Par Astoņkārtkroplā Dziesmu. Šri Šri Ravi Šankars, Svami Nitjasvarupananda

(Divi ievadi pirms sena cilvēces vēsturē vienreizīga garīga darba lasīšanas. Šri Šri Ravi Šankara ievads viņa lekciju virknei par Aštavakra Gītu (Aštavakra Samhita, Ashtavakra Samhita, Ashtavakra Gita, Ashtavakra Geeta) kā vienmēr ir ģeniāli vienkāršs un ļoti liek pie sirds nespēlēties ar šo uguni, pirms veikti pirmie soļi savā garīgajā attīstībā. Svami Nitjasvarupananda it kā baisi gudri, tomēr, šķiet, saprotami teic par mūsu iedomu izkropļotu šīs dzīves pasauli, par atkarību no tās un par vien apjēdzamu nevis izprātojamu Tīro, iedomu neaptraipīto, Patiesību. Un par Vedantas filosofiju. I.L.)

Šri Šri Ravi Sankars

Pirms gadu tūkstošiem bija valdnieks vārdā Džanaka. Viņš bija guvis augstas zināšanas. Tomēr viņam joprojām nedeva mieru zinātkāre. Viņš gribēja zināt vēl vairāk. Zinātkāre vēl turpinājās, bet viņš bija dziļi aizņemts ar valsts lietām.
Reiz vakarā viņš sēdēja savā valstī ar galminiekiem, un cilvēki runāja par visādām lietām, ziņoja par stāvokli dažādās valsts vietās. Tās drīzāk bija visai garlaicīgas ikdienas atskaites. Klausoties viņš iesnaudās. Pasnauda dažas minūtes, un viņam rādījās sapnis. Viņš varbūt pat drusku iekrācās. Vai ne?
Sapnī viņš redzēja visu valsti pārplūdušu. Daudzas vietas badā, viss izpostīts. Laukos labība nopostīta, lopi nobeigušies, viss postā. Un viņš ir kļuvis nabags. Viņš klaiņo pa ielām un ir badā. Viņš alkst maizes, lūdz katram, bet nevienam nav ne kripatas. Beidzot kāds viņam iedod gabaliņu sakaltušas maizes vai plāceņa gabaliņu. Un viņš paņem. Tajos laikos bijis tāds paradums – kad saimnieks sēstas ēst, un viņam blakām ir vēl kāds, viņš nedrīkst uzsākt pirmais, vispirms viņam ir jādalās ar klātesošajiem, tad var ēst pats. Tāds bijis paradums – ja kāds sēstas ēst, viņš nevar sākt pirmais, ja blakus ir vēl kāds. Viņam ir jāpaēdina tas, un tad var ēst pats. Tāpēc valdnieks ir bažīgs – viņam ir tikai viens gabaliņš, un ja viņš kādu ieraudzīs, nāksies dalīties. Tāpēc viņš paslēpj maizīti zem apģērba, atrod nomaļu vietu un jau grasās apēst to gabaliņu. Tajā brīdī nolaižas ērglis un izķer plācenīti viņam no rokam. To viņš nespēj izturēt un iekliedzas “Vai!”
No kliedziena pamodies, viņš ieraudzīja, ka atrodas galmā, un apkārt ir ļaudis – daudz ļaužu. Vēderā vēl bija bada sajūta. Viņš bija ļoti izsalcis. Varbūt bija pienācis pusdienlaiks kā daudziem no jums pašlaik. Bet tad viņš apjuka – “Kas tad īsti notiek? Varbūt es to redzu sapnī. Kas ir īstenība – tas vai šis?” Viņš bija neizpratnē – kas ir īstenība?
Džanaka nebija no tiem, kas atstāj jautājumus bez atbildes. Viņš izziņoja šo jautājumu apspriešanai. Un tā viņš sasauca visus valsts zinātniekus un palūdza sniegt atbildi. Visi izteica savus apsvērumus, bet viņš nepavisam nebija apmierināts ar atbildēm. Neviena atbilde nevarēja viņu apmierināt. Vai ne?
Viņš prātoja vairākas dienas. Tad kaut kas viņam pačukstēja ausī, ka ir cilvēks vārdā Aštavakra, pajautā tam. Šis cilvēks, Aštavakra, bija astoņkārt kropls, tas ir, viņa ķermenis bija greizs astoņās vietās. Viena kāja par īsu, otra par garu, tāpat rokas – viena garāka par otru. Viņa ķermenis bija viscaur greizs – astoņas greizas vietas jeb astoņas kroplības. Tāpēc viņš bija dabūjis vārdu Aštavakra. Tas nozīmē “Astoņkārtkroplais”, ar astoņām ķermeņa kroplībām. Vai ne?
Viņš bija Brahmagjani (brahmagyani – dievišķā pazinējs, viedais, īsts skolotājs) – tāds, kurš pazīst Neradīto Radītāju (Brahmu). Un viņu ielūdza galmā.

Starp Džanaku un Aštavakru notika visneatkārtojamākā saruna, kāda vien ir bijusi uz šīs Zemes. Saruna starp Džanaku un Aštavakru ir ļoti unikāla lieta. Viens bija varas virsotnē un gribēja apjēgt savu “es”, īstenību. Bet otrs bija apjēdzis esamību un rādīja, kas tā tāda – īstenība ir. Vai ne?
Šo sarunu sauc par Astoņkārtkroplā Dziesmu jeb Aštavakra Gītu. Krišna reiz bija sniedzis Dziesmu Ardžunam kaujas laukā, kad visapkārt valdīja vispārējas jukas. Šeit Dziesmu saņem Džanaka. Vai ne?
Par šīm zināšanām mēs runāsim nākošajās dienās. Katru dienu apspriedīsim nelielas vārsmas – divrindes – pamazām, cik paspēsim. Tās ir kā graudi, kas pilnībā satur visu vajadzīgo. Vai ne?
Šī Dziesma tika sniegta valdnieka mītnē ļoti klusā un priecīgā gaisotnē. Vai ne?
Un tā – Aštavakru ar visiem godinājumiem atveda pilī. Daudzi domāja – kas tad tas, šis cilvēks pat pēc izskata ir nepiedienīgs. Un tāds grasās mācīt augstākās zinības valdniekam? Bet Džanaka bija gaišredzīgs. Viņš spēja atpazīt starojumu, gaismu. Zināt, cilvēkiem ir grūti atpazīt patiesību, īstenību. Cilvēki pieņem neīstu greznumu un dižmanību, jo viņu acis saista ārējas lietas. Acis nesaredz gaismu vai dzīvību, kas atrodas aiz tā, dziļi iekšienē.

Aštavakra Gīta nav paredzēta tiem, kas vēl nav neko guvuši šajā garīguma ceļā, kas vēl nav nostājušies uz šā ceļa. Tā ir domāta tiem, kuri jau ir šajā ceļā. Tā paver daudz ceļu. Vai ne?
Lai kaut ko saņemtu, ir jābūt tam gatavam. Vai ne?
Ja tu saņem apģērbu, skaties, lai tas būtu tev piemērots. Citādi – kāda jēga no tā? Tu ēd, un ēdienam ir jābūt tev piemērotam. Citādi – kāds labums? Tam jābūt ēdamam. Piemēram, ja gribi dzert, tavam ķermenim jāspēj to pieņemt. Citādi, lai ko tu ēstu vai dzertu, labuma nebūs. Vai ne?

Zināšanas un atbilstība. Notikumam vai brīdim ir jābūt saistībā ar kaut ko. Un vēl – visur, kur ir dzīve, ir godbijība. Bez šiem trim pamatlikumiem dzīve nevar attīstīties. Tas pats ir ar Aštavakra Gītu.
Lai apgūtu šīs zināšanas, vajadzīga gatavība. Kāda? Ja vēlies iestāties medicīnas skolā, jāzin vismaz alfabēts. Iedomājies, ka nekad neesi mācījies skolā un nezini alfabētu – ko tu tur darīsi? Tas pats ir ar Viedā augstākajām zināšanām.
Mums ir jāievēro zināmi nosacījumi. Kādi? Sāksim ar to, ka tikai savākts, pašpārvaldošs, disciplinēts cilvēks var gūt šīs zināšanas. Kādā ziņā disciplinēts? Tāds, kas pret dzīvi attiecas ar godbijību. Svarīga ir ķermeņa pārvaldība. To mēs zinām. Parasti, kad dzirdam par disciplīnu, domājam tikai par ķermeni. Noteiktā laikā ēst, laikā iet gulēt, iet dušā, sēdēt tā, lai ķermenis ir stalts, stingrs un veselīgs. Domājam tieši par to. Šajā gadījumā disciplīna ir prasme ieklausīties savā ķermenī. Nevis savās iedomās. Esi paēdis, vēders pilns, bet parādās vēl kaut kāds gardums, un mēle saka – man gribas apēst arī to. Iedzer vēl pa virsu un nākošajā dienā guli slimības gultā. Tas notiek tāpēc, ka neieklausies ķermenī, bet ej savas mēles pavadā. Ķermenim ir sava disciplīna – ja ieklausīsies ķermenī, ar to pietiks. Daži no mums ir apsēsti ar saviem ēšanas ieradumiem, mēs mētājamies no vienas galējības otrā. Mēs domājam – o , man tas jāpamēģina, es to gribu. Tā dzīvojot, mēs kaitējam ķermenim. Tas ātri pielāgosies, ķermenim ir daudz iespēju. Mēs to iemācām iztikt veselu gadu ar vienu un to pašu barību, un pēc tam tas nepieņem neko citu. Nedomājiet tik, ka tādā veidā disciplinējam savu ķermeni. Reiz man pienāca kāds cilvēks. Viņš stāstīja, ka vairākus mēnešus ēdis vien svaigus dārzeņus. Ja ēd tikai svaigus dārzeņus, ķermenis vairs nespēj pieņemt neko citu. Jeb kāds visu laiku dzer tikai pienu, vienīgi pienu. Un ķermenis pierod tikai pie tādas barības. Tagad tas neņem pretī neko citu. Tā tu ierobežo sava ķermeņa spējas sagremot dažādu barību, pielāgoties tai. Samazinās organisma pielāgošanās spēja. Tas pats ir ar jogas pozām. Ja neesi pieradis sēdēt ar sakrustotām kājām, pēc kāda laika locītavas paliek stīvas un vairs tā nosēdēt nevar. Svarīgi ir darīt visu pamazām, pakāpeniski. Es nesaku jums sākot ar rītdienu sēdēt ar sakrustotām kājām, nē. Kaut kādā mērā disciplīna ķermenim ir ļoti nozīmīga.

Un otrais – runas pārvaldība. Vai ne? Nerunājiet vārdus, kas var piesārņot un satraukt citu cilvēku prātus. Mēdz būt, ka cilvēki satraucas arī, ja nerunājat neko. Par to atbildīgi neesat, bet no savas puses – nerunājiet tādus vārdus. Lai tas ir solījums, ko dodat uz nākošajām piecām dienām. Sākumam – piecas dienas nerunājiet nekādas rupjības. Lai neviens rupjš vārds nenāk pār jūsu lūpām neviena paša cilvēka virzienā. Jo dievišķais mājo ikkatrā sirdī. Neaizvainojiet nevienu ar saviem vārdiem. Jo dievišķais mājo ikkatrā sirdī. Aštavakru var klausīties tie, kam piemīt vārda kultūra. Runas kultūra. Tie, kuri pat vislielākajās dusmās neizrunā nepatīkamus vārdus, vārdus, kas līdzīgi bultām. Šis ir otrs pašpārvaldības veids – vārdu disciplīna. Kad sāksit to ņemt vērā, ieraudzīsit, ka runāt rupjības dzīvē nav nepieciešams. Pietiek nedaudz izmainīt balss toni – nav vajadzīgs kliegt uz cilvēkiem, vien toņa maiņa paveiks savu. Ja kaut kādos apstākļos ir vajadzīgs, lai lietas ietu veicīgāk un bez aizķeršanās, mēs jūtam, ka vajadzētu izrādīt dusmas, bet pat tad nevajag lietot nekādus aizskarošus vārdus. Kaut kas notiks, vienmēr ap jums veidosies stāvokļi, kas jūs uz to spiež. Redzat, vairumam no mums mēle tāda ir – runā, ka mēle ir bez kauliem – tā tas ir, tāpēc tā var kustēties uz visām pusēm, uz augšu, uz leju, pa kreisi, pa labi. Ar savu mēli mēs izdalām cilvēkiem pļaukas pa labi un kreisi. Tā ir ļaunprātīga runas spēka izmantošana. Runas spēks mums ir dots ne jau nemiera izraisīšanai, bet gan miera nešanai. Vārdu mērķis ir radīt klusumu. Bet mūsu vārdi krīt kā akmeņi un sagrauj prāta klusumu, rada visur nemieru. Mums tas jāatceras. Runas kultūra. Klusēšanas galvenais mērķis, viens no galvenajiem klusēšanas uzdevumiem ir palīdzēt mums apzināties, ko runājam. Vai ne?
Ja kāds no tevis prasa neiespējamo, vari mierīgi pateikt – piedod, es to nevaru izdarīt. Jeb vai lamāties un kliegt? Vārda kultūra. Nedomājiet, ka runai ir nenozīmīgs spēks. Tā ir ļoti liels spēks. Jo dziļāk iepazīstam sadzīvi, jo katrs mūsu lamuvārds kļūst par lāstu. Vārdi ir paredzēti cilvēku svētīšanai, miera nešanai pasaulē. Un tā – katrs no šodienas uzņematies šajās piecās dienās neizteikt nekādas rupjības. Paraudzīsimies, kas notiks. Pasaule uz galvas neuzkritīs, neviens negrasās mums kaitēt. Nekas nenotiks. Jūs pamanīsit, ka tas ļoti piesātina, bagātina dzīvi. Runas tīrība, runas kultūra.

Trešais – prāta kultūra. Tam, kurš nekad nav meditējis, nav nekādas tiesības pat pieskarties Aštavakra Gītas grāmatai. Tas, kurš nekad nav piedzīvojis prāta klusumu, kaut dažas minūtes, dažas stundas, tas, kurš nav bijis rāmas apskaidrības stāvoklī, nedrīkst pat pieskarties šai grāmatai, nedz tuvoties šīm zināšanām. Jo tad tās kļūst bīstamas. Bīstamas tādā ziņā, ka cilvēks no tā viegli var izveidot aizspriedumu, augstprātību. Dievišķais mājo ikkatrā sirdī. Vai ne?
Prātā var neapzināti izveidoties sarežģīts priekšstats – es to visu zinu. Nelaimīgā kārtā tā ir noticis ar daudziem cilvēkiem, ar īstiem patiesības meklētājiem, skaidriem meklētājiem. Viņi kaut ko ir mazliet mācījušies, kaut ko dzirdējuši te šur, te tur, lasījuši daudzas grāmatas, viņiem ir radies iespaids “Zinu labāk par visiem” . Vai “To visu es jau zinu”. Vai ne?
Nav šaubu , ka nejēga neapjēdz. Bet cilvēks, kurš sevi uzskata par viszinātāju, ir vēl lielāks nejēga. Un tā, šīs zināšanas var tālāk klausīties cilvēks, kurš kādu laiku tā vai citādi ir meditējis. Vismaz kādu laiku. Ievērosim to kā pašpārvaldību.

Pirmais – katru dienu mēs vingrināmies un ēdam tik, cik nepieciešams. Tā ir mūsu ķermeņa pārvaldība. Sekojam ķermeņa tīrībai – ik dienas ejam dušā un veicam visas vajadzīgās ikdienas darbības. Un tad – nevienam nekādus aizskarošus vārdus. Ko jums izdarīs – stieps krustā, kāds grasās sist jūs krustā? Un pat tad neizsakiet nekādus sliktus vārdus. Vai saprotat? Viss būs labi. Runas tīrība. Atcerēsimies to. Un tad – meditācija. Vai ne?
Meditācijas laikā neesat aizņemti ne ar ko citu. Ja radīsies jautājums meditēt vai mazgāt veļu, vairums no jums ņemsies mazgāt veļu. Jūs teiksit – man jāizmazgā, veļa jau iemērkta, bet meditāciju var veikt rīt. Kāda tur jēga, eju, sēstos meditācijai, nāk domas… Nekas nenotiek. Kāpēc velti izšķiest laiku. Labāk izmazgāšu veļu. Vienkārši pavērojiet, pavaicājiet sev – ja būtu izvēle starp meditāciju un ēdienu, kam dotu priekšroku? Ir pusdienlaiks, labāk paēdīšu – pameditēšu brīdi vēlāk. Es nesaku, ka tas ir pareizi vai nepareizi, ka tā nevajag darīt. Es saku – apzinieties, kas notiek. Vai ne?
Nenosodiet sevi – “Esmu slikts cilvēks , neesmu disciplinēts”. Tas ir ļoti svarīgi, nekad nesakiet, ka esat slikts cilvēks. Tad tu jau pašā sākumā atzītu sevi par nespējīgu. Tu saplēstu pats savu pieteikumu ar aptaujas datiem, savu iesniegumu, ja pats runā, ka esi slikts cilvēks. Tu neesi slikts. Un tā – trešais gatavības veids, drīzāk prasība, ir ikdienas vingrinājumi. Un ik dienas kāds brīvprātīgs darbs (seva). Vai ne?

http://files.mail.ru/5Q8I06

Svami Nitjasvarupananda

Aštavakra Samhita jeb, kā to dažkārt sauc, Aštavakra Gīta, ir Advaita jeb Bezpretstatu Vedantas īss izklāsts, ko uzrakstījis dižs viedais Aštavakra. Par Aštavakru ir zināms ļoti maz. Viņa darbība nav izgaismota nekādā veidā, un nav nekādu norādījumu par viņa personu. Izklāsts tiek sniegts kā saruna starp viņu un valdnieku Džanaku. Bet vai šis Džanaka ir tas pats, ko sastopam Valmiki ‘Ramajanā’ un ‘Brihadaranjaka Upanišādā’? Nav droši arī, ka autors ir ‘Mahabharatas’ Aštavakra. Tomēr lielāka varbūtība ir, ka tie ir viens un tas pats, jo tie visi sniedz vienas un tās pašas zināšanas par Neradīto Radītāju – Brahmu.
Ļoti saistošs stāsts par Aštavakru ir Mahabharatas Vana Parvas 132-134.nodaļās. Aštavakru dzemdinājuši Kahors un Sudžata. Kamēr Aštavakra bijis vēl mātes dzemdē, Kahors reiz, sēdot blakām sievai, skandējis Vēdas. Viņiem par lielu pārsteigumu bērns dzemdē pēkšņi ir iekliedzies: “Tēvs, pat gulot mātes dzemdē, es caur jūsu labvēlību jau pazīstu visas Vēdas. Bet mani sarūgtina, ka tu skandē kļūdaini.” Kahors to uztvēris kā smagu apvainojumu un nolādējis bērnu, sakot, kaut viņš piedzimtu ar astoņām kroplībām. Pienākot laikam, bērns, kā lāstā teikts, piedzimis greizs un nosaukts par Aštavakru (Astoņkārtkroplais). Kādu dienu Kahors gājis uz Džanakas galmu lūgt valdniekam naudu. Valdnieka galmā tajā laikā bijis dižs zinātnieks Vandi, valdnieka Varunas dēls. Tas ir bijis dziļi skolots Vēdās. Kahors ir pasaukts uz pārrunām ar Vandi, uzvarēts un nosūtīts jūrā, lai veiktu priestera pienākumus Varunas veiktās upurēšanas ceremonijās. Kad Aštavakra paaudzies līdz divpadsmitgadīga puiša vecumam un dzirdējis par tēva bēdīgo likteni, viņš kopā ar savu mātesbrāli Švetaketu devies uz Džanakas galmu. Tāds puika, viņš uzreiz galmā nav laists, bet pēc viņa ārkārtējo Dievišķo likumu (Šastru) zināšanu pārbaudes sirsnīgi pieņemts. Vispirms viņš meklējis tēva pretinieku Vandi un uzsācis ar viņu sarunu. Iznākusi brīnišķīga spēkošanās, un divpadsmitgadnieks uzvarējis Džanakas galma lielāko zinātnieku. Viņš ar to izglābis tēvu no Varunas varas. Kahors ir bijis augsti apmierināts ar dēlu un lūdzis to apmazgāties Samangas upē, un, raugi, tas iznācis no ūdens ar taisniem visiem locekļiem. Bet vārds viņam palicis tas pats.

Šis darbs nav filosofisks traktāts vārda tehniskā nozīmē. Tas nesauc palīgā intelektuālus resursus, kas ir tikai palīglīdzekļi visos filosofiskos apcerējumos. Pretēji, šeit mēs rodam visaugstākās Patiesības atklāsmi, kas ir filosofijas gala mērķis, bet kas vienmēr izslīd no tās tvēriena. Filosofija un pat Vedantas qua filosofija var tikai ražot intelektuālu uzskatu, kas ne tuvu neaizsniedz Patiesības tiešu apjēgu, kuras labad māceklim ir jāiziet caur garīgu vingrinājumu (Sādhana) posmu īsta skolotāja (Guru), kurš pats ir gājis caur vingrinājumu dzirnavām un ieskatījies Patiesībā aci pret aci, vadībā un pārraudzībā. Bezpretstatu (monistiskā) Vedanta ir “pa tīro” atmetusi sajūtu un prāta pasauli un visu, kas griežas ap pretstatu koncepciju, kā pilnīgus izdomājumus, kam nav nedz loģiska, nedz būtiska (ontoloģiska) apstiprinājuma. Visas pūles padarīt izspriežamas šīs pasaules izpausmes kopā ar loģiskās domas pamatpieņēmumiem, tas ir, padarīt izspriežamu patmīlību (ego), galu galā ir saistītas ar strupceļu (cul de sac) un kļūmes atzīšanu. Loģikas neveiksme nav dēļ cilvēka saprāta ierobežotības, bet dēļ iekšējas kroplības, kas bojā pašu objektivitātes dabu. Tas ir Upanišadu uzdevums, un visa Vedantas filosofiskā literatūra, sākot no Gaudapadas un Šankaračarjas agrīnajiem darbiem līdz pēdējiem Sriharšas, Čitsukhas un Madhusudana Sarasvati polemiskajiem darbiem, ir nodarbināta ar objektu pasaules šķietamības pētīšanu ar loģikas palīdzību un tāpat ar “sadzirdētajiem” svētajiem rakstiem.
Vedantas filosofija atzīst Patiesības trejādu novērtējumu, tas ir, autoritāti (Šruti – Shruti; dievišķas izcelsmes viengabalaini “sadzirdēti” svētie teksti, “patiesības kosmiskā skaņa”), loģiku (Jukti – Yukti) un pašapjēgu (Ātmānubhuti – Atmanubhuti). Autoritāte tiek pielīdzināta pašapjēgai un ir vērā ņemama vienīgi, ja satur Patiesības redzētāja apjēgas iznākumu, un vienmēr ir atvērta nākošo Patiesības meklētāju pašapjēgas apstiprinājumam. Tādējādi Vedantas paņēmiens tiek uzskatīts par saprātīgu tādā ziņā, ka tas nav pretrunā ar veselā saprāta prasībām. Tomēr tas atpazīst arī veselā saprāta ierobežotību un tiek tai pāri ar pārdabisku izziņas sistēmu (organonu), ko sauc par pašapjēgu, ko tieši un intuitīvi sniedz Patiesība. Veselais saprāts ir palīgs līdz kādai robežai, bet galu galā tas ir noliedzošs rīks, un tā atradumi ir ar noliedzošu raksturu. Tas mums palīdz atmest un noliegt nepatieso, bet apliecinošās Patiesības apjēgai tas ir nespējīgs un neatbilstošs. Filosofija, kas pilnībā paļaujas uz veselo saprātu kā vienīgo drošo izziņas sistēmu, nav bijusi veiksmīga tās apliecinošajos meklējumos, kur palikuši apšaubāmi punkti, un tai nav izdevies iegūt vispārēju atzīšanu.
Vedantas priekšrocība ir tur, ka tā, pilnībā izmantojot veselā saprāta iespējas, tajā pat laikā pielabo un papildina pārdabiskā saprāta gūto, kas nav pretrunā ar veselā saprāta atklājumiem, bet papildina tos ar saviem apliecinošajiem atklājumiem. Pārdabiskā saprāta nojautas atklājumi pilnībā apmierina veselā saprāta prasības. Milzīgā Indijas intelektuāļu turēšanās pie Vedantas ir dēļ šā veselā saprāta un pārdabiskā saprāta nojautas saskaņošanas noslēpuma. Patvaļīgam saprātam piemīt tā īpatnības, kas noved pie sadursmēm un pretrunām, un tādējādi tam ir nepieciešama pielabojoša pārbaude, ko sniedz cilvēka nojautas pārdabiskā saprāta spēks. Šī neatbalstīta saprāta nepietiekamības atpazīšana nav jāsaprot kā pretintelektuāla vai nesaprātīga pieeja. Vedanta ir viscaur saprātīga, un kur saprāts nonāk strupceļā, to tālāk ved pārdabiskā saprāta sniegtā gaisma. Apgalvojums, ka viss, kas sevi pasniedz kā atšķirīgu no apziņas-apjēgas, ir maldīgs, izriet no iepriekšminētā trejādā novērtējuma jeb kritērija, un Vedantas filosofiskie raksti ir nodarbināti ar šo uzdevumu.
Šis pamatliekošais pieņēmums veido Aštavakra Samhitas meklējumu sākumpunktu un nav tās gala slēdziens. Mērķis ir Patiesības apjēga, nevis tās izspriests pamatojums.
Vienīgi Patība (dvēsele, Pārpasaulīgā dvēsele, Dievs, Self, Atman, Paramatman) ir īsta, un viss, kas nav Patība, ir izskats. Patības kļūmīga pielīdzināšana ne-Patībai ir atkarības, važu, gūsta, aprobežotības cēlonis. Tādējādi atkarība ir dēļ Patības īstās dabas neapjēgas, un brīvība tiek sasniegta, tiklīdz, austot pašapjēgai, izzūd neapjēga jeb tumsonība. Tumsonības izzušanai pati no sevis seko ne-Patības izzušana, kas ir tās radīta. Kaut kā “cita”, (ne Patības) pastāvēšana ir visa mūsu nemiera un nelaimju cēlonis. Kad Patība ir apjēgta par vienīgo īstenību, atšķiršana un norobežošanās izkūp kā migla no saules, un ir sasniegta atbrīvošanās. Īstenībā brīvība ir pati Patības būtība, un brīvības zaudējums ir tikai aizmiršanas stāvoklis. Šo patiesību attēlo teiciens par zelta ķēdi ap kaklu. Cilvēks valkā zelta ķēdi ap kaklu, bet viņš ir to piemirsis, jūtas nelaimīgs un svaidās apkārt, to meklēdams. Kāds viņam atgādina, ka ķēde ir pašam kaklā, viņš to atrod un jūtas laimīgs. Tā notiek ar mums visiem. Mēs jūtamies nelaimīgi, jo neapjēdzam brīvību, kāda mums piemīt, un tumsonības dēļ jūtamies kā važās.

Aštavakras atbilde uz Džanakas jautājumu, kā sasniegt brīvību, ir vienkārša: “Apjēdz savu Patību kā Tīru Apziņu, kā tveramo parādību pasaules bezkaislīgu liecinieku, un būsi brīvs” (I.3). Patība īstenībā ir vienmēr brīva, un brīvību nevis sasniedz, bet vienkārši apjēdz un atklāj. Šķēršļi pašapjēgai un brīvībai ir mūsu pārņemtībā ar tveramo pasauli, kas neizbēgami ved uz interešu sadursmēm un kā sekas – uz naidu, skaudību, atriebību un morālu pagrimumu. Iznākums ir iedomātu barjeru pacelšanās starp cilvēkiem. Lai atbrīvotos no šīm nodalīšanās un apsēstības barjerām, ko ieaudzina īpašnieciskuma instinkts, ir nepieciešams kopt bezaizspriedumu, bezkaislīguma attieksmi un labdarības, augstsirdības, skaidras sirds un patiesības mīlestības tikumu kultūru. Tikumiskā savāktība atbrīvo prātu no sajūtu objektu astoņkāja un atgriež prātu sevī. Prāta pagriešana sevī ļauj māceklim apjēgt viņa neatkarīgumu un nepiesaistītību attiecību tīklam, kas veido šo parādību pasauli. Kamēr prāts redz (ir nodarbināts ar) patmīlību (cita patība, ego), tikmēr pastāv atkarība. Brīvību veido Patības un nekā cita redzēšana visās lietās. Patība ir Brahma – nedalītā un nenošķirtā Apziņa-Pastāvēšana-Svētlaime, un tā nav jājauc ar patmīlību (ego). Ego ir prāta aprobežota un izkropļota apziņa; līdzīgi kā prizmas izkropļota gaisma. Tiklīdz cilvēks gūst savu atbrīvošanos no patmīlības slazdiem, viņš kļūst par Pārpasaulīgu Svētlaimi, kam nav robežu.
Aštavakras Samhitas mācība ir vienkārša, tieša pēc sava aicinājuma un neizvairīga pēc pasnieguma.
Tā iesniedzas sirdī, un īsta tās apcere sniedz nojausmu par brīvības svētlaimi pat materiālisma pilnam prātam. Brīvība un atkarība ir tīrs iedomu iznākums.

“Cilvēks, kurš sevi uzskata par brīvu, ir tiešām brīvs, un cilvēks, kurš uzskata sevi par atkarīgu, tāds arī paliek” (I.11). Šādi ir uzrakstīta glābšanās formula – domā par sevi kā par brīvu, kā par mūžīgu neierobežotu apziņu-svētlaimi, un tu būsi brīvs un laimīgs. Pašapjēgas līksme šajā darbā ir attēlota dvēseli pacilājošā valodā. Apraksts ir uzskatāms un veicina apceri. Māceklis apjēdz, ka tā ir viņa paša Patība, kas uztur un izgaismo Visu. Viss ir viņam piederīgs, jeb drīzāk ar viņa būtni brīvi saistīts. Ir apjēgts Patības un visa pastāvošā vienotais veselums (holisms). Īstenībā nepastāv nekas, izņemot Patību, un tveramās pasaules bremzējošā aste gaist, izzūdot aprobežotībai. Arī personības sarežģītība ir tāds pat šķitums. Nav nedz objektu, nedz subjektu daudzveidības. Ir tikai viens subjekts, jeb drīzāk subjekta nav. Pašpastāvoša neierobežota apziņa izskatās kā daudzi subjekti dēļ to maldīgas uztveres ar sajūtu orgāniem, kas viss ir veiklās Šķietamības (Maya) radīts. Šķietamība ir parādību pasaules priekšnoteikums – tumsonības pamatlikums, nesaprātības strūklakas potenciāls, burve ar neierobežotām iespējām. Nav glābiņa no tās hipnotiskās ietekmes caur zināšanām. Bet katram mākonim ir sudraba maliņa. Šķietamība nav semītu koncepcijas Sātans. Tā nav Absolūtais Ļaunums, un tās raksturam piemīt kompensācijas iezīmes. Tā ir arī zinātnes un saprāta iemiesojums. Tas piedāvā izeju. Zinātne izbeidz nezināšanu, saprāts izbeidz muļķību, un ar abiem, iekļautiem viena un tajā pat pamatlikumā, ko sauc dažādi – kā Šķietamību (Maju), šīs pasaules dabu (Prakriti) vai ne-Patību – šis pamatlikums nes sevī pats savas nāves noslēpumu. Šo patiesību savā ‘Bhasya on the Yogasutra (I.12) ir uzskatāmi attēlojis Vjāsa. “Prāts ir kā upe ar divām pretējām straumēm – viena plūst uz labo, un otra uz ļauno. Labā plūst pa apjēgas gultni un ved uz atbrīvošanos. Ļaunā plūst pa neapjēgas gultni un ved uz atkarību. Ar bezkaislīgumu tiek apturēta ļaunā straume, un apjēgas vingrinājumi atbrīvo labo straumi.” Tas sniedz tikumiskās savāktības būtību un jēgu (raison d’etre), kas tik dzīvi uzsvērta Šastrās (svētie likumi).

Bezkaislīguma nepieciešamība, uz ko ir norādīts šā darba pašā sākumā (I.2.), ir uzsvērta trešajā nodaļā. Tiek paziņots, ka kāre pēc sajūtu objektiem turpinās tikai tik ilgi, kamēr nav apjēgts Patības skaistums. Bet šīs pasaules kārtības pūslis tiek pārdurts, tiklīdz ir apjēgts Patības ārkārtējais skaistums (III.4).
Ceturtajā nodaļā par Patību tiek runāts kā par nepārspējamu Visuma valdnieku, kas ir pilnīgi brīvs no bailēm. Šis bezbaiļu aspekts tiek atkārtoti uzsvērts Upanišadās un tas ir bijis Svami Vivekanandas mācību caurstrāvojoša būtība. Starp visām filosofijas sistēmām pirmkārt Vedanta var darīt mūs brīvus no bailēm, vai tas būtu no nāves vai vardarbības. Vedanta ir vienīgā filosofija, kas apmierinās cilvēces meklējumus uz visiem laikiem.
Piektā nodaļa runā par pašapjēgas četrkāršo ceļu, un sestā nodaļa uzsver ārējās pasaules, gan jutīgās, gan nejutīgās, neīstumu.
Septītā nodaļa atkārtoti apstiprina Patiesību caur mācekļa pašapjēgu.
Astotā nodaļa iet tālāk par sasniegto. Objektu, ārējās pasaules neīstuma apjēga ir vien sagatavošanās līdzīgai apjēgai attiecībā uz iekšējo psīhologisko pasauli. Psīholoģiskā pasaule ir tikpat šķietama izpausme kā objektu pasaule. Prāts un patmīlība ir galvenie atbildīgie par atkarīgumu, jo tie aizklāj Patības bezgalīguma redzējumu.
Divās nākošajās nodaļās arī saprāta un ētikas pasaules tiek paziņotas par neīstiem uzslāņojumiem, un kārdinājums būt tikumīgam tiek rādīts kā šķērslis augstākai apjēgai. Dzīves, saimnieciskās, morālās un estētiskās vērtības nav galīgas patiesības, un tās turas savās pozīcijās, kamēr apziņa ir kārdinājumu varā.
Vienpadsmitā nodaļa ir nodarbināta ar tāda noskaņojuma kopšanu, kas ļauj māceklim pretoties gan labas, gan ļaunas veiksmes spiedienam.
Trīs nākošās nodaļas apstiprina intelektuālo, estētisko un morālo mācību veltīgumu, kas māceklim kļūst par kavēkli posmā, kad viņš gūst panākumus savā garīgajā attīstībā (Sadhana).
Piecpadsmitā nodaļa ir nepārspējama tās valodas un tāpat mācības lieliskumā. Māceklis tiek mudināts apjēgt, ka “Šīs pasaules pastāvēšana ir tikai dēļ tavas neapjēgas. Nav neviena dzīvas būtnes nemirstīgā daļa (Jiva) vai Augstākais Valdnieks, Dievs (Ishwara), kas nebūtu tu” (XV.16). Tas uznes mūs pilnības virsotnē un apjēgas augstākajā punktā. Kāds var sajust tieksmi šajos izteikumos izlasīt nojausmu par viena vienīga individuāla subjekta pastāvēšanas doktrīnu (Ekajivavada). Bet pareizāk būtu šāda veida izteikumus uzskatīt kā pārpasaulīga viedokļa radītus. Patības absolūtā identitāte un cita Pamatlikuma, garīga vai materiāla, noliegums, ir visu bezpretstatu (monistiskās) Vedantas skolu atzīts galvenais pamatlikums. Vērtību, ētisku un intelektuālu mācību atzīšana ir spēkā tikai nosacīti, tas ir, īstenības zemākos līmeņos, kur vēl darbojas maldi (Avidya). Bet, kad maldi kopā ar to pavadoņiem ir zuduši, tad vairs netiek pieredzēta nekāda cita īstenība pat parādību līmenī. Citiem vārdiem, parādību pasaule izzūd reizē ar to cēloņa zudumu.

Visas lietas, kas nav Patība, ir vien izskats, tomēr dažas no tām var izskatīties pastāvīgas un noturīgas. Pārejošas īstenības pieņemšana nav pretrunā ar Vedantas galveno doktrīnu, ka pastāv tikai viena Patība, jo parādību (tveramai) pasaulei atbilstoša īstenība ir vien aizvietojums; apjēdzot, ka tā spīd patapinātā gaismā un atsevišķi no Patības noteicošās pamatnes, ko tā aizklāj, tā nepastāv vispār.
Astoņpadsmitā nodaļa līdzīgi Bhagavadgītas pēdējai nodaļai ir iepriekšējo mācību kopsavilkums. Tā ir noslēdzoša atklājumu summa. Tajā tiek aprakstīta dzīves laikā atbrīvotas dvēseles (Jivanmukta) daba. Tādam svētītam cilvēkam daudzveidības pasaule un vērtību pakāpes ir zaudējušas visu savu pievilcību. Tveramā parādību pasaule ir atmaskota, un šķitums (Maja) ir pilnībā zaudējis ietekmi.
Šīs nodaļas kvēlais dzejiskums un jūsmīgā valoda var būt tikai šos pieredzējumus izdzīvojoša cilvēka radīts. Tā nekļūdīgi modina atsaucību pat cilvēkos, kas ir šīs pasaules važās. Tā uzrunā ar neatvairāmu spēku un burvību cauri laikiem.
Divas pēdējās nodaļas sniedz paša mācekļa apjēgtu atkārtotu apstiprinājumu iepriekšējā nodaļā sniegtajām patiesībām.

Kalkutā, 1940.gada 1.janvārī.

http://www.scribd.com/doc/2673274/AshTavakra-Geeta

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s