Vai Kristus mācīja jaunu reliģiju? Svami Abhedananda

(Kristieši, lūdzu nesabozīsimies no virsraksta vien. Ja kristietība nav tikai burbulis, un ja tā nav savas inerces izskrejā, tad nopietns, varbūt vecāka, drauga vārds un īsts pamatojums ir pateicības vērts. Un nesakiet, ka nepieķerat sevi pie domas, ka kaut ko tādu jau bijāt jautuši. -I.L.)

Jēzus Kristus mācība nelīdzinās mūsdienu ortodoksālajai kristietībai, nedz tā ir bijusi līdzīga ebreju tautas ticībai. Viņa reliģija ir bijusi ar lielu atkāpi no judaisma gan pamatidejās, gan ideālos, kā arī ideālu sasniegšanas veidā. Tā ir bijusi daudz vienkāršāka pēc formas un daudz cildenāka pēc būtības.

Reliģijai, ko mācījis Kristus, nekad nav bijušas dogmas, kredo, sistēmas, nedz teoloģijas. Tā ir bijusi reliģija bez priesteriem, bez ceremonijām, bez rituālu vai pat striktas jūdu likumu ievērošanas.
Tāpat kā Buda Indijā sacēlās pret ceremonijām, rituāliem un Brahminu priesteru varu un ieviesa vienkāršu dievkalpošanas veidu un sirds reliģiju, tā ebreju vidū Jēzus no Nācaretes sacēlās pret judaisma priesteru varu apmēram piecus gadsimtus pēc Budas. Jēzus redzēja ebreju ētikas un ideālu nepilnības un priesteru samaitātību un liekulību. Viņš vēlējās labot šīs zemes reliģiju un izveidot vienkāršāku un skaidrāku dievkalpošanas veidu Visaugstākajam, kas balstītos vienīgi uz sirds izjūtām, nevis uz likuma burtu.
Jēzus Dievs nebija nežēlīgā un atriebīgā Israēla nama cilšu dievība; Viņš bija Vispārējais Gars. Viņš nav līdzinājies mūsdienu ortodoksijas tirāniskajam saimniekam, kas nogalē, nolād vai saudzē cilvēkus atkarībā no saviem untumiem, Viņš ir bijis mīlošs Tēvs. Jēzus dievkalpojums nav sastāvējis no ceremonijām, bet ir bijusi tieša saziņa starp viņa dvēseli un Tēvu bez priesteru starpniecības. Ideja par Dievu kā “Debesu Tēvu” tomēr nebija Jēzus Kristus radīta, kā parasti tic mūsdienu kristieši; tā ir pastāvējusi ziemeļu Palestīnas reliģiskajā vidē kā helēņu ietekmes sekas, Jupitera, grieķiski “Zeus-pitar”, sanskritā “Dajus-pitar”, kas nozīmē “Debesu Tēvs” un tādējādi “Visuma Tēvs”, pielūgšanas ietekme. Jupitera pielūgšanu ir Babilonijā un ziemeļu Palestīnā iedibinājis Antiochus Epiphanes starp 175. un 163. gadu pirms Kristus. Lai gan ortodoksie ebreji ir pretojušies šim jauninājumam, tomēr farizeju vidū ir bijis daudz brīvāk domājošu ebreju, kam šī ideja ir patikusi, kas to ir pieņēmuši un sludinājuši.
Ir bijis kāds izcilākais no ebreju priesteriem, visu uzskatīts par patiesu skolotāju, Jēzus priekštecis, kurš ir bijis lielā cieņā ebreju farizeju sektā un ir ieaudzinājis šo ticību uz žēlsirdīgu un tēvišķīgu Dieva raksturu. Viņa vārds ir bijis Rabbi Hillel. Talmuds (ebreju likumu un tradīciju krājums) par šo babilonoešu skolotāju runā kvēliem vārdiem, apgalvojot, ka tas ir nākošais aiz pravieša Ezras. Tas ir bijis Hillels, kurš pirmais ir sludinājis Zelta likumu (Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait ari jūs viņiem. Mateja 7:12) starp ebrejiem. Viņš ir pavadījis daudz laika meditācijās un studijās un ieteicis tādus vingrinājumus arī saviem mācekļiem. Hillels ir miris, kad Jēzum ir bijuši aptuveni desmit gadi.
Tā mēs redzam, ka ideja par Dieva Tēvišķo dabu uz Jēzus laiku ir pastāvējusi ziemeļu Palestīnā, un to tautai ir sludinājis Rabbi Hillels. Vēl vairāk, tajā pat laikā Aleksandrijā Filo un citi ebreju neoplatonisti ir mācījuši Dieva tēvišķo dabu un vienpiedzimuša Logosa jeb Vārda, tas ir, Dēla jēdzienu. Gan Dieva Tēvišķība, gan Vārds kā Dēls ir bijuši pazīstami grieķiem un citām āriju tautām, īpaši Senās Indijas indiešiem. Jēzus no Nācaretes ir paņēmis šo dižo āriju ideju un uzsvēris to daudz stiprāk kā jebkurš no viņa priekštečiem Palestīnā.
Tajā laikā, kad Jēzus parādījies Galilejā, reliģiskā vide tur ir bijusi piesūkusies ar persiešu mācībām, helēņu idejām, pitagoriešu idejām un esēņu priekšrakstiem. Terapeiti, himnosofisti un Indijas budisti. Galileja tajā laikā ir kvēlojusi reliģiskā entuziasma ugunī, sociālas un politiskas nevienprātības karstuma iededzinātā. Ebreji jau ir bijuši sadalījušies trijās galvenajās sektās, saducejos, farizejos un esēņos. Katra no tām ir pūlējusies gūt pārsvaru un varu pār citām. Saduceji ir bijuši konservatīva un aristokrātiska šķira, kamēr farizeji un esēņi ir bijuši būtiski liberāli. Tas ir bijis lielu nemieru, intrigu, sacelšanos, dumpju un karu laiks. Tādi laiki dabiski iededz tautas sirdī patriotisma uguni un spiež tās cilvēkus kļūt darbīgiem katrā iespējamā veidā.
Neveiksmes un posts, kas gūlies uz Izraēla pēctečiem, licis tiem atcerēties Jahves solījumus, kas viņiem nodoti caur praviešu rakstiem, un spiedis tos meklēt pārdabisku palīdzību šo solījumu piepildījumam. Izraēla dēlu nepārvaramā lepnība – ka tie ir Jahves, vienīgā patiesā Dieva – viņu valdnieka un vadītāja – “izredzētā tauta”, uzbudināja viņu prātus ar cerību, ka caur Jahves pārdabisko spēku tiks atjaunota viņu dižo senču valsts; ka parādīsies Dāvida namam piederīgais kā (svaidīts) mesija, sēdīsies tronī un apvienos divpadsmit ciltis zem sava sceptera un pārvaldīs tos mierā un uzplaukumā. Tāds bija pirmais Mesijas jēdziens, kas vienmēr stāvēja ebreju prātos. Tā bija galvenā (viņu) dzejnieku un praviešu tēma, kuri dzīvoja Babilonijas trimdā.
Ebreju augstākais ideāls bija Izraēla nama slava un Jahves dēlu pasaulīgā bagātība. Ar “Messiah” tie nedomāja pasaules garīgu glābēju. Šā jēdziena kristīgā ideja par savu rašanos ir pateicību parādā zoroastriešu gaidāmā Mesijas Sošijantas jēdzienam, kurš, saskaņā ar Ahura-Mazdas (abstrakts un pārdabisks Dievs, neradīts Radītājs) solījumu, parādīsies tiesas dienā, iznīcinās Ahrimana (ļaunuma gars) ļauno ietekmi un atjaunos pasauli. Farizeji šo ideju bija pieņēmuši, kamēr ortodoksie ebreji to noraidīja.
Kaut gan Jēzus prāts, ja ticam sinoptiskajiem (Mateja, Marka un Lūkas) evaņģelijiem, nav bijis brīvs no jūdu māņticīgajiem ticējumiem un tā laika tautas tradīcijām, kaut gan viņš ir pieņēmis zoroastriešu “gaidāmā Mesijas” jēdzienu un to, ka pasaules gals ir nenovēršams, kā arī persiešu idejas (kuras judaismā nepastāvēja pirms Babilonijas Gūsta) par pasaules atjaunošanu, par dvēseles nemirstību, par mirušo atdzimšanu, par tiesas dienu, par ļauno sodīšanu un krietno pestīšanu; kaut gan Jēzus un farizeji ticēja persiešu debesu un elles un velna jēdzieniem un redzēja daudzus eņģeļus paceļoties un nolaižoties pār savu galvu, – tomēr viņš ir uzskatījis, ka Dieva valstība ir garīga valstība, ka tā valstība ir viņā pašā; viņš sajuta Tēva klātbūtni sevī un aicināja savus mācekļus izjust to pašu. Jūdi ar Jahves Valstību saprata šīs pasaules valstību un Izraēla nama labklājību.
Bet Jēzus šo ideālu garīgoja un mācīja krietnuma un taisnības varu; nevis tautu savstarpējo nesaskaņu varu, bet miera un mīlestības valstību. Jēzus sludināja šo ideju tautā tādā pat veidā kā Buda paziņoja, ka viņš ir nācis izveidot miera un mīlestības un krietnuma valstību uz zemes. Buda neizmantoja nosaukumu “Dieva Valstība”, bet izvēlējās “taisnības, miera un mīlestības valstība”. Jēzum bija jāizmanto agrākais nosaukums, jo tas bija dzīvs apkārtējo cilvēku prātos.
Šīs miera un mīlestības valstības idejas vismaz divus gadsimtus pirms kristietības laikmeta ziemeļu Palestīnā bija izplatījuši budistu misionāri. Tas ir patiešam labi zināms fakts, ka miera, labas gribas un mīlestības evaņģeliju Sīrijā un Palestīnā ir sludinājuši budistu mūki apmēram divus gadsimtus pirms Kristus. To ietekme visdziļāk ir bijusi jūtama jūdu sektā, kas saukta par esēņiem jeb terapeitiem, sektā, pie kuras pēc daudzu zinātnieku uzskata ir piederējis Jēzus pats. Ir interesanti pamanīt līdzību starp esēņiem un budistiem. Arī budisti ir saukti par Teraputta, sanskrita Pali formā Sthiraputra, kas nozīmē Sthiras jeb Theras, skaidrā, gaišā un pasaules neuzbudinātā, dēlu. Thera ir bijis viens no Budas vārdiem. Šiem cilvēkiem ir piemitušas spējas dziedināt cilvēkus.
Indijas vēstures lasītāji zina, ka 249.gadā pirms Kristus Ašoka Lielais, valdnieks budists, ir padarījis budismu par Indijas valsts reliģiju un izsūtījis misionārus uz visām pasaules daļām, kuras viņš tolaik zinājis, lai sludina Budas evaņģeliju. Viņš ir izsūtījis misionārus no Sibīrijas līdz Ceilonai (Sri Lankai) un no Ķīnas līdz Ēģiptei. Šie misionāri ir sludinājuši budisma mācību ne ar asinsizliešanu un zobenu, bet ar svētības un labās gribas un miera izplatīšanu, kur vien tie gāja. Ašoka laikā ir uzrakstītas viņa pavēles un akmens uzraksti. Viens no šādiem ediktiem min piecus grieķu valdniekus, Ašoka laikabiedrus, – Sīrijas Antiohu, Ēģiptes Ptolemaju, Maķedonijas Antigonu, Kirēnas Magas, Epiras Aleksandru. Šis edikts stāsta, ka Ašoks ir ar šiem valdniekiem un budistu misionāriem viņu valstīs izstrādājis mācību līdzekli, lai sludinātu Budas evaņģeliju. “Gan pie mums, gan ārzemēs” saka Ašoka, “visur cilvēki seko dievu Iemīļotā mācībai, visur, kur tā sniedzas.” Mahafijs, kristiešu vēsturnieks, saka: “Budistu misionāri sludināja Sīrijā divus gadsimtus pirms Kristus mācības (,kam ir tik daudz kopīga ar Budas mācību), un tas ir bijis dzirdams ziemeļu Palestīnā”.
Šo budistu mūku darbība šajās vietās nepalika bez augļiem. Tie turpināja caur līdzībām sludināt reliģijas augstos ideālus no paaudzes uz paaudzi. To kopienas, saistītas celibāta dzīvē, kas nebija jūdu paraža, auga cauri laikam, nepiederošajiem pievienojoties viņu rindām. Pat Aleksandrijas jaunplatonists Filo, kurš bija Kristus laikabiedrs, savos rakstos vienu vai divas reizes piemin Indijas himnosofistus jeb budistus un saka, ka esēņu skaits tajā laikā ir bijis ap četriem tūkstošiem. Esēņu mācības, to dzīves veids un to kopienu zvēresti uzrāda budistu misionāru darba augļus divos gadsimtos tieši pirms Kristus dzimšanas. Plīnijs saka: “Esēņi dzīvo Nāves jūras rietumu krastā. Tie ir eremītu (askēti, garīgu mērķu dēļ pašdisciplinēti) klans – īsts brīnums starp visiem pasaulē, bez nevienas sievietes, bez mājas dzīves priekiem, bez naudas un palmu sabiedrotie”. Ja lasām Jāzepu, mēs atrodam, cik augstu to dienu esēņi ir cienīti.
Viena no īpašām esēņu praksēm ir bijušas “šķīstīšanās peldes”, kas ir bijušas arī budistu mūku īpatnība. Jāņa Kristītāja dzīve ir bijusi tipiska budistu mūka dzīve. Taisni kā budisti, esēņi ir cēlušies pirms saullēkta un veikuši rīta lūgsnas, nostājušies pret sauli uz austrumiem. Darbā tie gājuši ar rītausmu. Zemkopība, lopkopība, biškopība un citi miermīlīgi arodi ir bijuši viņu ikdienas nodarbības. Pie darba viņi ir palikuši vakarā līdz vienpadsmitiem, tad gājuši uz peldi, uzvilkuši balta lina drānas un ēduši vienkāršus augu ēdienus. Esēņi ir atturējušies no gaļas un vīna. Tie ir valkājuši arī ādas priekšautus kā budistu mūki. Klātpienācēji esēņu kārtai ir uzņēmušies svinīgu zvērestu godāt Dievu, būt patiesi viņa sekotāji, nekaitēt nevienam nedz no sava prāta, nedz pēc citu rīkojuma, nesaistīties ar nekrietno, atbalstīt cildeno, vienmēr būt uzticamam visiem, vienmēr mīlēt patiesību, sargāt savas rokas no zagšanas un savu dvēseli no nešķīsta guvuma. Ir bijuši daži, kas pievienojušies kārtai pēc laulības dzīves.
Īrnests Renans (Earnest Renan) saka: “Esēņi ir līdzinājušies brahmanisma Guru (garīgajiem skolotājiem)”. “Tiešām”, viņš jautā, “vai te nevarētu būt attāla Muni (svēto mūku) ietekme”? Saskaņā ar Renanu: “Babilonija kādu laiku ir kļuvusi par īstu budisma centru. Boudasps (Bodhisattva, cits Budas vārds) ir bijis cienīts kā vieds haldietis un Sabaisma dibinātājs, kas atbilstoši vārda izcelsmei nozīmē “Baptisms””. Viņš saka arī: “Visādā ziņā mēs varam pieņemt, ka daudzi no Jāņa (Kristītāja), esēņu un jūdu garīgo skolotāju izsenajiem (garīgajiem) vingrinājumiem ir cēlušies no tolaik pastāvējušas, bet pēdējā laikā (atkal) pārņemamas tālo Austrumu ietekmes” – domājot Indiju. Tā mēs varam izprast, ka ir bijusi netieša budistu mūku ietekme uz Jēzus prātu caur esēņiem un īpaši caur Jāni Kristītāju.
Lai arī Jēzus nekad nav izlicies par pasaules radītāju, nedz grasījies to pārvaldīt, tomēr sekotāji ir viņu dievinājuši un mīlējuši kā Mesiju; un vēlāk ap kristīgās ēras trešā gadsimta beigām ceturtā (Jāņa) evanģelija autors ir viņu apzīmējis ar “Vārds” jeb Filo ar “Logos”. Spriežot no sinoptiskajiem evaņģelijiem ideja par pasaules gala tuvošanos un taisnības valdīšanu un Dieva valstību ir tik stipri augusi Jēzus prātā, ka tas acīmredzot ir viņu spiedis domāt, ka viņam – sava Tēva Dēlam un tuvam draugam – ir jābūt Dieva norādījumu izpildītājam, un ka caur viņu ir jāiedibinās šādai Taisnības un Dievišķības valstībai. Šāda doma pakāpeniski ir vedinājusi viņu ticēt, ka, tā kā viņš ir Dieva Dēls, viņam būtu jābūt Vispārējam Pārveidotājam, un ka viņš ir dzimis iedibināt Dieva Valstību.
Tomēr Jēzus reliģijas pamatprincipi ir bijuši šķīstība, pašaizliedzība, vara pār kaislībām, atsacīšanās, neatkarība no bagātības un pasaulīgajām lietām, dedzīga ticība, piedošanas spēja un pretinieka mīlestība, un dvēseles vienība ar “Debesu Tēvu”. Viena savas publiskās garīgā skolotāja dzīves gada laikā Jēzus saviem mācekļiem ir mācījis šīs pamatidejas un rādījis tiem to praktizēšanas veidu ar savu dzīvu piemēru. Bet visas šīs dižās ētiskās un garīgās mācības, uz kurām ir dibināta Jēzus reliģija, ir praktizējuši budistu priesteri Babilonijā un Sīrijā apmēram trīs gadsimtus pirms Kristus, un Indijā tās ir mācītas vēl pirms gadsimtiem. Šīs pašas idejas ir audzinājuši Vēdu viedie, Vedantas filosofi un pēc tam Avatari jeb Dieva iemiesojumi, kā Rama, Krišna, Buda (547.g.pr.Kr.) Sankara, Čaitanja, Nanaka, un arī Ramakrišna deviņpadsmitajā gadsimtā. Ja mēs aplūkojam šo cilvēku dzīves, atrodam, ka, tāpat kā Jēzus, katrs no viņiem ir dzīvojis šķīstu, neaptraipītu un nesavtīgu atsacīšanās dzīvi, vienmēr mīlot cilvēci un darot labu citiem.
Tie, kas ir lasījuši Budas mācības, zina, ka Jēzus ētiskā mācība šķiet kā atkārtojums no tā, ko ir mācījis Buda. Tie, kas ir lasījuši Bhagavad Gītu (Debesu Dziesmu), atcerēsies, ka Krišnas mācības ir bijušas sirds skaidrība, nesavtība, vara pār kaislībām, atsacīšanās, mīlestība uz pretiniekiem, piedošanas spēja un dvēseles vienības ar Tēvu īstenojums. Īsi sakot, Kristus reliģiju pirms viņa ir mācījis Buda un Krišna Indijā. Tāpat kā Jēzus Kristus, Krišna ir Bhagavad Gītā teicis: “Es esmu ceļš. Sekojiet Man un pielūdziet vienu Dievu. Es pastāvēju, pirms pasaule bija radīta. Es esmu visa Valdnieks”. Un vēl: “Noliekiet reliģiskās formalitātes, nākiet pie Manis, sekojiet Man, ņemiet patvērumu Manī. Es atbrīvošu jūs no grēkiem un došu jums mūžīgu mieru. Nebēdājiet”.
Bet lai arī Jēzus Kristus nemācīja jaunu reliģiju, tomēr viņš nāca to īstenot un ne graut. Viņš deva jaunu dzīvību senām patiesībām un ar savu brīnišķīgo personību iedvesmoja tās savu sekotāju prātos.
___________________________________
Svami Abhedananda
Ramakrishna Vedanta Math, Calcutta

http://www.hinduism.co.za/jesus.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s