Kas ir Joga?
Vārds ‘yoga’ (sajūga) ir atvasināts no sanskrita ‘judž’ (yuj) un nozīmē cilvēka apziņas jeb dvēseles vienību ar Visuma Apziņu jeb Garu. Joga ir 5000 gadus sena indiešu zināšanu bagātība. Lai gan daudzi par jogu domā kā par ķermeņa vingrinājumiem, kuros cilvēki savērpjas, grozās, stiepjas un elpo vissarežģītākajos veidos, tie ir vien šīs dziļās cilvēka prāta un dvēseles neierobežoto iespēju atraisīšanas zinātnes ārējākā puse. Jogas zinātne sevī ietver pilnu Dzīves Ceļa būtību.
Kā teic Šrī Šrī Ravi Šankars, Starojošais Guru, “Joga nav tikai vingrinājumi un pozas. Tā ir emocionāla viengabalainība un garīga pacilātība ar noslēpuma pieskārienu, kas tev sniedz atskārsmi par kaut ko pāri visam, ko var iztēloties.”
Jogas vēsture
Joga ir vairāk kā 10 000 gadus sena. Agrākais šīs apceres tradīcijas pieminējums ir rodams senākajā saglabātajā Rig Vedas literatūrā – Radīšanas dziesmā (Nāsadīya sūkta, Rigveda 10.129). Tā tiek datēta ar Indas-Sarasvatī ieleju civilizāciju. Šivas jeb Pašupati zīmogs no šīs civilizācijas laika rāda jogas pozā sēdošu figūru, un tas vēl vairāk apstiprina jogas dominanci tajos senajos laikos. Tomēr agrākais vēlāk par jogas daļu kļuvušās prakses pieminējums ir rodams senākajā Upanišadā – ‘Bṛhadāraṇyak’ā. Vienā no tās dziesmām ir minēta aizturētās elpas jeb prānājāmas māksla, un Čāndogjas (Čāndogya) Upanišadā – atiešanas no sajūtām uz iekšējo apziņu – pratjāhāras (pratyāhāra) māksla. Pirmais vārda ‘yoga’ pieminējums šodienas nozīmē, domājams, ir noticis Katha Upanišadā (Kaṭhopaniṣad) lielajā upanišadā, kas iekļauta Jadžurvedas Katha mācības pēdējās astoņās nodaļās. Tur joga tiek saskatīta kā iekšēja ceļojuma jeb apziņas kāpuma norise.
Slavenā saruna, Joga-Jādžņavalkja (Yoga-Yājñavalkya Bṛhadāraṇyak’ā), starp Zintnieku Jādžņavalkju un mācīto sievieti, svēto rakstu iztirzātāju Gārgī min āsanas, daudzus elpošanas vingrinājumus ķermeņa attīrīšanai un meditāciju. Arī Čāndogjas Upanišadā Gārgī ir runājusi par jogāsanām.
Vrātjas jeb Atharvavedā minēta pašierobežoto grupa ir uzsvēruši ķermeņa pozas, kas varētu būt iekļautas jogāsanās. Līdzīgi arī citi svētie raksti (saṃhitā) min mūkus (muni), garmatainos (keśin – krēpjains) un pašierobežotos (vrātya), dažādus senos reģus un zintniekus, kuri piekopuši stingru ķermeņa uzturēšanu, lai meditētu vai gavētu, pašierobežotos.
Joga ir lēni attīstījies jēdziens, un tam ir sīki izstrādāti pieminējumi Bhagavad Gītā un Mahābhāratas Miera Grāmatā (Șānti parva).
Ir vairāk kā 20 upanišadas un ‘Yoga Vāsiṣṭha’, kas ir senākas par Mahābhāratu un Bhagavad Gītu, kur Joga ir iedibināta kā prāta vienība ar Virsapziņu.
Joga ir apspriesta senā pamatliekošā hindu filosofijas sūtrā, un varbūt visizstrādātāka ir Patandžali Jogas Sūtrā. Jogu Patandžali definē savā otrajā sūtrā-
“yogaḥ citta-vṛtti-nirodhaḥ” – kad esi jogas stāvoklī, izzūd visi maldi, kādi var pastāvēt cilvēciskas būtnes mainīgajā, pārejošajā aspektā (Yoga Sūtras 1.2).
Patandžali darbs ir kļuvis arī par Astoņlocekļu Jogas pamatu. Patandžali Jogas Sūtrā ir daudzu prakšu, kā džainisma piecu apņemšanos un budisma jogas skolas (yogacāra) saknes.
Viduslaiki pieredzēja Hatha jogas attīstību.
…
https://www.artofliving.org/yoga
Gara dāvanas 