ATRAHASIS (pārākais Viedībā). Šumeru cilvēka radīšanas un plūdu mīts

(Agrīnās Babilonijas versija apmēram no 1700.g. pr.Kr., kas sakņojas šumeru avotos. Izmantots Stephanie Dalley tulkojums, arī B.R. Fostera tulkojums.)

Kad dievi bija kā cilvēki,
Darīja darbus, panesa slogu,
Patiesi, par smagām bij dieviem nastas,
Darbs pārlieku smags, moku par daudz,
Uzkrāvuši bij (septiņi) dižie Anunnaki
Piespiedu darbu (mazākajiem dieviem) Igigiem.

Valdnieks bij Anu (An, debesu dievs), to tēvs,
Tiem padomnieks karotājs Ellils (Enlils),
Tiem pārvaldnieks Ninurta,
Tiem kanālu pārraugs Ennugi.
Ņēma tie kauliņu kasti
Kauliņus meta; sašķēlās dievi.
Anu aizgāja augšā uz debesīm,
Un Ellils paņēma savējiem zemi.
Aizbīdnis, kas satur jūru,
Bij piešķirts tālredzim Enki.
Kad Anu bij uzgājis debesīs,
Un Apsu dievi nogājuši lejā,
Debesu Annunaki
Uzlika Igigiem darba smagumu nest.
Šiem dieviem bij kanāli jārok,
Jātīra kanāli, zemes dzīvības āderes.
Izraka dievi Tigris upi
Un izraka Eifratu tad.
Atvēra avotus dzīlēs,
Akas…tie iekārtoja.
…Apsu
…zemes
…tā iekšpusē
…pacēla tā augšgalu
…visiem kalniem
Tie skaitīja jūga gadus
…plašajā dumbrājā,
Tie skaitīja jūga gadus.
Veselus 3600 (un četrdesmit) gadus; par daudz!
Smagu darbu nakti un dienu.
Stenēja tie un cits citu vainoja,
Kurnēja bedrē pār izraktās zemes kaudzēm:
“Lai pārvaldniekam stājamies pretī
Ir jānoņem tam mūsu smagais jūgs!
Nākiet, atvedam Valdnieku Enlilu
Karotāju, dievu padomnieku, no viņa mājokļa.”
Tad…darīja savu balsi dzirdamu
Un teica dieviem, saviem brāļiem:
“Nākiet, atvedam
Karotāju, dievu padomnieku, no viņa mājokļa.
Nākiet, atvedam Ellilu,
Karotāju, dievu padomnieku, no viņa mājokļa.”
“Nu tagad sauciet kaujā!
Cīņas garu vienojam kaujā!”
Klausījās dievi viņa runas,
Pielika uguni saviem rīkiem,
Pielika uguni savām lāpstām,
Un liesmu pie zemes groziem.
Gāja tie visi kā viens.
Uz karotāja Enlila mājokļa vārtiem.
Bija nakts, naktssardzes vidus,
Nams tika ielenkts, dievs neko neaptvēra.
Kad tie sasniedza karotāja Ellila mājokļa vārtus,
Bija nakts, naktssardzes vidus,
Ekurs (Enlila templis Nipurā) bij aplenkts, Ellils neko neaptvēra!
Tikai Kalkals bij uzmanīgs un bija aizvēris vārtus,
Turēja atslēgu, sargāja vārtus.
Modināja Kalkals Nusku.
Un klausījās abi Igigu klaigas.
Tad Nusku modināja savu saimnieku,
Pieceļot viņu no gultas:
Mans kungs, tavs nams ir aplenkts,
Pūlis riņķo ap tavām durvīm!
Ellil, tavs nams ir aplenkts,
Pūlis riņķo ap tavām durvīm!
Ellils bij ieročus ienesis namā.
Ellils darīja savu balsi dzirdamu
Un teica savam galvenam ierēdnim Nusku,
Nusku, aizbultē savas durvis,
Ņem savus ieročus un stājies man priekšā.
Nusku aizbultēja savas durvis,
Ņēma ieročus, stājās tas Ellilam priekšā.
Nusku darīja savu balsi dzirdamu
Un teica karotājam Ellilam,
Ak, mans kungs, tavs vaigs ir dzeltens kā Tamarisks!
Kādēļ tu baidi pats savus dēlus?
Ak, Ellil, tavs vaigs ir dzeltens kā Tamarisks!
Kādēļ tu baidi pats savus dēlus?
Sūti, lai Anu tiek atgādāts lejā pie tevis,
Lai Enki atved pie tevis.
Viņš sūtīja, lai Anu tiek atgādāts lejā pie viņa,
Enki tika atvests pie viņa,
Bij klāt Anu, debesu valdnieks,
Sekoja Enki, Apsu valdnieks.
Dižie Anunnaki bij klāt.
Ellils piecēlās un uzsāka.
Ellils darīja savu balsi dzirdamu
Un runāja dižajiem dieviem:
Vai pret mani tie sacēlušies?
Vai man ir jācīnās…?
Ko es redzēju ar savām paša acīm?
Ka cīņa nonāk līdz Ellila durvīm?”
Anu darīja savu balsi dzirdamu
Un teica karotājam Ellilam
Lai iziet Nusku ārā
Un noskaidro, kas sakāms Igigiem,
Kuri ir aplenkuši tavas durvis.
Pavēle…
Uz…
Ellils darīja savu balsi dzirdamu
Un teica savam galvenam ierēdnim Nusku,
Nusku, atver savus vārtus,
Ņem savus ieročus un stājies priekšā!
Visu dievu armijai,
Zemojies, tad piecelies un stāsti tiem,
“Jūsu tēvs Anu,
Jūsu padomnieks karotājs Ellils,
Jūsu pārvaldnieks Ninurta
Un jūsu kanālu pārraugs Ennugi
Ir sūtījuši mani vaicāt:
“Ko apsūdz pūlis?
Kurš ir kūdītājs cīniņā?
Kas uzsācis ienaidu?
Ka cīņa nonāk līdz Ellila durvīm?”
Nusku atvēra savus vārtus,
Ņēma ieročus un izgāja … Ellils.
Visu dievu sapulcē
Zemojās, tad piecelās un vēstīja.
“Jūsu tēvs Anu,
Jūsu padomnieks karotājs Ellils,
Jūsu pārvaldnieks Ninurta,
Un jūsu kanālu pārraugs Ennugi
Ir sūtījuši mani vaicāt:
“Ko apsūdz pūlis?
Kurš ir kūdītājs cīniņā?
Kas uzsācis ienaidu?
Ka cīņa nonāk līdz Ellila durvīm?”
Ellila rīkojumu kas pārkāpa.”
(Atbilde bija:) “Ikviens no mums, dieviem (Igigiem), ir uzsācis karu!
Mēs esam pielikuši punktu rakšanai.
Pārmērīgas ir pūles, tās nogalē mūs!
Mūsu darbi pārlieku smagi, moku par daudz!
Tā ikviens no mums, dieviem
Ir izlēmis norēķināties ar Ellilu.”
Nusku paņēma savus ieročus,
Gāja un atgriezās pie Ellila
Mans kungs, tu sūtīji mani pie…
Es gāju…
Es skaidroju…

(Tie) teica: “Ikviens no mums, dieviem
Ir uzsācis karu
Mēs esam pielikuši punktu rakšanai.
Pārmērīgas ir pūles, tās nogalē mūs!
Mūsu darbi pārlieku smagi, moku par daudz,
Tā ikviens no mums, dieviem
Ir izlēmis norēķināties ar Ellilu.”
Klausījās Ellils tādas runas.
Plūda tam asaras.
Apvaldījies, Ellils runāja,
Uz karotāju Anu,
Cildenais, taisi spriedumu
No sevis uz debesīm, rādi savu spēku-
Kamēr Anunnaki sēd tavā priekšā,
Izsauc vienu dievu, un lai tas ir lemts iznīcināšanai.
Anu darīja savu balsi dzirdamu
Un teica dieviem, saviem brāļiem,
Ko mēs apsūdzam?
To darbi patiesi bijuši pārlieku smagi, tiem moku ir bijis par daudz.
Zeme skandināja ikkatru dienu.
Gana skaļš bija brīdinājums, mēs tikvien palikām klausoties troksnī.
…darīt
…uzdevumus

Kamēr Anunnaki sēd tavā priekšā
Un kamēr Belet-Ili, dzemdes dieve ir klāt,
Izsauc vienu, un lem to iznīcināšanai!
Anu darīja savu balsi dzirdamu un teica Nusku
Nusku, atver savas durvis, ņem savus ieročus,
Zemojies dižo dievu sapulcei, tad piecelies
Un saki tiem…
“Jūsu tēvs Anu, jūsu padomnieks karotājs Ellils,
Jūsu pārvaldnieks Ninurta un jūsu kanālu pārraugs Ennugi
Ir sūtījuši mani vaicāt
“Ko apsūdz pūlis? Kurš ir kūdītājs cīniņā?
Kas uzsācis ienaidu?
Ka cīņa nonāk līdz Ellila durvīm?”
Kad Nusku to dzirdēja,
Viņš paņēma savus ieročus,
Zemojās dižo dievu sapulcei, tad piecēlās
Un teica tiem:
“Jūsu tēvs Anu, jūsu padomnieks karotājs Ellils,
Jūsu pārvaldnieks Ninurta un jūsu kanālu pārraugs Ennugi
Ir sūtījuši mani pateikt,
“Ko apsūdz pūlis? Kurš ir kūdītājs cīniņā?
Kas uzsācis ienaidu?
Ka cīņa nonāk līdz Ellila durvīm?”

Savu balsi dzirdamu darīja Ea
Un teica dieviem, saviem brāļiem,
Kāpēc mēs apsūdzam tos?
To darbi ir bijuši pārlieku smagi, tiem moku ir bijis par daudz.
Zeme skandināja ikkatru dienu.
Gana skaļš bija brīdinājums, mēs tikvien palikām klausoties troksni.
Šeit ir…
Belet-Ili, dzemdes dieve, vecmāte ir šeit –
Lai tā rada mirstīgu cilvēku
Tādu, kas panest var jūgu…
Tādu, kas panest var jūgu, Ellila darbus,
Lai cilvēks nes dievu nastas!

Belet-Ili, dzemdes dieve ir šeit –
Lai dzemdes dieve, vecmāte rada atvasi,
Un lai cilvēks nes dievu nastas!
Tie izsauca dievieti, vaicāja
Dievu vecmāti: “Viedā Mami,
Esi tu dzemdes dieve, būsi Cilvēkbērna radītāja!
Radi mirstīgo, tādu, kas panest var jūgu!
Lai tas nes jūgu, Ellila darbus,
Lai nes tas dievu nastas!”
Nintu darīja savu balsi dzirdamu
Un runāja dižajiem dieviem:
“Mēneša pirmajā, septītajā un piecpadsmitajā (dienā)
Es veikšu šķīstīšanu ar apmazgāšanu.
Tad jānogalē viens dievs.
Tad lai dievi tiek šķīstīti ar pagremdēšanu.
Nintu iemīcīs mālos
Tā miesu un asinis.
Tad dievs un cilvēks
Tiks mālos sajaukti kopā.
Lai tad dzirdam atlikušo laiku bungu dārdus,
Lai esamībā nāk gars no dieva miesas,
Lai tā liecina par to kā tās dzīvā zīme,
Un lai gars pastāv, tā ka neaizmirst nogalēto dievu.”
Tie atbildēja “Jā!”, visa sapulce,
Dižie Anunna-dievi, kas nosaka likteņus, sapulcē teica “Jā!”

Mēneša pirmajā, septītajā un piecpadsmitajā dienā
Viņš veica šķīstīšanu, peldi.
Geshtu-E (Aw-ilu), dievu, kam piemita atklāsme,
Tie nogalēja savā sapulcē.
Nintu iemīcīja mālos
Tā miesu un asinis. (dievs un cilvēks kā viens pilnīgi bija sajaukti mālos.)
Uz atlikušajiem laikiem lai dzirdētu tie bungu dārdus.
Nāca esamībā gars no dieva miesas,
Un viņa liecināja par to kā tā dzīvā zīme.
Un gars pastāvēja, neaizmirsdams nogalēto dievu.
Kad viņa bija tos mālus izmīcījusi,
Tā izsauca Anunnakus, dižos dievus
Un Igigus, dižos dievus
Nērst siekalas pār māliem
Mami darīja savu balsi dzirdamu
Un runāja dižajiem dieviem:
“Esmu veikusi nevainojami
Darbu, ko noteicāt par manu.
Jūs nogalējāt dievu kopā ar tā gara spējām.
Esmu atbrīvojusi jūs no jūsu pūlēm,
Esmu uzlikusi jūsu pūles uz cilvēku.
Jūs esat apveltījuši ar troksni cilvēku,
Jūs esat nodevuši klaigas cilvēkbērnam.
Esmu noņēmusi važas un dāvājusi brīvību.”
Tie klausījās viņas runu,
Un skraidīja brīvi no raizēm, un skūpstīja viņas kājas:
“Agrāk saucām tevi par Mami,
Bet tagad tavam vārdam jābūt Belet-kala-ili: Visu Dievu Kundze!”
Tālredzis Enki un viedā Mami
Iegāja likteņa telpā.
Kur bija sapulcējušās dzemdes dieves (vecmātes).
Viņš mīdīja mālu tās klātbūtnē;
Viņa skandēja maģiskos vārdus,
Par Enki, kas bija pie viņas, tā tos skandēja
Kad viņa bija beigusi savus maģiskos vārdus,
Tā atknieba četrpadsmit māla pikas,
Un nolika septiņas pikas pa labi,
Septiņas pa kreisi.
Starp tām viņa nolika nededzinātu ķieģeli.
Viņa izmantoja niedri, pāršķeļot to, lai pārgrieztu nabassaiti,
Izsaukusi viedās un zinošās
Dzemdes dieves, septiņas un septiņas.
Septiņas radīja vīrišķos,
Septiņas radīja sievišķās,
Jo dzemdes dievietes ir likteņa veidotājas.
Viņš…tos pa divi,
…tos pa divi viņas klātbūtnē.
Mami noteica ļaudīm šādus likumus:
Sievietes mājā, kas dzemdē
Jānoliek nededzināts ķieģelis uz septiņām dienām.
Belet-ili, viedā Mami tur jāgodina.
Vecmāte līksmos sievietes mājā, kas dzemdē
Un, kad sieviete dzemdē bērnu,
Bērna māte nošķirsies pati.
Vīrietis uz meiteni…
…viņas klēpi
Uz jauna vīra vaiga.
Dārzos un ceļmalās
Sieva un viņas vīrs izvēlas viens otru.
Bija sanākušas dzemdes dievietes
Un klāt bija Nintu. Tās skaitīja mēnešus,
Nosaucot Desmito mēnesi par liktenīgo dzemdību laiku.
Kad pienāca desmitais mēnesis,
Viņa ieslidināja zizli un atvēra dzemdi.
Viņas seja bija priecīga un līksma.
Viņa apsedza savu galvu,
Veica vecmātes darbus,
Apsēja savu jostu, svētīja.
Viņa zīmēja miltos un nolika nededzinātu ķieģeli:
“Es pati to radīju, manas rokas to veica.
Vecmāte līksmos kadištu (qadistu) priesterienes mājā.
Kad vien dzemdē sieviete
Un bērna māte nošķiras.
Jānoliek nededzināts ķieģelis uz deviņām dienām.
Nintu, dzemdes dieve tiks godināta.
Viņa sauks savu …”Mami”.
Viņa būs … … dzemdes dieviete,
Uzklājiet linu drānu.
Kad tās mājā tiek klāta gulta,
Sieva un viņas vīrs izvēlēsies viens otru.
Inanna līksmos par sievas-vīra attiecībām
Sievastēva/vīratēva namā.
Godības ilgs deviņas dienas,
Un tie piesauks Inannu “Išharu”.
Piecpadsmitajā dienā, noliktajā likteņa brīdī
Viņa sauks…

Vīrs…
Tīra māju…
Dēls savam tēvam…

Tie sēdēja un …
Viņš pienesa…
Viņš redzēja…
Ellils…
Tie apņēma…
Darināja jaunas cērtes un lāpstas,
Raka lielus kanālus,
Lai paēdinātu cilvēkus un spēcinātu dievus.

Pagāja 600 gadi, mazāk kā 600,
Un ļaudis bija tik skaļi kā baurojošs bullis.
Dievam auga nemiers par viņu kņadu,
Nācās Ellilam klausīties kņadu.
Viņš uzrunāja dižos dievus:
“Cilvēkbērnu kņada ir kļuvusi par lielu,
Esmu zaudējis miegu to kņadas dēļ.
Liekiet, lai uzliesmo suruppu (drudža/krītamās kaites) slimība.”

Tur bija tikai viens – Atrahasis (Atra-Hasis: Pārākais Viedībā; arī Ziusudra, Ut-napištim, Noah, Xisuthrus, Deucalion, Nuh)
Kura ausis bij atvērtas uz viņa dievu Enki.
Viņš runāja ar savu dievu
Un viņa dievs runāja ar viņu.
Atrahasis darīja savu balsi dzirdamu
Un teica savam kungam,
“Cik ilgi dievi mūs mocīs?
Vai tie liks mums ciest slimības mūžīgi?”
Enki darīja savu balsi dzirdamu
Un teica savam kalpam:
“Sasauc vecajos, pieredzējušos!
Sākiet dumpi savās pašu mājās,
Lai ziņneši izziņo…
Lai tie sataisa skaļu troksni pa visu zemi:
Necieniet savus dievus,
Nepielūdzat savas dieves,
Bet meklējiet Namtara (šumeru val.-griezējs, liktens; Enlila dēls, pret cilvēkiem ļauna pazemes pasaules dievība) durvis.
Nesiet svaigceptu maizi tam klāt.
Lai sasniedz to miltu ziedojumi.
Lai nokaunās viņš dāvanu dēļ.
Un noslauka savu roku.”
Atrahasis pieņēma norādījumu,
Sapulcēja vecajos pie savām durvīm.
Atrahasis darīja savu balsi dzirdamu
Un runāja vecajiem:
“Esmu sasaucis vecajos, pieredzējušos!
Sākiet dumpi savās pašu mājās,
Lai ziņneši izziņo…
Lai tie sataisa skaļu troksni pa visu zemi:
Necienat savus dievus,
Nepielūdzat savas dieves,
Bet meklējiet Namtara durvis.
Nesiet svaigceptu maizi tam klāt.
Lai sasniedz to miltu ziedojumi.
Lai nokaunās viņš dāvanu dēļ.
Un noslauka savu roku.”
Klausījās vecajie viņa runas;
Tie uzcēla pilsētā Namtaram templi.
Ziņneši sludināja…
Tie sataisīja skaļu troksni pa visu zemi.
Tie necienīja savu dievu,
Tie nepielūdza savas dieves,
Bet meklēja Namtara durvis,
Nesa svaigceptu maizi viņa namā
Miltu ziedojumi sasniedza viņu.
Un viņu sakaunināja dāvanas.
Un atvairīja viņa roku.
Suruppu slimība atstāja tos.
Atgriezās dievi pie saviem pastāvīgajiem ziedojumiem.

http://www.gatewaystobabylon.com/myths/texts/enki/atraha1.htm

(Cilvēku daudzums pieauga, un to kņada uzbudināja dievus, kuri nolēma noslaucīt cilvēkus no Zemes. Tomēr dievs Enki ir uzsūtījis sapni Atrahasis.)

Enlils uzticējis viņam noslēpumu
Par ļauno nodomu pret cilvēkiem.
Atrahasis darīja savu balsi dzirdamu
Un teica savam kungam:
“Izskaidro man sapņa nozīmi,
… Lai varu apjēgt zīmi.”
Enki darīja savu balsi dzirdamu
Un runāja savam kalpam:
“Tu saki: “Vai man ir jāuzzin gultā?”
Nodrošinies, ka pamanīsi vēsti, ko tev sūtīšu!
Siena, klausies vienmēr uz mani!
Niedru būda, esi droša, ka dzirdēsi visus manus vārdus!
Izjauc māju, būvē laivu,
Atsakies no īpašumiem, glāb dzīvības.
Laivai, ko būvēsi,
… jābūt kā …
… …
Apjum to kā Apsu bezdibeni,
Tā lai Saule nevar tajā ieskatīties!
Darini augšējos klājus un apakšējos (Lai ir apjumta no priekšgalam līdz pakaļgalam).
Takelāžai ir jābūt sevišķi stiprai,
Piķim (bitumam) stipram, lai sasaista stingri.
Laidīšu lietu te uz jums,
Putnu vējgāzi, zivju plūdus.”
Atvēra viņš smilšu pulksteni, piepildīja,
Pateica, ka smiltis pietiks visām Plūdu
Septiņām dienām.
Uztvēra Atrahasis vēsti.
Sapulcēja viņš Vecajos pie savām durvīm.
Darīja Atrahasis savu balsi dzirdamu
Un runāja Vecajiem:
“Mans dievs ir zaudējis jūsu dievu labvēlību.
Enki un Ellils ir kļuvuši nikni viens uz otru.
Tie padzen mani no manas zemes.
Tā kā es vienmēr godāju Enki,
Pateicis viņš man šo lietu.
Nevaru vairāk palikt …
Nevaru likt vairs kāju uz Ellila zemes.
Jādodas uz Apsu dziļumiem man un jāpaliek ar manu dievu.
To viņš man teicis.”
(apmēram 14 rindas iztrūkst)
Vecajie …
Nesa namdaris savu cirvi,
Nesa niedru jumiķis savu akmeni,
Nesa bagātais bitumu,
Nesa nabagais, ko ievajagas.
(9 rindas ir ļoti bojātas)
Nesot … Visu, kas viņam bija …
Visu, kas viņam bija …
Kāva jaunlopus, barokļus …
Galēja treknos. Aitas …
Atlasīja un nesa uz klāja.
Debesu putnus,
[Šak]kana (liellopu dieva) barokļus,
Zvērus no stepes
(Viņš) lika uz klāja.

Ielūdza savus ļaudis
… uz dzīrēm.
… ģimene bija uz klāja.
Kamēr viens ēda, dzēra cits.
Bet viņš tik iekšā un ārā gāja,
Ne piesēst, ne atpūsties tupus,
Stājās tam sirds un svīda viņš, žulti vemdams.
Laiks mainīja savu seju.

Bauroja (vētras dievs) Adads no mākoņiem.
Kad dzirdēja viņš (Atrahasis) tā balsi,
Nesa bitumu, drīvēja durvis.
Kamēr aizbultēja durvis,
Mākoņos turpināja Adads baurot.
Cēlās vēji, kad kāpa viņš augšā
(Un) pārcirta virvi, atlaižot laivu.
(iztrūkst 6 rindas stabiņa sākumā)
Anzu bij pārplēsis debesis ar saviem nagiem,
Viņš … zemi,
Viņš pārrāva …
… Plūdi gāja vaļā.
Gāja Kasusu– masu iznīcināšanas ierocis pret ļaudīm kā karaspēks.
Neviens neredzēja citus,
Tos nevarēja pazīt tajā sagrāvē.
Auroja Plūdi kā bullis,
Brēca kā savvaļas ēzelis vēji (ķērca kā ērglis)
Tumsā bij viss, saules tur nebij.
… kā balta aita
… Plūdu troksnis.


… Plūdu troksnis.

Anu (?) nonāca trakumā,
Dievus (?) … savus dēlus … pie sevis.
Un Nintu, Dižā Valdniece,
Ar sarmu klājās tai lūpas.
Dižie dievi, Anunna,
Stāvēja kā izdeguši un badā.
Raudzījās dievietes vaimanādamas.
Dievu vecmāte, viedā Mami:
“Lai dienasgaisma (?) . …
Lai atgriežas tā un …!
Bet kā gan es varēju dievu sapulcē,
Nolikt tiem tādu iznīcību?
Gana stiprs bija Ellils, lai dotu ļauno rīkojumu.
Jāatceļ tam šī negantā pavēle kā Tiruru!
Dzirdēju es kā to raudas nāca uz mani,
Pretēji manai gribai, manai būtībai.
Bez manas teikšanas par baltām avīm ir padarīti mana darba augļi.
Kā dzīvošu es tagad bēru mājā?
Klusumā pārvērtusies ir dzīvā kņada.
Vai doties man projām, uz debesīm,
Lai dzīvotu kā klosterī (?)?
Ko gribēja panākt Anu kā lēmējs?
Viņa pavēle bij tā, kas pakļauties lika dieviem tā dēliem,
Viņš, kurš bez apdoma sūtīja Plūdus,
Viņš, kurš savāca ļaudis sagrāvei.”

(Iztrūkst 3 rindas stabiņa sākumā)
Gaudoja Nintu …:
“Vai patiess tēvs būtu sataisījis jūru, kas veļas,
(Tā ka) tie (līķi) var aizdambēt upi kā sienāži?
Tie izskaloti krastā kā apgāzts plosts,
Visā zemē tie izmesti krastā kā apgāzts plosts!
Redzēju tos un gaudoju es pār tiem!
Vai spēšu es izbeigt apraudāt tos?”
Raudāja viņa, ļāvās tā jūtām,
Raudāja Nintu, un dedzināja to ciešanas.
Raudāja dievi ar viņu par zemi..
Bēdām pārņemta bija, (velti) tā kāroja alus.
Kur tā nosēdās raudot, tur (dižie dievi) piesēda klāt,
Bet, kā aitas, varēja vienīgi savas balsenes pildīt (ar blējieniem).
Tik izslāpuši tie bija, ka lūpas
Izsvīda vien bada sarmu.
Pēc septiņām dienām un septiņām naktīm
Aprima straume un vētra un plūdi.
(Iztrūkst apmēram 58 rindas)
Viņš (Atrahasis) nolika …
Vajadzīgo ēdienu …
Saoda dievi tā smaržu,
Sanāca ap ziedokli kā mušas.
Kad baudījuši bija tie velti,
Piecēlās Nintu un pārmeta visiem,
“Lai kas būtu uznācis Anu, kurš lēma,
(uzdrīkstas) Ellils uz ziedokļa dūmiem nākt?
(Šie divi), kas bez apdoma sūtīja Plūdus,
Sagrāvei pulcēja ļaudis –
Jūs piekritāt iznīcībai.
(Nu tagad) satumst to spožās sejas (uz mūžiem).”
Tad aizgāja viņa pie lielajiem spārniem,
Ko darinājis bij Anu, un (paziņoja) tā dievu priekšā,
“Viņa bēda ir mana bēda! Mans liktens iet kopā ar viņējo!
Ir jāatbrīvo tam mani no ļauna, un jāremdē mani ir tam!
Lai es aizeju rītu (?) …

Lai kļūst šie spārni par manas kaklarotas lazurītu
Kas man atgādinās to (?) ikdienas (?), uz mūžiem (?)”
Karotājs Ellil pamanīja laivu
Un bija nikns uz Igigiem.
“Mēs, dižie Anunnas, mēs visi,
Kopā pie zvēresta piekritām!
Nekādai dzīvībai nav jāizglābjas!
Kā varēja pārdzīvot sagrāvi kāds cilvēks?”
Anu darīja savu balsi dzirdamu
Un teica karotājam Ellilam,
“Kurš, ja ne Enki to varēja izdarīt?
Viņš izdarīja, ka (niedru būda) atklāja nodomu.”
Enki darīja savu balsi dzirdamu
Un runāja dižajiem dieviem:
“Jā, izdarīju to, nepakļaujoties jums!
Nodrošināju, ka dzīvība tiek pasargāta …
Un teica Nintu, dzemdību dievietei:
“Tu, dzemdību dieviete, likteņu radītāja,
Iekārto nāvi visiem cilvēkiem! …
“Tagad lai trešā daļa cilvēku sieviešu dzemdē,
Un daļa, kas nedzemdē.
Un iekārto augsto un parasto priesterieņu kārtu,
Lai tām ir liegts (precēties), un tā samazini dzimstību.”…
http://www.earthhistory.org.uk/genesis-6-11-and-other-texts/flood-texts-from-mesopotamia/

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s