Stāsta, ka Bahauddīnam Nakšbandam vaicājuši:
— Kāpēc tu nestrīdies ar zinātniekiem? Tas un tas viedais to dara, vienmēr novedot zinātniekus pilnīgā apjukumā un sajūsminot savus mācekļus.
Viņš ir atbildējis:
— Sameklējiet tos, kuri vēl atceras laikus, kad arī es strīdējos ar zinātniekiem, un pavaicājiet tiem. Es vienmēr samērā viegli sagrāvu to pārliecību un viņu iedomātos pierādījumus. Tie, kuri ir bijuši klāt toreizējās neskaitāmajās sanāksmēs, jums par to pastāstīs. Bet reiz cilvēks, gudrāks par mani, teica:
— Tu tik bieži un iepriekšparedzami kaunini mēles ļaudis, ka tajā norisē ir kaut kāda garlaicība. Un tas pamatā ir viss – tas tak neved ne pie kāda mērķa, jo zinātnieki netiek līdz apjēgai un turpina savas kļūdas arī pēc tam, kad ir sasisti.
Viņš piemetināja:
— Tavi mācekļi ir pastāvīgā apbrīnā no tavām uzvarām. Viņi ir iemācījušies par tevi sajūsmināties. Tā vietā viņiem vajadzētu apjēgt tavu pretinieku samērā lielo nederīgumu un nevērtīgumu. Tādā veidā savā uzvarā tu zaudē, teiksim, ceturto daļu.
— Mācekļu apbrīns tiem atņem laiku, kurā tie varētu izprast kaut ko vērtīgu. Tāpēc tu esi zaudējis, pieņemsim, vēl ceturto daļu. Divas ceturtdaļas ir puse. Tev paliek puse iespēju.
— Tas notika pirms divdesmit gadiem. Lūk, kāpēc es zinātniekiem nepievēršu ne savu, ne citu uzmanību. Ne dēļ uzvaras, nedz sakāves.
— Palaikam var uzsist pa iedomīgiem zinātniekiem, lai parādītu mācekļiem viņu tukšumu – kā piesitot tukšam podam. Vairāk darīt būtu gan laika izšķiešana, gan svarīguma piešķiršana intelektuāļiem: tie taču par velti dabūtu tādu uzmanību, kādu noteikti paši nesasniegtu.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 