Sarunas ar Ogotemmêli. Ievads dogonu reliģiskajos uzskatos. Marsels Griols. Izvilkumi no 1.-3.dienas sarunām

(1948.gadā pirmoreiz publicēts franču antropologu pētījums dogonu ciltī Mali apvidū. Ogotemmêli ir viens no dogonu cilts vecajiem. Skatiet http://www.dogon-lobi.ch/Copie%20(78)%20de%2000yy.htm Neņemos sludināt galavārdu par to, cik lielā mērā mīti nes sākotnēju vēsti, cik patiesi tā var būt uztverta un nodota līdz mums, bet aicinu lasītāju izmantot mītus savu pelēko šūniņu pakustināšanai. I.L.)

Pirmā diena.
… (Ogotemmêli:)

“Dievs jūs sūta!… Dievs jūs sūta! Sveicināti! Kā ar veselību? … Sveicināti! Sveicināti, kas izslāpuši!…Nākat tik iekšā! Patverieties pēc noguruma! Patverieties no saules! …”

Otrā diena.

”Patiesi, kādreiz sievietes ir ņēmušas zvaigznes, lai dotu tās saviem bērniem. Bērni ir caur tām dūruši vārpstiņas un taisījuši grieztavas kā degošus vilciņus, lai skatītos kā griežas pasaule. Bet tā ir bijusi tikai spēle.”

Zvaigznes ir radušās no zemes gabaliem, kurus visumā ir izmētājis Dievs Amma, vienigais Dievs. Tas ir radījis sauli un mēnesi sarežģītā norisē, kas cilvēkam sākumā nav bijusi zināma, bet ir pirmais Dieva izgudrojums, podnieka māksla. Saule īstenībā ir reiz uz visiem laikiem līdz baltkvēlei uzkarsēts pods, kas apvīts ar sarkana vara spirāli astoņos vijumos. Mēness ir tāpat veidots, tikai tā spirāle ir no balta vara. To uzkarsē tikai ceturto daļu no laika. … Mēness nozīme nav liela…
… āfrikāņi ir gaismas, ko izstaro Saules pilnība, radījumi, bet eiropieši ir Mēness gaismas radījumi; no tā nāk viņu nenobriedušais izskats. … Viņš (Ogotemmêli) atstāj tos (eiropiešus) viņu liktenim ziemeļu zemēs. Dievs Amma, rādās, ir ņēmis māla piku, saspiedis to rokās un izsviedis prom no sevis tāpat kā zvaigznes. Māls ir izklājies un nokritis ziemeļos, kur ir augša, un izstiepies līdz dienvidiem, kur ir apakša, kaut gan visa kustība ir bijusi līmeniska. Zeme gul plakana, bet ziemeļi ir augšā. Tā stiepjas uz austrumiem un rietumiem ar atsevišķiem locekļiem kā embrijs dzemdē. Tas ir ķermenis, jāteic, kaut kas ar locekļiem, kas atzarojas no vidus apjomiem. Šis ķermenis, gulot augšpēdus, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem ir sievišķs. Tās dzimumorgāns ir skudru pūznis, bet tās klitors ir termītu pūznis. Amma, būdams vientulīgs, un vēlēdamies dzimumsakaru ar šo radījumu, ir tai tuvojies. Tas ir bijis pirmais visuma kārtības pārkāpuma gadījums. …
Uz Dieva tuvību termītu pūznis (klitors) ir audzis augšup, noslēdzot atveri un izpaužot savu vīrišķumu. Tas bijis tik stingrs kā ceļinieka rīks, un dzimumsakars nav varējis notikt. Bet Dievs ir visvarens.
Tas ir nocirtis termītu pūzni un stājies dzimumsakarā ar izgriezto (bez klitora) zemi. Šī pirmatnējā sadursme ir bijusi nolikta, lai ietekmētu lietu gaitu uz visiem laikiem; no šā kroplā sakara ir radies nevis gaidītie divdzimumu dvīņi (hermafrodīti), bet viendzimuma būtne, Thos aureus jeb šakālis, Dieva grūtību zīme. …
Dievs ir turpinājis sakaru ar zemi-sievu un šoreiz bez kādām neveiksmēm, jo kaitinošā locekļa izgriešana ir novērsusi iepriekšējā traucēkļa cēloni. Ūdens, kas ir dievišķā sēkla, tādā veidā ir varējis nonākt zemes dzemdē, un pareizs vairošanās cikls ir beidzies ar dvīņu piedzimšanu. Tā ir radītas divas būtnes. Dievs tos ir radījis kā ūdeni. Tie ir bijuši zaļā krāsā, pa pusei kā cilvēki, pa pusei kā čūskas (reptīļi). No galvas līdz jostasvietai kā cilvēki, zemāk kā čūskas. To sarkanās acis ir bijušas plaši atvērtas kā cilvēku acis, bet mēles šķeltas kā reptīļiem.To rokas bijušas lokanas, bez locītavām. Ķermeņi bijuši zaļi un viscaur gludi, spīdīgi kā ūdens virsma un klāti ar īsiem zaļiem matiem, veģetācijas un audzelības pazīmi.
Šie gari, saukti par Nummo (Nommo), tādējādi ir bijuši divi vienveidīgi Dieva radījumi, ar dievišķu būtību kā pašam, ieņemti bez nelabvēlīgiem starpgadījumiem un dabiski attīstījušies Zemes dzemdē. To likteņi tos ir paņēmuši uz Debesīm, kur tie ir saņēmuši norādījumus no sava tēva. Nav tā, ka Dievs būtu mācījis tiem runāt, šo nepieciešamo visu būtņu vajadzību, kā tas ir pasaulē; Pāris ir dzimis nevainojams un pilnīgs; tiem ir bijuši astoņi locekļi, un to skaits ir bijis astoņi, kas ir runas zīme. Tiem ir bijusi Dieva būtība, jo radīti no viņa sēklas, kas ir vienlaikus pasaules dzīvības spēku pamats, veids un viela, no kuras izceļas radības kustība un dzīvīgums. Šis spēks ir ūdens, un Pāris ir klātesošs visos ūdeņos; tie IR ūdens – jūras, piekrastes, straumju, vētru ūdens un tas, ko mēs dzeram.
Ogotemmêli lietoja jēdzienus “Ūdens” un “Nummo” bez atšķirības.

“Bez ūdens nav bijis iespējams radīt Zemi, jo Zeme bija mīcīts māls, un tas ir no ūdens (tas ir, no Nummo), ka ir cēlusies tās dzīvība.”…
Zemes dzīvības spēks ir ūdens. Dievs Zemi ir veidojis ar ūdeni. Arī asinis tas ir izveidojis no ūdens. Pat akmenī ir ūdens, jo valgums ir visās lietās.
Bet, ja Nummo ir ūdens, tas ražo arī varu (copper; drīzāk jau metafora, varbūt “tvaiks” saistībā ar copper=vara tvaika katls – I.L.). Kad debesis ir mākoņainas, saules starus pie miglaina horizonta var redzēt kā vielu. Šie stari, ko izdala gari, ir no vara(-tvaika) un ir gaisma. Tie ir arī ūdens, jo uzņem zemes valgmi, kad tā paceļas. Pāris izdala gaismu, tādēļ tie ir arī gaisma.”

…šis dvīņu pāris ir bijis nevainojama ideāla vienība.
Nummo, raugoties uz Zemi no Debesīm, ir redzējuši savu māti kailu un mēmu, bez šaubām, kā sekas no sākotnējā negadījuma tās attiecībās ar Dievu Amma. Ir vajadzējis izbeigt šo nekārtības stāvokli. Tādēļ Nummo ir nolaidušies uz Zemes, atnesot līdzi šķiedras (DNS?), kas ir izvilktas no augiem, kas jau radīti debesu apgabalos. Tie ir ņēmuši desmit šo šķiedru saišķus atbilstoši saviem desmit pirkstiem un izveidojuši divas to pīnes, vienu priekšai un otru aizmugurei. Līdz šai dienai cilvēki maskās valkā šādus piekarus, kas nokarājas tiem līdz pēdām biezās šķipsnās.
Bet šo rotājumu nolūks nav bijusi vienīgi kautrība. Tie ir pauduši pirmo visuma sakārtošanas norisi uz Zemes un vijuma (helicoid) zīmi, kas ir bijusi viļņotas pārtrauktas līnijas veidā….
Tās ir bijušas pilnas ar Nummo būtību, pats Nummo darbībā, kā tas redzams viļņotā līnijā, ko var turpināt bezgalīgi.
Kad Nummo runā, tas, kas nāk no viņa mutes, ir silti garaiņi, kas nes un izveidojas par runu. Šiem garaiņiem tāpat kā visiem ūdeņiem ir skaņa, un tie izbeidzas pa spirāli. Savītās stērbeles bārkstis tādēļ bijušas izvēlētais nesējs vārdiem, ko Gars vēlējies atklāt Zemei. Viņš ir apveltījis savas rokas ar noslēpumainu spēku, pieceļot tās pie savām lūpām šķiedras pīšanas laikā, tā ka tā vārdu valgums ir iesūcies tā garaiņu pīnēs, un garīgā atklāsme ir bijusi iekļauta praktiskā norādē.
Šajās šķiedrās, kas pildītas ar vārdiem un ūdeni, uzliktās viņa mātes vairošanās orgānam, tādējādi vienmēr ir klātesošs Nummo.
Tā ietērptai Zemei ir bijusi valoda, pirmā valoda uz šīs pasaules un visvienkāršākā visos laikos. Tās uzbūve ir bijusi vienkārša ar dažiem darbības vārdiem un vārdu krājumu bez krāšņuma. Vārdi ir bijuši izelpotas skaņas, tik tikko atšķiramas viena no otras, bet tomēr saziņas līdzeklis. Lai kā arī nebūtu, ar šo slikti izšķiramo runu ir pieticis dižiem darbiem visu lietu sākotnē. …
(Valodas) nolūks ir bijusi sakārtošana, un tādēļ tā ir bijusi laba; tomēr sākumā tā ir radījusi nekārtību.
Tas ir noticis šakāļa, blēdīgā un melīgā Dieva dēla dēļ, kurš ir centies runu piesavināties un palaidis nagus uz šķiedrām, kurās valoda ir bijusi ietverta, tas ir, uz savas mātes stērbelēm. Viņa māte, Zeme, ir pretojusies šai asinsgrēka norisei. Tā ir paslēpusies pati savā dzemdē, tā teikt, skudru pūznī, maskējoties par skudru. Bet šakālis tai sekojis. Jāteic, ka nav bijusi neviena cita sieviete uz pasaules, kuru tas vēlētos. Caurums, ko Zeme ir izveidojusi skudru pūznī, nav bijis pietiekami dziļš, un galu galā viņa ir pieļāvusi sakāvi. Tas ir pirmparaugs objektīvajai cīņai starp vīrieti un sievieti, kas tomēr beidzas ar vīrieša uzvaru.
Asinsgrēkam ir bijušas lielas sekas. Pirmkārt, tas ir apveltījis šakāli ar runas spējām, tā ka turpmāk tas ir varējis atklāt pareģiem Dieva nolūkus.
Tas ir bijis arī menstruālo asiņu izplūdes cēlonis, kuras ir aptraipījušas šķiedras. Sekojošā Zemes apgānīšana ir bijusi nesavienojama ar Dieva varu. Dievs ir noraidījis šo laulāto draudzeni un nolēmis radīt dzīvas būtnes tieši. Izveidojis dzemdi mitrā mālā, viņš ir to nolicis uz zemes un apbēris ar lodītēm, kas izmestas visumā no debesīm. Tāda pat veidā viņš ir izveidojis vīrišķo orgānu un, nolicis to uz zemes, ir metis lodi, kas ir tam pielipusi.
Tūlīt šīs divas pikas pieņēmušas organisku veidu; ir sākusies to dzīvības attīstība. No centrālās serdes nodalījušies locekļi, izveidojušies ķermeņi, un no zemes pikām ir radies cilvēku pāris.
Tā radies Nummo Pāris tālāku darbību veikšanai. Nummo paredzējis, ka sākotnējais dvīņa dzimšanas lēmums ir bijis sasaistīts ar izzušanu, un šāds iznākums varēja būt līdzīgs kā gadījumā ar šakāli, kura dzimšana bija vienīgā. Jo tas, kādas lietas darīja Dieva pirmais dēls, bija tā vienīguma dēļ.

“Šakālis bija viens kopš dzimšanas un tāpēc tas sastrādāja vairāk kā var izstāstīt.”

Gars ir iezīmējis divus veidolus uz zemes, vienu virs otra, vienu sievišķu un otru vīrišķu. Vīrietis ir pleties šajās divās ēnās un ir izmantojis abas par savām. Tāpat ir bijis ar sievieti. Tādējādi katra cilvēciska būtne sākotnēji ir bijusi apveltīta ar divām dažāda dzimuma dvēselēm jeb drīzāk ar diviem pirmsākumiem, kas atbilst divām atšķirīgām personām. Vīrietī sievietes dvēsele ir bijusi izvietota priekšādiņā, sievietei vīrieša dvēsele ir bijusi klitorā.
Bet Nummo apredzība nešaubīgi tam ir atklājusi šā pagaidu līdzekļa apgrūtinājumu. Cilvēka dzīvība nespēja uzturēt abas būtnes: katrai personai būtu jāsaplūst ar sevi dzimumā, kurš tam šķistu vislabāk piemērots.
Tādēļ Nummo ir apgraizījuši vīriešus, atdalot visu tā priekšādiņas sievišķību. Tomēr priekšādiņa ir pārvērtusies par dzīvnieku, kas nav “ne rāpulis, ne kukainis, bet ir pieskaitīts rāpuļiem”. Šis dzīvnieks ir saukts par “naj” (nay). Tā esot bijusi ķirzaku suga, melna un balta kā līķa pārklājs. Tā vārds ir nozīmējis arī “četri”, sieviešu skaitli, un “Saule”, kas ir sievišķa būtne. “Naj” ir apzīmējis apgraizīšanas sāpes un vajadzību vīrietim ciest savā dzimumā tāpat kā cieš sieviete.
Tad vīrietis ir stājies dzimumsakarā ar sievieti, kura dzemdējusi pirmos divus bērnus no astoņu bērnu virknes, kas esot kļuvuši par dogonu tautas senčiem. Dzimšanas brīdī dzemdību sāpes ir sanākušas sievietes klitorā, kuru neredzama roka ir izgriezusi, un kas ir atdalījies un viņu pametis, pārvēršoties skorpiona izskatā. (Skorpiona) vēderiņš un dzelonis ir apzīmējis klitoru: inde ir bijusi sāpju ūdens un asinis. …

Trešā diena.
Ogotemmêli … atsāka uzskaitīt astoņus pirmsenčus, dzimušos Dieva radītajā dzimumsakarā. Četri vecākie bijuši vīrieši, četri pārējie sievietes. Bet ar īpašu Dieva paredzējumu, kas dots tikai tiem, kuri spēj apaugļot paši sevi, būdami divkārši un abu dzimumu. No tiem ir cēlušās astoņas dogonu ciltis.
Jo cilvēku dzimums šajā pagaidu stāvoklī sakārtojās pats. Pastāvīgais posts no vienvienīgās dzimšanas ir ticis nedaudz atvieglots ar divkāršās dvēseles piešķīrumu… Vēlāk liekā dvēsele (-s daļa) ir tikusi izvadīta ar apgraizīšanu, un cilvēku dzimums ir kleberējis uz sava neskaidrā likteņa pusi.
Bet dievišķās slāpes pēc nevainojamības nav zudušas, un Nummo Pāris, kas pamazām uzņēmies Dieva, sava tēva vietu, ir turējis prātā atpestīšanās plānus. Bet, lai pilnveidotu cilvēka gatavību, cilvēku līmenim ir vajadzējis nodot labojumus un norādījumus. Nummo ir baidījušies no šausminošām sekām saskarē starp miesas un asins radījumiem no vienas puses un šķīstām garīgām būtnēm no otras puses. Ir bijušas vajadzīgas saprotamas darbības, kas notiek aizbilstamo apkārtnē viņu pašu vidē. Cilvēkam pēc pārdzimšanas ir jāvirzās uz ideālu kā zemnieks tiecas uz auglīgām zemēm.
Šajā sakarā Nummo ir nonākuši uz Zemes un ievietojušies skudru pūznī, tas ir, dzimumorgānā, no kura ir cēlušies paši. Tādā veidā tie starp citiem uzdevumiem ir spējuši aizsargāt savu māti pret iespējamiem sava vecākā radinieka, asinsgrēkā radītā šakāļa, mēģinājumiem. Vienlaikus ar savu valgo, starojošo un skaidro klātbūtni tie ir šķīstījuši to (Zemes) ķermeni, kas Dieva uzskatā ir bijis uz visiem laikiem apgānīts un nav bijis spējīgs kaut kādā mērā iegūt to šķīstību, kas vajadzīga dzīvības norisēm.
Skudru pūznī Nummo vīrietis ir ieņēmis vīrišķā elementa vietu, kurš ir bijis iznīcināts ar termītu pūžņa klitora izgriešanu, kamēr Nummo sieviete ir ieņēmusi sievišķā elementa vietu, un tās dzemde ir kļuvusi par Zemes dzemdi.
Tad Pāris ir varējis veikt pārdzimšanas darbu, kuru tie grasījās darīt saskaņā ar Dievu un Dieva vietā.

“Nummo Ammas vietā veica Ammas darbus.”

Šajos neskaidrajos pasaules attīstības sākumos cilvēki nav pazinuši nāvi, un astoņi senči, pirmā cilvēku dzimumsakara atvases, ir dzīvojuši nenoteiktībā. Tiem ir bijuši astoņi atsevišķi pēcnācēju zari, katrs no kuriem ir bijis pašvairojošs, jo katrs ir bijis gan vīrišķs, gan sievišķs.
Četri vīrieši un četras sievietes ir pārojušies atkarībā no saviem apakšējiem, tas ir, dzimumorgāniem. Četri vīrišķie ir bijuši vīrietis un sieviete, bet četri sievišķie ir bijuši sieviete un vīrietis. Atkarībā no galvenās lomas vīrišķais ir bijis vīrietis, un sievišķais ir bijis sieviete. Tie ir pārojušies katrs sevī un tādā veidā radījuši pēcnācējus.
Bet pienācīgā laikā neskaidrs instinkts vecākos no tiem ir ir vedis uz skudru pūzni, kuru apdzīvojis Nummo. Tas ir valkājis galvassegu, lai pasargātos no saules, un koka bļodu tas ir lietojis ēšanai. Tas ir turējis savas divas kājas skudru pūzņa, tas ir, Zemes dzemdes caurumā …
Tādā veidā viņš viss ieslīdējis zemē, un nozudusi arī galva. Bet uz zemes kā liecību par savu pāreju uz to pasauli viņš atstājis bļodu, kas uzkārusies uz cauruma malām. Viss, kas bija palicis uz skudru pūžņa, bija apaļa koka bļoda, vēl ar ēdiena pēdām un pazudušā īpašnieka pirkstu nospiedumiem, tā ķermeņa un tā cilvēkveidīguma zīmi – kā čūskas nomesta āda dzīvnieku pasaulē.
Atbrīvotu no viņa zemes stāvokļa, senci savā atbildībā ir ņēmis atjaunojošais Pāris. Vīrišķais Nummo ir ievedis viņu zemes dzīlēs, kur savas partneres dzemdes ūdeņos viņš ir sevi savijis kā embriju un sarāvies līdz dīgļa veidam un pieņēmis ūdens, Dieva sēklas, īpašības un divu Garu būtību.
Un visa šī norise ir bijis Vārda darbs. Vīrisķais ar savu balsi pavadīja sievišķo Nummo, kas runāja ar sevi un ar savu dzimumu. Runātais Vārds ir iegājis viņā un savijies ap viņas dzemdi astoņvijumu spirālē. Tāpat kā vara (?) spirāles vijums ap Sauli dod tai tās dienas kustību, tā Vārda spirāle ir devusi dzemdei atjaunojošo kustību.
Tā ar ūdeni un Vārdu pilnveidotais jaunais Gars ir pacēlies un aizgājis Debesīs.
Visiem astoņiem senčiem bijis jāpārcieš šī pārtapšana, bet, kad pienāca septītā senča rinda, pārmaiņas bija nozīmīga gadījuma iemesls.
Septītais virknē, tas ir jāatceras, pārstāv pilnveidojumu. Lai arī pēc īpašībām vienāds ar citiem, tas ir visu četru sievišķo elementu un visu triju vīrišķo elementu summa. Tādējādi viņš ir nevainojamas virknes nobeigums, vīrišķā un sievišķā pilnīgas vienības, tas ir, saderības zīme.
Un šim viendabīgajam veselumam (whole) īpaši piederas vārda, tas ir, runas pārvaldīšana, un kaut kā tāda parādīšanās uz Zemes ir bijis labu īpašību revolucionāru pārmaiņu iesākums.
Zemes dzemdē viņš kļuva, tāpat kā citi, par ūdeni un garu, un viņa attīstība, tāpat kā citiem, sekoja vārdu ritmam, kurus izdvesa divi pārveidojošies Nummo.

“Vārdi, kurus sievišķais Nummo runāja sev, pārvērtās spirālē un iegāja viņas dzimumorgānā. Vīrišķais Nummo viņai palīdzēja. Tie bija vārdi, kurus septītais Nummo iemācījās dzemdē.”

Pārējie tāpat iemantoja šo vārdu zinību no pieredzes turpat; bet tie nesasniedza tās meistarību, nedz tiem bija dots attīstīt tās lietojumu. Tas, ko bija saņēmis septītais sencis, tāpēc bija Vārda pilnīga zināšana – lai uz zemes būtu dzirdams otrs Vārds, skaidrāks par pirmo un paredzēts visai cilvēcei, nevis atsevišķiem saņēmējiem kā pirmais vārds. Tādējādi viņš spēja veikt pasaules attīstību. Vienā ziņā viņš darīja cilvēci spējīgu ņemt virsroku pār Dieva ļauno dēlu, šakāli. Pēdējais, patiesi, mantoja tikai pirmā Vārda zinību un tāpēc varēja tikai atklāt pareģiem kādus debesu nodomus; bet turpmākajā lietu kārtībā viņš varēja būt vienīgi tūļa atklāsmes norisēs.
Iedarbīgais otrais Vārds ir attīstījis sava jaunā saimnieka spējas. Pakāpeniski tas ievērojis savu pārveidi zemes dzemdē kā līdzvērtīgu šās dzemdes iegūšanai un apdzīvošanai, un mazpamazām viņš ieguvis visu organismu, padarot šādu organisma lietojumu par piemērotu savas rīcības nolūkiem. Viņa lūpas ir sākušas saplūst ar skudru pūžņa cauruma malām, kuras ir paplašinājušās un kļuvušas par muti. Smaili zobi ir veidojuši to izskatu, septiņi katrai lūpai, tad desmit, tik cik pirkstu, vēlāk četrdesmit un beigās astoņdesmit, tas ir, desmit katram sencim.
Šie skaitļi ir iezīmējuši ģimenes turpmāka pieauguma pakāpes; zoba parādīšanās ir nozīmējusi, ka tuvojas jauna norādījuma laiks.
… Tas, ka septītais sencis ieguvis norādījumu, nav noticis tieši ar cilvēku, bet caur skudru, zemes iemiesojumu (avatāru) un iedzimtu šajā apvidū.
Noteiktas dienas saullēktā septītā senča Gars ir izspļāvis astoņus kokvilnas pavedienus; tos viņš sadalījis starp augšējiem zobiem, kuri darbojušies kā audēja šķieta zobi. Šādi tas ir izveidojis nepāra velku pavedienus. Tāpat viņš ir darījis ar apakšējiem zobiem, iegūstot pāra pavedienus. Atverot un aizverot savus žokļus, Gars ir licis velku pavedieniem pārvietoties kā vajadzīgs aužot. Darbā ir piedalījusies visa viņa seja, viņa deguna spraišļi kalpojuši par bloku, bet tā apakšlūpas spraislis ir bijusi atspole.
Pavedieniem krustojoties un šķetinoties, Gara šķeltās mēles divi gali ir virzījuši audu pavedienus šurpu turpu, un tīkls ir pārņēmis viņa mutes veidu otrā atklātā Vārda elpā.
Jo Gars ir runājis, kamēr risinājies darbs. Tāpat kā ir darījis Nummo pirmajā atklāsmē, tas ir sniedzis savu Vārdu tehniskas norises veidā, tā ka var saprast visi cilvēki. Tā darot tas ir rādījis materiālu darbību un gara spēku tāpatību, jeb drīzāk to sadarbības vajadzību.
Vārdi, ko izdvesis Gars, ir piepildījuši visas auduma poras; tie ir bijuši auduma pavedienos un bijuši drānas neatņemama daļa. Tie ir bijuši drāna, un drāna ir bijis Vārds. Tāpēc audumu sauc par “soy”, kas nozīmē “tas ir izteikts vārds”. “Soy” nozīmē arī “septiņi”, jo runājošais Gars ir bijis septītais senču virknē.
Kamēr ir ritējis darbs, nākusi skudra un uzkāpusi uz cauruma malas Gara elpā, noklausoties un atceroties tā vārdus. Jauno norādījumu, ko tā ir tādā veidā saņēmusi, tā ir nodevusi cilvēkiem, kas dzīvojuši tajā apvidū, un jau ir sekojuši dzimumu attīstībai uz zemes.
Līdz senču nolaišanās laikam skudru pūznī cilvēki ir dzīvojuši bedrēs uz līdzenas zemes kā zvēru midzeņos. Kad viņu uzmanību ir piesaistījuši trauki, ko senči ir atstājuši, tie ir ievērojuši, skudru pūžņu (termītu mītņu) veidu, kuru tie ir atraduši par daudz labāku kā viņu bedres. Tādēļ viņi ir noskatījuši termītu māju veidolu, veidojot pārejas un telpas patvērumam no lietus, kā arī sākuši uzglabāt graudus pārtikai.
Tādā veidā tie ir attīstījušies iepretim zemajam vienkāršajam dzīves veidam; un kad tie ir pamanījuši zobu augšanu ap termītu mītnes caurumu, tie ir atdarinājuši arī tos kā aizsargu pret zvēriem. Viņi ir veidojuši lielus māla zobus, izžāvējuši un izlikuši tos ap savu mājokļu ieejām. Otrā norādījuma brīdī cilvēki dzīvoja migās, kas dažā ziņā atveidoja atklāsmes un dzemdes vietu, kurā katrs no viņiem savā laikā ir radies, lai taptu pārveidots. Vēl vairāk, cilvēku termītu mītnēm līdzīgie mājokļi ar saviem iemītniekiem un graudu krājumiem ir bijuši elementāri atveidojumi tai sistēmai, kas daudz vēlāk ir nonākusi no Debesīm apbrīnojamas noliktavas veidā.
Šie neskaidrie lietu apveidi ir noskaņojuši cilvēku ņemt piemēru no skudras. Pēdējā, pēc tā, ko bija redzējusi, ko dara Gars, ir pinusi kokvilnas šķiedru noliktavā. Tā ir vērpusi tās un, cilvēkam redzot, izvilkusi starp termītu mājokļa ieejas zobiem tāpat kā to darījis Gars. Kad radušies meti, cilvēks ir laidis šķērsām audu pavedienus, velkot tos pa labi un kreisi žokļu atvēršanās un aizvēršanās laikā, un iznākumā tīkls ir tīts ap koka gabalu, veltņa priekšteci.
Vienlaikus skudra ir atklājusi noklausītos vārdus, un cilvēks tos atkārtojis. Tādā veidā ar cilvēka lūpām ir atkārtots dzīvības jēdziens gaitā, par spēku izvietojumu, par Gara elpas ietekmi, ko ir radījis septītais sencis; un tādā veidā metu un audu pinums ir ietvēris tos pašus vārdus, jaunos norādījumus, kuri kļuvuši par cilvēka mantojumu un ir nodoti no audēju paaudzes uz paaudzi atspoles sitienu un bloka čīkstoņas pavadījumā, ko viņi sauc par “Vārda čīkstoņu”.
Visas šīs darbības norit dienasgaismā, jo vērpšanai un aušanai jānotiek dienasgaismā. Darbs naktī būtu klusuma un tumsas tīklu aušana.

Marcel Griaule. Conversations with Ogotemmêli: An Introduction to Dogon Religious Ideas. Oxford University Press, London for the International African Institute, 1965.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s