Divas sarunas par meditāciju. Šrī Šrī Ravi Šankars (mūsdienas) un ‘Nārada Purāna’ (apm.m.ē. 850-950.g.)

I Viņa Svētības Šrī Šrī Ravi Šankara izteikumi.

Meditācija ir neuzbudināts prāts. Meditācija ir prāts, kas ir nodarbināts ar patreizējo brīdi. Meditācija ir prāts bez šaudīšanās, bez norišu apsteigšanas. Meditācija ir prāts, kas atgriezies mājās, pie sava avota. Meditācija ir prāts, kas kļūst par “nekādu prātu”.

Ja tu aplūko mītoloģiskus attēlus, tu atradīsi ‘Dižo Karavīru’ (Bhagavān Śrī Mahāvīrā (599-527.g.pr.m.ē.), arī Vardhamana; Bhagawan Shri Mahavira (599-527.g.pr.m.ē.), džainisma 24. tīrthaṅkara (pārdzimšanas pārvarējušais), džainisma reformators) sēdam ar piecgalvainu kobru aiz muguras. Vai Pavēlnieku Višnu ar kobru aiz muguras. Pat viedo attēlos tu atradīsi aiz muguras kobru ar atvērtu kapuci. Esat redzējuši? Tā ir ļoti smalka lieta.

Vai zināt, kas ir dziļa mierīguma kavēkļi? Tie ir prāta kāres un nepatikas. Ja prāts ir kārību un nepatiku pilns, miers nav iespējams. Un ja miera nav, garīga vingrinājuma mērķis ir nesasniedzams. Tāpēc mums ir jātiek vaļā no kārēm un nepatikām.

Tātad; kā to dara? Prātā ir jātur “Man nekas no neviena nav vajadzīgs”. Kad nekas no neviena nav vajadzīgs, mēs nevienam nepielipsim, mums nebūs nepatikas pret nevienu. Aplūkosim mūsu nepatikas. No kuriem mēs novēršamies? Tikai no tiem, kurus uzskatām par sliktiem, ne tā? Nedomā par nevienu kā par sliktu cilvēku. Pasaulē nav sliktu cilvēku. Ja cilvēki dara kaut ko sliktu, tas ir viņu neziņas jeb neapjēgas dēļ, vai tāpēc, ka viņu prāts ir ticis ievainots. Tātad, neturi sevī noliedzošu viedokli par nevienu. Ja kādam ir noliedzošs viedoklis par tevi, tā ir viņa nelaime, ne tava. No savas puses – nevienu par sliktu neturi. Tā tavs prāts būs skaidrs un līksms, un tavs saprāts būs vērīgs.

Redz, kad tu sēdi meditācijā, kas tad notiek? Tava apziņa ir tramīga, atvērta un modra, it kā aizmugurē būtu tūkstošgalvu kobra. Kobra nozīmē modrību. Cik daudzi no jums meditācijas laikā jūt pamatīgu mundrumu aiz pakauša? Kaut kādu modrību!

Tā – kobra – ir pacilājošas un atverošas enerģijas simbols; enerģijas, kas ir trauksmaina un vienlaikus mierpilna. Nav tā, ka aiz pakauša tiešām būtu kobra, tas ir vien modrības simbols dziļā miera stāvoklī, un tā ir meditācija – galēji mierpilna, neko negriboša, neko nedaroša, esoša nekas un esoša atvērta kā kobras kapuce; modrība bez jebkādas piepūles.

To mēdz aprakstīt divējādi. Vienā veidā runā par šo kobru, un otrā – par ziedu. Šis zieds ir kā tūkstoš ziedlapu lotoss, kas izplaukst galvasvirsā, vainaga čakrā. Abi ir īsti labi.

http://quotes.yourdictionary.com/author/sri-sri-ravi-shankar/

II Saruna par meditāciju. No ‘The Narada-Purana’ (Nāradija jeb Nārada Purāna). Angliski tulkojis Dr. Ganesh Vasudeo Tagare. II daļa. 44.nodaļa.

(No grāmatas priekšvārda. “Skaidrākie dārgakmeņi guļ okeāna dibenā vai klinšu dzīlēs. Lai tos atrastu, cilvēkam ir jāienirst okeānā vai jāiekaļas klintīs. Tāpat patiesība guļ slēpta valodā, kas, laikiem ritot, ir kļuvusi piemirsta. Cilvēkam, pirms atklāt patiesību, ir jāmācās šī valoda.” Šī nodaļa apraksta viedā Bhrigu skaidrojumu par meditāciju un cilvēka gatavību tai. Vaicātājs ir viedais Bharadvādža, starp klausītājiem ir minēts arī viedais Sanandana Brahmā prāta dēls. (Galvenie no viedajiem ir bijuši Vyāsa, dižais Nārada, Cyavana, Devala, Asita, Viśvāmitra, Śatānanda, Bharadvāja, Gautama, Pavēlnieks Paraśurāma (ar saviem mācekļiem), Vasiṣṭha, Gālava, Bhṛgu, Pulastya, Kaśyapa, Atri, Mārkaṇḍeya, Bṛhaspati, Dvita, Trita, Ekata, četri Brahmā prāta dēli (Sanaka, Sanandana, Sanātana un Sanat-kumāra), Aṅgirā, Agastya, Yājñavalkya un Vāmadeva. I.L.)

Bharadvādža vaicāja –

1. Tiek teikts par citu pasauli, kas nav tverama. Es vēlētos par to uzzināt. Būtu labi, ja Tava Godība to pārstāstītu.

Bhrigu teica –

2. Svēto un visām labajām īpašībām apveltīto Himavān’u (burt. ‘sniegotie’ kalni, arī Himalaju kalnu personifikācija, arī Pārvatī, Śivas otrās sievas, tēvs) ziemeļu pusē ir apvidus, kas ir svēts, pievilcīgs un labklājību veicinošs. To sauc par otro pasauli.

(Šo nodaļu kopumā var saprast kā garīgas dabas līdzību. Vjāsa (un šeit arī Nārada) raksta par ideālu vietu uz zemes kā par “nākošo” vai “izcilo” pasauli (paralokah). Cita (úttara) interpretācija – pēc dvēseles apjēgšanas pie Himalaju, tas ir, Meru kalniem (kas nozīmē degunu) ir izcila pasaule tieši uzacu starpā utt. Bet Mahābhāratā rakstīts par ideālu apvidu uz zemes).

3. Tur cilvēki negrēko; viņi ir tīri un pilnīgi bez aptraipījuma. Viņi ir izvairījušies no alkatības un maldināšanas. Viņi ir pavisam bez ļauna.

4. Tā ir zeme, kas līdzinās debesīm; tur esot visneiedomājamākie labumi. Nāve tur iestājas īstajā brīdī; neveselīgums neskar (nevienu).

5. Neviens neiekāro cita vīra sievu. Šie cilvēki ir uzticīgi savām sievām. Tur nekad neviens nav nogalināts. Neviens nav uzpūtīgs savas mantas dēļ.

6. Netikuma (adharma) tur nav vispār. Skaidra apjēga viņos rodas nešaubīgi (katrā). Lai kas tiktu darīts, labums tiek gūts tieši.

7. Daudzi no viņiem ir apveltīti ar pārvietošanās līdzekļiem, mājokļiem un (bagātīgi) ēdamo. Viņi dzīvo greznās mājās. Viņiem apkārt ir visas vajadzīgās lietas. Viņus grezno zelta rotas.

8. Attiecībā uz daudziem (jāatzīst, ka) viņi kaut kādā veidā prot saglabāt dzīvību. Ar krietniem pūliņiem viņi saglabā savu dzīvības dvašu (prāṇu ar prānajamu).

9. Šeit (mūsu pasaulē) daudzi cilvēki ir nodevušies tikumīgai (dharma) dzīvei, bet daudzi grimuši ļaunprātībā. Daudzi ir laimīgi, kamēr daudzi dzīvo pašmocībā; daudzi ir trūcīgi, un citi ir pārtikuši.

10. (Šajā pasaulē) ir smags darbs, bailes, sasprindzinājums, maldi un spēcīgs izsalkums. Te ir redzama iekāre un kaislības, kas ved neceļos visus nejēgas.

11,12. Saprātīgu cilvēku, kurš to apjēdz, grēks nesaindē. Nožēlojami ir pagrimušie pašmocekļi – tie, kuri ķeras pie viltus, krāpšanas, slepus darbiem, nopelšanas, skaudības, kaitniecības, vardarbības, neslavas celšanas un meliem.

13. Ja izglītots cilvēks tam (apjēgai) seko, viņa mokas nekad nepieaugs. Šeit ir jārūpējas par dažādiem gan garīgiem, gan pasaulīgiem rituāliem.

14. Šī ir rīcības valstība (karmabhūmi). Ar aizdomīgiem nelāgiem darbiem cilvēks dabū atbilstošus augļus, tas ir, labvēlīgu iznākumu no labvēlīgiem darbiem, un pretēji – nelāgu iznākumu.

15. Kādreiz Brahmā prāta radības (Prajāpati), devas un viedie ir veikuši ziedojumus (yajña) un pašierobežošanos. Attīrījušies ar ziedošanās darbiem un pašierobežošanos, viņi ir sasnieguši Brahmā.

16-17. Zemes ziemeļu puse (pāri Himalajiem) ir vislabvēlīgākā un vissvētākā. Tur ir dzimuši cilvēki, kuri rīkojas krietni un godā jogu. Citi ir dzimuši kā zvēru un lopu sugas, un kad to mūžs ir izsmelts, viņi pazūd zemē.

18. Tie, kuri kāri tiecas iznīcināt cits citu, tie, kuriem piemīt alkatība un maldi, klimst (jeb iedzimst) tikai šeit. Ziemeļu pusē viņi nenonāk.

19. Izglītots cilvēks, kurš godā savus audzinātājus, kurš stingri ievēro dzimumatturību, pienācīgi apjēdz visu valstību ceļus.

20. Tādējādi esmu īsumā pārstāstījis Brahmā izteiktos (jeb Vedu sludinātos) norādījumus krietnai dzīvei (dharma). Tas, kurš apjēdz tikumu (krietnumu) un pasaules netikumību, ir saprātīgs (inteliģents) cilvēks.

Bhāradvāja taujāja –

21. Ko sauc par ‘adhjātmu’ (adhyātma – apjēga utml., dvēsele)? Kāda ir tās daba, un kādas (attiecībā uz ‘Nāradas purānu’) ir pamācības katram cilvēkam. Izskaidro man, ak viedais, (kura bagātība ir pašierobežošanās), kas īsti ir adhjātma.

Bhrigu skaidroja –

22. Ak, ‘Brahmānu’ viedais, es izskaidrošu, ko vaicāsi, arī adhjātmu. Tā sekmē laimīgumu un labklājību, dārgais.

23. Audzinātāji ir aprakstījuši visu, kas skar radīšanu un izzušanu. To apjēdzot cilvēks sasniedz līksmi un laimīgumu pat šajā pasaulē.

24-26a. Viņš gūs labumu. Tas sekmē visu dzīvo būtņu labklājību. Pamatbūtības (mahābhūta) ir zeme, vējš (gaiss), ēters, ūdens un piektā – uguns. Tās ir radīšanas avots un visu dzīvo būtņu izzušanas beidzamā vieta. Dzīvās būtnes izšķīst tajā, no kā tās bijušas radītas. Tāpat kā okeānā paceļas un noplok viļņi, tā arī dzīvās būtnes rodas no pamatbūtībām un tajās saplūst.

26b-28a. Tāpat kā bruņurupucis izstiepj un ievelk savus locekļus, tā arī visu dzīvo būtņu vai radītāja Dvēsele (bhūtātman) rada un ievelk atpakaļ dzīvās būtnes vai pamatbūtības sevī. Visu dzīvo būtņu izveidošanai radītājs ir darinājis vien piecas dižās pamatbūtības. Bet cilvēka dvēsele to pienācīgā veidā nesaskata.

28b-30. Skaņa, ausis un ķermeņa atvērumi ir radīti no ētera. Ir minēts, ka trīs, tas ir, tauste, locekļu kustība (ceṣṭā) un āda ir radītas no vēja pamatbūtības (vāyu). Krāsa, acis un gremošana ir trīs uguns pamatbūtības īpašības. Garšas, valgme un mēle tiek minētas kā ūdens pamatbūtības īpašības. Tas, ko var saost (smaržas utt.), deguns un ķermenis – tie trīs ir zemes pamatbūtības īpašības.

31-34. Pamatbūtības ir tikai piecas. Prāts tiek saukts par sesto. Ak, Bhārātas zemes iemītniek, sajūtu un ziņu vācējs tiek saukts par prātu. Septītais, tiek teikts, ir saprāts-apķērība (intelekts, buddhi). Cilvēka dvēsele (kṣetrajña – dvēsele, garīgums, vērīgums, talants, spējīgums, ķermeņa pazīšana, sirdsgudrība) ir astotā. Ausis ir dzirdēšanai, (acis redzēšanai), āda taustei, mēle sagaršošanai, un deguns smaržas uztveršanai.

35. Prāts rada šaubas, saprāts lemj; dvēsele ir kā novērotājs, liecinieks. Tie visi stāv uz divām pēdām (kā ķermenis), un tos neredzami un no augšas novēro (augstākā dvēsele). Zini, ka visa notikumu telpa pilnībā ir visuresošā pavēlnieka vadīta. Tādējādi cilvēkam visi maņas orgāni, prāts un saprāts ir jāpazīst visā to nedalītībā, viengabalainībā.

36a. No tiem visiem (prāta utt.) ir atkarīgi trīs cilvēkam (visām dzīvām būtnēm) no dabas piemītošie garastāvokļi, attieksmes veidi (bhāva) jeb rakstura īpatnības (guna), tas ir, gaišums- skaidrība-gaisma-saderīgums-gara spējas (satva – sattva; būtībā saprāts, ko nomāc pārējās gunas); rosīgums-kaislīgums (radžas – rajas); trulums-kūtrums-neapjēga (tamas).

36b-37a. Izpratis dzīvo būtņu saprāta dabu, kā arī prāta novirzes (izlēcienus), cilvēks pamazām gūst mieru.

37b-38a. Apjēgu (buddhi) caur saprātu nomāc ‘gunas’ (tieši rādžas un tamas) un sajūtas (indriya). Prāts ir kā sestais pie pamatbūtībām. Ja nav saprāta, kā var būt gunas?

3Rb-39a. Šādi visu radīto, gan kustīgo, gan nekustīgo, caurstrāvo Tas (radītājs, kungs, pavēlnieks). Tajā radītais gan dzimst, gan izzūd. Tāpēc tas tā ir norādīts (rakstos).

39b-40. Cilvēks redz ar acīm; to, ko cilvēks dzird, sauc par ‘sadzirdēto’ (śrotra; arī ‘auss’); to, kas saož, sauc par degunu (ghrāṇa); garšu cilvēks uztver ar mēli; satausta un sajūt pieskārienu ar ādu. Tas, ko saucam par saprātu, (saņemot ziņas no sajūtām) uzreiz izmainās.

41. Kad saprāts (buddhi) kaut ko meklē, tas kļūst par prātu – (tādējādi arī) saprāts pamatojas uz piecām pamatbūtībām, kas darbojas dažādi. (To sauc par sajūtām (indriya); neredzamais saprāts pamatojas uz tām).

42. Cilvēkā kā savā nesējā esošais saprāts izplatās uz (ir saistīts ar) trim attieksmēm (bhāva), tas ir, gaišo (satva), kaislīgo (radžas) un trulo (tamas).

43. Dažkārt tās paceļas līdz līksmei, dažkārt pieredz bēdas un dažkārt nejūt nedz laimi nedz ciešanas.

44. Tādā veidā saprāts darbina šīs trīs attieksmes (garastāvokļus) cilvēka prātā. Lai gan pielīdzināms tām, tas dažkārt ar jogas palīdzību attieksmes pārvar.

45. Līdzīgi kā okeāns, upju valdnieks, ar saviem viļņiem iziet ārpus krastiem (tāpat cilvēks meditācijā).

45b-46a. Tāds saprāts, kas iziet ārpus trim garastāvokļiem jeb pakāpēm, prātā pastāv tīrā netveramā esības stāvoklī (kā garšvielu smarža podā pēc izmazgāšanas). Rosības guna, kas mudina darboties, drīz vien to panāk un ar laiku (atkal) iedarbina visas sajūtas.

47. Satva ir līksme, radžas ir nožēla, un tamas ir dusmas. Jebkurš prāta stāvoklis šajā pasaulē ir šo triju sajaukums (dažādās attiecībās).

48. Tādējādi tev ir izskaidrotas visas saprāta (buddhi) emocionālās uztveres un sajūtas. Saprātīgam (inteliģentam) cilvēkam ir jāspēj pārvarēt visas sajūtas.

49. Šie trīs sajūtu veidi, līksme, nožēla un dusmas, ir saskatāmi visās dzīvās būtnēs, tas ir, tās rodas no gaišās dabas, bet tās ietekmē kaislīgā un trulā daba.

50-51a. Satvas daba rada līksmi, laimīgumu; radžas daba nes nožēlu. Ja tām piejaucas tamas, tad nav ne laimes, ne nelaimes (tomēr tamas rada maldus, mānijas).

51b-52a. Ja tevi kaut kas tevi pievelk un fiziski un garīgi ielīksmo, tiek teikts, ka darbojas satviskas jūtas.

52b-53a. Ja kaut kas izraisa nožēlu un apbēdina dvēseli, ak lieliskais viedais, zini, ka ir sākusi darboties radžas.

53b-54a. Ja viss ir maldinošs, un apjukuma iemesls nav skaidrs, ir neizprotams un grūti uztverams, saproti, ka tā ir tamas daba.

54b-55a. Sajūsma, baudījums, svētlaime, līksme un prāta miers – ja kaut kādā mērā tie piemīt (arī, ja reti), tad to sauc par satvisku (saprātīgu) raksturu.

55b-56a. Neapmierinātība, saspringums, nožēla, alkatība-rijība un nepacietība – tās ir radžas rakstura pazīmes. Tas atspoguļojas ķermenī.

56b-57a. Arī negodīgums, dzīve maldos, rupjas kļūdas, miegainums un gurdenums – cilvēkā kaut kādā mērā ir šīs dažādās tamogunas.

57b-58a. Prātam piemīt trūkumi (prāts mēdz pielipt grūti aptveramām lietām un spēj izvērsties vienlaicīgi uz daudzām lietām); tas visādi klaiņo, svaidās, tam ir meklētāja un šaubu lolotāja daba, ja cilvēks tādu prātu pārvalda, viņš ir laimīgs šeit un viņsaulē.

58b-59a. Lai arī abas – gan cilvēka daba (guna), gan cilvēka dvēsele – ir netveramas, atšķirība ir, ka saprāts gunas rada, bet dvēsele nerada.

59b-60. Tāpat moskītus (maśaka) uz vīģes (uḍumbara) var redzēt kopā. Lai gan savienoti, tie ir atsevišķi; tāpat arī gunas un cilvēka dvēsele ir dabiski atsevišķas, tomēr izskatās vienotas.

61-62a. Tāpat kā zivs un ūdens, būdami atsevišķi, tomēr ir rodami kopā, tāpat ir ar saprātu un dvēseli. Gunas nezin par Pašbūtību jeb Dvēseli (Ātman), bet dvēsele pazīst gunas pilnībā. Pašbūtība, kas ir gunu novērotāja, attiecas uz tām kā pašas radītām.

62b-63a. Darbojoties caur (piecām) maņām, (prātu kā sesto) un saprātu kā septīto – kas visi (par sevi) ir bezdarbīgi un bez jebkādas apziņas, Pašbūtība jeb dvēsele atklāj (ap sevi) lietas līdzīgi kā (apsegta) lampa parāda visas lietas ar stariem caur caurumiem (abažūrā).

63b-64. Satva (saprāts) rada gunas, kamēr cilvēka dvēsele (ksetrajña) ir (vien) novērotāja, lieciniece. (Kopš neatminamiem laikiem) starp saprātu un cilvēka dvēseli ir noteiktas attiecības.

Nedz satvai, nedz kšetradžņai nav nekāda atbalsta vai patvēruma (ķermeņa).

65-66a. Saprātu (sattva) veido prāts, bet nekad cilvēka raksturs. Kad (Pašbūtība, Ātman) pienācīgi veic savu vadību ar prāta palīdzību, tad atklājas cilvēka dvēsele, līdzīgi kā gaismeklis, kas deg krūkā (eļļas lampiņa).

66b-67a. Viedais, kurš atturas (stāv pāri) no parastajiem (prākṛta) rituāliem vai likumiem un kurš ir vienmēr līksms savā Pašbūtībā, kļūst par visu dzīvo būtņu dvēseli. Viņš sasniedz augstāko mērķi.

67b-68a. Tāpat kā ūdensputnu nesaslapina ūdens, tāpat cilvēks, kurš ir noturīgs (gara) viedībā (un ir brīvs no jebkādiem smadzeņu traucējumiem, iedomām, murgiem), pārvietojas starp dzīvām būtnēm (nepielipdams tām un to neietekmēts).

68b-69a. Šādi cilvēks ar rāmu prātu un apjēgu var dzīvot šajā pasaulē bez nožēlas vai uzbudinājuma – bet (gan) pilnībā pārvaldot savas spējas un brīvs no nenovīdības (pat tās pēdām).

69b-70a. Cilvēks (lai arī) dzīvojot savā Pašbūtības, dvēseles (Ātman) stāvoklī, vienmēr veido garastāvokļus (gunas), līdzīgi kā zirneklis, kas izlaiž savus pavedienus. Garastāvokļi ir jāsaprot kā (zirnekļa) pavedieni.

70b-72a. Dažiem ir viedoklis, ka tādu (pašpārvaldošu) cilvēku raksturs, īpašības (gunas) nezūd, kamēr citi teic, ka izzūd. Pirmie seko tiešiem nepretrunīgiem pieredzējumiem (sruti), kamēr otrie – kuri pastāv uz zudumu, seko tradīcijai (smṛti). Prātojot par abiem, cilvēkam ir jāizšķiras pašam, kas ir pareizi (attiecībā uz viņu).

72b-73a. Tādējādi, no raizes sagādājošā grūti risināmā mezgla sirdī būtu jātiek vaļā, un cilvēkam būtu jādzīvo laimē. Visas šaubas atrisinājušam cilvēkam nav jājūt nožēla.

73b-74a. Tāpat kā noputējis vai dubļains cilvēks (kļūst tīrs), iegremdējoties ūdens straumē, tā arī cilvēki ar aptraipītām jeb netīrām sirdīm gūst panākumu caur pilnīgu apjēgu.

74b-75. Cilvēks, kurš vien skatās uz lielas upes otru krastu, mokās, to nesasniedzot (ar skatīšanos vien nepietiek). Bet ja cilvēks ir apjēdzis Īstenību, vien Īstenības zināšana dara viņu laimīgu. Šo izcilo apjēgu gūst cilvēki, kuri savā sirdī apjēdz, ka pasaulīgās lietas dvēseli neskar.

76. Tā cilvēks, kurš apjēdz dzīvo būtņu ierašanos un aiziešanu, par to prāto nesteidzīgi ar sava saprāta palīdzību un sasniedz mieru un rāmu garu.

77. Viņš, apjēdzot triju (pasaulīgās) dzīves mērķu (tikums, labumi, bauda) iznīcību, garā tos izpētot (un dzīvojot jogā), tos atmet, kļūst par īstu Īstenības novērotāju, gaišreģi! (Un caur pašapjēgu guvis svētlaimi), viņš kļūst nesavtīgs.

78. Nenosvērtam cilvēkam caur savtīgajām grūti iegūstamu lietu dabūšanā nodarbinātajām sajūtām dvēseli nav iespējams apjēgt.

79. To apjēgušam, cilvēkam būtu jākļūst apskaidrotam. Kas vēl raksturo apskaidroto? Patiesi, to apjēdzis, izglītots cilvēks sevi ierauga gandarītu.

80. Kas (izskata) zinātājam izskatās ārkārtīgi šausmīgs (piemēram, pārbīlī no čūskas, kas īstenībā ir virve), apskaidrotajam bailes neiedveš nemaz. Jebkuram cilvēkam nav labāka stāvokļa kā atbrīvošanās (mokṣa – atbrīvošanās no pasaulīgā virpuļa, saṃsāras). Mācīti cilvēki teic – ja ir (gūta) tāda priekšrocība, tad ir saskatāmas (visas) īstenības nokrāsas.

81. Ja cilvēks veic svētus ritus, neperinot kādu īpašu nolūku vai (atalgojuma) vēlmi, šī darbība sadedzina (viņa) agrākus nodarījumus (tas ir, sadedzinātas pagātnes darbības un nesavtīga darbība tagadnē nerada nevēlamu iznākumu). Bet ja tāds zinātājs turpina tāpat, kā tas var nest atbrīvošanos?

82. Cilvēki paši veido pasauli (kurā dzīvo) un (sava) mūža ilgumu (pasaulē). Tas notiek (pats no sevis), viņiem darbojoties. Palūkojiet – pat ja cilvēks ir šausmu pārņemts, labos darbus viņš nenožēlo.

Bhāradvāja teica:

83. Lūdzu, izskaidro man meditācijas ceļu, kā sasniegt to apjēgas stāvokli, kurā, ak skolotāj, cilvēks ir brīvs no trim saspringuma veidiem.

Bhrigu atbildēja:

84. Ak, ‘Brahmānu’ viedais! Es tev pastāstīšu četrus Džņānajogas veidus (Jñānayoga, apjēgas ceļš, tīra apjēga bez vārda un veidola, caur tīru darītāja (kartṛkaḥ) dabas apjēgu, kas, skaidri saredzēta, iznākumā sniedz atbrīvošanos), kurus apjēdzot, diži viedie sasniedz mūžīgu gara spēku (siddhi).

85. Diži viedie, kuri ir jogas lietpratēji, apbalvoti ar pilnīgo pašapjēgu un savas sirdis piesaistījuši atbrīvošanās ceļam no pārdzimšanu virpuļa, savu jogas meditāciju veic pienācīgā veidā.

86. Viņi ir atbrīvojušies, tiekot vaļā no pasaulīgās esības aptraipījumiem. Ar savu tieksmi atbrīvoties no turpmākām iedzimšanām, viņi sevi nostiprina pirmatnējā dvēseles stāvoklī.

87. Viņi ir brīvi no savstarpējām sadursmēm, tādiem pretstatu pāriem kā bauda-sāpes, vienmēr pastāv noturīgā gaišā garastāvoklī (satva gunā, tas ir, saprātībā); viņi ir atbrīvojušies un viņi neturas pie mantas. Viņi kopj savrupību, kas netraucē, un tas ved uz garīgu mieru.

88. Viedajam savs kaitinošais un satraucošais prāts ir jāsavāc ar meditācijas palīdzību. Savākušam (kā kunkulī) visus savus maņas orgānus, viedajam ir jāsēd (meditācijā nekustīgi) kā koka klucim.

89. Viņam nav jāuztver ar ausīm nekāda skaņa, nedz jāsajūt jebkāds pieskāriens ar ādu; viņam nav jāuztver ar acīm nekāda krāsa vai izskats; nedz jāsagaršo jebkas ar mēli.

90. Grimušam meditācijā, īstenības apjēdzējam ir jāizvairās saost jebko. Enerģijas pilnam jogas māceklim nav jākāro pēc (piecām) lietām, kas kairina sajūtas.

91. Tad gudram (jogas māceklim) ir no prāta jāatlaiž piecas sajūtas (pañcavarga). Tad viņš nonāks meditācijā, (apturot) mānīgā prāta ar visām tā piecām maņām (svaidīšanos).

92. Prāts ir klaidonis (svaidās, šņakarējas starp sajūtu objektiem, visu apšauba utt.). Tam ir pieci (izziņas sajūtu) vārti. Tas ir gan varens, gan vājš; viedam jogas māceklim vispirms ir aši jānotur prāts uz meditācijas ceļa, padarot to neatkarīgu no jebkāda nesēja.

93. Tajā brīdī viņam ir ‘jāsavāc’ maņas orgāni un prāts vienā kunkulī (un jānoliek uz meditācijas ceļa). Tā es skaidroju meditācijas pirmo posmu.

94. Prāts, kas ir sestā dzīvas būtnes (jīva) pamatbūtība, šādi pārvaldīts, pulsēs kā zibens šautra mākoņos, viļņosies kā okeāns.

95. Gluži kā ūdens pile uz (nesaslapināmās lotosa) lapas, kas ir pavisam nemierīga un ripo uz visām pusēm, tāpat šaudās prāts meditācijas ceļā.

96. Kādā brīdī prāts ir neuzmanīgāks un paliek uz meditācijas ceļa. Tad tas klejo pa vēja ceļu. Nemierīgais prāts kļūst vieglprātīgs kā vējš.

97. Cilvēkam, kurš pazīst meditācijas ceļu, (tāpēc) nav jāzaudē ievirze, nav jādomā, ka grūtības ir pāri, ir jāatmet miegainība un sliktas domas, un atkal jānostiprina prāts meditācijā.

98. Secīgi parādās netveramas pārdomas, spēcīgs vērīgums un spēja atšķirt lietas (vičāra, vitarka , viveka, tās ir ‘dhyāna’s jeb iekšējās redzes pazīmes). Tā ir ar transu apveltīta viedā meditācijas pirmā (pakāpe).

99. Ja viņš ir garīgi saspringts, viņam ir jānomierinās. Nav jājūtas nomāktam. Viņam ir jāraugās pēc tā, kas viņu ietekmē labvēlīgi.

100. Putekļu, pelnu vai govs mēslu kaudzi par viendabīgu pastu nevar padarīt, pēkšņi uzgāžot ūdeni.

101. To iejauc pamazām, sākumā kādai daļai paliekot sausai, bet vēlāk to padarot plūdenu. Tā galu galā viendabīgs būs viss.

102. Tādā pašā veidā cilvēkam ir jānomierina un jānoklusina maņas orgāni. Tie ir jāizslēdz pamazām. Tad tie būs pilnīgi pakļauti.

103. Ak, cienītais viedais! Sākumā meditācijas ceļā padarot noturīgu prātu un tā piecas maņas, jogas māceklis spēj tos pilnīgi pakļaut neatlaidīgā jogas (praksē).

104. Nevis ar vīrišķīgu piepūli, nevis ar dievišķu vadību, bet ar pašierobežošanos (tapas) viņš spēj sasniegt šo līksmību.

105. Apveltīts ar šo svētlaimi, viņš meditācijas norisē atradīs (īsto) baudu. Tā jogas mācekļi sasniedz svētlaimīgo glābiņu (no dzīves likstām, burtiski ‘veselīgumu’).

Sanandana (viens no Brahmā prāta dēliem) teica:

106. Ak, Brāhmana, šādi Bhrigu pamācīts, krietnais Bhāradvāja, izcili tikumīgā dvēsele, ir pārsteigts. Viņš godā Bhrigu.

http://www.omjai.org/omjai-docs/120-scriptures/390-puranas/3090-narada-purana-part-i-i.pdf

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s