(Te ir runa par pāreju no asinsupurēšanām uz prāta un apziņas kultūras, garīguma izkopšanas mācību līdz pat meditācijai un apjēgai, kas jāpārdzīvo ikkatrai civilizācijai. To apmēram 1917 gadus pirms Kristus Tibetā svētā Svastikas kalna apvidū ir aizsācis atnācējs gŠen-rab Mi-bo-če. “[Viņš] paredzēja piecas lietas: ciešanu pasauli {Izturības Pasauli, mi mjed kyi ‘jig rten} [kā] kopjamu lauku; tos, kurus jādara rāmus – cilvēciskās būtnes; kontinentu – ‘Dzam-gling, Sog-kha; ļaudis [kā savus] līdzgaitniekus; dMu karalisko ģimeni [kā savus] pēctecību.” Viņam ir izdevies to paveikt un viņa pēctečiem daudzmaz saglabāt, nenosmacējot dzīvo saikni ar neaptveramo. Viegli tas nav bijis: “Esmu brīvs, tomēr pat mans spēks ir notrulināts, kad ir darīšana ar maldinātu apzinošos būtņu karmām. Mani pasaulīgie darbi ir pabeigti. Lai mācītu pārcelšanās īslaicīgumu tiem, kas paliek uzticīgi nemainīgumam, aiziešu arī es”. Arī atnācējs Jēzus vēlāk ir darījis to pašu Tuvajos Austrumos, mācot augstāko mīlestību un neliekulību. Un viegli tas nepavisam nav bijis, lai neteiktu, ka Jēzus pēcteči ir tikuši varas turētāju piejaucēti un mācība izkaltēta formālismā un pretenzijās. Krusta nāvē Jēzus sniedza cilvēcei vai vismaz jūdiem iespēju ieraudzīt sevi kā spogulī. … I.L.)
II SENĀS ŽANG ŽUNG ZEMES BON ZARI
Mūsu dienās vārds Bon ir kļuvis labi zināms; tā sākotnējā izcelsme ir atvasināta no sena tibetiešu jēdziena bzlas pa [skandēšana] un no ar to saistīta darbības vārda bon pa, kas nozīmē bzla pa [atkārtot, skandēt]. Šis jēdziens tik pazīstams ir tāpēc, ka senos laikos svētu formulu skandēšana vai ar to saistīti riti un dievkalpojumi tika saukti par Bon, un to veikšanas lietpratēji tika iecelti par Bon-po.
Turpiniet lasīt →