Par Jamas Ceļu. Garuda Purāna Sarodhara; II nodaļa. No Hindu Svētajiem rakstiem.

(Viedais Suta pārstāsta Višnu norādījumus savam (vimana) vedējam Garudam.)

1. Garuda teica: “Kāds ir ciešanu ceļš Jamas pasaulē? Stāsti man, ak Kešava (”tas, kam ir daudz jeb skaisti mati.” Višnu jeb Krišnas vārds), kā pa to iet grēcinieki.

2. Svētītais Valdnieks teica: “Es pastāstīšu tev par Jamas Ceļu, kas nes lielas ciešanas. Kaut gan tu esi mans pielūdzējs, tu satrauksies, to dzirdējis.

3. Tur nav koku paēnas, kur mirušais varētu atpūsties, un tajā ceļā nav barības dzīvības uzturēšanai.

4. Nekur nav redzams ūdens, ko tas, galīgi izslāpis, varētu iedzert. Kvēlo divpadsmit saules, ak Putns, kā pralajas (pasaules sabrukums kalpas (Brahmas gads = 4320000000 saules gadi) beigās) beigās.

5. Grēcinieku dvēseles tur iet, aukstu vēju caurpūstas, kādā vietā caur vieniem ērkšķiem, citā ļoti indīgu čūsku dzelti.

6. Kādā vietā grēcinieku kož nikni lauvas, tīģeri un suņi, citā dzeļ skorpioni, vēl citā dedzina liesmas.

7-8. Kādā vietā ir baigs mežs ar šķēpiem līdzīgām lapām, kas esot divtūkstoš jodžanas garš un plats, Vārnu, pūču, vanagu, maitu liju, bišu, odu apsēsts, ar meža ugunsgrēkiem, un kura lapas viņu caurdur un plēš.

9. Kādā vietā tas iekrīt slēptā akā, citā nokrīt no ļoti augsta kalna, vēl citā uzkāpj uz nažu asmeņiem un šķēpu smailēm.

10. Vienā vietā viņš paklūp šausmīgā melnā tumsā un iekrīt ūdenī, citā – dēlēm pilnos dubļos; citā – karstās gļotās.

11. Kādā ir karstu smilšu klājiens no kausēta vara; citā kvēlošu dzirksteļu kalns; citā liels dūmu mākonis.

12-13. Dažās vietās ir ogļu krusas, akmeņu un zibeņu krusas, asins dušas, bultu krusas, vārīta ūdens dušas,
Un kodīgu dubļu krusas. Kādā vietā ir dziļi bezdibeņi; citās kalni, kuros jāuzkāpj un ielejas, kurās jānokāpj.

14. Kādā vietā ir piķa melna tumsa, citā gandrīz nepārejamas klintis; vēl citās strutu, asiņu un izkārnījumu ezeri.

15-17. Ceļa vidū to šķērso biedējošā un šaušalīgā Vaitarani upe, kuras skats vien jau iedveš ciešanas, un kuras pieminēšana izraisa bailes.
Simts jodžanas plata, tā ir strutu un asiņu plūsma, nejutīga, ar kaulu grēdām krastos, ar gaļas un asiņu dubļiem,
Bez seklumiem, grēciniekam nepārejama, ar derdzīgām sūnām, pilna ar milzu krokodiļiem un ar briesmīgu putnu bariem.

18-20. Kad upe ierauga grēcinieku tuvošanos, tā izverd liesmas un dūmus, tā mutuļo, ak Tarkšja, kā sviests uz cepešpannas:
Klāta viscaur ar dzeloņainu kukaiņu mākoņiem, milzu maitu liju un vārnu ar dimantcietiem knābjiem apsēsta,
Jūras cūku, krokodiļu, dēļu, zivju un bruņurupuču pilna un ar gaļēdējiem ūdensdzīvniekiem.

21. Ļoti grēcīgi cilvēki, iekrituši straumē, kliedz: “Ak Brāli, ak Dēls, ak Tēvs!” – vaimanājot atkal un atkal.

22-23. Runā, ka badā un slāpēs grēcinieks dzer asinis. Šī upe, asiņu straume, nesot daudz putu.
Ļoti šausmīga, ar stipru rēkoņu, to ir grūti skatīties, tā iedveš bailes, no skata vien grēcinieks ģībst.

24. Daudziem skorpioniem un melnām čūskām klāta, – kas ir tajā iekritis, tam glābiņa nav nekad.

25. Simtiem tūkstošu atvari grēciniekus norauj lejā. Tie uz brīdi tur lejā paliek, tad atkal uznirst.

26. Ak Putns, šī upe ir radīta tikai, lai grēcinieki tajā iekristu. To ir grūti šķērsot un tā nes lielas ciešanas, un tās otrs krasts nav redzams.

27. Tādā veidā pa Jamas Ceļu, kurš ir ar daudziem sāpju veidiem un nes ārkārtīgas ciešanas, iet grēcinieki, raudot un vaimanājot un posta pilni.

28. Cilpām saistīti, daži vilkti ar ķekšiem un durstīti no muguras ar ieroču smailēm, grēcinieki tiek vesti tālāk.

29. Citus velk aiz cilpām, kas izvilktas caur nāsīm vai caur ausīm, vēl citi, mirušu būtņu ar cilpām vilkti, tiek kraukļu knābāti.

30-32. Daži iet pa ceļu, saistīti ar važām ap kaklu, rokām, kājām un muguru, nesot smagu dzelžu nastu,
Un drausmīgo Jamas sūtņu sisti ar veseriem, asinis vemdami, un to visu atkal norīdami,
Vaimanās nožēlodami savas pašu karmas, šie radījumi izsmelti, šausmīgu sāpju pilni, dodas uz Jamas mājokli.

33-34. Un muļķis, tā iedams, sauc dēlu un mazdēlu, nemitīgi kliedzot “Vai manu, vai manu”, nožēlo: –
“Ar lielām nopelnu pūlēm bija sasniegta iedzimšana cilvēkā. To ieguvis, es neveicu savus pienākumus,- ak, ko es esmu nodarījis!

35. Es nedāvāju, neziedoju ugunij, nenožēloju grēkus, negodāju dievības, kā nākas nekalpoju svētvietās; – ak Iemiesotais, labo nu savu sadarīto!

36. Es pienācīgi negodāju Brahminu sapulces, neapmeklēju svēto upi (Gangu); nepakalpoju cildenajiem, nekad nebiju labdarīgs; – ak Iemiesotais, labo nu savu sadarīto!

37. Ak vai, es neraku ūdenskrātuves tuksnesī cilvēku labā un dzīvniekiem un putniem; pat niecīgu atbalstu es nesniedzu govīm un Brahminiem; – ak Iemiesotais, labo nu savu sadarīto!

38. Es nesniedzu ikdienas veltes un nepabaroju govi ik dienas; nenovērtēju Vēdu un Sastru (“likums, grāmata, apcerējums.” Grāmatas ar dievišķu vai saistības uzliekošu varu, kā likumu grāmatas) ieteikumus; neklausījos Purānas, nedz godināju viedos; – ak Iemiesotais, labo nu savu sadarīto!

39. Es nesekoju sava laulātā drauga labajiem padomiem, nesaglabāju uzticību laulātajam; neatmaksāju ar cieņu saviem cienījamiem senčiem; – ak Iemiesotais, labo nu savu sadarīto!

40. Neapzinot savu pienākumu, es nepakalpoju savam laulātajam, nedz pēc viņa nāves gāju ugunī. Palikusi atraitne, es neturējos pie vienkāršības; – ak Iemiesotais, labo nu savu sadarīto!

41. Es nešķīstīju sevi ar ikmēneša gavēni pēc mēness gaitas, nedz veicu pienācīgus ritus. Savu slikto iepriekšējās dzīvēs padarīto darbu dēļ es biju saņēmusi sievietes ķermeni, kas ir lielu ciešanu avots.”

42. Tā nemitīgi vaimanājot, atceroties pēdējo iemiesojumu, gaužoties: “Kādēļ tad es biju ieguvis šo cilvēka stāvokli?” tas dodas tālāk.

43. Septiņdesmit dienas tas iet viens vēja ātrumā. Astoņpadsmitajā dienā, ak Tarkšja, mirušais sasniedz Saumjas pilsētu.

44. Daudz mirušo ir šajā lieliskajā un jaukajā pilsētā. Tur ir Pušpabhadras upe un apburoša izskata vīģes koks.

41. Tajā pilsētā tas dabū atpūtu kopā ar Jamas kalpiem. Tur viņš atceras priekus ar sievu, dēlu un citiem un ir nobēdājies.

46-47. Kad viņš sāk nožēlot zudušo mantību, ģimeni, padotos, visu, kas mirušajam tur piederējis, tad kalpi tam saka:
“Kur tagad ir tava bagātība? Kur tagad ir tava sieva un bērni? Kur ir tavi draugi un tuvinieki? Tu viens pats ciet savas paša karmas sekas, tu muļķi. Turpini vien tā bezgalīgi!

48. Zini taču, ka ceļinieka spēks ir viņa pārtikas krājumos. Tu neesi sapūlējis savu (garīgo) pārtiku, ak Ceļiniek uz Augstāko Pasauli! Tomēr tev ir nenovēršami jāiet pa šo ceļu, kur nevar ne pirkt, ne pārdot.

49. Vai nebiji dzirdējis, ak Mirstīgais, par šo ceļu, kas ir labi zināms pat bērnam? Vai nebiji dzirdējis par to no divkārt dzimuša (augstāko trīs kastu piederīgais), kā ir teikts Purānās?”

50. Tā tam saka sūtņi, un, veseriem sists, tas tiek vilkts cilpās, krizdams un celdamies un skriedams.

51. Te viņš ēd pirmā mēneša rīsu bumbiņas, kuras ir veltījuši viņa dēli un mazdēli savas mīlestības un līdzcietības dēļ, un dodas tālāk uz Sauripuru.
52. Tur ir valdnieks vārdā Džangama, Nāves izskatā. To ieraugot, mirušo pārņem bailes, un viņš nolemj atteikties no jebkādas pretestības.
53. Tajā pilsētā viņš ēd ūdens un barības maisījumu, ko dod triju četrpadsmitdienu (pusotra mēneša) notecēšanas beigās, un tad no šīs pilsētas aiziet.
54. Tad mirušais ātri dodas uz Nagendrabhavanu; un ieraudzījis turienes baisos mežus, tas kliedz savā postā.
55-56. Nežēlīgi vilkts, viņš vaimanā vienā laidā. Pēc diviem mēnešiem tas nomākts pamet šo pilsētu.
Iepriecināts ar rīsa bumbiņām, ūdeni un drānām, ko ziedojuši piederīgie, atkal cilpās vilkts, tas tiek kalpu vilkts uz priekšu.

57-58. Ar trešo mēnesi grēcinieks nonāk Gandharvu pilsētā, un, apēdis trešajā mēnesī ziedotās rīsa bumbiņas, iet tālāk.
Un ceturtajā mēnesī tas sasniedz Šailagamas pilsētu.Tur pār mirušo krīt bagātīga akmeņu krusa.

59. Apēdis ceturtā mēneša rīsa bumbiņas, tas kļūst kaut cik apmierinātāks. Piektajā mēnesī mirušais dodas tālāk uz Kraunčas pilsētu.

60. Palicis Kraunčas pilsētā, mirušais ēd uz piekto mēnesi dotās rīsa bumbiņas un, tās apēdis, iet uz Kurapuru.

61. Kad ir pagājuši piecarpus mēneši, tiek veikta ceremonija uz sesto mēnesi. Viņš paliek, apmierināts ar tajā veltītajām rīsa bumbiņām un krūkām.

62-63. Tur laiku pabijis, trīcošs un ļoti nelaimīgs, atstājis šo pilsētu un Jamas kalpu biedināts,
Tas dodas uz Čitrabhavanu; pār šo valstību valda Vičitra, kas ir Jamas jaunākais brālis.
64-65. Kad mirušais redz tā milzu veidolu, tas bailēs bēg atpakaļ. Tad atnāk viņa priekšā daži zvejnieki un saka:
“Mēs esam ieradušies ar laivu pie tevis, kurš vēlies tikt pāri diženajai Vaitarani upei – ja tava vērtība ir pietiekama.

66-67. Zintnieki, kuri redz patiesību, ir teikuši, ka Vitarana ir velte, un upi sauc par Vaitarani tāpēc, ka to var šķērsot tikai ar veltēm.
Ja tu esi veltījis govi, laiva tev pienāks, ja nē – ne.” To dzirdējis, mirušais izsaucas: “Ak, debesis.”

68. Viņu pamanījusi, upe mutuļo; to redzot, mirušais skaļi kliedz. Grēkpilna dvēsele, kura nav sniegusi veltes, patiesi tajā noslīks.

69. Caurdūruši viņa lūpas ar iesmu, sūtņi uzpeld gaisā un pārnes to pāri kā zivi uz ķekša.

70. Tad, apēdis septītā mēneša rīsa bumbiņas, viņš dodas tālāk. Viņš iet pa ceļu vaimanādams, stipri ciezdams badu.

71. Tuvojoties septītajam mēnesim, viņš dodas uz Bahvapadas pilsētu. Tur viņu iepriecē dēlu veltītais septītajā mēnesī.

72. Izgājis caur šo pilsētu, viņš ierodas Duhkhadas pilsētā. Ceļojot pa gaisu, viņš cieš šausmīgi, ak Putnu Valdniek.

73. Apēdis astotajā mēnesī veltītās rīsa bumbiņas, viņš dodas tālāk. Devītā mēneša beigās viņš ierodas Nanakrandas pilsētā.

74. Ieraudzījis tur daudz cilvēkus kliedzam visādās mokās un ar šļauganu sirdi viņš raud dziļā postā.

75. Pametis šo pilsētu, mirušais, Jamas kalpu baidīts, ar pūlēm desmitajā mēnesī nonāk Sutaptabhavanas pilsētā.

76. Kaut arī saņēmis rīsa bumbiņu veltes un ūdeni, laimīgs viņš nav. Beidzoties vienpadsmitajam mēnesim, viņš dodas uz Raudras pilsētu.

77. Tur viņu iepriecē dēlu un citu vienpadsmitajā mēnesī veltītais, un pus mēnesi vēlāk viņš sasniedz Pajovaršanu.

78. Tur mirušo moka mākoņu armija. Ciešanās viņš gūst Sraddhu (ticība, ko personificē Vēdas un cildina dažas himnas), pirms pagājis gads.

79. Gada beigās viņš dodas uz Šitadhjas pilsētu, kur viņu moka aukstums, simtkārt stiprāks kā Himalajos.

80. Izbadējies un caursalis viņš meklē uz desmit pusēm. “Vai ir vēl palicis kāds tuvinieks, kas noņems manas ciešanas?”

81. Tad kalpi jautā: “Kāda veida nopelni tev ir?” Apēdis gada nogales rīsa bumbiņas, viņš atkal atgūst dūšu.

82. Gada beigās, nonācis Jamas mājokļa tuvumā, sasniedzis Bahubhiti pilsētu, viņš uzreiz atmet ķermeni.

83. Īkšķa lieluma gars, saņēmis mocību ķermeni, aizlido pa gaisu kopā ar Jamas kalpiem, lai atstrādātu savu karmu.

84. Tā sāpīgi ciešās saitēs saistīti iet tie, kuri neveltī dāvanas augstakā ķermenī iemiesotiem, ak Kasjapa.

85. Taisnības Valdnieka pilsētā ir četri vārti, ak Putns, un es aprakstīju tev ceļu uz dienvidu vārtiem.

86. Kā tie iet šo visšausmīgāko ceļu bada, slāpju un izsīkuma nomākti, ir pateikts. Ko vēl tu gribi zināt?”

Translated by Ernest Wood and S.V. Subrahmanyam [1911]


http://www.sacred-texts.com/hin/gpu/gpu05.htm

ВЕДИЧЕСКАЯ КНИГА СМЕРТИ. Гаруда – Пурана Сародхара / пер. с санскрита С.М. Неаполитанского. 2006

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s