiālo pēta zinātne, garīgo – reliģija, un šīs jomas nekad nepārklājas. Smadzenes ir mūsu dzīves programmnodrošinājuma daļa, bet ķermenis ir izpildmehānisms. 18-19.gadsimtos tāda pieeja ļāva atbrīvoties no baznīcas spiediena un nodrošināt zinātniskās domas brīvu attīstību. Bet pagājušajā, 20.gadsimtā šī pati pieeja kļuva par bremzi zinātnes par apziņu attīstībai. Akadēmiskajā zinātnē bija pieņemts oficiāls viedoklis, ka apziņa ir smadzeņu darbības produkts, līdzīgi kā žults ir aknu darbības rezultāts. Vēlāk virsroku guva uzskats, ka bioloģiskās dzīvības pamatā nepastāv nekas, izņemot šūnas. Šo uzskatu pasludināja par bioloģijas pamatu.

Jebkuras domas par dvēseles pastāvēšanu tika izraidītas no zinātnes.

Profesionāla interese par matērijas, apziņas un gara savstarpējo attiecību zinātniska pamatojuma jautājumiem zinātniskajā pasaulē radās pēdējās desmitgadēs. Pirms tam nopietns zinātnieks varēja zaudēt labo slavu, sākdams prātot šajā jomā. Tagad šī tēma arvien organiskāk iekļaujas apziņas norišu pētījumu lokā. Kā mēs uztveram apkārtējo pasauli un sevi tajā; vai smadzenes ir apziņas avots vai vien izpildmehānisms; kur rods reliģioza uztvere? Šādi un līdzīgi jautājumi kļūst par nopietnu zinātnisku pētījumu un apspriežu priekšmetu. Un ja jau pie kādas lietas ķeras profesionāli zinātnieki, tad dara to, pamatīgi un dziļi izstrādājot. Man ir gadījies būt klāt vairākos zinātniskos simpozijos, kas veltīti šai tēmai, un katru reizi starp parastiem vispārējiem prātojumiem bija daži nopietni, rūpīgi uzstādīti pētījumi. Revolucionāri rezultāti ir gūti ar smadzeņu datortomogrāfiju. Tas ir virziens, kas neirofizioloģisku norišu tūlītējai novērošanai lieto vismūsdienīgāko daudzus miljonus dārgu aparatūru.

Jaunākā eksperimentu virkne saistās ar reliģiozās uztveres un reliģiozās jūsmas norišu pētīšanu.

Merečanurs Ramačantrans no Kalifornijas San-Djego Universitātes Apziņas un smadzeņu centra ir publicējis pētījumus, kuri uzrāda, ka noteiktu galvas smadzeņu garozas pieres daivu zonu aktivācija sasaucas ar mistiskiem un reliģiskiem uztvērumiem. Šos datus ir apstiprinājuši citi pētnieki. Ir atpazīta smadzeņu daļa, kas saistāma gan ar epilepsiju, gan spēcīgiem reliģiskiem uztvērumiem. Šīs zonas, kas ieguvušas nosaukumu “Dieva modulis”, ir raksturīga cilvēkiem, kuri cieš no epilepsijas veidiem, kuros izraisās Dieva redzējumi un vienotības ar Visumu jūtas. Tas ir tās smadzeņu elektriskās aktivitātes apgabals, kāda izraisās tieši pirms tam, kad cilvēks sajūt epileptisku lēkmi. Tas sāk aktivēties arī, kad cilvēks sajūt Dieva klātbūtni. Dins Hammers, ASV Nacionālā veselības institūta ģenētiķis, gan lēkmes, gan reliģisku sajūsmu skaidro ar strauju ierosinājuma pāreju starp smadzeņu puslodēm ar sekojošu pašizjūtas zaudējumu un kaut kā daudz lielāka klātbūtnes sajūtu.

Lai pētītu “Dieva moduli”, Hammeram nācās atpazīt un izdalīt atsevišķā grupā tos, kas varēja just Dieva klātbūtni. Viņš lietoja Roberta Kleningera ieviesto skalu, kas sarindo transpersonālas pasaules izjūtas pakāpes. Skalai ir trīs līmeņi:

1) sevis noliegums, piederības kaut kam lielākam sajūta;

2) transpersonāla identifikācija (kaut kā, kas saistīts ar pasauli ārpus sevis, izjūta, mīlestība pret visu pasauli, vēlme to uzlabot utml.);

3) nosliece uz misticismu.

Visu šo triju veidu cilvēkus neizskaidrojamais, noslēpumainais saviļņo un pievelk vairāk nekā materiālistisks pasaules skaidrojums. Hammers ir uzsvēris, ka augsta vērtība šajā skalā visdrīzāk ir Mahatmas Gandija veida cilvēkiem, bet zemākās vērtības – Čingīshāna veida cilvēkiem.

Vērtējot pēc šīs skalas ASV un Austrālijas studentu datus, pasaules uztveres jūtas būtiskā mērā ir pārmantotas, bet vide ļoti maz ietekmē šo novērtējumu. Tālāk, salīdzinot uztveres jūtas un novērtējumu pēc šīs skalas ar cilvēka genotipu, viņš izdalīja gēnu VMAT2, kurš ar pašnoliegumu šajā skalā saistās vairāk kā ar visu citu, bet pie tam pietiekami spēcīgi ar visām trim pazīmēm. Šā gēna varianti – tā sauktās garīgās alēles (dažādas viena gēna alternatīvās formas, kas nosaka pazīmju fenotipisko dažādību) – kontrolē monoamīni, kas tiek ķīmiski saistīti ar apziņas līmeni, un interesanti, arī ar tādām vielām, kas izraisa mistisku uztveri. Monoamīni izlīdzina divas grupas – kateholamīnus (adrenalīns, noradrenalīns) un enduliamīnus (?) (serotonīns).

Serotonīna līmeņa mainīgums ir dabisks, pateicoties ģenētiskām reakcijām. Viens cilvēks serotonīnu saņem mazāk un tāpēc ir nesabiedriskāks un nomāktāks, bet cits iegūst labu noskaņojumu, un tam ir augstāks sabiedriskuma līmenis. Tas Hammeru noveda pie slēdziena: garīguma izjūta ir drīzāk emociju stāvoklis, nevis intelekta. Nekāda grāmata, ne mūks nevar mūs iemācīt izmantot monoamīna vai kā cita pārnesi, lai varētu nerēķināties ar signāliem, kas nāk no limbiskās sistēmas (galvas smadzeņu un zemgarozas veidojumi, kas atrodas lielo pusložu pamatnē un izraisa emocionālos un afektīvos stāvokļus, kā arī regulē to izpausmi veģetatīvajās un izturēšanās reakcijās). To, cik esam garīgi, palīdz noteikt mūsu ģenētiskā ievirze. Dievu mēs nepazīstam, mēs to jūtam.

Hammers atklāja sakritību starp VMAT2 gēnu un līdzdalības jūtām, kam ir sakars ar kārtīgumu, personības pilnveidošanu un godkāri. Tālāk Hammers pamanīja, ka cilvēki, kam šis gēns ir aktīvs, var Kleningera skalā atrasties ļoti augstu un var stāstīt par iziešanas no ķermeņa izjūtām, kas līdzinās to, kuri lietojuši narkotisko vielu psilocibīnu, sajūtām. Tā ir ļoti aktīva viela, saukta par sēņu burvi. Psilocibīns aktivizē tos pašus ceļus, ko serotonīns un monamīns. Tālāk pētot šīs parādības būtību, Dins Hammers uzrakstīja grāmatu, kurā noteiktus gēnus saistīja ar Dieva uztveri.

Psihotiskā viela ekstazī izraisa, pirmkārt, lielu serotonīna izdalīšanos, kādēļ uzlabojas noskaņojums, un jūs visus sajūtat kā savus tuvus draugus, bet otrkārt, izraisa šūnu, kas ietekmē serotonīnu, bojāeju tā, ka ilgstoši serotonīna trūkuma efekti noved pie depresijām un atbilstošām izpausmēm. Prozaks, iespējams, ir vismaigākais ekstazī veids.

Tā nu izskatās, ka kādi cilvēki savas mistiskās sajūtas iegūst dabiski, ar ģenētisku ievirzi, no vecmammām un vectēviem, kamēr citiem ir jālieto farmakoloģija vai augu augļi. Neirologs Čangs(?) Ostins (Чейндж Остин? M.C.Austin?) ir aprakstījis apziņas stāvokļus, kuros laiks, bailes un pašizjūta ir bijuši pilnīgi nepazīstami. Parastā stāvoklī cilvēka pieres daivās norit noturīgas neironu norises, kas cilvēku orientē telpā un nosaka robežu starp cilvēku un apkārtējo pasauli, bet frontālās (pieres) un temporālās (deniņu) daivas nosaka laiku un uztur pašapzināšanos.

Daži no pārpasaulīgajiem cilvēkiem ziņo par Dieva balss uztveršanu. Pie tam Broka zona deniņu daivā, kur atrodas balss izjūtas, aktivējas, kad cilvēks dzird balsis. Meditatīvas uztveres laikā, kad ienākošie sajūtu kairinājumi nomierinās, šīs iekšējās balsis var būt mānīgas un attiecinātas uz avotu, kas atrodas ārpus ķermeņa.

Maikls Persindžers (Michael Persinger) ir uzrādījis, ka mistiska, psīhiska in paranormāla uztvere saistās ar lielu nelīdzsvarotību paura apgabalos. Īstenībā, pieliekot vāju magnētisku lauku pie deniņu apgabaliem, viņš varēja izraisīt iziešanas no ķermeņa sajūtas.

Visbeidzot, Hammers spriež par attiecībām starp garīgu un reliģiozu uztveri. Viņš nereti izsakās šādi — “neesmu diez cik reliģiozs cilvēks, bet pietiekami garīgs esmu”, un otrādi. Garīgums dibinās apziņā, bet reliģiozitāte uztverē. Garīgums ir universāls, tam ir sava kultūra, tam ir savi veidi un reliģija. Var teikt, ka garīgums ir noteikts ģenētiski, kamēr reliģiozitāte dibinās uz kultūru, tradīcijām, ticību un idejām, tas ir, tā ir iemācāma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc garīgumam un reliģiozitātei ir tik dažāda ietekme uz cilvēku dzīvēm un sabiedrību.

Pētot mūku smadzeņu darbību lūgsnu laikā un jogu – meditācijas laikā, neirofiziologi nonāca pie secinājuma, ka var izdalīt noteiktas smadzeņu lielo pusložu zonas, kas saistītas ar pārpasaulīgām sajūtām (lidojuma, sajūsmas sajūtas, iekšējās balsis), bet skaidrot ar to visu cilvēka dvēseles jūtu un emociju gammu, dievišķās svētlaimes un līksmes izjūtu būtu pārāk rupjš vienkāršojums.

Mūsdienu domātāji turas pie mijiedarbes jēdziena. Tas apraksta ļoti netveramu jutīgu ceļu, kura norisē mūsu apziņa, mūsu domas, tēli un mūsu ķermenis, smadzenes, šūnas, ķīmija un elektrība tieši un nepastarpināti ietekmē cits citu. Vienkāršotā piemērā mēs varam teikt, ka līksmes izjūtā ir iesaistīta mūsu apziņa un mūsu gars, bet pie tam smadzeņu un nervu sistēmas darbības dēļ notiek strauja noteiktu starpniekvielu jeb mediatoru izdalīšanās un to daudzuma asinīs, imūnsistēmā, pašās smadzenēs un ķermenī palielināšanās. Pretēji, šo šūnu daudzuma samazināšanās mūsu prieka stāvokli var samazināt.

Zinām arī, ka mūsu atmiņas un smadzeņu iespēju lietošana palīdz saglabāt nervu šūnas. To var izteikt – lieto vai zaudēsi. Un atbilstoši, nervu šūnu zaudējums ar laiku ietekmē mūsu atmiņu un spējas. Teikt “lieto savas smadzenes bet nelieto savu apziņu”, būtu tas pats, kas teikt “lieto savu datoru, bet nelieto tekstu apstrādes programmu”. Vienas sistēmas iespējas ietekmē citas sistēmas iespējas. Mūsu mentālais programmnodrošinājums un mūsu ķermenis ir nesaraujama vienība, ja runājam par uzbūves un darbības apvienojumu. Kad dators ir izslēgts, teksta programma darboties nevar, bet kad dators ieslēgts, tas nenozīmē, ka tas lietos tieši šo programmu. Var teikt, ka apziņa darbojas un ir aktīva vien tad, kad smadzenes ir dzīvas un darbojas. Kad smadzenes mirst, apziņa darboties nevar. Bet tas, ka smadzenes dzīvas, nenozīmē, ka apziņa tiks lietota tās lielāko iespēju apjomā.

Nu, kas tad cilvēks ir – sarežģīts biorobots vai Dieva daļiņa uz Zemes? Vai var radīt robotu, kam piemīt apziņa, kas spēj mīlēt, klausīties mūziku un izbaudīt Renuāra gleznas?

Iztēlosimies, ka esam uz superjaudīgas skaitļojamās mašīnas pamata uzbūvējuši pašapmācošos automātu, kas spēj izpildīt noteiktas darbības, atkarībā no apstākļiem uzlabot savu programmu un nodot šo programmu jaunbūvējamiem robotiem. Tādu automātu kopiena var uzbūvēt jaunu arvien pilnīgāku modeļu ražošanas un veco utilizācijas rūpnīcu, un savas attīstības gaitā izveidot šķietami noturīgu struktūru. Ja vien pietiktu enerģijas. Te nu ir visas trīs Darvina triādes pazīmes. Vai šos automātus var atzīt par dzīviem? Vai to uzvedībā ir kāda atšķirība no bišu, skudru vai termītu kolonijas? Izrādās, ka ir.

Zinātne ir uzkrājusi milzu novērojumu apjomu, kas liecina par to, ka jēdzienu “instinkts”, “uzvedības programma”, “informācijas pieraksts ģenētiskajā līmenī” ietvaros īstenību izskaidrot nav iespējams. Lieliskajā R.Šovena (RShoven) grāmatā “No bites līdz gorillai” ir sniegts plašs materiāls, kas viennozīmīgi ved pie secinājuma: dzīvnieku uzvedība liecina par tādas parādības esamību, ko biologi ir definējuši ar jēdzienu “virsorganisma saprāts”.

Te būs spilgtākie piemēri.

Bites.

Bišu dejas valoda. Par vienu no dabas pētnieku pēdējo gadu desmitu lieliskākajiem sasniegumiem ir jāatzīst bišu dejas valodas atklāšana. Bites – izlūki paziņo savām ciltsmāsām sīku informāciju par viņu atklātajiem nektāra krājumiem, norādot precīzu attālumu, virzienu un vajadzīgo savācēju skaitu.

Piemērošanās uzdevumam. Kamēr bišu saimē ir bišumāte, darba bišu olnīcas ir pavisam neattīstītas; tiklīdz bišumāte pazūd, tā olnīcas palielinās un attīstās tā, ka sāk izstrādāt oliņas.

Bišu šūnu veidols. Sešstūris ir trauks, kurā ar mazāko materiāla patēriņu tiek sasniegta lielākā ietilpība.

Bišu šūnu būves māksla. Bites veido blīvu virteni, kurā temperatūra sasniedz 34 grādus. Šajā bioloģiskajā krāsnī vasks kūst un veido pareizu ģeometrisku būvi, pie kam katra darba bite precīzi zin, kur tai jāliek savs vaska gabaliņš.

Atmiņas parādība. Tika atklāts, ka divu blakus stropu bites vāc pilnīgi dažādus ziedputekšņus, pie kam katrs strops gads gadā saglabā uzticību vienām un tām pašām augu sugām. Strops, kurš vāc putekšņus no vītola šogad, paliks tam uzticīgs arī nākošajā. Tas ir pavisam dīvaini, jo nedrīkstam aizmirst, ka darba bišu dzīve ir ļoti īsa – ne ilgāka par vienu vasaras mēnesi; tās bites, kuras redzējušas liepu ziedēšanu šogad, pilnībā izzudīs līdz nākošajai vasarai. Vienīgā ilgdzīvotāja stropā ir bišu māte — pēc sava kāzu lidojuma tā vairs no stropa neiziet un tieši ar ziedputekšņiem vai nektāru pat nebarojas: to baro barotājbites ar savu barības dziedzeru izdalījumiem.

Skudras.

Atsevišķu ligzdu apvienošanās kolonijās.

Skudru kolonija ir noturīgs vairāku ligzdu apvienojums, kas savienotas ar ceļiem un kopīgi apgūst teritoriju. Skudras, kas ir pilnīgi neiecietīgas pret svešiniekiem, viesmīlīgi pieņem katru savas kolonijas skudru.

Pūžņa būves māksla un tās kupola uzturēšana tīrībā un kārtībā.

Laputu audzēšana, to oliņu saglabāšana ziemā, jauno barošana.

Sēņu audzēšana pazemes siltumnīcās, ko dara Ana sugas skudras.

Kari, laupīšanas, nodevība un apreibināšanās skudru kopienās.

Termīti.

Termītu ligzda ir vesels ciemats. Āfrikā ir reģistrēta ligzda ar vairāk kā simts metru diametru. Beļģu zinātnieks doktors Denē ir visu dzīvi veltījis Āfrikas termītu ligzdu uzbūves pētījumiem; aplūkojot viņa zīmējumus, ir grūti noticēt, ka tas nav augsti attīstītas civilizācijas darinājums. Lodes, kausveida un zvanveida kupoli, kuru sienas veido spirālē augšupejošu kolonu rindas, sarežģīta galeriju sistēma, kuras pāriet cita citā vai krustojas. Un tas viss ir nevainojami pareizs, kā virpots. Kāda ir tādas uzbūves nozīme, mēs vēl nezinām, un celtniekus darbā jau tik bieži sastapt neizdodas. Bet ne tur ir būtība. Mūs joprojām interesē tas pats mūžīgais jautājums: kā sīki kukainīši bez kāda rasējuma var uzbūvēt savas milzu būves – šīs termītu pilis un katedrāles.

Visi šie un milzums līdzīgu faktu negrozāmi ved uz “virsorganisma saprāta” jeb Kolektīvās Apziņas, kas ievirza un pārvalda populācijas dzīvi, jēdzienu. Katrs atsevišķais dalībnieks parādās it kā vienota organisma šūna, elementārs interferējošas rezonanses struktūras, vienota populācijas lauka elementārs avots. Tieši tur mēs redzam bišu saimes principiālu atšķirību no robotu rūpnīcas.

Visskaidrāk Kolektīvā Apziņa izpaužas pie skudrām, bitēm, termītiem jeb sarančām, bet tā ir manāma arī sarežģītāk organizētu dzīvnieku, īpaši sabiedrisku un bara dzīvnieku, uzvedībā.

Bezdelīgas un kovārņi kopīgi ierīko ligzdas, sargā putnēnus, aizstāv teritoriju, ar kliedzieniem brīdinot sugas brāļus par ienaidnieku tuvošanos. Putnu galmā, pērtiķu, kotiku vai antilopu barā pastāv stingra sabiedriska pakļautība un savstarpēja palīdzība.

Varētu domāt, ka viss ir kārtībā, bet šajā stingrajā sistēmā pastāv savi zemūdens akmeņi.

20.gadsimta sākumā amerikāņu dabas pētnieks Viljams Bibs (William Beebe) Gajānas džungļos sadūrās ar dīvainu skatu. Liela skudru–karotāju grupa gāja pa lielu riņķi. Riņķa perimetrs bija apmēram 400m, un katrai skudrai vajadzēja vairāk kā divas stundas, lai to noietu. Tūkstošiem skudru gāja un gāja pa riņķi, tas turpinājās vairāk kā divas dienas, kamēr vairums skudru nokrita beigtas. Biologi šo parādību nosauca par “riņķa dzirnavām”. Šīs dzirnavas rodas, kad skudras–karotājas, kuru uzdevums ir aizsargāt savu pūzni no ienaidniekiem, nokļūst tālu no dzimtās vietas. Apjukušas, tās darbojas pēc vienkārša likuma: seko skudrai, kas iet pirms tevis. Tā izveidojas šīs dzirnavas, kas pārtrūkst vien gadījumā, kad kāda no skudrām nejauši noklīst no riņķa un pārējās seko tai.

Vēl viens traģisks piemērs. Laiku pa laikam mums nezināmu signālu vilktas, veselas vaļu vai delfīnu grupas metas krastā pretim savai nāvei, un visas pūles tos atgriezt atpakaļ izrādās neveiksmīgas.

Bet vai tā nereti nenotiek arī ar mums, kad karavīru vienības dodas pretim nāvei pēc tirāna pavēles? Kad individuālā apziņa pilnībā tiek apspiesta par labu kolektīvajai, rodas sabiedrība, kurā visi balso pēc pavēles un aizrautīgi izkar kabinetos Vadoņa portretus.

PŪĻA NEPRĀTS, PŪĻA VIEDĪBA.

Kā bija iespējams, ka kaut kāds Hitlers, kaut kāds Džugašvili varēja valdīt pār astoņsimt miljoniem cilvēku? Kā tas kļuva iespējams? Jau 1927.gadā es šo jautājumu pārcēlu uz socioloģijas jomu. Ilgi par to runāju ar Freidu.

Vilhelms Reihs (Reich parle de Freud, Payot, Paris, 1972, p. 46)

20.gs. 90.gadu vidū visas pasaules avīžu pirmajās slejās parādījās reportāžas par futbola karsēju ālēšanos. Fanātiķu pūļi stadionos lauza solus, kā dzīva mutuļojoša masa izgāzās pilsētu ielās un grāva visu savā ceļā. Tie līdzinājās pilsētu ieņēmušu barbaru baram. Tas nebija atkarīgs no mīļotās komandas uzvaras vai zaudējuma, nedz no valsts vai tautības. Pēc skata civilizēti cilvēki, nokļūstot PŪLĪ, pārvērtās mežoņos. Šo norišu ievirzīšanai kaut kādos rāmjos nācās pielikt īpašas pūles valsts līmenī, iesaistot policijas vienības. Jo katrā valstī saprot, ka kolektīvā gara celšanai, nacionālās pašapziņas, patriotisma jūtu audzināšanai nacionālās komandas uzvara nozīmē daudz vairāk kā avīžu publikāciju simti.

Futbola fanātisms ir tikai viens pūļa neprāta piemērs. Ja palūkojam vēsturē, ir viegli redzēt, ka visas revolūcijas, dumpji, grautiņi ir neprāta gara izpausmes, kas pārņem cilvēkus, kas sanāk lielās grupās. Atsevišķi katrs no tiem varētu būt normāls saprātīgs cilvēks, bet pūlī prātīgums bija zudis, cilvēks aizmirsa paša intereses, savu drošību un gāja kopā ar pūli graut, nogalināt, laupīt, izgāžot savu niknumu uz kaimiņu, ar kuru plecs pie pleca nodzīvojis pus mūžu.

Tirāni un karavadoņi ir vienmēr izmantojuši šo pūļa īpašību, un prasme uzbudināt pūļa niknumu, bet pēc tam to pavērst vajadzīgajā virzienā ir lielā mērā noteikusi veiksmi kaujās. Kolektīvas trauksmes pārņemti, cilvēki ir metušies uz ambrazūrām, šķēpiem un ložmetējiem, iznīcinot ienaidnieku bez rūpēm par savu dzīvību, un kolektīvas trauksmes iedvesmoti karaspēki ir uzvarējuši daudz pārākus pretinieka spēkus.

Bet posts karavadonim, ja pūli pārņem panika. Tas pagriežas bēgšanā vienotā masā, nereti pretim savai bojāejai. Regulārs karaspēks pārvēršas neprātīgā pūlī, un tikai kāda īpaša situācija, varens gribas impulss var apturēt šo neprātu.

Viens no pirmajiem šīm norisēm uzmanību pievērsa franču psīhologs Gustavs Le Bons (Gustave Le Bon), kurš 1895.gadā publicēja grāmatu “Pūlis: Sabiedriskā Saprāta pētījums”. Le Bons apgalvo, ka pūlis nav vienkārši sastāvdaļu summa.

Tas ir kā neatkarīgs organisms. Tam ir sava griba un neatkarība, un tas nereti rīkojas tā, kā tas nebūtu raksturīgs katram atsevišķajam cilvēkam. Cietsirdība, bezmērķība, nesakarīgums – tās ir pūļa neprāta raksturīgākās īpašības.

Kā ir teicis Henrijs Deivids Toro: “Pūlis nekad nepaceļas līdz tā labāko pārstāvju līmenim, bet tieši otrādi, nokrīt līdz sliktāko līmenim”.

Frīdrihs Nīcše: “Vājprāts ir izņēmums atsevišķiem cilvēkiem, bet likums pūlim”.

Franču psīhologs Seržs Moskoviči (Serge Moscovici ) savā grāmatā “Pūļu gadsimts” ir sniedzis šādu definīciju:

“Pūļi ir cilvēku sakopojumi, kas īslaicīgi apvienojas ārpus sabiedriskiem iedibinājumiem un pret tiem. Īsāk, pūļi ir nesabiedriski un veidojas nesabiedriski. Pūļi ir neprātīgi… Neprāts ir gan juceklīgā masu, kas grib redzēt slavenu personu, kustībā, gan pūlī, kas metas uz cilvēku, lai to sodītu bez tiesas, nepārliecinoties par tā vainu. Pūļi ir arī ticīgo masveidīgi iebrukumi vietās, kur vajag notikt brīnumam.

Pūlis, masa ir sociāls dzīvnieks, kas norāvies no ķēdes. Morālie ierobežojumi tiek aizslaucīti kopā ar pakļaušanos saprātam. Atšķirības starp cilvēkiem izzūd, un cilvēki izgāž, nereti cietsirdīgi, savas kaislības un sapņus: no zemiskiem līdz varonīgiem, no neprātīgas sajūsmas līdz moceklībai”.

Neprātīga uzvedība ir kopēja gan cilvēku, gan dzīvnieku pūļiem. Pārbiedēts antilopu vai buivolu bars drāžas, nemeklējot ceļu, ar nagiem nogalinot pakritušos, bez mērķa un vadības. Neprāts pārņem dzīvniekus, neprāts ir raksturīgs cilvēku pūlim, un šī īpašība nāk no senām neapziņas dzīlēm, no mežonīgām šausmām, kas sagaida aiz alas sienām, tumšā meža biezoknī, no kā var glābties, vien izzūdot pūlī un kopā ar to metoties uz nezināmu ienaidnieku. Vai uz to, kas tāds izskatās.

Un šajās neapziņas bailēs ir viens no pūļa veidošanās cēloņiem, cilvēku tieksmes cits pie cita cēlonis. Kā Bodlērs ir teicis savā “Parīzes Splīnā”:

“Klīstošu cilvēku, vientuļu un domīgu, pievelk šīs vispārējās vienotības neparastā aizrautība. Tas, kurš viegli pievienojas pūlim, izprot drudžaino sajūsmu, kas nekad nebūs pieejama nedz egoistam, kas slēgts kā ceļasoma, nedz sliņķim, kas sēd savā čaulā kā mīkstmiesis”.

Pie pūļa, pie grupas tiecas vairums cilvēku. Īpaši spēcīgi tas izpaužas jaunībā. Jauni cilvēki izjūt vajadzību piederēt kādai grupai, kādam kolektīvam. Tas tiem sniedz dzīves pilnvērtīguma, piederības pie kaut kā interesanta un nozīmīga sajūtu. Vērtības, kas pieņemtas tādā grupā, viņiem izrādās daudz nozīmīgākas kā skolotāju un vecāku mudinājumi. Viņi tiecas nebūt sliktāki par citiem un tā dēļ ir gatavi upuriem – mēles un vaigu caurduršanai, bet dažkārt arī uzbrukumiem un laupīšanām. Tāpēc ir tik viegli veidot jaunu cilvēku biedrības, aizraujot tos ar kaut kādu ideju – politisku, reliģiozu vai mistisku. Pieredzējis līderis, vienmēr vecāks par citiem, grupu vada un virza atbilstoši savām politiskajām, godkāres vai savtīgām interesēm. Un šī grupa, šis pūlis kļūst par varenu un bīstamu spēku.

PŪĻA NEPRĀTS ir viens no kolektīvās apziņas veidiem.

Bet ir arī otrs – PŪĻA VIEDĪBA. Psīhologi ir atklājuši, ka izlīdzināts kolektīvs vērtējums un kolektīvs paredzējums vairumā gadījumu darbojas labāk kā pieredzējušu lietpratēju spriedums. Džeimsa Surovecki (James Michael Surowiecki) grāmatā “Pūļa viedība” ir sniegti daudzi piemēri. Lūk, viens no tiem.

1986.gada 28.janvārī plkst. 11:38 no Kanaveralas raga startēja atspoles kosmosa kuģis “Čellendžer”. 74 sekunžu laikā tas sasniedza 15km augstumu. Nākošajā sekundē tas uzsprāga. Reportāža no Kanaveralas raga gāja tiešajā ēterā, tāpēc ziņa par katastrofu izplatījās zibenīgi. Pēc 8 minūtēm ziņojums bija Ņujorkas finanšu biržas jaunumu pirmajās rindās.

Tirgus atsaucās uzreiz. Acu priekšā sāka krist četru galveno kompāniju, kas nodrošinājušas “Čellendžera” startu, kursi.

pusstundu pēc sprādziena birža jau ZINĀJA, kas ir atbildīgs par katastrofu, tas ir, tūkstošiem individuālu investoru neatkarīgi cits no cita sajuta, kas par lietu. Nekādas norādes uz to nebija. Dabiski, ka neviens, izņemot dažus lietpratējus, pat nenojauta par blīvgredzenu esamību. Arī kompānijas “Morton Thiokol” lietpratēji nebija pārliecināti, ka viņi ir atbildīgie par katastrofu. Par to liecina tas, ka neviens no kompānijas darbiniekiem nemetās pārdot savas akcijas. Birža kolektīvi nonāca pie pareiza lēmuma, jo šī norise atbilda kolektīvās viedības noteikumiem:

  • viedokļu dažādība (katrs cilvēks lēmumu pieņem, pamatojoties uz savu priekšstatu par iesaistītajām kompānijām);

  • neatkarīgums (katra lēmums nav nekādi atkarīgs no pārējo viedokļa);

  • nevadītība (lemšanā piedalās cilvēki no dažādām darbības jomām, katrs balstās uz savu pieredzi);

  • apvienošana (pastāv mehānisms, kas no tūkstošiem atsevišķu viedokļu veido izlīdzināto novērtējumu).

Šo noteikumu izpilde pareizam grupas lēmumam ir nepieciešama. Ja ir neapstrīdēts vadonis vai lietpratējs, kura viedoklis pārmāc pārējos, kolektīvās viedības priekšnoteikumi ir bojāti. Labākie grupas lēmumi izdodas, kad grupā izraisās strīdi un domstarpības, nevis kad tajā valda vispārēja vienprātība un visi balso par, īsti nezinot, par ko ir runa. Visi mēģinājumi izveidot komandas no vien augstākā līmeņa lietpratējiem vai amata meistariem izrādās neveiksmīgi gan uzņēmējdarbībā, gan sportā. Tostarp, “negudrīša”, kas ar pūlēm saprot apspriežamā būtību un uzdod “dumjus” jautājumus, klātbūtne krietni palielina pareiza lēmuma pieņemšanas varbūtību. Ļoti bieži jauns līdzstrādnieks, kas iekļauts sarežģīta uzdevuma risināšanā, veicina veiksmīgu risinājumu, un ne tāpēc, ka ir superlietpratējs, bet tāpēc, ka spēj problēmu aplūkot no malas. Katrā lielā korporācijā ir Direktoru Padome, kurā uzaicina cilvēkus, kas korporācijā nestrādā. Šīs Padomes lēmumi nosaka uzņēmuma attīstības virzienu.

izrādās, ka grupu paredzējumi ir daudz precīzāki. Tiesa gan, tikai ja grupa atbilst minētajiem četriem noteikumiem. Labākais piemērs ir tā sauktie Elektroniskie Viedokļu Tirgi. Šādu ideju izvirzīja ASV Aiovas Universitātes Uzņēmējdarbības koledžas zinātnieku grupa. 1988.gadā viņi organizēja vietni Internetā, kur katrs, kas vēlas, varēja piedalīties ASV prezidenta vai gubernatora vēlēšanu paredzējumos. Pamatojoties uz balsojumiem, veidojās novērtējums, kas pastāvīgi tūlītēji mainījās. Ideja bija īstenota biržas veidā, kur dalībnieki varēja pirkt un pārdot “līgumus”, kas saistīti ar tā vai cita kandidāta izredzēm. Tas ir tas pat princips kā parastā biržā, kur tiek piedāvātas uzņēmumu akcijas vai līgumi izejvielu piegādei.

Piemēram, 2003.gada Kalifornijas pavalsts vēlēšanās tika piedāvāts līgums, kurā cilvēks varēja saņemt 1USD, ja uzvarēs Švarcenegers, un neko, ja zaudēs. Līguma cena pastāvīgi mainījās, atspoguļojot kolektīvo viedokli par kandidāta uzvaras varbūtību. Cena 50centi nozīmēja, ka puse dalībnieku netic Švarcenegera uzvarai, cena 80centi – ka izredzes uz uzvaru tiek vērtētas uz 80% utt.. Tādējādi, nopērkot 10000 līgumus par 80centiem, dalībnieks varēja nopelnīt 2000 dolārus. Dabiski, cilvēkus piesaistīja ne tikdaudz peļņas iespēja, cik piedalīšanās azarts.

Elektroniskās biržas IEM (Iowa Electronic Market) paredzējumu analīze parādīja, ka tie ir pārsteidzoši precīzi. Piemēram, 49 dažādos vēlēšanu pasākumos pēdējos gados, gan Amerikas, gan ārzemju, paredzējumu precizitāte bija no 1,37% līdz 3,43%. 1,37% nozīmē, ka birža kandidātam paredzēja 48,63% balsu, bet tas saņēma 50%. Šo paredzējumu precizitāte vienmēr pārsniedza visaugstāk vērtēto lietpratēju paredzējumus.

Vietne http://tippie.uiowa.edu/iem/index.cfm kļūst arvien populārāka un darbīgāka. Pēc tās piemēra ir izveidotas citas elektroniskās biržas, kur cilvēki var likt uz sporta sacensībām, konkursiem utml. Atšķirībā no bukmeikeru kantoriem, kur cilvēki liek, pamatojoties vien uz saviem paredzējumiem un savas likmes izmainīt vairs nevar, elektroniskajā biržā dalībnieks seko kolektīvajam viedoklim un var akcijas acumirklī pirkt un pārdot. Vienlaikus šīs idejas veiksme dibinās uz četriem jau minētajiem pamatnosacījumiem:

• viedokļu dažādība;

• neatkarīgums;

• nevadītība;

• apvienošana.

Aizmirstot kaut vienu no šiem pamatnoteikumiem, kolektīvā viedība pārvēršas par savu pretstatu. Tam spilgts piemērs ir Krievijā tik mīļās finanšu piramīdas, kas dibinātas uz “informācijas kaskādes” principiem.

Kaskāde veidojas, kad cilvēki secīgi nodod informāciju cits citam. Pieņemsim, tūristu grupa nepazīstamā pilsētā nolemj doties uz restorānu. Viņi vaicā portjē. Tas iesaka sava tēvabrāļa restorānu, kaut īstenībā tā nav labākā vieta pilsētā. Pa ielu staigājošie tūristi, salīdzinot tā restorāna pilno zāli ar blakus restorānu pustukšajām, izvēlas to pašu. Pēc tam abas grupas iesaka šo tēvabrāļa restorāniņu saviem viesnīcas kaimiņiem, un tie nākošajiem. Izveidojas informācijas kaskāde, kuras iznākumā restorāna īpašnieks labi nopelna.

Skumjāks piemērs ir finanšu piramīdas. Pirmie ieguldītāji gūst labus procentus, tie ziņu par vieglo peļņu izsēj savu paziņu vidē, ieguldītāju skaits aug ģeometriskā progresijā, naudas apgrozījums palielinās, organizatori var izmaksāt lielākus procentus, tas piesaista jaunus ieguldītājus, un norise izplešas, līdz kādā jaukā brīdī visa piramīda sabrūk. Tas ir neizbēgami, jo izmaksu apjomam kādā brīdī ir jāpāraug ienākumu apjomu, bet nekāds bizness nespēj apmierināt izsludinātos augstos procentus.

Pārsteidzoši, ka pēc pirmo gigantisko finanšu piramīdu sabrukumiem cilvēki turpina ticēt šai idejai un stiept savas naudiņas uz Muļķu Zemi. Pie tam pilnīgi brīvprātīgi. Pēdējā laikā piramīdu organizatori arvien vairāk maskē tās aiz reliģioziem, psīholoģiskiem vai komerciāliem grupējumiem, jaunu dalībnieku vervēšanai lieto neirolingvistiskās programmēšanas metodes, bet būtība paliek aizvien tā pati: naudas izkrāpšana no vientiešiem, izmantojot pūļa psiholoģijas likumības.

Kā redzam jau no dažiem sniegtajiem piemēriem, šo likumību zināšana kļūst aizvien vajadzīgāka visu pakāpju vadītājiem: no lielu uzņēmumu vadītājiem līdz prezidentiem. Liela mēroga politiskie līderi ir vienmēr zinājuši manipulāciju ar pūli nozīmīgumu un lietojuši tās savā darbībā. Ļeņina popularitāte lielā mērā balstījās uz viņa publiskajiem izgājieniem; Staļins izveidoja īpašu sistēmu, kad klātbūtne masu pasākumos – sapulcēs, mītiņos un demonstrācijās – bija obligāta visiem pilsoņiem.

Hitlers varēja stundām uzstāties sekotāju pūļu priekšā, uz tā paša balstījās un balstās Fidela Kastro un viņa mūsdienu skolnieka Ugo Čavesa popularitāte.

Ar šīm lietām nodarbojas sociālā psīholoģija, bet pēdējā laikā arvien plašāk tiek atzīts tas, ka blakus ar verbālo un vizuālo biedrošanos milzīga nozīme pūļa noskaņojuma veidošanā ir laukam. Varam runāt par Grupas Lauku, Morfoģenētisko Lauku, Bioloģisko Lauku – šim jēdzienam nav viennozīmīga apzīmējuma, — bet tieši šis lauks ir pūļa kā vienota veseluma, kā organisma uzvedības pamatā, kas nav atsevišķo tā šūnu uzvedību kopsavilkums. Tātad ir jēga runāt par individuālo un kolektīvo apziņu.

KAS IR APZIŅA?

Teic svētuļi – “Elle un paradīze debesīs ir”. Lūkojos sevī – meli tie: Ne Visuma vietas ir elle un paradīze, Dvēseles puses ir elle un paradīze.

Omārs Haijams

Konveijera strādnieka uzvedība uz pirmo acu uzmetienu nekādi neatšķiras no skudras. Bet līdzība ir tikai ārēja. Strādniekam konveijers ir vien daļa no viņa daudzajām pusēm: viņš vienlaikus var būt gādīgs ģimenes tēvs, makšķernieks, kolekcionārs, romānu lasītājs, skatītājs, politiskas partijas biedrs. Uz apstākļu izmaiņām viņš var atsaukties neatkarīgi no darba uzdevuma vai pat pretēji tam. Strādnieks var streikot un prasīt apstākļu mainīšanu. Par skudru streikiem neko nezinām. Tāpēc ir izdevīgi strādnieku nomainīt ar robotu, kura uzvedība pilnībā atbilst skudras psīholoģijai.

Zīmīgi, ka cieta kolektīva struktūra, kas ir apbrīnojami noturīga skudrām un nodrošina to izdzīvošanu simtiem miljonu gadus pie visām vides izmaiņām, ir izrādījusies pavisam nenoturīga cilvēku sabiedrībai — pat vardarbīgi iedibināta un apsargāta, tā patvaļīgi sabrūk, vēsturiskā mērogā ņemot, acumirklī. Sociālistiskā sistēma pastāvēja 70 gadus un klusi sabruka bez vērā ņemama ārēja spiediena. Acīmredzot, apspiežot Individuālo Apziņu par labu Kolektīvajai, cilvēku sabiedrībā tiek pārkāpti pamatliekoši noosfēras (domājama nezināma augstāka biosfēras evolūcijas pakāpe, kuras izveidošanās ir saistīta ar tādas sabiedrības attīstību, kura dziļi ietekmē dabas norises. Kā teicis V.I.Vernadskis, «biosfērā pastāv dižens ģeoloģisks, varbūt kosmisks spēks, kura iedarbība uz planētu priekšstatos par Visumu parasti netiek ņemta vērā… Šis spēks ir cilvēka saprāts, cilvēka kā sabiedriskas būtnes mērķtiecīga un organizēta griba») dzīves likumi, sarežģīti organizētas sistēmas noturīguma likumi. Sabiedrības uzbūves komunistiskais modelis ir ideāli piemērots pirmdzīvniekiem un kukaiņiem, tomēr visi mēģinājumi to ieviest cilvēkiem – sarežģītām organizētām būtnēm — nav bijuši dzīvotspējīgi.

Viss teiktais liek mainīt arī priekšstatus par cilvēka apziņas struktūru: daudz kas no tā, ko mēs saucam par zemapziņu jeb Neapziņu, izrādās, ir Virsapziņa.

Bez tam tas liek mums citādi raudzīties uz pašu jēdziena “apziņa” definīciju. Tas ir viens no pamatjēdzieniem jebkurai zinātnes disciplīnai, kuras pētījumu objekts tādā vai citādā mērā ir cilvēks. Jebkuras zinātniskas teorijas pamatjēdzieni ir pamatliekoši, tas ir, tie netiek definēti caur citiem agrāk ieviestiem jēdzieniem, bet tiek ieviesti pēc nojautas, intuitīvi. Tie nosaka visu turpmāko spriedumu gaitu — atcerēsimies, cik dažādas ir Eiklida un Lobačevska-Rīmana ģeometrijas, kas atšķiras ar pamatliekošajām definīcijām.

Mēģinājumu uzbūvēt stingru neintuitīvu definīciju vēsture stiepjas tālā pagātnē. Vēl vairāk, tādi mēģinājumi neizbēgami pamatojas uz visas dabas nodalījumu apzinātā un neapzinātā: definīcijai ir vien formāli jānovelk robeža tieši tur, kur tā tiek sagaidīta. Atkarībā no tā šādas koncepcijas autori spriež par konkrēta formulējuma atbilstību. Uz tādu dalījumu pamatotas definīcijas ir subjektīvas un vēl vairāk – neobjektīvas, visbiežāk par labu Homo Sapiens. Ar tādu pieeju izvairīties no loģiskas tautoloģijas (nevajadzīgs atkārtojums, tā paša jēdziena izteikšana citā formā) neizdodas principā.

Vairāk: likta eksperimentu pamatā, tāda pieeja apziņas definējumam metodiski noved pie maldīgiem rezultātiem. Piemēram, pazīstamajā eksperimentā no ieejas lapsenes ligzdā tiek noņemta atveres piltuve, un tā piebūvē jaunu. Tad eksperimentators izgriež caurumu caurules līkumā līdz piltuvei, un lapsene būvē gan cauruli, gan piltuvi. “Re nu! — saka eksperimentators. — Redzat, lapsenei nepiemīt saprāts!” Bet ja cilvēkam laiku pa laikam citplanētieši eksperimentējot sacaurumos bikses, tad viņš sākumā tās lāpīs, tad pirks jaunas bikses, bet beigās izmetīs pa logu, lamādamies un piesperot kāju. “Re nu! —- teiks citplanētietis. — Redzat nu — Cilvēkam nepiemīt saprāts!”

Cēlonis te ir tāds, ka mēs apriori nosakām, kāda uzvedība ir saprātīga, kāda nav. Eksperimentējot nevis ar skudrām un lapsenēm, bet ar cilvēku pie konveijera, var iegūt tikpat smagus pierādījumus, ka viņš nav nekas vairāk kā bioautomāts. Darba samaksa pēc nostrādātā laika un konveijera ražošanas veids viegli apgādās mūs ar vēl iespaidīgākām liecībām par saprāta pilnīgu trūkumu cilvēkā.

Tomēr, kaut mēs viegli piekrītam, ka, pētot cilvēka uzvedību caur tā reakciju uz konveijera darbības pārrāvumiem, nav iespējams izpētīt cilvēka apziņu un emociju pasauli, tad kāpēc šādu izpratni liedzam skudrām, bitēm, termītiem utml.?

Ir acīmredzams, ka pat vienkāršu pāreju uz mikropasauli vai makropasauli pavada priekšstats par to, kas ir apziņa, jo citādi ir sarežģīti runāt par kaut kādu sagaidāmo uzvedību. No putna lidojuma novērots un paātrināts cilvēku uzvedības lielas pilsētas ielās demonstrējums līdz dīvainībai atgādina skudru pūzni vai stropu.

Šeit sniegtie prātojumi neizbēgami noved mūs pie pretrunas: kāda jēdziena intuitīva ieviešana paredz, ka tā jēgu vienādi saprot visi, kas atbilstošo teoriju lieto. Bet apziņas jēdziens ir pietiekami sarežģīts jau bez tā, ka tam vēl vajadzētu izteikt pašam sevi (kā te lai nepiemin pazīstamo Gēdeļa teorēmu par formālu sistēmu nepilnīgumu, kas uzrāda neiespējamību spriest par sistēmas īpašībām ar pašas sistēmas līdzekļiem).

Vienlaikus ikdienas dzīvē mēs šo jēdzienu izprotam pietiekami skaidri. Par cilvēku, kurš apjēdz savas rīcības būtību un tās iespējamās sekas, mēs sakām: “apzinīgs cilvēks”. No šāda redzes viedokļa ne dzērājs, ne noziedznieks nevar tikt pieskaitīti pie apzinīgiem cilvēkiem. To uzvedība ir pretrunā ar sabiedrības morāles normām. Tā mēs redzam, ka apzīmējumam “apzinīgs” ir morālētiska piekrāsa, un tas attiecas uz cilvēkiem, kuri izprot un pārvalda savu uzvedību sabiedrībā. Tajā pat laikā jēdziens “neapzināta uzvedība” ir tad, kad cilvēks nekādi neuztver apkārtējās īstenības notikumus, tas ir, kad tā maņas orgāni ir pilnīgi izslēgti.

Starp šiem diviem galējiem stāvokļiem var iedomāties veselu stāvokļu spektru. Piemēram, cilvēks visu notiekošo apzinās, bet rīkojas gan pats sev, gan apkārtējiem pilnīgi negaidītā veidā. Pieņemsim, laulātie draugi strīda laikā. Cits piemērs: cilvēks visu saprot, bet rīkojas pretsabiedriski, pakļaujoties spēcīgākas personas spiedienam. Tā var notikt dažādās sektās, ieskaitot kareivīgos skūtgalvjus. Tās visas ir “apzinātas” uzvedības dažādas šķautnes. Un vienlaikus mēdz būt stāvokļi, kad pacients uz operāciju galda, kura visi maņas orgāni narkozes iedarbības laikā ir izslēgti, vēlāk var sīki aprakstīt visus operācijas brīžus. Viņa “apziņa” novēro norisi no malas un vēlāk nodod informāciju pamodušamies smadzenēm. Visas tās ir dažādas apziņas šķautnes.

Tāpēc, lai izvairītos no visām šīm sarežģītībām, mūsdienu zinātnē ir pieņemts runāt par “normālu” nomoda stāvokli un par dažādām novirzēm no no šā stāvokļa. Psīholoģijā ir pieņemts arī nodarboties ar jēdzieniem “zemapziņa” un “virsapziņa”, bet šo definīciju apspriešanu pagaidām atstāsim malā. Tātad, “normāla” apziņa ir cilvēka spēja uztvert apkārtējos notikumus un pienācīgi reaģēt atbilstoši sabiedriski-kulturālās vides līmenim.

Secinājums – apziņa ir saistīta ar vidi? Protams. 13.gadsimta cilvēkam dzīva pūķa parādīšanās tiktu uztverta dabiski, kaut ar bailēm. Tad tie pūķi – viņu apziņā – tā arī ložņāja. Mūsdienu cilvēks pūķa parādīšanos uztvers kā murgu vai kā Disnejlendas tēlu. Protams, ja šis cilvēks nav Harija Potera ticīgais.

Šādi aplūkojot, visas jēdziena “apziņa” definīcijas iegūst īpašu jēgu: tās ir jāaplūko nevis kā mēģinājumi šo filosofisko kategoriju noteikt konstruktīvi, bet gan kā mēģinājumi vienoties par to jēgu, kāda šajā jēdzienā tiek likta. To var saprast kā nojaustu priekšstatu saskaņošanu, savdabīgu pulksteņu rādījumu pielīdzināšanu.

Ar šādu pat mērķi mēs savos pētījumos lietojam šādu apziņas definīciju:

Apziņa ir dzīvās dabas objektu īpašība (spēja), lietojot sajūtu uztveri, veidot tādus no objektiem atsvešinātus (abstraktus) priekšstatus par apkārtējo materiālo pasauli, kas ir noderīgi mērķtiecīgai rīcībai.

Ar subcivilizāciju, kā pirmdzīvnieku un kukaiņu pasauļu, piemēriem daba lieku reizi pierāda savu neizmērāmo sarežģītību, savu nemitīgo neaptveramību un pašlīdzīgumu (fraktālismu: fiziskā pasaule ir strukturēta kā olas olās; DNS fraktālajai dabai, šķiet, ir nozīme tās spējā piegādāt bioloģisko informāciju, kas vada ķermeņa daļu attīstību; cilvēka apziņa ir šūnu apziņas izvērsta izpausme utml.). Mūsu zināšanu robežas aizvien attālinās, pārvēršot izziņas norisi par nebeidzamu dzīšanos pēc apvāršņa. Šajā ceļā daudzi acīmredzami un vispārpieņemti atzinumi laiku pa laikam kļūst paradoksāli un apšaubāmi, daudzi priekšstati atmirst vai būtiski mainās. Vien metazinātnes jeb zinātnes par zinātnes dabu šo satricinājumu iznākumā kaut kādā ziņā bagātinās bez lēcieniem. Bet visu precīzo zinātņu īstais ceļš ir caur paradigmu krīzēm un nomaiņām – uz jaunām krīzēm. Šis ceļš ir bezgalīgs, samezglots un līkumains, bet cita nav.

Priekšstatu tieša mehāniska pārnese no skudru pūžņa uz cilvēku sabiedrību nav iespējama, tomēr šo paralēlo pasauļu pētījumi var sniegt šo sengaidīto grūdienu uz jaunu Zinātnes attīstības spirāli, ko paredz daudzi planētas zinātnieki.

Pati Apziņa ir ideāla kategorija, pamatnepieciešamība blakām Matērijai un Informācijai. Vien uz ieviestas definīcijas pamata mēs varam meklēt tās esamības pazīmes.

Var ieviest jēdziena “Apziņa” definīciju, kas balstās uz citiem apsvērumiem, uz līdzdarbības (sinerģētikas) pamatlikumiem.

Apziņa ir sistēmas spēja uz viena no iespējamiem attīstības ceļiem nodomātu optimālu izvēli sazarojuma punktā caur lokālu mērķu virkni pēc globāla sistēmas pievilkšanas mērķa (atraktora) sasniegšanas kritērija.

“Tas nu gan ir pārgudri un nesaprotami!” — iesauksies pieklājīgs lasītājs. Un viņam būs taisnība. Mēs šo definīciju neapspriedīsim, lai nepazustu zinātnes džungļos. Labāk parunāsim par kādu nozīmīgu lietu – Izmainītu Apziņas Stāvokli.

KAS IR IZMAINĪTS APZIŅAS STĀVOKLIS?

Iztēlojieties studentu, kas aizņemts pirms nopietna eksāmena; zinātnieku, kas risina nozīmīgu zinātnisku uzdevumu; komponistu vai mākslinieku, kas strādā pie meistardarba. Tāds cilvēks neko ap sevi nemana, tas ir pilnībā nodevies savai norisei, un kādā brīdī iestājas apskaidrības posms – un veselas vissarežģītākā teksta lappuses paliek atmiņā. Jeb vārdi, mūzika, tēli rodas it kā paši, un ir vien jāpaspēj to paturēt uz papīra vai audekla. Pie kam šāda vislabākā stāvokļa sasniegšanai nereti ir nepieciešami īpaši apstākļi: kādam pilnīga vienatnība sava dzīvokļa vai meža mājokļa klusumā, kādam mūzika, kādam konjaka glāzīte. Un pilnīgi nepieciešams priekšnoteikums ir pilnīga iegrimšana savas darbības priekšmetā. Ja ik minūti atbildēsi uz telefonu zvaniem vai skaitīsi mušas griestos, nekas nesanāks.

Visus nosauktos piemērus raksturo cilvēka pāreja Izmainītā Apziņas Stāvoklī (IAS).

Pie Izmainītiem Apziņas Stāvokļiem mēs pieskaitām dažādus cilvēka stāvokļus, kuros cilvēka apkārtējās īstenības uztvere neatbilst sabiedrībā pierastai. Pieņemsim, sadevies rokās iet mīlas pāris un neko apkārt nemana. Tas ir tipisks IAS, kas, tiesa, ir pieejams ne visiem. Jeb uz skatuves iziet soliste, sāk dziedāt, un zālē esošie aizmirst par laiku, par telpu, tie pilnīgi izšķīst mūzikā. Tas ir IAS. Gleznotājs glezno un ilgas stundas iztiek bez ūdens un ēdiena. Alpīnists kalnā kāpdams pārcieš aukstumu, kādā visām fizioloģiskajām norisēm vajadzētu apstāties, un panes slodzes, kas ir ārpus parastas darbības robežām. Tie ir Izmainītu Apziņas Stāvokļu piemēri.

Par izmainītu šādu stāvokli saucam tāpēc, ka tāds apziņas stāvoklis nav raksturīgs ikdienas dzīvei, un vairums cilvēku tādu nekad nepiedzīvo. Lai gan, kā parādīsim tālāk, IAS ir pieejams praktiski katram. Vajag vien ļoti gribēt un papūlēties. Mūsdienās ir tādu stāvokļu iemācīšanas paņēmieni, kam ir kopīgs nosaukums “mentālie vingrinājumi”.

Vēl kāds piemērs: šamanis pāriet transā un griezdamies gruzdošu zāļu dūmos, paredz nākotni vai izdzen ļaunos garus.

Vēl viena nozīmīga un interesanta IAS joma ir augsto sasniegumu sports.

Ir pierādīts, ka izcili sportisti sacensību brīdī pāriet IAS. Nereti sporta reportāžās var dzirdēt: “Satraukums neļāva sportistam uzrādīt pilnu sniegumu”. Ak vai, tā ir sportista neprasmes, vājas psīholoģiskās sagatavotības pazīme. Kāda jēga izšķiest laiku un spēkus treniņos, ja nevari savas spējas parādīt sacensībās? Labs treneris bez fiziskā spēka un meistarības strādās arī pie savu audzēkņu sportiskā gara. Austrumu cīņas mākslās tas ir viens no galvenajiem sagatavošanas stūrakmeņiem. Skolotājs ar dažādiem paņēmieniem māca Mācekli pāriet uz Izmainītu Apziņas Stāvokli. Tikai tādā stāvoklī ir iespējams ar roku lauzt ķieģeļus un sajust pretinieku ar muguru.

Pētījumi ir uzrādījuši, ka IAS raksturo īpašs smadzeņu, ķermeņa un enerģētikas aktivitātes stāvoklis. Zīmējumā ir parādīta IAS nosacīta shēma. Tā rada, ka ķermenim jābūt atslābinātam, bet gatavam darbībai ka bisei ar uzvilktu gaili. Paukotāji mēdz teikt, ka zobens jātur kā sīks putniņš – atlaidīsi vaļīgāk, aizlidos, saspiedīsi stiprāk – nobeigsies. Saspringums, sastingums, bailes neļauj pāriet uz IAS. Ķermenim jābūt rāmam, bet ar augstu iekšējās enerģijas līmeni, kas gatava izpausties.

Smadzenēm jābūt aktīvām, bet bez trauksmes vai saspringuma. Pāreja uz IAS notiek lēcienveidīgi, netveramā acumirklī.

Smadzeņu elektriskas aktivitātes raksturs IAS stāvoklī atšķiras no parastā stāvokļa vai miega. Zemfrekvences b-aktivitāte tiek nomākta, smadzenes sāk ģenerēt augstākas frekvences. Interesanti, ka smadzeņu viļņu amplitūdas atkarība no frekvences iegūst krītošu raksturu, ko IAS stāvoklī ar kaut kādu precizitāti var pieņemt kā tuvu “zelta griezumam”. Šī attiecība, ko atklājuši jau senie grieķi, ir dabas un klasiskās arhitektūras saskanīguma pamatā. Var teikt, ka IAS stāvoklī smadzenes sasniedz vissaskanīgāko stāvokli.

Tas izpaužas arī neironu aktivitātes sadalījumā pa smadzeņu virsmu, kas pētīts ar mūsdienīgām smadzeņu kartēšanas programmām. Ja parastā nomoda stāvoklī aktivitāti novērojam vien dažos smadzeņu apgabalos, pārsvarā priekšējos, tad pārejā uz IAS aktivitāte pamazām sadalās pa visu lielo pusložu garozu abām puslodēm. Smadzenes sāk darboties saskanīgi, kā viens veselums, iedarbinot visas savas struktūras vienotā simfonijā, kas apskalo smadzeņu virsmu, kā krasta bangas apskalo piekrastes akmeņus.

Lūk, šis īpašais aktivitātes stāvoklis tad arī izraisa redzējumus, neparastas sajūtas un jūtas.

Rodas jautājums: sajūsmas, saiknes ar Dievišķo, lūgsnas aizgrābtības jūtas – kas tas ir: lielo pusložu garozas īpaša stāvokļu blakusprodukts, kādu parastās dzīvības norisēs neiesaistītu garozas apgabalu uzbudinājums, vai arī tas ir pieslēgums Informācijas laukiem, sistēmu iestatīšanās uz “debess jomu mūziku”?

Pašlaik uz šādiem jautājumiem atbilžu nav. Eksperimentālo datu vēl ir ļoti maz, un tos skaidrot var dažādi, atkarībā no skaidrotāja tieksmēm. Fizioloģiskais redzes viedoklis ir tāds, ka cilvēka uzvedību nosaka to vai citu nervu sistēmas sastāvdaļu aktivitātes raksturs, un visas mūsu emocijas nav nekas vairāk kā reakcijas uz ārējiem un iekšējiem kairinājumiem atkarībā no iedzimtām bioloģiskām vajadzībām. Mīlestība tad ir dzimumtieksmes modifikācija, sugas turpināšanas instinkts; gleznu, mūzikas, teātra estētisks baudījums ir noteiktu smadzeņu rajonu kairinājuma sekas, kas attīstītas mācībās un vingrinājumos, bet lūgsna un meditācija ir īpaši atslābinoši vingrinājumi.

Pašlaik ir grūti kaut ko nopietni likt pretim šādiem atzinumiem. Eksperimentālos datus, tostarp šajā grāmatā aplūkotos, var skaidrot dažādi. Bet kaut kā negribas ticēt, ka visas mūsu garīgās tieksmes un vērtības, visi Cilvēces kultūras sasniegumi — tas nav nekas vairāk kā fizioloģisku norišu produkts. Vai tiešām Mocarta, Šostakoviča vai Bītlu mūzika ir ģēniju smadzeņu anomālas aktivitātes blakusprodukts, kas pielīdzināms izsalkuša suņa palielinātai siekalu izdalei? Vai tiešām diženie tempļi un mošejas ir būvētas naudas savākšanai no ar “reliģijas opiju” apdullinātiem darbaļaudīm? Tādā gadījumā kāpēc miljoniem cilvēku joprojām dodas uz koncertzālēm un baznīcām, meklējot mieru un dvēseles saskaņu?

Es ticu, ka cilvēkam piemīt sevišķas īpašības salīdzinājumā ar visu pārējo dzīvnieku pasauli, un mūsu civilizācijas centrbēdzes attīstība ir Cilvēces Kolektīvās Apziņas nobrieduma globālas norises izpausme, kas savā iespējamajā spēkā izvēršas mūsu Pasaules telpā un laikā. Tūkstošos karu un ciešanu, celtniecības un graušanas gados mēs ejam vēsturiskās attīstības ceļu, pamazām nobriestot, apjēdzot savas garīgās būtības dziļumus un vien zīlējot savu globālo uzdevumu.

Vienlaikus IAS ir ne vien sajūsma un saskaņas sajūta, virknē gadījumu šāds stāvoklis var būt bīstams. Nereti smadzeņu aktivitātes raksturs ISA stāvoklī līdzinās to aktivitātei epilepsijas lēkmēs. Atšķirība ir tāda, ka IAS stāvoklī cilvēks nonāk pēc savas vēlēšanās un no tā spēj iziet (kaut ne vienmēr ātri un viegli), bet epileptiska aktivitāte izraisās patvaļīgi un visbiežāk beidzas ar lēkmi.

Bet ja iziet neizdodas – ko tad? Tad cilvēks ir nolemts nekontrolētai pastāvēšanai, tas sāk dzīvot savu sapņojumu un izjūtu pasaulē, bez saskares ar apkārtējo pasauli. Tātad pret mentālo treniņu, ārpusķermeņa astrāliem ceļojumiem, pāreju uz IAS ir jāizturas piesardzīgi. Var kādu dienu neatgriezties.

No kā tas ir atkarīgs? Kāpēc viens var dziļi gremdēties pārpersoniskās dzīlēs, bet citam “jumts aizbrauc un neatgriežas”? Tas ir atkarīgs no lielo pusložu garozas neironu tīkla uzbūves īpatnībām, ko nosaka ģenētika un pirmie gadi pēc dzimšanas. Tā jau ir fizioloģija. Mēs dažādi sagremojam barību, pārstrādājam alkoholu un ģenerējam emocijas. Pašlaik paredzēt šo norišu īpatnības nav iespējams. Var vien novērot un secināt.

Izmainītā Apziņas stāvoklī mainās ne vien smadzeņu aktivitāte, bet arī izraisīto starojumu – gāzizlādes vizualizācijas aktivitātes raksturs. Jau pirmajos pētījumu posmos tika atklāts, ka izmainās pirkstu spīdēšanas aina. Zīmējumā ir redzams šo izmaiņu raksturs — aina kļūst saraustītāka, zaudē veidolu un spēku. Vēlāk tika atklāts, ka nobīdās starojuma spektrs – no redzamā uz ultravioleto. Bet ultravioletais starojums ir ar augstāku frekvenci! Tātad, varam apgalvot, ka IAS stāvoklī cilvēka izstarotās gaismas frekvence pieaug! Meditācijas un lūgsnas laikā cilvēks spīd lielākās frekvencēs! Vai tas nav patīkams dzīvi apliecinošs secinājums!

Vienlaikus daudziem cilvēkiem IAS stāvoklī ap pirkstiem parādās īpatnējs spīdums dubultgredzenu vai nodalītu plankumu veidā. Pie tam šī raksturīgā aina var saglabāties ilgstoši, kamēr cilvēks ir Izmainītā Apziņas Stāvoklī. Neiedziļināsimies tehniskos sīkumos, bet viens no iespējamiem izskaidrojumiem ir, ka tā ir cilvēka pāreja koherentā stāvoklī, tas ir, sistēmas un orgāni sāk strādāt saskanīgā režīmā, savstarpējā rezonansē, un starojums iegūst koherentas īpašības, līdzīgi lāzera staram. Tas ir, mēs nevis vienkārši spīdam, bet izstarojam telpā lāzera impulsus!

Vēl viena IAS īpašība izrādījās gāzizlādes vizualizācijas emisijas pieaugums laikā. Parastā apziņas stāvoklī gāzizlādes vizualizācijas spīduma signāls sākumā nedaudz samazinās, tad paliek praktiski nemainīgs, vairāk vai mazāk svārstoties ap nemainīgo līmeni. Starp citu, šo svārstību raksturs ir atkarīgs no spriedzes līmeņa, kas ļauj novērtēt spriedzi pēc gāzizlādes vizualizācijas signāla dinamikas.

Pētot IAS, mēs ar pārsteigumu pārliecinājāmies, ka gāzizlādes vizualizācijas signāls pieaug laikā!

Kad šāds mērījumu iznākums atkārtojās ar desmitiem cilvēku, kļuva skaidrs, ka tā nav nejaušība. Tiešām, Izmainītā Apziņas Stāvoklī enerģētika strauji pieauga laikā! Kā to var izskaidrot? Ar kādiem mehānismiem saistīt?

Pirmā analoģija nāca no ķīniešu tradicionālās medicīnas. Viens no tās pamatiem ir priekšstats par enerģētiskiem kanāliem – meridiāniem, kas caurstrāvo visus orgānus un sistēmas un īsteno enerģijas apriti ķermenī. Meridiānu galapunkti atrodas pirkstos, tāpēc, kad mērām spīdumu pie pirkstiem, mēs “pieslēdzamies” enerģētiskajiem kanāliem. Tagad iztēlosimies, ka mēs “sūknējam enerģētiku” pa kanālu ar noteiktu diametru. Skaidrs, ka iegūsim laikā nemainīgu plūsmu jeb nemainīgu signālu. Ja kanālā enerģija samazinās, arī signāls krītas, kas ir vērojams dažādu saslimšanu gadījumos. Bet tagad iztēlosimies, ka IAS norisē uz šo kanālu atveras arvien vairāk pieteku, tajā it kā sāk pietecēt strautiņi no iepriekš slēgtiem avotiem. Enerģijas straume pieaug, un mēs reģistrējam strauju signāla pieaugumu laikā.

Vēlāk tika attīstīta arī biofizikāla koncepcija, kurā enerģijas pārnese tiek pielīdzināta elektronierosinātu stāvokļu pārvietojumam pa olbaltuma molekulu ķēdēm (Korotkov K., Williams B., Wisneski L. Biophysical Energy Transfer Mechanisms in Living Systems: The Basis of Life Processes. J of Alternative and Complementary Medicine, 2004, 10, 1, 49-57.). Šī ideja ir dibināta uz jaunākajiem, galvenokārt krievu zinātnieku, kvantu biofizikas priekšstatiem. Elektronu pārnesei nav vajadzīgi kaut kādi atsevišķi kanāli vai vadi; elektroni veido īslaicīgas “taciņas”, līdzīgas skudru celiņiem mežā. Tāpēc nevienam nav izdevies atrast īpašas struktūras, kas atbilstu meridiāniem un akupunktūras punktiem. Tie ir virtuāli ceļi, kas rodas un pazūd pēc vajadzības. To galvenais nesējs, acīmredzot, ir saistaudi un kauli. Pārnesamo elektronu plūsmas nosaka potenciālu lauku sadalījums organismā, kas atkarīgi gan no fizioloģiskās, gan psīhiskās aktivitātes.

INDIVIDUĀLĀ UN KOLEKTĪVĀ APZIŅA

Ir jācenšas katrā lietā saskatīt to,

ko vēl neviens nav redzējis, un par ko neviens nav domājis.

Georgs Kristofs Lihtenbergs

Kolektīvā neapzinātā” jēdzienu zinātnē ieviesa Karls Gustavs Jungs (1875-1961.) — izcils šveiciešu psihiatrs, viena no dziļās psīholoģijas virzieniem dibinātājs. Jungs noraidīja idejas, saskaņā ar kurām cilvēka personību pilnībā nosaka tā pieredze, mācības un vides ietekme. Viņš uzskatīja, ka katrs cilvēks pasaulē ienāk ar “viengabalainu personības uzmetumu…, kas iespēju veidā ir dots kopš pašas dzimšanas”. Un ka “vide nepavisam nedāvā personībai iespēju kļūt par tādu, bet vien atklāj to, kas tajā jau ielikts”.

Jungs pieņēma, ka pastāv noteikta pārmantojama psīhiskās organizācijas struktūra, kas attīstījusies simtiem gadu tūkstošu, kas liek mums izdzīvot un īstenot mūsu dzīves pieredzi pavisam noteiktā veidā. Un šo noteiktību var izteikt ar to, ko Jungs nosauca par “arhetipiem” (pirmparaugiem), kas ietekmē mūsu domas, jūtas, rīcību.

“Neapzinātais, būdams arhetipu kopums, ir visa cilvēces pārdzīvotā nogulsnes, līdz pat tās tumšajai sākotnei. Bet nevis nedzīvas nogulsnes, ne pamests gruvešu lauks, bet dzīva reakciju un tieksmju sistēma, kas neredzami un tāpēc arī iedarbīgāk nosaka individuālo dzīvi”. (К. Г. Юнг, “Структура Души”, раздел “Проблемы души нашего времени” (Москва, 1993, с. 131))

Kolektīvais neapzinātais” ir tas uzkrājējs, kurā savākti visi arhetipi. Tas ietver cilvēces pagātnes neredzamās pēdas: no rasu un nāciju vēstures, kā arī no pirmscilvēciskās dzīvnieciskās esamības. Tā ir vispārcilvēciskā pieredze, kas raksturīga visām rasēm un tautībām. Saskaņā ar Jungu kolektīvā neapzinātā teorija izskaidroja gan garu parādīšanos mēdija apziņā, gan šizofrēniķa personības sadalīšanos. Pirms tam runāja par no ārienes dvēselē nonākušu ļauno garu apsēstajiem, bet izrādās, ka viss to leģions jau ir dvēselē. Saskaņā ar Jungu pastāv psīhes dziļā daļa, kam piemīt kolektīva, visaptveroša un bezpersoniska daba, kas vienāda visiem noteikta kolektīva dalībniekiem. Šis slānis ir tieši saistīts ar instinktiem, tas ir, ar pārmantojamiem faktoriem. Bet tie ir pastāvējuši ilgi pirms apziņas rašanās un turpina sekot saviem “pašu” mērķiem, neraugoties uz apziņas attīstību.

Jungs kolektīvo neapzināto salīdzināja ar matricu, sēņotni (micēliju, kur sēne ir individuālā dvēsele), ar kalna vai aisberga zemūdens daļu: jo dziļāk mēs dodamies zem ūdens, jo plašāka pamatne. No kopīgā – ģimenes, cilts, tautas, rases, tas ir, visas cilvēces – mēs nolaižamies līdz pirmscilvēcisko priekšteču mantojumam. Psīhe tāpat kā mūsu ķermenis ir evolūcijas iznākums. Ne vien vienkāršas uzvedības darbības beznosacījuma refleksu veidā, bet uztvere, domāšana, iztēle ir arī iedzimto programmu, vispārēju paraugu ietekmē. Arhetipi ir uzvedības un domāšanas pirmparaugi, pirmveidoli. Tā ir noteikumu un reakciju sistēma, kas nemanāmi nosaka cilvēka dzīvi.

Kolektīvā neapzinātā jēdziens varbūt ir tieši saistīts ar kolektīvās jeb grupas apziņas jēdzienu. Esam jau aplūkojuši, ka cilvēku grupas uzvedība būtiski atšķiras no katra grupas dalībnieka uzvedības. Visa cilvēces vēsture ir lielu ļaužu masu vēsture. Civilizācija var veidoties vien tad, kad kopā dzīvojošu cilvēku skaits pāraug kādu kritisku līmeni. Civilizācija vienmēr ir veidojusies pilsētās, kam apkārt daudz zemkopju, kas nodrošina šo pilsētu dzīvi. Un tai tāpat kā visās norisēs ir nepieciešams divu sastāvdaļu – materiālā un garīgā – apvienojums.

  • Materiālais – ir jābūt attīstītai zemkopībai, kas spēj radīt pārprodukciju, kuras pietiek valdītāju, karavīru, kalpu, pilsētnieku pabarošanai.

  • Garīgais — ir jābūt attīstītai reliģijai, kas var radīt sabiedrības garīgo mugurkaulu, ļaujot cilvēkus pārvaldīt un virzīt to enerģiju uz lieliem mērķiem.

Pilsētas cilvēki cieši sabiedrojas savā starpā, tie pastāvīgi apmainās ar informāciju, un visa to dzīve, ikdienas darbība saskaņojas un pakļaujas kopējam ritmam. Vai šis saskaņojums ir informācijas apmaiņas sarunu, avīžu, radio, televīzijas veidā rezultāts, vai arī pastāv vēl kāds cits informācijas nesējs, kam ir fizikāla daba?

Vai var runāt par Kolektīvās Apziņas Lauku kā par fizikālu kategoriju? Ko mēs vispār zinām par laukiem?

LAUKU PIEEJA

Fizikāls lauks saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem ir īpašs matērijas veids, fizikāla sistēma, kam piemīt bezgalīgi liels skaits brīvības pakāpju. Fizikālu lauku piemēri ir elektromagnētiskais un gravitācijas lauks, kodolspēku lauks, kā arī viļņu (kvantu) lauki, kas atbilst dažādām daļiņām.

Saskaņā ar lauka koncepciju daļiņas, kas piedalās kaut kādā mijiedarbībā, (piemēram, elektromagnētiskā vai gravitācijas), katrā tās ietverošās telpas punktā rada īpašu stāvokli – spēku lauku, kas izpaužas kā spēka iedarbe uz citām daļiņām, kas atrodas šīs telpas kādā punktā.

Relativitātes teorija, noraidījusi “ētera” kā īpašas elastīgas vides koncepciju, vienlaikus Lauka jēdzienam piešķīra fundamentālu primāras fizikālas īstenības jēgu. Tiešām, saskaņā ar relativitātes teoriju jebkuras mijiedarbes izplatīšanās ātrums nevar pārsniegt gaismas ātrumu vakuumā. Tāpēc mijiedarbīgu daļiņu sistēmā spēku, kas noteiktā brīdī iedarbojas uz kādu sistēmas daļiņu, nenosaka citu daļiņu izvietojums tajā pat brīdī, tas ir, kādas daļiņas stāvokļa izmaiņa otru daļiņu ietekmē ne uzreiz, bet pēc noteikta laika. Tādējādi daļiņu, kuru relatīvais ātrums ir salīdzināms ar gaismas ātrumu, mijiedarbi var aprakstīt tikai ar to radītajiem laukiem. Daļiņas stāvokļa (vai izvietojuma) izmaiņa maina tās radīto lauku, kas uz citu daļiņu iedarbojas tikai pēc galīga laika sprīža, kas vajadzīgs šīs izmaiņas nokļūšanai līdz otrai daļiņai.

Fizikālie lauki ne vien īsteno daļiņu mijiedarbi; neatkarīgi no tos radījušām daļiņām var arī pastāvēt un izpausties brīvi fizikāli lauki (piemēram, elektromagnētiskie viļņi). Tāpēc ir skaidrs, ka fizikālie lauki ir jāaplūko kā īpašs matērijas veids.

Pieredze rādīja (vispirms elektromagnētiskā lauka gadījumā), ka lauka enerģija un impulss mainās diskrēti, tas ir, uz fizikālu lauku var attiecināt noteiktas daļiņas (piemēram, elektromagnētiskajam – fotonus, gravitācijas – gravitonus). Tas nozīmē, ka lauka apraksts tikai ar lauka funkcijām ir vien aptuvens, ierobežots ar noteiktu lietojuma apgabalu.

Kvantu mehānikā tiek pierādīts, ka mijiedarbīgu daļiņu sistēmu var aprakstīt kā kaut kādu kvantu lauku. Tādējādi, ne vien katram laukam atbilst noteiktas daļiņas, bet arī, pretēji, visām zināmajām daļiņām atbilst kvantu lauki. Tā ir viena no matērijas korpuskulāri-viļņējādās divdabības izpausmēm. Kvantu lauki apraksta daļiņu un vienlaikus antidaļiņu bojā eju (vai rašanos). Tāds lauks ir, piemēram, elektronu-pozitronu lauks kvantu elektrodinamikā.

Vairākās pēdējās desmitgadēs fiziķi nemitīgi pūlas izveidot vispārēju vienotu lauka teoriju. Tiek sagaidīts, ka tā visus minētos laukus aprakstīs kā viena – “vienotā fizikālā lauka” dažādas izpausmes.

Lauka jēdziens izrādījās tik nozīmīgs mijiedarbju aprakstam fizikā, ka pēc līdzības ar to tika ieviesti informatīvo, semantisko, jēgas lauku jēdzieni. Tos nevajadzētu jaukt ar fizikālajiem laukiem. Tiem nav viennozīmīgu fizikālu nesēju. Tas ir vien ērts veids dažādu mijiedarbju aprakstīšanai.

Vienlaikus ir jāpatur prātā, ka fizikālais lauks nav tieši uztverams, bet vien atklājams caur tā ietekmi uz citiem fizikāliem objektiem. Tieši izmērīt elektrisko vai magnētisko lauku nav iespējams. Var vien reģistrēt tā ietekmi uz kādām materiālām norisēm. Piemēram, magnētiskas bultiņas pagriezienu vai strāvas lielumu signāldevējā. Varam atcerēties skolas mēģinājumu ar dzelzs skaidām, kurās izpaužas magnētiskais lauks vai svaru bumbas izraisīto smaguma sajūtu rokā, kas pauž mums par gravitācijas lauku.

Bioloģisko lauku koncepciju izvirzīja izcilais Krievijas zinātnieks A.Gurvičs 20.gs. trīsdesmitajos gados. Ideja ir tāda, ka ar bioloģisku objektu bez fizikāli ķīmiskā līmeņa ir saistīts telpā izplatītu lauku komplekss. A.Gurvičs rakstījis:

“Šūnu mijiedarbes jēdziens aprobežojas ar sintezēta lauka izveidošanos, kas savos raksturojumos principiāli sakrīt ar šūnu laukiem, kas vienmēr ir attiecināti uz veselumu un kas raksturoti vienīgi ar ģeometriskiem parametriem. Ja vesela šūna saslimst, tad tā noteiktā patoģenēzes posmā var mainīt sava biolauka veidu uz pretējo. Pareiza terapeitiska iedarbe uz organismu un tostarp uz slima cilvēka šūnas biolauku to atgriež tai sākotnējo (pamata) vektorialitāti”.

Tādējādi A.Gurvičs uzrādīja, ka bioloģiskais lauks ir organisma kā vienota veseluma dzīvības uzturēšanas pamats. Aleksandra Grigorija dēla meita Anna Gurviča, iztirzājot tēva darbus, uzsvēra, ka “dzīvās sistēmās īstenojas pastāvīga salāgota savstarpēja atkarība starp dažādiem līmeņiem. Kopējais (aktuālais lauks) normē šūnu un molekulu līmeņa norišu telpiskos parametrus, un savukārt ir atkarīgs no (molekulāro aktu) elementāro lauku un šūnu lauku rašanās frekvences un sadalījuma, reprezentējot to ģeometrisko sintēzi.”.

20.gadsimta beigās bioloģiskā lauka jēdziens tika stingri saistīts ar elektromagnētisko lauku, lai gan gadu desmitiem tika spriests par iespējamu kaut kādu citu lauku pastāvēšanu. Vistālāk attīstīts izrādījās torsionu lauka jēdziens, ko attīstīja grupa Anatolija Akimova vadībā. Bet šie pētnieki aizvien vēl nav spējuši pārliecināt zinātnisko sabiedrību par savu ideju nozīmīgumu.

Elektromagrētisko lauku rada elektrisko lādiņu kustība. Organismā pastāvīgi notiek visdažādākās elektriskās norises, no šūnas līmeņa līdz atsevišķu sistēmu un orgānu līmenim. Ar katru no šīm norisēm ir saistīts elektromagnētiskais lauks. Kā uzsver Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis J.V.Guļajevs, “Ap katru bioloģisku objektu tā dzīvības norisēs rodas sarežģīta fizikālu lauku aina. To sadalījums telpā un izmaiņas laikā nes nozīmīgu bioloģisko informāciju, ko var lietot, tostarp, arī medicīniskās diagnostikas mērķiem”.

Dažādu organisma sistēmu un orgānu lauki ir koherenti, tas ir, saskaņoti aktivitātēs.

Tas noved pie kopēja lauka izveidošanās, tiem summējoties, un tam piemīt interferences jeb, citiem vārdiem, hologrāfisks raksturs. Mūsdienu biofizikā organisma elektromagnētiskā lauka koherences ideju aktīvi attīsta, piemēram, F.Popa grupa Vācijā, Del Džuiči grupa Itālijā un daudzās citās universitātēs un zinātniskos centros. Interferences jeb hologrāfiskajam laukam piemīt ļoti interesantas īpašības – tas informāciju par sevi radījušo objektu nes katrā savā daļiņā. Tas nozīmē, ka ja tāds lauks ir ierakstīts hologrammā, bet disks, uz kura hologramma ierakstīta, saplīst, tad katra lauska nesīs informāciju par visu objektu. Vai tas nav H.K.Andersena pasaku brīnumspogulis!!!

Hologrāfijas pamatus 20.gs. četrdesmitajos gados ielika Deniss Tabors, un vēlāk tas noveda pie lāzeru hologrāfiskās tehnikas radīšanas. Vienlaikus šīs idejas ir pilnībā lietojamas attiecībā uz bioloģisku organismu. Ir pamats teikt, ka lauku līmenis ir bioloģisku sistēmu pārvaldības pamatlīmenis. Šāds līmenis ir bijis iemiesots visprimitīvākajos bioloģiskajos objektos ilgi pirms veģetatīvās un centrālās nervu sistēmas izveidošanās. Tas ir līmenis, kurš nosaka sistēmas kā vienota veseluma darbību, dažādu daļiņu koherentas mijiedarbes līmenis.

Mēs esam izvirzījuši koncepciju, ka akupunktūras punkti ir viļņu kvantu lauku projekcija uz ādas virsmas. Vienlaikus no paša lauku struktūras principa ir acīmredzams, ka lauks izplatās ārpus organisma, teorētiski – bezgalīgā attālumā. Tādējādi informācija par organisma stāvokli teorētiski var tikt saņemta lielos attālumos no tā. Organisma lauku struktūra nosaka morfoģenēzes, tas ir, organisma rašanās un attīstības norises, kā arī nosaka organisma kā vienotas sistēmas pastāvēšanu. Jebkura līmeņa bojājumi izpaužas pirmkārt organisma pārvaldības pār atsevišķām tā daļām zudumā, kas noved pie sistēmas saslimšanām.

Gurviča idejas vēlāk tika attīstītas par Šeldreika morfoģenētisko lauku koncepciju un tālāk noveda pie smadzeņu un organisma uzbūves hologrāfiskās koncepcijas.

Ja pieņemam ideju par individuāla organisma, individuāla cilvēka lauku, tad varam runāt arī par kolektīvu lauku. No ģimenes, darba kolektīva, nācijas, reliģiskas konfesijas līmeņa līdz visas cilvēces līmenim. Ar katru no šiem līmeņiem saistās tādas vai citādas lauku telpiskas struktūras. Tādējādi informācijas apmaiņa un cilvēka ietekme uz citu cilvēku notiek papildus visam citam arī lauku līmenī.

Kā esam jau uzsvēruši, medicīnā tikai pavisam nesen ir atzīts, ka mūsu jūtas, emocijas, dvēseles pārdzīvojumi izrādās ne vien nozīmīgs, bet noteicošs mūsu dzīves un veselības faktors. Šādu iedeju pieņemšana prasa veikt nākošo soli: atgriezties pie cilvēka dabas būtības holistiskajām koncepcijām. Ka cilvēks ir ne vien fizisks ķermenis, kas spēj ražot domas līdzīgi kā aknas ražo žulti, bet arī trīskārša vienota būtība: fiziskais ķermenis + apziņa, domāšana, emocijas, informatīvā struktūra + augstākā būtība. Citiem vārdiem – ķermenis, dvēsele, gars.

Fiziskais lauks piederas materiālajai pasaulei un pakļaujas tās likumiem.

Informatīvā struktūra, kuru var saistīt ar dvēseli, ir lauku struktūra, un tai var piemērot likumības, kuras lietojam lauku aprakstam. Varam runāt par to, ka informatīvajam laukam ir vektoriāls raksturs, tas ir, tam ir noteikts virziens telpā. Tam ir avots, kas ir pats cilvēks, un tas no šā avota izplatās visos virzienos. Šis lauks var tikt noteiktā veidā vērsts, tas ir, savākts tajā vai citā virzienā, tas var tikt izkliedēts telpā un, būdams koherents ar citu cilvēku laukiem, var ar tiem mijiedarboties.

Vienlaikus ir jāpatur prātā, ka tas nav fizikāls lauks, tas ir mijiedarbes norises apraksts.

Var teikt, ka informatīvais lauks ir tas pastāvīgi mainīgais apvalks, kas ir ap cilvēku, bet atšķirībā no radioraidītāja, šis lauks ir atkarīgs ne vien no paša cilvēka, bet arī no visas tā apkārtnes. Informatīvais lauks jutīgi atsaucas uz visām izmaiņām apkārtējā telpā un lielā mērā ir atkarīgs no mijiedarbes ar citu cilvēku laukiem. Tādējādi tas ir mūsu jutīgais apvalks, kas nes informāciju par noteiktu cilvēku un pieskaņojas apkārtējai pasaulei atkarībā no visām tās izmaiņām..

Atsevišķu cilvēku, grupu informatīvie lauki saliekoties veido kolektīvo informācijas lauku, kas pastāv kā patstāvīga struktūra, attīstoties, kļūstot sarežģītāks un reģistrējot visus šajā kolektīvajā informatīvajā laukā notiekošos notikumus. Un katram cilvēkam var būt piekļuve šim informatīvajam laukam, gūstot no tā informāciju. Šajā laukā nobriest, kristalizējas visas jaunās idejas, iemiesojoties (verbalizējoties) atsevišķu cilvēku prātos. Ne velti jauni atklājumi, izgudrojumi, kuru laiks ir nobriedis, kuriem cilvēce ir gatava, bieži vienlaicīgi nāk prātā cilvēkiem dažādās valstīs, dažādās zemeslodes malās. Tādējādi, notiek katra atsevišķa cilvēka mijiedarbe ar šo informatīvo lauku, un katrs cilvēks ir šajā laukā nonākošās informācijas radītājs, un katrs cilvēks arī smeļas no šā lauka informāciju. Šis lauks ir atsevišķa cilvēka un pasaules gara saistītājs. Tāpēc savus augstos sasniegumus atsevišķs cilvēks var sasniegt, būdams šā pasaules gara daļiņa, un, izteicot kādu ideju un darot to pieejamu citiem cilvēkiem, īstenot to savā informatīvajā laukā.

Cilvēka būtības trīskāršās izpausmes koncepcija ļauj pāriet no cilvēka kā bioloģiskas mašīnas primitīvā modeļa uz priekšstatu par cilvēku kā Dievišķā Gara kvintesenci. Raksturīgi, ka šādām idejām ir tiešas paralēles mūsdienu zinātniskās koncepcijās, tostarp kvantu lauku teorijā.

Un tādā pat pakļautības kārtībā mēs redzam pāreju no dzīvības materiālajām formām uz lauku, informatīvajām formām. Tāpēc, kad runājam par pirmpamatu līmeņiem, mēs aplūkojam nākošo īstenības slāni, kas nav materiāls, bet ir dibināts uz matērijas pastāvēšanas dažādām formām. Tas ir virsfizikālā līmenis, ideālā līmenis, Dvēseles un Gara līmenis. Šī mūsu pakļautības kārtībā ir augstākā pakāpe, vienlaikus tā ir visa pamatā. Tādējādi izrādās, ka šis līmenis dibināts uz visiem iepriekšējiem līmeņiem un vienlaikus pats ir to pamatā. Gara izvēršanās norisē Tas ir nonācis noteiktā pašizpausmes posmā un vienu no savām bezgalīgajām būtībām ir izpaudis Matērijas veidā. Matērija pašattīstības norisē ir nonākusi līdz prāta izveidošanās un Gara apjēgas brīdim. Spirāle ir noslēgusies. Tāpēc varam runāt par līmeņu saslēgšanos, par to savērpšanos spirālē, kam nav ne gala ne sākuma kā Mēbiusa gredzenam. Lai kādu šā gredzena punktu mēs neskartu, varam iegūt informāciju no visiem zemākajiem līmeņiem. Būtībā arī no augstākajiem. Jāprot vien uzdot jautājumu. Atrast kompleksas pieejas paņēmienu.

Ļoti interesanti ir ne vien individuāla lauka, bet arī tā saiknes ar kolektīvajiem laukiem pētījumi. Attēlā ir sniegta Individuālo un Kolektīvo attīstības līniju Telpā un Laikā shēma. Kā no šīs shēmas redzams, Cilvēka kā sugas galvenā attīstība iet pa kolektīvo norišu ceļu: Saprātīgā Cilvēka fiziskais veidols miljonos gadu gandrīz nav mainījies, mums ir tāds pat izskats un tās pat personiskās tieksmes kā Senās Ēģiptes un Divupes iedzīvotājam, bet cik ļoti ir mainījies kolektīvais stāvoklis! Niecīgā vēsturiskajā laikmetā šis stāvoklis ir mainījies milzīgi — no grupveida cilvēkēdājiem līdz mūsdienu humanitārajai sabiedrībai. Tāpēc mēs vēl tik bieži redzam šā senā kanibālisma atskaņas mūsu dzīvē… Bet kolektīvā attīstība ir skaidri redzama vēsturiskā perspektīvā, un tā nemitīgi turpinās: līdz pat Planetārajam Stāvoklim, kas ir guvis piekļuvi Visuma Informatīvajam Laukam ar Kolektīvo Saprātu, ko nodrošina pārvaldāmi Izmainītie Apziņas Stāvokļi. Ne jau iesaldētu astronautu simtiem gadu lidojumi lidojumi, bet Informatīva Visuma un Starpgalaktiku saziņa ārpus laika un attāluma – lūk Cilvēces nākotne! Mēs būsim Galaktiskās Padomes dalībnieki, bet tas notiks nevis fiziskajā, bet informatīvajā līmenī!

Jauna parādība, kas radusies dzīvības attīstības gaitā uz Zemes, ir bijusi Individuālās Apziņas iezīmju veidošanās dzīvniekiem. Evolūcijas norisē tā ir veidojusies daudz vēlāk kā Kolektīvā Apziņa. Rodas tāds iespaids, ka pilnību daba ir sasniegusi, attīstot kolektīvus organismus, un tie ir ieņēmuši noturīgu vietu bioloģiskajā dzīvībā, pēc kam ir sākusi attīstīties Individuālā Apziņa. Šās norises augstākais posms ir Homo Sapiens, kam piemīt gan augsti attīstīta Individuālā Apziņa, gan augsti sakārtota Kolektīvā Apziņa.

Mūsdienu zinātnē ir BIFURKĀCIJAS PUNKTA jēdziens. Tas ir brīdis attīstībā, kad ir iespēja izvēlēties vienu no vairākiem ceļiem:

“Iesi pa labi – zaudēsi zirgu,

Iesi pa kreisi – zaudēsi šķēpu,

Iesi taisni – zaudēsi galvu…”

Šis ir raksturīgs bifurkācijas punkta piemērs (lai arī padrūms). Dzīves laikā mēs daudzkārt sastopamies ar izvēles nepieciešamību:

Doties uz augstskolu vai strādāt pēc skolas?

Pie Koļas vai Sašas iziet par sievu?

Vecajā darbā palikt vai jaunu meklēt?

Katra izšķiršanās ir bifurkācijas punkts. Mēs nosakām turpmāko dzīvi un iepriekš ir grūti pateikt, cik pareiza ir izvēle.

Bifurkācijas jēdziens ir attiecināms uz visām norisēm Visumā.

Var, piemēram, runāt par noosfēras bifurkācijas posmiem:

• bioloģiskās dzīvības atdalīšanās no nedzīvās dabas, un šīs dzīvības formu evolucionāras sarežģīšanās posms;

• bioloģisko struktūru veidošanās posms, kam raksturīga Kolektīvā Apziņa bez Individuālās Apziņas;

• bioloģisko struktūru, kam nepiemīt Kolektīvā Apziņa, evolucionāras sarežģīšanās un Individuālās Apziņas elementu rašanās tajās posms;

• bioloģiskas sugas, kam piemīt gan stipri attīstīta Individuālā Apziņa, gan Kolektīvā Apziņa.

Ir acīmredzami, ka katrā evolūcijas posmā radās sugas, kas atradās līdzsvarā ar vidi un vairāk vai mazāk lokani atsaucās tās izmaiņām. Vienos gadījumos tas nodrošināja sugas zelšanu simtiem miljonu gadu (termīti, skudras), citos šis līdzsvars izrādījās ļoti nenoturīgs (vairums Austrālijas somaino, kas izzuda pēc eiropieši ierašanās).

Ieviestais priekšstats par evolūcijas posmiem uzrāda cilvēka būtisku lēcienveida atšķirību no dzīvnieku pasaules. Apzīmējums “saprātīgs dzīvnieks” attiecībā uz cilvēces vairumu ir nepamatots. Skudras uzvedība no malas izskatās saprātīga, bet daudzi eksperimenti ir pierādījuši, ka tas ir drīzāk bioloģisks automāts, kas pilda Kolektīvās Apziņas stingri noteiktu funkciju.

STRUKTURĀLA ORGANIZĀCIJA ORGANISMU GRUPĀ

Spēcīgi cēloņi rada spēcīgas sekas.

Šekspīrs. Karalis Džons. 3.4.

No idejas par kolektīvo apziņu top skaidrs, ka sabiedrība var būt vienots organisms tikai, ja tā satur noteiktu dalībnieku skaitu. Mēs zinām tādu tautu un cilšu kādreizēju pastāvēšanu, kuras ir pilnīgi iznīcinātas, paliekot vien neskaidrās leģendās.

Zinātniskā valodā šo domu var izteikt citādi: noteiktas sistēmas (tautas) kaut kāda sastāvdaļu daudzuma iznīcināšana tās darbību neietekmē tikmēr, kamēr palikušo sastāvdaļu informatīvie signāli paliek pietiekami visu sistēmas elementu rezonanses sinhronizācijai, tas ir, esošās struktūras uzturēšanai. Kad šis nosacījums tiek pārkāpts, notiek vairāk vai mazāk spēcīgs telpas-lauka struktūras kropļojums, kas noved pie augstākā līmeņa informācijas signālu kropļojuma attiecībā pret zemāko līmeni un atbilstoši – pie šā zemākā līmeņa vājāko elementu disfunkcijas.

Nozīmīgs secinājums ir mūsu ieviestais “kritiskās radošās masas” jēdziens. Tas nozīmē, ka radošās rosības uzturēšana var notikt vien tad, ja tajā vietā ir noteikts iedzīvotāju daudzums, kas veido savu struktūru un atbilstoši – savu informatīvo “māti” (matricu). Radošā rosība tad ir kā noteiktu ideju radīšana, šo ideju mijiedarbe ar informatīvo matricu, šo ideju pastiprināšana un atspoguļošanās šo ideju avotā (vienlaikus arī citos cilvēkos un grupās). Tas izskaidro daudzkārt zinātnes vēsturē novēroto vienlaicīgu vienu un to pašu ideju rašanos dažādu pētnieku galvās, nereti dažādās zemeslodes malās.

Saprotama kļūst arī dziļa pilsētu rašanās nepieciešamība un to kā kultūras un zinātnes centru loma. Pilsētās informatīvā lauka spraigums ir īpaši liels, un tas ietekmē šajā laukā esošo cilvēku intelektuālo darbību. Šī pati norise ierobežo tādu tautu attīstības līmeni, kuras dzīvo ģimeņu grupu veidā – savā pastāvēšanā tās neveido pietiekami lielas grupas, kas veidotu attīstītu apziņas lauku.

Rodas dabisks iebildums: bet kā tad ir ar vienatniekiem, kāpēc dižie domātāji vienmēr ir atkāpušies tālāk no lielām pilsētām, lai izteiktu dižas idejas? Atbilde organiski izriet no izvirzītā pieņēmuma. Kolektīvās apziņas lauks, strukturizējot un pastiprinot jaunas idejas, vienlaikus uzliek savus ierobežojumus. Jaunās idejas daļēji izrādās arī jau esošo atvasinājums, tas ir, esošās patreizējā strukturizācijas līmenī definētās paradigmas daļa. Ja kāds cilvēks sajūt jaunas idejas uzpeldēšanu, tas ir, sajūt saziņas iespēju ar cita strukturizācijas līmeņa apziņas lauku, viņam radušos ideju vārdiskai izteikšanai ir iespējami jāatbrīvojas no patreizējā līmeņa lauka ietekmes.

Bet šo ideju tālāka attīstība un apziņas lauka strukturēšanās to ietekmē ir iespējama vien lielā grupā. Mozus, Buda, Kristus devās tuksnesī, lai nodalītos un domātu, bet pēc tam tie atgriezās pie cilvēkiem un sludināja savas idejas ciltsbrāļu pūļu vidū. Un katra no viņiem idejas tika ietērptas pierastā veidā, tika sasaistītas ar iepriekšējo paradigmu, pavirši aplūkojot šķita tās turpinājums. Tāpēc tās guva izvērsumu un izplatību. Citādi idejas gāja bojā, pat ja tās tika ieviestas visaugstākajā organizatoriskajā līmenī, kā tas notika ar faraona Ehnatona vienotā dieva ideju vai ar Leonardo da Vinči lidaparāta ideju.

No piedāvātā modeļa viedokļa kļūst saprotama katra atsevišķa cilvēka esamības jēga — jautājums, kas gadsimtiem nodarbinājis filosofus un vairumam cilvēku nāk priekšā dzīves norietā. Katrs atsevišķs cilvēks ir šūniņa, savas nācijas un tālāk visas cilvēces informatīvā lauka struktūras pirmavots. Bez šīm šūniņām struktūras izveidošanās un pastāvēšana nav iespējama, bet iznīcinot “šūniņu kritisko masu” struktūra sabrūk. Varam minēt līdzību ar sarkanajiem asinsķermenīšiem: to izmaiņas nelielās robežās organisma stāvokli neietekmē, bet, pārkāpjot šīs robežas, sākas pataloģiskas norises. Tādējādi katrs atsevišķs cilvēks var lepoties ar to, ka vien ar savu esamību viņš sniedz ieguldījumu visas cilvēces pastāvēšanā un attīstībā.

Cita lieta, ka šajā norisē cilvēks ar savu īpašu radošu rosību var sniegt ieguldījumu Pasaules Informatīvajā Laukā. Rūpīgi izstrādātas un nobriedinātas idejas noteiktos apstākļos var veidot noturīgus tēlus – redzējumus, kas sāk dzīvot neatkarīgi no to radītāja. … Var sniegt daudzus piemērus, izteiksmīgākais no tiem ir Cilvēces garīgās idejas attīstība.

Ir jāuzsver kompleksais raksturs, kādu mēs piešķiram informācijas lauka jēdzienam. Tas ietver ne vien informatīvu veidoltēlu lauka struktūru, bet arī parastus mums pierastus informācijas un saziņas veidus. Sniedzam to tabulas veidā, kaut gan no jau izklāstītajām pamatlikumībām saprotam tādas strukturizācijas nosacītību un mākslīgumu.

Telpas-lauku veidoltēli

Visaptveroši saziņas tīkli

Televīzijas tīkli

Radiotranslācijas tīkli

Laikraksti

Grāmatas

Īpaši profesionāli dokumenti

Datorprogrammas, tostarp spēles

Kinofilmas un video

Mutiska saziņa

Personiska sarakste

Var piedāvāt arī citu klasifikācijas pieeju, piemēram, pēc nododamās informācijas veida, bet šajā sakarā tas nav būtiski, galvenais ir saprast katra atsevišķa veida un to mijiedarbes nozīmīguma ideju.

Šajā iztirzāšanas posmā parādās būtiska atšķirība starp mūsu piedāvātajiem uzskatiem un Šeldreika (Sheldrake) morfoģenētiskā lauka ideju. Saskaņā ar mūsu priekšstatiem katras bioloģiskās sugas struktūru lauki, tostarp Informatīvie Lauki, rodas katras sugas īpatņu darbības iznākumā un attīstās evolucionāri reizē ar sugas attīstību. Tāpēc Darvina evolūcijas teorija pilnībā paliek spēkā, tieši tāpat kā pārmantojamo pazīmju ģenētiskās pārneses teorija. Aplūkots tiek vēl viens papildus formveidojošs elements — sugas struktūras lauks, ko veido pati suga, un kas attīstās kopā ar tās attīstību. Tādējādi atkrīt vajadzība ieviest sākotnējās formas — eidos. Bioloģiskās pasaules evolūcija norit pamazām, pa aizvien sarežģītāku spirāli, ar pazīmju pārnesi no paaudzes uz paaudzi, no viena veida uz pilnīgāku. Nav nepieciešams lietot Dievišķā grūdiena jeb Kosmisko Atnācēju pieņēmumu.

Cita lieta, ka visa Dzīvības attīstība uz Zemes notiek Visuma ietekmes apstākļos, to strukturē Visuma matricas. Kādā mērā šī ietekme ir formveidojoša, kādā mērā tā ir noteikusi noteiktas Zemes dzīvības formas, patreizējā posmā pateikt ir ļoti grūti. Nav izslēgts, ka tāda viscauresoša matrica ir bijis reliktais starojums, kas radies starojuma “atraušanās” no matērijas brīdī apmēram 300000 gadus pēc Visuma rašanās (Prigogine, 1994).

Reliktā starojuma esamību paredzēja Alfreds un Hermans 1948.gadā un eksperimentāli apstiprināja Penziass un Vilsons 1965.gadā. Tas bija tiešām ievērojams atklājums, kas noteica mūsdienu kosmoloģisko ideju attīstību. Reliktajam starojumam piemīt apbrīnojami augsta fizikālo īpašību vienādība visos virzienos (izotropija), kas ļauj to izmantot kā īpašu atskaites sistēmu. Attiecībā pret šo starojumu ir izdevies izmērīt Zemes, Saules sistēmas un mūsu Galaktikas kustības virzienu un ātrumu.

Reliktajam starojumam piemīt vēl kāda ārkārtīga īpašība: tā spektrs sakrīt ar absolūti melna ķermeņa starojuma spektru (tā sauktais Planka sadalījums). Tas izskaidrojams ar to, ka Visuma attīstības sākotnējos posmos pastāvējis pilnīgs termodinamisks līdzsvars starp vielu un starojumu, kāpēc starojums ieguvis šādu spektru. Visumam izplešoties, tā temperatūra ir mazinājusies, starojuma viļņa garums atbilstoši palielinājies, bet spektra raksturs palicis nemainīgs. Tā ir bijis gan līdz starojuma nodalīšanās no vielas, gan pēc tās, kad kosmiskais starojums piedzīvoja pēdējo izkliedi vielā, Visums kļuvis caurspīdīgs, un vairs nekas nav ietekmējis tā spektrālo sastāvu. Uz patreizējo laiku reliktā starojuma spektrālā sadalījuma virsotne ir sasniegusi milimetru diapazonu, kas atbilst 2,7К temperatūrai. Zemes virsmu reliktais starojums sasniedz, tomēr atmosfēra stipri absorbē spektra augstfrekvences daļu. Atmosfēras un organiskās dzīvības pastāvēšanas laikā uz Zemes būtiskas reliktā starojuma spektrālā sadalījuma virsotnes nobīdes nav notikušas.

Nervu šūnas (neirona) kā elektromagnētiska vibratora pašsvārstību vidējais garums, ko izmērījis jau A.V.Ļeontjevs, ir 10mm, kas atrodas blakus virsotnei reliktā starojuma zemfrekvences daļā. Tādējādi reliktais starojums var rezonēt ar neironiem. Bez tam ir zināms un mūsdienu medicīnā plaši lietots arī milimetru diapazona elektromagnētisko viļņu, kas, kā jau redzējām, sakrīt ar reliktā starojuma viļņa garumu tā spektrālā sadalījuma virsotnes tuvumā, vājas (informatīvas) iedarbības efekts uz akupunktūras punktiem. Šajā sakarā var pieņemt, ka reliktā starojuma kā ārkārtīgi noturīgas kosmiskas organizācijas īpašība (uzdevums) ir organiskās dzīvības “pielāgošana” tā spektra zemfrekvences daļai. Kas attiecas uz reliktā starojuma augstfrekvences daļu, tai, šķiet, nav tiešas ietekmes uz organisko dzīvību, vai arī ietekme ir daudz vājāka, plānāka, izpaužoties daudz augstāka līmeņa norišu organizācijā. Starp citu, šīs spektra daļas absorbcija samazinās kalnos, un varbūt tāpēc tiek uzskatīts, ka ir labvēlīgi “sazināties” ar Visumu tieši tur. Cilvēks ar Visumu rezonē “basa notīs”, bet tā organizācijas augstākie līmeņi atsaucas uz “augstajām notīm.

KĀRTĪBAS NEIZBĒGAMĪBA

Kopš skolas gadiem mēs dzīvojam pārliecībā, ka pasaulē valda Haoss, ka viss radītais tiecas uz sagrāvi, un jebkura norise, kas atstāta savā vaļā, var vien dezorganizēties. Ka dzīvība ir lēna virzība uz Nāvi. Ka Haoss un Siltuma Nāve ir jebkuru notikumu neizbēgamas beigas. Tādas ir otrā termodinamikas likuma sekas – šis likums tiek uzskatīts par tikpat negrozāmu kā enerģijas nezūdamības likums. Viena no šā likuma izpausmēm ir entropijas (enerģijas daudzums fiziskā sistēmā, ko nevar izmantot, lai veiktu darbu. Jebkurā izolētā sistēmā entropija (nekārtība) tiecas palielināties, bet nekad – samazināties. Visums ir izolēta sistēma.) pieaugums jebkurās norisēs.

Saskaņā ar klasiskiem priekšstatiem entropija var tikai palielināties, kas ir tas pats, kas jebkuru sakārtotu struktūru sabrukums un to pāreja haotiskā stāvoklī. Visa galā – viendabīga, amorfa gāze, kas vienmērīgi aizpilda visu telpu. Tāds ir secinājums no klasiskās fizikas likumiem.

Tomēr tā nez kāpēc nenotiek. Ap sevi redzam pasauli, kas pastāv jau miljardiem gadu (cik mums zināms) un nešķiet, ka tā gatavotos pāriet amorfā haotiskā stāvoklī. Tieši otrādi – šī pasaule kļūst aizvien vairāk sarežģītāka, apaug ar ceļiem, namiem, datoriem, un arī tas ir daļa no dabas attīstības globālās norises, kas norit cilvēka apziņas ietekmē. Pasaulē viss virzās pa strukturizācijas un sarežģītības ceļu, un vietējs haoss, tostarp tāds, kas rodas cilvēka darbības iznākumā, pēc kāda laika tiek pārvarēts un nomainīts ar kārtību – kuro reizi cilvēku, kuro dabas spēku ietekmē. Pamesta māja sagrūst, bet pēc laika tās vietā tiek uzcelta jauna, pilnvērtīgāka, vai arī šo māju aprij daba, un tā kļūst par simtiem kukaiņu un desmitiem meža būtņu patvērumu. Mūsu apkārtējā pasaule ir sakārtota, strukturēta un atrodas pastāvīgā pašorganizācijas norisē. Tas ir dabas likums, kas spēcīgāks par otro termodinamikas likumu.

Šādas idejas ar visu to neparastību nav jaunas. Kopš 20.gs. sākuma daudzi domātāji ir pūlējušies pārvarēt otrā termodinamikas likuma ierobežotību. Pirmais to spēja izdarīt Šrēdingers, negraujot klasiskās fizikas ēku. Viņš ieviesa “atvērtas sistēmas” jēdzienu un pieņēma bez pierādījuma, ka entropijas samazināšanos vienā vietā neizbēgami saistās ar palielināšanos citur. Šī ideja ļāva mums atbrīvoties no Siltuma Nāves rēga un izsūtīt visu “lieko” entropiju kaut kur Visuma dzīlēs. Prigožijs un Hakers šo ideju attīstīja, ieviešot savstarpēji papildinošas (sinerģētiskas) pašorganizācijas jēdzienu.

Daudz radikālāk nostājās baltkrievu fiziķis Veiņiks, kurš otro termodinamikas likumu noraidīja pilnībā un piedāvāja savu termodinamisko norišu koncepciju, kas loģiski izskaidro neizbēgamu visu notiekošo norišu pašorganizāciju. Veiņika koncepcija sadūrās ar padomju fiziķu vētrainu pretestību, viņa grāmata tika izņemta no veikaliem un sadedzināta (labi vismaz, ka ne publiski), bet pats līdz dzīves beigām tika pakļauts izraidīšanai no zinātnes sabiedrības. Dabiski, ka, neskaitot šauru piekritēju loku, neviens par viņa koncepcijām neuzzināja.

Šajās lappusēs nesāksim dziļi apspriest konceptuālas lietas. Mums svarīgs ir viens: apkārtējā pasaule uz haosu un sabrukumu netiecas, tieši otrādi, tā strukturējas un kļūst sarežģītāka, un dzīvība ir šīs pašorganizācijas augstākā forma. Bet šīs norises pamati ir likti molekulārā un kvantu līmenī.

Viens no pašorganizētu norišu spilgtiem piemēriem ir ūdens. Tas mums uzrāda, ka kārtība vienmēr izrādās izdevīgāka par haosu.

MĀKOŅU MĪKLA

Lidoju lidmašīnā no Mineapolisas uz Ņujorku. Lejā ir blīva baltu mākoņu sega. Tie guļ kā balts kontinents, līdzenā līnijā iezīmējot apvārsni. Virspusē ir saule un zilas debesis, apakšā krēsla un sīks lietiņš. Tas viss, šķiet, ir loģiski izskaidrojams ar klasiskās fizikas likumiem, temperatūras starpībām un gaisa spiedienu.

Bet brīnums – peldošos miglas vālus pēkšņi nomaina milzīgas mākoņu struktūras. Tās slienas debesīs kā torņi, dīvainas pilis, milzu kupoli, kas sakrauti cits uz cita. Šīs struktūras karājas debesīs pavisam atsvešināti no apkārtējās telpas, vienatnīgas un nekustīgas savā varenumā. Šķiet, šajās debesu pilīs var ieiet un nokļūt skaistu sniegbaltu eņģeļu plīvojošos tērpos sabiedrībā.

Tas ir acīmredzami, ka šie mākoņi ir sarežģītas sakārtotas struktūras. Kaut kādā veidā tās veidojas no kondensēta tvaika un ilgstoši saglabā veidolu. Tas ir spilgts pārejas no haosa uz sakārtotu stāvokli piemērs. Ja tāda pāreja notiek, tad tā ir enerģētiski izdevīga.

Bet tagad atcerēsimies, ka ūdens pārejai arvien sakārtotākā stāvoklī enerģija ir nevis jāpievieno, bet jāatņem. Tvaiks kondensācijai par šķidrumu ir jāatdzesē, šķidrums par ledu pārveidojas, pazeminoties temperatūrai — tātad noteiktos apstākļos sakārtots stāvoklis izrādās enerģētiski izdevīgāks kā haotisks. Bet pārejai uz mazāk sakārtotu stāvokli – no ledus uz šķidrumu, no šķidruma uz tvaiku – vajag pievienot enerģiju.

Tātad kondensētam tvaikam – mākoņiem ir izdevīga struktūru veidošanās, cietam ūdenim ir izdevīgi pieņemt pilnvērtīga kristāla formu, un sakārtošanās notiek, tiklīdz tam izveidojas vajadzīgie apstākļi.

DABAS SAKĀRTOTĪBAS LIKUMS

Līdzīgas norises varētu būt arī ar šķidru ūdeni. No iepriekšējiem prātojumiem izriet, ka ūdenī vajadzētu veidoties sakārtotām struktūrām, un ka sakārtotība ir enerģētiski izdevīgāka par amorfu molekulāru sajaukumu.

Varam runāt par Dabas Sakārtotības Likumu, kuru var priekšstatīties šādi:

visās Dabas norisēs notiek pāreja no vienkāršākām uz sarežģītākām struktūrām, kas savā sarežģītības līmenī pašorganizējas atbilstoši enerģijas patēriņa samazinājuma principam patreizējos vides apstākļos.

Sarežģītākas strukturāli-organizatoriskas formas savai darbībai prasa mazāku enerģijas patēriņu, tās ir enerģētiski izdevīgākas kā vienkāršas formas un labāk pielāgotas vides parametru izmaiņām. Tādējādi evolūcija, pāreja no vienkāršām dzīvības organizācijas formām uz sarežģītākām ir Sakārtotības Likuma sekas.

Otrais termodinamikas likums izrādās patiess vien slēgtām sistēmām, kurām nenotiek enerģijas un informācijas apmaiņa ar vidi. Atvērtām sistēmām šis likums nav piemērojams, to nomaina sakārtotības likums.

Sarežģītības pieaugums ir jebkuras sistēmas attīstības neizbēgama norise. Uz Zemes šo attīstību var izsekot kā pāreju no vienkāršākām un sarežģītākām matērijas pastāvēšanas formām. Vienkāršoti šo norisi var aprakstīt šādi:

Ģeoloģiskās formas < Ūdens < Organiskās molekulas < Vienkāršākās bioloģiskās sugas < Augi < Jūras organismi < Sauszemes organismi < Reptiļi < Zīdītāji < Cilvēks < Tehnosfēra < Kosmosfēra 

Tādējādi cilvēks pārstāv noteiktu Zemes evolūcionāras attīstības posmu, piedaloties kā nākošos evolūcijas posmus struktūrveidojoša sastāvdaļa. Tehnosfēras attīstība no šāda viedokļa ir sarežģītas sistēmas pašorganizācijas – evolūcijas norises uz Zemes loģisks posms, bet Cilvēce ir Dabas “darbarīks”.

Pie kam tehnosfēras attīstība pakļaujas strukturizācijas pamatlikumam – enerģijas patēriņa mazinājumam.

Tiešām, tehnikai pilnveidojoties dažādas ierīces tērē arvien mazāk enerģijas uz padarītā darba vienību. Piemēra veidā aplūkosim transportlīdzekļu pilnveidošanos:

Zirgvilkme < Tvaika dzinējs < Benzīna dzinējs < Hibrīddzinējs < Ūdens dzinējs < Vakuumdzinējs < …

Vēl raksturīgāka ir mākslīgā intelekta līdzekļu attīstība:

Mehāniskie skaitļotāji < Elektronlampu kompjūteri < Pusvadītāju kompjūteri < Mikroelektroniskie datori < Kvantu datori, kuru attīstība norit augošā ātrumā un atver mums fantastiskas izredzes

Kā izriet no šā iztirzājuma, tehnosfēras attīstība ir sakārtotības likuma neatņemamas sekas, un cilvēce šajā norisē darbojas kā izpildmehānisms, aktīva vide, ar kuras palīdzību īstenojas pārveides norise.

Nākošais posms ir kosmosa jomas – Visuma telpas apgūšanas aktīvas norises – attīstība. Varam vien nojaust, pie kā cilvēce nonāks 2100.gadā.

Tādējādi visi prātojumi par civilizācijas strupceļu, par ekoloģisko, ekonomisko vai sabiedrisko krīzi ir nepamatoti. Tie dibināti uz patreizējo īslaicīgo norišu iztirzājumu, neņemot vērā to ilglaicīgo visaptverošo dinamiku. Vietēji kritumi, tas ir, lejupslīdes un sastinguma laikposmi ir iespējami, bet kopumā evolūcijas norise virzās pa pakāpeniskas attīstības ceļu.

Cilvēce darbojas kā dabas formveidojošs faktors, kas tomēr vērsts nevis uz savas dzīvības ekoloģiskās vides pārveidi, bet uz jaunu Dabas sastāvdaļu – tehnosfēras un kosmosfēras veidošanu.

Saukļi par Dabas pakļaušanu ir izrādījušies nepamatoti – nepārvaldīta saimnieciskā darbība ir novedusi pie straujas ekoloģiska stāvokļa pasliktināšanās, un šis stāvoklis ir sācis uzlaboties vien 20.gadsimta pēdējā ceturksnī. Ir acīmredzams, ka pašlaik spējam dabas resursus tikai izmantot, tikai tērēt, un vides labvēlīgas pārveides mēģinājumi pagaidām ir iedīgļa stāvoklī.

Cilvēces visaptverošais uzdevums ir evolūcija caur tehnosfēras radīšanu, iespējami saglabājot Zemes resursus.

Civilizācija ir īss mirklis Zemes vēsturē. Civilizācija ir neizbēgams posms Visuma attīstībā.

Cilvēku civilizācija pastāv dažus tūkstošus gadu, varbūt dažus desmitus gadu tūkstošu. Jebkurā gadījumā ir droši zināms, ka pirms četrdesmit tūkstošiem gadu, kad beidzās Lielais Leduslaikmets, pa Eiropas līdzenuma plašumiem klīda mamutu mednieki, tērpti zvērādās un bruņoti akmens rīkiem. Protams, var pieņemt, ka siltajās zemēs tajā laikā augsti attīstītas atlantu civilizācijas nesēji radīja dzejas un gleznoja. Tomēr nekādas nozīmīgas civilizāciju, pilsētu, tempļu, mākslas darbu, pazīmes no agrākiem laikiem kā pirms dažiem tūkstošiem gadu nav atklātas. Varbūt ir bijuši kādi mums nezināmi civilizācijas uzplaiksnījumi, un daudzas entuziastu pa druskām savāktas liecības par to ir, bet tās nav atstājušas pēc sevis ne grandiozas drupas, ne pēdas cilvēces atmiņā. Cilvēces attīstība ir īss mirklis Zemes vēsturē, mūsu planētas Dzīvības Grāmatas pēdējās rindkopas.

pēdējās rindās būs rakstīts: “Un tad radās Homo Sapiens. Sākās civilizētas pārveides norise. Pamazām šī norise sāka arvien vairāk ietekmēt Zemes ekosistēmu, vedot to uz pakāpeniski pieaugošu degradāciju. Cilvēku sabiedrība kļuva par noosfēru pārveidojošu spēku”.

Pagaidām grāmata ar to beidzas. Kā tā turpināsies, ir atkarīgs no mums. No mūsu kolektīvā saprāta. Šobrīd skaidrs ir viens: mūsu rašanās, mūsu civilizācijas attīstība nav nejaušība, nav neparedzamu faktoru ietekmētu haotisku mutāciju iznākums, tās ir Visuma attīstības loģiskas sekas. Te būs daži pamatojumi par labu šādam apgalvojumam.

20.gadsimta vidū kosmoloģijā kļuva populārs tā sauktais antropais princips. Tā būtību satur apgalvojums, ka cilvēka ar tā īpatno uzbūvi pastāvēšana ir iespējama vien tad, ja no bezgalīga iespējamo vērtību skaita ir izvēlēta pavisam noteikta fundamentālo fizikālo konstanšu kombinācija. Ja kaut viens no šiem lielumiem būtu citāds, organiskās dzīvības attīstība Visumā būtu neiespējama. Citiem vārdiem, cilvēka esamība uzliek ierobežojumus Visuma iespējamai uzbūvei.

B.D.Kārters izšķir stipru un vāju antropo principu. Stipro principu viņš formulē šādi:

“Visumam ir jābūt tādam, lai tajā kaut kādā evolūcijas posmā varētu pastāvēt novērotājs”.

Bet vājo – šādi:

“Tam, ko mēs domājam novērot, ir jāatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami cilvēka kā novērotāja klātbūtnei”.

Saskaņā ar dižā humānista Pjēra Tejāra de Šardēna priekšstatiem cilvēciska būtne ir “Visuma auduma” vissintētiskākais stāvoklis, pie kam visdinamiskākais un pastāvīgā attīstībā esošs. Uzzināt, kā veidojusies pasaule un kāds ir tās tālākais liktenis, var vien, “atšifrējot” cilvēku. Šādu iemeslu dēļ nākotnes sintētiskā zinātne par pamatu ņems cilvēku. Tas būs jauns laikmets zinātnē, kurā tiks pilnībā apjēgts, ka cilvēks kā izziņas priekšmets ir “atslēga visai zinātnei par dabu”.

Šī ideja cilvēcei ir bijusi zināma kopš vissenākajiem laikiem.

Saskaņā ar seno ķīniešu priekšstatiem starp diviem Visuma spēkiem – Debesīm un Zemi ir trešais – Cilvēks. Robeža starp dzīvo un nedzīvo ķīniešu dabas filosofijā ir izplūdušas. Viss ir garīgs un dzīvības pilns, starp pasauli un cilvēku nav būtiskas atšķirības. Cilvēks nav dabas pretstats, tas ir dabas daļa un galu galā – pati pasaule:

“Tas, kas pilda Debesis un Zemi, ir mana būtība. Tas, kas valda Debesīs un uz Zemes, ir mana daba. Cilvēki ir mani brāļi. Lietas ir mani līdzbiedri”.

Čžan Czai “Se min”

Koncepcijām, kas apgarotību atzīst par vispārēju pasaules īpašību, saknes ir senā animismā, un tādas vairāk vai mazāk piemīt visām senajām civilizācijām. Šādu priekšstatu iezīmes var sastapt pie seno grieķu filosofiem Anaksimena, Heraklīta, Platona un citiem. Visuma apgarotības ideja lielā mērā raksturīga Ēģiptes, Babilonijas, Indijas un Ķīnas kultūrām. Ideāls, uz kādu tiecies ķīniešu viedais, ir “dabisks” cilvēks, kas bijis saskaņā ar “cilvēciskoto pasauli” un darbojies dabas “dzīvajos” ritmos. Dažādus Visuma strukturālos līmeņus senie ir uzskatījuši par vienotu organismu, kura visas daļas veido saskanīgu ansambli.

Piemēram, Platona darbā “Tīmejs” Visums ir pielīdzināts “nevainojamai un prātam neaptveramai dzīvai būtnei”. Šīs Visuma būtnes ķermenis “bija izveicīgi iekārtots tā, lai barotos no paša trūdēšanas, visas savas darbības un stāvokļus īstenojot sevī pašā un ar paša iespējām”.

Senās Indijas svētajā grāmatā Rigvēda (X, 90) tiek teikts par milzīgu Visuma pirmcilvēku Purušu, kura daļas veido Visumu: no acīm saule, no nabas gaisa telpa, no galvas debesis, no kājām zeme utt. Līdzīgus priekšstatus satur ķīniešu mīts par Paņgu, kas ir pierakstīts 3-4.gadsimtā.

20.gadsimts pagāja zem liela apvērsuma zīmes fizikā, zem Ņūtona-Dekarta modeļa un Visuma mehānistiskās izpratnes ierobežotas apziņas. Lai cik dīvaini, bet šāda pieeja vēl ir saglabājusi spēku, aplūkojot psīhiskas norises, Apziņas lomu un vietu pasaulē, un tā tas ir, neraugoties uz daudziem faktiem, kas uzrāda tās ierobežotību. Jauni priekšstati veidojas pakāpeniski, uzkrājoties datiem un idejām, lai kādā brīdī ar grūdienu pārceltu Sabiedrisko Apziņu uz jaunu domāšanas veidu. Šāds brīdis tuvojas arvien vairāk. Tā pienākšana ir atkarīga no mums.

PĒCVĀRDA VIETĀ. TICĒT VAI NETICĒT?

Ja tu, dārgais lasītāj, esi ticis līdz šai vietai, tātad lielākā daļa grāmatas ir aiz muguras. Un daudziem rodas dabisks jautājums: cik lielā mērā var ticēt visam, ko uzrakstījis autors? Cik lielā mērā var uzticēties sniegtajiem datiem?

Šādi jautājumi mums dzīvē rodas pastāvīgi. Man bieži vaicā:

Bet homeopātijai jūs ticat? Akupunktūrai? Dzīvībai uz Marsa?

Uz to es vienmēr atbildu:

Ticu vienīgi Dievam tam Kungam un savai ģimenei. Viss pārējais ir jāpārbauda.

Vārdam “ticu” ir beznosacījuma, bezierunu uzticības nozīme. Visa mūsu dzīve turas uz uzticības. Savu dzīvību un veselību uzticam ārstam, cerot, ka tas ir pietiekami zinošs un pieredzējis. Ejot uz veikalu un pērkot produktus uzticamies pārdevējiem un ražotājiem. Uzticamies zināšanām, kādas māca skolā un kuras ir izklāstītas mācību grāmatās un rokasgrāmatās. Nevienam no mums neienāk prātā pārbaudīt daudzos izmēģinājumus, uz kuriem būvēta mūsdienu fizikas, ķīmijas un bioloģijas ēka.

Viegli ievainojams bērns uzticīgi stiepj jums roķeli, viņš ir pilnīgi jūsu varā, pilnīgi atkarīgs, jūs viņam esat vienīgais dzīves avots. Viņš tic katram jūsu vārdam, tic visam, kas apkārt, un paies daudzi gadi, iekams viņš apjautīs, cik daudz maldu, melu un pretrunu ir apkārt.

Atrast zelta vidusceļu starp bērna bezdomu uzticību un Neticīgā Toma pastāvīgajām šaubām ir grūts uzdevums. Pār mums grūst informācijas, propagandas, reklāmas viļņi, no kuriem ir jāatpazīst, kam uzticēties, kas jāatmet malā. Tas ir izšķirīgi gan ikdienas dzīvē, gan zinātnē.

19.gadsimta beigās kāds jauns students ieradās pie pazīstama fiziķa un teica, ka vēlas nodarboties ar teorētisko fiziku.

Jaunais cilvēk, neizšķērdējiet dzīvi veltīgi, — atbildējis meistars. — Fizikas ēka ir jau uzbūvēta. Tā ir skaista un nesatricināma. Palikuši vien sīki plankumi tumšākos stūros.

Jaunais students bija Makss Planks, viens no nākošā 20.gadsimta zinātnes ģēnijiem, atomfizikas dibinātājs. Labi, ka viņš nepaklausīja meistaram un nemetās uz banku lietām.

Tas ir spilgts piemērs tam, ka visatzītākās autoritātes vien atspoguļo savu aprindu priekšstatus, un tā ne vienmēr ir patiesība. Un kas gan ir Patiesība? Patiesība zinātnē? Zinātne ir modeļu būves māksla, kas tādā vai citādā mērā atspoguļo dabas norises. Cilvēkiem tīk pieņemt šos modeļus par patiesību, aizmirstot, ka tā ir vien prāta spēle.

Ir bijis plakanas Zemes un Saules, kas ap to griežas, modelis. Šis modelis ir pilnīgi atbilstošs, ja vajag atmērīt sakņu dārziņu vai paredzēt Saules lēktu rītdienai. Zemes rādiusa zināšana tad ir pavisam nevajadzīga.

Vēlāk Galilejs un Ņūtons uzbūvēja Visuma modeli ar tajā darbojošamies likumiem, un šis modelis ir pilnīgi atbilstošs, lai aprakstītu mūs ietverošo īstenību. Tikai tad, kad zinātniekiem pavērās brīnumainās atoma uzbūves dzīles un bezgalīgā kvantu pasaule, radās vajadzība pēc jauna pasaules modeļa. Ņūtona pasauli šī kvantu pasaule nenoliedz, tā pāriet tajā pie maziem ātrumiem un lieliem attālumiem.

Jauna zinātniska izpratne, jauna paradigma pasauli iekaro tikai, kad pēc tās rodas sabiedriska vajadzība, kad sabiedrība nobriest līdz tās izpratnei. Darvina teorijai ir milzums trūkumu, tā tiešām neizskaidro evolūcijas norisi, bet 19.gadsimtā tā bija pirmā, kas ļāva loģiski izskaidrot jaunu sugu veidošanos, nelāpoties ar dievišķo ietekmi. Tāpēc tā tika uztverta ar sajūsmu un līdz šim laikam ir valdošā visās bioloģijas mācību grāmatās.

Austriešu mūka Mendeļa dažādu krāsu zirņu krustošanas izmēģinājumu apraksts, kas tagad ir ģenētikas klasika, palika laikabiedru nepamanīts un tika pamanīts nejauši aizmirstos žurnālos.

Daudzus gadus ilgst no alternatīviem enerģijas avotiem darbināmu auto dzinēju izstrādes. 1998.gadā man Vācijā gadījās redzēt tādu dzinēju, kas darbojas no ūdens. Bet tikai tad, kad cilvēce ir tuvu naftas krīzes izredzēm, pasaulē ir sākuši parādīties automobiļi ar hibrīddzinējiem.

Tāpēc zinātne tāpat kā visa sabiedrība attīstās posmveidīgi. Posmiem varam izsekot rietumu sabiedrības vēsturē, un pašlaik no “atoma pakļaušanas” posma esam pārgājuši ģenētikas un interneta posmā. Desmit gados pasaule ir pārvērtusies, un esam saņēmuši tādas ierīces un iespējas, kādas bija grūti pat iztēloties, un tas viss balstās mūsdienu zinātnes sasniegumos. Zinātne ir kļuvusi par sabiedrības iedarbīgu spēku.

Un lūk, tagad atkal daudziem meistariem šķiet, ka zinātnes ēka ir uzbūvēta. Ka tā ir skaista un nesatricināma, palikuši vien sīki plankumi tumšākos stūros. Bet vai tiešām tā ir?

Neviens no mūsdienu zinātnes virzieniem savos pētījumos neietver Apziņu. Medicīnā un bioloģijā tāds jēdziens nepastāv. Tās nodarbojas ar reakcijām, audiem, norisēm dažādos ķermeņos, viens no kuriem esam mēs ar jums. Psīholoģija šo jautājumu rūpīgi apiet ar līkumu, nodarbojoties ar cilvēku raksturu, temperamentu, savstarpējām attiecībām, cilvēka vietu sabiedrībā, bet ne ar apziņu. Vienlaikus ir acīmredzams, ka 21.gadsimtā jautājums “Kas ir Apziņa?” kļūst par vienu no pamatliekošiem pašai mūsu sabiedrības dzīvei, un pamazām tas arvien vairāk sāk piesaistīt zinātnieku uzmanību.

Un tāpat kā kvantu mehānikā, jo vairāk iedziļināmies šajā pasaulē, jo labāk redzam tās bezgalīgumu. Un tas ir tikai viens no piemēriem.

Izziņas ceļā mūs gaida brīnumaini atklājumi un viltīgas lamatas, ģeniāli paredzējumi un nejēdzīgi strupceļi. Kam gan ticēt?

Un atkal atkārtosim, ka pret visām jaunām idejām jāattiecas atvērti un bez aizspriedumiem, bet uz ticību pieņemt nedrīkst neko. Jo sarežģītāka ir pētījumu joma, jo vairāk atklājumu un paradoksu mūs gaida tās izziņas ceļā. Jaunais gadsimts tikai sākas, un mums ir grūti pat iztēloties gaidošo pārmaiņu grandiozitāti.

Un noslēgumā. Tam, ko darām, ir viens galvenais kritērijs. Tā ir mūsu sirds vēlme. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dievišķajiem Likumiem, ja viņš uzklausa savu sirdsapziņu un pūlas būt labvēlīgs citiem cilvēkiem, dzīve viņa priekšā pavērs arvien jaunas brīnumainas izredzes. Dabiski, mums ir jāatceras, ka katra atsevišķa cilvēka dzīve ir daļa no kolektīvās norises. Katrs no mums ir iekļauts daudzās struktūrās, un mūsu liktenis ir atkarīgs no šo struktūru katras šūnas stāvokļa, no visas sabiedrības attīstības ceļa. Mēs dzīvojam savu dzīvi, bet tā kā maza matrjoška ir iekļauta ģimenes, darba kolektīva, visas sabiedrības struktūrā. Un visi sarežģījumi, kas notiek ar iekļaujošām struktūrām, atspoguļojas individuālā liktenī. Var teikt, ka katrs no mums peld savā laiviņā pa bangainu upi, un straume te paātrinās, traucoties pār krācēm un mutuļiem, te nokļūst rāmos līčos, te izplūst plašā brīvā plūdumā. Sava laiva mums jāvada, cenšoties noturēt to upes vidū, bet vai dzīvas bangainajā straumē vienmēr tā sanāk?

Vienīgais uzticamais līdzeklis, kas notur laiviņas peldspēju, ir Mīlestība. Jutekliska, kaislīga, apdedzinoša Mīlestība; maiga un trīsoša Mīlestība; bijīga un goddevīga Mīlestība. Mīlestība uz citu cilvēku, mīlestība uz bērniem, mīlestība uz dzimteni, mīlestība uz Augstāko Patiesību. Šīs jūtas šķiet netveramas, bet tās pavisam noteikti ietekmē cilvēka stāvokli, apgarojot tā dzīvi, paceļot viņu pāri ikdienas esamības vienmuļībai.

Brīnišķīga ilustrācija ir dati, ko starptautiskā konferencē Slovākijā sniedza Sverdlovskas pētnieki E.N. Un V.A.Anufrijevi. Viņi mērīja cilvēku, kas mīl viens otru un domā viens par otru, enerģētiku. Diviem cilvēkiem, kas atradās dažādās istabās, lūdza domāt vienam par otru, un tajā brīdī veica mērījumus ar diviem gāzizlādes vizualizācijas aparātiem. Pēc attēlu apstrādes atklājās pārsteidzoša lieta! Vairumā eksperimentu (bet tie bija vairāk par 20) attēlos bija skaidri redzams enerģētisks impulss, kas iet no sirds uz sirdi! Tas bija Mīlestības enerģētiskais impulss!

Gribētu novēlēt saviem lasītājiem mīlestību, veselību un nerimstošu interesi par jaunām parādībām dzīvē un zinātnē.


Издание для досуга

БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННЫХ ИССЛЕДОВАНИЙ

Константин Коротков

ЭНЕРГИЯ НАШИХ МЫСЛЕЙ

ООО “Издательство “Эксмо” 127299, Москва, ул. Клары Цеткин, д. 18/5. Тел. 411-68-86, 956-39-21. Home page: www.eksmo.ru E-mail: info@eksmo.ru

Подписано в печать 22.05.2009. Тираж 3 000 экз.


http://occ.pyramidin.com/index_alf.htm


Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s