Daosu mūka Čan Čuņ ceļojums uz Rietumiem pie Čingīs-hāna. 13.gs.hronika

(Daosu mūka Čan Čuņ trīs gadu ceļojuma pie Čingīs-hāna (Genghis Khan, /ˈɡɛŋɡɪs ˈkɑːn/ jeb /ˈdʒɛŋɡɪs ˈkɑːn/, mongoliski: [tʃiŋɡɪs xaːŋ] un tālākās dzīves apraksts (1219.-1227.g.). Ērti salīdzināt ar tā paša laika Indriķa hroniku.
Čan Čuņ pirmsnāves dzeja: “Dzimšana un nāve ir kā rīts un vakars; spokaini burbuļi parādās un zūd, bet ūdens nav skarts necik. Kad saules un mēness gaisma iziet caur caurumu, mēs varam pārkāpt saulei un mēnesim; bet kad gaismas noslēpumainais spēks atklājas pilnībā, tā apņem jūras un kalnus, plūst visās pasaules malās kā uz kaut ko tuvu un elpina radību miriādes kā atspere, un bezjēdzīgi ir vārdi, kad ota beidz tos rakstīt, pārvēršas pīšļos, un kad tiek nodoti laikabiedriem, tie tos aizmirst jau klausoties”. I.L.)


Si Ju Czi
Saturs

1 Tulkotāja priekšvārds
2 Ķīniešu izdevēja priekšvārds
3 Mūka Čan Čuņ ceļojums uz Rietumiem; viņa mācekļa Čžeņ Čan Czi, vārdā Li Čži Čan pierakstīts
4 Pielikumi
4.1. Čingīsa sūtījums
4.2. Čan Čuņ atbilde
4.3. Imperators Čingīss skolotājam Cju
4.4. Svētā pavēle
4.5. Sjuaņ Čai Ali Sjaņ personīgi pieņēmis pavēli no valdnieka Čingīsa
4.6. Sjuaņ Čai, Duju Aņ Šuai, Cija Čan nodevis saņemto valdnieka Čingīsa svēto pavēli

Tulkotāja no ķīniešu valodas priekšvārds

[Arhimandrīts Pallādijs (1817.—1878.) — pirms mūku kārtas pieņemšanas Pjotrs Ivana dēls Kafarovs — krievu Ķīnas un tās rakstības pētnieks. 30 gadus dzīvojis Pekinas krievu pareizticīgo misijas sastāvā. Tulkojums izdots 1866.g.]

Daosu mūkam Čaņ Čuņ, kurš dzīvoja mongoļu izvēršanās laikos, savā laikā bija liela slava Ziemeļķīnā un viņš tika godāts Sun un Giņ galmos. Viņš bija daosu ziemeļu skolas, Cziņ ljaņ jeb Zelta ūdenslilijas (neņufars, mūžīgās dzīvības zīme) sektas piederīgais, kuri tika saukti par Cjuaņ čžeņ, tas ir, nevainojami patiesajiem, svētajiem, un kuri bija iekšējās jeb garīgās alķīmijas noslēpumu zinātāji; tie Iekārotā psīhiskajā pasaulē meklēja (filosofiskā akmens) Velti, nemirstības, ilga mūža un citu apdāvinatību noslēpumus, kam vairākus gadsimtus veltīgi dzina pēdas materiālās alķīmijas piekritēji. Čaņ Čuņ pēc laikabiedru ieskata bija, veltījot visu dzīvi apcerei, sasniedzis šīs zinātnes mērķus.
Čingīs-hāns Čaņ Čuņ vārdu uzzināja pēc iebrukuma Ķīnā, visdrīzāk no padevušajamies ķīniešiem, un uzaicināja viņu uz savu ordu (pārgājiena mītni), lai līdzīgi veltīgās cerībās uz daosu brīnumdarītāju spēku aizrāvušamies ķīniešu valdniekiem izmantotu viņa noslēpumus. Čaņ Čuņam, neraugoties uz cienījamo vecumu bija jādodas tālā ceļā; nesaticis Čingīs-hānu Mongolijā, viņš veica ceļu uz Turkestānu, uz Indijas robežām, kur tad stājās Čingīs-hāna priekšā. Viens no viņa pavadoņiem-mācekļiem rakstīja ceļa žurnālu, kurā attēlota visa skolotāja dzīve. Šis sacerējums ir iespiests un iekļauts daosu grāmatu kopējā krājumā.
Čaņ Čuņ ceļojuma patiesumu apstiprina mūsdienu rakstītāji. Pat viņa reliģijas pretinieki – budisti, kuri pirmo mongoļu hānu laikā cīnījušies par savu taisnību ar daosiem, šo daosismam tik glaimojošo faktu nenoliedz. Norādes uz Čaņ Čuņ un viņa ceļojumiem atrodamas Juaņ ši, Če gen lu biogrāfiskajā nodaļā jeb kāda Juaņ dinastijas pēdējo gadu izglītota ķīnieša piezīmēs, kā arī daudzos daosu vēsturiskos sacerējumos. Tostarp par Čaņ Čuņ personu ir pietiekam daudz ziņu šajā ceļojuma aprakstā.
Nedrīkst atstāt nepamanītus dažus Si ju czi teksta trūkumus, kādi raksturīgi visām aiz Ķīnas robežām ceļojušu ķīniešu mūku piezīmēm; šie trūkumi uzrādās paši un neprasa īpašas piebildes. Var apšaubīt arī dažu rakstītu dokumentu patiesumu, kuri radušies Čaņ Čuņ un Čingīs-hāna saziņas gaitā; uz to būs norādīts atbilstošās vietās.
Si ju czi ir glabāts daosu grāmatu kopojumā; to savā izdevumā iekļāvuši 28 sējumu daosu sacerējumu izlases, ko pazīst ar nosaukumu Dao czan czi jao, izdevēji. Visbeidzot uz to kā uz interesantu un nozīmīgu senatnes liecību ķīniešu zinātniekiem ir norādījis Cjaņ Dasin. Šo darbu ir ievērojis Sjui Sun un izstrādājis tam īsu ģeogrāfisku skaidrojumu; viņam sekojuši citi, īpaši Šeņ Cziduņ, saukts arī par Šeņ jao, Sjui Sun mājskolotājs un draugs, kurš uz šā ceļojuma un cita ceļotāja, Čžan Dehoi, piezīmju pamata ir izstrādājis vairākus senās Mongolijas ģeogrāfijas pētījumus. Si ju czi ar visiem šiem papildinājumiem ir iekļauts Jan krājumā un iespiests.
Jan izdotais Si ju czi eksemplārs ir pārrakstīts no oriģināla, kas atrodas Dao czan, un pārrakstītāju dēļ ar daudziem, lai arī nenozīmīgiem variantiem atšķiras no tā eksemplāra, kas iekļauts Dao czan czi jao. Neprecizitātes ir atrodamas gan vienā, gan otrā, bet tā, ka salīdzinot abas redakcijas, ir viegli atpazīstams īstais teksts. Dīvaini, ka pēdējo laiku ķīniešu zinātnieki, kuri tik cītīgi meklē senus sacerējumus, nav pievērsušies izdevumam Dao czan czi jao; daosu un budistu literatūra Ķīnā joprojām paliek konfuciānim neaizskarama; ķīniešu zinātnieciskums līdz tādai pakāpei vēl nav vispārinājies.
Si ju czi tulkojums uz krievu valodu ir prasījis biežus paskaidrojumus; Čaņ Čuņ bija ne vien ceļotājs, bet arī savas sektas gara piesātināts cilvēks un turklāt dzejnieks, līdzīgi lielākai daļai izglītotu daosu un vispār izglītotu ķīniešu. Viss, ko esmu spējis Si teksta saprotamībai atrast ķīniešu literatūrā, ir piezīmēs.

Ķīniešu izdevēja priekšvārds

Čaņ Čuņ czi [czi ir vispārējs goda nosaukums; jaunajā izdevumā saukts Čžeņ žeņ: svētais daosu izpratnē] ir bijis augsti tikumīgs cilvēks. Kopš es sasniedzu vidējos gadus, domāju, ka šis vecais vīrs ir sen uzlidojis augstumos, izmantojot pārvērtības spējas [iespējas, kādas gūst ar pašpilnveidošanos] un atrodas mākoņu sabiedrībā un augstā telpā; es nožēloju, ka nevarēju viņu redzēt. Czi mao gada [1219.g.] ziemā paklīda valodas, ka skolotājs, dzīvodams pie jūras, ir saņēmis uzaicinājumu braukt ērtos ratos [Aņ če: mierīgos ratos — mājiens uz Ķīnas valdnieku senu paradumu sūtīt vieglos ratus pēc ievērojamiem cilvēkiem]; nākošā gada pavasarī viņš tiešām ieradās Pekinā un apmetās Jui sjui guaņ klosterī. Tad es ar viņu iepazinos personīgi. Viņs sēdēja kā līķis, stāvēja kā pagale [Ši czjui … čai li: kā līķis … kā pagale – daosu paņēmienu vērtības, kas rāda bezkaislīgumu un pašiedziļināšanos]; viņa kustēšanās bija kā pērkons, un staigāja viņš kā vējš; patiesi, viņš bija brīnumains cilvēks. Sarunās ar viņu es uzzināju, ka viņš ir daudz redzējis, daudz dzirdējis, un nebija grāmatas, ko viņš nebūtu lasījis. Kopš tā laika es pret viņu ar katru dienu jutu lielāku cieņu. To, kuri, viņa slavas piesaistīti, izteica vēlēšanos godāt viņu kā mācekļi [ķīniešu paradums nest ievērojamu vīru mācekļa vārdu], bija neskaitāms daudzums; kopā ar viņu tikās atrasties diviem vai trim ierēdņiem, kas vecuma dēļ atstājuši dienestu; no tā var spriest, cik bija citu. Pēc kāda laika viņš devās uz Luņ jan [Dao klosteris pie Lielā Mūra]. Kad ziņnesis ieradās otrreiz, skolotājs devās ceļā uz Rietumiem. Šķiroties, kad daosu brālība vaicāja par atgriešanās laiku, viņš teica, ka atgriezīsies pēc trim gadiem; bet gads tad bija Siņ si, Czja čžun mēnesis [1220.g. 1.mēnesis]. Czja seņ gadā [1224.g.], pirmajā mēnesī skolotājs atgriezās no rietumu zemēm, tieši pēc tāda laika, kā teicis. To zinošie ārkārtīgi par to brīnījās.
Tā mēneša 7.dienā viņš ieradās Pekinā un citu lūgts apmetās pielūgsmes vietā Dačan tjaņ guaņ.
Šo laiku cilvēki, dodoties ceļā darīšanu dēļ, ārā pa mājas vārtiem iet negribīgi, ar nožēlu sejā. Kas attiecas uz skolotāja ceļojumu, viņš bija nobraucis vairākus desmittūkstošus lī, bijis vietās, kādas nav mūsu kartēs, un kuras neveldzē ne lietus, ne rasa, un lai gan viņš visur ticis sagaidīts ar lielu godu, tomēr viņa ceļojums ir bijis ārkārtīgi grūts un smags. Visur, kur ieradies, viņš tūlīt ir apskatījies tos apvidus un viņam ir paticis izbaudīt dabas ainas, sacerēt vārsmas un jautri aprunāties. Uz nāvi un dzīvību viņš ir raudzījies kā uz aukstumu un siltumu; nekad viņa sirdī nav radusies doma par to. Vai viņš varētu būt tāds, ja nebūtu apguvis Dao?
Viņa māceklis Li čži čan, kas viņu pavadīja, ir sastādījis sarakstu par vietām, caur kurām gājuši. Visi kalni un upes, ceļa grūtības vai ērtības, ūdens un zemes īpatnības un gaisa stāvoklis (laika apstākļi), tāpat kā apģērbi, ēdiens, augļi, augi, koki, dzīvnieki un kukaiņi — tas viss ir skaidri aprakstīts Pierakstos. Tiem dots virsraksts “Ceļojums uz rietumiem”, bet man ir uzdots uzrakstīt tiem priekšvārdu. Pasaule ir dižena, radība plaša; ja to neiepazīst ar dzirdes un redzes sajūtām, tad pat dižs prāts nevar visu pilnībā zināt; jo mazāk var zināt to, kas atrodas aiz četrām jūrām; par to var meklēt vien pierakstos. Manuprāt, šis izdevums interesēs ne vien ziņkārīgus cilvēkus ar lietu jaunumu; pilnveidoti cilvēki no tā uzzinās vai doties ceļā, vai palikt mājās [Ču ču: iziet un būt daosu neiesaistītībā]; tā vai tā, viss notiek savā laikā.
Ko lasījāt, Vu czi gada rudens 2.dienā [1228.gada 7.mēneša 2.dienā] pie Rietumu Straumes (Si ci) ir uzrakstījis turīgs un mācīts cilvēks, ne kalpotājs [Czjui ši], Suņ si.

Si Ju Czi jeb mūka Čan Čuņ ceļojums uz Rietumiem.

Viņa mācekļa Čžeņ Čan Czi [goda nosaukums], vārdā Li Čži Čan, pierakstīts [vēlāk Li Čži Čan bijis viens no Čan Čuņ daosu ticības vadības darba turpinātājiem]

[Čaņ Čuņ (1148.—1227.) ir daosu mūks, kas atstājis sava ceļojuma uz Čingīs-hāna galveno mītni dienasgrāmatu. Viens no pazīstamakajiem daosisma mūkiem, viedais, klostera dibinātājs Pekinā. Dzimis Sisja provincā, lielāko daļu dzīves pavadījis Šaņduņ, “klasiskās” Ķīnas centrā. Būdams Haotjaņguaņ klostera pārvaldnieks, Čaņ Čuņ ir uzskatīts par dižu starp zinātniekiem un svētu starp visiem daosiem. Pēc mongoļu karaspēka uzvaras Ķīnā Čingīss 1219.gada maijā nosūtīja savu sūtni, pēc izcelsmes ķīnieti, lai tas šo mūku atgādā pie Mongolijas kagana [hānu hāns] kara nometnē pie Samarkandas. Čaņ Čuņ apsardzes pavadībā devās vispirms uz Pekinu, tad Mongoliju, tad pāri Sibīrijai, Altaja un Tjaņ-Šaņ kalniem nonāca līdz Samarkandai. Viņa ceļojums ilga trīs gadus, un tā gaitā ceļinieks nokļuva Afganistānā un pie Indijas robežām. Ceļš līdz Čingīs-hāna mītnei aizņēma 15 mēnešus. Tikšanās notika pēc mongoļu kagana uzvarošā gājiena uz Indas upi, kur tas pabeidza neprātīgā un kara alku apžilbinātā Dželal-ad-Dīna, Horezmas šaha dēla, sagrāvi.
Šis ķīniešu viedais nodzīvoja 79 gadus. 72 gadu vecumā viņš uzņēmās šo ceļojumu, lai palīdzētu daosiem nostiprināt savu ietekmi Mongolijas impērijā. Motīvi, kuru dēļ “baismīgais” Čingīs-hāns izsauca vai uzaicināja Čan Čuņ pie sevis, nav skaidri. Skaidrs ir viens – visbezbailīgākais karotājs Čingīs-hāns par savu aizbilstamo rūpējies sirsnīgi un pastāvīgi. Čaņ Čuņ ir miris gandrīz vienlaikus ar Čingīs-hānu.]

Mūsu tēvs un skolotājs, svētais Čaņ Čuņ czi, no Cju ģimenes, vārdā Ču czi, ģimenes vārdā Tun mi, ir dzimis Sisja apriņķī, Den čžou apgabala dienvidaustrumos [Saskaņā ar Če gen lu, Čaņ Čuņ ir dzimis 1148.g.]; vēl neuzlicis cepuri [Vei guaņ: vēl nesasniedzis 20 gadu vecumu — pilngadību iezīmē ar cepures uzlikšanas ritu], viņš iestājies mūka kārtā un darbojies dao mūka Čun jana [pazīstams Cjuaņ čžeņ mācības izplatītājs]. Pēc tam 13 gadus dzīvojis Lun min, kas atrodas Paņ czi [Šaņ si rietumos — tā ir vieta, kur dzīvojis un zvejojis zivis senatnē pazīstamais Tai gun; Veņ van pats ir viņu apmeklējis un uzaicinājis pie sevis]. Ilgstoši un cītīgi pašpilnveidojoties, viņš ir pilnībā apguvis Dao. Mūža beigās viņš ir atgriezies piejūrā [bet miris Pekinā].
Līdz Vu iņ gadam [1218g.], kad skolotājs dzīvoja Den čžou, no Henaņas [tur tolaik bija Giņ galms; Čan čuņ tika uzaicināts uz galmu], vairākas reizes gribēja sūtīt ziņnesi aicināt viņu uz turieni; bet viņa šaubu dēļ tas nenotika. Nākošajā gadā viņš dzīvoja Lai čžou [dienvidos no Den čžou], pielūgsmes vietā Haotjaņ guaņ; vasarā ieradās Henaņas sūtnis no robežu pārvaldītāja ar uzaicinājumu, bet skolotājs atteicās; sūtnis atgriezās, ņemot līdzi skolotāja rakstītas vārsmas. Pēc tam pie viņa brauca sūtnis no Daļan [Giņ valdnieku rezidence], bet ceļā padzirdējis, ka Šaņdu kādu pavalsti [kur dzīvoja Čaņ čuņ] [, izmantojot giņiešu vājumu] ir sagrābuši sunieši, griezies atpakaļ. Tā gada Czjannaņas [Sun] karavadoņi Li cjuaņ un Pen biņ [, kas darbojās Šaņ dunā] ieradās pie viņa ar uzaicinājumu, bet skolotājs pie viņiem nebrauca. Lai gan no dažādām vietām bieži bija aicināts. Kad viņa pilsētas Lai čžou priekšnieks par to kaunējās, skolotājs tam teica: “Manas gaitas un apmešanās vietas ir no debesīm — to jūs zināt nevarat; nāks laiks, kad jūs sāksiet mani atlaist, un es aiziešu”.
Pēc neilga laika Imperators Čin gi si [saskaņā ar Juaņ ši, Čingīss, dzirdot par viņa slavu, it kā jau agrāk ir sūtījis pie viņa Čžabaru Hodžu, dzimušu rietumu zemēs. Čan čuņ ir vaicājis Čžabaram “Ko tu gribi — augstākos pagodinājumus vai daudz pēcnācēju?” Čžabars ir atbildējis: “Kur paliks bagātība un pagodinājumi pēc simt gadiem? Pietiek, ja mani bērni un mazbērni būs veiksmīgi un turpinās manu dzimtu”. Čan čuņ teicis: “Tā būs”. Tā arī noticis; Čžabars miris 118 gadu vecumā. Tas ir izdomājums; par Čan čuņ ir bijušas daudzas baumas un nostāsti. Saskaņā ar vienu no tiem, Čingīss ir noteicis apprecināt Čan čuņ ar savu meitu, un Čan čuņ, lai no tā izvairītos, ir sevi izkastrējis] ir sūtījis savu uzticības personu Ļučžun lu [tas ir bijis viens no mongoļiem padevušamies giņiešiem. Saskaņā ar Bjaņ vei lu, kas ir budistu polemiska grāmata pret daosiem, viņš ir iztapis Čingīsam ar bultu izgatavošanas mākslu] ar tīģera galvas veida zelta dēlīti [šādiem dēlīšiem ir bijusi militāra nozīme; tos lietojuši sunieši un giņieši], uz kura bijis rakstīts:

“Atļauts rīkoties ar pilnu varu, tā it kā būtu ceļojis es pats” [vispārpieņemts pilnvarojuma izteikums];

ar viņu bija 20 mongoļi; viņš ir izteicis (Čingīsa) pavēli ar neatlaidīgu skolotāja uzaicinājumu pie sevis. Kamēr skolotājs par to domājis, Čžun lu viņam teicis: “Tavs vārds tiek cienīts četrās jūrās [tas ir, starp četrām jūrām – visā pasaulē]; Imperators ar nodomu nosūtīja mani pāri kalniem un jūrām un nenoteica ne gada, ne mēneša termiņu – tikai lai es līdz tevim nonāku”. Skolotājs viņam teica: “Ar kara sākumu gan te, gan tur, visur ir robežas [tas ir, robežas apsargā karaspēks]; tu, tik bīstami ceļodams, esi tiešām nopūlējies”. Čžun lu atbildēja: “Vai, augstāko pavēli saņēmis, varēju nelikt lietā visu savu cītību. Valdnieka pavēli saņēmu šā gada 5.mēnesī Naimanu valsts Ulido [Naimanu pārvaldīta orda; tā bija Čingīshana īslaicīga orda, domājams, pie Altaja kalniem]. 6.mēnesī es ierados ziemeļos no Bo den Veininā [miestiņš ārpus Lielā Mūra, ziemeļos no Bo den, kas atrodas mūra iekšpusē], kur tikos ar daosu vārdā Čan čžeņ. 7.mēnesī es tiku līdz Desin [tagad Bao aņ čžou; atrodas pie kalniem, pār kuriem iet Lielais Mūris]. Tā kā ceļš pāri Czjujun [pazīstama kalnu aiza, kas ved uz Pekinas līdzenumu] bija bīstams [militāru nemieru dēļ], tad no galvaspilsētas [Pekinas] man pretī tika izsūtīta karavīru vienība. 8.mēnesī es ierados galvaspilsētā. Dao mūki teica, ka nevar zināt, vai esi dzīvs, vai ne. Braucu caur Čžun šaņ un Čžeņ din [Čžili pavalsts apgabali] un dzirdēju, ka tu esi Duņ lajā [Šaņ dun pavalsts pilsēta]; tikos arī ar Idu fu [tās pat pavalsts pilsēta, tagad Cin čžou fu] Aņ fu [tā sauca valsts pārvaldi] ierēdņiem, vārdā Vujaņ un Czjan juaņ, no kuriem saņēmu patiesas ziņas par tevi. Gribēju tevi satikt ar 5 000 karavīriem, bet šie ierēdņi teica: “Valsts iedzīvotāji no galvaspilsētas uz austrumiem, saņēmuši ziņas, ka abas valstis ved miera sarunas [tajā laikā giņieši bija nosūtījuši sūtni pie Čingīshāna lūgt mieru], ir nedaudz nomierinājušies; ja tagad tu pēkšņi ierastos ar karaspēku, tad visi vietējie nocietināsies nepieejamas vietās, un arī skolotājs var aizbraukt uz piejūru. Ja vēlies sasniegt savu mērķi, tad tā nedari”. — Es viņu padomam paklausīju un, paņēmis 20 medniekus-virsniekus, devos ceļā. Tuvojoties Idu, izsūtīju pa priekšu Jaņu un Juaņu informēt karavadoni Čžan liņ. Čžan liņ mani sagaidīja ārpilsētā ar 10 000 bruņnešiem; es smejot viņam teicu: “Es ceļoju pa šīm vietām, lai sameklētu dao mūku Čan Čuņ; kam tev bruņneši?” Liņ tūlīt atlaida karavīrus, un mēs kopā iebraucām pilsētā. Visās vietās, kur braucu cauri, es vienmēr biju teicis vienu un to pašu, un cilvēki nebaidījās un pret mani neko neperināja. Arī Liņ deva man pasta virsniekus; es ierados Veičžou [pilsēta Šaņ dunā, dienvidrietumos no Dun lai]; paņēmis līdz Ingunu, es kopā ar viņu 12.mēnesī nonācu Dun lajā, lai paziņotu imperatora pavēli. Skolotājs, zinādams, ka atteikties nevar, padomājis teica Čžun lu: “Šeit nav viegli dabūt pārtiku; dodieties uz Idu un, nogaidījuši, kamēr es pabeidzu kalpošanu Šaņ juaņ svētkos [pirmais jeb augstākais sākums – tā saucas 1.mēneša 15.dienas svētki, saukti arī par lukturīšu svētkiem], atsūtiet pēc manis 15 virsniekus, ar kuriem es 18.dienā došos ceļā”. Tāpēc sūtnis ar visu svītu devās uz rietumiem uz Idu. Skolotājs jau laikus no saviem mācekļiem izvēlējās 19 cilvēkus un gaidīja pavadoņu ierašanos. Noteiktajā laikā virsnieki ieradās, un viņš ar tiem devās ceļā. Ejot pa Vei upes ziemeļu pusi, viņš ieradās Cin še; bet sūtnis jau bija prom. Kad par to vaicāja Čžan liņ, tas izstāstīja, ka 1.mēneša 7.datumā Liņ czi [dienvidos no Cin čžou fu] ieradušies 400 jātnieki, kas nobiedējuši ciniešus; tāpēc sūtnis devies pretim šai vienībai un to apturējis; kur viņš ir tagad, nav zināms. Drīz skolotājs izbraucis caur Čan šaņ un Czou pin [pilsētas rietumos no Cin čžou fu], 2.mēneša sākumā ieradās Czi jan [ziemeļrietumos no Czou pin]. Vietējie muižnieki un vienkāršā tauta viņu sagaidīja dienvidos no pilsētas ar smaržu kvēpekļiem [tas ir, ar kvēpināmām svecēm], bet daosi atklāja gājienu ar dziesmām; pēc tam cienāja viņu ar pusdienām Jan suaņ klosterītī. Un visi stāstīja: “Pagājušajā mēneša 18.dienā šeit no ziemeļrietumiem pārlidoja vairāk kā desmit dzērves [dzērves un stārķus daosi uzskata par svētiem un nemirstīgiem putniem; ar tiem augstumos uzlido daosi, kuri sasnieguši augstāko pilnveidojumu]; klaigājot mākoņos, tās visas lidoja uz dienvidaustrumiem [pretim Čan čunam]. Nākošā dienā starp Čeņ un Si stundām [starp 8 un 10 no rīta] pārlidoja vēl vairākas dzērves no dienvidrietumiem; pēc tam tās nāca simtiem un tūkstošiem; tās lidoja te augšup, te lejup; viena, tikai pariņķojusi pār klosterīti [vēstot par to, ka šo klosterīti apmeklēs ievērojams vīrs], aizlidoja. Tagad tika skaidrs, ka līdz ar dzērvju parādīšanos skolotājs devies ceļā”. Visi pielika roku pie pieres [izbrīna, īpaši, priecīga izpausme]. Tur skolotājs palika uz vairākām dienām. 2.mēneša pirmajās desmit dienās ieradās virsnieks no Čžun lu ar ziņu, ka viņš ar vienību apmeties Czjan linā [tagad Vu cjao sjaņ pie Imperatora kanāla De čžou tuvumā], kur, sagatavojis kuģi, gaida viņu. Tāpēc skolotājs nākošajā dienā devās tālāk, mēneša 13.dienā viņu sagaidīja sūtnis ar vienību. Skolotājs vaicāja viņam, kāpēc viņš ieradies tik vēlu. Uz ko tas atbildēja, ka apgrūtinājumu un ceļa bīstamības dēļ viņš ar nodomu braucis uz Pekinu, savācis karavīrus un izvietojis tos austrumos Siņ aņā, rietumos Čan šanā, bet pats ar vienību devies uz Šeņ čžou un apmeties Vui, lai iztīrītu ceļu; uz Huto upes viņš uzcēlis tiltu, Czjan linā piemeklējis kuģi, tāpēc arī iekavējis. Skolotājs viņam teica, ka neviens cits tā nebūtu spējis izrīkoties. Nākošajā dienā pārcēlās pār Huto upi un devās uz ziemeļiem; 22.dienā ieradās Lu gou [netālu no Pekinas dienvidrietumos, pie Huņ he upes, pār kuru ved ievērojams tilts, kas ir galvaspilsētas stratēģiska vieta]. Galvaspilsētas ierēdņi, muižnieki un tauta, budistu un daosu mūki viņu sagaidīja piepilsētā; tajā dienā viņš iegāja pilsētā pa Liczemiņ [rietumu] vārtiem. Daosi svinīgajā gājienā gāja pirms viņa ar dziesmām. Čingīshāna ieceltais pavaldnieks Šimo gun izvietoja skolotāju pielūgsmes vietā Jui sjui guaņ. No tā brīža katru dienu pielūgsmes vietas vārti bija ļaužu pūļi pilni, kuri vēlējās dabūt no viņa vārsmas vai saņemt mācekļa nosaukumu. Karavīri, kuri bija atbraukuši pie viņa saņemt norādījumus un nosaukties par viņa mācekļiem, saņemot no viņa nosaukumu, visai bieži ar to paglābās no šķēpa; tāda bija skolotāja glābjošā ietekme uz citiem. Komisārs [norīkots valsts nomierināšanai] Van czjui čuaņ viņam veltīja vārsmas; skolotājs atbildei uzrakstīja šādas:

“Karogi plīvo, zviedz zirgi un trokšņo; uz ziemeļiem dodamies, pārbraucu akmens tiltu; gribu ceļot pāri desmittūkstoš lī, aiz [mongoļu] smilšu stepes, un lūk, jau trešais pavasara mēnesis, kā esmu tālu no [dzimtenes] jūras un kalniem; draudzīgā [mācekļu] brālība pāries robežu līdz ar zosīm, kas atgriežas; to cepures pavalkātas, apsarmojušas un ar soboļādu pūkainas. Kopš uz rietumiem bija devies Sju aņ juaņ [Lao czi], neviens līdz šim nav ziemeļu galvaspilsētas uzaicināts”.

Uzzinājis, ka viņa pārgājiena galms pāriet uz rietumiem, Čingīss tajā laikā devās uz Turkestānu, nesagaidījis Čan čuņu. Čžun lu bija gribējis ņemt līdzi atlasītās meičas [Čingīshānam], bet skolotājs tam pretojās, sakot:

“Kad no Ci pavalsts uz Lu [Konfūcija dzimto] pavalsti tika atsūtītas [izklaides] muzikantes, tad Konfūcijs pameta Lu [nevēloties būt liecinieks tikumu pagrimumam]; lai gan esmu kalnu mežonis [tā skolotājs pieticīgi sauc sevi vienmēr, ar mājienu uz savu kalnaino dzimteni un askētismu kalnos, kas daosiem ir nepieciešamība], tomēr kā es varu ceļot kopā ar meičām”.

Tad Čžun lu nosūtīja Helu [ziņnesi] ar ziņojumu valdniekam; cilvēku nosūtīja arī skolotājs [pēdējais izteikums tiek apšaubīts].
Reiz kāds lūdzis skolotājam kaut ko pierakstīt Jaņ li bena ainavai, kas attēlo Tai šanu [dievam pielīdzinātā Lao czi nosaukums], kurš iet cauri vārtiem [uz rietumiem, kur Lao czi atstājis vārtu uzraugam savu sacerējumu Dao de czin]; skolotājs ir uzrakstījis:

“Kad viņš no Šu devās uz rietumiem un Šaņ guaņ vārtos atvadījās no austrumiem, viņu sveica barbaru pūļi, un dižajam Dao tika no jauna ielikti pamati”.

Viņš uzrakstīja vēl divas vārsmas [Cze: budistu Gātām līdzīgi īsi panti, kuros doma vien viegli iezīmēta; to doma grūti pārtulkojama] un parādīja saviem ceļabiedriem. Viena skanēja:

“Nemiers no rīta līdz vakaram; nejēdzības no sendienām līdz šodienai; domas par tukšu rosību un tukšu mieru; radītā un neradītā izjūta.”

Otra vārsma bija šāda:

“Kaislības, pagrūstas, plīst un dusmās apstulbst; nepadari par savu kļūdu to, kas derdzīgs Dao [vispārējam visaugstākajam likumam]; esi pacietīgs un savaldi savu pērtiķi un zirgu [sirdi un prātu], un mierā vadi savas dzīves gadus”.

Ceturtajā mēnesī sapulce lūdza viņu kalpot 15.dienā [vieni no ķīniešu gada lielākajiem svētkiem] Tjaņ čan guaņ pielūgsmes vietā; skolotājs atrunājās ar ceļa rūpēm, bet sapulce uzstāja neatlaidīgāk, teicot:

“Karš tagad vēl nav beidzies. No dzīvos palikušajiem daudzi, kas tevi kaut reizi redzējuši, ir saņēmuši no tevis dieva žēlastību; vien mirušo ēnas, grimušas garās nakts tumsā [Čan e: tā daosi un budisti sauca aizkapa stāvokli], nav saņēmušas atbrīvošanu ar tavām lūgsnām; tās noteikti būs apbēdinātas”.

Skolotājs piekrita. Tajā laikā bija uznācis arī sausums, bet 14.mēneša dienā, kad sākās kalpošana, uznāca spēcīgs lietus; sapulce satraucās, ka būs neērti veikt ritus; pēc pusdienas skolotājs uzgāja ziedojumu altārī, un tiklīdz sāka veikt kalpošanu, debesis pēkšņi noskaidrojās. Sapulce priecājās un brīnījās, runājot: “Ko viņš gribēs, vai lietu, vai skaidru laiku, tā arī notiks, protams, kaut ko tādu nevar veikt cilvēks, kam nepiemīt augsta svētība un pilnīgi tikumi”.
Nākošajā dienā skolotājs Bao sjuaņ tan zālē mācīja baušļus [iesvētīja amatā ieceltos]. Tajā brīdī no ziemeļrietumiem pārlidoja vairākas dzērves; uz tām raudzījās visi klātesošie; kad [pagalmā] dedzināja rakstītās lūgsnas, viena lapa pacēlās gaisā un tur nodzisa; tajā pat brīdī pār to lidinājās piecas dzērves. Visi tur klātesošie, mācītie vīri un ierēdņi, runāja, ka skolotājs sasniedzis tādu nevainojamību, ka var pavēlēt dabai. Šā notikuma piemiņai Naņtaņas vecajais Čžan tjaņ du czi čžeņ uzrakstīja slavinājuma vārsmas; arī citi šim gadījumam sacerēja vārsmas.
Kad kalpošana beidzās, sūtnis Ļu gun [Ļu čžun gun] ar skolotāju devās uz ziemeļiem. Ceļš veda caur Czjui jun aizu; naktī tās ziemeļu galā [Padalin] viņi satika zagļu bandu, kuri, paklanījušies aizgāja, teikdami: “Netraucējiet skolotāju”.
5.mēnesī viņš ieradās Desin [pie Lielā Mūra], Luņ jan guaņ pielūgsmes vietā, un tur pavadīja vasaru. Uz Pekinu muižniekiem un ierēdņiem viņš nosūtīja šādas vārsmas:

“Kur rast brīnumlaivu [Lin ča: brīnumains bluķis, uz kura pēc ticējuma pazīstamais Čžan cjaņ, ceļodams pa rietumu okeānu uz rietumiem, ir aizpeldējis līdz Mēnesim], ar kuru aizpeldēt līdz īstai esamībai? Visur, visās pasaules zemēs, ir savi skaistumi; skaidrās debesīs peld mākoņu virsotnes — debesu krāšņumi; plašos viļņos ir mirāžas, skati, ko rada lietus. Gars applūst visas pasaules zemes; lai gan tukšā telpa ir tālu, ceļš uz Dao trim tīrībām [trim jomām, kas valda pār visiem Visuma slāņiem, kur mājo trīs daosu dievības, kas atbilst trim Budas aspektiem — garīgajam, izdaudzinātajam un iemiesotajam] ir negrozāms; lai gan caur nāves ūdeni [Žo šui: ūdens, kurā viss nogrimst; pēc ticējuma tas atrodas tālu rietumos; aiz tā ir rietumu valdnieces paradīze] iet 300 000lī, bet uzlidojot ar ķermeni, sasniegt svēto mājokli var acumirklī”.

Tajā laikā šajā mūsu ticības galvaspilsētā Suņ čžou ču cin, Jan bjao čžun veņ, Ši sjuicai cin, Li šiczjaņ czi ciņ, Ļu čžun jun čži, Čeņ šikesju jui, Vu čžan de min, Cžao čžun ličžen cin, Van žui vei cin, Čžao fan de hui, Suņ si tjaņsi [šo piezīmju priekšvārda autors] – visas šis personas, skolotājam dzīvojot Jui sjui, sarakstījās ar viņu caur vārsmām. Van goufin čeņ un Vaņ čžeņ czai cin fu tur arī pastaigājās kopā ar viņu. Klosteris atradās Čaņfanšaņ kalna [Bao aņ čžou ziemeļos] dienvidpusē. Šajā kalnā ir daudz alu, kur vienmēr ir askēti, kas pēta Dao un svētuma sasniegšanas veidus, tāpēc skolotājs ar domu biedriem staigāja turp. Aizas ieejā viņš sacerēja vārsmu:

“Ienākdams aizā, tu klusi ej nesalīdzināma skaistuma vidū; daudzās virsotnes un klinšu virknes ceļ augšup savas asās kā zobi smailes; vēl nebijis svēto mājvietā uz Pin Lai [viena no trim svētlaimīgo, nemirstīgo salām austrumos, kurp vispirms pārlido svētumu sasniegušie], es jau esmu redzējis daosu alu mājvietas [Dun fu]; tur karājas priedes čiekuri, rudens lietus un rasa, akmens torņi ir ieslīpas vakara blāzmas iegaismoti; prātā nāca seni laiki un Čžuņ naņ zeme [ar klosteriem un vientuļniekiem pazīstamie kalni Šaņsi], bet mostoties rietumu kalni izgaist”.

Šī vieta ir sausa un augsta, tā ir atvērta uz dienvidaustrumiem [Huailai ieleja, no dienvidiem un ziemeļiem kalnu ierobežota, tā ir kā pakāpiens starp Mongolijas augstieni un Pekinas līdzenumu], kurp skatiens sniedzas tālāk kā 300lī. Dažus lī uz austrumiem no Guaņ līdzenā vietā ir ārkārtīgi patīkama skaidra un auksta ūdens avots; turp skolotājs staigāja bieži un sacerēja šādas vārsmas:

“Pēcpusdienā es staigāju pret vēju, ar muguru pret sauli, tālu laižot skatu; redzu nekārtīgu mākoņu klātus kalnus; dienas svelmes izkveldētiem kuņģiem zemnieki atsvaidzina savus kaulus ar avota vēso ūdeni. Ziemeļos klaiņoju šurpu turpu, bezrūpīgi pastaigājoties austrumu augstienē, kur ļaudis ar mani nestrīdējās (zemnieki un gani deva viņam vietu uzbērumos un ēnā). Apmazgājies pie strauta, sēstos birzī bez cepures un, uzmetis kreklu, ļaujos svētām pārdomām”.

Čžun juaņ svētkos [vidējā sākuma — 7.mēneša 15.dienas svinības] viņš kalpoja pielūgsmes vietā, kurā dzīvoja. Pēc pusdienas tika izsniegti fu [noslēpumaini daosu zīmējumi, ko izsniedz iesvētāmiem] un veikta iesvētīšana mūku kārtā; visi vecie un jaunie sēdēja ārā un cieta no karstuma; pēkšņi pār viņiem izveidojās mākonis apaļa plīvura veidā un neizklīda veselu stundu; visa sapulce bija sajūsmā un slavēja šo gadījumu. Bez tam tajā pielūgsmes vietā bija aka ar ūdeni, kura pietika simt cilvēkiem, bet tā kā tobrīd tur bija sanākuši vairāk par tūkstoti, tad saimniecības vadītājs bija paredzējis atgādāt ūdeni no citām vietām; bet trīs dienas pirms un pēc tam ūdens pēkšņi pavairojās tā, ka, lai cik nesmeltu, mazāk nepalika; tajā visā bija redzama debesu palīdzība — par cildenumu. Pēc kalpošanas skolotājs sacerēja vārsmas:

“Taišana dižā augstsirdība glābj dvēseļu pulkus; būtnēm ar svētajām grāmatām tiek sniegta laime. Trijos laukos [cilvēka dabas trīs sastāvdaļas: sēkla kā fizioloģisks stāvoklis, gars kā saprāta kopums un ēters kā dzīvības elpa] glabājiet sēklu, garu un ēteru; tie līdzinās no visām parādībām godināšanas vērtākajiem saulei, mēnesim un zvaigznēm. Es jūtu, ka miesīgajā ķermenī slēpjas nepastāvīgais, pagrimstošais [grēcīgs pamats — no budistiem pārņemts jēdziens, kas norāda uz dvēseles pāriemiesošanos], un grūti ir, izvairoties no nosodīšanas [Ke czjao — elles soģu, kam nekas nav slēpts, veikta pratināšana], stāties bezveidola esamībā. Tādā gadījumā dienvidu palātas [Naņ gun: dienvidu polārzvaigzne, kur mājo ilga mūža un nemirstības gars], pašpilnveidošanās [pašsadedzināšanās, pārkausēšanās, ar ko var attīrīties no visa mirstīgā mūsu dabā] mājoklī var pamazām celties ar kalpošanu Ziemeļu Lāča zvaigznājam [Bei dou: ziemeļu zīme, kas pārzina dzīvu būtņu nāvi]”.

8.mēneša sākumā pēc Sjuaņ dečžou [pulkveža] Juaņ šui, Ila guna [tā mongoļi sauc Jeļuju] lūguma skolotājs apmetās pielūgsmes vietā Čao juaņ guaņ. 8.mēneša 15.dienā [Mēnesim veltītas svinības], viņš sacerēja divas apsveikuma odas valdniekam [šis vārsmu veids neattiecas uz valdnieka personu]. Lūk pirmā:

“Plosīti mākoņi ieslēpās aizā, un lazurīta krāsas neierobežotajā tukšumā dārgais spogulis [Mēness] vien nupat ieguva pilnu veidolu. Gaisma izplatās plaši, aizsniedzas aiz birstošajām smiltīm [rietumu stepes, īpaši tās, kas pie Lobnoras] un iesniedzas rietumu debesīs. Starp mirstīgajiem kādi guļ, vīna aizmigloti; visur ir dziesmas, dejas un greznas dzīres, bet daosu kārta — tie ir īpaši ļaudis – izmantojot nakts skaidrību un tumsu, tie kļūst redzīgi sirds jomā”.

Otra oda ir šāda:

“Alas debesu dziļumā [Duņ šuaņ, tēlaini tas nozīmē daosu mājokli] labu draugu godājama sapulce izbauda bezgalīgu jautrību. Es vēlētos traukties augšup sarkanajā blāzmā [blāzmu uzskata par īpašām debesīm], uzlidot plašajās vēsajās pilīs [Guan haņ djaņ: pilis uz Mēness, kur mājo skaistā dieviete Čan e] un slepus mest no turienes zelta monētas [mājiens uz Tan valdnieka Sju aņ czuna izpriecu, kurš Mēness svētkos no pils augšējās zāles bārstījis zelta monētas]. Gaiss gaismas pilns, miega dēmons bēg tālu prom no manis, un es raugos uz skaistuli Mēnesi [Jui tu: nefrīta zaķis — Mēness tiek iztēlots kā balta zaķa apveids, kurš piestā berž dziednieciskas zāles]. Sēdot aizmirstu pasaulīgās lietas, iedziļinos lietu būtībā un brīvi apskreju gara pasauli”.

Pēc tam gaiss bija neparasti dzidrs; klusajā naktī vienatnē viņš sacerēja divas četrrindes. Pirmā:

“Blāvo Garā upe [Piena ceļš], dziļa ir nakts; visapkārt klusums, vēsums logā, un domas noplok. Mani nesasniedz ne jā, ne nē [Ši fei — strīdi, tenkas]; vienatnībā valda viena doma, garīga cilvēka doma”.

Otra:

“Nakts rāma un klusa; uzpeld Mēness; kalni, upes, visa zeme ir pilnīgi izgaisusi, palikusi vien Dao un De saplūdusī būtība [Huņ luņ sin: neiesaistītā Dao un nevainojamības De pilnā būtība], kas plūst augšup un lejup pa trim debesīm [daosi, līdzīgi budistiem pasaules telpu iedala trijās debesīs], tūkstoškārtīgi”.

Pielūgsmes vieta Čao juaņ atrodas pilsētas ziemeļrietumu stūrī; tās aizgādnis [tas, kas rūpējas par pielūgsmes vietu un apgādā to ar visu vajadzīgo] Juaņ šuai Ila gun sakarā ar skolotāja došanos uz ziemeļiem uzcēla templi un zāli no jauna, un uzstādīja tajā statuju. Mākoņu un alu telpas [istabas un celles] bija viscaur atjaunotas. 10.mēnesī, kad vajadzēja apgleznot pirmtēvu [svēto vīru un iepriekšējo klostera priekšnieku] zāles sienas, gleznotājs aukstuma dēļ gribēja pārtraukt darbu, bet skolotājs viņu atrunāja, sakot:

“Czou jaņa [sens muzikants, kurš ar savu spēli apturējis pāragru aukstumu] stabule atgrieza pavasari; vēl vairāk var cerēt uz svēto un viedo vīru neredzamu palīdzību”.

Tiešām, gaiss tajā mēnesī kļuva silts kā pavasarī, bez mazākā vēja un putekļiem [ziemas pazīmes Ķīnā]. Tā gleznotājs paspēja pabeigt savu darbu. Šim gadījumam skolotājs sacerēja šādas vārsmas:

“3.mēnesī griezīgs aukstums visur pierobežas zemē; negants vējš ripina akmeņus un saceļ smiltis; zosu bari spārnus noliekuši steidz uz dienvidiem, un ceļinieks ir tālā ceļa uz ziemeļiem nogurdināts. Kad ierados, 10.mēnesī sarma bija vēl plāna, un ļaudis brīnījās, ka ūdens kalnos vēl tekošs; tas tā nav no mazā pavasara [tā sauc rudeni], bet gan debesu likts, lai pabeigtu tempļa apgleznošanu”.

Drīz ieradās Ali sjaņ no Ogiņ [Čingīshāna jaunākais brālis Temuge Otčigiņ, kuram Čingīss, dodoties pārgājienā, uzdevis pārvaldīt lietas], dižā pavaldnieka, galvenās mītnes ar uzaicinājumu pie sevis; tūlīt pēc viņa [no Ogiņ] ieradās arī Sjuaņ fu Van gun Czjui čuaņ, teikdams, ka ar dižā pavaldnieka īpašu rīkojumu viņš lūdz skolotāju, ja tas dotos uz rietumiem, iebraukt pie viņa. Skolotājs deva piekrišanas zīmi ar galvu. Tajā mēnesī pastaigas laikā Van-šaņ ziemeļu kalnos atgriezās ziņneša Hel sūtnis, kurš bija sūtīts pie Čingīsa ar uzrunu. Tas atveda skolotājam rīkojumu ar šādu virsrakstu: “Imperatora Čingīsa rīkojums daosam, svētajam Ci skolotājam”; rīkojumā vēl bija teikts:

“Svētumā esi pārspējis trijus vīrus [Boi, Niņ un Ļu sjao; divi pirmie bijuši senu dinastiju viedi padomnieki, pēdējais — izcili tikumīgs Konfūcija sekotājs]; tavu drosmi godā daudzās zemēs”.

Beigās bija teikts:

“Cik drīz (tavi) mākoņu kaujas rati [Juņ sjaņ — piemērojoties daosu izteikumu tonim] izbrauca no Pin lai, tāpat tagad vari lidot ar dzērvi uz Indiju [mājiens uz budistu patriarha Darmas, jeb ķīniešu saukta par Tamo, kādreizēju ierašanos Ķīnā]. Darma ieradās austrumos iemiesot patiesības ar garīgiem stāstiem, Loaši [Lao czi] devās uz rietumiem apgaismot arī barbarus [ievērojiet, ka Čingīss runā par barbariem, pie kuriem piederas arī pats, it kā pilnībā pakļaudamies ķīniešu pārākumam] un paaugstināt tos līdz svētuma pakāpei. Ceru, ka, lai cik plašas ir ielejas, tālu nav laiks, kad ieraudzīšu tavu galdu un zizli [izsmalcināts izteikums vārda ‘tevi’ vietā — galdu un zizli ķīniešu valdnieki senatnē dāvājuši nopelniem bagātiem vecajiem]. Tāpēc es atbildu uz tavu vēstuli, izsakot tev savas domas. Nerunāšu gari — ceru, ka esi ceļā mierīgs un vesels [acīmredzami, Čingīshānam ir bijusi kanceleja ar mācītiem giņiešiem, kas pratuši rakstīt pēc visiem izsmalcināta ķīniešu stila noteikumiem. Tieši no Čingīshāna nākuši paziņojumi ir bijuši pavisam citādi, kā rāda piemērs tālāk].”

Tādas cieņas zīmes saņēma skolotājs! Pavēlē Ļu čžun vēl bija teikts:

“Neliec Čžun žeņam badoties un nogurt, rūpējies par viņu un ceļo ar viņu palēnām”.

Skolotājs apspriedās ar sūtni, sakot:

“Priekšā ir ceļš, kur jau auksts, bet smilšu ceļš ir ļoti tāls; mani pavadoņi nav sagādājuši visu vajadzīgo; labāk būtu doties uz Lun jan un ceļā doties pavasarī”.

Sūtnis piekrita, un mēneša 18.dienā skolotājs devās uz dienvidiem uz Lun jan. Viņa garīgie draugi šķiroties no viņa daudz raudāja; tiem viņš sacerēja šādu vārsmu:

“Īslaicīga šķiršanās dzīvē vēl ir paciešama, bet smaga ir mūžīga šķiršanās līdz nāvei. Pasaulē ir te patiesība, te meli, un domas tajā nav cietas; rūgtas ir ciešanas pārdzimšanu virpulī” [pārdzimšanu ideja, nedaudz izmainot, ir aizgūta no budistiem].

Nākamā dienā viņš ieradās Lun jan guaņ, lai tur pārlaistu ziemu. 11.mēneša 14.dienā viņš gāja kalpot Lun jaņ si pielūgsmes vietā un svētvietas tempļa rietumu zālē uzrakstīja vārsmu:

“Meklēju kalnos ļaudis ar savu ceļa spieķi rokā, bet grimst klusumā tuksnešainie kalni un nav tiem krāsas; naktī sniga un pārklāja klinšu slīpnes, un debesu baltumā atspīd kalnu gaisma šodien; debesis augstas, saule ir zemu, svaigs vējš priedēs; gars, klīzdams pa visām zemēm, paceļas tukšā gaismā. Gribētos jau aprakstīt kalnu īsto izskatu, bet Dao mācības nav aprakstāmas”.

12.mēnesī viņš nosūtīja saviem Pekinas garīgajiem draugiem šādas vārsmas:

“Šis ceļojums patiesi nav viegls, šajā prombūtnē daudz varētu pateikt; uz ziemeļiem pāriešu Jehulin kalnu grēdu, rietumos aiziešu līdz brīnumzirgu zemei [Tjan ma: debesu zirgi, ar kuriem lepojās divas valstis — Daciņ (Persija) un Kan go (tagadējā Turkestāna)]; ziemeļu kalnos nav jūras mirāžu [kā Čan čuņ dzimtenē]; augi tur ir bāli un baltas ir smilšu strēles; ak, kamdēļ vairs neesmu svēts! Kā pāriet dižās stepes!”

Pēc tam rakstīja vēl:

“Ja galvaspilsētā kādam ir atvadu vārsmas, atsūtiet man laikus uz Lun jan manas izbraukšanas aiz robežas laikā; kādreiz es rāmi novilku apavus uz gultas malas, bet tagad ripojošos ratos nav domas par miegu”.

Saviem galvaspilsētas garīgajiem draugiem viņš vēl rakstīja:

“Desmit gadus ilgst kara nemieri, un tauta ir bēdās; no tūkstošiem nav palicis ne viens, ne divi cilvēki; pagājšgad par laimi mani atrada žēlīga pavēle; šopavasar man ir jāceļo aukstumā; neesmu atteicies no 3000lī tāla ceļa uz ziemeļiem aiz kalnu grēdas [kas atdala Ķīnu no Mongolijas], bet joprojām domāju par 200 Šaņduņ pilsētām; nabadzība un izsīkums vēl ir atstājuši man nedaudz elpas – kaut ātrāk izdotos atbrīvot man savu ķermeni un dzīvi no bēdām”.

Siņ si [1221.g.], kad skolotājs Šan juaņ svētkos kalpoja Sjuaņ dečžou pielūgsmas vietā Čao juaņ guaņ, viņš šai sanāksmei sacerēja šādas vārsmas:

“Izveidojas smirdīgs kumoss, un iekrīt sēkla, no kuras nobriest triju pasauļu patiesības un melu dēmons [no budistiem aizgūta doma, ar atšķirību, ka budistiem pārdzimšanas iemesls ir gara aizmiglošanās, bet daosiem — Jan dzīvības spēka būtības skaidrākās daļiņas sarepēšana]; tā zari un lapas ieaug bezgalībā, tas nāk pirms senatnes un līdz šai dienai, un nav pret to līdzekļa”.

1.mēneša 8.dienā skolotājs devās ceļā. Laiks bija skaidrs un rāms. Garīgie draugi viņu ar ceļa dāvanām pavadīja rietumu piepilsētā un, nostājušies viņa zirga priekšā, asarām acīs runāja: “Skolotāj! Tu ej pāri 10000lī, kad varēsim atkal tev palocīties?” Skolotājs atbildēja: “Esiet vien stipri ticībā, un nāks tikšanās diena”. Bet brāļi ar asarām acīs neatlaidīgi vaicāja: “Kad tad tas laiks būs?” Skolotājs teica: “Mūsu ceļošana un apmešanās nav cilvēku varā, jo vairāk tāpēc, ka mans ceļojums ir uz tālām zemēm; vēl nevar zināt, vai tur Dao mācība būs vai nebūs piemērota”. Brāļi runāja: “Kā tu vari to nezināt? Lūdzam, pasaki mums tagad”. Redzēdams, ka vairs nevar noslēpt, viņš atkārtoja divreiz:

“Pēc trim gadiem atgriezīšos, pēc trim gadiem atgriezīšos”.

10.mēneša dienā nakšņojām Cui bin kou aizas ieejā [pierobežas kalnu grēdas aiza “Lazurīta Vairogs”]; nākamā dienā pārgājām Jehu lin [“Mežonīgās Lapsas”] kalnu grēdu uz ziemeļiem. No grēdas virsotnes skatījāmies uz dienvidiem un lejā redzējām Taihan un citus kalnus [Taihan kalni apņem Pekinas līdzenumu no rietumiem un austrumiem]; kalnu gaiss bija brīnumjauks. Ziemeļos bija vien aukstums, un redzama bija vien smilts un sausa zāle. Tur ir Ķīniešu Gara robeža [īstenībā asa klimatiska pāreja — otrā pusē gan laika apstākļi, gan daba, gan cilvēki, viss ir citāds]. Bat daosa dvēselei labi ir visur, lai kur viņš būtu. Sun de fan [viens no mācekļiem], rādot uz kaujas laukā izkaisītajiem baltajiem kauliem [1211.gadā tur notika Čingīshāna kauja ar giņiešu 400 tūkstošu armiju, kur giņieši tika pilnībā iznīcināti], teica: “Atpakaļceļā es veikšu zelta ritu [Cziņ lu: par dzīvo un mirušo laimi un mieru] par mirušajiem; tas būs labs darbs, ko man, starp citu, sniedzis ceļojums uz ziemeļiem”.
Ziemeļos mēs izbraucām caur Fu čžou [cietoksnis plašā ielejā, kas plešas dienvidos no Lielā Mūra grēdas līdz pakalnu virknei, kas to atdala no neauglīgas stepes, senatnē ķīniešu cietokšņu vieta pret pusmežonīgām stepju tautām]. Mēneša 15.dienā nobraucām gar Gai lipo [pārpurvots ezers stepē], kas ir vienos ciņos un ar sāļu augsni, un tikai tad ieraudzījām cilvēku mājokļus, vairāk kā divdesmit mājas. Dienvidos no tā ir sālsezers, kas līkumojot stiepjas uz dienvidaustrumiem. No šejienes tālāk upju nav, bet cilvēki iztiek ar smiltīs izraktām akām. No dienvidiem uz ziemeļiem vairāku tūkstošu lī telpā nav arī lielu kalnu. Tālāk pēc piecu dienu jāšanas mēs izgājām ārpus Min čan robežām [robežu veido zemes valnis, kas uzbērts kāda Giņ valdnieka laikā]. Redzēto skolotājs aprakstīja vārsmās:

“Ceļš veda pa pauguraini, līkumojot caur lieliem ciņiem [solončaku smilšu ciņi cilvēka augstumā, apauguši ar sāls izturīgiem augiem]; lai kur mēs nebrauktu, visur bija sāls joslas un stāvoša ūdens peļķes; veselu dienu nesatiku nevienu ceļinieku; vesela gada laikā varbūt retumis pretī noskrien zirgs; koki neaug, vien savvaļas zāle; debesis te radījušas vien paugurus, ne augstus kalnus; labība te neaug, bet pārtiek šeit no piena, tērpjas kažokādas apģērbos, dzīvo voiloka jurtās un arī tad ir jautri”.

Tad pēc 6 vai 7 dienu ceļa mēs pēkšņi nonācām milzīgā smilšu joslā, tās zemākajās vietās auga zemi vīksnu dzimtas kociņi; lielākie rokām aptverami. Ceļā uz ziemeļaustrumiem tūkstoš lī garumā vietās, kur nav smiltis, nav neviena koka.
Trešā mēneša 1.dienā mēs izgājām no smilšu joslas un ieradāmies Jui err li [pazīstama Čingīshāna mīne jeb orda, uz kuru veda pasta ceļi no dažādām vietām. No tās Čan čuņ pagrieza nevis uz ziemeļrietumiem, bet uz ziemeļaustrumiem — viņš bija apsolījis apmeklējumu pie Očiņ davana] un tikai tur ieraudzījām mītnes, ciematu, kura iedzīvotāji nodarbojās ar labības audzēšanu un zvejniecību. Šajā laikā bija jau pienācis Cin min [pavasara siltuma iestāšanās laiks, arī ķīniešu mirušo piemiņas laiks, kad sakopj ģimenes kapus un ziedo senčiem], bet no pavasara ne vēsts, un ledus vēl nebija nokusis. Skolotājs sacerēja šādas vārsmas:

“Ziemeļu zemes kopš seniem laikiem ir slavenas ar savu aukstumu; smilšu joslā vēl trešajā mēnesī ūdens ir kalts ledū. Ja tu meklē jaunu Žo ši [dzīvojis ziemeļu zemēs valdnieka Ciņ ši huan di laikā, spējis lidot pa gaisu] – lai tu būtu gulbis [drīzāk teiksmains putns, kas lido ārkārtīgi ātri], tev jāprot atdarināt, kā valis [teiksmaina milzu jūras zivs] pārvēršas milzu putnā Pin [teiksmains milzu putns; norāde uz vali un putnu aizgūta no daosu filosofa Čžuan czi sacerējuma — garīgas atdzimšanas un brīnumdara spēju sasniegšanas līdzība]. Su-vu [ilgā huņnu gūstā bijis Haņ sūtnis], nokļuvis ziemeļos, gandrīz nomira skumjās; Li lin [Haņ pulkvedis, arī bijis huņņu gūstā] velti lūkojās uz dienvidiem bez iespējas aizbēgt. Bet es tagad, atdarinot Luao [Lu ao, Ciņ ši huan di sūtīts uz ziemeļiem, redzējis tur Žo ši un nožēlojis neiespēju tā lidot], aplūkoju visas sešas pasaules zemes [četras debess puses un augšu un apakšu] augstākā rata garā [Šan čen: no budistiem patapināta doma — pārpasaulīgā gara stāvoklī].”

Trešā mēneša 5.dienā mēs devāmies tālāk un braucām uz ziemeļaustrumiem; visās pusēs tālumā bija redzamas cilvēku mītnes, kas sastāv no četriem riteņiem un baltām jurtām [jurtas uz riteņiem]; iedzīvotāji pārbrauc no vietas uz vietu atkarībā no tā, kur ir ūdens un zāle ganībām; ne pauguros ne lejās vairs nebija neviena kociņa, visapkārt redzami tikai dzeltenīgi mākoņi un bāli augi [Huan kuņ bo dao: stepju un tuksnešainu vietu iedibinājies apzīmējums]; nemainot virzienu, mēs pēc vairāk kā divdesmit dienām beidzot ieraudzījām kādu smilšainu upīti, kas tek uz ziemeļrietumiem un ietek Lu gjui upē [Kerulun]. Ūdens upītē zirgam līdz vēderam, krastos biezi aug kārkli. Pārgājuši upīti, mēs trīs dienas braucām uz ziemeļiem un nokļuvām nelielā smilšu joslā.
Ceturtā mēneša 1.dienā ieradāmies lielā pavaldnieka Ogiņ mītnē [domājams, pie Halha upes]; tikai tad kusa ledus, un parādījās asni. Tajā laikā tur svinēja kāzas. Apkārtējo klejotāju vecajie no 500lī tāluma atbrauca ar ķēves pienu ciemakukulim [ne dēļ svinētāju nabadzības, bet pēc paraduma ziedot kāzās]. Melnie rati un voiloka (filca) jurtas stāvēja rindās vairāki tūkstoši; mēneša 7.dienā skolotājs stādījās priekšā dižajam pavaldniekam, kurš vaicāja viņam par [slepenajiem] dzīves pagarināšanas veidiem; skolotājs teica, ka vispirms ir jāgavē, bet jau pēc tam jāklausās viņa norādījumi; tika nolemts sniegt norādījumus 15.dienā; bet noteiktajā dienā sasniga dziļš sniegs; tāpēc norunātais nenotika. Dižais pavaldnieks teica: “Imperators pēc tevis nosūtīja pāri 10 000lī, gribēdams dzirdēt tavus norādījumus. Kā gan lai es uzdrošinos klausīties tevī pirms viņa?” [sniega uzkrišana ir uztverta kā norādījums, ka Čan čuņ nedrīkst stāstīt savus noslēpumus, nesastapies ar Čingīshānu]. Tomēr viņš pavēlēja Ali sjaņ pēc Čingīsa iepazīstināšanas atpakaļceļā atkal iebraukt pie viņa ar skolotāju, 17.dienā dižais pavaldnieks atsūtīja pastiprinājumam gandrīz simt vēršus un zirgus un desmit ratus. Mūsu ceļš veda uz ziemeļrietumiem.
Mēneša 22.dienā mēs nokļuvām pie upes Lu gjui. Tās ūdeņi tur veido ezeru [domājams, Bujuir] ar vairākus simtus lī apkārtmēru. Vētras sacelti viļņi izmeta lielas zivis. Mongoļi tās saķēra katrs vairākas. Dodoties uz rietumiem gar upes dienvidu krastu, mēs dažas reizes atradām puravus un tos ēdām. Piektā mēneša 1.dienā pašā pusdienlaikā bija saules aptumsums, kura laikā varēja redzēt zvaigznes; bet drīz atkal kļuva gaišs. Tajā laikā mēs atradāmies upes dienvidu krastā; aptumsums sākās no saules dienvidrietumu malas, bet gaišums atjaunojās no ziemeļaustrumu malas. Šajā apvidū rīti ir auksti, bet vakari silti; ir daudz augu ar dzelteniem ziediņiem; upe tek uz ziemeļaustrumiem; tās abos krastos aug daudz augstu vītolu. Mongoļi šo koku lieto savu jurtu [skeletu] izgatavošanai. Pēc 16 dienu ceļa upe pagriezās uz ziemeļrietumiem kalnos; mēs neuzzinājām tās sākumu; [nogriezušies] uz dienvidrietumiem, mēs izbraucām uz Jui err li pasta ceļa [kas ved uz ziemeļrietumiem]. Mongoļi priecīgi stāstīja, ka pirms gada dzirdējuši, ka skolotājs būs šeit; viņi tam atnesa vienu daņ un piecus dou [daņ, maiss svēra ap četriem pudiem, do ur desmitā daļa no daņ] putraimu; viņiem pretim deva vienu daņ czaor [datelēm līdzīgi augļi, daži tos sauc par žužubiem]. Mongoļi bija sajūsmā, teicot, ka tādas lietas vēl nav redzējuši, un priecīgi pateikdamies, aizgāja.
Tālāk [ceļš grūti atpazīstams, no Kerulunas pagrieziena līdz hānši ordai] mēs ceļojām desmit dienas; vasaras saulgriežu laikā ēna pēc mūsu mērījuma bija 3 pēdas un sešus veršokus [4,4cm] gara. Pamazām atklājās augstu kalnu virsotnes [domājams, Goltei grēdas atzaru; tie nemanāmi pāriet Kanhai grēdas, no kuras sākas Selengas upe, turpinājumā]. Tālāk uz rietumiem arvien vairāk bija kalni un pauguri; iedzīvotāju visai daudz; arī tie visi dzīvo melnajos ratos un baltajās jurtās. Viņu parastā nodarbošanās ir lopkopība un zvēru ķeršana. Tērpjas ādas un kažokādas apģērbos, pārtiek no gaļas un piena. Vīrieši un jaunietes sasien matus un laiž tos pār ausīm. Precētas sievas galvā valkā divas pēdas augstu tāsi un visai bieži apklājas ar melnu vilnas plīvuru, bet bagātas sievietes — ar sarkanu neizstrādātu taftu; šo cepuru astes izskatās pēc zoss vai pīles un tiek sauktas gugu; tās visai sargājas, lai kāds neuzmanīgi neuzduras uz šīm cepurēm, un jurtās ieiet vai iziet, noliekušās un atmuguriski. Šī tauta nepazīst rakstību, norunas ir tikai mutiskas, un līgumus noslēdz ar iegriezumiem kokā [uiguru burtu rakstību tikko bija ievedis Čingīshāns]. Ienākuši uz pusdienām, tie bez klīrēšanās sēžas kopā ar saimniekiem; posta brīdī tie skrien palīgā, viens otru apsteidzot; rīkojumus izpilda vienmēr un, devuši solījumu, to izpilda; viņiem ir saglabājušās dziļas senatnes tikumu pēdas. Skolotājs to izteica šādās vārsmās:

“Kur vien sniedz skats, nav gala kalniem un upēm; vēji un migla ir bez pārtraukuma, un upes tek mūžiem. Kādam nolūkam Radošais sākums [Czao vu: neiemiesots radošais sākums], veidojot pasauli, šajās zemēs ir licis cilvēkiem ganīt zirgus un govis? Tie dzer asinis, rij vilnu [dzejisks pārspīlējums, kas nāk no seno ķīniešu, kad tie bija mežonīgi, nostāstiem] kā dziļā senatnē; valkā augstas cepures un sasien matus ne kā ķīnieši. Svētie viedie nav varējuši viņiem novēlēt rakstisku izglītību, un tie gadsimtiem dzīvo bezrūpīgi un pašpietiekami”.

Tālāk pēc četriem pārgājieniem uz ziemeļrietumiem mēs šķērsojām upi [domājams, Tola, varbūt Orhona], aiz kuras sākās līdzenums; kalni un ielejas upes malās ir skaisti, zāle lekna un ūdens labs; rietumos un austrumos [drīzāk virzienā austrumi-rietumi] ir senas pilsētas pamati, vēl saglabājušies; varēja atšķirt ielas un šķērsielas; iekārtojums līdzīgs ķīniešu; tā kā nav pieminekļu, nevar zināt būvniecības laiku; starp citu, runāja, ka pilsētu būvējuši kidaņieši. Drīz zemē atrada vecu dakstiņu ar kidaņiešu burtiem uz tā. Domājams, ka tā ir bijusi pilsēta, kuru būvējuši tie kidaņiešu karavīri, kuri šurp devušies, negribēdami pakļauties jaunai dinastijai. Runāja arī, ka vairāk kā 10000lī no šejienes uz dienvidrietumiem ir pilsēta Sjuņ sigaņ [Samarkanda, dažkārt ķīniešu vēsturē saukta hara-kidaņiešu vārdā par Hu čžun fu, arī Sjuņ si gjaņ], kas uzbūvēta Hoihe [Turkestānas] valsts vislabākajā vietā, kas veido kidaņu galvaspilsētu, kur pēctecīgi valdījuši septiņi tās imperatori.
Sestā mēneša 13.dienā mēs sasniedzām kalnu grēdu Čan sun lin [gara priedēm klāta grēda, domājams, gar Tolas upi] un apstājāmies aiz tās.
Priedes un egles tur aug biezi un daudz, paceļoties līdz mākoņiem un aizsedzot sauli; tās aug lielākoties kalnu ziemeļpusē aizās; dienvidpusē visai maz. 14.dienā pārbraucām kalnu un šķērsojām seklu upi. Laiks bija tik auksts, ka pat stiprajiem kļuva nepanesami. Tās dienas vakarā mēs nakšņojām līdzenā vietā, 15.dienā agri no rīta visapkārt mūsu jurtām bija uzsalusi plāna ledus kārta. 17.dienā mēs nakšņojām rietumos no kalnu grēdas; tas bija karstā laika pirmajā posmā [gada karstais laiks Ķīnā iedalās trijos posmos]; rītā un vakarā sasala ūdens; sarma krita jau trīs reizes; ūdens upē bija jaukts ar ledu un auksts kā bargā ziemā. Vietējie stāstīja, ka citus gadus 5. un 6.mēnesī parasti snidzis sniegs; bet šogad par laimi vēl esot skaidrs un silts. Skolotājs kalnu grēdai deva jaunu nosaukumu Dahaņ lin [lielā aukstā grēda]. Ikreiz, kad lija, daudz krita krusa. Ceļš pa kalniem līkumodams veda uz ziemeļrietumiem vairāk kā simt lī, un tad mēs ziemeļrietumos ieraudzījām līdzenu vietu; tur ir akmeņaina upe, kas plešas vairāk kā 50lī; tās krasti ir vairāk kā simts pēdas augsti; ūdens upē ir skaidrs un auksts, visai patīkams un čalo kā skanīgs nefrīts; kraujos krastos aug trīs līdz četras pēdas augsti sīpoli; aizās aug vairāk kā simts pēdas augstas priedes. Kalni rietumos stiepjas kā nepārtraukta grēda; uz tiem biezi aug priedes. Pa kalniem braucām piecas vai sešas dienas; ceļš vijās ap virsotnēm. Skaisti bija kalnu gali, ziedoša meža klāti; lejā plūda straume, vienkop auga priede un bērzs, it kā cilvēku mājokļi. Pēc tam kāpām augstā grēdā, kas izskatījās kā gara varavīksne; tās augstums bija ap 1 000 asīm; raudzīties dziļumā lejup uz ezeru bija baisi.
Mēneša 28.dienā mēs apstājāmies austrumos no ordas [Volido]. Iepriekš turp devās sūtnis ziņot par mūsu ierašanos imperatrisei un saņēma no tās rīkojumu lūgt skolotāju pārcelties pār upi. Šī upe tek uz ziemeļaustrumiem [domājams, Orhona vai Tola]; plata un līdz riteņa rumbai dziļa. Pārcēlušies upei, mēs ieradāmies apmetnē un tur atstājām ratus; dienvidu krastā bija tūkstošiem ratu un jurtu. Katru dienu gatavoja kumisu [tihu, tas ir dzēriens, ko gatavo no krējuma] un krējumu. Valdnieku meitas no Ķīnas un Sja galma [kuras Čingīshāns paņēmis no Giņ un Tangut galmiem] dāvanai atsūtīja vienu dou rīsa un 10 lan sudraba [dou — ķīniešu sieks, 10 lan — apmēram mārciņa]; šeit par 50 lan var nopirkt tikai 80 ginus miltu, jo miltus ved no ziemeļu kalniem vairāk kā 2000lī [acīmredzot, no tagadējās Sibīrijas]; rietumu zemju tirgojošie barbari [domājams, uzpircēji] tos piegādā nastās uz kamieļiem. Karstā laika vidējā posmā jurtās nebija mušu. Orda mūsu izpratnē ir pārgājiena pils. Ordas rati un jurtas izskatās vareni, senajiem Šaņjui [seno huņņu hāni] tādas greznības nebija.
Septītā mēneša 9.dienā mēs kopā ar sūtni devāmies uz dienvidrietumiem [no hānši ordas līdz Bišbalik, tagad Urumci] un braucām piecas vai sešas dienas; vairākas reizes ievērojām kalnos sniegu, bet kalnu pakājēs bieži gadījās kapu uzbērumi; uzkāpuši kādā augstā pakalnā, pamanījām tur ziedojumu gariem pēdas. Pēc divām vai trim dienām mēs pārbraucām kalnu, kas paceļas kā apcirsta virsotne; kalnā pārpilnībā aug priedes un egles [Ķīnai šo koksni vairumā piegādā no Mančžūrijas un lieto tikai māju starpsienu dēļiem]. Rietumos ir ezers; izejā no milzu aizas uz dienvidiem ir upe, kas tek uz rietumiem; tās ziemeļu pusē aug daudz dažādi koki; sīkie savvaļas sīpoli czju [ķīnieši tos sēj arī dārziņos un visai augstu vērtē ārkārtīgā smaržīguma dēļ] bagātīgi auga abās ceļa pusēs vairākus desmitus lī tālu kā smaržīga zāle. Ziemeļos bija senpilsēta Helasjao [domājams, saīsinājums no Hara-Balgasun]. Dienvidrietumos mēs pārbraucām apmēram 20lī smilšu joslu, kur visai maz ūdens un zāles, un tur pirmoreiz ieraudzījām Hoi he [Čan čuņ tā vienādi sauc turkestāniešus un uigurus. Domājams, viņš šeit ir nokļuvis Naimanu zemēs, kur Hoi he varēja būt ieceļotāji], kuri ar ieraktiem ūdensvadiem apūdeņoja kviešus. Pēc tam piecas vai sešas dienas braucām līdz kalnu grēdas pārejai, no kuras uz dienvidiem; ieradāmies mongoļu nometnē, kur arī jurtā pārnakšņojām. Ar rītausmu mēs atkal devāmies gar dienvidu kalniem, kuros redzējām sniegu. Skolotājs šo ceļojumu izklāstīja šādās vārsmās:

“(Tajā dienā, kad) agrākajos laikos Sida apjēdza netveramo telpu [Sida — Budas vārds; apjēdza tukšumu, tas ir, atskārta un kļuva par Budu. Diena nesakrīt ar Ķīnā pieņemto; varbūt Čan čuņ ir vēlējies vārsmai piešķirt visa zem Mēness esošā tukšuma ideju], devies ceļā, es vispirms ierados Jaņ czi čen (fu čžou, Mazā Pekina), ziemeļos triju mēnešu laikā nokļuvu pie lielas upes (Lugjui; tur viņš ieradās 4.mēneša beigās, nobraucis vairāk kā 2000lī); rietumos pusgadā sasniedzu sniega sagūlumus (tas ir, līdz šim; kalnos ir mūžīgais sniegs; no turienes uz austrumiem līdz Lugjui upei sanāk 5000lī; tur nokļuva 7.mēneša beigās). Es nespēju paslēpties zemē un sēdot pagriezt vēju (daosiem ir šādi noslēpumaini paņēmieni, arī ar roku aizsniegt Lāča zvaigznāju un paslēpties debesīs), otrādi, esmu spiests sekot saules gaitai debesu telpā; esmu jau nonācis līdz upju sākumiem un kalnu robežām, bet vakara saule noriet kā agrāk, arvien vēl rietumos”.

Pasta stacijas darbinieki stāstīja, ka ziemeļos no šiem sniegotajiem kalniem ir Tjaņ čžeņ haja Balgasun [pēc Juaņ ši rakstītā, Čingīshāns pie Alu huan (Orhon?) ir iedibinājis karaspēka apmetni, kur uzbūvēta Čžiņ hai, kam uzlikta šīs zemes pārvaldīšana, vārdā nosaukta pilsētiņa Čžiņ hai čen. Čžiņ hai ir pārvaldījis vairāk kā 300 rietumu zemju zelta audēju mājas un 300 Ķīnas vilnas audēju mājas. Rietumu amatnieki turp pārsūtīti, Čingīshānam atgriežoties no Turkestānas. Tie ir bijuši dažādu tautību, vai tik to mongolizējušos pēcnācējus tagad nepazīst kā darhatus (māksliniekus) Jeņisejas augštecē, kurp tie ar laiku pārceļojuši?]; Balgasun mūsu valodā nozīmē pilsētu; tajā ir maizes veikali, tāpēc to sauc arī par Can Tou [veikals], septītā mēneša 25.dienā tur [Čingīshāna turp pārvietotie] ķīniešu amatnieki un strādnieki pūlī iznāca sagaidīt skolotāju; tie visi bija sajūsmā, klaigāja un klanījās viņam un gāja viņam pa priekšu ar daudzkrāsainiem reliģiskiem karogiem, krāsainiem saulessargiem un smaržīgiem ziediem. Divas Cžan-czuna cariskās piegulētājas [divas kāda bijuša Giņ valdnieka fei, kas pēc Cžan-czuna nāves bijušas Pekinas pilī, un kuras pēc Pekinas ieņemšanas paņēmis Čingīshāns], viena no kurām bija no Tu šaņ ģimenes, otra — no Gja gu, tāpat Ķīnas carienes māte [kas bija ordā], Ciņšen kundze no Juaņ ģimenes, sagaidīja skolotāju ar vaimanām un asarām. Kundze viņam teica: “Agrākos laikos es jau biju dzirdējusi tavu augsto tikumu slavinājumus un nožēloju, ka ne reizi tevi neredzēju; negaidīti esam tikušies šajā pusē”. Nākošā dienā skolotāju apmeklēja Čžeņ hai no Abu haņ kalnu ziemeļpuses [kur bija kara nometne]. Skolotājs sarunā ar viņu teica:

“Lai gan esmu jau norieta gados, tomēr, pakļaujoties divreizējam neatlaidīgam imperatora rīkojumam, devos tālā ceļā; esmu nobraucis vairākus tūkstošus lī, līdz sasniedzu tevis pārvaldīto zemi. Šamo es ar zemkopību gandrīz nenodarbojos, tāpēc, redzot šeit nobriedušu labību, nopriecājos. Gribētu pārlaist šeit ziemu un sagaidīt imperatora atgriešanos. Ko jūs par to domājat?”

Sūtnis uz to teica: “Skolotājs ir saņēmis noteiktu pavēli, tāpēc es no savas puses neuzdrošinos kaut ko teikt. Lai par to spriež Čžeņ hai”. Čžeņ hai teica: “Nesen bija imperatora pavēle visiem vietu priekšniekiem, lai tie, skolotājam iebraucot pie viņiem, neaizkavētu viņa ceļojumu; acīmredzami, viņš vēlas tevi redzēt ātrāk. Ja tu paliksi šeit, tad vainīgs būšu es. Esmu nolēmis braukt kopā ar tevi, bet par to, kas tev vajadzīgs, es, protams, neuzdrīkstēšos neparūpēties”. Skolotājs uz to teica: “Ja liktens ir tāds, tad atliek izvēlēties izbraukšanas dienu”. Čžeņ hai teica: “Priekšā būs augsti un stāvi kalni un plaši purvi, kur nevar izbraukt ekipāžā; nāksies samazināt ratu un pavadoņu skaitu un jāt gandrīz tukšā”. Saskaņā ar šo padomu skolotājs tur atstāja deviņus savus mācekļus, Sun dao aņ un citus, un izvēlējās vietu klosterim; palīgi ieradās bez saukšanas; stiprie palīdzēja ar spēku, amatnieki ar savu mākslu, bagātie ar naudu – svētnīcas, klostera pārvaldnieka istabu, virtuvi austrumpusē, piebūvi rietumpusē, celles sānos (kārniņu nebija, vien māls un koks) — visu pabeidza ātrāk par mēnesi. Uzraksts uz dēļa [zem vārtiem] vēstīja: Sisja guaņ [tas ir, klosteris, kas karājas augstumos; atgādinājumam par Čan Čuņ dzimteni Sisaja sjaņ]. Labība vēl nebija novākta. Astotā mēneša sākumā uzkrita sarma, tāpēc ļaudis steidza novākt kviešus. No rietumiem gar ziemeļu kalniem sacēlās stiprs vējš; dzeltenu smilšu mākoņi tā aizklāja debesis, ka nevarēja atšķirt lietas. Šajā sakarā Skolotājs ar nopūtu izteica vārsmas:

“Arī es esmu pasaules cilvēks; jau sen, pametis askēta ceļu, es klīstu vējā un putekļos; neesmu derīgs; mati man sirmi un nosliecos uz vecumu; un mīdu dzeltenas smiltis un ceļoju tālu; vēl līdz nāvei man piespriests apskatīt pasauli, un nav man ļauts atlikušo dzīvi pavadīt, izbaudot debesu patiesību; apmeklējis četrus kalnus un piecas virsotnes [Ķīnā slavenie kalni un virsotnes], aplidojis visas pasaules zemes, es beidzot ieiešu garu kārtā”.

Mēneša 8.dienā, paņēmis līdz divos ratos desmit mācekļus, Sjui czin sjaņ šen, Čžao czju-ču un citus, un vairāk kā 20 stacijas mongoļu pavadībā skolotājs devās gar lielajiem kalniem uz rietumiem; sūtnim Ļu gun un Čžeņ hai Sjan gun bija vēl simts kalnu pavadoņu. Ceļā Čžeņ hai kalps izstāstīja Li czjanam, ka kādreiz šajos kalnos viņu aiz matiem uz pakauša saķēris vilkatis un pārbaidījis. Arī Čžeņ hai stāstīja, ka Naimanu valdnieks, braukdams pa šīm vietām, ir kalnu vilkata [Šaņ sja czin: pundura izskata ļaundarīgs gars] pārbaidīts līdz ģībonim un atdevis tam izsmalcinātu ēdienu. Skolotājs [kā cilvēks, kas stāv pāri tādām bažām un izdomām] par to neteica ne vārda. Trīs dienas braukuši uz dienvidrietumiem, mēs pagriezāmies uz dienvidaustrumiem, pārbraucām lielu kalnu, izbraucām pa lielu aizu un mēneša 15.dienā ieradāmies Cziņšaņ [Zelta kalnu — Ķīnas Altaja] kalnu ziemeļaustrumu pusē. Uzkavējušies tur uz kādu laiku, mēs atkal braucām uz dienvidiem. Šie kalni ir augsti un diži, ar dziļām aizām un garām nogāzēm; ar ratiem tur braukt nevar. Pirmoreiz ceļu tur nospraudis trešais princis [Ogedai, kurš, domājams, gājis pirms Čingīshāna] sava pārgājiena laikā. Simts kalnu pavadoņiem bija pavēlēts kāpumos, piesienot virves mūsu ratu ilksīm, vilkt tos kalnā, bet, braucot lejā, bremzēt riteņus. Apmēram četros pārgājienos mēs pēc kārtas pārbraucām trīs grēdas un, izbraukuši kalnu dienvidpusē, apmetāmies pie upes. Pavadošie ierēdņi tur izlika teltis kā nometnē, ūdens un zāles pārpilnībā, un gaidot stacijas vēršus un zirgus. Jau pēc dažām dienām devāmies tālāk. Skolotājs sacerēja trīs prātnieciskas vārsmas:

“Astotajā mēnesī aukstā vējā gaiss vēss un skaidrs; kā gan varētu aprakstīt skaidras vakara debesis? Vēlos apdziedāt šejienes varenos skaistumus, bet pietrūkst apdāvinātības – un es veltīgi stāvu mēness izgaismotu zelta kalnu priekšā”.

 

“Zelta kalnu dienvidpusē plūst liela upe; klīstu gar tās līkumiem un izbaudu skaidro rudeni; lūk ir rudens ūdeņi, vakara debesis un mēness, kas izlien no kalniem; es vientuļi dziedu skaidru dziesmu gaišajai nakts gaismas lodei”.

 

“Zelta kalns ir dižens, bet ne vienīgais tas augsts; visapkārt stiepjas garas atzares, stingru pēdu paceltas, lielo kalnu vidu pārgriež meža josla, kas stiepjas līdz mākoņiem, aizsedz sauli un mūžam gaudo un šņāc”.

Pārcēlušies pār upi, mēs dienvidu virzienā pārbraucām kādam pakalnam ar daudzkrāsainiem akmeņiem; pie šā kalna neaug ne koks, ne zāle; 70lī apvidū ceļā gadījās arī divi sarkani kalni; pēc tam braucām 30lī līdz nelielai smilšainai akai, kas izrakta solončakā; tādēļ mēs tur apstājāmies un akas ūdenī pagatavojām ēdienu; apkārt zaļā zāle gandrīz visa bija aitu un zirgu nomīdīta.
Sūtnis apspriedās ar Čžen hai, teikdams: “Šis apvidus ir visgrūtākais braukšanai; kā domāsiet, lai tā notiek”. — Sjan gun atbildēja: “Es sen pazīstu šīs vietas”. Viņi gāja pie skolotāja pēc padoma. Sjan gun viņam teica: “Priekšā būs baltu kaulu lauks; viss apvidus nosēts ar melniem akmeņiem; nāksies braukt [tagad uz dienvidiem] vairāk kā divsimt lī līdz smilšu joslas ziemeļu malai, kur ir daudz ūdens un zāles; pēc tam ir vairāk kā simts lī jābrauc pa smilšu joslu (, kuras garums austrumu — rietumu virzienā ir nezin cik tūkstošu lī) līdz pilsētai, kas pieder Hoi he [turkestānieši vai uiguri], vien tur varam atrast ūdeni un zāli”. Skolotājs pavaicāja: “Kas ir baltu kaulu lauks?” Sjan gun atbildēja: “Tā ir senas kaujas vieta; nokausētie karavīri, nonākuši šurp, mira; no desmita nepalika neviens; tas ir nāves lauks. Nesen tajā pat vietā tika sakauti lieli naimanu spēki [varbūt par šo vietu stāstīts Senkovska darbā “Supplement a l’histoire generale des Huns, des Turks, et des Mogols”, lpp.15. un 16.] Cilvēki un zirgi, kas iet dienā skaidrā laikā, krīt no noguruma un nomirst; tikai tie, kas iziet vakarā un ceļo naktī, var noiet pusi tuksneša, bet otrā dienā līdz pusdienām tikt līdz ūdenim un zālei”. Nedaudz atpūtušies, pēc pusdienas mēs devāmies ceļā. Mēs pārbraucām vairāk kā simts smilšu paugurus, it kā peldot laivā pa milzu viļņiem. Nākamā dienā starp čeņ un si stundām [8-10 no rīta] sasniedzām to pilsētu. Braukt naktī bija visai labi un ērti; tikai, baidoties, lai nakts tumsā mūs nevadātu ļaunie gari, mēs to atbaidīšanai ieziedām savu zirgu galvas ar asinīm [domājams, ar suņu asinīm, kas pēc ķīniešu uzskatiem iznīcina dēmonu vilinājumus un murgus]. To redzot, skolotājs smejot teica:

“Netīrie vilkati un dēmoni, satiekot taisnu cilvēku, bēg tālu no tā; par to ir rakstīts gan grāmatās, gan kurš tad to tāpat nezin? Kāpēc daosiem raizēties par tādām lietām?”

Ar saules rietu devāmies ceļā; visus nogurušos vēršus atstājām ceļā un ratos iejūdzām pa sešiem zirgiem. No tā brīža mēs vairs vēršus neizmantojām. Būdami vēl smilšu joslas ziemeļu pusē, pamanījām pie dienvidu apvāršņa it kā sudrabainu rīta blāzmu; kad vaicājām pavadoņiem: kas tas? — neviens no viņiem nezināja. Skolotājs teica: “Tam vajadzētu būt Iņ šaņ” [Sudraba kalni, domājams, patreizējais Tjaņ-šaņ, Debesu kalni]. Nākamā dienā, pārbraukuši smilšu joslu, mēs satikām meža cirtējus un vaicājām tiem to pašu; tie visi apstiprināja skolotāja vārdus. Šajā sakarā skolotājs ceļā sacerēja šādas vārsmas:

“Augsti [kalni] kā mākoņi, balti kā smilts; skatot no tālienes, droši nezini, vai tas nav redzes māns; bet pamazām atšķiram nefrīta graudiņu kaudzes kalnos; no tālienes tas izskatās, it kā saules stariem caurspīdam sudraba mākoni; taisnā līnijā sniedzoties gaisa telpā tūkstoš lī, tie pārrauga daudzas pilsētas un cilvēku mītnes uz zemes. Kopš senatnes līdz šai dienai tie nesagrūst; es tos apdziedu vārsmās, raugoties uz dienvidiem, tieši uz tiem”.

Astotā mēneša 27.dienā mēs ieradāmies pie Iņ šaņ ziemeļu malas. Mums pretim nelielas pilsētas ziemeļos iznāca hoi he [uiguri]; vecākais sagatavoja vīnogu vīnu, lieliskus augļus, lielus plāceņus, apaļos sīpolus [domājams, saknes sīpolus, kādus Ķīnā neaudzē] un katram pa pēdai persiešu audekla [Bosibu, domājams, apsveikums; līdzīgs tibetiešu hadak]. Viņš stāstīja, ka 300lī tālu Iņ šaņ dienvidpusē atrodas He čžou [tagadējā Turfan, agrākā Harahačžo — zeme, kas arī pieder uiguriem]. Šī zeme ir visai karsta, daudz vīnogu. Nākamā dienā mēs devāmies uz rietumiem, gar upi, un izbraucām caur divām pilsētām; visur bija iedzīvotāji; šajā laikā kvieši laukos ir tikko nobrieduši; visi lauki tiek apūdeņoti no avotiem, un tāpēc iegūst vasarājus, jo lieti te ir reti. Tālāk uz rietumiem ieradāmies lielā pilsētā Besima [Bišbalik, tagad Urumci, 1331.gada kartē Bešibali]; valdnieks, ierēdņi, dižciltīgie un tauta, budistu un daosu mūki [budisms šajos apvidos ir bijis, bet nav skaidrs, vai piezīmju autors nekļūdās attiecībā uz daosiem], vairāki simti cilvēku iznāca tālu pretim mūs sagaidīt. Budistu mūki bija sarkanos tērpos; daosu tērpi un cepures pilnīgi citādas kā mums. Mēs apmetāmies rietumos no pilsētas un izvietojāmies kāda vīnaudzētāja augstā pilī. Tad Hoi he pavaldnieka radinieki atnesa mums vīnogu vīnu, brīnumainus ziedus, dažādus augļus, retas smaržvielas un izvietoja pundurus muzikantus, kas visi bija ķīnieši. Dižciltīgie un tauta skolotājam ar katru dienu vairāk izrādīja cieņu. Viņa sabiedrībā sēdēja gan budisti, gan daosi, gan konfūcieši [drīzāk, mācītie vīri]. Kad skolotājs viņus izjautāja par šīs zemes paradumiem, tie stāstīja:

“Tan dinastijas laikā šī vieta bija Beitin’as [ziemeļu galms, Hunnu, Tukjue un citos valdījumos] Duaņ fu [komisariāte]. Czin-lun 3.valdīšanas gadā [709.g.] šejienes Dadu-hu [komisārs, pārvaldnieks no Tan galma] bija Jan-gun he. Viņš šai zemei izdarīja daudz laba, tāpēc barbari bija viņam uzticīgi; viņa labdarība turpinājās arī pēcnācējos, un mēs vēl tagad to izmantojam.”

Pielūgsmes vietā Lun sin si si [Лун син си сы] ir divi akmens pieminekļi, uz kuriem pilnā gaismā uzrakstīti viņa varoņdarbi. Pielūgsmes vietā ir pilns budisma grāmatu krājums [Saņ czan: iespējams, šīs grāmatas ir bijušas ķīniešu valodā]. Tagad vēl visur ir sastopamas Tan dinastijas pierobežas pilsētas. Vairākus simtus lī uz austrumiem no šejienes ir fu [pavalsts galvaspilsēta], ko sauc par Siljan [Ķīnas ziemeļrietumu daļā], vairāk kā 300lī uz rietumiem no šejienes ir sjaņ [rajona pilsēta], kuru sauc Luņ tai. Skolotājs vaicāja: “Cik tāls vēl ceļš līdz imperatora apmešanās vietai?” Visi teica, ka būs vairāk par 10000lī uz dienvidrietumiem no šejienes. Tajā naktī bija vējš un lietus, aiz vīnadārza nolauza lielu koku. Šim gadījumam skolotājs sacerēja vārsmas un parādīja tās pavadoņiem:

“Uz nakti bijām apmetušies Iņ šaņ kalnu pakājē; kalni grima nakts klusumā un mierā; bezgalīgajā tukšumā satumsa mākoņi, un iešalcās lielā koka lapas; ceļa tūkstoš lī un trijos ziemas mēnešos bija silts [kokam bija vēl lapas]; pie zemes visā garumā nokrita koks, un asais vējš brīvi griezās pār to”.

Devītā mēneša 2.dienā mēs devāmies uz rietumiem un pēc četrām dienām apstājāmies austrumos no Luņ tai. Mūs sagaidīja pilsētas galva Desko [Dese tou mu; par dese tajās zemēs sauca kristiešus]. Dienvidos Iņšaņ kalnu grēdā, atduroties debesīs, pacēlās trīs virsotnes. Šajā sakarā skolotājs uzrakstīja vārsmas un uzdāvāja tās skolniekam Ļubo sjan, Šen sjan žeņ [pilns viena cilvēka vārds]. Vārsmas ir šādas:

“Trīs virsotnes blakām mākoņu saltumā duras; šķērsām rindās četras nogāzes, aizu un terašu apņemtas. Sniegotie kalni robežo ar debesīm, nesasniegt tās cilvēkiem; saule tur apstaro ledus ezeru, un vienkāršam cilvēkam to skatīt grūti (stāsta, ja uz šo ezeru skatās, tad aptumšojas prāts); kalnā ir dziļa klints, kurā var paslēpties no šķēpa nāves (nepieejama un stipra klints; ja kara nemieru laikā tajā nostiprinās un apsargā, var izvairīties no kara posta); ūdeņu uzkrājumi var veldzēt sausos laukus (lejā ir ūdens avoti); šis lieliskais cietoksnis ir pirmais ziemeļu zemēs, un nav cilvēka, kurš to varētu attēlot gleznā”.

Pēc tam, izbraukuši caur vēl divām pilsētām, devītā mēneša 9.dienā mēs sasniedzām pilsētu Čan-bala [tieši uz rietumiem no Bešibali], kas pieder Hoi he. Tālu mums pretim savu radu un hoi he mūku pavadībā iznāca vietējais Ui-vur [uiguru] pārvaldnieks, sens Čžeņ hai paziņa. Kad iegājām pilsētā, pavaldnieks mūs pacienāja ar pusdienām terasē; pat viņa sieva cienāja mūs ar vīnogu vīnu; mums pasniedza arbūzus svarā līdz pudam; melones bija kā spilveni [ķīniešu spilveni ir gareni], ar tādu smaržu un garšu, kādu pie mums Ķīnā nepazīst; dārzeņi tādi pat kā pie mums. Reiz pie skolotāja atnāca pasēdēt budistu mūks; skolotājs caur tulku pavaicāja, kādas grāmatas viņš lasījis? Mūks atbildēja, ka pēc noskūšanas mūka dzīvei un solījumu pieņemšanas viņš ir nodarbojies tikai ar Budas pielūgsmi. Ir jāatzīmē, ka zeme no šejienes uz austrumiem Tan dinastijas laikā piederēja Ķīnai; uz rietumiem jau vairs nebūs ne budistu, ne daosu. Hoi he ciena tikai rietumus.
Nākošajā dienā mēs braucām gar Iņ šaņ uz rietumiem desmit pārbraucienus; pārbraucām arī smilšu joslu: smiltis ir smalkas un vējā tiek pārpūstas kā augšupejoši viļņi, te savācoties kaudzēs, te atkal izkliedējoties; tur nav ne smildziņas; smiltīs iestieg rati, grimst zirgi; no šīs stepes mēs tikām ārā tikai pēc veselas diennakts. Domājams, ka tā ir daļa no Bogudjaņ smiltāja milzīgās joslas. Dienvidos tā piekļaujas Iņ šaņ pakājei. Izgājuši caur smiltīm, mēs braucām piecas dienas un apstājāmies Iņ šaņ kalnu ziemeļpusē. Nākošā dienā agri no rīta mēs braucām 70 vai 80lī uz dienvidiem pa garu nokalni un apstājāmies nakšņošanai pret vakaru. Gaiss bija auksts, ūdens nebija. Nākošā dienā rīta agrumā mēs devāmies tālāk un braucām uz dienvidrietumiem; pēc divdesmit lī mēs pēkšņi atradāmies pie milzu ezera ar apkārtmēru ap 200lī; sniegotās virsotnes, kas to ietver no visām pusēm, spoguļojās ezera ūdeņos [domājams, Sairam ezers]. Skolotājs to nosauca par debesu ezeru. Braucot tālāk gar ezeru, mēs nobraucām tieši uz dienvidiem; mums abās pusēs stāvēja stateniskas klintis un pacēlās virsotnes; kalnus no virsotnes līdz pakājei klāja biezs neskaitāmu vairāk kā simts pēdu augstu priežu un bērzu mežs. Ūdens straumes krīt aizā straujās strūklās un kaskādēm un vijas tajā apmēram 60 vai 70lī. Otrs [Čingīshāna] princis [Čaadai], kas pārgājiena laikā bijis kopā ar Imperatoru, ir pirmais šeit izlauzis ceļu caur klintīm un no nocirstajiem kokiem uzbūvējis 48 tiltus; pa tiltiem var braukt divi rati blakus. Pret vakaru apstājāmies aizā uz nakšņošanu. Nākošā dienā mēs beidzot izbraucām no aizas un nokļuvām milzīgā ielejā, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem. Ūdens tur ir daudz, zāle lekna, gaiss kā pavasarī; bija nedaudz zīdkoku un žužubu [daņ czaor: datelēm līdzīgu augļu koki]. Tad pēc viena pārbrauciena, devītā mēneša 27.dienā, mēs ieradāmies pilsētā Alima [Almalek, Alimali, Almalik; iespējams, tagadējās Kuļdži tuvumā]. Pu sumaņ [domājams, Bessermen; šeit tā tiek pieskaitīta Turkestānas pārvaldībai] pārvaldnieks kopā ar mongoļu Dalahučži [Daraguči, uzraugs mongoļu iekarotajās zemēs] savu svītu priekšgalā iznāca mums pretim. Mēs apmetāmies rietumu augļu dārzā. Vietējie šos augļus sauc par alima [alma tatāriski ir ābols]; un tā kā šeit ir daudz augļu, tie savu pilsētu ir nosaukuši augļa vārdā. Šeit ir audums, ko sauc par tuluma; tautā runā, ka tas ir austs no stādītas aitu vilnas [Čžun jan mao: sens ķīniešu ticējums, ka var atražot aitas, iestādot aitu kaulus un vilnu]. Mēs saņēmām šā auduma gabalus siltam apģērbam. Šī vilna līdzinās mūsu vītolu pūkām, tā ir tīra, smalka un mīksta; no tās var vērpt diegus, vīt virves, aust audeklu un darināt vati [acīmredzami, tā ir kokvilna, kuru tajā laikā ķīnieši maz pazīst]. Arī tur zemkopji apūdeņo laukus ar ūdensvadiem. Ūdeni vietējie smeļ krūzēs, kuras nes uz galvas. Kad viņi ieraudzīja ķīniešu spaini, tad jūsmoja par to, teikdami: “Jums, Tao huaši, visas lietas ir smalkas”. Par Tao huaši viņi sauc ķīniešus. Mūsu ceļojumu no Cziņ šaņ līdz šejienei skolotājs aprakstīja šādās vārsmās:

“Austrumos mums Cziņ šaņ kalni, rietumos Iņ šaņ kalni; nogāžu tūkstoši un 10000 bezdibeņi, tos spiež dziļas straumes; straumju krastos uz ceļa sagāzti akmeņi; kopš senatnes līdz mūsu dienām nav varēts ne iziet kājām, ne ar zirgu; bet pagājšgad, kad sākās karš, divi imperatora dēli ierīkoja ceļus, uzcēla tiltus un novirzīja straumes. Šogad mēs, daosi, braucām cauri uz rietumiem, un mūsu ratu troksnis un zirgu dipoņa atkal atskanēja šajās vietās. Sudraba kalns ar dzelzs nogāzēm, ar neskaitāmām terasēm, ar virsotnēm, kas paceļas viena par otru augstāka! Es slavēju tavu rāmo un bargo dižumu; saulei austot, no virsotnes tuvs šķiet okeāns; mēness gaismā tas paceļas līdz debesu upei [Tjan he: Piena ceļš]; debesīs sniedzas priedes, taisnas kā otas kāts, biezas, kustīgas un augstas, vairāk kā simts pēdu; tās zied un zaļo neskaitāmas cita pie citas; nedzied ne putns, ir tukšs un kluss. Jančan un Minmin kalni [Ziemeļķīnā], kas augstāki par Taihan grēdu, salīdzinājumā ar šejienes kalniem šķiet parasti. Braucot augšup un lejup, mēs cietām no kratīšanās, bet pirms un pēc mums bailēs jāja simts jātnieku; kalna virsotnē ir jūra — Debesu ezers; tā simts lī spogulis rādīja tūkstošiem ainavu; turot ratus un valdot zirgus, mēs nobraucām no kalna uz rietumiem un pār 48 tiltiem nolaidāmies lejup par 100000 pēdām. Dienvidos no upes un no jūras uz ziemeļiem [visas Ķīnas apzīmējums] kalni ir bezgalīgi, to ainavas ir bezgala dažādas, un to kopskati ir vienādi [augstumā līdzīgi]; bet tie nevar līdzināties šejienes brīnumainajiem skatiem, asajām klintīm, kas paceļas viena virs otras it kā ar gara spēku; kad biju tur starp 8. un 9.mēnesi, kalni bija līdz pusei klāti ar sniegu; kalnu dienvidpusē ir augi un koki, vasaras siltums, bet ziemeļpusē, segā satinies, jūti aukstumu kā pie dzelzs”.

Skolotāju apgādāja ar katru dienu vairāk. Tad pēc četru dienu ceļa uz rietumiem nokļuvām pie Talasu muļan upes [muļan, murļaņ, muren — upe; to nosaukumam pievienojuši mongoļi]; upe ir dziļa un plata, tek uz ziemeļrietumiem; nākot no austrumiem, tā caurgriež Iņ šaņ. Dienvidos no upes atkal ir sniegoti kalni. Desmitā mēneša 1.dienā, pārpeldējuši upi uz dienvidiem ar kuģi, mēs nokļuvām pie kāda liela kalna tā ziemeļpusē, kur ir neliela pilsēta. Tālāk mēs piecas dienas braucām uz rietumiem. Tā kā skolotājs, braukdams pēc imperatora pavēles, pamazām tuvojās Čingīsa apmetnei, tad sūtnis devās uz priekšu ziņot viņam par to. Skolotāju pavadīja tikai Čžeņ hai gun. Septiņas dienas braukuši uz rietumiem, mēs dienvidrietumu virzienā pārbraucām kādam kalnam un tur satikām ķīniešu sūtni, kas atgriezās Ķīnā [Giņ sūtnis], viņš paklanījās skolotājam viņa telts priekšā. Skolotājs viņam pavaicāja: “Kad viņš devies ceļā?” Sūtnis atbildēja, ka viņš pēdējo reizi pie Čingīsa bijis 7.mēneša 12.dienā, un ka Imperators ar karaspēku vajā Suaņ duaņ hānu [Sultan hāns] līdz Indijai. Nākošā dienā sasniga dziļš sniegs; mēs ieradāmies nelielā hoi he pilsētā; sniegs sasniga pēdu biezs, bet ar saullēktu tas izkusa; 16.dienā, devušies uz dienvidrietumiem, pārbraucām upei pa dēļu tiltu un pret vakaru nokļuvām dienvidu kalnu pakājē. Tur ir ministra (da ši) Liņa īpašums. Turienes valdnieks ir Ļao dinastijas pēcnācējs; kad Giņ karaspēks uzvarēja Ļao, Da ši Liņa vairāku tūkstošu cilvēku priekšgalā bēga uz ziemeļrietumiem; vairāk kā desmit gadus viņš pārvietojās no vietas uz vietu, kamēr beidzot nonāca līdz šai zemei [pēc citām liecībām rietumu valstis Liņa iekarojis 20 gados]. Šīs valsts laika apstākļi un gaiss atšķiras no valsts Cziņ šaņ ziemeļpusē; te ir visai daudz ieleju, iedzīvotāji nodarbojas ar zemkopību un zīdkopību; vīnu dara no vīnogām; augļi ir tādi pat kā Ķīnā; vienīgi visu vasaru un rudeni nav lietus, kādēļ lauki tiek apūdeņoti ar upju ūdeni pa grāvjiem; tāpēc labība nogatavojas. Ziemeļaustrumos un dienvidrietumos, pa kreisi kalni, pa labi ielejas stiepjas nepārtraukti 10000lī. Šī valsts ir pastāvējusi apmēram simt gadus; kad naimani zaudējuši savu varu, tie pārbēguši pie Da ši, bet kad tie pastiprinājuši karaspēku, tad ar varu pārņēmuši šo valsti; pēc tam [Horezmas] Suaņ duaņ atņēmis tiem rietumdaļu [tas ķīniešu vēsturē nebija zināms]. Kad tur ieradies Čingīsa debesu karaspēks [Tjaņ bin: pārspīlēts ķīniešu izteiciens attiecībā uz dinastiju karaspēku], naimani ir ātri iznīcināti, un gāzts arī Suaņ duaņ. Mēs dzirdējām, ka tālākais ceļš ir grūts; tad salūza arī vieni rati, mēs tos pametām. Mēneša 18.dienā braucām gar kalniem uz rietumiem, 7 vai 8 dienas, kad kalni pēkšņi pagriezās uz dienvidiem, ceļā mums pagadījās akmens pilskalns; akmeņi pilnīgi sarkani, ir senas militāras apmetnes pēdas [arī Magasin Asiatique 1825, 1.sēj., № 1, lpp.6]. Rietumos ir lieli kapu uzbērumi, kas izvietoti kā zvaigznes Lāča zvaigznājā. Pēc tam pārbraucām akmens tiltu un veicām piecus pārgājienus dienvidrietumu kalnu virzienā līdz pilsētai Sai laņ [Sairam]. Tur ir neliels tornis. Mūs sagaidīja Hoi he van’s [kņazs, pavaldnieks vai pārvaldnieks] un ieveda iebraucamajā vietā. 11.mēneša pirmajās dienās bez pārstājas lija spēcīgs lietus; mēneša 4.dienā vietējiem bija [muhamedāņu] Jaunais gads; viņi pūļiem staigāja un apsveica cits citu. Tajā dienā Sjui czin Sjaņ ten Čžao czju gu [kāds no Čan čuņ mācītajiem pavadoņiem] teica Iļ gun’am [cits Čan čuņ māceklis]; “Kad es biju Sjuaņ de pie mūsu skolotāja, tad nojautu, ka aiziešu uz visiem laikiem, un man bija grūti ceļot, bet es sekoju skolotāja norādījumiem, kurš teica, ka askētam nav sirdī jāsatraucas, domājot par nāvi un dzimšanu, un nav jāprāto par ciešanām un tīksmēm, bet gan – lai kas notiktu, viss ir labs; tagad ir pienācis mans atgriešanās [nāves] laiks; jūs, draugi, kalpojiet cītīgi mūsu tēvam”. Pēc dažām slimības dienām viņš aizgāja. Tas bija 11.mēneša 5.dienā. Skolotājs lika mācekļiem aizgājēja ķermeni apglabāt kādā paugurā austrumos no pilsētas. Pēc tam mēs devāmies uz dienvidrietumiem un pēc trim dienām ieradāmies kādā pilsētā. Viņu van arī ir no Hoi he, jau cienījamos gados. Viņš mūs sagaidīja un pavadīja ar ceļa veltēm un pacienāja ar vārītiem plāceņiem. Nākošajā dienā mēs atkal izbraucām caur kādu pilsētu un vēl pēc divām dienām ceļā nokļuvām pie upes Ho gaņ [Hočžend] muļan; tai pārbraucām pa peldošu tiltu un apmetāmies tās rietumu krastā. Tilta uzraugs uzdāvāja Tjaņ sjan gun’am [Čžeņ hae] zivi ar milzīgu muti un bez zvīņām. Šīs upes izteka atrodas dienvidaustrumos, starp divām sniegotām virsotnēm; tās ūdens ir duļķains un straujš; tās dziļums ir vairāki čžani [čžan ir 10 pēdas]; tās virziens ir uz ziemeļrietumiem; nav zināms, cik tūkstošus lī tā tek. Dienvidrietumos no upes 200lī stiepjas stepe, kurā nemaz nav ne zāles ne ūdens, tāpēc mēs tur braucām naktī; pēc tam devāmies uz dienvidiem, uz lieliem kalniem, un uz rietumiem; šie kalni savienojas ar dienvidu Semisigaņ kalniem [jeb ir to turpinājums]. Skolotājs tur sacerēja šādas vārsmas:

“Neaprakstāmi ir radītāja veidotie kalnu augstumi; tie grēdās stāv no austrumiem uz rietumiem, pašu debesu radīti; dienvidus norobežo nefrīta kalns, augstu virsotņu virkne; ziemeļos kalni spiež zeltainas smiltis un ir mežonīga līdzenuma apjozti; lejā guļ avoti ar neizsmeļamu valgmi; augšā kalni sasniedz debesu ceļu, Ju jui cin [augstākās no debesīm pēc daosu kosmoloģijas]; ceļodams 10000lī, es ne labprāt veru muti, bet, nonācis šeit, dziedu skaļi, nespēdams noturēt jūtas”.

Pēc tam mēs ieradāmies kādā pilsētā, kur atradām zāli un ūdeni; tālāk izbraucām caur kādu pilsētu, kuras Hoi he vecākais iznāca tālu mums pretim, dienvidos no pilsētas pacienāja mūs ar pusdienām un pasniedza vīnogu vīnu; pie kam pēc viņa rīkojuma mūs izklaidēja zēni, rāpdamies pa kārtīm un dejojot ar šķēpiem. Pēc tam, caurbraukuši vēl divām pilsētām, mēs pusi dienas braucām kalnos un izbraucām ielejā, kas stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem; tur mēs nakšņojām zem zīdkoka; šis koks ar savu ēnu varēja piesegt līdz simt cilvēkus. Tālāk, ieradušies kādā pilsētā, mēs pie ceļa redzējām vairāk kā simt pēdas dziļu aku; kāds vecs vīrs ar govi grieza akas grieztuvi un smēla ūdeni izslāpušajiem; kad tur cauri uz rietumu iekarošanu gājis Imperators, tad, redzot veco šajā nodarbībā, nobrīnījies par to un licis atbrīvot viņu no gruntsnomas un nodevām.
11.mēneša 18.dienā, pārgājuši lielu upi, mēs ieradāmies lielas pilsētas Semi si gaņ ziemeļos. Piepilsētā mūs sagaidīja taiši [valsts augstākais ierēdnis, valdnieka pirmais padomnieks un it kā audzinātājs] Ila gogun [no Ila dzimtas, tālāk izrādīsies, ka viņa vārds ir Ahai], mongoļu komandieri un hoi he vecajie ar vīnu un uzstādīja daudzas teltis, tāpēc mēs tur arī apmetāmies. Sūtnis Ļu gun, kurš bija aizkavējies [nespējot aizbraukt laikus pie Čingīshāna ar ziņu par Čan čuņ], sēdēja kopā ar mums un teica skolotājam: “Priekšā aiz tūkstoš lī ir liela upe; tikko uzzināju, ka vietējie dumpinieki ir sagrāvuši kuģi un tiltu pār to; pie kam tagad ir dziļa ziema; vai nebūs labāk tev doties uz galmu pavasarī?” Skolotājs piekrita. Pēc kāda laika mēs iebraucām pilsētā pa ziemeļaustrumu vārtiem. Pilsēta ir izvietota kanālu krastā; tā kā vasarā nekad nav lietus, iedzīvotāji ir izrakuši uz pilsētu divas upes un sadalījuši tās pa ielām un šķērsielām, tā ka daudzās mājās ir pieejams ūdens. Kad Suaņ duaņ valdošais nams vēl nebija [mongoļu] gāzts, pilsētā pastāvīgi dzīvoja vairāk kā 100000 ģimenes; bet kopš pakļaušanas ir palikusi vien ceturtā daļa iedzīvotāju. Pilsētas lauki un dārzi ir lielākoties hoi he’jiešu, bet pašiem hoi he netiek ļauts būt to īpašniekiem, un ir nolikts, lai tie būtu kopīgi ar ķīniešiem, kidaņiešiem, hessiešiem un citiem [kas ieradušies mongoļu karaspēka sastāvā]; arī viņu pārvaldnieki un vecākie ir iecelti no šiem dažādajiem. Visur dzīvo ķīniešu strādnieki un amatnieki. Iekšpilsētā ir paaugstinājums simts pēdu augstumā, kur stāv jaunā Suaņ duaņ’u pils [iespējams, nepabeigta. Suņ si kjaņ (Samarkanda, arī Sač margaņ 1331.gada kartē) nozīmē “treknā jeb taukā pilsēta”]. Agrāk tajā izvietojies taiši, bet tā kā trūcīgas pārtikas dēļ hoi he sākuši veidot laupītāju bandas, tad viņš, baidīdamies no dumpošanās, pārgājis dzīvot upes ziemeļu krastā. Skolotājs ar mums tad novietojās pilī, ar nopūtu teikdams:

“Daosi klejo bezrūpīgi un tā arī vada laiku; viņi nebīstas arī, ja pār to galvām karāsies atkailināts šķēps; vēl vairāk, nav ko priekšlaikus bēdāties, kad laupītāji vēl nav klāt. Pie tam ļaunums nespēj kaitēt labajam”.

Ar to viņš ceļabiedrus nomierināja. Taiši viņam sarīkoja pusdienas un atnesa viņam desmit gabalus zeltā izšūta auduma, bet skolotājs atteicās pieņemt. Ik mēnesi viņš atsūtīja skolotājam putraimus, miltus, sāli, eļļu, augļus un dārzeņus, un ar katru dienu bija pret viņu goddevīgāks. Redzēdams, ka skolotājs dzer maz, viņš lūdza atļaut viņam izspiest svaigu vīnu no simts gin’iem vīnogu. Bet skolotājs teica:

“Kamdēļ tieši vīnu; pietiek, ja saņemšu šos simts gin vīnogu: man būs ar ko pacienāt viesus”.

Šīs vīnogas nebojājās visu ziemu. Tur mēs redzējām arī pāvus un lielus ziloņus, — tie nāk no Indijas, kas no turienes ir vairākus tūkstošus lī uz dienvidaustrumiem. Šajā sakarā skolotājs brīvajā laikā sacerēja šādas vārsmas:

“Gājām divus mēnešus un pabeidzām desmitajā; rietumos ieradāmies pie Hoi he lielās pilsētas sienām; tornis ir augsts, bet nav redzamas 13 pakāpes [13 pakāpju torņi Ķīnā ieviesās ar budismu]; būvēti no ķieģeļiem, uz kuriem izgriezti raksti, ārpusē pakāpju nav, var ieiet iekšā [acīmredzami, minaretu apraksts]; kalnos ir neskaitāmas terases. Rudens dienās ārpilsētā vēl gana ziloņus, vasarīgie mākoņi nedod lietu, pretēji Drakonam [pēc ķīniešu ticējuma drakons pārvalda lietu]. Ir skaisti dārzeņi, kviešu putra, vīnogu vīns; pieēdies es mierīgi guļu un izbaudu savu parasto bezrūpību”.

Kad skolotājs bija pārlaidis ziemu, sūtnis un Sjaņ gun norīkoja pie mums Hel’u. Sūtnis vairāku simtu bruņnešu priekšgalā devās izlūkot tālāko ceļu. Pie mums bieži nāca ķīnieši sveicināt skolotāju. Tolaik tuvumā bija astronoms; skolotājs tam vaicāja par piektā mēneša 1.dienas saules aptumsumu; šis cilvēks teica: “Te čeņ stundā [7 un 8 no rīta] aptumsums bija 6/10 [no saules diska]”. Kad mēs bijām pie upes Lu gjui, aptumsums bija pusdienlaikā; bet kad bijām Cziņ šaņ, tad vietējie stāstīja, ka 10 no rīta aptumsums bijis 7/10. Tādējādi, minētajās trīs vietās aptumsums redzēts dažādi. Kun in da [mācīts Konfūcija pēctecis, kurš dzīvojis Tan dinastijas laikā] savā Čuņ cju [apgabalu hronika, ko sastādījis Konfūcijs] skaidrojumā ir teicis, ka saules aptumsums ir tad, kad mēness stāv pret sauli [Mēness atrodas starp Zemi un Sauli]. Tagad secinot ir jāpieņem, ka aptumsumu var redzēt, tikai stāvot taisni zem saules apakšas; kas attiecas uz malām, tās pamazām izmainās ar katru tūkstoti lī, tieši tā, kā aizsedzot sveci ar vēdekli — kur krīt vēdekļa ēna, tur gaismas nav, bet jo tālāk gar vēdekļa malām, jo vairāk gaismas no sveces. Reiz skolotājs aizgāja uz veco pili un tur uz sienas uzrakstīja divas odas Fun sivu veidā [izmēra ziņā vārsmas – nolaidās fēnikss uz putun koka — veidā]; viena bija šāda:

“Gaišā gara vissīkākā daļiņa [kas no tīras bezveidola esamības pārgājusi iemiesotā dzīvē — tā pēc daosu mācības ir garīgā cēloņa pazemināšanās], noslēpumaina un visu apjēdzoša, debesīs un cilvēkos, kur tā staigā, un kur neredzama slēpjas. Pār četriem okeāniem un pa astoņām zemēm tā viena staigā; ne nekas, ne esamība, un kurš to var redzēt? Visa tās būtība atklājas vienā skatienā, vienā uzacu cēlienā; un vienlaikus tā ir tik dižena un plaša, ka lidinās pār garīgajām pasaulēm; nesaskaitāmus gadsimtus griežoties pārdzimšanās [aizguvums no budisma], tā, reiz uzgājusi deviņu slēpto jomu [Czju sjuaņ: deviņas slēptās, dziļās devesu sfēras; pēc sena ķīniešu ticējuma tā ir ilgotā sastapšanās] ceļu, paceļas pa to līdz trim tīrībām [iepriekš minētās visaugstākās debesis].”

Otra oda bija šāda:

“Saule un mēness griežas nemitīgi; aiziet pavasaris, nāk rudens; cik reizes tiek ziedēts un kalsts! Kopš piecu Imperatoru un triju Vienvaldnieku laikiem [kas pēc ticējuma valdījuši pirmsvēstures laikos], ir aizritējuši gadu tūkstoši; [valstis un cilvēki] ir gan radušies, gan krituši, un tā mūžam; atnāk nāve, sākas dzimšana, pēc dzimšanas atkal nāve; pārdzimšanu virpulī — kad beigas pārveidēm? Ja neizdodas sasniegt bezdomu un rāmuma zemi [daosu esamības ideāls], tad attīrīties un pacelties ārā no virpuļa nevar”.

Skolotājs sacerēja arī divus stāstiņus-vārsmas; pirmais no tiem:

“Pie austrumu jūras un rietumu Ciņ [Šaņ duņ un Šaņ si] es vairākus gadu desmitus cītīgi prātoju par augstāko cēloni un pētīju dziļo un slēpto; dienā ēdu vien reizi, kur nu pietiekami? Un pārvarīgi negulēju pēc pusnakts, līdz 3.sardzei [līdz vieniem naktī]. Bet īstenībā man vēl nav dots uzlidot debesīs; veltīga ir mana slava, veltīgi tā ir izplatījusies ziemeļu zemēs un panākusi to, ka no varenas valsts man atnākusi gaiša pavēle, un es vējos un smiltīs esmu nogājis 10000lī līdz tāliem novadiem”.

Otrs bija šāds:

“Jauneklis būdams, es sāku meklēt patiesību pie jūras viļņiem; vidējos gados es slēpos Lunšaņ kalnu augstumos. Es šķīros no Henaņ [Ķīna, vispār], aizlidojot kā gulbis; divreizēja pavēle no aizrobežas piespieda mani kā milzīgo Ao [mītisks jūras nezvērs bruņurupuča izskatā, kas uz muguras tur nemirstīgo salu Pin lai]; kalni un upes bez gala, ceļam nav gala, un manu nodarbināto dvēseli un ķermeni [Ju vei: darbīgs stāvoklis, kas ir pretstats augstākajam mieram] nogurdina kustības. Zinu arī, ka bez brīnumainas labvēlības vēl nav iespējams izvairīties no 3 000 pasaulēm [aizguvums no budisma kosmogonijas] sešās pasaules zemēs”.

Šogad 12.papildus mēneša laikā [ar to ik pēc 2 un 3 gadiem tiek papildināts Mēness gada, ko lieto ķīnieši, dienu skaits] atgriezās ceļa izlūki un kopā ar sūtni ieradās pie skolotāja un teica: “Otrs Imperatora dēls, iedams ar karaspēku, ir no jauna salabojis kuģus un tiltus; vietējie dumpinieki ir iznīcināti. Hela un citi bija prinča nometnē un, ieradušies pie tā, ziņoja, ka skolotājs vēlas ierasties Imperatora apmetnē, uz ko princis atbildējis, ka Imperators pašlaik ir dienvidaustrumos no lielajiem sniegotajiem kalniem [domājams, Hindukuša]; bet tagad kalnu pārejās vairāk kā simts lī ceļā guļ dziļš sniegs, tā ka tikt cauri nav iespējams, bet skolotājam pa šo ceļu jāiet; tāpēc viņš uzdevis lūgt skolotāju pabūt pie viņa un tur nogaidīt ceļojumam labvēlīgu laiku; kad viņš (skolotājs) dosies pie viņa, tad no tās pilsētas, kur viņš dzīvo, viņam tiks dots mongoļu apsardzes konvojs”. To uzklausījis, skolotājs sūtnim teica: “Dzirdēju, ka aiz upes uz dienvidiem tūkstoš lī ceļā vispār nav augu barības, bet es pārtieku no putraimiem, miltiem un dārzeņiem; paziņojiet to princim”. Žeņ vu gadā [1222.] pavasarī 1.mēnesī sāka ziedēt balaņ; tie ir līdzīgi maziem persikiem; rudenī no tiem ievāc augļus un ēd; to garša ir kā Hutao [grieķu rieksti]. Otrā mēneša 2.dienā, pavasara saulstāvju dienā, ziedi no aprikozu kokiem jau bira. Astronoms Paņ Ligun un citi lūdza skolotāju pastaigāties ar viņiem ārpus pilsētas uz rietumu pusi. Viņiem pievienojās sūtnis ar citiem ierēdņiem, paņemot līdz vīnogu vīnu; tajā dienā debesis bija skaidras, gaiss tīrs; ziedi un koki pašā svaigumā. Visur mums gadījās terases, ezeri, torņi un pilis; bet bija arī sakņu dārzi; atpūtāmies zālē, un visi bija jautri. Runājām par cēlām lietām; palaikam cienājāmies ar vīnu. Atgriezāmies, kad saule jau gāja uz rietu. Skolotājs sacerēja šādas vārsmas:

“No Iņ šaņ kalniem uz rietumiem nobraucu 5000lī un Daši austrumos 20 pārgājienus [tas ir, Harakitatu īpašumu austrumpusē]. Pēc lietus sniegainie kalni tālumā izskatās drūmi un bez krāsas; pavasara sākumā He fu [He čžun fu] ap Cin min svētku laiku dārzos un birzīs ir kluss, un putni klusē (kaut gan ziedu un koku ir daudz, putnu nav); vējš un saule kustas lēni, ziedos ir jūtas. Mēs draugu pulkā, nelikdamies zinis par laiku, atnācām šurp pastaigāt un paskatīties, un es ar skaļu dziedāšanu atgriezos gaidīt miera iestāšanos”

[Arī Jeļui čucai, kas dzīvoja Samarkandā, kad tur bija Čan čuņ, ir atstājis dažas vārsmas par pastaigu ārpus pilsētas].
Mēneša 15.dienā bija 105. svētrīts, Taišan čžeņ juaņ svētki [par godu dao mācības dibinātājam Lao czi]; tad ierēdņi atkal lūdza skolotāju pastaigāties rietumos no pilsētas. Bija nepārtraukti dārzi un birzis vairāk kā simts lī attālumā; pat ķīniešu dārzi nevar pārspēt šos; tikai šeit ir kluss, neskan putnu dziesmas. Šim gadījumam skolotājs sacerēja divas vārsmas un parādīja ceļabiedriem; pirmā ir:

“Otrā mēneša vidū, 105.svētrītā, kad ir nolaidies Sjuaņ juaņ [viens no dievam pielīdzinātā Lao czi vārdiem, kas nozīmē: noslēpumainais cēlonis], saule ritēja lēni, tajā laikā naktī spīdēja mēness un vēdīja liegs vējš; mākoņi aizgāja, un pārstāja lietus; apkārtne ir dārziem pilna, kurus ne apstaigāt, un mēs sēdot baudījām ziedus un kokus, ko iegaismoja debesis. Vēl nespēju atteikties no ēdiena un kļūt par tīkoto bēgli [aizbēgt, patvaļīgi, zemē un debesīs]; eju uz bezgrēcīgo [pretstats ju vei, darbīgajam — augstākās dzīves ideāls, ārpus pasaulīgām važām; no budisma askētikas], bet baudu pasaulīgo”.

Lūk, otra vārsma:

“Tālu barbaru senas pēdas [Šeņ faņ: dziļi barbari, vēsturisks izteikums tālu zemju apzīmēšanai] vēl stāv rindām; draudzīgu paziņu pulciņš no dižās Ķīnas ir izgājuši šurp pastaigā; visur ir senatnīgas lapenes un terases; agrāko gadu ziedi un mauriņš ir atjaunojies. Ainavas ir tik lieliskas, ka neviļus apstādina atnācējus; kādēļ gan saule rietēdama pārtrauc mūsu pastaigu un griež atpakaļ? Nodomāju pie sevis: cik nepastāvīgas ir šīs pasaules ainas! Nav salīdzināmas ar pārpasaulīgo, kur bauda mūžīgo pavasari!”

Trešā mēneša pirmajās desmit dienās no hāna galvenās mītnes ieradās Ali sjaņ ar šādu Imperatora vēlējumu:

“Svētais vīrs! Tu esi ieradies no saullēkta zemes, ar grūtībām ticis cauri kalniem un ielejām un ārkārtīgi apgrūtinājies. Pašlaik es jau atgriežos [uz Mongoliju] un nepacietīgi vēlos dzirdēt Dao skaidrojumu; neesi kūtrs satikt mani”.

Sūtnim Čžun lu bija sūtīta šāda pavēle: “Tu ar manu pavēli lūdz viņu; ja iztapsi manai domai, pēc tam nolikšu tevi uz labas zemes [došu tev labu atalgojumu]. Vēl bija pavēle Čžeņ hai: “Tu, pavadot un sargājot skolotāju, esi pelnījis manu labvēlību”. Bez tam bija pavēlēts ģenerālim [tumenbaši — desmittūkstoš karavīru komandieris] Bo lu čži [varbūt Bordži, pazīstams Čingīshāna cīņu biedrs] ar 1000 bruņnešiem pavadīt viņu, pārejot dzelzs vārtus [Ķīnas vēsturē nozīmīga kalnu pāreja Turkestānā. Tā varētu būt Derbendā vai Kalougā dienviddienvidaustrumos no Samarkandas]. Kad skolotājs vaicāja Ali sjaņ par tā ceļojumu, tas stāstīja: “Devies projam no šejienes pavasarī, pirmā mēneša 13.dienā, es trīs dienas braucu uz austrumiem, izbraucu caur dzelzs vārtiem, tad pēc piecām dienām pārbraucu lielu upi. Otrā mēneša 1.dienā es dienvidaustrumu virzienā pārbraucu lielu sniegotu kalnu; sniegs gulēja visai augsts; mēģināju ar zirga pletni, bet nesasniedzu ne pusi; nomīdītā ceļā sniega vēl ir piecas pēdas; no turienes, ejot uz dienvidiem, es nonācu hāna nometnē; kad ziņoju hānam par tavu ceļu, viņš bija priecīgs un paturēja mani pie sevis dažas dienas, pēc kurām es atgriezos”. Tādēļ skolotājs, atstājis iebraucamajā sētā trīs mācekļus, Iņ gun čži pin un citus, paņēma līdz 5 vai 6 cilvēkus un kopā ar sūtni un pārējo svītu devās ceļā trešā mēneša 15.dienā; pēc četrām dienām izbrauca caur pilsētu Geši [Keš], kur jau laikus pavēli bija saņēmis ģenerālis Bo lu čži, kurš ar tūkstoti mongoļu un hoi he bruņnešiem pavadīja skolotāju cauri dzelzs vārtiem. Ejot uz dienvidaustrumiem, mēs pārgājām vienu kalnu; kalns ir ārkārtīgi augsts un liels; juku jukām grēdās gulēja akmeņi; ratus vilka paši karavīri; jau pēc divām dienām mēs sasniedzām kalna priekšpusi. Braucās straumes virzienā uz dienvidiem, bet konvojs aizgāja uz lieliem kalniem ziemeļos, lai sakautu bandītus [pareizāk teikt — naidīgas Turkestānas vienības]. Pēc piecām dienām mēs ieradāmies pie nelielas upes, kuru pārpeldējām ar kuģi; abi upes krasti apauguši ar biezu mežu; septītajā dienā mēs ar kuģi pārcēlāmies pār lielu upi, kura tad ir Amu muļan [Amudarja]. No turienes braucām uz dienvidaustrumiem un pret vakaru apmetāmies pie sena ūdensvada [kanāla]; tā krasti aizauguši ar niedrēm, kas ir citādas kā Ķīnā. Lielās visu ziemu saglabā zaļas lapas un nesagulst; mēs tās ņēmām sev par ceļa spieķiem; kad mēs tās uz nakti salikām zem ilksīm, tās nesalūza no ilkšu smaguma. Mazo niedru lapas izkalst un atjaunojas pavasarī. Nedaudz uz dienvidiem kalnos ir lieli bambusi ar serdi; karavīri tos lietoja šķēpiem; redzējām arī apmērām trīs pēdas garas ķirzakas tumšā krāsā. Tad bija trešā mēneša 29.diena [pavasara pēdējā diena, ceturtā mēneša svētku priekšvakars]; šim gadījumam skolotājs sacerēja vārsmas:

“Vēl neīstenojis tieksmi uz Dao, es visai baidos no kārdinātājiem dēmoniem; austrumos es šķīros no piejūras un devos uz rietumiem, kur beidzas saules ceļš; neesmu dzirdējis gaiļu dziesmas un suņu rejas [Czi juaņ: gaiļi un suņi ir pastāvīgu dzīves vietu un iedzīvotāju pazīme]; stacijās tika mainīti zirgi un vērši; kalnu un upju ir tūkstošiem, un nezinu, kas šīs par vietām?”

Tad pēc četrām dienām mēs ieradāmies hāna nometnē. Hāns pretim skolotājam izsūtīja augstmani Hel bode. Tas bija ceturtā mēneša 5.dienā. Kad bija iekārtota telpa skolotājam, viņš stādījās priekšā Imperatoram. Hāns viņu sveica, sakot:

“Tevi ir aicinājuši citi galmi [Giņ un Sun], bet tu atteicies; bet tagad esi ieradies no 10000lī tālienes; man tas ir visai patīkami”.

Skolotājs atbildēja:

“Tas, ka kalnu mežonis ieradās te uz Jūsu Majestātes pavēli, ir debesu griba”.

Čingīss bija apmierināts; viņš uzaicināja skolotāju sēsties un lika pasniegt viņam ēdamo, pēc tam jautāja viņam:

“Svētais vīrs! Tu esi nācis no tālienes; kādas tev ir zāles mūžīgai dzīvei [Čan šen: dzīvot ilgi un dzīvot mūžīgi], lai ar tām apgādātu mani?”

Skolotājs atbildēja:

“Ir līdzekļi savas dzīvības sargāšanai, bet nav zāļu pret nāvi. [Šī Čan čuņ atbilde ir kļuvusi vēsturiska]”

Čingīs hāns visai uzslavēja viņu par sirds skaidrību un tiešumu. Viņš pavēlēja sagatavot divas jurtas viņa iekārtošanai, austrumpusē no hāna jurtas. Tulks viņas vaicāja [protams, pēc Čingīshāna pavēles]:

“Cilvēki tevi sauc par Ten gi li men kun (debesu cilvēks) [Tjaņ žeņ: cilvēks, kurš dzīvo uz zemes, bet stāv pāri zemes apstākļiem — Daosu godinājuma tituls]; vai tu pats tā sevi nosauci, vai citi ir devuši tev šo vārdu?”

Skolotājs atbildēja:

“Kalnu mežonis nav sevi tā saucis; šo vārdu man ir devuši citi”.

Tulks nāca ar jautājumu atkal: “Kā tevi sauca agrākos laikos?”

Skolotājs paziņoja:

“Mēs bijām četri cilvēki [Čun jan’am bija pavisam septiņi galvenie mācekļi, tostarp viena sieviete, kuri visi tiek godināti daosu ziemeļu sektā], kuri pētījām Dao skolotāja Čun jana vadībā; trīs ir jau pacēlušies, pasaulē palicis ir vien kalnu mežonis; cilvēki mani sauca par Sjaņ šen” [Sjaņ šen: iepriekšdzimušais, vispārīgs godbijīgs nosaukums, kas īpaši tiek piešķirts daosiem kā garīgu noslēpumu audzinātājiem. Ar mongoļu valdīšanu Ķīnā par Sjaņ šen jeb mongoliski Šan šin tika saukti visi daosi].

Hāns vaicāja Čžeņ hai:

“Kā mums saukt svēto vīru?”

Čžeņ hai atbildēja:

“Vieni cieņā pret kādu sauc to par audzinātāju [Šifu] un svētu vīru [Čžeņ žeņ: patiess cilvēks; patiesību sasniegušais, arī šis ir vispārējs daosu nosaukums]; citi par nemirstīgo” [Šeņ sjaņ: šeņ — gars, sjaņ — daosu svētais, kas sasniedzis nemirstību; šeņ sjaņ ir daosu svēto augstākā pakāpe, tas nav tituls, bet stāvoklis].

Imperators teica:

“Lai viņš kopš šā brīža tiek saukts par nemirstīgo”.

Tajā laikā sakarā ar karstumu viņš sekoja Imperatoram sniegotajos kalnos, uz kuriem Čingīss uz laiku pārcēlās. Čan čuņ norādījumu uzklausīšanai Čingīss nolika ceturtā mēneša 14.dienu un pavēlēja trim Čingīsam pietuvinātājām personām Tjaņ čžeņ hai, Ļu čžun lu un Ali sja ņu paturēt to prātā ne ārējai izpaušanai, bet iekšēji. Bet kad noliktais laiks pienāca, tika saņemta ziņa par hoi he kalnu dumpiniekiem, kuri izaicinājuši uz kauju [uzbrukuši sardžu līnijai], hāns, izlēmis pats iziet pret tiem, atlika sēdi līdz laimīgai dienai — desmitā mēneša 1.dienai. Skolotājs lūdza atļauju atgriezties iepriekšējā iebraucamajā vietā, uz ko hāns teica: “Vai tev nebūs grūti atbraukt no jauna?” Skolotājs atbildēja: “Vien divdesmit dienas ceļa”. Hāns atkal teica: “Tev nav pavadoņu”. Skolotājs teica: “Ir īpaši norīkotais Jan a gou”. Pēc tam pēc trim dienām hāns pavēlēja Jan a gou pavadīt skolotāju hoi he vecajo priekšgalā ar vairāk kā 1000 jātniekiem un atgriezties pa citu ceļu. Tā iznākumā mēs pārbraucām lielam kalnam; kalnā ir akmens vārti [aiza, kas līdzinās vārtiem]; no tālienes tie izskatījās kā sveces, pār tām guļ milzīgs akmens, veidojot it kā tiltu; lejā ir ātra straume. Kalnu pavadoņi, dzenot ēzeļus, lai pārbrauktu straumi, tos slīcināja; krastos gulēja vēl daudz līķu. Tā vieta ir caurlaides postenis, kuru [Čingīshāna] karaspēks ieņēmis nesen; izejā no aizas skolotājs sacerēja divas vārsmas:

“Ziemeļos no upes [Amudarja] dzelzs vārti vēl bija panesami, bet akmens aiza dienvidos no upes ir ārkārtīgi baisa. Abās pusēs līdz debesīm paceļas stāvas klintis, un pa stāvumu skrien kalnu straumes aukstie ūdeņi. Ceļa malās ir izmētāti līķi, garāmgājēji aizspiež degunus; man ir žēl garaušu [ēzeļu], kas noslīkuši straumē. Desmit gadus, 10000lī plašumos darbojas kara ieroči; bet agri vai vēlu karaspēks atgriezīsies, un iestāsies miers”.

Otra vārsma ir šāda:

“Sniegotā kalnu grēda ar baltu virsotni atduras debesīs, un rīta saules stari laižas lejup pa ieleju. Raugoties augšup uz stāvajām klintīm, redzam cilvēkus, kas tās šķērso; raugoties lejup no baisas kraujas, redzam noliekušās un pārkārušās cipreses. Piektajā mēnesī sejā aukstumu pūš ass vējš, un iekšējā degsme izārstējas acumirklī. Ierados sludināt mācību, atgriežos tukšā — ir izvēlēts cits laimīgais laiks, pēdējais juaņ [trešais daosu svētku laiks desmitajā mēnesī].”

Sākumā, kad skolotājs trešā mēneša beigās ieradās hāna nometnē, augi un koki bija pilnā ziedā, aitas un zirgi trekni. Bet kad viņš pēc hāna pavēles atgriezās, tas bija 4.mēneša beigās, visi augi bija izkaltuši. Šim gadījumam skolotājs sacerēja vārsmas:

“Aizrobežu īpašumos, pie tāliem barbariem, nevar visu iepazīt; Iņ un Jan un gada laiki tur nav pareizi sadalīti [pazīstami Ķīnas filosofijas un fizikas pamati. Šeit ar to domāts siltums un aukstums, lieti un sausums]; tikko beidzas ceturtais mēnesis, Iņ ietekme izbeidzas (pavasarī un ziemā stipri līst, ceturtajā mēnesī laiks ir skaidrs, un lietus nav vispār) [skaidrotājs to atzīmē kā īpatnību, atšķirīgu no laika pārmaiņām Ķīnā], un agri visās debesīs sāk valdīt ļaunais sausuma gars. Visu vasaru laukus veldzē no upēm, un zāle ir nomākta un savēlusies kā ziemas mēnešos; esmu nobraucis turp atpakaļ 3000lī (3.mēnesī aizbrauca, 4. atgriezās) un neesmu redzējis ceļotājiem lietus apģērbu”.

Ceļā mūs satika cilvēki, kas atgriezās no pārgājiena uz rietumiem [domājams, tie, kas vajāja sultānu], kas tur dabūjuši daudz korāļu; daži no mūsu pavadoņiem ierēdņiem iemainīja no tiem par diviem sudraba stieņiem [apmēram mārciņa] līdz 50 zarus; lielākie no tiem bija vairāk kā pēdu gari. Bet, tā kā bijām jāšus, nevarēja tos saglabāt veselus. Mēs jājām nepārtraukti, gan dienā, gan izmantojot nakts vēsumu, un pēc 5 vai 6 dienām ieradāmies Semi si gaņ, jeb, kā mēdz saukt, Daši, He čžun fu. Skolotāju sagaidīja ierēdņi un ieveda iebraucamajā sētā, tas notika piektā mēneša 5.dienā.
Sjuaņ čai [augstākais norīkotais sūtnis, kāds bija arī Ļu čžun lu] Li gun devas uz austrumiem; skolotājs ar viņu nosūtīja vārsmas ķīniešu daosiem; vārsmas bija šādas:

“Kad es no piejūras pilsētas devos ceļā, pie jūras [piejūras pavalstī Šaņ duņ] karš vēl nebija beidzies. Vēlēdamies iedibināt Dao de aiz tūkstoš lī, es nebijos ne vētru, ne putekļu, ceļojot pie deviņām barbaru tautām [Konfūcijs šo nosaukumu lietojis visu citzemju apzīmēšanai]. Vispirms braucu uz ziemeļrietumiem un uzbraucu augstā kalnu grēdā (Jehuļin), tad pamazām pagriezos dienvidaustrumu virzienā uz augstāko galvaspilsētu (no Lu gjui upes austrumpuses uz dienvidaustrumiem atrodas Šan czin [Giņ augstākā galvaspilsēta Mongolijas dienvidaustrumos]). Pēc tam devos lejup uz dienvidrietumiem (tur pēc 4000lī viņš ieradās ordā, pēc tam uz dienvidrietumiem 2000lī līdz Iņ šaņ); pēc Iņ šaņ es vietu nosaukumus nezinu (dienvidrietumos no Iņ šaņ mijas lieli kalni un nelielas upes; pēc vairākiem tūkstošiem lī viņš ieradās lielā pilsētā Semi si gaņ, kur skolotājs novietojās vecā pilī)”.

Un tā skolotājs atgriezās iebraucamajā vietā. Iebraucamā vieta atrodas ziemeļu krastā ar skatu uz skaidru straumi no simts pēdu augstuma. Straume iztek no sniegotiem kalniem; ūdens tajā ir ārkārtīgi auksts. Piektajā mēnesī, karstajā laikā, viņš gulēja vējā pie ziemeļu loga, bet naktī gulēja apjumtā terasē. Sestajā mēnesī lielā karstumā viņš peldējās ezerā. Tik brīvi skolotājs vadīja laiku tālajā zemē. Aramzeme pie He čžun pilsētas ir lietderīga visu labību audzēšanai: tur nav tikai griķu un pupu [Da hou: lielie zirņi]. Kvieši nobriest ceturtajā mēnesī, tos novākuši, sagrābj kaudzēs uz zemes un, kad vajag, ņem un maļ. Pirms 6.mēneša beigām taiši pārvaldnieks [tā mājas vai pils pārvaldnieks] Li gun uzdāvināja skolotājam piecus mu [zemes mērvienība Ķīnā] ar arbūziem; tie ir ārkārtīgi saldi un smaržīgi; Ķīnā tādu nav; tie bija vesela dou lielumā. Sestajā mēnesī atgriezās otrais princis [domājams, pēc Urgendžas ieņemšanas]. Ļu čžun lu palūdza skolotājam arbūzus un aiznesa tos princim; desmit svēra līdz desmit giniem [ap četriem pudiem]. Augļu un dārzeņu ir visai daudz; pietrūkst vien jui [taro, Arum aquaticum] un kastaņu. Vietējie ceczi [melonei līdzīgs dārzenis] izskatās kā milzīgi tumšsarkani pirksti. Vīrieši un sievietes matus sapin. Vīriešu cepures no tāluma izskatās kā kalni; cepures ir izgreznotas ar daudzkrāsainu audumu, uz kura mākoņu veidā izšūti raksti; pie tām piekar pušķus. Tādas cepures valkā visi ierēdņi, sākot no pilsētas galvas; bet parastā tauta cepuru vietā aptin galvu ar apmēram sešas pēdas garu baltas mosas (linaudekla veids) gabalu. Vecāko un bagāto sievas galvu aptin ar melnu vai tumšsarkanu flora audeklu; uz dažiem ir izšūti ziedi un augi vai izausti raksti; tā garums ir 5 vai sešas pēdas; visām [sievietēm] mati nokarājas; dažas tajos saliek vati; dažām [galvassegas] ir vienkrāsainas, citām daudzkrāsainas; tām lieto dažkārt linaudeklu vai zīdu; uz pakauša bizes nepin; to sedz ar linaudeklu vai drēbi un tā viņas līdzinās mūsu [budistu] mūķenēm; tāda ir vienkāršo sieviešu galvassega. Kas attiecas uz tērpu, tad tiek lietota parasta plāna balta drāna, sašujot to kā maisu — augšu šauri, apakšu plati un piešujot tam piedurknes — to sauc par kreklu; šos kreklus valkā gan vīrieši, gan sievietes. Rati, kuģi un zemkopības rīki pēc uzbūves un izmēriem ir visai atšķirīgi no ķīniešu. Traukus vietējie darina no vara rūdas un vara; gadās arī porcelāna, kas līdzīgi mūsu din porcelāna izstrādājumiem. Vīna traukus darina tikai no stikla; kara ieročus no rūdīta tērauda. Tirgos apgrozībā ir zelta monētas bez cauruma [ķīniešu monētām bijuši caurumi vidū]; tām abās pusēs izgriezti hoi he burti. Vietējā tauta ir spēcīga un liela auguma; ir tādi spēkavīri, kas uz muguras nes pārsmagas lietas, nelietojot nēšus. Ja meitene izgājusi pie vīra, un tās vīrs kļūst nabadzīgs, tā iziet pie cita; ja vīrs, kas devies ceļojumā, neatgriežas pēc trim mēnešiem, arī tad sievai ir ļauts stāties laulībā ar citu; bet visdīvainākais ir tas, ka viņiem gadās sievietes ar bārdām un ūsām; viņiem ir tā sauktie dašima [arī dašimaņ un tešimaņ — tā mongoļi saukuši mullas un uzskatīja tos par likumu zinātājiem], kuri zin viņu rakstību un vienīgie pārzin pierakstus. Divpadsmitajā mēnesī [Dzi dun: Čan čuņ norāde, starp citu, ir neprecīza, mēneša gavēnis muhamedāņiem ir mainīgā laikā] viņiem veselu mēnesi ilgst gavēnis; katru vakaru vecākais pats nokauj aunu ēdienam un sēstas kopā ar citiem uz paklāja; ēšana turpinās no vakara līdz rītam. Citos mēnešos ir seši gavēņi. Bez tam augstas mājas augšā saliek lielus baļķus kā nojumi, apmēram desmit pēdas gareniski un šķērsām; uz tiem ierīko tukšu paviljonu, ko no visām pusēm apkar ar pušķiem [domājams, balkons, kas ierīkots virs ieejas mošejā]; ik rītus un vakarus vecajais tajā uzkāpj un paklanās uz rietumiem, — tas nozīmē pielūgt Dievu (viņi neatzīst ne budismu, ne daosu ticību); viņš tur augšā dziedošā balsī kliedz; vīrieši un sievietes, sadzirdējuši viņa balsi, tūlīt skrien turp un lejā pielūdz; tas pats notiek visā valstī; tie, kas šo ritu nepilda, tiek nonāvēti. Vecajā tērps ir tāds pat kā viņa tautiešiem, bet galva aptīta ar plānu 32 pēdas garu mosu uz bambusa stīpas. Skolotājs, brīnīdamies par šiem paradumiem, aprakstīja tos šādās vārsmās:

“Hoi he pakalni — zeme 10 000lī plašumā; visvarenākā pilsēta ir He čžun; visa pilsēta pilna vara traukiem, kas spīd kā zelts, bet tirgos karavīru tērpi kā daosiem. Zelta šķēres un īleni ir preces un dāvanas [tas ir, parastas lietas]; tērpus šuj no balta plāna vilnas auduma. Brīnišķas melones un baltas zīdkoka ogas, neparastas lietas, retam no ķīniešiem gadās tās pagaršot!”

Karstuma laikā sniegotie kalni bija visai auksti; miglas mākoņi to izskatu darīja drūmu un bezkrāsainu. Šim gadījumam skolotājs sacerēja šādu vārsmu:

“Austrumu kalnus dienu un nakti klāj tumsa; rītausma izlaiž pa visām debesīm sārtumu uz miriādēm čžan [čžan ir 10 pēdas]; naktī, kad no jūras uzlido gaišs mēness, lazurīta pamatus caurdur zeltaina gaisma”.

Kad skolotājs dzīvoja iebraucamajā vietā, viņam bija visai maz apmeklētāju; laiku viņš vadīja grāmatu lasīšanā un pastaigās; uzrakstīja arī šādu vārsmu:

“Ierados no Iņ šaņ, pēc vairāk kā 10000lī, un izgājis rietumos Daši, dzīvoju pus gadu. Šajās tālajās zemēs tikumi ir rupji, grūti viņiem skaidrot Dao; tāpēc es klusā miteklī uz nomaļas klints lasu grāmatas”.

Septītajā mēnesī, tiklīdz kā sāka veidoties Mēness aplis, viņš ar Ali sjaņ nosūtīja ziņojumu uz hāna mītni attiecībā uz Dao skaidrošanas laiku; astotā mēneša 7.dienā tika saņemta hāna atbilde uz tā paša ziņojuma; 8.dienā devāmies ceļā. Taiši pavadīja skolotāju vairākus desmitus lī; skolotājs viņam teica:

“Austrumos no Ho hei pilsētas atkal sadumpojušies gandrīz 2000 cilvēki, katru nakti pilsēta tiek apgaismota ar liesmu, un iedzīvotāji ir bailēs; taiši, atgriezies un nomierini viņus”.

Taiši atbildēja: “Bet ja ceļā, kaut nu negadītos, kaut kas notiek ar tevi, ko tad?” Skolotājs uz to teica: “Vai tad tas skar tevi!” Tad taiši atgriezās, 12.dienā mēs izbraucām caur Geši pilsētu; 13.dienā mums pievienojās apsardzes konvojs — 1000 kājnieku un 300 jātnieku, un mēs iegājām lielos kalnos; tas ir īpašs ceļš, kas apiet dzelzs vārtus. Pārgājām sarkana ūdens straumi; bija vairākus lī augstas klintis, gājām pa aizu uz dienvidaustrumiem; kalna pakājē ir sāls avots, kura avots saulē atstāj baltu sāli; mēs paņēmām ceļam divus dou sāls. Pēc tam mēs pacēlāmies dienvidaustrumu virzienā ūdensšķirtnes kalnu grēdā; no tās rietumu pusē augstās aizās bija redzams it kā ledus; tā bija sāls. Kalna augšā bija sarkana sāls akmens veidā; skolotājs pats to redzēja un pagaršoja. Austrumu zemēs sāls rodas tikai zemās vietās, bet te tā atrodas arī kalnos. Vairākums hoi he ļaužu ēd plāceņus ar sāli; slāpēs dzer ūdeni; pat ziemā nabagie pārdod ūdeni krūzēs. 14.dienā mēs ieradāmies aiz dzelzs vārtu pakājes [otrā pusē]; izejot kalni te ir baisi un milzīgi; kreisā klints [izejā no aizas] ir nobrukusi tā, ka straume tek apakšā neredzama apmēram vienu lī. Astotā mēneša 15.dienā mēs ieradāmies pie upes; tā ir līdzīga Huan he [iespējams, Amudarja], tek uz ziemeļrietumiem. Pārpeldējuši to ar kuģi, mēs apmetāmies tās dienvidu krastā. Rietumos no turienes ir kalnu nocietinājums, ko sauc par Tuaņ ba la: kalna stāvoklis ir bīstams un ciets. Ceļā ar mums satikās trešā prinča, Čžeņ gun, dziednieks. Skolotājs viņam sacerēja vārsmas:

“Astotais mēnesis izsenis ir gaišs; šajā auksta vēja laikā nakts ir klusa un skaidra viscaur; visi debesu skati grimst sudraba ceļā; okeānā zivis un drakoni ir izgaismoti kā ar topāzu. Vu un Jue [tagad Czjan su un daļa Čže czjan; šī zeme pazīstama ar iedzīvotāju dziedāšanas un spēlēšanas mākslu] torņi un terases ir dziesmu un mūzikas pilni; Jaņ un Ciņ [tagad Čžili un Šaņ si, pazīstamas ar dziesmu īpatnību] atskan dārgās dziesmas; vīna un ēdiena pārpilnība [astotā mēneša svētki]. Es dodos uz valdnieka mītni, kas ir upes augštecē, lai pārtrauktu karus un iedibinātu mieru”.

Dodoties augšup gar upi uz dienvidaustrumiem, pēc 30lī izbeidzās ūdens; tāpēc gājām naktī, izgājām caur Baņ Li [domājams, Balk]; pilsēta ir visai liela, tās iedzīvotāji, kas nesen dumpojušies, bija aizbēguši; pilsētā vēl dzirdēja suņu rejas. Rītausmā paēduši, mēs nobraucām vairākus desmitus lī uz austrumiem, kur bija upe, kas tek uz ziemeļiem; braslā zirgi to tik tikko spēja pāriet; tās austrumu krastā mēs apmetāmies un nakšņojām, 22.dienā satikt skolotāju ieradās Čžeņ hai, ar kuru tad arī ieradāmies hāna mītnē. Hāns atkal atsūtīja Čžeņ hai pavaicāt skolotājam: vai viņš vēlas priekšā stādīties tūlīt, vai nedaudz atpūsties? Skolotājs atbildēja, ka vēlas stādīties priekšā. Ir jāatzīmē, ka daosi no sākta gala, ierodoties pie hāna, nekrita ceļos viņa priekšā, un nebija zemas klanīšanās, bet ieejot jurtā, vien paliecās un salika plaukstas [ķīniešu mūku goddevības zīme]. Beidzoties priekšā stādīšanai, hāns piedāvāja skolotājam kumisu, bet skolotājs noteikti atteicās dzert. Kad viņam vaicāja: “Vai viņam visa pietika pilsētā, kur viņš dzīvoja?” Skolotājs atbildēja, ka sākumā viņu ar pārtiku apgādāja mongoļi, hoi he un taiši, bet pēdējā laikā ar pārtiku bija nedaudz grūtāk; taiši apgādāja viņu viens pats. Nākošajā dienā hāns atkal atsūtīja savu tuvu ierēdni He čžu nodot skolotājam hāna pavēli, kurā viņam jautāja, — vai viņš nevēlas ik dienas ierasties pie viņa pusdienot. Uz ko skolotājs atbildēja: “Kalnu mežonis ir askēts; man tīk vientulība”; — hāns ļāva viņam dzīvot pēc vēlēšanās. 27.dienā hāns uzsāka atpakaļceļu uz ziemeļiem; ceļa laikā viņš bieži skolotājam piedāvāja vīnogu vīnu, melones un uzkodas.
Devītā mēneša 1.dienā, pārbraukuši peldošo tiltu, mēs devāmies uz ziemeļiem. Skolotājs ziņoja hānam, ka, tā kā sākas sarunu laiks, vai viņam labpatiktu pieaicināt taiši Ahai. Šā mēneša 15.dienā hāns sagatavoja telti un to iekārtoja; kalpones aizsūtīja projām, abās pusēs iededza sveces, kuras gaismu laida uz visām pusēm; tikai Še libi [hāna ordas administrācijas dažādu sastāvdaļu pārvaldnieka tituls, kāds bija arī Čžeņ hai] Čžeņ hai un sūtnis Čžun lu stāvēja ārā; skolotājs iegāja teltī kopā ar Taiši Ahai un Ali sjaņ un apsēdās; pēc tam teica Imperatoram:

“Čžun lu nobrauca ar mani 10000lī, bet Čžeņ hai mani pavadīja vairākus tūkstošus lī; vai viņam varētu labpatikt atļaut arī tiem būt teltī un klausīties garīgas runas?”

Hāns pavēlēja tiem ienākt. Skolotāja teikto hāns pavēlēja taiši Ahai tulkot mongoļu valodā. Viņa vārdi bija ārkārtīgi patīkami un pa prātam Čingīsam [domājams, viņš ir hānam skaidrojis iekšējās pārveides paņēmienus ar elpas pārvaldību]. 19.dienas skaidrā naktī viņš to pasauca vēlreiz; skolotājs viņam skaidroja mācību. Hāns bija ārkārtīgi apmierināts. 23.dienā atkal uzaicināja viņu uz telti ar tādām pat cieņas zīmēm; viņš klausījās skolotāju ar redzamu apmierinājumu, pavēlējis klātesošajiem pierakstīt viņa vārdus; bez tam pavēlēja tos rakstīt ķīniešu rakstībā, lai tos neaizmirstu. Klātesošajiem viņš teica:

“Šeņ sjaņ trīs reizes ir man skaidrojis dzīvības uzturēšanas paņēmienus; esmu dziļi paturējis sirdī viņa vārdus; tos nevajag izpaust ārpusē”.

Pēc tam mēs aiz hāna devāmies uz austrumiem; palaikam skolotājs viņu izglītoja mācībā. Pēc tam, pēc dažām dienām ieradāmies pie lielās pilsētas Semi sigaņ un apmetāmies 30lī dienvidrietumos no tās. Desmitā mēneša 1.dienā skolotājs lūdza hānam atļauju ātrāk atgriezties iepriekšējā mājoklī; hāns piekrita. Bet hāns palika nometnē 20lī austrumos no pilsētas. Šā mēneša 6.dienā skolotājs stādījās priekšā hānam kopā ar taiši Ahai. Hāns teica: “Vai klātesošie var palīkt?” Skolotājs teica: “Nekas, lai paliek”. Tad ar taiši Ahai palīdzību teica hānam:

“Es, kalnu mežonis, vingrinos Dao jau daudzus gadus; man tīk vienmēr staigāt un sēdēt vientuļās vietās; bet valdnieka telts priekšā valda troksnis no karavīriem, tā ka mans gars ir nemierīgs; tāpēc vēlētos, lai man būtu ļauts no šā brīža braukt pēc vēlēšanās pirms vai pēc; tā būtu liela labvēlība kalnu mežonim”.

Hāns atļāva. Kad skolotājs izgāja no jurtas, hāns izsūtīja viņam pakaļ cilvēku pavaicāt: “Vai viņam nevajag Tulu ma [kokvilnas audums]?” Skolotājs teica, ka nevajag. Tajā laikā sāka līt smalks lietus, un zāle sazaļoja no jauna. Sākot ar 11.mēneša vidu tur lietus un sniegs ir arvien vairāk, bet zeme uzsūc mitrumu. Skolotājam ierodoties pilsētā viņš izdāvāja pārtikas pārpalikumu izbadējušamies pilsētniekiem; bieži arī gatavoja biezputru; pabarojamo bija visai daudz; 26.dienā devāmies ceļā. Divpadsmitā mēneša 23.dienā bija sniegs un tāds aukstums, ka vairums vēršu un zirgu nosala ceļā. Pēc tam, pēc trim dienām mēs pārbraucām Hočan muļan (lielas upes) austrumos un ieradāmies hāna galvenajā mītnē; tur mēs dzirdējām, ka pusnaktī upe ir aiznesusi kuģus un tiltu. Tas bija 28.dienā. Hāns vaicāja skolotājam par pērkonu. Viņš atbildēja:

“Kalnu mežonis ir dzirdējis, ka tavi padotie vasarā nemazgājas upēs, nemazgā apģērbu, nedarina tūbu un aizliedz lasīt laukos sēnes , — visu tādēļ, ka baidās debesu dusmu [nāvi no zibens]; bet tas debesis nepagodina. Esmu dzirdējis [ķīniešiem raksturīga cieņas izteiksme], ka no 3000 grēkiem pats smagākais ir necieņa pret vecākiem; tāpēc debesis draud; bet tagad esmu dzirdējis, tavi padotie lielākoties savus vecākus neciena. Hān, izmantojot savu spēku un savus tikumus, esi tik labvēlīgs un izlabo savu tautu”.

Hāns bija apmierināts un teica:

“Tavi vārdi tīk manai sirdij.”

un pavēlēja to pierakstīt hoi he rakstībā [var būt arī uiguru, jo šajās piezīmēs uiguri no turkestāniešiem netiek atšķirti, saucot tos vienādi hoihe]. Skolotājs lūdza to pasludināt padotajiem; hāns piekrita. Pēc tam hāns sasauca prinčus, pavaldniekus un augstmaņus, un teica tiem:

“Ķīnieši Šen sjaņ godā tā, kā jūs godājat debesis [Tjaņ: varbūt garus, jo Tengri tāpat nozīmē vienu un otru]; tagad esmu vēl vairāk pārliecinājies, ka viņš ir debesu cilvēks”.

Pēc tam pasludināja tiem visu, ko skolotājs pirms un pēc tam viņam teicis, un teica:

“Debesis ir viņam iedvesušas to, ko viņš teicis man. Ierakstiet katrs to savā sirdī”.

Pēc tam skolotājs godbijīgi atvadījās. Pirmā mēneša 1.dienā skolotāju sveikt ieradās komandieris, dziednieks un zīlnieks.
11.dienā mēs devāmies uz austrumiem un atstājām Semi sigaņ pilsētu rietumos aiz vairāk kā 1000lī; apmetāmies lielā augļu dārzā. 19.dienā bija skolotāja dzimšanas diena; ierēdņi sveica viņu ar kvēpināmām svecēm, 28.dienā no skolotāja atvadījās pārvaldnieks taiši Ligun. Skolotājs viņam teica: “Vai redzēsimies vēl kādreiz?” Liguns atbildēja: “Redzēsimies trešajā mēnesī”. Skolotājs teica: “Tu nezini debesu likteņus; otrajā vai trešajā mēnesī es noteikti atgriežos austrumos”. 21.dienā, nogājuši uz austrumiem vienu pārbraucienu, ieradāmies pie kādas lielas upes [čuaņ: kalnu upe vai ieleja], ziemeļaustrumos apmēram trīs pārbraucienu attālumā bija Sai laņ; tur bija daudz ūdens un zāles; ērta vieta vēršu un zirgu pabarošanai, tāpēc palikām padzīvot; otrā mēneša 7.dienā skolotājs bija pie hāna un teica:

“Kalnu mežonis, aizbraucot no piejūras, deva vārdu atgriezties pēc trim gadiem; tagad šajā trešajā gadā es noteikti gribētu atgriezties savos kalnos”.

Hāns teica: “Es pats došos uz austrumiem, vai negribi nākt kopā?” Skolotājs teica: “Labāk man būtu iet agrāk; kad devos šurp, ķīnieši kalnu mežonim vaicāja par atgriešanās laiku; uz ko es teicu: pēc trim gadiem; tagad viss, ko no manis vēlējās hāns, ir paskaidrots un pabeigts”; tāpēc viņš atkal neatlaidīgi lūdza atļauju godbijīgi atvadīties. Hāns teica: “Pagaidi mazliet, trīs vai piecas dienas, kad atbrauks prinči. Kad es sapratīšu to, kas ir palicis nesaprasts iepriekšējās sarunās, tad ej”; 8.dienā hāns medīja pie austrumu kalniem; kad viņš šāva uz kādu lielu mežakuili, viņa zirgs paklupa, un viņš nokrita no zirga; kuilis apstājās turpat, baidoties tuvoties; svītas cilvēki tūlīt pieveda viņam zirgu; medības beidzās, un hāns atgriezās galvenajā mītnē. To uzzinājis, skolotājs pieteicās viņam un teica:

“Debesis vēlas, lai mēs savas dzīvības sargājam; tagad svētajam [Valdniekam piešķirts tituls] gadi ir jau otrajā pusē; ir jāmedī mazāk; kritiens no zirga ir debesu norādījums; bet tas, ka kuilis nespēja uzbrukt, ir debesu aizgādnības zīme”.

Hāns atbildēja:

“Es pats to sapratu; tavs padoms ir visai labs; mēs mongoļi no jaunības gadiem esam raduši šaut jāšus un nevaram pēkšņi atmest šo paradumu. Starp citu, tavus vārdus es paņēmu sirdī”.

Hāns, vērsdamies pie Gisili dala haņ [Kišlih, kurš Čingīshānam atklāja viņa Keraitas ienaidnieku sazvērestību. Viņš bija gans. Par šo pakalpojumu piešķīra titulu Tarhan — brīvais; šo nosaukumu mongoļi ļoti cienīja], teica:

“Turpmāk es visās lietās sekošu viņa padomiem”.

Un tiešām, divus mēnešus viņš medībās nedevās, 24.dienā skolotājs atkal lūdza atvaļināšanu. Hāns viņam teica: “Es padomāšu, ko tev uzdāvināt uz atvadām; pagaidi vēl mazliet”. Skolotājs, redzot, ka tūlīt atvadīties nav iespējams, gribot negribot palika gaidīt; trešā mēneša 7.dienā viņš lūdza atkal. Čingīss piešķīra viņam govis un zirgus un citas lietas, bet skolotājs neko nepieņēma, teikdams, ka viņam pietiek ar pasta zirgiem. Hāns lūdza tulkam Ali sjaņ: vai viņam Ķīnā ir daudz mācekļu? Tas atbildēja: “Visai daudz; kad viņš brauca šurp un bija Desin fu pilsētas pielūgsmes vietā Lun jan guaņ, es pastāvīgi redzēju, kā vietējie priekšnieki lika viņiem pildīt klaušas”. Hāns teica: “Ir jāatbrīvo visi viņa sekotāji no klaušām”. Un tas piešķīra viņam rakstu ar imperatora rīkojumu un imperatora zīmogu [Čan čuņ ienaidnieki šo atlaides rakstu tāpat kā citus nosauca par viltojumu]. Tāpēc pavēlēja Ali sjaņ būt par Sjuaņ Čai [imperatora sūtnis, mongoliski Siunči], bet par tā palīgiem norīkoja Men gu dai un Gel Bahai, — lai pavada skolotāju, tam atgriežoties uz austrumiem; 10.dienā skolotājs pēc vizītes pie hāna devās ceļā. Sākot ar Da la haņ līdz zemākajiem ierēdņiem visi pavadīja viņu vairākus lī ar vīnogu vīnu un retiem augļiem. Šķiroties visi trausa asaras. Trijās dienās mēs ieradāmies Sailaņ; dienvidaustrumos no lielās pilsētas kalnos dzīvo divas pēdas garas divgalvainas čūskas, vietējie tās bieži vien redz 15.dienā; skolotāja mācekļi devās ārā no pilsētas ziedot uz mirušā Sjui czin sjaņ šen Čžao guna kapa. Mēs spriedām, vai neņemt viņa pīšļus līdz uz dzimteni; bet skolotājs teica:

“Ķermenis, kas uz laiku salikts no četrām stihijām, ir pūstoša lieta, nevērtīga; bet gars, īstā būtne, ir brīvs un nenoturams”.

Tad mēs beidzām par to runāt. Nākošajā dienā devāmies ceļā. 23.dienā Čui muļan upes dienvidu krastā [tagad Ču] skolotāju panāca Sjuaņ čai Agou, lai atvadītos. Tad, pēc 10 dienām bijām vairāk kā 100lī uz rietumiem no Alimas pilsētas un pārpeldējām lielu upi. Ceturtā mēneša 5.dienā mēs ieradāmies dārzā, kas ir austrumos no Alimas. Tur otrā prinča [Čaadai, kam piederēja Almalek] Tai czjan (galvenais būvmeistars) Čžan gun neatlaidīgi lūdza skolotāju, teikdams: “Mūsu apmetnē ir ierīkotas trīs ziedojumu vietas, uz kurām ar nenogurstošām sirdīm ik rītus un vakarus sanāk lūgties vairāk kā 400 cilvēki; dažas dienas līdz [ceturtā mēneša] svētkiem [15.dienā] lūdzam tevi labvēlības dēļ pārpeldēt upi un audzināt ziedojumu vietu biedrību; mums tā būs laime”. Bet skolotājs to noraidīja, teikdams:

“Mans liktenis ir dienvidos un jau tuvu, un es nevaru mainīt ceļu”.

Bet kad tas atkal lūdza viņu, skolotājs teica: “Ja nebūs citu lietu, aizbraukšu pie jums”. Nākošajā dienā zirgs, ar kuru jāja skolotājs, pēkšņi aizskrēja uz ziemeļaustrumiem; kalpotāji nespēja to pagriezt. Tad Čžan čun un pārējie noskuma un ar asarām runāja: “Mums nav laimīgs liktens; Debesis viņam neļauj braukt pie mums”. Vakarā mēs ieradāmies pie Iņ šaņ un pārnakšņojām.
Nākošā dienā mēs atkal pārbraucām tos 48 tiltus un gājām augšup gar straumi līdz Debesu ezeram; ziemeļaustrumos tikuši pāri Iņ šaņ, braucām divas dienas [kļūda, drīzāk divdesmit] un tikai tad izbraucām uz iepriekšējo pasta ceļu pie lielās upes Cziņ šaņ kalnu dienvidpusē. Pēc tam pārbraucām Cziņ šaņ dienvidaustrumu virzienā un braucām gar kalniem uz dienvidaustrumiem un ziemeļaustrumiem [nenoteikti tulkojams; var būt arī — gar Cziņ šaņ austrumpusi no dienvidiem uz ziemeļiem], ceturtā mēneša 28.dienā sasniga dziļš sniegs; nākošajā dienā visi kalni bija balti; pēc tam braucām trīs dienas gar kalniem līdz Abuhaņ šaņ priekšējai malai. Sun dao aņ un pārējie deviņi mācekļi kopā ar mūžīgā pavasara un nefrīta ziediņa reliģisko sapulci [tādu sapulču jeb biedrību Ķīnā ir daudz — savācas grupa kāda gadījuma svinēšanai, un par kopējiem līdzekļiem tiek sarīkota ceremonija], tāpat Sjuaņ čai Gode cjuaņ ar savējiem tālu iepriekš sagaidīja skolotāju un pavadīja viņu uz pielūgsmes vietu Sisja guaņ; viņu sveicošo skaits ar katru dienu palielinājās; kad skolotājs nokāpa no ekipāžas, otru reizi nolija lietus; visi, apsveicot cits citu, runāja: “Sensenis te visu vasaru ir bijis maz lietus, acīmredzami viņa svētumam piemīt labvēlība”. Vietējie iedzīvotāji parastos gados laukus un dārzus apūdeņo pa kanāliem; astotajā mēnesī sāk nobriest kvieši; bet lietus nav nemaz: nobriešanas laikā labību bojā zemes peles; tās lielākoties ir baltas. Tajā zemē valda aukstums, augļi aizmetas vēlu. Upes krastā piektajā mēnesī apmēram pēdas dziļumā ir zeme, bet dziļāk — ciets ledus, arī pēdas biezumā. Pēc pusdienām skolotājs ik dienas sūtīja cilvēkus pēc ledus. Dienvidos no turienes rēgojas augsta kalnu grēda, klāta ar sagulējušos sniegu, kas nenokūst arī liela karstuma laikā. Tur ir daudz neparastu lietu. Nedaudz uz rietumiem no turienes ir vēja kurgāns; tā augšā ir balts māls, kas daudzās vietās saplaisājis. Otrajā un trešajā mēnesī tur saceļas vējš un vispirms atskan dienvidu kalnu klintīs un alās; tas ir sākuma vējš. Kad vējš izkļūst no kurgāna, vispirms parādās neskaitāmi virpuļi auna raga veidā; pēc neilga laika virpuļi apvienojas vienā vējā, kas ceļ gaisā smiltis, veļ akmeņus, norauj māju jumtus, izrauj kokus un drebina ielejas; tas izbeidzas dienvidaustrumos. Vēl, aiz dienvidaustrumu straumes ir trīs vai četras ūdensdzirnavas; līdzenajās vietās ūdens paliek mazāk, un beidzot tas pazūd vispār. Kalnos iegūst akmeņogles. Austrumos no turienes ir divi avoti, kas ziemas mēnešos pēkšņi izplūst kā upes vai ezeri; pēc tam iesūcas zemē un pēkšņi parādās ar zivīm un vēžiem; dažkārt ūdens nopludina mājokļus; otrajā mēnesī ūdens pamazām noplok, un zeme saplaisā. Vairāk kā 1000lī uz ziemeļrietumiem no turienes atrodas Kjaņ kjaņ čžou zeme [kā uzskata Juaņ ši, tā zeme jāmeklē pie Jeņisejas], kur iegūst labu dzelzi un dzīvo daudz vāveru; arī tur sēj kviešus, dzīvo daudz ķīniešu amatnieku, kas nodarbojas ar zīda, flera, parča un krāsainu audumu aušanu. Dienvidrietumos no pielūgsmes vietas redzami Cziņ šaņ kalni, kuros daudz krīt krusa; starp piekto un sesto mēnesi tur ir vairāk kā 10 pēdas dziļš sniegs. Tajā zemē vietumis ir smilšu joslas, dzīvo žou cun jun [cinamorium? saranča?]; vietējā tauta sauc to par so jaņ; ūdeni tie sauc – usu, zāli — ai bu su. Kalnu dziļumā, to ziemeļpusē priedes ir apmēram simts pēdas augstas. Sapulce stāstīja skolotājam:

“Šī zeme dzīvo dziļā mežonībā; kopš visdziļākās senatnes vietējie nav dzirdējuši par patiesu mācību, tik vien bijis kā par kalnu vilkatu un meža garu vadāšanām; bet no brīža, kad skolotājs uzcēla pielūgsmes vietu, ir vairākas reizes notikusi svētku kalpošana; 1. un 15.dienās sākušas sanākt sapulces, un lielākā daļa iedzīvotāju ir pieņēmuši solījumu nenogalināt dzīvas būtnes; protams, ja tas neattiecas uz svētu apskaidrību, tad no kā vēl tas varēja notikt? Agrāk žeņ vu gadā [1222.g.] daosi cieta no nelabu cilvēku skaudības un bija nemierīgi; reiz, Sun dao aņ, iemidzis dienā audzinātāja istabā, ir pēkšņi ieraudzījis augšējā caurumā Sjui czin sjaņ šen, Čžao gun, kurš teicis: “Pienākusi vēstule”. Dao aņ pavaicājis: “No kurienes pienākusi?” Čžao gun atbildējis: “No debesīm”. Dao aņ paņēmis vēstuli un tajā ieraudzījis vien divus vārdus: Tai cin (augstākā spodrība). Čžao gun pēkšņi pazudis. Nākošajā dienā no skolotāja saņemta vēstule; dēmoniskie murgi pamazām izzuduši. Dziednieks Lo šen, kurš nemitīgi sagādājis nepatikšanas un zākājis daosus, reiz nokritis pielūgsmes vietas priekšā no zirga un salauzis kāju; viņš pats nožēloja, teikdams, ka ir sodīts par savu grēku, un lūdza daosiem piedošanu.“

Skolotājs, dodamies uz austrumiem, uzrakstīja šādas audzinošas vārsmas:

“10000lī esmu nobraucis ar valsts zirgiem un trīs gadus biju šķirts no vecajiem draugiem; kara nemieri vēl nav beigušies, bet Dao patiesības ir izklāstītas kā pagadās; rudens naktīs izskaidrojis elpas likumu (viņš domā savus skaidrojumus hānam par dzīvības barošanu), pavasara beigās es atgriežos dzimtajā novadā. Domāju, ka pēc atgriešanās neskaitāmam daudzumam visu izstāstīt nevaru”.

Ali sjaņ un pārējie teica skolotājam: “Dienvidu ceļā [priekšā stāvošajā — tālāk uz Ķīnu Čan čuņ devās pa taisnāko ceļu, pāri vistuksnešainākajai stepei uz tagadējo Kukuhoton] ir daudz smilšu un akmeņu, maz zāles un ūdens; mūsu, ceļinieku ir visai daudz; zirgi pārgurs, ir jāgādā, lai ceļā nav jāapstājas”. Skolotājs teica: “Tādā gadījumā sadalīsimies trijās daļās; mani mācekļi no tā necietīs”; piektā mēneša 7.dienā viņš saviem mācekļiem Sun dao aņ, Sja čži čen, Sun de fan, Men čži veņ, He čži czjaņ, Tjaņ de čžun — sešiem cilvēkiem — lika doties uz priekšu; bet skolotājs ceļā devās 14.dienā, līdzi ņemot Iņ čži pin, Van čži min, Juičži ke, Cjui čži juaņ, Jan čži czin un Czi čži cin – arī sešus cilvēkus. Ceļa dāvanas atsūtījušie Gjaču fei Sjuaņ čai Go, ģenerālis [tumenbaši — desmittūkstoš karavīru komandieris] Li un citi, vairāki desmiti cilvēku, pavadīja viņu vairāk kā 20lī un, atvadoties, nokāpa no zirgiem, godināja un apraudājās. Skolotājs uzsita zirgam un strauji devās uz priekšu. 18.dienā aiz viņa ceļā devās pārējie pieci viņa mācekļi: Čžan čži su, Sun Čži cjzņ, Čžen čži jeju, Čžan čži juaņ un Li čži čan. Dodamies uz Austrumiem, skolotājs 16.datumā pārgāja lielu kalnu, uz kura gulēja sniegs; bija visai auksts, zirgus nomainīja pie jurtas. 17.dienā skolotājs neko neēda, tikai palaikam dzēra novārījumu. Dienvidaustrumu virzienā pārbraucām lielu smilšu joslu, tur bija zāle un koki, kuros daudz odu un knišļu; nakti pārlaidām upes austrumpusē. Pēc tam skolotājs vairākas dienas reizēm brauca ratos. Iņ čži pin un citi viņam vaicāja: “Kas tā par slimību?” Skolotājs atbildēja:

“Mana slimība nav tāda, ko dziednieki varētu saprast; jo tā ir svēto un viedo attīrīšanās [viņu dabas attīrīšana ar svēto un viedo spēku]; pēkšņi nevaru atgūties, bet jūs nesatraucieties”.

Mācekļi bēdājās un nesaprata. Tajā vakarā Iņ čži pin sapnī redzēja garu, kas viņam teica: “Nebēdājiet par skolotāja slimību; kad viņš nonāks Ķīnā, slimība pati pāries”. Pēc tam mēs vairāk kā 300lī braucām pa smilšu ceļu, kur bija ārkārtīgi maz zāles un ūdens; naktī zirgi gāja bez atpūtas; pēc divām diennaktīm jau bijām ārā no smiltīm; šī zeme piekļaujas Sja [Sisja — Tangut īpašumi]; tur bija jau vairāk būdu un jurtu un vieglāk dabūt zirgus; aizmugurējie panāca skolotāju. Sestā mēneša 21.dienā mēs apmetāmies Jui jan guaņ [Iņ šaņ kalnu pāreja Kukuhoton ziemeļos]; skolotājs joprojām neēda; nākošajā dienā, izbraukuši caur posteni, 50lī uz austrumiem ieradāmies Fin čžou [tagadējā Kukuhoton vai vieta tās tuvumā]; visi, sākot ar Juaņ šuai, iznāca skolotājam pretim; Sjuaņ čai Jui gun lūdza viņu apmesties viņa mājā un cienāja viņu ar vārītiem plāceņiem. Tajā dienā skolotājs paēda sātīgi [ķīniešiem tā ir pazīme, ka slimnieks ir atveseļojies]; pēc tam tika sarīkotas pusdienas, un viņš dzēra un ēda kā agrāk. Daosi savā starpā runāja: “toreizējais Cin he sapnis ir piepildījies”. Tolaik bija vasaras beigas; skolotājs mēdza sēdēt pie ziemeļu loga vēsā vējā; Jui gun, piedāvājis viņam korejiešu papīru [domājams, zīda papīru], lūdza viņu uzrakstīt kaut ko; skolotājs uzrakstīja šo:

“Bezrūpīgi un bez pasaulīgas domas es pavadu nakti [nekustīgi] kā putns līdz gaiļu dziesmām; nespēju aizmigt ne ar aci, dvēselē nav ne domas; mākoņi ir prom, zem mēness blāvo straume, elpa man viegla, un vientuļajam garam [Gu šeņ: tukšs gars; šis apzīmējums patapināts no Lao czi Dao de czin — izteic dvēseles nematerialitāti] ir pļaujas laiks. Neesmu sēdējis saliktām rokām no rīta līdz vakaram — esmu veicis ceļa varoņdarbu”.

Septītā mēneša 1.dienā viņš devās ceļā; trešajā dienā ieradās Sja šui [miestiņš Sja šui li, nosaukts pēc ezera uz Ķīnas un Mongolijas robežas. Kā jau militāram postenim, tam bija savs Juaņ šuai jeb komandants un vienības priekšnieks]; Juaņ šuai Gjagu gun iznāca no pilsētas viņu sagaidīt un nomitināja savā mājoklī; godināt viņu bija sanākuši gandrīz tūkstots cilvēku; Juaņ šuai ar katru dienu divkāršoja savu uzmanību; viņš tam atnesa trīs meža zosu zoslēnus. 7.dienā [Ci si: septītā mēneša 7.dienas vakars Ķīnā ir īpaša svētku diena, sevišķi sievietēm], vakarā skolotājs, devies ārpilsētas pastaigā, palaida zoslēnus brīvē ezerā; drīz vien putni brīvībā cilājās un rotaļājās viļņos. Šajā sakarā skolotājs sacerēja šādu vārsmu:

“Audzēja jūs, domāja upurēt jūs virtuvei; bet pagadījos es un par laimi nodomāju neatdot jūs apēšanai; palaidu jūs laiviņā lielos viļņos; pagaidiet, līdz beidzas rudens – jums uzaugs seši spārni”.

Pēc tam viņš sacerēja vārsmu:

“Peldieties jūs te divatā te trijatā kā draudzīgi brāļi; nāk rudens, bet spārni jums vēl nav gatavi; izlaidu jūs brīvībā virs dzidra ezera dziļuma; priecējiet savu savvaļas dabu ūdeņu plašajā laukā un viļņos”.

Nākamā dienā devāmies ceļā, šā mēneša 9.dienā ieradāmies Juņ čžun [tagad Datun fu; Giņ laikā tā bija rietumu galvaspilsēta]. Viņu, iznākuši no pilsētas un piepilsētas, sagaidīja Sjuaņ čai czun guaņ [Czun guaņ: valsts gubernators, Čingīshāna iecelts, šo zemi iekarojot] Abuhe ar daosiem un nestuvēs ļaužu pulkā ieveda viņu savā mājā. Tur viņš palika vairāk kā 20 dienas, augstā namā; Czun guaņ un citi ierēdņi ik rītus un ik vakarus ieradās viņu godināt. Juņ čžun mācītie vīri un ierēdņi katru dienu nāca pie viņa apspriesties; viņš tiem dāvāja šādu vārsmu:

“Saņēmis rīkojumu, es drīz devos atpakaļ uz dzimteni; braucu pavasarī, kad augu valsts bija pilnā spēkā; trīs jan [saņ jan — trīs pavasara mēneši; jan — siltā laika sākums] tik tikko sāka pārveidoties, un gaiss bija smaržīgs. Mani pavadīja ar pasta zirgiem no stacijas uz staciju, un visur pletās mākoņi un kalni; es biju 10000lī no galvaspilsētas un domāju, kā man to atkal sasniegt”.

13.dienā Sjuaņ čai Alisjaņ, dodamies uz Šaņduņ, lai aicinātu tās iedzīvotājus pakļauties, lūdza skolotāju laist viņam līdzi mācekli Iņ čži pin. Skolotājs teica: “Debesu griba vēl nav lēmusi; kāda jēga doties turp?” Alisjaņ, atkal paklanījies, teica viņam: “Ja valdnieks tur ieradīsies ar lielu karaspēku, tās iedzīvotāji nešaubīgi tiks pakļauti nāvei no ieročiem. Lūdzu tevi būt žēlsirdīgam ar vienu vārdu”. Pēc ilgām pārdomām skolotājs beidzot teica:

“Kaut arī es iestāšos, neko nepanākšu; tomēr labāk, nekā sēdot noskatīties, kā tie mirs”.

Viņš lika Cin he doties kopā ar Alisjaņ un iedeva viņam divus vēstījumus [Čan čuņ acīmredzami nelabprāt piekritis sadarboties ar barbariem savas tēvzemes pakļaušanā. Cziņ gai siņ den ir teikts, ka Čan čuņ ir izsūtījis 18 savus mācekļus uz dažādām pusēm, lai nomierina, piesaista un aizsargā tautu, tāpēc pieci Daosi pēc kārtas ir dabūjuši goda titulus; tieši 18 viņa mācekļiem par tautas piesaistīšanu ir dāvāti mantojami Daczun (patriarhu) tituli. Cz.1,1-2.]. Pēc tam, padzirdējis, ka dienvidos no Sjuaņ de no visām pusēm pulcējas viņu satikt daosu pūļi, un baidoties drūzmas pielūgsmes vietās, no tikšanās un cienastiem, viņš uzdeva Iņ gun tos savaldīt, un deva tam paša rakstītu rakstu:

“Esmu ceļojis tālu, 10000lī trijos gados; uzdodu Iņ gun visur, kur viņš ierodas, tūlīt, lai netraucētu mūsu mācībai veikt izglītošanas darbu, rīkoties neierobežoti attiecībā uz visiem daosiem, kuri rīkosies patvaļīgi un pretēji noteikumiem; kad būtnēm ir maz laimes, tā ir viegla; kalnā kāpt ir grūti, bet lejā viegli”.

Sjuaņ de Juaņ šuai, Ila gun, uz Juņ čžun atsūtīja ziņnesi ar vēstuli skolotājam un ekipāžas un zirgu piedāvājumu. Astotā mēneša sākumā mēs, devušies uz austrumiem, nonācām līdz Jan he, izgājām caur Boden, Tjaņ čen, Huai aņ [ceļā no Datun fu līdz Sjuaņ hua fu], pārcēlāmies pār Huņ he upi un 12.dienā ieradāmies Sjuaņ de. Juaņ šuai svinīgi iznāca sagaidīt skolotāju tālu ārā no pilsētas uz rietumiem, ieveda viņu pilsētā un izvietoja viņu pilsētas pielūgsmes vietā Čao juaņ guaņ; daosu draugi viņu pieņēma ar cieņu; šajā sakarā skolotājs uzrakstīja 40 zīmes:

“Esmu ceļojis dzīvu radību apgabalos vairāk kā 10000lī un trīs gadus bijis šķirts no dzimtenes; atgriežoties, esmu jau novecojis, un viss, kas gājis man gar acīm, ir aiztecējis kā ātrs sapnis; plaša ir debesu telpa; bez gala ir dažādu lietu; bet zemes uz dienvidiem no Czjan un aiz augstās sienas [tālas viena no otras un pavisam atšķirīgas] kopš senatnes līdz šodienai ir tās pašas”.

Daosi stāstīja, ka daži iepriekšējā ziemā redzējuši, ka pa pielūgsmes vietas vārtiem, vezdams aiz pavadas zirgu, iegājis Sjui czin sjaņ šen, Čžao gun [kurš nomira ceļā]; daosi esot izgājuši to sagaidīt, bet tas pēkšņi izzudis; daži viņu redzējuši arī pilsētās De sin un Aņ din. No Ziemeļķīnas pilsētām pavaldnieki, ierēdņi, karavadoņi, vienlīdz cildeni un vienkārši, viens otru apsteigdami, rakstiski lūdza viņu pie sevīm, nebeidzami kā riteņa spieķi. Viņš atbildēja vien ar dažiem burtiem; tostarp viņš uzrakstīja:

“Valdnieka nams vēl nav nostiprinājies, bet daosu mācība pacēlusies pirmā; tā ir sākusi glābt tos, kuri gatavi uztvert, un izplatās neizmērāmi; visu zemju karavadoņi un vecajie ir tai patiesi pievērsušies; man žēl, ka nespēju pārvērsties vairākos ķermeņos, lai apmierinātu daudzo gaidas”.

Desmitā mēneša 1.dienā viņš kalpoja Lun miņ guaņ; 15.dienā kalpoja pilsētas pielūgsmes vietā Čao juaņ guaņ, kur dzīvoja. Vienpadsmitā mēneša 15.dienā Sun de fan un citi, lai izpildītu solījumu, ko devuši, iedami caur Jehulin un redzēdami kaujās kritušo kaulus, kopā ar Tai czjuņ [domājams, daosu mūķene] Iņcjaņ kalpoja Desin pielūgsmes vietā Lun jan guaņ pamesto ēnu glābšanai. Dažas dienas pirms tam bija auksts, bet kalpošanas laikā divas naktis un trīs dienas bija kā pavasarī. Pēc kalpošanas beigām no hāna ordas ieradās Juaņ šuai Czja gan ar pavēli skolotājam; tajā bija rakstīts:

“Svētais vīrs! Tu no pavasara līdz vasarai esi veicis grūtu ceļu; vai tevi labi apgādāja ar pārtiku un pavadīja pa stacijām? Kad tu ieradies Sjuaņ de un citās vietās — vai tevi labi nometināja un ar pārtiku apgādāja turienes muitas varas? Vai piesaistīji vienkāršo tautu [pakļauties Čingīshānam]? Es tevi atceros vienmēr, neaizmirsti arī tu mani!”

Divpadsmitā mēneša 16.dienā skolotājs kalpoja Juičžou Trijās Sētās. Pavadot ziemu Lun jaņ, skolotājs ikrītus gāja pastaigā pa Lun gan [akmeņaina kalnu grēda Sjuaņ hua fu ziemeļu pusē]. Raugoties no turienes uz kara iztukšoto Desin ciemu [kas saukts apvidus galvenās Desin pilsētas vārdā], skata ierosinātās domas viņš izteica šādā vārsmā:

“Reiz te birzis sasniedza debesis, bet tagad ciemati rēgojas vien šur tur; neskaitāmas dzīvas radības ir gājušas bojā no šķēpa smailes; cik skaistu mājokļu ir pārvērtušies pelēkos pelnos!”

Pēc tam viņš vēl uzrakstīja vārsmu:

“Kopš seniem laikiem līdz šai dienai ir bijis daudz apdāvinātu dzejnieku, kuri neapklusdami varējuši izdziedāt tūkstoš daiļdarbu; bet es, bezrūpīgi staigādams, prātoju par pārpasaulīgām lietām, atbrīvojos no virpuļa aizsākumu mūžībās [domāta atbrīvošanās no pārdzimšanām un biežām iemiesošanām uz Zemes]”.

Czja šeņ [1224.] gada otrā mēneša 1.dienā skolotājs kalpoja Cziņ šaņ pielūgsmes vietā Cjujan guaņ; tā atrodas Ge šaņ kalna dienvidpusē; ainavas bija gaišas un skaistas; priedes un ten lo [vīteņaugi ar ziediņiem, kas aug ķekaros; ķīnieši no tiem veido lapenes] aizsedza mēnesi; tā ir daosu valsts. Skolotājs kopainu aprakstīja šādās vārsmās:

“Aiz Cjuan guaņ ju ir dziļas lazurīta nogāzes; neaptveramā telpā, ko klāj caurspīdīga migla, paceļas zaļi pakalni; visā ceļā ir persiku ziedi un strauji pavasara ūdeņi [iemīļots ķīniešu dzejnieku izteiciens]; tie skrien līkumiem, iznākuši no svētu alu dziļumiem”.

Pēc tam sacerēja vēl vārsmu:

“Kalnu virkne attēlo zemes virsotnes; pa tām dienu un nakti staigā nemirstīgie; alas ir dziļas un klusas; mirstīgie turp nenokļūst; vien palaikam stāvās klintīs dzirdamas alu svēto dziesmas” [daosu svētie, tas ir, nemirstību sasniegušie tur līksmo, dzer vīnu un dzied jautras dziesmas].

Pekinas pārvaldnieks, zeltā tērptais [Cziņ czi: imperatora apdāvināts ar tērpu kā atšķirības zīmi] Šiļu gun, pilnvarotais sūtnis Ļu gun un citi ierēdņi atsūtīja ziņnesi ar vēstuli, lūdzot skolotāju dzīvot pielūgsmes vietā Da tjaņ čan guaņ. Skolotājs piekrita; pēc tam ar pasta ratiem atbrauca Czjui jun un devās uz dienvidiem; galvaspilsētas daosi, viņa draugi, izgāja to sagaidīt Naņ kou [aizas dienvidu iztekā], pielūgsmes vietā Šeņ ju guaņ. Nākamā dienā no rīta no visām pusēm [Pekinā vai pie tās] sapulcējās godājami vecajie, vīrieši un meičas, un ar smaržām un ziediem pavadīja skolotāju, viņam ierodoties Pekinā; godinātāji aizšķērsoja ceļu. Kad skolotājs no turienes devās uz rietumiem, viņš uz sapulces jautājumu par viņa atgriešanās laiku bija atbildējis: “Pēc trim gadiem, pēc trim gadiem”. Tagad tā arī notika, kā viņš bija teicis. Pirmajā no mēness septītajām dienām viņš ieradās Čan tjaņ guaņ; pusdienās katru dienu bija līdz 1000 ēdāju [protams, ar dāvanas iemaksu pēc ķīniešu paraduma]. 15.dienā sapulce lūdza viņu uz pielūgsmes vietu Jui sjui guaņ.
Tā mēneša 25.dienā no hāna ordas ieradās Ge la ar Čingīsa rīkojumu:

“Svētais vīrs! Tu, ieradies ķīniešu zemē, izglīto ļaudis ar tīro mācību; visai labi būs, ja tu katru dienu lasīsi svētās grāmatas un aizlūgsi par manu ilgu mūžu; es lieku tev izvēlēties no labākajām vietām to, kas sirdij tīk, un tur apmesties; esmu uzdevis Ali sjaņ apsargāt tevi rūpīgi, jo esi jau gados. Neaizmirsti, ko esmu tev teicis agrāk”.

Piektajā mēnesī Sin šen [pavalsts galvenā pārvaldnieka nosaukums] zeltā tērptais Šiļu gun un pilnvarotais Ļu gun neatlaidīgi ar vēstuli lūdza viņu pārvaldīt Da čan tjaņ guaņ. 22.dienā skolotājs piekrita un devās uz vietu, kurp aicināts. Gaisā viņam pa priekšu lidoja vairākas dzērves, kas devās uz ziemeļrietumiem. Kad skolotājs dzīvoja Jui sjui, šad tad gadījās, ka, viņam pēc uzaicinājuma ejot pusdienās, virs viņa klaigājot lidoja vairākas dzērves. Ziemeļķīnā izsenis ir bijis visai maz dao ticības godātāju; tāpēc svētie, vēlēdamies tagad pievērst tai cilvēkus, rādīja šīs zīmes. Visu astoņu sapulču dalībnieki [astoņu reliģisko kopienu, par kurām tiks teikts tālāk] klanījās viņam līdz zemei un veica daosu ritus; tad mainījās tikumi. Ūdens Jui sjui akā izsenis bija bijis sāļi rūgtens; Czja šeņ un I ju gados [1224. un 1225.], kad tur no rietumiem pulcējās daudz daosu, ūdens kļuva salds; arī tā ir labvēlības lieta. Sestā mēneša 15.dienā Sjuaņ čai Sjan gun čžaba nodeva skolotājam hāna rīkojumu:

“Kopš tu no šejienes aizgāji, es vēl ne dienu neesmu tevi aizmirsis; neaizmirsti arī tu mani; apmeties, kur tev tīk, zemēs, kas ir manā varā; ir labi, ja tavi mācekļi nemitīgi aizlūdz un kalpo manam ilgam mūžam”.

Kopš skolotājs bija atgriezies, un no visām malām sapulcējušies daosu brāļi, ar katru dienu pieklusa baumošana; galvaspilsētas iedzīvotāji vienprātīgi pievērsās dao ticībai un iemīlēja to tā, ka tā kļuva vispārzināma visās mājās; tā atvērās uz visām četrām pusēm, simtkārt plašāk kā iepriekš; tāpēc iedibināja astoņas sapulces Tjaņ-čan [kurp veica svinīgus gājienus], tas ir: 1) vienlīdzības; 2) mūžīgā pavasara; 3) brīnumdarītāja dārguma; 4) mūžīgās dzīvības; 5) gaišās patiesības; 6) labklājības; 7) posta izbeigšanas; 8) 10000 ūdensliliju [visiem šiem nosaukumiem ir saistība ar dao mācību]. Kad skolotājs atgriezās Tjaņ čan, ar katru dienu auga no tālienes pie viņa ieradušos daosu skaits, kuri lūdza piešķirt tiem garīgos nosaukumus. Reiz skolotājs tiem sacerēja četrus pantus. Pirmais:

“Kamēr nav izravētas pasaulīgās kārības, tās deldē garīgo pasauli; kad sirdī maisās doma par labo un ļauno [daosu tikumības ideāls ir neiesaistītība tās augstākajā garīgajā nozīmē], to aizrauj [pārdzimšanu] straume, un kas gan ar to būs!”

Otrs pants ir šāds:

“Ir kaut kāds dārgums no pirmatnējās pasaules [patapināts no Dao de czin. ‘Kaut kas’ ir nemirstīgs garīgs cilvēka pamats; tas nāk no pirmatnējās, tas ir, no pirmsiemiesotās pasaules], nenosaucams un nerodas pats no sevis; tas vienmēr slēpjas cilvēka sirdī un brīvi plūst pa garīgo pasauli”.

Trešais pants:

“Kad redze nemitīgi šaudās pa lietām, acis satumst; no spēku paguruma izsīkst vārsmas; pasaulē viss ir mānīgs, un neviens nepazīst sirds tukšumu [dzidrumu]”.

Ceturtais pants:

“Vakardienas doma neatstāj pēdas; tas pats ir ar šodienas darbiem; vislabāk ir pamest vienu un otru un vadīt dienas pastāvīgā tukšumā [dzidrumā]”.

Pēc katrām pusdienām skolotājs gāja pastaigās vecā dārzā caur ziediem, sešu vai septiņu cilvēku pavadībā; atpūtās priežu ēnā; dažkārt sarakstījās vārsmās ar saviem pavadoņiem; kādu laiku pēc tējas lika pavadoņiem dziedāt dažas dziesmas, kā Ju sjaņ i jui (par nemirstīgo ceļojumu); saule jau bija [rietumu] kalnos, bet viņš, aizrauts, mēdza aizmirst par atgriešanos. Tāpēc Sin ten un Sjuaņ čai Čžaba sjan gun lūdza skolotāju pieņemt ziemeļu pils [kurā dzīvoja Giņ valdnieki] dārzu ar ezeru un tāpat tam piegulošu dažus desmitus cin [cin — dažas desetīnas] lielu zemes gabalu, ko varētu pārvērst daosu mītnēs.
Skolotājs atteicās, bet kad tie neatlaidīgi lūdza, viņš piekrita; tūlīt pēc tam tie izziņoja, ka neviens nedrīkst šajās vietās vākt kurināmo.
Skolotājs tur izvietoja daosus; ar katru dienu tika veikti uzlabojumi; tad par visu ziņoja hānam, kurš piekrita. Turpmāk nebija dienas, kad skolotājs neaizietu pastaigāties uz to vietu. Sausēšanas gavēņa dienā [pirms Cin min svētkiem, kad katrs godina senču kapus] viņš sacerēja divas vārsmas par pavasara pastaigu. Pirmā vārsma:

“Uz desmit cin zemes ir četrstūrains ezers un valdnieka dārzs; biezas un slaidas priedes un cipreses klāj caurspīdīga migla; lapenēs un terasēs tūkstošiem rūpju pārtop miegā; pavasarī ziedi un vītoli pieder nemirstīgajiem. Pēc [ezera] salas nav citas zemes, tik dzidras un labākas; cilvēkus šķir vien plašā aukstuma debess [kas dzidrumā var sacensties ar gaisu]; es droši zinu, ka tā ir noteicis radītājs; es aizlūdzu tam par ierēdņu un tautas laimi”.

Otra vārsma bija šāda:

“Cin min svētku laikā atplauka aprikozu ziedi, un tūkstošiem tautas un ģimeņu ik dienas staigā šurp turp; tāle aiz salas ir dūmakaina, pavasara ūdeņi plaši; priedes šalc, caur tām klejo silts vējiņš, staigātāji izdveš nopūtas, ka rietošā saule dzen tos mājās; arī viedie vīri nožēlo skaistuma īslaicīgumu – kā gan dabūt brīnumzāles, lai nemanāmi nomainītu kaulus, pārvērstos un uzlidotu Jui lo tai [augstās no debesīm]”.

I ju gada [1225.] ceturtajā mēnesī Sjuaņ fu Van gun Czjui čuaņ lūdza skolotāju papusdienot viņa mājās; Gun bija dzimis Guaņ ju [Šaņ si]; tāpēc viņš runāja par San jan un Čžun nan [Sjaņ jan — apgabals; Čžun piņ — kalni Šan si] skaistajiem bambusiem un kokiem, lūdzot skolotāju aplūkot bambusu viņa pagalmā. Skolotājs teica:

“Šis bambuss ir ārkārtīgi skaists; droši vien pēc kara iznīcības daudz tādus nevar dabūt; kad es dzīvoju Paņ si [Čaņ čun askēzes vieta Šaņ si], tur bija biezas birzes un augsti bambusi; tas bija brīnišķs skats! Redzu to kā sapni; tagad esmu jau novecojis; nāk manas atgriešanās laiks; dāvā man dažus desmitus stumbru; iestādīšu pie Bao sju aņ [zāle klosterī, kurā viņš dzīvoja] ziemeļu loga; tie aizsegs skatu”.

Sjuaņ fu teica:

“Kara nemieri Padebešu impērijā vēl nav beigušies; tauta dzīvo ārkārtīgā satraukumā; bet hāns cienī tevi un godā Dao; tava patiesā svētuma spēks pasargā radību dzīvības; kāpēc gan tu runā tādas lietas [tas ir, par to, ka tuvojas atgriešanās laiks]? Apžēlojies un padomā labāk par cilvēku paglābšanu”.

Skolotājs, ar nūju uzsitis pa klāju, smejot teica:

“Kad lēmusi debesu griba, vai tas atkarīgs no cilvēkiem?”

Klātesošie viņa domu nesaprata. Vasarā piektā mēneša beigās skolotājs uzkāpa Šou le taņ kalna virsotnē [domājams, tagadējais Czin šaņ kalns, kas atrodas Pekinas īpašajā pils dārzā; Giņ laikā arī tas ietilpa pils apkārtnē], no kura uz visām pusēm redzami dārzi un birzes kā zaļas teltis; zem tām atpūtās gājēji, nejūtot karstumu; šajā sakarā skolotājs sacerēja vārsmu:

“Zemē, kas saskaras ar robežu, kopš seniem laikiem līdz šodienai sabrūk pilsētas; lai gan ir daudz sagrautu piļu, vēl ir palikuši skaisti dārzi un birze; zaļie koki kļūst biezāki un biezāki, svaigs vējiņš iebrāžas dziļāk un dziļāk; ik dienas es staigāju pa svēto salu [Czjun dao pils ezera vidū] un, raugoties no augšas un visām debess pusēm, dziedu”.

Reiz, kad skolotājs atgriezās no Czjun dao, viņu apmeklēja Čeņ gun Sju jui. Skolotājs viņam sacerēja dui dzi [vārsmu pāris, kādu parasti izkar pie sienām un durvīm] septiņburtu vārsmas:

“Debesīs vientuļi paceļas zaļš kalns; zaļas cipreses, ēnainas un biezas lokā aptver pils zāles; neizmērāmā līdzenumā pastāvīgi uzturas caurspīdīga migla; visā ielejā, kā nemēdz būt parastajās, ir vējš un mēness [fin jue: ķīniešu dzejnieku iecienīts apzīmējums, kas nozīmē vakara dabas skaistumu un tās baudījumu vispār]; augstās priedes stāv stalti; dziļā līkumā ir brīnišķi izvagoti akmeņi, kas nākuši no Tai hu [lieli akmeņi, ko iegūst ezerā Tai hu Dienvidķīnā; ķīniešu ārkārtīgi iecienītus, tos izliek dārzos slavenās alejās] – tāda ir patiesā dzīve mūžīgas un mierīgas dzīvošanas labad tiem, kuri ieradušies galvaspilsētā rosīties un aizlūgt par citiem”.

Devītā mēneša 1.dienā Sjuaņ fu Van gun sakarā ar Marsa planētas pāreju uz Vei zvaigznāju [ķīniešu astroloģija teic, ka planētu tuvošanās kādam zvaigznājam draud ar postu valstij, kura pēc iedalījuma atrodas zem šā zvaigznāja], kas draudēja ar postu Pekinas apgabalam, lūdza skolotājam veikt aizlūgumu, vaicādams, cik tas maksās? Skolotājs teica:

“Mums ir žēl, kad zaudējam kādu lietu, jo vairāk žēl lielas valsts; šajos gados tauta ir cietusi no nodevām un klaušām; valsts un cilvēku līdzekļi ir izsmelti; es kalpošanā lietošu lietas, kas atrodas klosterī; bet jūs tikai pavēliet galvaspilsētas ierēdņiem gavēt pielūgsmes gaidās; ar to pietiek, cita nevajag”.

Pēc tam viņš izlēma kalpot divas diennaktis dienu un nakti. Skolotājs, neraugoties uz vecumu, pats aizlūdza pie [īpaši iekārtotas] Sjuaņ taņ ziedošanas vietas. Kalpošanai beidzoties, Sjuaņ fu vakarā ar apmierinājumu apsveica, teikdams:

“Marss jau ir atkāpies par vairākiem zvaigznājiem un mēs vairs nebēdājamies. Tik drīz ir iedarbojušies skolotāja tikumi”.

Skolotājs teica:

“Kādi man tikumi? Aizlūgumi tiek veikti kopš senatnes: raizējos vien par to, ka nepietiek ticības; senie ir teikuši: ticība virza pasauli; tāpēc tā ir noticis.”

Devītā mēneša 9.dienā no tālienes ieradās kādi daosi, daži atnesa skolotājam Czjui hua ziedus [rudens ziedi, astras, ķīniešu visai iecienītas]; šim gadījumam skolotājs sacerēja sēras vārsmas Jui šen heņ huaņ či manierē:

“Ir sēkla ar brīnišķu dīgli, būtībā un īpašībās brīnumaina; kad iestāsies rudens, un vējš ar aukstumu ietiecas tās pašā saknē, tad tā izplaukst neskaitāmos ziedos; to zeltainā maigā gaisma atspīd skaidrās debesīs. Devītajā mēnesī atnāca viesi, turot rokās šos ziedus; tie aizpildīja visus sēdekļus; kad raugies uz sēdekļiem, acīm rādās viens un tas pats, tāpat kā mūžīgās dzīvības un ilgredzības zīme; tie nenobirst, tās ir īsti sarunu biedri bezrūpīgam laikam”.

Pēc tam pie viņa atnāca dao ticības piekritēji ar lielu korejiešu papīra saini, lūdzot viņu uzrakstīt uz tā ar savu otu. Viņš uzrakstīja odu Fun si vu manierē:

“Kad gūsti krietnu atpūtu, tad arī atpūties; tu laimēsi brīvību un atbrīvosi garu un ķermeni no kalpošanas. Ak, cik daudz prātīgo un varoņu kalpošanas ir veltīgi pūlējušās īstenot visas viņu dzīves idejas! Radītājs attur [no mērķiem] un pārceļ [dažādos stāvokļos, par kādiem mēs neesam ne domājuši], un nav nekā pastāvīga; vakar bija līksme un dziesmas, šodien nāk bēdas un sēras; šodien tu nezini, kas būs rīts; domas un pastāvīga piepūle nomāc dvēseli”.

Reiz skolotāja klātbūtnē strīdnieki viņam jautāja, kam taisnība? Skolotājs paklusēja [tas ir rājiens] un tā atrisināja strīdu garīgā veidā, pēc tam audzināja ar vārsmu:

“Aizslauki, aizslauki, aizslauki; kad aizslaucīsi visu, tad sirdī nebūs neviena lieta; kad sirdī nav nekā, tad tas ir labs cilvēks; bet kad cilvēks ir labs, tad gars ir nemirstīgs jeb Buda [pēc daosu mācības Šeņ sjaņ fo — svētais un Buda; dao sekta, pie kuras piederēja Čan čuņ, pieļauj vienlīdz visu reliģiju idejas un ticējumus].”

Strīdnieki, dzirdējuši šos vārdus, nokaunējušies aizgāja.
Bin sjui gada [1226.] pirmajā mēnesī viņu uzaicināja uz Paņ šaņ [kalni ziemeļaustrumos no Pekinas] kalpot dzelteno ritu Huan lu [dzeltenais rits — daosu lūgšanas veids, arī teurģisks — maģisks, ar dieva pieaicināšanu; parasti veic par valdnieka dinastiju vai pēc galma pasūtījuma]; viņš kalpoja trīs diennaktis; tajās dienās laiks bija skaidrs, visi izjuta apmierinājumu, un aukstajās aizās ielauzās pavasaris; vakarā, kad bija jāsākas kalpošanai, viņš sacerēja vārsmas un parādīja tās sapulcei:

“Dziļi izlocīts ir kalnu jūklis, viesu sirdis iepriecē kalnu augstumi; virsotņu virkne, viena aiz otras slejas stāvu augšup; plašos bezdibeņos ir tumšs un auksts, it kā tur lidojuši svētie, un nenoskan neviens ieplanējoša putna kliedziens; dzeltencepurainie [daosi, kas kalpojot uzlikuši dzeltenas cepures] kalpoja trīs dienas, vienkārši tērptie [ar neizrakstītiem tērpiem — pasaulīgie un vienkāršie ļaudis] sanāca tūkstošiem”.

5.mēnesī galvaspilsētā valdīja sausums, zemnieki nesēja zemē sēklu, un iedzīvotāji skuma; ierēdņi, iztīrījuši tirgus laukumu, uzcēla tur ziedošanas vietu un lūdzās vairākus desmitus dienu pēc kārtas, bet labuma nebija. Sin šen nosūtīja ierēdni pie skolotāja ar lūgumrakstu par to, lai viņš aizlūdz par lietu. Skolotājs kalpoja trīs dienas un divas naktis; tās dienas vakarā, kad pienācās pielūgt svētos [procesijā iznest dievekļus], mākoņu garaiņi savācās no visām pusēm un drīz sāka līt; lija no pusnakts pilnu pusdienošanas laiku [tik ilgi, cik mēdz sēdēt pie pusdienu galda; ši ši ir ierasts izteikums, kas nozīmē apmēram stundu]; Sin šen atsūtīja ierēdni ar kvēpināmām zālēm pateikties, viņš teica:

“Galvaspilsēta tik ilgi cieta sausumu, ka visi lauki bija gatavi izdegt; labība nav sēta, un tauta necerēja izdzīvot, bet tava svētuma spēka dēļ, kas aizkustinājis debesu iemītniekus, tie sūtīja svētīgo lietu; tauta to sauc par svētā lietu”.

Skolotājs atbildēja:

“To panāca Sjan gun [tas ir, Sin šena] ticība, un augstākie svētie pažēloja un izglāba radību dzīvības; bet ko gan es te būtu paveicis?”

Kad sūtnis aizgāja, atnāca cits, arī no Sin šen, ar sakāmo: “Tiesa, lietus nolija, bet ar to pēc ilgā sausuma ir par maz; lai to atsvērtu, ir vajadzīga lietusgāze”, un lūdza skolotāju apžēloties. Skolotājs atbildēja:

“Nebēdājiet – kad ļaudis ticībā vēršas pie augstākajiem svētajiem, tie viņiem noteikti atbild; lielais lietus būs”.

Tiešām, kalpošana vēl nebija beigusies, kad sāka līt kā jūra. Raža togad bija. Galvaspilsētas slavenības un mācītākie vīri sveica skolotāju ar dzejām. Reiz Vu da cin Demin pasniedza viņam četrus dzejas pantus; skolotājs tajā pat pantmērā atbildēja arī ar četriem pantiem. Pirmais:

“Jaņ go [Jaņ go pārvaldījums jeb Pekinas apgabala daliena] laikos te dzīvoja Čaņ gun [vārds nozīmē – Mēness pils vai pils uz Mēness], kurš no pasaulīgās vides pacēlies līdz Dun bin sabiedrībai [Dun biņ – slavena daosu svētā vārds, kurš labāk zināms ar vārdu Ļui czu; tas ir visliberālākais un visjautrākais no daosu brīnumdariem], reiz tas aizlidojis ar dzērvi un Pin lai salu — nemirstīgo zemi, kas gadu tūkstošiem paceļas pār zemi” [Pin lai, kā pauž Daosu teiksma, ir veidota līdzīgi budistu Sumeru kalnam, tas ir, apakšā šaurs, augšā platāks un paceļas pār Zemi].

Otrs pants bija šāds:

“Agrāk es dzīvoju vienatnē dziļi kalnos, un kas gan varēja zināt, ka būšu Padebešu impērijā slavens starp daudziem; Sjuaņ juaņ daosi [daosi, kas ir Lao czi dziļās mācības caurausti] no visām pusēm nāk pie manis jautāt un apspriesties, pasaulīgas grāmatas mēs neskaidrojam”.

Trešais pants:

“Neturi bezrūpīgo [atgājušo no pasaulīgām lietām. Daosi šādu noteikumu ir pieņēmuši un ievēro pilnā mērā] cilvēku par parastu mirstīgo; bezrūpīgs cilvēks, kas ir bez iegribām, ir tuvs svēto sabiedrībai; ja dvēseli nedzidrinātu tagad [Kai siņ di — atklāt sirds valstību, tas ir, ielikt augstākā no trim gara avotiem attīstības un pastāvēšanas sevī pamatus], tad uz ko gan būtu jāgaida, lai sasniegtu augsvērtīgo kalnu [Pin lai salu].”

Ceturtais pants:

“Apjēgas gars izpaudās patvaļīgi, kad sakārtojās haoss; garais mūžs [oša koka (čuņ) mūžs ķīniešiem ir ilga mūža zīme] pret to ir niecīgs — tas nāk no dzīves, pāriet nāvē vienmēr bez Patmīlības [no budisma, kas individualitāti un ego uzskata par ļaunumu un spoku]; tas aust aizmūžos un pārlido uz šodienu, patvaļīgs un nemirstīgs”.

Pēc tam skolotājs pie Čži čžun ju an gleznotajiem triju svēto – Dei, Juaņ bao un Sju aņ su [mazzināmas personas, iespējams, no Tan dinastijas laika] – attēliem uzrakstīja:

“Pasaule neapjēdz Dao sasniegušos; kurā laikā tad šie trīs skolotāji pauda savas brīnumdarītājas zīmes? Tie ievadīja mācībā pilīs, pārmantojot to cits no cita, un dzīvo ļaudīs līdzīgi kā Či sun [dienvidu, liesmas un karstuma ģēnijs, uguns stihijas iemiesojums]”.

Uz kādu daosa ticībai piederīgo lūgumu viņš sacerēja vēl šādu vārsmu ar septiņām zīmēm:

“Rīti un vakari nomainās ātri, viens otru dzenot; peldētājiem pa dzīvi deniņos nosirmo mati; radītājs rotaļājas ar cilvēkiem; viss ir sapnis; kas gan ir bijušie strīdi un satraukumi?”

Kad skolotājs pieņēma Sin šen un citu ierēdņu uzaicinājumu [dzīvot pielūgsmes vietā Tjaņ čan], tad norūpējies par to, ka Tjaņ čan svētie dievekļi, tempļi, pilis, zāles un dzīvojamās istabas ir augšā sašķobījušies un lejā nobrukuši, bet logi, durvis un lieveņi gandrīz pilnīgi sabrukuši, viņš lika saviem mācekļiem ik dienas veikt labojumus — aizmūrēt caurumus, iztaisnot izļodzījumus; darbs tika pabeigts bin sjui gadā [1226.]; atjaunināts tika viss, pēc tam no jauna tika uzbūvētas vairāk kā četrdesmit celles; tas viss tika izdarīts par klostera pašu naudu, bez ziedojumiem. Nevienu vasaru skolotājs neļāva telpās iedegt uguni, un jau 9. mēnesī tās bija maz — tā bija nodrošināšanās pret ugunsgrēku. 10.mēnesī viņš pārcēlās dzīvot no Bao sjuaņ uz fan hu [Bao sjuaņ tan — zāle, fan hu – audzinātāja celle]; ik vakarus aicināja pie sevis iecienītus daosus un, sasēdinājis pēc nopelniem, sprieda ar tiem par augstām lietām; dažkārt negulēja cauru nakti. 11.mēneša 12.dienā, pusnaktī, viņš sakārtoja tērpu [tas norāda, ka Čan čuņ nav domājis par miegu un izturējies kā dienā], piecēlās kājās un pastaigājās pa vidējo pagalmu; atgriezies viņš piesēda un izteica draudzei šādas vārsmas:

“Debess spīdekļu miriādes pilda plašās debesis; biju noguris, sēdot līdz trešai sardzei; Caņ zvaigznājs jau aizgājis aiz rietumu kalnu grēdas, pavirzījies Lāča zvaigznājs, un ziemeļu zvaigznes [ziemeļu puslodes zvaigznes, kuras nenoriet, un tajā brīdī, nakts sākumā, bijušas ziemeļos] pacēlušās augstu. Nav ar ko apturēt diženo kustības spēku; nevar aizklāt bezgalīgo tukšumu — kas gan ir šīs griešanās valdnieks? Gadsimtu miriādēs pasaule ir stingra pati no sevis”.

Din hai gadā [1227.] no pavasara līdz vasarai atkal bija sausums; ierēdņi lūdzās vairākas reizes, bet bez kādām sekmēm. Daosu galvaspilsētas sapulce reiz lūdza skolotāju aizlūgt par lietu; pēc tam sapulce Sjao czai [biedrība, kuras mērķis ir aizlūgt par pasargāšanu no fiziska posta] un citas arī lūdza to pašu; skolotājs, padomājis, teica:

“Tikko biju par to domājis; jūs teicāt to pašu domu; tā ir laba lieta nesarunājot būt ar vienādu nodomu; no vienas un otras puses būsim tikai cītīgāki”.

Vienojās par lietu aizlūgt 5.mēneša pirmajā dienā, bet trešajā dienā veikt pateicības lūgšanu par lietu; ja lietus būs bijis trešajā dienā, tad to uzskatīt par pasludinošu; ja lietus būs vēlāk, tad tas vairs nav aizlūgšanas iznākums. Daži teica skolotājam: “Debesu Gribu nav viegli paredzēt; tādas runas skolotājs teicis daudziem; ja nu noliktais laiks būs kaut nedaudz pāri, var ar to izsaukt uz sevi sīkmaņu paļas”. Skolotājs teica: “Ne jums to zināt”. Sākoties kalpošanai sāka līt uz visu dienu, bet nākošajā dienā nolija par pēdu; bet pēc trim dienām visa debess iztīrījās pilnīgi skaidra, un viņš veica pateicības lūgšanu par lietu kā paredzējis. Tajā laikā bija nepanesami karsts; Juaņ šuai Čžan czi juņ lūdza skolotāju pastaigāties ar viņu rietumpuses kalnos un bija atkārtojis lūgumu vairākas reizes; skolotājs devās nākošās dienas pēcpusdienā un, beidzoties lietum, gāja uz pielūgsmes vietu Duņ šaņ aņ; viņš sēdēja draugu pulciņā birzē; pienākot vakaram, kad bija jāatgriežas, viņš sacerēja šādas vārsmas:

“Rietumu kalnos gaiss svaigs un tīrs; mākoņi pēc lietus ir viegli; apmeklētāji sēd birzē; bez prātošanas Dao īstenojas pats no sevis”.

Atgriezies viņš vairākas dienas dzīvoja tornī [lou — sevišķi augsta vasaras ēka bagātu ķīniešu mājās] Juaņ šuai mājās; atnākušie klausīties norādījumus aizņēma viņam veselus vakarus. Pēc tam viņš pieņēma uzaicinājumu uz pielūgsmes vietu Dagu aņ, bet nākamā dienā uz Cin min aņ; tās dienas vakarā nolija spēcīgs lietus no ziemeļiem; pērkons un zibens bija draudīgi; gan austrumi, gan rietumi tika piedārdināti un izgaismoti. Skolotājs teica:

“Tādai ir jābūt garīga cīnītāja lietai — Dao sasniegušais izstaro bargu gaismu, kas caurstrāvo visu; pērkons un zibens ar viņu nevar sacensties”.

Dziļā naktī, kad viesi bija atvadījušies, viņš likās gulēt laucinieciskā istabā; pēkšņi uznāca vēja brāzma ar lietu un reizē atskanēja spēcīgi pērkona dārdi, tā ka gandrīz ieplīsa logi un durvis, bet pēkšņi pērkons apklusa. Cilvēki par to brīnījās; daži runāja, ka pērkons parasti izvēršas pamazām, kāpēc gan tagad tas nodārdēja un pēkšņi apklusa? Daži atbildēja: vai tik te nav svēts vīrs? Tāpēc pērkona gars noklusināja [neuzdrošinājās turpināt] savu negaisu.
Kad viņš 5.mēneša 25.dienā atgriezās, no Ciņ čžou ieradās daoss Van čži min ar hāna rīkojumu [domājams, Čingīshāna rīkojums uz Ciņ čžou, Šaņ si apgabalu ir nosūtīts no to kaimiņu valsts Sisja, kur tobrīd karoja Čingīshāns] par ziemeļu pils un svēto salas nosaukuma maiņu uz Vaņ aņ gun, bet Tjaņ čan guaņ uz Čan Čuņ gun [mūžīgā pavasara pils, par godu Čan čuņ]; viņam tika uzlikts pārvaldīt visus Padebešu impērijas labdarīgos mūkus; tostarp viņam tika dāvāts zelta tīģera rakstāmdēlītis [vissvarīgākais iespējamais rakstāmdēlītis; šis fakts ir apšaubāms], kas noteica, ka visas daosu lietas ir viņa pārvaldībā.
Pēc mazā karstuma [laiks starp vasaru un rudeni] vairākas reizes bija spēcīgi lieti, karstums bija vēl stiprāks. Skolotājs uzrakstīja vārsmas un parādīja tās citiem:

“Mitrais karstums uzsilda gaisu bezgalīgā telpā; jūrā sitas milzu viļņi, un lielajās upēs ir paisums; jau iepriekš ir zināms, ka rudenī nobriedīs skaistas vārpas; kā dzirdams, sausuma dēmons ir izzudis 5.mēnesī; tauta priecīga, ka ir cerība uzturēt dzīvi; karaspēks bez pavēlēm saglabā stingru disciplīnu; patiesi, visu caurstrāvojošā daosu izglītība slepus dāvājusi bagātu gadu, lai palīdzētu svētai valdīšanai”.

Kopš Cjun dao tika pārveidota par daosu klosteri, dažus gadus tur nebija malkas vācēju un zivju zvejnieku; dārza ezerā savairojās daudz putnu un zivju; turp nepārtraukti cauru gadu devās pastaigu mīļotāji. Pārējā laikā skolotājs izjāja caurmērā reizi dienā. 6.mēneša divdesmit pirmajā dienā viņš slimības dēļ neizgāja un mazgājās pils austrumu straumē. 23.dienā viņam ziņoja, ka starp si un vu [starp 10. un 12.stundu no rīta] stundām spēcīga pērkona un lietus laikā ir nobrucis Tai i či [pils iekšējais ezers] ezera dienvidu krasts; ūdens iegāzies austrumu ezerā ar troksni, kas dzirdēts vairākus desmitus lī tālu; līdz aizgājuši arī visi bruņurupuči un zivis, un ezers izžuvis; izmainījies arī kalns ūdens piegādes kanāla ziemeļu ietekā [ūdeni ezeriem tāpat kā tagad piegādāja no rietumu kalnu avotiem].
To uzklausījis, skolotājs sākumā neteica neko, bet tad smiedams teica:

“Kalns nobruka, ezers izžuva, vai man nebūtu jāiet kopā ar tiem?” [Vispārējs ķīniešu ticējums, ka kalnu nobrukumi un ūdens izsīkšana vēsta par kādu bēdīgu pārmaiņu tuvošanos.]

7.mēneša ceturtajā dienā skolotājs teica mācekļiem:

“Reiz Daņ jan [Čan čuņ māceklības biedrs] paredzēja man šādi: “Pēc manas nāves mūsu mācība kāps augstu; no visām pasaules valstīm daudzas tiks pārvērstas par daosu valstīm; tu tajā laikā dzīvosi; daosu klosteriem būs imperatora nosaukumi un virsraksti; tu pārvaldīsi lielus klosterus; būs sūtņi ar rakstāmdēlīšiem un tevis iecelšanu par lietu pārvaldnieku; tieši tas ir tavs varoņdarbu veikšanas un slavas un tavas norimšanas laiks”. Ir piepildījies katrs Daņ jan vārds, it kā pēc priekšraksta. Pie kam tagad mūsu ticībā visur, ārēji un iekšēji, ir pārvaldoši cilvēki, un es atgriežos bez bažām”.

Skolotājs saslima Bao sjuaņ; reiz viņš vairākas reizes gāja uz atvieglošanās vietu ; mācekļi viņu atturēja; skolotājs teica:

“Negribu apgrūtināt cilvēkus; jūs vēl šķirojiet vietas; bet — kāda atšķirība starp atvieglošanās vietu un guļamistabu” [kā rakstījis Bjaņ vei lu: atejās vietā viņš arī miris]

7.mēneša septītajā dienā mācekļi atkal lūdza viņu, sakot: “Pie mums ik dienas uz pusdienām sapulcējas daudz labu cilvēku; apžēlojies un ieej zālē, lai viņi var sev par apmierinājumu tev paklanīties”. Skolotājs teica: “Ieiešu zālē mēneša devītajā dienā”. Tajā dienā pēc pusdienas viņš atstāja vārsmas [pirms nāves, kā ierasts ķīniešu sektantiem]:

“Dzimšana un nāve ir kā rīts un vakars; spokaini burbuļi parādās un zūd, bet ūdens nav skarts necik [šī pasaules kā Dieva iemiesojuma ideja Daosismam un Budismam ir kopīga]. Kad saules un mēness gaisma iziet caur caurumu, mēs varam pārkāpt saulei un mēnesim [krauklim un zaķim — tie ir saules un mēness zīmes]; bet kad gaismas noslēpumainais spēks atklājas pilnībā, tā apņem jūras un kalnus, plūst visās pasaules malās kā uz kaut ko tuvu un elpina radību miriādes kā atspere [trīcoša; vedinājums uz domu par vienu vispārēju spēku dabā], un bezjēdzīgi ir [domāti augstprātīgi cilvēku raksti] vārdi, kad ota beidz tos rakstīt, pārvēršas pīšļos, un kad tiek nodoti laikabiedriem, tie tos aizmirst jau klausoties”.

Tad viņš iegāja Bao sjuaņ tan un tur aizgāja pie dieva [atgriezās pie patiesā, Gui čžeņ]. Zālē izplatījās brīnumaina smarža; mācekļi ar kvēpekļiem rokās palocījās, veikuši šķiršanās ritu. Brāļi gribēja viņu apraudāt, bet tuvākie viņa mācekļi un Vu čži ļui, tos atturot teica: “Svētais vīrs tikko novēlēja, lai viņa māceklis Sun dao aņ pārvalda ticības lietas, bet Iņ čži pin ir viņa palīgs; aiz viņiem seko Čžan čži sun; Van čži min turpina būt lietu pārvaldnieks, Sun de fan un Li čži čan turpina būt padomnieki ticības lietās”. Tad no jauna notika ievēlēšana amatos. Beidzot lūgsnas sakarā ar pasaules atstāšanu, Sun dao aņ un pārējie, divkārt paklanījušies [Čan čuņ ķermenim], sāka pildīt savus amatus. Agri no rīta tie ietērpās sēru tērpos un veica sēru ritu [raudu jeb pareizāk skaļas raudāšanas rits. Ķīniešiem visās lietās ir stingri noteikumi]. Uz paklanīšanos bija sanākuši apmēram 10000 cilvēku. Sjuaņ čai Ļu čžun lu, to uzzinot, bēdīgi sacīja: “Kopš svētais vīrs stādījās priekšā hānam, Valdnieks un padotais bija labās attiecībās; pēc šķiršanās hāns juta pret viņu labvēlību un mīlestību un nekad neaizmirsa par viņu; tagad, kad viņš ir miris, tūlīt tas ir jāziņo hānam [Čingīshāns mira tajā pat gadā un tajā pat mēnesī, kad Čan čuņ]”. Beidzoties pirmajai nedēļai no visām malām pie zārka sanāca daosi un pasaulīgie un raudāja kā pie tēva pīšļiem. Tad atnācēju pēc garīgas pamācības un garīga nosaukuma skaits auga ar katru dienu; reiz lietu pārvaldnieks Sun gun teica Čži čan: “Šā mēneša septītajā dienā mēs ar tevi saņēmām skolotāja norīkojumus; lietas par garīgajiem nosaukumiem un citas tu raksti manā vietā, tikai pieliec zīmogu ar manas rokas rakstītām zīmēm. Kad tā lieta ies, tad tas ierasti paliks uz visiem laikiem” [tas ir, tu mani aizvietosi šajā darbā]. Tūlīt pēc tam no De sin ziedot ieradās Cin he daši Iņ gun. Kad beidzās klusā septiņdiene, lietu pārvaldnieks Sun gun teica Cin he: “Esmu jau vecs, un nespēju pārvaldīt ticību, pārvaldi manā vietā”. Viņš atkāpās divreiz, beidzot Cin he saistības uzņēmās. Attālu un tuvu sapulču brālības, kas piederēja pie daosu ticības, pretēji agrākajam nesamazinājās. Vu czi gada [1228.] pavasarī, 3.mēneša pirmajā dienā Cin he ieteica uzbūvēt templi skolotājam Bojuņ guaņ’ā. Daži teica, ka darba daudz un pārtikas maz; baidoties, ka būs grūti to paveikt. Cin he teica: “Visās lietās ir svarīgi izdomāt iepriekš; cilvēki labprāt palīdz izdarīt, bet negribīgi kopā izprāto, sākt vai nesākt; kāpēc gan nepaveikt kādu lietu, ja tā nav personīga, ar brālības cītīgumu? Jo vairāk tāpēc, ka cilvēki atceras skolotāja tikumus; kurš visās zemēs viņu nav godājis? Nav pat ziedojumus jālūdz — palīgi šajā lietā atradīsies paši no sevis. Nešaubieties. Bet ja tā neiznāks, tad, klostera līdzekļiem beidzoties, esmu gatavs pieņemt nabaga bļodiņu”. Sjuaņ čai Ļu gun, to dzirdējis, priecājās un visādi palīdzēja šajā lietā. Darbu pārraudzībai norīkoja Czjui čži juaņ un citus. 4.mēneša pirmajās dienās [mēneša pirmajā dienā, kas iekrita vienā no desmit cikliskajām din zīmēm] notīrīja zemi un nostiprināja pamatni; kad pagāja vu czi un gen [cikliskas zīmes, kas seko pēc din, tas ir, pēc trim dienām], pēkšņi no pilsētām Pin jan, Tai juaņ, Czjaņ, Dai, Vei un In [Ziemeļķīnas pilsētas] palīdzēt tempļa būvē ieradās vairāk kā 200 daosi, nesot līdz pārtiku. Darbs tika paveikts četrdesmit dienās; visus šajā darbā piedalījušos saskaitīt nav iespējams. Domāju, ka lai arī šis veiksmīgais un ātrais darbs tika veikts ar cilvēku rokām, tomēr tur bija arī noslēpumaina svēto līdzdalība. Apbedīt skolotāja pīšļus nolēma 7.mēneša devītajā dienā. 6.mēnesī gāza nepārtraukts lietus; visi bažījās, ka apbedīšanu nevarēs izdarīt, 7.mēneša pirmajā dienā pēkšņi noskaidrojās; visi vienprātīgi par to priecājās; vakarā pirms ceremonijas aizdedza kvēpekļus un sagatavoja sedlu pārklājus ziedojumu izgreznošanai; kad atvēra zārku, skolotāja ķermenis izskatījās kā dzīvs; trīs dienas nāca uz to skatīties no tālienes un tuvienes vietvalži, ierēdņi, dižciltīgie, vienkāršā tauta, budistu mūki un mūķenes, un dievbijīgie cilvēki; katrā no trim dienām bija līdz 10000 apmeklētāju; visi par šo brīnumu brīnījās, likdami sev rokas pie pieres un drīz vēsti par to iznesa uz visām pusēm, iejūsminot cilvēku sirdis pievērsties mūsu ticībai; tos, kas ieradās aizdegt kvēpekļus, saskaitīt nevarēja. Pielūgsmes vietā tika sarīkota nomierināšanas [burtiski — mierīgas noguldīšanas; pielūgsmes vietā Bojuņ guaņ] kalpošana un turpinājās trīs diennaktis; vispirms 10 dienas bija gavēnis. Mēneša astotajā dienā astoņos no rīta no dienvidrietumiem pārlidoja melnas dzērves, pēc tām baltas, visi uz tām skatījās un brīnījās; devītajā dienā tūlīt pēc pusnakts [diena sākas no pusnakts] tika veikta kalpošana Lin bao ciņ [noslēguma kalpošana ar ziedojumiem] ar 360 svētajiem sēdekļiem [sēdeklis -Vei – tur tiek likti vai nu dievekļi vai biežāk dēlīši ar uzrakstiem: tāda un tāda gara sēdeklis. Tika nolikti sēdekļi par godu 360 gariem atbilstoši parastā vidējā gada dienu skaitam. Daosiem gadu un diennakšu ritējumam piemīt noslēpumaina un svēta jēga]; beiguši kalpošanu un ritus, mirstīgās atliekas nolika [Sjaņ žui — ‘žui’ ir vaboļu un čūsku virsējā āda, no kuras tie laiku pa laikam atbrīvojas; daosi šo nosaukumu piemēro savu, viņuprāt, nemirstīgo būtņu pīšļu nosaukšanai. Viņi tic, ka svētie mirstot atbrīvojas no sava miesas apvalka atbrīvojas kā vaboles, iekšējais saturs netiek bojāts un zārkā paliek vien āda] templī; no tām izplatījās smaržas, kas nezuda veselu stundu. Uz dienas vidu bija pusdienas; daosu tērpos [daosi] un sēdošie bija vairāki tūkstoši; arī daosu cienītāju bija vairāk kā 10000 cilvēku; nākošajā dienā pēc skolotāja dvēseles nomierināšanas atkal nolija liels lietus. Visi ar nopūtu runāja: “Kā saskan debesu griba ar cilvēku darīšanām!”
Nobeidzot par šo dižo lietu — ja skolotājs nebūtu tikumu iemiesojums, kuri izplatījās pa Visumu un aizsniedza garus — kas būtu varējis tā iekārtot? Domāju, ka tas nebija atkarīgs no cilvēkiem. Cjuaņ šen, Sjuaņ fu Vaņ gun czjui čuaņ, dzimis Sjaņ jana pilsētas pazīstamā ģimenē, parasti labvēlīgi attiecās pret daosu mācību; pēdējos gados viņš biedrojās ar skolotāju Pekinā, viņi biedrojās sirds tīrības, gara un tikumu dēļ, un viņš patiesi godāja skolotāju, daudz vairāk kā iepriekšējo, tāpēc pēc apbedīšanas viņš nolika sevi garīgās sapulces priekšgalā; pilsētā un ārpus tās viņš katram gadījumam izvietoja kareivjus; bet dienā, kad visi izklīda, nebija nekādu nekārtību un satraukumu; pēc tam viņš šo templi nosauca: Ču šuņ [saskaņā esošais], bet pielūgsmes vietu: Bojuņ [Bojuņ guaņ — pielūgsmes vieta ‘baltie mākoņi’, tā pastāv arī tagad Pekinas tuvumā, aiz tās rietumu sienas. Galvenajā templī, kur apglabāts Čan čuņ, ir nolikts viņa tēls. Ir īpašs templis ar viņa un sešu viņa līdzmācekļu tēliem, tāpat arī templis ar 18 viņa pavadoņiem. 1.mēneša deviņpadsmito dienu pielūgsmes vieta svin kā Čan čuņ dzimšanas dienu; tie ir visas Pekinas svētki, kuros sapulcējas daudz ļaužu. Bojuņ guaņ sava tuvuma galvaspilsētai dēļ ir galvenais daosu ticības klosteris visā Ķīnā. Tajā glabājas dui czi stila dzeja, ko pagājušajā gadsimtā sacerējis Cjaņ lun pārvaldes valdnieks:

“Mūžīgas dzīves sasniegšanai nav jāpārtiek no ētera un jāmeklē noslēpumainus aforismus; vārds — nenogalini! – rāda, cik liels ir tā nopelns glābšanas lietā”. Šo vārdu pēc nostāsta teicis Čan čuņ Čingīshānam, kuru viņš it kā lūdzis saudzēt dzīvas radības].

Skolotājs rakstīdams melnrakstus nelietoja; nolicis sev priekšā papīru, viņš uzreiz uz tā rakstīja; pēc tam, ja viņam lūdza vēl, viņš vai no papildināja vai saīsināja iepriekšējo; šajos divos veidos viņa sacerējumi ir palikuši. Reiz naktī, runājot ar mācekļiem, viņš teica: “Par senajiem askētiem grāmatās un svētos rakstos nostāstu maz, un tie paši ir neapstrādāti; bet cik nav to, par kuriem nostāsti nozaudēti! Esmu vairākas reizes teicis jums par pēdējo laiku svētumu sasniegušajiem vīriem, kurus esmu redzējis savām acīm un klausījies savām ausī; to darbi ir ļoti skaidri, to norādījumi gaiši; brīvajā laikā domāju sastādīt sacerējumu ‘Cjuaņ čžeņ da čuaņ’ [plašs svēto vīru biogrāfiju apraksts] un novēlēt to nākamām paaudzēm”. Bet kad skolotāja vairs dzīvajos nebija, lai gan mutiski viņš šā apkopojuma saturu izteicis bija, žēl, ka nākošie Dao pētnieki šo sacerējumu pabeigtu vēl redzējuši nav [no Čan čuņ ir palicis viņa paša rakstīto dzeju apkopojums un nedaudz norādījumu].

Pielikumi
1. Čingīsa sūtījums

[šis teksts ņemts no Čegen lu sacerējuma. Galvot par tā patiesumu ir grūti]:

Debesis atstūma Ķīnu par tās pārmērīgo lepnību un greznību. Bet manī, dzīvojot ziemeļu stepēs, nav izlaidīgu noslieču; mīlu vienkāršību un tikumu skaidrību; nepieņemu krāšņumu un turos pie mērenības; man ir viens tērps, viena pārtika; esmu tajās pat skrandās [pēc nostāstiem Čingīshāns valkājis vienkāršu linaudekla apģērbu; viņa linu svārki ir kā dārgums glabāts mongoļu valdnieku galmā Ķīnā] un ēdu to pašu, ko govis un zirgu gani; tautu es uzlūkoju kā bērnus; par apdāvinātajiem rūpējos kā par brāļiem; pasākumos esam vienprātīgi, savstarpēja mīlestība mums ir jau sen; tā [10000] mācībās esmu visu priekšgalā; kara kaujās par savu dibenu nedomāju. Septiņos gados esmu veicis lielas lietas un visās pasaules malās nodibinājis vienotu lielvalsti. Ne jau kādas savas varonības, bet giņiešu valdīšanas nepastāvīguma dēļ esmu saņēmis no Debesīm palīdzību un ieguvis troni. Dienvidos suni, ziemeļos hoi he, austrumos (?) sja, rietumos barbari — tie visi ir atzinuši manu varu. Tāda valsts vēl nav bijusi kopš mūsu senajiem laikiem [mūsu — tas ir, Čingīshāns it kā pieskaita sevi vienai ciltij ar hunnu — tā ir to ķīniešu rakstnieku doma, kuri saskata etnogrāfisku vienotību starp visām ziemeļu tautām] – Šaņ jui. Bet tituls dižens, pienākumi nozīmīgi, un es raizējos, ka manā valdīšanā kaut kas pietrūkst; kuģi būvē un airus darina, lai var pārpeldēt upes; tāpat uzaicina viedos un izvēlas palīgus [Juaņ ši (Cz.130,14) Čingīshānam piedēvē tādu teicienu: “Cilvēku valdnieks pārvalda Padebešu impēriju tāpat kā labā roka tur lietu ar kreisās rokas (tas ir, ministra) palīdzību”]  Visuma nomierināšanai. Es kopš troņa mantošanas brīža cītīgi noņemos ar pārvaldības lietām, bet vēl neesmu redzējis tā vērtus cilvēkus, kas varētu ieņemt triju gunu un deviņu cinu amatus [norāda uz senās Čžou dinastijas iekārtu. Trīs gun bija valdnieka augstākie padomnieki. Deviņi cin ir ieņēmuši dažādus valsts pārvaldes amatus]. Šādos apstākļos esmu uzzinājis, ka tu, skolotājs, esi saradis ar patiesību un darbojies pēc noteikumiem; vispusīgi izglītots un pieredzējis, tu esi dziļi iepazinis likumus; tavs svētums ir izslavēts, un drosme redzama; tu uzturi stingrus senu viedo ieradumus un tev piemīt augstāko ļaužu skaistie talanti; jau sen mājo klintīs un aizās un esi slēpis sevi (no pasaulīgā); tu slavē senču zināšanas; tu piesaisti sev cilvēkus, kam piemīt svētums, kuri neskaitāmā daudzumā kā mākoņi plūst pie tevis pa nemirstīgo taku. Uzzinājis, ka pēc kara tu joprojām dzīvo iepriekšējā miteklī Šaņ dun, esmu nemitīgi domājis par tevi. Zinu piemēru, kad no Vei upes atgriezās vienos ratos [Veņ van, Čžou dinastijas dibinātājs, ir sev līdz paņēmis Taigun, kurš makšķerējis zivis Vei upē, tur kur dzīvoja arī Čan čuņ] un trīs reizes lūgts mājoklī [Haņ nama likumīgais pēcnācējs Ļu bei ir trīs reizes apmeklējis Čžu ge lao, pazīstama trīsvaldības laiku stratēģa, mitekli un beidzot galu galā spējis to pierunāt]. Bet ko darīt man? Kalnu un ieleju plašuma dēļ es nevaru pats tikties ar tevi. Es vien nokāpju no savas vietas un stāvu blakām [tas ir, dodu tev savu vietu kā skolotājam]; esmu gavējis un apmazgājies [cieņpilns ķīniešu izteikums — esmu pienācīgi sagatavojies pieņemt skolotāju], esmu izvēlējies sev tuvu cilvēku Ļu čžun lu, sagatavojis vieglos jātniekus un vienkāršu ekipāžu [norāda uz seno valdnieku paradumu pēc viedajiem sūtīt ekipāžas], un lūdzu tevi, nebaidoties no tūkstošiem lī ceļa virzīt tajā savas svētās pēdas; nedomā par smilšu stepju tālēm; vai nu žēlojot tautu patreizējā lietu stāvoklī, vai dēļ labvēlības pret mani paziņo man līdzekļus, kādi vajadzīgi dzīvības saglabāšanai. Pats tev pakalpošu. Mans sapnis ir, ka tu man atrīsi kaut pārpalikumus un teiksi man kaut vienu vārdu; bet arī tas ir pietiekami. Tagad esmu nedaudz izteicis savas sirds domas, cerot, ka tās šajā vēstulē ir cik necik skaidras. Ceru, ka tu, atradis dižā Dao būtību, esi līdzjutīgs visam labajam un noteikti neesi pretim radību vēlmēm. Tāpēc šim rīkojumam jābūt pilnībā zināmam, 5.mēneša pirmajā dienā.

2. Čan Čuņ atbilde

[tekstā Siju czi Čan čuņ atbilde nav iekļauta, šeit tā ir patapināta no Čegen lu]:

Den čžou apgabala Sisja sjaņ iedzīvotājs, kas tiecas uz Dao, Cju ču czi, ir nesen no tālienes saņēmis Augstāko pavēli. Visa neapdāvinātā piejūras tauta ir nesaprātīga. Apzinoties, ka dzīves lietās esmu aprobežots, Dao izpētes lietā neesmu bijis sekmīgs, esmu pūlējies kā varēdams, novecojis un nenomiris, ka, lai arī slava par mani ir izplatījusies pa valstīm, tomēr svētuma ziņā neesmu labāks par parastiem cilvēkiem, iekšēji mokos kaunā; kurš gan pārzin slēptās domas? Iepriekš no dienvidu galvaspilsētas un no Sun’iem vairākas reizes man ir bijuši uzaicinājumi, bet neesmu turp devies, bet tagad uz pirmo Drakona [tas ir, valdnieka] saucienu es eju; kāpēc gan? Esmu dzirdējis, ka Valdnieks ir Debesu apdāvināts ar vīrišķību un gudrību, kas pārspēj senatni un mūsu laikus; viņa taisnīgums veicina brīnišķu dižumu; viņam pakļaujas ķīnieši un barbari; tāpēc vispirms būtu vēlējies slēpties kalnos vai aiziet jūrā, bet neizlēmu pretoties pavēlei un uzskatīju par nepieciešamu cīnīties ar sniegiem un sarmām ar nolūku reiz stādīties priekšā. Biju dzirdējis, ka jūsu rati vēl ir ziemeļos no Huaņ čžou un Fu čžou [pilsētas pie Lielā mūra; Huaņ čžou ir austrumos no Fu čžou]; bet, ieradies Pekinā, dzirdēju, ka rati ir devušies nezin cik tūkstoš lī tālu. Nepārtraukts vējš un smiltis, tumšas debesis, bet es esmu vecs un vājš, nespēju panest [grūtības] un visai baidos tādu ceļu nenoiet līdz galam. Ja arī pie Valdnieka būšu, kara un valsts lietas nav manos spēkos. Dao de garā ir iegrožot kaislības, bet tā ir visai grūta lieta; tāpēc es apspriedos ar pilnvaroto Ļu čžun lu un teicu, ka labāk man apmesties un nogaidīt Pekinā vai De sin fu un nosūtīt cilvēku par to ziņot; bet Ļu čžun lu nepiekrita; tāpēc man nācās pašam rakstīt īpašu ziņojumu. Apzinoties, ka esmu izlēmis izpildīt jūsu vēlmi un doties tālajā ceļā, vētrās un sarmā, lūdzu Valdnieku iepriekš atsūtīt žēlīgu pavēli un lemt, vai man braukt vai nebraukt. Mūka kārtā iestājāmies četratā; trīs ir sasnieguši svētumu, vien mani veltīgi tur par svēto. Izskatos izkaltis, ķermenis izsmelts. Gaidu svētu lēmumu. Drakona gada [1220.] 3.mēnesī.

3. Imperators Čingīss skolotājam Cju

Ar patiku izlasīju tavu paziņojumu par to, ka tu atbilstoši manai pavēlei esi devies ceļā un visu tavu rakstīto pieņēmu zināšanai. Svētībā tu pārspēj trīs gudros; tavi nopelni dārd daudzās zemēs, tāpēc nosūtīju ierēdni pasta karietēs doties ar ielūguma dāvanu [ar auduma gabalu — sens paradums ielūgt ar dāvanām] meklēt tevi pie okeāna. Gadījums sakrita ar manām vēlmēm; Debesis nepretojās cilvēkam. Divi galmi vairākas reizes aicināja tevi, bet tu pie tiem nedevies, bet kad mans sūtnis aicināja tevi vienreiz, tu sagribēji doties ceļā. Tādēļ, ka esmu Debesu celts, tu pats devies pie manis. Tu neatteicies pārciest āra gaisā vēju un sarmu, un pats izlēmi pāriet smilšu stepes. Nav jāsaka, cik biju priecīgs, kad tavs rakstītais tika man pasniegts. Kara un valsts lietas nav manis gribētas [acīmredzami tiek teikts izteiksmes skaistumam un cienīgumam], bet domas Dao de garā ir cieņas vērtas. Par nepakļāvību es tos vadītājus [pārvaldnieki, valdnieki] dragāju bargi; tiklīdz ierodas mans karaspēks, tālās valstis samierinās un nomierinās. Kas nāk pie manis, tas ir manējais, kas bēg, tas ir pret mani. Spēku lietoju, lai ar īslaicīgām pūlēm sasniegtu ilgstošu mieru, cerot apstāties, tiklīdz sirdis pakļaujas man. Tādā nolūkā es nesu un izpaužu bargu dižumu un dzīvoju starp kaujas ratiem un karavīriem. No jauna redzu, ka tavi mākoņu rati ir jau devušies no Pin lai, un ka tu vari virzīt savu ceļu uz dzērves uz Indiju. Da mo uz austrumiem nāca, lai iemiesotu patiesības ar mācības gara izteikšanu, Lao ši devās uz rietumiem, lai arī barbarus izglītotu un paceltu snētuma pakāpē. Lai gan ielejas ir plašas, nav tālu, līdz redzēšu tavu galdu un ceļa spieķi. Tāpēc tev atbildu, lai tu zinātu manas domas. Ceru, ka ceļā būsi veiksmīgs un vesels; par pārējo gari nerunāšu.

4. Svētā pavēle

[šī pavēle jeb vēstule tāpat kā divas nākošās ir rakstīta raupjā ķīniešu stilā un ir ticamāka par iepriekšējām]

Valdnieka Čingīsa pavēle visu vietu priekšniekiem: “Visās cellēs un mācekļu namos, kādi ir Cju šeņ sjaņ, tie, kas ik dienas lasa svētās grāmatas un pielūdz debesis, lai aizlūdz par Valdnieka laimīgu mūžu uz ilgiem gadiem; lai viņi tiek atbrīvoti no visām lielām un mazām klaušām, gruntsnomām un nodokļiem; celles un mācekļu nami, kādi pieder Cju šeņ sjaņ, lai visās vietās tiek atbrīvoti no klaušām, gruntsnomām un nodokļiem; pie kam, kas, melīgi saucot sevi par mūku, ar nelikumīgu ieganstu atteiksies no klaušām, par to ziņot varas iestādēm un sodīt pēc ieskata. Saņemot šo pavēli lai neiedrošinās to izmainīt un tai pretoties. Par to ir izsniegta šī apliecība”. Šī pavēle izsniegta Šeņ sjaņ glabāšanai. Apliecinājums [vietējai varai]: Šeņ sjaņ piederīgie mūki un cītīgi un stingrībā cellē esošie cilvēki vienādi tiek atbrīvoti no klaušām, gruntsnomām un nodokļiem. Lai to ievēro. Gui vei (aitas, 1223; Oriģinālā datuma nav (red.)) gada 3.mēneša (?) dienā (ar imperatora parakstu).

5. Sjuaņ Čai Ali Sjaņ personiski pieņēmis no valdnieka Čingīsa šādu pavēli:

Cju šeņ sjaņ! Tas, ko tu ziņoji man par valsts lietu, ir visai labi. Iepriekš jau devu tev norādījumu, uzdodot tev pārvaldīt visus labos mūkus, kādi ir pasaulē; kuri ir labi un kuri slikti zini pats un pats vien rīkojies. Šo saņēmušais, lai rīkojas atbilstoši. Gui vei gadā (1223), 9.mēneša 24.dienā.

6. Sjuaņ Čai, Duju Aņ Šuai, Cija Čan nodeva saņemto valdnieka Čingīsa svēto pavēli

[Čan čuņ’am pēc došanās mājup]

Cju šeņ sjaņ! Šķīries no manis, tu pavasara mēnešos un sākoties vasarai devies projām, pārcieti karstumu un grūtības; vai tu ceļā saņēmi labus pasta jājamzirgus? Vai tev ceļā pietika piegādātās pārtikas? Vai tevi labi pieņēma vietējās varas, kad ieradies Sjuaņ de čžou un citur? Vai piesaistīji vienkāršo tautu [tas ir, Čingīshāna padotībā esošo]? Vai esi vesels miesā un garā? Es šeit pastāvīgi par tevi domāju. Tu! Neesmu tevi aizmirsis, neaizmirsti tu mani. Gui vei gada (1223.) 11.mēneša 15.dienā.

Avots: Пустыня Тартари / Составление и подготовка издания А.И.Куркчи. — М.: ДИ-ДИК, 1993. — С. 280—378. — (Свод Bibliotheca Gumilevica. Серия альманахов II. “Арабески истории”. Вып. 2.). — ISBN 5-87583-016-6
http://ru.wikisource.org/wiki/%D0%9E%D0%BF%D0%B8%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%BF%D1%83%D1%82%D0%B5%D1%88%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D0%B8%D1%8F_%D0%B4%D0%B0%D0%BE%D1%81%D1%81%D0%BA%D0%BE%D0%B3%D0%BE_%D0%BC%D0%BE%D0%BD%D0%B0%D1%85%D0%B0_%D0%A7%D0%B0%D0%BD_%D0%A7%D1%83%D0%BD%D1%8F_%D0%BD%D0%B0_%D0%97%D0%B0%D0%BF%D0%B0%D0%B4#cite_note-0

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s