Pavisam nesen, 1964.gadā parādījās Idrisa Šaha (Idries Shah, arī Idries Abutahir Shah, Idris Shah, né Sayyid Idris al-Hashimi) “The Sufis”. Un bija acīmredzams, ka ar šo grāmatu, kura uzreiz kļuva par klasiku savā jomā, ir parādījies Paraugs, kādi laiku pa laikam izceļas, piedāvājot sūfiju Ceļu jaunos veidos, kas atbilst jaunām prasībām. Jo sūfisms nav pagātnes pētniecība vai viduslaiku svēto dievināšana: tas ir vienmēr bijis un paliek attīstībā gan garā, gan darbībā. Piemēram, dižie Vidējo Austrumu sūfiju klasiķi kādreiz ir bijuši izaicinoši pirmreizīgi ar savu apredzību un zināšanām, šokējot cilvēkus ar aprobežotu redzesloku.
Idriss Šahs piedāvā mums daudz grāmatu, daudzveidīgu, kādam arī ir jābūt sūfismam: no sūfiju klasikas jaunizdevumiem līdz jokiem no Nasreddīna krājuma, universitātes lekcijām, tradicionāliem nostāstiem, kuri ir pārstāstīti no jauna svaigā izsmalcinātā valodā. “Mācīties kā mācīties” un citas grāmatas mūsdienīgā veidolā, pie kurām Šahs patlaban strādā, nosprauž ceļu turp, kur mēs saduramies ar vislielākajām grūtībām: uz cilvēka dabu, uz mūsu uzvedības apjēgu, uz mūsu sabiedriskajiem iedibinājumiem un kultūrām. Ne velti Šahs antropoloģiju un psiholoģiju sauc par bērnišķīgām zinātnēm, jo, viņš apgalvo, mēs tik tikko esam sākuši šos līdzekļus lietot.
Tagad jau ir pierasts, ka jaunākajos fizikas sasniegumos tiek lietoti tie paši jēdzieni un tā pati valoda, kas tradicionālā misticismā; un šī kopīgā pamatne, šī robeža paplašinās, lai ielaistu jaunu pirmreizēju domāšanas veidu psiholoģijā, antropoloģijā, reliģijā, ezotērismā. Šahs priecātos veicināt tādu saplūšanu. Pats viņš piedāvā sūfiju redzes viedokli un – vēl vairāk – dara pieejamus zināšanu krājumus. Mēs redzēsim savas dzīves laikā, – jau sākam redzēt – kā mūsu zinātnieki, parasti jaunākie, dēļ savas lokanības, nāk pie Šaha ar jautājumu: “Kas ir tavos krājumos kā tavas tradīcijas daļa, ko mēs, mūsdienu pētnieki, varam lietot; ko mēs varbūt esam palaiduši garām vai par kā esamību pat nenojaušam?” Esmu redzējusi kā tas notiek: vienkāršs jautājums, kas paver jaunu jomu.
Vai tad nav vērts veltīt kādu laiku, lai pārlūkotu, kā tas ir gadījies, ka tas, kas veido zināšanu dārgumu glabātavu, daudzu gadsimtu pētījumu un izsmalcinātu vingrinājumu iznākums, varēja pastāvēt tik ilgi, kamēr mēs nebijām gatavi pieļaut tādas lietas esamības iespēju? Es nerunāju par “Austrumu brīnumiem”, ko saprot kā kaut ko vidēju starp šamanismu un galda spiritismu,- to, ko Šahs noraida kā “muldēšanu, drebuļus un šausmas”. Ceļotāji uz mistiskajiem Austrumiem ir bijuši vienmēr. “Sakiet man, Skolotāj, kas ir Noslēpums?”, “Ak, tu gribi Noslēpumu, dārgais bērns, vai ne? Labi, pastāvi nedēļu uz galvas, atkārtojot, lūk, tādu mantru… . ” Tomēr arī tie no mums, kuri ir pūlējušies tuvoties sūfismam caur to, kas mums ir piedāvāts Rietumos, gandrīz vienmēr ir nonākuši līdzīgā stāvoklī un mums ir nācies to pāraugt – pāraugt mūsu domāšanas aizspriedumainību. Tas, ko atrodam Austrumos, nav ne burvestības, ne mistika, bet attieksme pret cilvēci gan kā pret personām, gan kā pret organisku (holistisku) veselumu, – attieksme, kura savas jēdzieniskās un sasniegumu izsmalcinātības ziņā tālu pārsniedz mūsu zinātņu robežas.
Kā tas ir noticis?
Viens cēlonis ir tajā, ka mūsu kultūra varbūt nav tik attīstīta un atvērta jaunām idejām kā mēs iztēlojamies. Cilvēki, kuri nāk no ārienes attiecībā pret mūsu sabiedrību, ir vērtīgi ar to, ka ienes sabiedrībās apredzību un spriež par mums savādāk, neraugoties uz sākumā sastapto pretestību.
Par mums runā, ka esam iespīlēti, un dažādā sakarā. Tagad mēs bez grūtībām runājam par Rietumu augstprātību, mēs sākam aptvert savu aprobežotību. Bet tā ir lēna norise, jo mums nākas cīnīties, gadījumā ar Vidējiem Austrumiem unVidusāziju, ar gadsimtiem ilgi potētu aizdomīgumu pret baisajiem saracēņiem. Tas ir smieklīgi ietekmējis un turpina ietekmēt mūsu kultūru; – sākot ar paviršību un fanātismu attiecībā pret Islāmu līdz tādai, lūk, lietai: izrādās, ka zīmes, kuras lieto planētu – Marsa,Venēras, Merkurija utt.- apzīmēšanai astroloģijā – nav nekas cits kā arābu valodas burti, kurus viegli atpazīst arābu valodas zinātāji. Bet mēs tām pierakstām brīnumainu izcelsmi. Niecīgs piemērs, pat absurds, no milzīgas neizpētītas jomas. Bet kāpēc tā netiek pētīta?
Mēs varam turpināt burkšķēt par Rietumu pašapmierinātību, bet šī lūk ir vēl viena joma, kurā ar to sastopamies. Šahs kā piemēru uzrāda mūsu pārliecību, ka mēs, rietumnieki, esam noteiktu psiholoģijas ideju pētniecības pirmsācēji. Bet Freida un Junga “atklājumus” var atrast pie El Gazali un Ibn al-Arabi, kuri ir miruši divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā, kā arī pie citiem tā laika dižiem domātājiem. (Jungs ir atzinis, ka ir lielu pateicību parādā Austrumiem. Vai nav dīvaini, ka viņa skolnieki neizrāda interesi par to, kas tur vēl varētu būt?) El Gazali ir daudz rakstījis par aizspriedumiem; sūfiju skolotāji gan tajos laikos, gan tagad ir nodarbojušies ar cilvēku atbrīvošanu no iepotētām sabiedriskām un reliģiozām mācībām. Kas ir noticis ar visām šīm īpašajām zināšanām? Tās sāk lietot. Tās ir apguvuši prāta, dvēseles, ķermeņa dziednieki; tās tiek strukturētas, attīstītas… Bet mēs Rietumos esam no tā atgriezti – joprojām atgriezti – un būsim tādi, kamēr nesasniegsim gatavību nopietni apdomāt savus apziņas ceļus.
Vēl kāds piemērs: mēs runājam par mūsu (angļu) valodas daudzveidību un bagātību. Tomēr īstenība ir tāda: angļu valoda ir noplicināta, tajā pietrūkst vārdu un jēdzienu, kuri ir vajadzīgi. Katrs rakstnieks, kurš ir pūlējies aprakstīt noteiktas norises un pārdzīvojumus, ir ar to sadūries. Pastāv paņēmieni, kā šīs grūtības apiet – viens no tiem ir analoģija – bet problēma paliek. Riekšava nožēlojamu, izsmērētu terminu – neapzinātais, dvēsele, gars, kolektīvais neapzinātais, virsapziņa, ego, superego, Tas, paranormālais, ekstrasensora uztvere, pārdabiskais – un pēkšņi visai drīz tu iestiedz smiltīs. Tu nevari šos vārdus lietot “svaiga” pārdzīvojuma, jaunas idejas izteikšanai, jo katrs velk aiz sevis nevēlamas saites, asociācijas. Tomēr citas valodas tik nabadzīgas nav, to vārdi nav tik pārslogoti. Nē tas nav mēģinājums noniecināt angļu valodu vai citu valodu sacildināšana šajā nolūkā, bet aicinājums apjēgt: ja ir ārkārtēja vajadzība pēc kaut kā, tad tas visdrīzāk, arī radīsies. Es uz to ceru. Tomēr tikt uz priekšu ir grūti. Es neesmu valodniece, maigi izsakoties, bet pat mana paviršā iepazīšanās, piemēram, ar persiešu valodu uzrāda mūsu neticamo nabadzību. Persiešu valoda ir tādas kultūras valoda, kurā noteikti garīguma veidi ir bijuši apgrozībā gadsimtiem. (briesmoņu, kā Homeini, parādīšanās nemazina teiktā nozīmi). Mani draugi, kuri pēta “primitīvas” kultūras un zin Amerikas indiāņu vai kādu Āfrikas kopienu valodas, runā, ka arī tām ir pietiekami jēdzienu, kuru mums nav. Mūsu valoda, iespējams, ir labākais rīks tehnisku norišu aprakstam, kamēr ar tiem saprot mehāniskus, bet, tiklīdz nonākam līdz robežai ar garīgo darbību … .
Pastāv vēl viens Himalaju augstuma šķērslis, kuru vienkāršoti iezīmēsim. Lūk, jau 2000 gadus Rietumi ir baisas tirānijas – kristīgās reliģijas jūgā. (Es apzinos, ka te lasītājs pasmaidīs, izklaidīgi ieprātojot: “Nu, tas jau ir deviņpadsmitais gadsimts.”) Bet no vēsturiska redzespunkta tas ir pavisam nesen. Esmu sastapusi cilvēkus, kuri ir nonākuši domstarpībās ar garīdzniekiem, kad vēlējušies tikai attekties no pārliecības un dogmām par labu agnosticismam. Viņus ir atstājušas sievas un vīri, viņi ir zaudējuši darbu, bijuši pakļauti izstumšanai no sabiedrības, no viņiem ir atteikušās ģimenes – un viņi ir devušies uz kolonijām. Tur es, bērns būdama, esmu viņus satikusi. Mūsdienās garīdznieki izskatās labvēlīgi, lādzīgi: pa pusei sabiedriska darbinieka, pa pusei sirsnīga drauga izskatā; viņi ar mērķtiecīgām uzslavām ievirza cilvēkus uz domu, ka viņiem ir jāpiedzimst no jauna vai jākļūst par kaut kā daļu vai kaut ko tādā garā. Tomēr 2000 gadus mums ir bijuši uzvilkti cietumnieku krekli, un pat niecīga nepakļaušanās ir tikusi bargi sodīta. Lutera nepakļaušanās ir bijusi ierobežota. Viņš ir teicis: “es pastāvu uz tiesībām runāt ar Dievu tieši, bez garīdznieku starpniecības.” Viņš nav teicis : “Gadu tūkstošiem gadu šajā pasaulē ir bijuši cilvēki, kuri ir pārvaldījuši tādus paņēmienus, zināšanas, ar kurām palīdz tiem, kuri ir pietiekami gatavi, lietot šos rīkus tāda prāta un gara stāvokļa sasniegšanai, par kādu garīdznieki neko nav zinājuši.” (Šajā vietā man ir jāpaskaidro, ka sūfisms cienī visas reliģijas, apgalvojot, ka katras būtībā ir Patiesība. Bet reliģija ir (kļuvusi) tirāns, labvēlīgs vai ļauns, kuru ir jāatmasko.) Es vēlētos zināt vienu lietu: kā tas var būt, ka mēs, mūsu zinātnieki, saprotot, ka mūsu kultūra divus gadu tūkstošus ir atradusies noteiktu iepotētu mācību ietekmē, nepētām šo ietekmi uz mūsu apziņas norisēm? Tas, ka tāda ietekme pastāv, kļūst acīmredzams, kad sāc šajā virzienā domāt. Tas ir kaut kāds aizliegums, tabu; nedrīkst apgrūtināt garīdzniekus ar noteiktām pārdomu tēmām, piemēram, ko tad īsti Jēzus un viņa sekotāji ir domājuši īstenībā (jo sūfiji apgalvo, ka Jēzus ir bijis viens no īstajiem cilvēces Skolotājiem, kura vēstījumu ir sabojājušas iestādes); šis aizliegums ir iesūcies pašā mūsu prātu vielā, neļaujot mums atsevišķos virzienos raudzīties.
Un šis “nedrīkst” var darboties zinātnieku prātos tikpat stipri, cik jebkuru pārējo cilvēku prātos.
Tas, ko es vienkāršoti un tāpēc ne pilnīgi atbilstoši šeit iezīmēju, tā ir bloku un traucēkļu virkne, kas pielīdzināma garīgam cietumam. Un lūk, sūfiji apgalvo, ka mēs tādā cietumā dzīvojam, un ka viņu rūpe ir apgādāt mūs ar visu nepieciešamo mūsu atbrīvošanai. Visi mēs esam atkarībā un to bez pūlēm un ātri vienmēr paziņojam, bet, varbūt, pamazām sākam arī iegūt spēju pateikt, ka ar to nepietiek, lai ieraudzītu, kādā veidā.
Ja vēlamies pietuvoties sūfijiem un viņu uzskatiem par dzīvi, tad nāksies kaut kad norīt tādu nepatīkamu lietu, ka viņi uzskata mūs par atpalikušiem, neattīstītiem, maz zinošiem un primitiviem ar “aizkritušām” ausīm tajās jomās, kurās mūsu nākotnes labad ir svarīgs atvērts saprāts.
Tomēr Šahs ārkārtigi pacietīgi atbild uz jautājumiem, kurus viņam uzdod, un turpina gaidīt un cerēt, kad jautājumi kļūs jēdzīgāki, izsmalcinātāki, dibināti uz labākām zināšanām un labāku pašapjēgu.
Viņš saņem tūkstošiem vēstuļu no visām vietām, jo ir vienādā mērā gan Austrumu, gan Rietumu cilvēks, un par sūfiju ceļu jautā cilvēki no Afganistānas līdz Kalifornijai. No šiem jautājumiem Šahs ir sastādījis šo grāmatu, kura ir tik piesātināta ar derīgiem viedokļiem un zināšanām, ka lielākais, ko varu izdarīt, – ir piesaistīt uzmanību idejām, kuras var kļūt par derīgiem sākumpunktiem.
UZMANĪBA. Šahs tai ir veltījis veselu nodaļu, tik nozīmīgu viņš to tur, un tik nevērīgi mēs esam pret uzmanību. Mūsu sabiedrībā mēs neesam mācīti, ka uzmanība ir tikpat noteicoša kā pārtika, bet mēs turpinām klupt, kad meklējam veidus, kā remdēt kārības tā vietā, lai iemācītos apgādāt sevi ar vajadzīgo mierīgi un ar veselu saprātu. Mēs nesaprātīgi badinām sevi, iestāstot sev, ka meklējam Dievu vai Mīlestību, vai Kalpošanu, bet neesam iemācīti pamanīt, ka mūs virzošie spēki atrodas citos cilvēkos, un tie ar mums manipulē un izmanto mūs. Kad šis mehānisms nokļūst mūsu uzmanības redzes lokā, un mēs sākam to pētīt, tad iznākums ir tāds, it kā no parastās dzīves nokrīt aizkars, un mēs kļūstam brīvāki savā rīcībā un izvēlē.
ZINĀŠANAS, ”DIEVS” KĀ PRECE. Pieradināti pie komercijas, pie dabūšanas, gribēšanas, tirdzniecības, pirkšanas, pārdošanas, mēs tādā veidā aplūkojam visas lietas, ieskaitot arī to, ko piedāvā Šahs. Bet “augstākā apjēga” nav pirkšanas-pārdošanas lieta.
LITERATŪRAS IZMANTOŠANA. Šajā ziņā Šahs ir revolucionārs. Sūfiji lieto daudz paņēmienu, kamēr mēs iedomājamies, ka ir tikai viens. Mūsu mācības skolās un koledžās ir dibinātas uz vienkāršotām idejām, kuras nerēķinās ar ik stundas mainīgo cilvēka prāta stāvokli. Mēs te Rietumos prasām standartproduktu, saka Šahs: jā, to mēs vērtējam augstu. Bet vienveidīga masu produkcija nav tas, kas interesētu viņu un viņa līdzbiedrus, kuri māca īpatņus ar īpatniem paņēmieniem.
CILVĒKU GRUPAS UN GRUPU DINAMIKA. Psihologi šo lietu tiešām pēta nopietni, tik izšķiroši nozīmīga tā ir mūsu sabiedrībai un visām mūsu organizācijām. Te Šaham ir, ko piedāvāt; cilvēku grupa ir tas, ar ko strādā sūfiji, un viņu dzīves gudrība tālu pārsniedz to, kam esam pietuvojušies mēs.
JUTELĪBA, EMOCIONĀLISMS. Šahs bez šaubīšanās apgalvo, – visur saniknojot reliģiju piekritējus, – ka gandrīz viss tas, ko mēs iedomīgi saucam par “reliģiju”, “augstākām jūtām”, “noslēpumainu pieredzi”, nav nekas vairāk kā jutelība. Mums ir iemācīts, ka ir jūtas un saprāts, bet nav iemācīts, ka bez tā ir vēl kas, atšķirīgs no abiem.
IEDOMU, ILŪZIJU ATMASKOŠANA.
Iedomas ir reliģiju, kultu, sektu,”Dieva” izmantošana valdonīgu dziņu apmierināšanai, kopības tieksmes apmierināšanai, ģimenes un seksa aizstāšanai.
Kās atpazīt viltus skolotājus un pašnosauktus sūfijus. To skaits strauji aug, un tie maldina nelaimīgus cilvēkus, kuri varētu pasargāties no tiem, lietojot nedaudz saprātīgas domāšanas kopā ar veselo saprātu.
No mūsu ikdienas ir izkrituši daudzi vārdi un jēdzieni. Lasot šo grāmatu, mums liek atzīt, ka mūsu zinātniski vērstajai materiālistiskajai kultūrai tādi vārdi kā LEPNUMS, ALKATĪBA, MĪLESTĪBA, ELKDIEVĪBA, ŽĒLSIRDĪBA pārvietojas uz tādām jomām ko dēvē par “reliģiju”, ”ētiku”. Šahs dod tiem jaunu dzīvību, attīra no jutelības un nenoteiktām sajūtām un ieved tās no jauna lietošanā kā rīkus.
Atmetiet “kāpēc” un meklējiet “kā” – ir novēlējis kāds sūfijs, pazīstams pētnieks Ričards Bārtons. Nu ko, šī grāmata ir par to, kā mēs kopīgi un atsevišķi varam mācīties aplūkot sevi un mūsu iedibinājumus savādāk. Un ja tas, ko tā mums māca, negaidīti un dažkārt noved mūs apjukumā, arī tas ir dižās tradīcijas daļa.
Dorisa Lesinga (Doris May Lessing), 2007.gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā.
Gara dāvanas 