G.N.Petrakoviča hipotēze. KODOLTERMISKAIS REAKTORS ŠŪNĀ – DZĪVĀS DABAS BRĪNUMS.

(Hipotēze par dzīva organisma darbību un noosfēru, kuras pierādīšana “mēģenes” eksperimentā nav iespējama, un nav pat piemērotu mēraparātu. Tālākos tulkojumos (https://tencinu.wordpress.com/2013/10/14/g-n-petrakovica-hipoteze-hambo-lamas-itigelova-anabioze-vai-nemirstiba-un-citi/  ) – par budistu mūka Itigelova iespējamo anabiozi kā nemirstību. Skaidrs, ka šādas pārdomas energoinformatīvajā jomā nopietni skar vienkāršoto attieksmi pret Dievu kā personu, lai neteiktu – kā pret Ziemassvētku vecīti, tomēr esmu pārliecināts, ka tas, ko saucam par Dievu, dusmīgs nebūs. I.L.)

… G.N.Petrakoviča fundamentāls atklājums dabas zinātnēs:

visi ‘dzīvās’ un ‘nedzīvās’ dabas objekti, kas satur dzelzi, ir apmēram 1018 hercu megaaugstas frekvences elektromagnētisku svārstību avots; tas ir elektromagnētisks lauks, kas caurstrāvo visu apkārtējo un saista vienotā energoinformatīvā telpā visu dabas esamību.

Ar to visas dabas parādības iegūst noturīgu zinātnisku pamatu, kas nepieciešams mūsdienīgai dabas zinātnei. Jēdzieni ‘biolauks’, ‘noosfēra’ iegūst ilgi gaidīto saikni ar īstām (nevis mītiskām) dabas norisēm.

Tiek atrisināti dzīvības izcelšanās un visdažādāko energoinformatīvo mijiedarbju dabā un sabiedrībā izcelsmes jautājumi.

Tas viss ļauj cieši pietuvoties dabas filosofijas un visu dabas zinātņu galvenajam jautājumam, ontoloģiskajam jautājumam – par cilvēka esamības jēgu (Galveno Cilvēces Mērķuzdevumu).

REDAKTORA PRIEKŠVĀRDS

Georgijs Nikolaja dēls Petrakovičs ir dzimis 1932.gadā Samarkandā, Uzbekijā. 1951.gadā beidzis vidusskolu Maskavā un tajā pašā gadā iestājies Pirmā Maskavas medicīniskā institūta (tagad – I.M.Sečenova v.n. Medicīniskās akadēmijas) Ārstniecības fakultātē, kuru beidzis 1957.gadā.

Aizrāvies ar ķirurģiju jau vecākajos kursos, mēdzis nozust neskaitāmās nakts dežūrās N.V.Sklifosovska v.n. institūtā un S.P.Botkina v.n. slimnīcā, mācoties ķirurga prasmes un ārkārtējās ķirurģiskas palīdzības sniegšanu.

Beidzot institūtu, viņa pieredzē bijušas jau 206 dobumoperācijas, neskaitot pārējās.

Kļuvis par augsta līmeņa ķirurgu, viņš ir veiksmīgi strādājis par ķirurģisko katedru asistentu, par onkoloģijas, vispārējās ķirurģijas, strutainās ķirurģijas, proktoloģijas ķirurģisko nodaļu vadītāju. Viņam pieder daudz publikāciju šajās nozarēs.

Bet, turpinot ķirurga darbu līdz pārejai pensijā, jau cienījamā vecumā Georgijs Nikolaja dēls pašam negaidot aizrāvies ar bioenerģētiku un … veicis revolūciju priekšstatos par dzīvo matēriju!

Pie kam to paveicis bez kādiem zinātniskiem meklējumiem un izsmalcinātiem laboratorijas pētījumiem – vienkārši ar savu dziļo prātu iedziļinājies dzīvajā šūnā, dzīvajā vielā un pamanījis, ka katra dzīvā šūna, sākot ar mikrobiem un beidzot ar cilvēku, rada neredzēti augstas frekvences (megaaugstas frekvences) elektromagnētisko lauku, kas ir nesaraujami vienots ar jonizējošu protonu starojumu, kas kopumā ir dzīvās matērijas īstais biolauks.

Šis biolauks, būdams dabisks sinhrofazotrons, mijiedarbojoties ar atomu-mērķu kodoliem, spēj jau šūnā veikt kodolsintēzi un kodoldalīšanos, ko savos eksperimentos līdz šim vēl nav spējuši zinātnieki, kas ir radījuši zem Ženēvas milzonīgāko paātrinātāju.

Bet autors nav aprobežojies vien ar dzīvo Dabu; līdzstrādājot ar savu mazmeitu Mariju Alekseja meitu Petrakoviču, pēc izglītības bioloģi, tādu pat megaaugstas frekvences elektromagnētisku lauku ģenerāciju, viņš ir novērojis arī nedzīvajā Dabā, konstatējot “iezemētas” un “ieūdeņotas” dzelzs efektus.

Tas ir ļāvis izveidot hipotēzi par zemeslodes griešanās mehānismu, atklāt elektromagnētiskos garenviļņus, kas, izrādās, ir gravitācijas viļņi, atklāt Černobiļas AES katastrofas cēloni un izteikt savas domas par kaitīgas bīstamības pastāvēšanu uz Marsa ne vien visam dzīvajam, bet arī visam materiālajam, kas sastāv no atomiem un molekulām.

Tas viss saprotamā veidā pamatoti un labā valodā (autors ir mācījies A.M.Gorkija v.n. Literatūras institūtā) ir izklāstīts G.N.Petrakoviča zinātnisko darbu krājumā ‘Biolauks bez noslēpumiem’.

Galvojums šā G.N.Petrakoviča fundamentālā atklājuma attīstībai, apjēgai un visas cilvēces apgūšanai un ir pirmās labvēlīgās veselas virknes izcilu Krievijas zinātnieku atsauksmes – akadēmiķa, medicīnas zinātņu doktora Vlaiļa Petra d. Kaznačejeva (Казначеев Влаиль Петрович), akadēmiķa, bioloģisko zinātņu doktora Jurija Aleksandra d. Voronova (Воронов Юрий Александрови), akadēmiķa, fizikas-matemātikas zinātņu doktora Jevgeņija Ivana d. Ņefedova (Нефѐдов Евгений Иванович), profesora, tehnisko zinātņu doktora Andreja Andreja d. Pirogova (Пирогов Андрей Андреевич), Beļģijas Karaliskās zinātņu akadēmijas akadēmiķa, dabas filosofijas zinātņu doktora Eduarda Borisa d. Šabadina (Шабади Эдуарда Борисович) atsauksmes.

=====================

KODOLTERMISKAIS REAKTORS ŠŪNĀ – DZĪVĀS DABAS BRĪNUMS

Žurnāla “Чудеса и приключения” speciālais korespondents Vladimirs Ivanovs tikās ar Krievijas Fiziķu biedrības īsteno locekli ārstu ķirurgu Georgiju Nikolaja d. Petrakoviču, kurš ir publicējis sensacionālus darbus par kodoltermiskām reakcijām, kas notiek dzīvos organismos, un ķīmisko elementu pārvērtībām tajās. Tas ir daudz fantastiskāk par vispārdrošākajiem alķīmiķu eksperimentiem. Saruna ir veltīta īstam evolūcijas brīnumam, galvenajam dzīvās dabas brīnumam. Ne visās lietās piekrītam šīs drosmīgās hipotēzes autoram. Tostarp, būdams materiālists, viņš mūsuprāt noraida garīgo avotu tajās norises, kurās tam acīmredzami būtu jābūt. Bet tomēr G.Petroviča hipotēze mūs ieinteresēja, jo tā pārklājas ar akadēmiķa V.Kaznačejeva darbiem par “auksto kodolreakciju” dzīvā šūnā. Vienlaikus hipotēze met tiltu uz V.Vernadska noosfēras jēdzienu, norādot uz avotu, kas noosfēru nemitīgi piebaro ar enerģiju.

Hipotēze ir interesanta arī ar to, ka iezīmē zinātnisku ceļu uz daudzu mīklainu parādību, piemēram, gaišredzība, levitācija, iridodiagnostika u.c. izskaidrojumu.

Lūdzam atvainot mūs par nelielu sarunas zinātnisku sarežģītību nesagatavotam lasītājam. Vēra ņemamu vienkāršošanu diemžēl nepieļauj pats sarunas priekšmeta raksturs.

JAUTĀJUMS. Vispirms par brīnuma būtību, kas, šķiet, it kā nav savietojama ar priekšstatiem par dzīviem organismiem… Kas tas par baisu spēku, kas mūsos, mūsu ķermeņa šūnās darbojas? Tas viss atgādina detektīvstāstu. Tāds spēks ir bijis pazīstams, ja tā var teikt, citādā ziņā. Tas ir darbojies nepamanīts, it kā zem maskas.

Par to ir runāts un rakstīts kā par ūdeņraža joniem. Jūs to esat sapratis un nosaucis savādāk – kā protonus. Tie ir tie paši ūdeņraža joni, kaili tā atomu joni, kas ir pozitīvi lādēti. Bet vienlaikus arī elementārdaļiņas. Biofiziķi nebija pamanījuši, ka šim Janusam ir divas sejas. Vai ne? Vai varētu par to sīkāk?

G.PETRAKOVIČS. Dzīva šūna enerģiju gūst parastās ķīmiskās reakcijās. Tā ir uzskatījusi zinātne par šūnu bioenerģētiku. Ka kā vienmēr, šajās reakcijās piedalās elektroni, tieši to pārejas nodrošina ķīmisko saiti. Sīkos neregulāras formas ‘pūslīšos’ – šūnas mitohondrijās – notiek oksidācija ar elektronu piedalīšanos. Tāds ir bioenerģētikas sākumpieņēmums.

Vadošs valsts bioenerģētiķis KZA akadēmiķis V.P.Skulačovs (В.П. Скулачѐв) šo sākumpieņēmumu priekšstata šādi: “Lai sarīkotu kodolenerģijas lietojuma eksperimentu, dabai nācās radīt cilvēku. Bet kas attiecas uz enerģētikas iekšējiem mehānismiem šūnās, tad tās enerģiju gūst vien no elektronu pārveidēm, lai gan tur enerģētiskais efekts ir nesalīdzināmi mazs salīdzinājumā ar kodoltermiskajām norisēm”.

“…vien no elektronu pārveidēm…” – Tie ir maldi! Elektronu pārveides ir ķīmija un nekas vairāk. Šūnu bioenerģētikas pamatā ir tieši kodoltermiskas reakcijas, un tieši protons, saukts arī par ūdeņraža jonu – smaga uzlādēta elementārdaļiņa – ir visu šo reakciju galvenais dalībnieks. Šajā norisē, protams, kaut kādā un pat nozīmīgā ziņā piedalās arī elektrons, bet citā lomā, kas pilnīgi atšķiras no tās, ko tam pieraksta mācīti speciālisti.

Un pats brīnumainākais ir tas, ka tā pierādīšanai, kā izrādās, nevajag veikt kādus sarežģītus izmeklējumus, pētījumus. Viss ir virspusē, visu uzrāda tie paši neapstrīdamie fakti, novērojumi, kurus paši zinātnieki savos smagajos pūliņos ir sagādājuši. Vajag vien bez aizspriedumiem un padziļināti par šiem faktiem padomāt. Lūk neapstrīdams fakts: ir zināms, ka protoni “tiek izmesti” no mitohondrijām (šādu terminu plaši lieto speciālisti, un tajā skan nonievājums pret šiem darbarūķiem, it kā runa būtu par izmešiem – “atkritumiem”) šūnas telpā (citoplazmā).

Protoni šūnā kustas vienā virzienā, tas ir, nekad neatgriežas, kur bijuši, atšķirībā no visu citu jonu Brauna kustības šūnā. Un protoni citoplazmā kustas milzīgā ātrumā, kas daudzus tūkstošus reižu lielāks par jebkuru citu jonu kustības ātrumu.

Šo novērojumu zinātnieki nekādi nekomentē, bet padomāt vajadzētu, un nopietni.

Ja protoni, šīs lādētās elementārdaļiņas, kustas telpā ar tādu milzu ātrumu un “bezmērķīgi”, tad šūnā ir kāds to paātrināšanas mehānisms. Nešaubīgi, paātrināšanas mehānisms atrodas mitohondrijā, no kuras sākotnēji ar milzu ātrumu tad protoni tiek “izsviesti”, bet, lūk, kāds ir mehānisma raksturs… Smagās lādētās elementārdaļiņas, protoni, var tikt paātrinātas tikai mainīgā augstfrekvences elektromagnētiskā laukā, piemēram, sinhrofazotronā. Un tā – molekulārs sinhrofazotrons mitohondrijā?! Lai cik dīvaini tas neliktos, jā: ārkārtīgi niecīgs dabisks sinhrofazotrons atrodas tieši sīkā šūnā esošā veidojumā, mitohondrijā!

Protoni, nokļuvuši mainīgā augstfrekvences elektromagnētiskā laukā, uz visu atrašanās laiku šajā laukā zaudē ķīmiskā elementa ūdeņraža īpašības, toties izpauž smagu uzlādētu elementārdaļiņu īpašības.

Tāpēc mēģenē nav iespējams pilnvērtīgi atkārtot tās norises, kas nemitīgi notiek dzīvā šūnā.

Piemēram, pētnieka mēģenē protoni piedalās oksidācijas reakcijā, bet šūnā, kaut gan brīvo radikāļu oksidācija notiek, pārskābe neveidojas.

Šūnas elektromagnētiskais lauks protonus “iznes” no dzīvās šūnas, neļaujot tiem iesaistīties reakcijā ar skābekli.

Tomēr zinātnieki, pētot norises dzīvā šūnā, vadās tieši no mēģenes eksperimenta.

Laukā paātrinātie protoni viegli jonizē atomus un molekulas, “izsitot” no tiem elektronus. Pie tam molekulas, kļūstot par brīviem radikāļiem, iegūst lielu aktivitāti, bet jonizētie atomi (nātrija, kālija, kalcija, magnija un citu elementu) veido šūnas membrānā elektriskus un osmotiskus spriegumus (bet jau otršķirīgā, no protoniem atkarīgā pakāpē).

JAUTĀJUMS. Te ir laiks atgādināt mūsu lasītājiem, ka acij neredzamā dzīvā šūna ir sarežģītāka par jebkuru gigantisku ierīci, bet tajā notiekošais nepakļaujas pat aptuvenai atveidošanai.

Varbūt galaktikas – protams, citā mērogā, ir Visuma vienkāršākie objekti, tieši tāpat kā auga vai dzīvnieka elementāri objekti ir šūnas. Varbūt, ka mūsu zināšanu līmeņi par šūnām un galaktikām ir līdzvērtīgi. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka Saules un citu zvaigžņu kodoltermiskajām reakcijām atbilst dzīvas šūnas, precīzāk, atsevišķu tās daļu aukstā kodoltermiskā reakcija. Līdzība ir pilnīga.

Visi zin par zvaigžņu karsto kodoltermisko reakciju. Bet par dzīvu šūnu kodoltermisko reakciju varat pastāstīt vien jūs.

biolauks1Dzīva šūna (1), mitohondrija (2) kā tās sastāvdaļa, mitohondrijas sēņveidīgās struktūras (3), kur notiek aukstā kodoltermiskā sintēze.

G.PETRAKOVIČS. Pamēģināsim iztēloties visnozīmīgākos notikumus šajā līmenī. Būdams smaga lādēta elementārdaļiņa, kuras masa ir 1840 reizes lielāka kā elektronam, protons ir pilnīgi visu atomu kodolu sastāvā. Būdams paātrināts mainīgā augstfrekvences elektromagnētiskā laukā un atrodoties ar šiem kodoliem vienā laukā, tas spēj nodot tiem savu kinētisko enerģiju kā vislabākais enerģijas pārnesējs no paātrinātāja uz patērētāju – atomu.

Mijiedarbojoties šūnā ar atomu – mērķu kodoliem, tas pa daļām – elastīgās sadursmēs – nodod tiem paātrinājumā iegūto kustības enerģiju. Bet šo enerģiju zaudējis, tas galu galā tiek tuvākā atoma kodola saķerts (neelastīga sadursme) un kļūst par šā kodola sastāvdaļu. Bet tas ir ceļš uz elementu pārvērtībām.

Reaģējot uz elastīgā sadursmē ar protonu iegūto enerģiju, no atoma-mērķa ierosinātā kodola tiek izmests savs enerģijas kvants, kāds ir raksturīgs vien šā konkrētā atoma kodolam – ar savu viļņa garumu un frekvenci.

Ja tādas protonu mijiedarbes notiek ar daudziem atomu kodoliem, kas veido, piemēram, kādu molekulu, tad notiek jau veselas tādu specifisku kvantu grupas izsviešana noteiktā frekvences spektrā.

Imunologi uzskata, ka audu nesavietojamība dzīvā organismā izpaužas jau molekulārā līmenī.

Acīmredzami, “savas” olbaltuma molekulas atšķiršana no “svešas” pie to pilnīgas ķīmiskas vienādības tad arī notiek atkarībā no šīm specifiskajām frekvencēm un spektriem, uz kuriem dažādi reaģē organisma “sargātājas” šūnas – leikocīti.

JAUTĀJUMS. Interesants jūsu protonu – kodolu teorijas blakusiznākums! Vēl interesantāka ir norise, par kādu ir sapņojuši alķīmiķi. Fiziķi ir norādījuši uz iespēju iegūt reaktoros jaunus elementus, bet tas attiecībā uz vairumu vielu ir ļoti sarežģīti un dārgi. Varbūt dažus vārdus par to pašu, bet šūnas līmenī …

G.PETRAKOVIČS. Kustības enerģiju zaudējuša protona sagūstīšana atoma-mērķa kodolā maina šā atoma atomskaitli, tas ir, atoms-”sagūstītājs” tad spēj mainīt savu kodola uzbūvi un kļūt ne vien par šā ķīmiskā elementa izotopu, bet, ņemot vērā protonu vairākkārtīgas “sagūstīšanas” iespēju, ieņemt citu vietu Mendeļejeva tabulā; un atsevišķos gadījumos pat ne tuvāko iepriekšējai vietai. Būtībā runa ir par kodolsintēzi dzīvā šūnā.

Jāteic, tādas idejas cilvēku prātus jau ir viļņojušas; jau ir bijušas publikācijas par franču zinātnieka L.Kervrāna (Corentin Louis Kervran) darbiem, kurš tādu kodola transformāciju ir novērojis, pētot dējējvistas. Tiesa, L.Kervrāns ir uzskatījis, ka kālija kodolsintēze ar protonu, iegūstot kalciju, notiek ar fermentatīvu reakciju palīdzību. Bet, balstoties uz iepriekš teikto, vienkāršāk ir šo norisi atainot kā starpkodolu mijiedarbes sekas.

Taisnības labad jāteic, ka M.V.Volkenšteins (М. В.

Волькенштейн) L.Kervrāna eksperimentus uzskata par jautro amerikāņu zinātnisko kolēģu pirmā aprīļa joku.

Pirmā doma par kodolsintēzes iespējamību dzīvā organismā ir izteikta kādā no Aizeka Azimova fantastiskajiem stāstiem. Tā vai citādi, pienācīgi cienot gan vienu, gan otru, gan trešo, var secināt, ka šeit izklāstāmā hipotēze paredz, ka starpkodolu mijiedarbe dzīvā šūnā ir pilnībā iespējama.

Un Kulona barjera (potenciāla barjera, kas jāpārvar pozitīvi lādētajiem atomu kodoliem, lai satuvinātos līdz pievilkšanās spēka ietekmei, ko izraisa īslaicīga spēcīga nuklonu mijiedarbe (kodolu spēks). Kulona barjera ir sekas tam, ka atbilstoši Kulona likumam vienādi lādēti ķermeņi atgrūžas) tam nebūs traucēklis: daba šo barjeru ir spējusi apiet bez lielām enerģijām un temperatūrām, mīksti un maigi.

JAUTĀJUMS. Jūs uzskatāt, ka dzīvā šūnā rodas virpuļveida elektromagnētiskais lauks. Tas protonus it kā satur savā tīklā un liek tiem ieskrieties, paātrināties. Šis lauks izstaro, rada dzelzs atoma elektronus. Ir četru tādu atomu grupas. Speciālisti tās sauc par gemiem. Dzelzs tajos ir div- un trīsvērtīga. Un abas šīs formas apmainās ar elektroniem, kuru pārejas tad ir tās, kas rada lauku. Lauka frekvence ir neiedomājami liela, jūsu vērtējumā 1018 herci. Tā stipri pārsniedz redzamās gaismas frekvenci, ko parasti rada elektronu pārejas no viena atomlīmeņa uz citu. Vai nedomājat, ka esat šo lauka frekvenci novērtējis ļoti par augstu?

Г.Н. G.PETRAKOVIČS. Nepavisam.

JAUTĀJUMS. Saprotu jūsu atbildi. Jo tieši ļoti augstas frekvences un atbilstoši ļoti mazi viļņu garumi ir saistīti ar lielu kvantu enerģiju. Piemēram, ultravioletā gaisma ar tās īsajiem viļņiem darbojas stiprāk kā parastie gaismas stari. Protonu ieskrējienam ir vajadzīgi ļoti īsi viļņi. Vai ir iespējama pašas protonu paātrināšanas shēmas un šūnas iekšējā lauka frekvences pārbaude?

G.PETRAKOVIČS. Un tā, šeit ir atklājums: šūnu mitohondrijās tiek ģenerēta sevišķi augstas frekvences sevišķi īsa viļņu garuma elektriska maiņstrāva un, atbilstoši fizikas likumiem, šai strāvai atbilstošs sevišķi augstas frekvences sevišķi īsa viļņu garuma mainīgs elektromagnētiskais lauks.

biolauks2Dzīvas vielas sarežģītās molekulas hologrammas veidošanās. Protonu trajektorijas rādītas ar līnijām. Tiem caurejot molekulu, kas iezīmēta ar krāsu, protonu plūsmā veidojas “caurumi” – tie nes informāciju par molekulu, veido tās “attēlu” – hologramu.

Tas ir mainīgais elektromagnētiskais lauks ar dabā visīsāko viļņa garumu un visaugstāko frekvenci. Vēl nav radīti tādi mēraparāti, ar kuriem varētu izmērīt tik augstu frekvenci un tik īsu vilni, tāpēc pagaidām mums tādi viļņi it kā nemaz nepastāv. Un atklājuma pagaidām nav … Tomēr, atkal pievērsīsimies fizikas likumiem. Saskaņā ar šiem likumiem punktveida mainīgi elektromagnētiski lauki patstāvīgi nepastāv.

Tie, sinhronizējoties un rezonējot, gaismas ātrumā acumirklī saplūst kopā, ievērojami palielinot tāda lauka spriegumu. Saplūst punktveida elektromagnētiskie lauki, ko elektromagnētiskā laukā veido kustīgi elektroni, tālāk saplūst jau visi mitohondrijas lauki.

Veidojas apvienots visas mitohondrijas mainīgs sevišķi augstas frekvences sevišķi īsa viļņu garuma lauks. Protonus notur šis lauks.

Bet vienā šūnā mitohondrijas nav ne pāris, ne trīs – katrā šūnā tās ir desmitiem, simtiem, bet dažās pat tūkstošiem, un katrā šūnā veidojas šis sevišķi īsa viļņu garuma lauks, un šie lauki tiecas saplūst, joprojām ar to pašu sinhronizāciju un rezonanses efektu, bet jau visā šūnas telpā – citoplazmā. Lūk, šī mitohondrijas mainīgā elektromagnētiskā lauka tieksme saplūst ar citiem tādiem laukiem citoplazmā ir tas “vilcējspēks”, tā enerģija, kas ar paātrinājumu “izsviež” protonus no mitohondrijas šūnas telpā. Tā darbojas mitohondrijas “sinhrofazotrons”.

Jāatceras, ka protoni šūnā uz atomu-mērķu kodoliem kustas visai pastiprinātā laukā – ar tik īsu viļņa garumu, ka tas viegli kā pa vilņvadu izies starp tuvākajiem atomiem pat metāliskajā tīklā.

Šis lauks viegli “iznesīs” sev līdz protonu, kura izmēri simt tūkstoš reizes mazāki par jebkuru atomu, un kas ir ar tik augstu frekvenci, ka necik nezaudēs no savas enerģijas. Tāds ārkārtīgi caurspiedīgs lauks ierosinās arī tos protonus, kas ir atoma-mērķa kodola sastāvā. Un galvenais – tāds lauks “pielidojošo” protonu pietuvinās tam tik lielā mērā, ka ļaus tam atdot kodolam daļu savas kustības enerģijas.

Vislielākais enerģijas daudzums izdalās α-sabrukuma gadījumā. Tajā no kodola milzu ātrumā tiek izsviestas α-daļiņas, kas ir cieši sasaistīti divi protoni un divi neitroni (tas ir, hēlija atoma kodoli).

“Aukstā kodoltermiskā reakcijā” atšķirībā no kodolsprādziena reakcijas zonā nenotiek kritiskās masas uzkrāšanās, sabrukums jeb sintēze var tūlīt pārtrūkt. Nav novērojama radiācija, jo α-daļiņas ārpus elektromagnētiskā lauka tūlīt pārvēršas par hēlija atomiem, bet protoni par molekulāro ūdeņradi, ūdeni vai ūdeņraža pārskābi.

Tomēr organisms “aukstajā kodoltermiskajā reakcijā” spēj pats sev radīt nepieciešamos ķīmiskos elementus no citiem ķīmiskajiem elementiem, neitralizēt kaitīgās vielas.

“Aukstās kodoltermiskās reakcijas” norises zonā veidojas hologramas, kas atspoguļo protonu mijiedarbi ar atomu-mērķu kodoliem. Galu galā elektromagnētiskie lauki šīs hologramas iznes noosfērā, un tās kļūst par noosfēras energoinformatīvā lauka pamatu.

Cilvēks patvaļīgi spēj ar elektromagnētisku lēcu palīdzību, ko dzīvā organismā veido molekulas-pjezokristāli, fokusēt protonu un īpaši α-daļiņu enerģiju jaudīgos kūļos. Uzrādot iztēli pārsteidzošas spējas – neticamu smagumu celšanu un pārvietošanu, staigāšanu pa nokveldētiem akmeņiem un oglēm, levitāciju, teleportāciju, telekinēzi un daudz ko citu.

Nevar būt, ka pasaulē viss zustu bez pēdām, pretēji, jādomā, ka pastāv kāda pasaules “banka”, pasaules biolauks, ar kuru ir saplūduši un saplūst visu uz Zemes dzīvojušo un dzīvojošo lauki. Šo biolauku var iztēloties kā ārkārtīgi jaudīgu, ar ārkārtīgi augstu frekvenci – ārkārtīgi īsu viļņa garumu un ārkārtīgi caurspiedīgu mainīgu elektromagnētisku lauku ap Zemi (tādējādi – ap un caur mums). Šajā laukā ideālā kārtībā paliek protonu hologrāfisko “filmu” par katru no mums kodolu lādiņi – par cilvēkiem, par baktērijām un ziloņiem, par tārpiem, par zāli, par saksaula kokiem, kas dzīvojuši kaut kad un dzīvo tagad. Pašlaik dzīvojošie šo lauku uztur ar sava biolauka enerģiju. Bet vien retajiem ir piekļuve tā informatīvajiem dārgumiem. Tā ir planētas, tās biosfēras atmiņa.

Vēl neizzinātajam pasaules biolaukam piemīt milzīga ja ne bezgalīga enerģija, mēs visi peldam šajā enerģijas okeānā, bet nesajūtam to, tāpat kā nesajūtam mūs aptverošo gaisu, un tāpēc nejūtam, ka tas ap mums pastāv… Tā loma pieaugs. Tas ir mūsu krājums, mūsu atbalsts.

JAUTĀJUMS. Pats par sevi šis planētas lauks neaizvietos darba rokas un radošu prātu. Tas rada vien priekšnoteikumus cilvēka spēju izpausmei.

G.PETRAKOVIČS. Tas ir vēl viens tēmas aspekts. Mūsu acis, ja arī nav dvēseles spoguļi, to caurspīdīgās vides – redzokļi un varavīksnene – tomēr ir no mums izstarojošā hologrāfiskā “kino” ekrāni. Caur redzokļiem izlido “viengabalainas” hologrammas, bet varavīksnenēs protoni, kas sevī nes ievērojamu kustības enerģijas lādiņu, nemitīgi ierosina molekulas pigmenta piciņās. Tie tās ierosinās, kamēr šūnās, kas uz šīm molekulām “sūtījušas” protonus, viss būs kārtībā.

Kad šūnas ies bojā vai vēl kaut kas ar tām, ar orgānu notiks, – tūlīt mainīsies pigmentu piciņu struktūra. To skaidri konstatēs iridodiagnostiķi, viņi jau precīzi pēc projekcijām varavīksnenē zin, kurš orgāns ir saslimis un pat ar ko. Agrīna un precīza diagnostika!

Dažiem mediķiem ir ne visai laba attieksme pret kolēģiem iridodiagnostiķiem, tos uzskatot bezmaz par šarlatāniem. Velti! Iridodiagnostikai kā vienkāršai, vispārpieejamai, lētai, viegli matemātiskā valodā pārnesamai, bet galvenais – precīzai un agrīnai dažādu slimību diagnostikas metodei “zaļā gaisma” spīd jau tuvākajā nākotnē. Vienīgais metodes trūkums bija neesoši teorētiskā pamati. Šie pamati šeit tika izklāstīti.

JAUTĀJUMS. Domāju, ka vajadzētu mūsu lasītājiem paskaidrot katra indivīda hologrammu veidošanās norisi. Jūs to izdarīsit labāk par mani.

G.PETRAKOVIČS. Iztēlosimies šūnā paātrinātu protonu mijiedarbi ar kaut kādu lielu telpisku molekulu, kas notiek ļoti ātri. Šādā mijiedarbē ar atomu-mērķu, kas sastāda šo lielo molekulu, kodoliem iztērēsies daudz protonu, kas savukārt protonu kūlī atstās arī telpiskas bet “negatīvas” pēdas tukšuma, “caurumu” veidā. Šīs pēdas būs visīstākā holograma, kas sevī iemieso un saglabā pašas molekulas ar protoniem reaģējušās struktūras daļu.

Hologrammu virkne (kā tas arī notiek “dabā”) atainos un saglabās ne vien molekulas fizisko “apveidu”, bet arī tās atsevišķu daļu un visas molekulas fizikālu un ķīmisku pārveižu kārtību noteiktā laika sprīdī. Tādas hologrammas saplūstot lielākos telpiskos attelos, var atainot visas šūnas, blakusesošu šūnu kopuma, orgānu un ķermeņa daļu, galu galā visa ķermeņa dzīves ciklu.

Ir vēl kādas sekas. Lūk tās. Dzīvajā dabā neatkarīgi no apziņas mēs sazināmies pirmkārt ar saviem laukiem. Tādā saziņā, nonākot rezonansē ar citiem laukiem, mēs daļēji vai pilnībā riskējam zaudēt savu individuālo frekvenci (kā arī tīrību). Un ja saziņā ar zaļo dabu tas nozīmē “izšķīšanu dabā”, tad saziņā ar cilvēkiem, īpaši tādiem, kam piemīt spēcīgs lauks, tas nozīmē daļēji vai pilnīgi zaudēt savu individualitāti – kļūt par “zombijiem”, kā to sauc Todors Dičevs. Tehnisku “zombēšanas” aparātu saskaņā ar programmu nav un diez vai tādi jebkad tiks radīti, bet viena cilvēka iedarbība uz citu šajā ziņā ir pilnīgi iespējama, kaut gan morāliski nepieļaujama.

Sevi sargājot, par to būtu jāpiedomā, īpaši kad darīšana ir ar skaļām kolektīvām darbībām, kurās vienmēr pārsvarā ir nevis saprāts un pat ne īstas jūtas, bet fanātisms – ļaunprātīgas rezonanses bēdīgi slavenais radījums.

Protonu plūsma var vien palielināties, saplūstot ar citām plūsmām, bet nekādi nevar, pretēji, piemēram, elektronu plūsmai, sajaukties, un tādējādi tā var sevī nest pilnu informāciju jau par veseliem orgāniem un audiem, tostarp par tādu īpašu orgānu kā smadzenes. Šķiet, mēs domājam hologramās, un šīs hologramas spējam pārnodot ar protonu plūsmu caur skatienu – to pierāda ne vien mūsu skatiena “izteiksmīgums”, bet arī tas, ka mūsu hologrammas spēj uztvert dzīvnieki. To apstiprināt varam, norādot uz pazīstamā dresētāja V.L.Durova eksperimentiem, kuros piedalījies arī akadēmiķis V.M.Behterevs. Šajos eksperimentos īpaša komisija uz vietas izdomāja kādus suņiem nosūtāmus uzdevumus, V.L.Durovs tūlīt “ar hipnotisku skatienu” šos uzdevumus nodeva suņiem (kā pats stāstīja, pats it kā kļūstot par “suni” un kopā ar tiem domās pildot uzdevumus), un suņi precīzi pildīja visus komisijas norādījumus.

Starp citu, arī halucināciju fotografēšanu var saistīt ar hologrāfisku domāšanu un tēlu pārnodošanu ar protonu plūsmu caur skatienu.

Ļoti nozīmīga lieta: informāciju nesošie protoni ar savu enerģiju “iezīmē” sava ķermeņa olbaltuma molekulas, pie tam katra “iezīmētā” molekula iegūst savu spektru un ar šo spektru tā atšķiras no ķīmiskā sastāva ziņā tieši tādas pat molekulas, bet “svešam” ķermenim piederīgas. Olbaltuma molekulu nesakrišanas (vai sakrišanas) spektra ziņā princips ir pamatā organisma imūnreakcijām, iekaisumiem, kā arī audu nesavietojamībai, par ko esam jau runājuši. Arī saošanas mehānisms ir būvēts uz protonu ierosinātu molekulu spektra analīzes principa. Bet šajā gadījumā ar protoniem apstarojas visas ieelpojamā gaisā esošās vielas molekulas ar sekojošu tūlītēju to spektra analīzi (šis mehānisms ir ļoti līdzīgs krāsu uztveres mehānismam).

Bet ir “darbs”, kādu veic vienīgi mainīgs augstfrekvences elektromagnētiskais lauks – tas ir “otrās” jeb “perifēriskās” sirds darbs, par kuru savā laikā rakstīts daudz, bet kā mehānismu vēl neviens nav atklājis. Tā ir īpašas sarunas tēma.

KORESPONDENTS. Sirsnīgi pateicos par pārsteidzoši interesanto sarunu.

——————————-

Publicēts žurnālā “Чудеса и приключения»”, 1996.gada decembrī.

Георгий Николаевич Петракович. Биополе без тайн. Сборник научных работ. – 2009.− 306 с. − ISBN 5-85617-010-5.

Издательство Русского Физического Общества «Общественная польза» 2009.g.

http://nsks.rusphysics.ru/files/ERM%2010.pdf

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s