BŪTISKĀS DABAS UN MŪŽĪGĀS DZĪVES PILNVEIDOŠANAS NOSLĒPUMI. (Daosu joga. Alķīmija un nemirstība) Čžao Bi-Čeņ. Tulkojis Lu Kuaņ Jui

(Grāmata ir par daosu maģiju, tiešāk – par vīrieša dzimumdziņas pārvaldību un sublimāciju (cilvēka zemāko, instinktīvo (galvenokārt seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psīhiskajā enerģijā). Lietišķo un garīgo aspektu saistības ķīniešu izpratne ir uzmanības vērta.

Daosi ir uzskatījuši, ka vīrieša sēklas izšļākšanas bauda, ja tā nav gūta pēcnācēju radīšanas nolūkā, nav vērtīgākais paņēmiens, kā lietot vīrieša dzimumdziņu. Lai gan viņi cītīgi pēta miesīgo cilvēku, daosu ieteikumi ved augstāk uz miesīgā garīgošanas – sublimācijas vārtiem. Šo darbu par daosu maģiju var lasīt gan ziņkārīgie, gan zinātkārie, gan sievietes, gan vīrieši, kuriem ir jau laba pieredze ar dzīvības elpu, kas gūta pacietīgos, piemēram, ci gun un ušu, prānajamas utml. vingrinājumu gados. Var padziļināt izpratni. Pavisam piesardzīgi jāpēta tiem, kuri vēlētos, cerams, apgaismota skolotāja vadībā, šo daosu maģiju apgūt un lietot. Ķīniešu īpatnā tēlainība, simbolika, Dao tradīcija, divpakāpju tulkojums uzliek papildus riskus. Maģijas galamērķis – nemirstība – fiziskā izpratnē gan diez vai tiks sasniegts (Čingīs hāns: “Svētais vīrs! Tu esi nācis no tālienes; kādas tev ir zāles ilgai un mūžīgai dzīvei, lai ar tām apgādātu mani?” Daosu mūks Čan čuņ: “Ir līdzekļi savas dzīvības sargāšanai, bet nav zāļu pret nāvi.”; skat. https://tencinu.wordpress.com/2012/11/14/daosu-muka-can-cun-celojums-uz-rietumiem-pie-cingis-hana-13-gs-hronika/ ), tomēr, šķiet, ka iespējamais ieguvums tomēr ir nozīmīgs. , Tulkojuši Ļu Kuaņ Jui – angliski, J.A.Torčinovs – krieviski, I.Līdaka – latviski. Glosāriju skat. https://tencinu.wordpress.com/2013/07/23/butiskas-dabas-un-muzigas-dzivibas-pilnveidosanas-noslepumi-daosu-joga-alkimija-un-nemirstiba-czao-bi-cen-lu-kuan-jui-glosarijs/ )

SATURS

Ievads:
– Daosisms un ķīniešu tradicionālās psīhofizisko vingrinājumu sistēmas. J.A.Torčinovs
– Tulkotāja priekšvārds izdevumam angļu valodā. Lu Kuaņ Jui
I daļa. Gara novietošana tā sākotnējā telpā
II daļa. Mikrokosmiskais katls un krāsns
III daļa. Astoņu enerģētisko kanālu attīrīšana
IV daļa. Mikrokosmiskā ārējā alķīmiskā elementa savākšana
V daļa. Ātrā un lēnā uguns

ГЛАВА VI Собирание микрокосмического внутреннего алхимического элемента
ГЛАВА VII Держаться центра для осуществления единства неба и земли
ГЛАВА VIII Погружение духа в полость нижнего дань тяня
ГЛАВА IX Бессмертное дыхание или самодвижение Колеса Закона
ГЛАВА X Метод собирания жизненности
ГЛАВА XI Подведение эликсира бессмертия к котлу
ГЛАВА XII Приготовление эликсира бессмертия
ГЛАВА XIII Собирание макрокосмического алхимического элемента для
окончательного прорыва
ГЛАВА XIV Образование бессмертного зародыша
ГЛАВА XV Выход
ГЛАВА XVI Появление в пространстве
СЛОВАРЬ ТЕРМИНОВ
Таблицы

1.zīm.

IEVADS.

Daosisms un ķīniešu tradicionālās psīhofizisko vingrinājumu sistēmas. J.A.Torčinovs

Daosisms ir viena no galvenajām Ķīnas reliģiski-filosofiskajām mācībām, kas (kopā ar konfūciānismu un budismu) milzīgi ietekmējusi visu tradicionālās Ķīnas kultūras pušu, tostarp arī psīhofizisko vingrinājumu paņēmienu, piemēram, ‘cīņas mākslu’ (u šu) veidošanos un attīstību. Tomēr, pirms runāt par dao ideju un dao reliģiskās dzīves tiešo saikni ar psīhofiziskajiem vingrinājumiem, ir nepieciešams teikt dažus vārdus par pašas mācības vēsturi. Visu daosisma vēsturi var dalīt divos posmos: daosisma rašanās un veidošanās (līdz m.ē. II gs.), un jau izveidota virziena attīstība. Daosisma rašanās priekšnosacījumi ir sakņojušies senāko ķīniešu reliģiskajos priekšstatos, pirmkārt, šamaniskos ticējumos. Būtībā dao reliģija ir šo agrīno reliģijas veidu organiskas evolūcijas un pārveides iznākums.
Iespējams, ka daosisma avoti saistās ar Ču valsts (Janczi upes baseins) šamaniskajiem ticējumiem un ‘čžaņ go’ – ‘Ci’ un ‘Jaņ’ laikposma (V-III gs.pr.m.ē.) ziemeļaustrumu valstiņu magu (fan-ši) uzskatiem (Čžaņ go (karojošās valstis) ir vēsturisks laikposms V-III gs.pr.m.ē., kad Ķīna bija sadalīta savstarpēji naidīgās valstīs. Jaņ – valsts Ķīnas ziemeļaustrumos; tās galvaspilsēta atradusies mūsdienu Pekinas apvidū. Ci – valsts Ķīnas austrumos, aptuveni mūsdienu Šaņdun provinces apvidū).
IV-III gs.pr.m.ē. ir notikuši nopietni mēģinājumi teorētiski apspriest  iepriekšējā laikmetā patvaļīgi veidojušos priekšstatus – mēģinājumi, kurus savukārt noteicis tā laika Ķīnas sabiedriski-saimnieciskās attīstības stāvoklis. Tie ir noveduši pie ‘Dao’ – ‘Ceļa’ un tam piemītošā labvēlīgā spēka ‘de’ filosofijas rašanās, kas turpmāk sākusi pildīt daosu reliģiskās filosofijas lomu. Šī mācība (‘Dao-de skola’, ‘dao-de czja’) uzrādās tādās rakstu liecībās kā VI-V gs.pr.m.ē. filosofam Lao-czi piedēvētajā darbā ‘Dao-de czin’ un IV-III gs.pr.m.ē. filosofa Čžuan-czi sacerējumā, kas nosaukts viņa vārdā (Čžuan-czi tulkojumu skat. ‘Позднеева Л. Д. Атеисты, материалисты и диалектики древнего Китая’ М., 1967; skat. arī ‘Малявин В. В. Чжуан-цзы’, М., 1985.).
Tomēr šo rakstu autori pašu nosaukumu ‘daosisms’ vēl nav lietojuši, kas liecina par to, ka mācības par ‘dao un de’ rašanās vēl nav nozīmējusi daosisma kā viengabalainas ideoloģiskas sistēmas izveidošanos. No citiem seniem domātājiem ir jāmin Le-czi (Le-Juikou – skat. turpat) un uz eklektismu vērsto Ļu Aņ (Huainaņ-czi) (Daļēju Huainaņ-czi tulkojumu skat. ‘Померанцева Л. Е. Поздние даосы о природе, обществе и искусстве.’ М., 1979.).

Kā attīstīta reliģija daosisms ir veidojies ap mūsu ēras robežu, sintezējoties tipoloģiski tuviem reliģiskiem un reliģiski-filosofiskiem virzieniem: Lao-czi un Čžuan-czi mācībai par ‘dao un de’; dabas filosofu filosofijai (iņ-jan czja); I czin (‘Pārmaiņu grāmatas’) gara (šeņ) kā “pārmaiņu norises” galējas izpausmes koncepcijai; šamaņu ticējumiem – ‘u’; magu ticējumiem – ‘fan-ši’ un nemirstīgo svēto mācībai (‘sjaņ’, ‘šeņ sjaņ’).

Attīstīta daosisma rašanos uzrāda tā organizatoriskās izveidošanās sākums. II gs.m.ē. parādās pirmais noformētais daosu veidojums – skola ‘Debesu audzinātāju Ceļi’ (‘taņši dao’; tās otrs nosaukums – ‘Piecu rīsa mēru Ceļš’ – ‘u dou mi dao’; nosaukums dots pēc rituāla nodokļa – pieciem rīsa mēriem (dou), ko ietur, māceklim pieņemot ‘Debesu audzinātāju’ skolas mācību; vēlāk tā pārsaukta par skolu ‘Patiesas viengabalainības Ceļi’ (čžen i dao)). Par pirmo tās augstāko garīgo amatpersonu (Debesu audzinātāju) tiek uzskatīts Čžan Daolin, kurš it kā jaunu atklāsmi un tiesības būt viņa vietniekam uz zemes saņēmis no dievišķotā Lao-czi (Lao-czjun). Čžan dzimtai šis tituls tiek pārmantots līdz pat mūsu dienām (sešdesmit ceturtais Debesu audzinātājs no Čžan dzimtas pašlaik atrodas emigrācijā Taivānā). IVgs. rodas divas jaunas daosu skolas — Maošaņ skola (nosaukta pēc kalna, kurā tā dibināta; cits nosaukums – Šan cin, tas ir, Augstākā skaidrība) un skola Linbao (Gara dārgums). Abas šīs skolas ir tiekušās savietot Debesu audzinātāju simbolisko rituālismu ar Dienvidķīnas okulti-alķīmisko tradīciju un ievērojamu vērību atvēlējušas meditatīvas apceres paņēmieniem.

Tajā pašā laikā sācis veidoties pilns daosu reliģiskās literatūras apkopojums (Dao czan), kas arī liecina par visu daosu virzienu saliedēšanos vienotas reliģijas ietvaros (par Dao czan skat.: Флуг К. К. ‘Очерк истории Даосского канона (Дао цза-на)’. Известия Академии Наук СССР. Отделение гуманитарных наук. М., 1930, с. 239—249; Кобзаев А. И,, Морозова Н. В., Тотинов Е. А. ‘Московская “Сокровищница Дао”‘. — Народы Азии и Африки, 1986, №6).

VII-VIII gs. budisma un daosisma ietekmē veidojas mūku kārta un klosteri, kas sākotnējā daosisma nostādnēm bija bijusi sveša lieta. Vienlaikus pastiprinās nosliece uz apceres meditācijas psīhotehnisko paņēmienu pārsvaru daosu reliģiskajā dzīvē. Galveno uzmanību sāk pievērst iekšējās pašpilnveidošanās paņēmieniem. Šī nosliece XII gs. noved pie jaunu daosu skolu rašanās Ziemeļķīnā, no kurām nozīmīgākā ir skola ‘Pilnīgās patiesības Ceļi’ (cjuaņ čžeņ czjao), kas kļūst par galveno daosu virzienu līdz pat mūsdienām.
Galveno vērību šī skola pievērš tikumiskajai pilnveidei un daosu reliģiskās apceres vingrinājumiem; tai raksturīga arī obligāta mūka kārtas pieņemšanas prasība garīdzniekiem (dao ši).

Daosu reliģijai raksturīga ir ticība iespējai iegūt fizisku nemirstību, sasniedzot vienību ar Dao – esamības pamatu, kā arī ar visu Visumu kopumā – ar alķīmiju, kalpošanu Dievam un ar izstrādātiem psīhofizisku vingrinājumu paņēmieniem.
Daosi uzskata, ka viņu mācība nāk no mītiskās senatnes laikiem, kad tās noslēpumi tikuši atklāti Dzeltenajam imperatoram (Huan-di). Tāpēc daosismu dažkārt sauc par Huan-di un Lao-czi mācību (Huan-Lao čži sjue). II gs. tiek dievišķots arī pats Lao-czi kā Lao-czjuņ (Dao Valdnieks), kas tiek uzskatīts par Dao iemiesojumu jeb ķermeni (dao-čži šeņ, dao čži ti, daočži sin), bet viņa pirmā ‘parādīšanās’ cilvēku vidū tiek pārcelta uz visdziļāko senatni. Ar laiku (uz XII gs.) daosu panteona veidošana tiek pabeigta. Tās centrā ir ‘Skaidro trijotne’ (saņ cin) jeb ‘Debesu godājamie’ (tjaņ czuņ) — Dao aspektu personifikācija. Tai piederas arī dievības – Dao emanācijas, kas atbilst secīgiem pasaules radīšanas posmiem, un ko daosi uzskata par Dao pašizvēršanos.
Daosisms ir zināmā mērā ietekmējis viduslaiku Ķīnas zinātnisko zināšanu tradicionālo veidu attīstību. Tostarp nodarbošanās ar daosu alķīmiju ir veicinājusi bagātu empīrisko zināšanu uzkrāšanu ķīmijas jomā. Daosisms ir ietekmējis arī medicīnu, gan teorijas (daosu mācība par cilvēka ķermeņa, mikrokosma un Visuma līdzību, daosu organisma darbības un uzbūves teorijas), gan prakses jomās (adatu terapija, farmakoloģija). Vienlaikus zinātnisko zināšanu elementi daosismā bija cieši saistīti ar tā reliģiski-mistisko mācību, un ārpus tās tie daosisma piekritēju interesi nesaistīja.
Viduslaikos daosisms ir kļuvis par ķīniešu sinkrētisma neatņemamu daļu, visai aktīvi piedaloties tā izveidošanās norisē. No tautas ticējumiem daosisms ir rosīgi smēlies zināšanas savam kultam un panteonam, tomēr  atbilstoši savai mācībai piešķirot tiem citu jēgu.
Bez tam daosisms, būdams atzīta un nereti impērijas varu atbalstīta organizēta reliģija, visā savas vēstures gaitā ir kopā ar konfuciānismu cīnījies gan pret izlīdzinoši-utopiskas jeb ‘mesiāniskas’ ievirzes ‘ķeceriem’, kā arī pret daosu pārstrādei nepakļaujamiem vietējiem tautas kultiem. Turklāt ir jāatzīmē daosu ideoloģijas milzīgā ietekme uz visas Ķīnas tautas reliģisko ticējumu slāni, kurā mācība par nemirstību parādās kā ilga mūža kults, bet Dao kā dzīvības avota mācība – kā daudzbērnu ģimeņu, bagātības, laimes utt. kults.
Bet daosiskas ķecerības gan atsevišķi, gan kopā ar citu reliģiju idejām nereti ir bijušas slepenu  pretvaldību sektu un biedrību (Taipindao – ‘Dižās vienības Ceļš’, Baiļaņczjao – ‘Baltā lotosa mācība’ u.c.) un zemnieku dumpju (piemēram, ‘Dzelteno apsēju’, kas 184.g.m.ē. sagrāva Haņ dinastiju) ideoloģiskais pamats.
Daosisms ir spēcīgi un noturīgi ietekmējis tradicionālās ķīniešu kultūras literatūru, mākslu un citus aspektus.
Mūsdienās Ķīnas Tautas Republikā pastāv Daosisma sekotāju savienība, kuru kopš 1980.gada vada skolas ‘cjuaņ čžeņ czjao’ garīdznieks Li Juņha. Daosisms ir visai populārs Taivānā un Sjaņganā (Honkongā), kā arī ķīniešu kopienās emigrācijā.

Nozīmīgākā Dao filosofijas ideja ir mācība par Dao jeb Ceļu – esamības, visa pastāvošā pirmpamatu un likumsakarību. Dao ir viena no visas ķīniešu kultūras galvenajām kategorijām, un īpaša ir vien tās daosu interpretācija.

Dao daosismā (burtiski — ‘Ceļš’) uzstājas vienlaicīgi gan kā substance – pamats, gan kā visa esošā likumsakarība, Visuma, cilvēka un sabiedrības patvaļīgās esamības likums.
Tas ir uzskatīts arī par visa esošā dzemdējošo sākumu (pasaules ‘māti’). Dao piemīt labvēlīgais spēks ‘de’ (burtiski ‘tikums’), caur kuru tas izpaužas pasaulē, pie kam ierobežotās, tveramās lietas tiek uzskatītas kā Dao iemiesojums jeb Dao veidols.
Dao var tikt saskatīts kā vienotā holistiskā pasaules veseluma (‘da kuai’ – ‘lielā pika’) sinonīms.

Pie galvenajām daosu koncepcijām attiecas arī pamatlikumi:
‘czi žaņ’ (pašdabiskums, patvaļīgums) un
‘u vei’ (wúwèi — apcerīga pasivitāte).

‘U vei’ bieži tulko kā ‘nedarīšana’, cits tulkojuma variants – ‘nemotivētība’, ‘netieksme’ (, bezrūpība). Netieksmes galvenā īpašība ir iemesla trūkums darboties. Nav ne gudrošanas, ne aprēķina, ne vēlmes. Starp cilvēka iekšējo dabu un viņa darbību pasaulē nav vispār nekādu starpsoļu. Darbība notiek pēkšņi un nešaubīgi sasniedz mērķi vistiešākajā, visīsākajā veidā, jo balstās ‘šeit un tagad’ uztverē.

Šāda pasaules uztvere ir raksturīga vien skaidriem cilvēkiem, kuru prāts ir maigs, savākts un pilnībā pakļauts cilvēka dziļajai dabai, Patībai. Kā teicis Lao Czi,

“Ja kāds vēlas pakļaut pasauli un ar to manipulē, tas piedzīvos neveiksmi. Jo pasaule ir svēts trauks, ar kuru manipulēt nedrīkst. Ja kāds grib ar to manipulēt, tas to iznīcinās. Ja kāds to grib piesavināties, to zaudēs”.
http://www.scoop.it/t/symposiast/p/3997719641/- ).

Pirmais pamatlikums – ‘czi žaņ’ – burtiski nozīmē ‘tas, kas pats no sevis (czi) ir tāds, kāds tas ir (žaņ)’. Citiem vārdiem, runa ir par to, ka Dao ir pilnīgi brīvs, nav atkarīgs ne no kā un vadās vien no savas paša dabas. Uz šādu garīgas atbrīvotības stāvokli ir jāiet arī viedajam, kurš vēlas sasniegt Dao.

Otrs jēdziens – ‘u vei’ – paredz, ka gan Dao, gan tam pielīdzinājušamies viedajam nepiemīt nekāda mērķtiecīga darbība, kas neatbilstu paša Dao patvaļīgumā dibinātai dabiskai pasaules kārtībai. Viedajam nav jādarbojas pret apkārtējo lietu un radību dabu, nav jācīnās pret apstākļiem, paklausot savām subjektīvi ierobežotām vēlmēm, kārībām un interesēm. Pretēji – viņam ir “jāseko lietām” (šuņ u). Bet no otras puses, viedais, lietojot savu tās vai citas lietas dabas apjēgu, var likt tai sev kalpot – var it kā “peldēt pa straumi vajadzīgajā virzienā”.
Lietu dabas apjēga, saskaņotība ar to ļauj “mīkstam uzvarēt cieto”, “vājam pārspēt stipro”. Jau no tā ir redzams, ka ‘czi žaņ’ un ‘u vei’ pamatlikumi ir kļuvuši par nozīmīgu ķīniešu psīhofizisko vingrinājumu metodoloģisko un pasaules uzskata pamatu avotu, kas tostarp tiek lietoti arī cīņas mākslās. To attēlo daži piemēri no ‘Dao de czin’ (tie šeit sniegti raksta autora tulkojumā; pilnu ‘Dao de czin’ tulkojumu krievu valodā skat. Ян Хин-шун. ‘Древнекитайский философ Лао-цзы и его учение’. М.-Л., 1950; Древнекитайская философия, т. I . M ., 1972.):

1. “Tādējādi nevainojams viedais atrodas bezrūpības stāvoklī un tāpēc nepazīst sakāves; nekam viņš nav pieķēries un tāpēc nepazīst zaudējuma” (§ 64).
2. “Labs cīnītājs nav kareivīgs, labs cīnītājs nav aizkaitināms. Tas, kurš labi prot uzvarēt pretiniekus, tiem nepretojas” (§ 68).
3. “Tie, kuri lieto ieroci, runā: “Neuzdrošinos kļūt par saimnieku un apmierinos ar viesa lomu. Neuzdrošinos izvirzīties ne par veršoku (4,45cm), bet atkāpjos par veselu asi (2 m 13 cm) <…>
Nav lielākas nelaimes kā pretinieka vērtēšana par zemu. Kas nenovērtē pretinieku, ir tuvu tam, ka viņa dārgums ies bojā” (§69).
4. “Debesu Dao necīnās, tomēr veiksmīgi uzvar”.
5. “Tādējādi, ja ierocis ir nepadevīgs, tad tā lietotājs iet bojā. Ja koks ir nepadevīgs, to nocērt.”
6. “Pasaulē nav nekā mīkstāka un vājāka par ūdeni, bet uzvarā pār cieto un stingro to pārspēt nevar neviens <…> Vājais uzvar stipro, mīkstais uzvar cieto. Un nav pasaulē neviena, kas to nezinātu, kas nevarētu tam sekot.”

Jau šajos saraustītajos izvilkumos skaidri saskatāma daosisma pamatideja par uzvaru caur piekāpšanos un sakāvi dēļ pārmērīga spēka un pašpārliecības.

Cits daosismam ļoti būtisks jēdziens ir (ci) jeb ‘pneuma’ (grieķu πνεῦμα, dzīvības elpa, dzīvīgums) jeb ‘ēters’ (grieķu αἰθήρ, aithēr – netverama vide, kas pārnes gaismu un siltumu). Šis jēdziens tāpat kā ‘Dao’ lielā mērā ir ķīniešiem vispār raksturīgs jēdziens, bet tieši daosi ir īpaši vērīgi izstrādājuši tā aspektus, kas tieši attiecas uz psīhofiziskajiem vingrinājumiem. Daosu filosofijā ar ‘ci’ saprata sākotnējo pirmvielu, no kuras it kā ‘sastāv’ viss esošais.

Sabiezinoties un vienkāršojoties ‘ci’ kļūst par vielu, kļūstot netveramāka – par garu. Starpstāvoklī ‘ci’ ir it kā dzīvības enerģija, dzīvības spēks, kas izšķīdināts dabā un ko cilvēks uzsūc elpojot.

Šis pats dzīvības spēks aprit arī pa īpašiem kanāliem (‘czin’, ‘jing’ – ‘vads’, ‘kanāls’, tas ir arī seksuālā enerģija, kas savā vienkāršotajā fiziskajā veidā uzkrājas vīriešu sēklas šķidrumā un sieviešu olnīcās. Šī enerģija nodrošina cilvēka augšanu, attīstību un vairošanos, uztur aknu ‘ci’, kopā ar dzīvības ‘ci’ aizsargā organismu no kaitīgā ‘ci’ iekļūšanas cilvēka ķermenī; šos kanālus tagad ir pieņemts saukt par akupunktūras meridiāniem). Dzīvības spēka uzkrāšana un pareiza aprite ķermenī ir viens no daosu elpošanas un kustību vingrinājumu galvenajiem uzdevumiem un lielā mērā ir bijusi pamatā dažādām ‘ci gun’ (darbs ar ‘ci’) sistēmām.

Sākotnējā ‘ci’ (juaņ ci) ir vienkārša un bez īpašībām. Tomēr Visuma rašanās gaitā tā it kā polarizējas un sadalās paveidos.

Vienotās ‘ci’ divi nozīmīgākie kosmoloģiskie stāvokļi — ‘iņ’ un ‘jan’ (iņ-ci un jan-ci) — tas ir, sievišķais – mierīgais, vēsais, tumšais, mīkstais no vienas puses un vīrišķais – kustīgais, siltais, gaišais, cietais no otras puses. Šie divi stāvokļi ir savstarpēji papildinoši, atrodas pilnīgā saskaņā un savstarpējā pārejā. Savstarpēji papildinošu, viensotrā sakņotu pretējību saskaņa daosismā ir nostiprināta jēdzienā ‘tai czi’ (‘Lielā Robeža’). ‘Lielās Robežas’ koncepcija ir lielā mērā noteikusi arī tāda paša nosaukuma vingrinājumu veidu ‘tai czi cjuaņ’ (‘Lielās Robežas Dūre’), kura laidenās, cita citā pārplūstošās kustības it kā iemieso sevī ‘Iņ’ un ‘Jan’, miera un kustības saskaņas ideju. Šī pati pamatlikumība ir iemiesota arī cīņas mākslas ‘u šu’ teorijās. Ne jau nejauši leģenda par  to, kā ‘tai czi cjuaņ’ stilu radījis daosu savrupnieks Čžan Saņfen ( XIV-XV gs.), stāsta, ka doma par ‘tai czi cjuaņ’ izveidošanu viņam radusies, novērojot čūskas un dzērves cīņu. Šajā cīņā pretinieki it kā papildina viens otru, saplūstot vienotā veselumā, bet čūska pie tam īsteno jau aplūkoto vājā, mīkstā un lokanā priekšrocību pret stipro, cieto un spēcīgo.

Bet kāds ir bijis daosu psīhofizisko vingrinājumu mērķis? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir nepieciešams īsumā pastāstīt par daosu nemirstības iegūšanas mācību – reliģiskā daosisma galveno koncepciju (sjaņ sjue).
Mācība par nemirstību paredzēja, ka daosisma piekritējs ar noteiktas reliģiskas prakses palīdzību, kas ietver kustību un elpošanas vingrinājumus, seksuālās higiēnas noteikumus, reliģisku apceri un alķīmiju, var sasniegt ne vien garīgu, bet arī fizisku nemirstību, kā arī dažādus pārdabiskus spēkus un spējas. Tā kā daosisms noliedza no ķermeņa atdalīta gara nemirstības iespējamību un cilvēku izprata kā nedalāmu psīhofizisku kompleksu, šī doktrīna paredzēja divus reliģiskās prakses aspektus: ķermeņa pilnveidošana (kustības un elpas vingrinājumi) un gara pilnveidošana (apcere, meditācija).

Par dzīvības avotu daosismā tika uzskatīts ‘dao’, kāpēc pati nemirstība tika saprasta kā pilnīgas vienības sasniegšana ar to.
No visiem nemirstības sasniegšanas paņēmieniem par nozīmīgāko tika uzskatīta alķīmija (‘ļaņ daņ šu’, cziņ daņ; slepena garīgā ķīmija, aprakstīta caur simboliem, alegorijām). Daosu tradīcija izvirzīja divus alķīmijas veidus: ‘ārējo’ (vai daņ) un ‘iekšējo’ (nei daņ).

‘Ārējā’ alķīmija balstījās uz ticību iespējai radīt nemirstības eliksīru – vai nu, darinot ‘mākslīgo zeltu’, vai darinot eliksīru no cinobra (dzīvsudraba sulfīds, HgS – dzīvsudraba rūda) un tā savienojumiem ar citām vielām. Aizraušanās ar eliksīriem viduslaikos ir novedusi pie biežiem saindēšanās gadījumiem ar smagajiem metāliem, īpaši dzīvsudrabu.

‘Iekšējā’ alķīmija, vadoties no mikro- un makrokosma, cilvēka un Visuma līdzības tēzes, uzskatīja par iespējamu nemirstības eliksīru radīt pašā organismā no tā sulām un netveramajām enerģijām (ci, czin, šeņ) – ar psīhofiziskiem vingrinājumiem un apceri. Iekšējā alķīmija pamazām izspieda ārējo, kas ar viduslaiku beigu posmu ir sākta uzskatīt par maldīgu jeb nejēdzīgu alķīmiju (sīkāk par ‘iekšējās alķīmijas’ praksi skat. Стулова Э. С. ‘Даосская практика достижения бессмертия’ – pielikumos šim izdevumam; Торчинов Е.А. ‘Этика и ритуал в религиозном даосизме’ (Чжан Бодуань ‘Главы о прозрении истины’). — Этика и ритуал в традиционном Китае. М., 1988.). Daosu alķīmiķiem, neraugoties uz viņu tīri reliģiskajiem mērķiem, ir izdevies savākt bagātas empīriskās zināšanas ķīmijas un medicīnas jomā, dodot savu pienesumu senās un viduslaiku Ķīnas zinātnes attīstībā.

‘Nemirstīgo’ (sjaņ, šeņ sjaņ) kults savās pamatiezīmēs izveidojās Ci valstī IV-III gs.pr.m.ē. un pēc tam ap mūsu ēras sākumu apvienojās ar senā daosisma mantojuma mācību, kas jau saturēja līdzīgu priekšstatu elementus. Kopš šā laika nemirstības zinātne ‘sjaņ sjue’ kļūst par būtisku daosisma sastāvdaļu. Veidojas plaša literatūra, kas veltīta nemirstības “iegūšanas” paņēmieniem, kā arī attīstās hagiogrāfija (kanonizēto garīgo un laicīgo personu dzīves apraksti) – dzīves aprakstu literatūra, kas vēsta par nemirstīgo darbiem un viņu brīnumainajām īpašībām.

Daosu viduslaiku teksti parasti izceļ trīs nemirstīgo tipus:
– ‘debesu nemirstīgie’ (tjaņ sjaņ), kas pacēlušies debesīs, kļūstot par dievišķās hierarhijas ierēdņiem;
– ‘zemes nemirstīgie’ (di sjaņ), kas dzīvo uz zemes īpašos ‘lieliskajos kalnos’ (min šaņ) jeb lieliskās ‘laimīgajās zemēs’, ‘krietno salās’ utt.;
– ‘nemirstīgie, kas atbrīvojušies no (sava) līķa’ (ši cze sjaņ), tas ir, svētie, kuri dzīves laikā nemirstību iegūt nav paspējuši, bet augšāmcēlušies pēc nāves.
Vēlīnajā daosismā budisma ietekmē nemirstīgā tēls ir apgarojies, bet pati nemirstība sākusi tikt uzskatīta par īpašu augstāko un apskaidrotu apziņas stāvokli, līdzīgu budistu nirvānai.

Nemirstības mācība ir spēcīgi ietekmējusi dažādas Ķīnas garīgās kultūras jomas: zinātni (ķīmiju, medicīnu), mākslu, kurai raksturīgi ir sižeti, kas saistīti ar nemirstības kultu, literatūru. XIII-XIV gs. radies ‘astoņu nemirstīgo’ (ba sjaņ) kults ir veicinājis, ka to attēli ir kļuvuši visai raksturīgi glezniecībā (īpaši lētās tautas bildītēs) un ar laiku pārvērtušies par labu vēlējošu laimes un ilga mūža simbolu, kam gandrīz zudusi reliģiskā jēga.

Saistībā ar jautājumu “daosisms un psīhofizisko vingrinājumu sistēma Ķīnā” īpaši interesanta ir daosu ‘iekšējā alķīmija’ (nei daņ). Pirmkārt, tās paņēmieni un vingrinājumi to lielā mērā vieno ar dažādiem ‘ci gun’ paņēmieniem, bet otrkārt tās ietvaros ir izstrādāta vienreizēja mācība par cilvēka organisma uzbūvi, kas tiek lietota arī mūsdienās ‘u šu’ un ‘ci gun’ vingrinājumos. Galvenā tajā ir ‘kanālu’, pa kuriem dzīvības elpa ‘ci’ aprit ķermenī, un tā saukto ‘cinobra lauku’ (daņ tjaņ) — īpatnēju ‘ci’ katlu un centru koncepcija. No lielā kanālu – meridiānu skaita, kas aprakstīti seno ķīniešu tekstos, ‘nei daņ’ praksē pamatā lieto divus no tā sauktajiem ‘astoņiem brīnišķajiem kanāliem’, ko labi pazīst adatu terapeiti. Tie ir:
– vadības (mugurvidus, ‘du mo’ (du mai)) un
– darbības (priekšvidus, ‘žeņ mo’ (žeņ mai)) kanāli.

‘Du mo’ kanāls (jan kanāls) iet no starpenes (punkts ‘iņ-huei’ (VC1) – starpene ar apakšējā cinobra lauka centru) augšup gar mugurkaulu, caur galvu un sejas vidu līdz punktam uz augšējām smaganām (VC24). Tiek uzskatīts, ka pa kanālu ‘du mo’ enerģija ‘ci’ ceļas uz augšu (‘ci gun’ vingrinājumos parasti uz šo kustību kustību savācas, ieelpojot).
‘Žeņ mo’ kanāls  (iņ kanāls) iet no punkta ‘čeņ-czjan’ (VC24) zem apakšlūpas lejup līdz punktam ‘iņ-huei’ (VC1), starpenē. Tiek uzskatīts, ka pa šo kanālu ‘ci’ plūst lejup (‘ci gun’ vingrinājumos – izelpā). ‘Ci’ riņķojumu pa šiem diviem kanāliem sauc par ‘lielo debesu riņķi’ (da čžou tjaņ), bet ‘ci’ plūsmu lejup uz apakšējo ‘cinobra lauku’ – par ‘mazo debesu loku’ (sjao čžou tjaņ).
(Saskaņā ar citiem avotiem,’mazais debesu riņķis’ jeb, kā to vēl sauc, ‘mazā mikrokosmiskā orbīta’ ir ‘ci’ kustība pa priekšvidus un mugurvidus kanāliem, kurpretim ‘lielais debesu riņķis’ jeb ‘lielā mikrokosmiskā orbīta’ ietver vēl citus ķermeņa kanālus, kā arī cinobra laukus. Skat. Ма Цзиженъ. ‘Китайское учение о цигуне’. Аста-пресс, 1993. – Д. Д.).

Ar ‘cinobra laukiem’ daosismā saprot īpašus cilvēka organisma enerģētiskus centrus. Tradīcija izceļ pavisam trīs ‘cinobra laukus’ – galvā, saules pinuma apvidū un vēdera lejasdaļā (Saskaņā ar dažādiem avotiem, tiek izcelti trīs līdz pieci, bet dažreiz arī vairāk ‘cinobra lauku’. Piemēram, tiek aplūkoti vēl priekšējais un aizmugurējais ‘cinobra lauks’, pēdējais no tiem atrodas apvidū starp nierēm un ir galvenā cilvēka dzīvības spēku krātuve. Tādu tradīciju apstiprina medicīniskais alķīmiskais traktāts ‘Naņczin’. Skat. grāmatā: Д. А. Дубровин. ‘Трудные вопросы классической китайской медицины’, Аста-пресс, 1991.— Д. Д.).

Pēdējais no trim (vēdera lejasdaļā) tiek uzskatīts par visnozīmīgāko un daosu tekstos ir sākts pieminēt pirms diviem pārējiem centriem. ‘Iekšējās alķīmijas’ norisē daosi ir virzījuši ‘ci’ uz kādu no ‘cinobra laukiem’, kur dažāda veida ‘ci’ ar elpošanas vingrinājumu palīdzību ir it kā ‘sakausējušies’, savienojušies, veidojot ‘nemirstīgo aizmetni’ (‘sjaņ tai) — mācekļa nākošā ‘nemirstīgā’ ķermeņa aizmetni. ‘Ci gun’ prakse ir patapinājusi ‘iekšējās alķīmijas’ paņēmienus, bet atteikusies no tādiem īpašiem daosisma reliģiskiem mērķiem kā ‘nemirstības iegūšana’. Bez tam ‘ci gun’ praksē lielāka kā ‘iekšējā alķīmijā’ loma ir ‘ci’ aprites vadība ķermenī (‘iekšējā alķīmijā’ lielāka nozīme ir ‘ci’ plūsmu savākšanai ‘cinobra laukos’ un to ‘sakausēšanai’). Lielāku lomu savākšanās uz ‘cinobra laukiem’ spēlē ‘u šu’ praksē.

Daosisma sekotāji ir dažādi skaidrojuši ‘cinobra lauku’ būtību.
Vieniem tie ir bijuši pavisam īsti organiski veidojumi, citiem – dzīva cilvēka funkcionāli centri (kas pazūd mirušajiem), trešajiem – enerģētiskas struktūras, kas veidojas nodarbībās ar ‘iekšējo alķīmiju’ vai ar ‘ci gun’ un kas nav nemākuļiem.

Noslēgumā vēlos atzīmēt, ka daži ‘u šu’ novirzieni ir tieši saistīti ar daosismu. Pirmkārt tas attiecas uz ‘u šu’ Udan virziena iekšējiem stiliem (nei czja), kas savu nosaukumu ieguvuši no Udan šaņ kalna. Šajā kalnā ir bijis ziemeļu dievības – ‘Slēptā Patiesā Cīnītāja’ (sjuaņ u, čžeņ u) godināšanas centrs. XIII — XIV gs. kalnā ir parādījušies daosu klosteri un savrupnieku sektas, kas pamazām kļuvuši par daosu ‘u šu’ skolu centru. Tradīcija ar tiem saista arī XIV — XV  gs. pazīstamā daosa Čzan Saņfen vārdu. Lai gan zinātniski pārbaudīt virkni tradicionālo apgalvojumu attiecībā uz Čzan Saņfen nodarbošanos ar ‘u šu’ ir ļoti sarežģīti, tomēr katra ziņā daosisma ietekme uz ‘u šu’ kā psīhofizisku vingrinājumu metodi gan teoriju, gan praksi vienmēr ir bijusi visai ievērojama. ‘U šu’ daosu sakņu pētījumi palīdz dziļāk izprast lietišķo ‘jogas tipa’ mākslas kā interesantas un vērā ņemamas senās un viduslaiku kultūras parādības būtību (skat. arī Абаев Н. В. ‘Даосские истоки китайских у-шу.’ — Дао и даосизм в Китае, М. 1982, с. 244—257.)

ĪSS ‘IEKŠĒJĀS ALĶĪMIJAS’ APSKATS.

‘Iekšējo alķīmiju’ (nei daņ) īsi var definēt kā jogas tipa psīhofizisku vingrinājumu kompleksu, ko praktizē, lai mācekļa ķermenī izstrādātu nemirstības eliksīru jeb ‘nemirstīgo aizmetni’ (sjaņ tai), bet tālāk – jaunu ‘nemirstīgu ķermeni’. ‘Iekšējās alķīmijas’ norisi daosu tradīcija apraksta ‘laboratorijas alķīmijas’ jēdzienos un aplūko to kā daosu tradīcijas mikrokosmisku analogu. Alķīmiskā tipa ‘iekšējā’ prakse vienmēr acīmredzot ir bijusi vairāk raksturīga daosismam, nevis tieši alķīmijai (pēc XIII gs. ārēja alķīmija izzūd vispār).
Bez tam pati ārējā alķīmija ar laiku ir uzrādījusi arvien lielāku noslieci uz iekļaušanu sevī, pašanalīzi. Prakses ziņā tieši pirms tās ir bijuši meditatīva rakstura iekšējās alķīmijas vingrinājumi, kas pazīstami kā ‘glabāt vienu’ (хранение одного – šou i), ko labi zinājis jau IV gs. daoss Ge Hun.
Īsuma labad šeit izlaidīsim dažas būtiskas ‘iekšējās alķīmijas’ lietas (piemēram, mācību par ‘dabisko būtību’ – ‘sin’ un ‘dzīvīgumu’ – ‘min’, ‘pirmsdebesu, iedzimto, sjaņ tjaņ’ – iedzimtais, sjaņ tjaņ – un ‘pēcdebesu, iegūto, hou tjaņ’ – iegūtais, hou tjaņ); par tām būs runa saistībā ar pašu ‘Daosu jogas’ tekstu.

Daosu meditācijas alķīmiskie simboli ir it kā divas atbilstību ķēdes, pie kam katrs simbols jeb termins tiek skaidrots ar katru citu atbilstošu ķēdes posmu, un savukārt prasa savu esību. Lūk, šādas sinonīmu ķēdes piemērs:

1. ‘Czin’ (spermatiska esence, vairošanās spēks, enerģija) = Ūdenim (piecu sthiju aspektā) = nierēm = trigrammai ‘kaņ’ (‘pēcdebesu, iegūtais, hou tjaņ forma’) = trigrammai ‘kuņ’ (‘pirmsdebesu, iedzimtais, sjaņ tjaņ forma’) = svinam = Zemei (di) = ‘dzīvīgumam’ (min).

2. ‘Siņ’ (sirdsgudrība) = Ugunij = sirdij (kā organam) = trigrammai ‘li’ = trigrammai ‘cjaņ’ = dzīvsudrabam = Debesīm = ‘dabiskajai būtībai’ (sin).

Visas šīs terminoloģiskās rindas acīmredzami saista pneumas (πνεῦμα, grieķiski ‘elpa’, reliģiski ‘gars’ vai ‘dvēsele’), ‘ci’ jēdziens.

Pirms ‘Iekšējās alķīmijas’ pirmās fāzes tiek veikti elpošanas un savākšanās vingrinājumi.

‘Iekšējās alķīmijas’ pirmā fāze ir esences (vairošanās spēka), tas ir, eliksīra pirmās sastāvdaļas, sublimācija (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā – psīhiskajā enerģijā) un attīrīšana. Šim nolūkam māceklis pārņem kontroli pār seksuālās enerģijas plūsmām un virza to lejup uz apakšējo ‘cinobra lauku’ (daņ tjaņ). Enerģijas ‘uzkrāšana’ rada siltuma un gaismas sajūtu, kas ar savākšanās un meditatīvas iztēlošanās (vizualizācijas) palīdzību kopā ar elpu sāk ‘apritēt’ pa mācekļa ķermeņa  ‘kanāliem’ (czin). Šis riņķojums atver ķermeņa ‘slēgtās’ ejas un aizvāc no tā visas kaitīgās vielas un netīrumus.

Pēc tam dzīvības enerģija pēc attīrīšanas pārvēršas par vistīrāko esenci, kas tiek virzīta uz ‘dzelteno pagalmu’ (huan tin) – otro ‘cinobra lauku’ (saules pinuma apvidū), kur rodas ‘dzīvīguma gaisma’.

Enerģijas riņķojums pa ķermeni turpinās līdz brīdim, kad tai izdodas tikt caur eju, kas ved uz augšējo ‘cinobra lauku’ (galvas smadzenes). Pēc tam notiek ‘gara apskaidrība’ – ‘slēpto aizslēgu’ (sjuaņ guaņ) ejas atvēršanās, ko māceklis sajūt kā gaismas parādīšanos telpā starp uzacīm.
Tādējādi ir parādījušās ‘divas gaismas’ – dzīvīguma gaisma (pārveidota spermatiskā enerģija, esence (czin)) un gara gaisma (pārveidots prāts), bet tikai to kropļotā – ‘pēcdebesu, iegūtā, hou tjaņ’ veidā. Alķīmiķu terminoloģijā šīs divas gaismas sauc par svinu un dzīvsudrabu (tīģeri un pūķi) un tās ir ‘eliksīra’ divas galvenās sastāvdaļas, kuras tomēr vēl ir jāattīra.

Pamazām māceklis iegūst spēju nolaist ‘gara gaismu’ uz vidējo ‘cinobra lauku’, kur jau atrodas arī ‘dzīvīguma gaisma’. Tālāk māceklis liek gaismai riņķot pa mazo riņķi (sjao čžou tjaņ) starp sirdi un nierēm, ievirzot to apakšējā ‘cinobra lauka’ iekšienē, tā sauktajā ‘pneumas alā’ (ci sjue), kas kalpo par it kā ‘apaugļojamā nemirstīgā aizmetņa’ dzemdi. Tur kropļotā (‘pēcdebesu’, ‘iegūtā’, ‘hou tjaņ’, trigrammas ‘kaņ’ un ‘li’, ‘ūdens’ un ‘uguns’) ‘dzīvīguma gaisma’ un ‘dabiskās būtības (gara) gaisma’ attīrās un iegūst savu ‘pirmsdebesu’, ‘iedzimto’, ‘sjaņ tjaņ’ veidu (trigrammas ‘cjaņ’ un ‘kuņ’). Šajā laikā māceklis it kā atgriežas ‘nedzimuša bērna’ stāvoklī un savu prātu pārvērš Dao apjēgā.

Tad notiek mācekļa divu ‘gaismu’ – ķermeņa ‘iņ’ un ‘jan’ pneumu ‘kopošanās akts’ un nemirstīgā iedīgļa ‘ieņemšana’ (‘ūdens un uguns apvienošanās’), pie kam visas organisma enerģētiskās spējas nonāk līdzsvarā ķermeņa vidū.

Lai ‘mācekļa ķermenī’ varētu nobriest ‘aizmetnis’ (eliksīrs), tiek pārtraukti arī elpošanas vingrinājumi (‘uguns iedegšana’, ‘uguns laiks’ – ‘ho hou’). Šim posmam tiek ieteikta slavenā ‘aizmetņa elpa’ (‘tai si’; attiecībā uz ‘aizmetņa elpas’ vingrinājumu ir jāatzīmē, ka tās iestāšanās brīdī cilvēks atrodas ļoti dziļā transā, kad vērotājam no malas šķiet, ka jogina ķermeni pametusi dzīvība – elpa nav dzirdama un pulss nav manāms. Tāpēc ir visai grūti par šo elpošanas veidu runāt kā par vingrinājumu paņēmienu. To nākas atzīt drīzāk par daudz varenākas un mūsdienu zināšanu līmenī par visdziļākajām fizioloģiskām pārmaiņām cilvēka organismā grūti skaidrojamas norises blakus efektu. Skat. arī: Ма Цзижень. ‘Китайское учение о цигуне’. Аста-пресс, 1993.— Д. Д.). ‘Aizmetņa elpa’ neprasa nekādu piepūli un notiek pilnīgi dabiski, līdzīgi augļa elpai mātes dzemdē.

Kad aizmetnis nobriest un ir gatavs ‘dzimt’, māceklis redz zeltainu gaismas apli ar mazāku baltu apli vidū. Māceklis dodas uz nomaļu vietu, kur uzsāk aizmetņa laidenu ‘pacelšanu’ pa kanālu mugurkaula apvidū uz galvvidu, kur caur ‘caurumu’ (avotiņu) ‘dzimst’ aizmetnis (mācekļa jaunais ķermenis un jaunais ‘es’).

Māceklim pagaidām ir it kā divi ķermeņi: iepriekšējais, ‘tveramais’ un jaunais, ‘netveramais’, kas spēj pēc mācekļa vēlmes ceļot ārpus mācekļa ‘iepriekšējā’ ķermeņa.
Bet tad ‘jaundzimušā’ priekšā parādās ‘dēmons’ (mācekļa psīhes sārņu atlikumu parādīšanās uztveramā veidā), kas gatavs viņu ‘aprīt’. Bet ‘jaundzimušais’ ‘dēmonu’ uzvar un nostiprina savu ķermeni. Pēc tam viņš atgriežas mācekļa ‘tveramajā’ ķermenī, lai to pārveidotu pilnīgi. Beidzot notiek viņa pilnīga pārvēršanās, abi ķermeņi saplūst vienā un kļūst par vienu nemirstīgu un nesagraujamu ķermeni, kurā nav nekā ‘pēcdebesu’, ‘iegūta’, ‘hou tjaņ’, un uz kuru ir pārnestas visas dievišķā Dao – Visuma – būtiskās īpašības. Ceļš uz nemirstību ir pabeigts.

Starp citu, ‘iekšējā alķīmija’ nav bijusi vienots virziens, un tās sekotāji ir sliekušies tās ietvaros izcelt augstākās un zemākās tradīcijas. Kā piemēru ņemsim izvilkumu no slavena XIII gs. dienvidu Sun valsts daosu audzinātāja Bo Juičaņ (Baltā nefrīta krupis) darba ‘Prātojums, kas izklīdina šaubas par pilnveidošanos un nemirstību’ (Sju sjaņ bjaņ ho luņ).
Šis sacerējums ir saruna starp Bo Juičaņ un viņa skolotāju Čeņ Nivaņ.

“Čeņ Nivaņ teica: “Labi, pastāstīšu tev par to (‘nemirstības iegūšanas’ ceļu – tulkotājs J.A.T.).
Mācībā par nemirstības iegūšanu ir trīs līmeņi, eliksīra izkausēšanā ir trīs apjēgas. Tas, kurš ir atradis debesu nemirstīgo ceļu, alkst veikt pārveidi un pacelšanos augšup.

∙ Vīri ar augstākajām spējām to var iemācīties. Ķermeni viņi uzskata par svinu (dzīvīgumu), sirdi par dzīvsudrabu (garu), savākšanos par ūdeni, viedību par uguni. Nobaudot barību viņi spēj ieņemt (nemirstības aizmetni); desmit mēnešu laikā nobriest aizmetnis. Tas ir eliksīra izkausēšanas augstākais paņēmiens. Tā pamatā nav ne trigrammu, nedz svītru, nav arī mārciņu (cziņ), nedz unču (ļan). Šis paņēmiens ir vienkāršs un viegls, tāpēc to pārnodod caur sirdi. Sasniegt panākumus ar to ir ļoti viegli.

∙ Tie, kuri ir atraduši ūdens nemirstīgo ceļu, spēj iziet un ienākt, pazust un parādīties. To var iemācīties vidēju spēju vīri. Pneumu viņi uzskata par dzīvsudrabu, divpadsmitnieku jeb duodecimālās skaitīšanas sistēmas ciklisko zīmi ‘u’ (‘u’ [10] — zirgs (‘ma’ [1])) uzskata par uguni, ciklisko zīmi ‘czi’ (‘czi’ [1] atbilst pele/žurka (‘šu’ [8])) uzskata par ūdeni. Simts dienu laikā viņi spēj visu samaisīt un apvienot; pēc trim gadiem īstenojas veidols. Tāds ir eliksīra izkausēšanas vidējais paņēmiens. Lai gan tajā ir trigrammas un svītras, tomēr nav mārciņu un unču. Šis paņēmiens ir noslēpumains, tāpēc to pārnodod mutiski. Ar to noteikti var gūt panākumus.

∙ Tie, kuri atraduši ‘zemes nemirstīgo’ ceļu, var pamest savu ķermeni un pastāvēt pasaulē. To var iemācīties pūļa vīri. Spermatisko enerģiju (esenci ‘czin’) viņi uzskata par svinu, asinis par dzīvsudrabu, nieres par ūdeni, sirdi par uguni. Viena gada laikā iespējams radīt (aizmetni), pēc deviņiem gadiem var sasniegt panākumu. Tas ir zemākais eliksīra izkausēšanas paņēmiens. Tajā ir gan trigrammas un to svītras, gan mārciņas un unces. Šis paņēmiens ir sarežģīts un grūts, tāpēc to pārnodod rakstiski. Baidos, ka ar to gūt sekmes ir grūti.

∙ Augstākais eliksīra sagatavošanas paņēmiens par tā (jao cai, yao tsai, яо цай) sastāvdaļām uzskata spermatisko enerģiju, garu, dzīvnieku dvēseles – ‘po’, saprātīgas dvēseles – ‘huņ’ un domu; par sildīšanas laiku (ho hou) uzskata kustību, uzturēšanos, sēdēšanu, gulēšanu; par riņķojumu uzskata tīrību, mieru un pašdabiskumu (czi žaņ).

∙ Vidējais eliksīra sagatavošanas paņēmiens par tā sastāvdaļām uzskata sirdi, aknas, liesu, plaušas un nieres; par sildīšanas laiku uzskata gadus, mēnešus un dienas; par riņķojumu uzskata ‘sākotnējā apkampšanu’ un ‘Vienīgā glabāšanu’.

∙ Zemākais eliksīra sagatavošanas paņēmiens par tā sastāvdaļām uzskata spermatisko enerģiju, asinis, kaulu smadzenes, pneumu un sulas, par sildīšanas laiku uzskata (elpas) aizturi, norīšanu, braucīšanu, uzspiešanu, par riņķojumu uzskata aktualizāciju (vizualizāciju), pārdomas, pacelšanu un nolaišanu”.

Tādējādi ir acīmredzams, ka saskaņā ar Bo Juičaņ klasifikāciju zemākie ‘iekšējās alķīmijas’ paņēmieni apraksta norisi iekšējā mikrokosma fizioloģisko atbilstību jēdzienos, pie kam ‘substancēm’, kas iesaistītas norisē, piemīt visai augsta jutekliska konkrētība, kas augstākos paņēmienos ir praktiski samazināta līdz nullei, kur toties atbilstoši pieaug zīmju, simbolikas, jēdzienu līmenis, kas tuvojas tāda rituāla simbolikai, kurā fizioloģisks jutekliskums kā tāds vai nu vispār izzūd, vai ārkārtīgi pāraug augstākos jēdzienos.
Būtībā nemirstība ‘iekšējā alķīmijā’ tiek ‘sasniegta’ ar ķermeņa un prāta pārvaldību, nevis ar ētisku pilnveidošanos, tomēr tiek atzīts, ka ļaundarība notiek kārību dēļ (plašā nozīmē), un tāpēc kārības ir jāpārvar (vai jāpārceļ augstākā pakāpē, jāsublimē) ar apceri, tomēr ētika šeit nav patstāvīga un tiek aplūkota psīholoģiskā kontekstā.

Grāmatā piedāvātais teksts ir vēlīna apcerējuma par ‘iekšējo alķīmiju’ tulkojums: ‘Būtiskās dabas (tas pats, kas ‘dabiskā būtība’, ‘sin’ – E.T.)’ un Mūžīgās dzīvības (jeb dzīvīguma – ‘min’) pilnveidošanas noslēpumi’, – kas pieder mazpazīstamam daosu audzinātājam Čžao Bičeņ (tulkojumā divzilbīgi ķīniešu vārdi tiek rakstīti vecajā rakstībā ar domuzīmi: Čžao Bi-čeņ). Šo apcerējumu 1970.gadā angliski tulkojis pazīstams ķīniešu (budistu un daosu) meditācijas sistēmu popularizētājs Lu Kuaņjui (Čarlzs Luks).
Traktātu Čžao Bičeņ ir uzrakstījis jau 20.gs. trīsdesmitajos gados (tekstā ir minēts, ka autors uzrakstīšanas brīdī ir bijis 70 gadus vecs), un viņš atrodas vienā virknē ar ārkārtīgi daudziem praktisku rokasgrāmatu par ‘iekšējo alķīmiju’ autoriem, kuras publicētas Ķīnā 19. un 20.gs. mijā.
Čžao Bičeņ apcerējums piederas pie tā sauktās ‘nemirstīgo-budu’ (sjaņ fo) skolas, ko 16.gs.-17.gs. sākumā dibinājis daoss U Čuņsjui, un 18.gs. pārveidojis cits daoss – Ļu Huajans. Turpinot 10-13.gs. (uzplaukuma laiks) daosu iekšējās alķīmijas tradīciju, ‘nemirstīgo-budu’ skolas sekotāji ir daosu terminus un priekšstatus rosīgi papildinājuši ar budistu, dažkārt saknē mainot pēdējo jēgu. Vēl viena šīs skolas būtiska īpatnība ir klajš fizioloģisms, kas aizvieto klasisko apcerējumu izsmalcinātāko psīholoģizēto enerģētismu. Un, beidzot, par kaut kādu Čžao Bičeņ apcerējumā atspoguļotās tradīcijas pagrimumu liecina tas, ka viņš atklāti paziņo tehniskas detaļas un paņēmienus, kas ir bijuši uzskatīti par ezotēriskiem (šauram iesvētīto lokam domātiem), rakstiski nenostiprināmiem un pārnododamiem tikai no skolotāja uz mācekli.
Tomēr, Čžao Bičeņ apcerējums ir nešaubīgi interesants kā daosu iekšējās alķīmijas savdabīgs konspekts, kas secīgi apraksta visas šīs ‘daosu jogas’ galvenos pakāpes.

Noslēgumā ir nepieciešams sīki izskaidrot dažus galvenos terminus, kas sastopami Čžao Bičeņ apcerējumā.

1. IEDZIMTAIS (sjaņ tjaņ) un IEGŪTAIS (hou tjaņ). Burtiski – ‘pirmsdebesu’  un ‘pēcdebesu’ (angļu variantā – ‘pirmsdzemdību’ un ‘pēcdzimšanas’). No kosmoloģijas viedokļa ‘iedzimtais’ ir Dao un tā aspekti, emanācijas, kas kosmoģenēzes norisē ir pirms redzamajām debesīm un visas pieredzamās, tveramās pasaules, kas atkritusi no vienības ar Dao (kas ‘pametusi tā dzemdi’) un tāpēc neizbēgami lemta būt mirstīgai. ‘Pirmsdebesu’, ‘iedzimtais’ (sjaņ tjaņ’) – tas ir īstās pasaules kārtības un vienības Visums. ‘Pēcdebesu’, ‘iegūtais’ (hou tjaņ) ir nošķiršanās no Dao un nāves pasaule.
Iekšējā alķīmijā par ‘iedzimto’ (pirmsdebesu) parasti sauc sākotnējo, būtisko dabu (sin) un tos dzīvīguma (min) aspektus, ko saņem aizmetnis ieņemšanas brīdī. Enerģija, ko smeļas pēc piedzimšanas, sākoties bērna elpošanai, attiecas jau uz iegūto. Iekšējās alķīmijas ideāls ir atgriešanās pie iedzimtā, īstā, mūžīgā, pie savas dabas, kas ir Dao, kā arī atteikšanās no visa otršķirīgā, iegūtā.

2. DABA (būtiskā daba) – DZĪVĪGUMS (dzīvības elpa ‘ci’) (sin-min). 10-11.gadsimta daosismā jau ir briedusi cilvēka ‘dabas’ koncepcija, gatavojot Sun impērijas neokonfuciānisma teorijas rašanos, kas savukārt vēlāk ietekmējusi daosismu. Šī koncepcija apgalvo, ka cilvēka ‘dabu’ dāvā Debesis, bet uz tās pamata no pneumas (ci) veidojas sekundārā ‘daba’ – ‘ķermeniskās uzbūves ‘daba” (cičži čži sin). Pirmo daosi ‘veicināja’, otro vajadzēja ‘pārvarēt’. Bet ar ‘ķermeniskās uzbūves dabu’ ir cieši saistīts ‘dzīvīguma jēdziens’, kas atšķirībā no neokonfuciānistiskās ‘likteņa’ ‘pavēles’ (tas ir, Debesu dāvātas būtības) ir saprasta vēl arī kā ar domāšanu un vispār ar psīhisko darbību nesaistītas dzīvības norises.

Jēdziens ‘daba’ (sin) ir ticis saistīts ar cilvēka ‘garīgo’ (domājošo), ‘jan’ pusi (šeņ), bet ‘dzīvīguma’, ‘min’ jēdziens – ar cilvēka būtības ‘neapzināto’, enerģētisko pusi. Gan ‘sin’, gan ‘min’ sākotnēji ir uztverti kā pneumas – ‘ci’ veidi (atšķirībā no neokonfuciānisma un 12.gs. radušās daosisma skolas ‘cjuaņ čžeņ’ – ‘Nevainojamā patiesība’, kas ‘sin’ pārvērtusi par garīgā pamatlikuma ‘li’ esamības veidu), tomēr ‘min’ ir bijusi pneuma ‘pirmtiesības dēļ’ un ‘sev piemītošajā nozīmē’.
Un ‘min’, dzīvīgumam vairs, līdzīgi ‘dabai’, nevajadzēja ‘pārvarēšanu’, bet pilnveidošanu, lai tādējādi atceļot sadursmi starp ‘dabu’ un ‘ķermeniskās uzbūves dabu’, novestu mācekli līdz nemirstībai. ‘Daba’ (sin) ir saukta arī par ‘sākotnējo garu’ (juaņ šeņ). Atbilstoši dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) (min) ir saukts par ‘sākotnējo pneumu’ (juaņ ci). Bet plaši ņemot tas tomēr nav nekas cits kā divi pneumas (ci) veidi (viens ‘izvietojas’ galvā, otrs – vidējā ‘cinobra laukā’).
Garu (‘dabu’) simbolizē trigramma ‘uguns’ (li), kurā ārējās svītras ir spēcīgā (jan), bet iekšējā svītra – vājā (iņ).
Dzīvīguma simbols ir trigramma ‘ūdens’ (kaņ) ar pretēju simboliku.
Šajā gadījumā ‘li’ attēlojas kā ‘jan’ trigramma, bet ‘kaņ’ – kā ‘iņ’ trigramma.

Īstenībā ‘sin’ un ‘min’ pilnveidošanas mācības praktiskā jēga ved uz to, ka sākumā māceklis, veicot psīhofiziskus vingrinājumus (vingrošana, elpošana, apcere), nomierina prātu, iegūst atturīgumu pret kaislībām un ‘izkausē ‘nemirstīgo aizmetni” (tā ir dzīvīguma ‘pilnveidošana’).
Jau pēc tam, pateicoties tīri meditatīvai praksei, kas tuva ‘čaņ’ (dzen), māceklis tiecas sasniegt ‘netieksmes’, bezrūpības (u vei) stāvokli un intuitīvu Dao ‘apjēgu’ (tas ir, ‘dabas’ pilnveidojumu).

Tikai šāda divpusīga prakse ved mācekļus caur domām uz iekšējo alķīmiju, uz visas cilvēka psīhofiziskās būtības ‘īstu nemirstību’, kas atšķiras gan no vienkāršas fiziskas dzīves pagarināšanas, gan arī no budistu tīri garīgās bezpersoniskās (внеличностного) ‘nemirstības’.
‘Daba’ ir saistīta arī ar ‘iņ’ būtību ‘jan’ iekšpusē un ar pamatelementu ‘koks’.
No tā nāk maiguma, mīkstuma atveids, kā jaunam asnam. Tam atbilstoši daosiem ‘dzīvīguma’ pilnīgošana nostiprina arī ‘dabu’ un otrādi.

Citāda nozīme ir heksagramām ‘cjaņ’ (Debesis) un ‘kuņ’ (Zeme), tās tiek attēlotas attiecīgi ar trim spēcīgām vienlaidus svītrām (Debesis) un trim vājām pārtrauktām svītrām (Zeme), kas ir tīra ‘jan’ un tīra ‘iņ’ atveids. Atbilstoši trigrammu telpiskā izvietojuma sistēmai, kas tradicionāli tiek piedēvēta leģendārajam ‘fu-si’ (Fu Si tiek uzskatīts par Austrumu valdnieku un iztēlots kā radījums ar čūskas jeb pūķa ķermeni, bet ar cilvēka galvu, prasmju un rakstības dāvātājs cilvēkiem; arī pirmais viedais Ķīnas imperators) un vēlāk tiek saistīta ar maģisko ‘Shēmu no Huanhe upes’ (he tu), trigramma ‘Debesis’ ir izvietota dienvidos, bet trigramma ‘Zeme’ – ziemeļos, kas it kā pilnībā sakrīt ar pamatelementu secības loģiku (dienvidi – tīrs ‘jan’, ziemeļi – tīrs ‘iņ’; dienvidi – uguns (Debesis), ziemeļi – ūdens (Zeme)).
Bet trigrammu telpiskā izvietojuma shēmā, ko tradicionāli piedēvē Veņ Van (Apskaidrotais Valdnieks, Čžou dinastijas aizsācējs (12.gs.pr.m.ē.)), un kas vēlāk saistīta ar citu maģisko karti – ‘Rakstu zīmes no upes Lošuj’ (lo šu), trigramma ‘Debesis’ ir nobīdīta uz ziemeļrietumiem, bet trigramma ‘Zeme’ – uz dienvidrietumiem, tas ir, ‘Debesis’ it kā ieguvušas kaut kādas ‘iņ’ (ziemeļu) īpašības, bet ‘Zeme’ – ‘jan’ īpašības. Citiem vārdiem, tāds stāvoklis ne visai atbilst trigrammu tradicionālajai simbolikai. Saskaņā ar vēlīnā daosisma tradīciju, ‘fu-si’ (un attiecīgi he tu) shēma atspoguļo ideālā (‘pirmsdebesu’, iedzimtā, sjaņ tjaņ) kosmosa, kas vēl nav aizklāts ar tveramo ķermeniskumu un atrodas netverama ēteriskuma stāvoklī, īsto saskanīgo pasaules kārtību.
Pēc tam netveramais sabiezē par ķermeniskumu kā ‘dzimušo’, ‘pēcdebesu’ (iegūto, hou tjaņ), kropļoto Visumu. Šī kārtība atspoguļota Veņ-van un attiecīgi Lo šu shēmā (‘kropļojums’ ir izpaudies trigrammu nobīdē salīdzinot ar to ‘īsto’ novietojumu).
Citiem vārdiem, pirmā telpiskā sistēma it kā atspoguļo ‘pirmsdabesu’ Visuma iekļautību, vienību, mūžīgo dzīvību, bet otrā – ‘pēcdebesu’ Visuma sairumu, sadalīšanos, nolemtību.
Saskaņā ar daosisma mācību, iekšējā alķīmija ir aicināta atjaunot cilvēka ‘pirmsdebesu’, iedzimto, ‘sjaņ tjaņ’ stāvokli.

3. SAPRĀTĪGĀS DVĒSELES UN DZĪVNIEKU DVĒSELES – ‘huņ’ un ‘po’ (‘debesu’ un ‘zemes’ dvēseles, garīgās un ķermeniskās dvēseles) — tas ir tradicionāls ķīniešu apzīmējums dvēselei, kāds raksturīgs visām Ķīnas reliģijām. Priekšstats par ‘huņ’ un ‘po’ nāk no arhaiskiem šamaniskiem reliģiskiem ticējumiem, jo tieši tiem ir raksturīga dvēseļu daudzējādīguma atzīšana. Dvēseles ‘huņ’ un ‘po’ rakstos ir minētas, sākot ar pirmās tūkstošgades vidu pr.m.ē. (Li czi, Czo čžuaņ u.c.).
Ķīniešu tradīcijai ir raksturīgs naturālistisks priekšstats par dvēseli.
Dvēsele tiek aplūkota kā savdabīgs pozitīvas (jan) vai negatīvas (iņ) pneumas – ‘ci’, savdabīgas netveramas matērijas sabiezējums. Saprātīgās dvēseles ‘huņ’ sastāv no pozitīvas pneumas (jan-ci) un gādā par cilvēka apziņu un domāšanu, dzīvnieku dvēseles ‘po’ – no negatīvas pneumas (iņ-ci) un nosaka cilvēka dzīvības norises. Saskaņā ar tradīciju nešaubīgi tiek atzīta desmit dvēseļu – trīs ‘huņ’ un septiņu ‘po’ – esamība katram cilvēkam.
Tā kā šo dvēseļu vienība tiek sasniegta vien ar to, ka tās piemīt vienam ķermenim, Ķīnas reliģijām ir raksturīgs ticības trūkums dvēseles nemirstībai.
Pēc nāves ķermenis iet bojā, un saiknes ar dvēselēm sairst. ‘Huņ’ dvēseļu kopums seko garam (šeņ), kas aiziet debesīs un izšķīst debesu pneumā. ‘Po’ dvēseļu kopums pārvēršas par dēmonu (gui), kas atrodas līķa tuvumā un spēj parādīties rēga veidā. Vēlāk ‘gui’ aiziet pazemē, kur vai nu pārvēršas par ‘ēnu’ pazemes mirušo valstībā (‘dzeltenais avots’), vai iet bojā, izšķīstot zemes pneumā.
Ču valsts Čžaņ-go laikposma (V — III gs.pr.m.ē.) kultūrā ir pastāvējis priekšstats par gara ‘šeņ’ pēcnāves svētlaimes iespēju debesu paradīzē (acīmredzot, novietojoties mītiskajā Kuņluņ kalnā), ja tiek saglabāts mirušā ķermenis. Par šiem ticējumiem liecina izrakumu materiāli no Čanša-Mavandui (Hunaņ province, 1972-1974.g.).
Ticības trūkums vienotai dvēselei Ķīnā ir noteicis daosu fiziskās nemirstības doktrīnas rašanos.

4. VAIROŠANĀS SPĒKS (spermatiskā esence, czin) — netverama esence, pneumas – ‘ci’ enerģētiskā būtība, šaurā nozīmē – dzīvības enerģijas aspekts, kas organismā tiek materializēts spermas veidā. Iekšējās alķīmijas mērķis ir nepieļaut šo vairošanās spēka, kas ir jāsublimē, jāgarīgo un ‘jāsakausē’ ar pneumu un garu to galīgai pārveidei par nemirstīgā aizmetņa tukšo ķermeni, sabiezināšanos, sarepēšanu.

5. BUDISTU TERMINI, KAM DAOSISMĀ MAINĪTA NOZĪME.
a) Likuma Rata griešana – budismā Budas svētruna, kas paver ceļu uz atbrīvošanos, ‘nirvānu’. Iekšējā alķīmijā – pneumas riņķojums pa ķermeņa kanāliem – pa ‘mazo debesu loku’.
b) Būtības ķermenis, Likuma Ķermenis (fa šeņ, dharma-kaja; saskaņā ar Mahajanas triju ķermeņu koncepciju (Trikaju), Dharmakaja ir Mācības (Dharmas) Ķermenis jeb Likuma Ķermenis. Tas ir arī pats Buda kā Patiesības personifikācija. Tiek saprasts, ka ķermeņa esence, būtība – ‘apziņa’ saplūst ar Visuma apziņu) — budismā Būtības ķermenis ir Budas kosmiskais ‘ķermenis’, savdabīgs Absolūts. Daosismā Būtības ķermenis ir Dao kā nemirstīgā īstā ķermeņa sinonīms.
c) Pārveidotais ķermenis (hua šeņ, nirmanakaja), budismā — ‘rēgainais’ ķermenis, ko rada budu vai bodhisatvu meditatīva savākšanās, lai parādītos sajūtu pasaulē svētrunai un dzīvo radību glābšanai. Daosismā – ķermeņi, ko no savām netveramajām ēteriskajām enerģijām  meditatīvi rada nemirstīgais – kādos tas var vienlaikus parādīties dažādās vietās.

J.A.Torčinovs (Евгений Алексеевич Торчинов (22.08.1956-12.07.2003), izcils sinologs-reliģiju pētnieks, budisma pētnieks, Ķīnas filosofijas un kultūras vēsturnieks)

=================================================

BŪTISKĀS DABAS UN MŪŽĪGĀS DZĪVES PILNVEIDOŠANAS NOSLĒPUMI. (Daosu joga. Alķīmija un nemirstība) Čžao Bi-Čeņ. Tulkojis Lu Kuaņ Jui

Šī grāmata tiek godbijīgi veltīta manam dievišķajam labvēlim Dievībai Bei-di, Ziemeļu Debesu valdniekam, kurš bijis labvēlīgs man manos šeit sniegtajos daosu sacerējumu tulkojumos.

TULKOTĀJA PRIEKŠVĀRDS IZDEVUMAM ANGĻU VALODĀ. LU KUAŅ JUI

Pēc mūsu ceturtās grāmatas ‘Ķīniešu meditācijas noslēpumi’ tās vācu un itāļu tulkojumos, bija ārkārtīgi patīkami uzzināt no mūsu rietumu lasītājiem, kuri nodarbojas ar indiešu jogu, ka viņi ar interesi pēta tās ķīniešu līdzinieci.

Bet daosu meditācija, kas kalpo veselības uzlabošanas mērķiem, tiek aplūkota tikai trijās minētās grāmatas daļās. Taupot vietu, mēs tajā nevarējām pietiekami pilnīgi aplūkot daosu jogu, kas ietver tā saukto garīgo alķīmiju un kuras mērķis ir pilnībā uzvarēt nāvi.

Šī grāmata ir daosu skolotāja Čžao Bi-čen (dz.1860.g.) apcerējuma ‘Būtiskās dabas un Mūžīgās dzīves pilnveidošanas noslēpumi’ tulkojums. Grāmatā ir 16 daļas par ‘Daosu jogu’, kas satur norādījumus, ko sastādījuši senie audzinātāji. Tajā tiek stāstīts par to, cik dziļi un pilnvērtīgi jānodarbojas ar garīgo alķīmiju, lai pārietu no mirstīgā stāvokļa uz nemirstīgo dievišķo. Daosu jogas apraksti ir tehnisku terminu pilni, kas ir visai miglaini un nesaprotami pat ķīniešu mācekļiem, jo autori nav gribējuši, lai šie teksti būtu pieejami zemas garīguma pakāpes vai šaubīgas ideoloģijas cilvēkiem, kā arī neticīgajiem un dieva zaimotājiem.

Terminus netulkojām burtiski, lai izvairītos no sajukuma, tos pārnesām vienkāršā angļu valodā. Piemēram, lai tekstu darītu saprotamāku vidusmēra lasītājam, svinu un dzīvsudrabu tulkojām kā dzīvīgumu (ci) un garu (šeņ), jo tas atbilst to tekstā nestajai jēgai.
Tomēr tos vārdus, kam nav ekvivalenta angļu valodā, mēs saglabājām, pievienojot atbilstošus skaidrojumus un piezīmes. Rietumu lasītāji varēs novērtēt, ar kādām grūtībām esam sastapušies, ķeroties pie daosu tekstu pētīšanas.

Daosu alķīmija pārvar pasaulīgo dzīves gaitu, neļaujot vairošanās spēkam (czin), kas rada spermu, izpausties parastajā veidā, kas apmierina seksuālās sajūtas un noved pie pēcnācēju radīšanas. Tiklīdz šis spēks sāk kustēties pa parasto ceļu, to pagriež atpakaļ un tad ar iekšējo uguni, ko rada ar elpas pārvaldīšanu, virza mikrokosmiskā riņķojumā, lai to sublimētu (sublimacija ir cilvēka zemāko, instinktīvo (galvenokārt seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā).
Šis riņķojums sākas muguras pamatnē, ko sauc par pirmo aizslēgu jeb vārtiem (vei lu), tad paceļas pa mugurkaulu līdz otram aizslēgam starp nierēm (czja czi) un pēc tam līdz galvas aizmugurei, ko sauc par trešo aizslēgu (ju čeņ), pirms sasniegt smadzenes (ni vaņ). Pēc tam atpakaļceļā uz sākumpunktu, no kurienes nācis, tas laižas lejup pa seju, krūtīm un vēderu. Tādā veidā noslēdzas pilns riņķis.

Ar pārvaldītu elpošanu tiek saprasta dziļa elpošana, kas sasniedz pašu vēdera apakšu. Tā ierosina iekšējo uguni un pēc tam rada spiedienu uz vairošanās spēku, kas tur jau pastāv. Tas liek gan ugunij, gan vairošanās spēkam celties pa vadības kanālu (du mo) mugurkaulā uz galvu. To pavada ieelpas un izelpas, kas rada atslābinājumu vēdera lejasdaļā, tā ka uguns un vairošanās spēks, pacēlušies līdz galvai, laižas lejup pa apaugļošanas kanālu (žeņ mo, ‘iņ’ kanāls) ķermeņa priekšdaļā, tā veidojot pilnu mikrokosmiskās orbītas ciklu.
Šī nepārtrauktā pacelšanās un nolaišanās attīra vairošanās spēku, kas pēc tam tiek atstāts apakšējā ‘daņ tjaņ’ (cinobra laukā), kur tas var tikt pārvērsts dzīvīgumā.
Mikrokosmiskajam riņķim ir četri galvenie punkti: pipeles (turpmāk – penis) saknē starpenē, kur uzkrājas vairošanās spēks, galvas virsū, un divos punktos starp tiem – mugurkaulā un ķermeņa priekšpusē, kur vairošanās spēks attīrās virzībā pa mikrokosmisko orbītu. Ievadot vairošanās spēku riņķī, galvenā nozīme ir garīguma sākotnējās telpas novietojumam smadzenēs. Garīguma telpa ir tur, kur parādās gaisma. Gaisma rodas tad, kad māceklis savāc savu skatienu uz punktu aiz uzaču starpas. Ja to neizdara, tad spīdošais iekšējais karstums, virzībā pa mikrokosmisko orbītu ceļoties uz galvu, var tikt kļūdaini pieņemts par šo gaismu un kļūdaini novirzīts uz zemākiem enerģētiskiem centriem galvā, no kurienes to pārvietot būs grūti. Daudzi nepieredzējuši un audzinātāja nevadīti mācekļi šo kļūdu izdara, ar to samazinot daosu alķīmijas iedarbi.

Kad vairošanās spēks parastas jutekliskas seksualitātes ietekmē sāk kustēties, elpas pārvaldības mērķis ir pacelt šo spēku līdz apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpai, lai to tur noturētu un pārvērstu par alķīmisku elementu (vairošanās spēku (czin)), bet pēc tam – saules pinuma apvidū par dzīvīgumu (jeb dzīvības spēku). Tādējādi ‘daņ tjaņ’ vēdera lejasdaļā darbojas kā ‘iekurta krāsns’, kas silda katlu, kurā ir vairošanās spēks, kas gatavs tālākai augšupejai uz saules pinumu.

Būdams attīrīts, vairošanas spēks pa mikrokosmisko orbītu virzās uz saules pinumu, ko sauc par vidējo ‘daņ tjaņ’ un kurš kļūst par vidējo katlu, ko silda kvēlojošā krāsns apakšējā ‘daņ tjaņ’ (zem nabas). Tieši saules pinumā vairošanās spēks, kas tagad ir alķīmisks elements, pārvēršas dzīvīgumā.
No turienes tas paceļas uz smadzenēm (ni vaņ), kur ar labi pārvaldītu elpošanu ir jāierosina līdz šim snaudošā īstā dzīvības elpa.

Tagad smadzenēs rodas tā sauktais netveramais un vērtīgais katls (ni vaņ), bet to joprojām silda apakšējais ‘daņ tjaņ’ ar kvēlošo krāsni. Tādējādi, krāsnij visas norises gaitā paliekot vēdera lejasdaļā, katls pārvietojas, paceļoties no apakšējā ‘daņ tjaņ’ uz vidējo (saules pinumā) un beidzot uz augšējo ‘daņ tjaņ’ galvas smadzenēs, kur to sauc par vērtīgo katlu.

Citiem vārdiem, apakšējais ‘daņ tjaņ’ ir pirmais katls, kas satur vairošanās spēku pašā alķīmiskās norises sākumā.

Kad vairošanās spēks, virzoties pa makrokosmisko orbītu, attīrās un kļūst par alķīmisku elementu, tas paceļas uz saules pinumu, kurš tajā brīdī sāk darboties kā vidējais katls, kurā vairošanās spēks pārvēršas par dzīvīgumu.

Dzīvīgumam attīroties, tas paceļas līdz smadzenēm (ni vaņ), kas tajā brīdī kļūst par vērtīgo katlu, kurā dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) pārvēršas par garīgumu.
Tādējādi apakšējais, vidējais un augšējais ‘daņ tjaņ’ viens pēc otra kļūst par katliem. Tas nozīmē, ka tie kļūst par telpām – enerģētiskiem centriem, kuros notiek pārvērtības.

Tādējādi, savācot mikrokosmisko ārējo alķīmisko elementu (vairošanās spēku (czin); sīkākam ārējā gaisa ieelpas un izelpas vairošanās spēku, kas virzās pa mikrokosmisko orbītu, attīrošās iekšējās uguns ierosināšanai, nozīmes skaidrojumam skat. II daļu un 3.zīmējumu. Nosaukums ‘mikrokosmiskais ārējais alķīmiskais elements’ ir radies tāpēc, ka šis elements ir radies ar svaiga gaisa palīdzību, kas tiek ieelpots un izelpots, lai vairošanās spēku pārvērstu dzīvīgumā), mācība (paņēmiens) “liek pamatus” izšķiestā vairošanās spēka papildināšanai un smadzeņu rosināšanai.

Paņēmiena būtība ir dziļā elpas pārvaldībā ar nolūku pacelt iekšējo karstumu pa vadības kanālu (gar mugurkaulu) 36 reizes un tad to pa apaugļošanas kanālu (ķermeņa priekšpusē) nolaist 24 reizes. Skaitļi 36 un 24 daosu jogā ir attiecīgi pozitīvs un negatīvs skaitlis. Katrs riņķojums jeb cikls notiek vienas pilnas elpas, tas ir, pilnas ieelpas un izelpas laikā, garīgumam un dzīvīgumam (dzīvības elpai ‘ci’) kopā virzoties un apstājoties pa Zemes (rumpja) un Debesu (galvas) savienotiem riņķiem. Garīgums tiek iekustināts ar acu grozīšanu, bet dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) – ar kopīgu jau uzkrāto dzīvīguma un vairošanās spēka darbību.

Šeit runa bija par to, kā savākt ārējo alķīmisko elementu, lai atbrīvotu ķermeni no visām slimībām.

Kas attiecas uz iekšējo alķīmisko elementu (sīkākam mikrokosmiskā iekšējā elementa, kas tā tiek saukts tāpēc, ka ar dzīvības elpošanu tiek radīts ķermenī, lai pārveidotu dzīvīgumu un garīgumu, nozīmes skaidrojumam skat. VI daļu un 14.zīmējumu), tad tas tiek savākts, griežot acis no kreisās uz labo pusi vienlaikus ar mikrokosmiskā tvaika virzību caur sublimācijas (garīgošanas) fāzēm četrās galvenajās mikrokosmiskās orbītas vietās. Šo norisi sauc par pozitīvo un negatīvo principu ‘iekšējo saplūsmi’. Tas nozīmē, ka dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) elpošanas un iekšējā karstuma iedarbībā ceļas augšup un laižas lejup, tā ka dzīvības elpa smadzenēs sasaistās ar nervu sistēmu, izraisot garīguma attīstību un garīguma spožās gaismas parādīšanos; to parasti sauc par ‘zelta eliksīra’ pagatavošanu. Šī spožā gaisma ir ‘noslēpumainais aizslēgs’ (sjuaņ guaņ), kas nav aprakstāms, un no kura gars iziet ārpusē.

Acis ir pozitīvie (jan) centri, kurpretim viss pārējais ķermenis ir negatīvs (iņ). Tāpēc, kad ārējais alķīmiskais elements ir savākts, ir jāgroza acis, lai apvienotu pozitīvo un negatīvo principu – lai spožajā gaismā, kas nāk no sākuma telpas aiz uzacu starpas, veidotu garīgumu. Šī spožā gaisma uzrāda šīs telpas precīzu izvietojumu, un, kā jau teikts iepriekš, to nevajag jaukt ar spīdošo iekšējo karstumu, kas ceļas uz galvu, virzoties pa mikrokosmisko riņķi.

Daosu jogā negatīvais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) tiek simbolizēts pūķa veidā, pozitīvais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) – tīģera veidā, bet to saplūsme noved pie sākotnējā gara izpaušanās ar spīdēšanu.

Ja sākotnējais jeb iedzimtais gars tādā veidā izpaužas, to vajag novirzīt uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, lai tur aizturētu. Šim centram ir ārējā un iekšējā ligzda.

Ārējā ligzda ir pozitīvā un negatīvā principa avots, dzīvības elpas atrašanās vieta, aizmetņa elpošanas, kā arī ieelpas un izelpas mehānisma avots.

Iekšējā ligzda ir vieta, kur veidojas nemirstīgais aizmetnis, un kur tiek glabāta dzīvības elpa; tā ir skaidrības, miera un bezrūpības mājoklis.

Ja dzīvības elpa, virzoties augšup un lejup pa caurejošo (‘čun mo’, 5.zīm.) kanālu, nepaceļas augstāk par sirdi (uguns mājokli), un nekrīt zemāk par vēdera lejasdaļu (ūdens mājokli), tad tā ieslīd telpā zem nabas, izraisot pēkšņu patiesas skaidrības un bezrūpības izpausmi.

Šajā laikā māceklim ir jāsavācas uz apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpu līdz kamēr dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) sāk tur vibrēt, pēc tam paceļoties pa caurejošo kanālu līdz sirdij (uguns atrašanās vietai) un nolaižoties līdz vēdera lejasdaļai (ūdens atrašanās vietai). (Tas viss notiek līdz brīdim, kad dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) pēkšņi ieslīd šajā telpā.) To sauc par ‘aizmetņa atgriešanos tālākai radīšanai’, un tas ir sirds sasaistīšanās ar vēdera lejasdaļu (ūdeni) iznākums. Garu, kas tur aizturēts, apņems dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’), kamēr tie pilnīgā skaidrībā un bezrūpībā savienosies vienā veselumā, ko sauc par ‘nemirstīgo aizmetni’.

Pēc šā stāvokļa sasniegšanas nepieciešams praktizēt nemirstīgo elpošanu caur pēdu kanālu (kas sākas no pēdām) un caur rumpja kanālu (no vēdera lejasdaļas līdz smadzenēm – skat. 19.zīm.), lai panāktu Likuma Rata pagriešanos. Likuma Ratu vēl sauc arī par mikrokosmisko riņķi.
Tas ir brīvs dzīvības elpas riņķojums pa pirmo kanālu un tālāk lejup pa otro – dziļas iedzimtas elpošanas atjaunošanas kanālu, kas izslauka visus nosēdumus, kas radušies pēc dzimšanas, tā ka pirmatnējais, iedzimtais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) (iepriekšējo Debesu ‘ci’) varēs pārvērsties par spožu pērli, kas apspīd smadzenes. Tas nozīmē, ka pēc vairošanās spēka (czin), dzīvīguma (ci) un garīguma (šeņ) garīgošanās tie savācas smadzenēs, kur pastāvīgā iedzimtā dzīvīguma un gara ietekmē ar laiku rada eliksīru. Šis eliksīrs, kuru nevajag jaukt ar zelta eliksīru, pēc tam apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā rada un izaudzē nemirstības sēklas, kas tur izstaro gaismu, apgaismojot sirdi. Gaisma liecina par nemirstības sēklu veidošanos pilnīgas skaidrības un bezrūpības stāvoklī, kad elpošana šķiet pilnīgi apstājusies, bet pulss šķiet izbeidzies.

Nemirstīguma pilnīgošana neprasa neko, izņemot garu un dzīvīgumu. Gars ved uz būtiskās dabas apjēgu, bet dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) – uz mūžīgo dzīvību.

Kad vairošanās spēks (czin) ir pietiekams un paceļas, lai savienotos ar būtisko dabu, rodas balta dzīvīguma (ci) gaisma; tā līdzinās mēness gaismai, bet tās pilnīgums ir puse no vesela. Kad dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) ir pietiekams un nolaižas, lai savienotos ar mūžīgo dzīvību, rodas zeltaina gaisma; tā ir sarkanīgi dzeltena, un tās pilnīgums ir vienāds ar otru pusi.

Vienas un otras gaismas savienošanās rada to veselo, kas tad ir nemirstības sēkla.

Pēc tam kad nemirstības sēkla atgriežas savā avotā vēdera lejasdaļā, asa uz to savākta uzmanība ar laiku izraisīs zeltainas gaismas parādīšanos baltajā gaismā, kas staro uzacu starpā. Tas ir nemirstības aizmetnis, ko rada vairošanās spēka (czin), dzīvīguma (ci) un gara (šeņ) savienošanās vienā veselumā.

Šīs divas gaismas līdzinās vīrišķajam un sievišķajam vairošanās orgānam ziedā, kuru savienība rada augli. Rodoties šai pozitīvajai gaismai, kas ir divu gaismu apvienojums, māceklim ir jāaptur uguns, jāsavāc galvā sirds, kuņģa, aknu, plaušu un vēdera lejasdaļas dzīvības elpas, lai radītu mikrokosmisko alķīmisko elementu, kas ir jāsavāc, lai veiktu galīgo izlaušanos no pasaulīgā stāvokļa uz svēto. Tādā veidā pieredz bezrūpīgo skaidrību, lai spētu veidoties neskaitāmos mainīga izskata ķermeniskos apvalkos.

Kad šis stāvoklis sasniegts, māceklim ir jāsavieno dabiskā būtība ar dzīvību, lai palīdzētu garam veidot nemirstīgo augli. Un vien pēc tam, kad māceklis ierauga “no debesīm lidojošas sniegpārslas un krītošus ziedus”, gars iziet no augļa, lai sasniegtu nemirstību.
Tagad ir “jāmodina doma” par lēcienu Dižajā Tukšumā, un šī doma pavērs Debesu aizslēgu galvvidū, gars varēs pamest cilvēka ķermeni, lai parādītos telpā neskaitāmos ķermeņos.

Šajā tekstā vārds ‘iedzimts’ nozīmē pozitīvo jeb garīgo dabu, kas pastāvējusi pirms dzimšanas, bet ‘iegūtais’ nozīmē dabas negatīvo jeb kropļoto daļu, kas pēc dzimšanas iet parasto materiālās dzīves ceļu. Pirmā daba ir īsta un nemainīga, bet otra – šķietama un pārejoša.

Apakšējais ‘daņ tjaņ’ tiek saukts arī par dzīvīguma okeānu. Saskaņā ar Artūru Avalonu (Arthur Avalon, Sir Sir John George Woodroffe), – autoritāti tantriskās jogas jomā, daži mūsdienu mācītie cilvēki tiecas nepareizi noteikt enerģētisko centru jeb telpu jeb dobumu novietojumu ķermenī. Es kategoriski vēlētos lasītājus darīt uzmanīgus attiecībā uz tādiem patvaļīgiem secinājumiem.
Ja viņi savā daosu jogas praksē sasniegs īstus panākumus, tad automātiski sapratīs, kur īsti šie enerģētiskie centri ķermenī atrodas, kad caur tiem savā kustībā pa mikrokosmisko orbītu iet iekšējā uguns. Nav pareizi norādīt vietas ķermenī, jo katram cilvēkam tās mazliet atšķiras. Vajag atmest pašu domu par to, jo tā traucē iekšējās uguns un dzīvīguma virzību.

Kā rietumu autori grāmatas daļu un dažādu zīmējumu elementu apzīmēšanai lieto ciparus un burtus, tā viņu ķīniešu kolēģi lieto desmit ‘Debesu Zīmes’ (czja, i, vin, din, u, czi, gen, siņ, žeņ, gui) savu grāmatu sadaļu secības apzīmēšanai un divpadsmit ‘Zemes Zarus’ (czi, čou, iņ, mao, čeņ, si, u, vei, šeņ, ju, tu, hai) savu ilustrāciju dažādu daļu atzīmēšanai. Piemēram, mikrokosmiskā riņķa 12 daļas tiek apzīmētas ar 12 ķīniešu hieroglifiem, tas ir, ar iepriekš minētajiem 12 ‘Zemes Zariem’, kas šajā grāmatā rietumu lasītāju ērtībai tiek atveidoti ar alfabēta pirmajiem 12 burtiem (A-L). Līdz ar 12 Zemes Zariem tiek lietotas arī desmit ‘Debesu Zīmes’, lai veidotu ciklu, kas ķīniešu kalendāros apzīmē stundas, dienas, mēnešus un gadus. Tās tiek lietotas arī medicīnā, astronomijā, astroloģijā, fizionomijā, hiromantijā utt.

Visi paskaidrojumi parastajās iekavās ir mani, un pievienoti, lai senos tekstus darītu saprotamākus.

Honkongā, Lu Kuaņ-jui

I DAĻA. GARA NOVIETOŠANA TĀ SĀKOTNĒJĀ TELPĀ

2.zīm.

Mani skolotāji Ļao Žaņ un Ļao Kun kādreiz runāja:

“Uzsākot (būtiskās dabas un mūžīgās) dzīves pilnveidošanu, vispirms ir jāattīsta daba”.

Pirms sēdēt, grimstot meditācijā, ir ļoti svarīgi pārtraukt jebkādu prātošanu, atbrīvot apģērbu  un atlaist jostu, atslābināt ķermeni un izvairīties no jebkādas brīvas asins joņošanas. Pēc sēdēšanas ķermenim ir jābūt tikpat (bezjutīgam) kā klucim, bet sirdij (prātam) nekustīgai kā izdzisuši pelni.
Acīm jāraugās uz degungalu; lai izvairītos no vienveidības un jucekļa, tām nav jābūt pilnīgi aizvērtām, tomēr lai traucētu garam klaiņot ap ārējām lietām, tām nav jābūt plaši atvērtām. Acīm ir jābūt vērstām uz degungalu, bet uzmanība ir jāsavāc uz punktu starp acīm (virsdegunes apvidū); ar laiku tur parādīsies dzīvīguma gaisma.

Tas ir labākais veids kā atbrīvoties no visām domām, kad uzsāc gatavot nemirstības eliksīru.

Kad sirds (prāts) ir rāma, cilvēkam ir jāatturas no vēlmes skatīties, ir jāsavalda vēlme klausīties, viņam ir ar mēles galiņu jāskar aukslējas un jāpārvalda (jāvēro) elpošana caur nāsīm. Ja elpa nav pārvaldīta, cilvēks cietīs no apgrūtinātas vai nebrīvas elpošanas. Kad elpa nostādīta labi, cilvēks aizmirst visu par ķermeni un sirdi (prātu).
Tādā veidā atbrīvojies no jūtām un kaislībām, cilvēks šķitīs nejutīgs.

Kreisā kāja ir jāliek ārpusē un cieši piespiesta pie labās. Tas nozīmē, ka pozitīvais aptver negatīvo (šāda poza var palīdzēt dažiem rietumniekiem, kuri nespēj sēdēt ar sakrustotām kājām). Kreisās rokas īkšķim ir jāpieskaras tās vidējam pirkstam, bet labā roka ir jānoliek zem tās (ar plaukstu uz augšu) un tās īkšķis ir jāsaliec virs kreisās rokas plaukstas; tas nozīmē, ka negatīvais aptver pozitīvo. Tas ir tas, ko senie ir domājuši, sastādot ķēdi no astoņiem enerģētiskajiem kanāliem. Daosu teksti teic:

“Četru locekļu savienojums noslēdz četrus aizslēgus, kas palīdz noturēt centru”.

Jautājums: Esmu lasījis daosu grāmatas un tās visas brīdina – praktizēšanas sākumā neradīt gaismu Sākuma telpā jeb nemateriālā garīguma centrā (‘czi cjao’ smadzeņu vidū aiz uzacu starpas), bet neesmu sapratis, kāpēc. Visas daosu skolas to aplūko kā (būtiskās) dabas attīstības mērķi, sīkāk neskaidrojot. Vai jūs nevarētu paskaidrot, kur praktiski izpaužas īstā būtība?

Atbilde: Telpa ‘czi cjao’ smadzeņu vidū sazarojas divos mazākos kanālos pa labi un pa kreisi no tās; kreisais simbolizē ‘Tai czi’ – ‘Lielā Robeža’, bet labais – ‘čun lin’ (nemateriālo garīgumu). Tie, krūtīs ejot caur sirdi, ir saistīti ar punktiem ‘tjaņ gu’ (debesu ieleja), ar centru virs tiem, un ar ‘jun cjuaņ’ (mutuļojošs avots R1) – centriem kāju pēdās.

Grāmatā ‘Daņ czin’ (‘Cinobra grāmatas’, apcerējumi par iekšējo alķīmiju) teikts:

“Būtiskā daba guļ sirdī un izpaužas acīs, dzīvība guļ vēdera lejasdaļā un izpaužas dzimumorgānos”.

Būtiskā daba ir garīgais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) (šeņ ci) sirdī, kas izpaužas caur diviem kanāliem, kas (nāk) no smadzeņu vidus. Tāpēc, kad skatu savācam uz punktu starp acīm, būs redzama galvenās būtības gaisma, un pēc ilgas vingrināšanās tā savienojas ar mūžīgo dzīvību, lai veidotu vienu veselumu. Šo savienojumu sauc par ‘tukšuma rēgu’, kas nepavisam nav visa neesamība, un māceklis, kurš vēl nav atmodies šim savienojumam, šajā praksē neko nesasniegs.

Jautājums: Kad man mācīja meditēt, man teica, lai es iztukšoju savu sirdi (uguns mājokli) no visām domām, lai noskaņoju savu prātu uz (būtiskās) dabas attīstību un atveru acis tukšuma apcerei atbilstoši noteikumiem. Vai jūs varētu man to paskaidrot sīkāk?

Atbilde: Redzēt tukšumu ne tukšu – tas ir pareizi, bet redzēt tukšumu tukšu – nepareizi, jo neveiksme atgriezties centrā ‘czi cjao’ (smadzeņu vidū; nav tukšs) traucē parādīties dzīvīguma gaismai.

Zem sirds un virs dzimumorgāniem ir tukša telpa, kur izpaužas garīgais dzīvīgums (šeņ ci), veidojot dobu telpu. Kad gars un dzīvīgums atgriežas šajā telpā, garīgais dzīvīgums paceļas, lai veidotu gaismas apli, kas nebūs tukšs. Tukšums, kas neizstaro, ir relatīvs, bet starojošs tukšums ir absolūts.
Absolūtais tukšums nebūs tukšs kā relatīvais tukšums. Tukšums, kas nav tukšs, ir garīgā gaisma, kas savukārt ir gars–dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’), kas šļakstās laukā no vidējā ‘daņ tjaņ’ dzeltenās telpas saules pinumā.

Mans audzinātājs Ļao Kun teica:

“Kad (alķīmijas) zelta mehānisms iedarbojas un dod gaismas uzplaiksnījumus, tad šī Tukšuma pils (‘sjui ši u’, tas ir, ‘Sirds, kas atbrīvota no kaislībām un jūtām’) atmirdzēs baltā gaismā, kas atvērs ‘Noslēpumaino aizslēgu’ (‘sjuaņ guaņ’ – Noslēpumainie vārti uz nemirstību), kura esība nenozīmē tukšumu.”

Cilvēks gan dzīvo, gan mirst šā nemateriālā gara dēļ – dzīvo, ja tas viņam ir, un mirst, kad (gars) apsīkst. Tāpēc tiek teikts:

“Gars bez dzīvīguma nerada cilvēkam iespēju dzīvot; bet dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) bez gara nav nāves iemesls”.

Iedzimtais gars sirdī ir būtība, bet iedzimtais dzīvīgums vēdera lejasdaļā ir dzīvība; īstus panākumus var gūt vien tad, kad gars un dzīvīgums savienojas.

Jautājums: Vai jūs varētu paskaidrot izteikumu: “Ja cilvēks sasniedz garīguma sākotnējo telpu (‘czi cjao’ smadzeņu vidū, aiz uzacu starpas), tad viņš atrod nemirstīgās elpošanas avotu.”

Atbilde: Tādi pasaulīgie cilvēki, kas atklāj gara sākotnējo telpu, gadās ļoti reti.
Tā atrodas zem debesīm (galvvirsa), virs zemes (vēdera lejasdaļa), rietumos no saules (kreisā acs) un austrumos no mēness (labā acs). Aiz noslēpumainā aizslēga (sjuaņ guaņ) un pirms garīguma ielejas (gu šeņ) atrodas īstā daba (čžeņ sin), kas ir īstās elpošanas (čeņ si) avots.
Kaut gan šī īstā elpošana ir saistīta ar parasto iegūto elpošanu, pēdējā, ienākot caur muti un nāsīm, garīguma sākotnējo telpu, lai atgrieztos pie avota, sasniegt nevar.

Nemirstīgā elpošana, ko rada iekšējā (dzīvības) četrdaļīgā elpošana (pilna četrdaļīgā elpošana sastāv no ieelpām un izelpām ar atbilstošiem dzīvīguma pacēlumiem un kritumiem mikrokosmiskajā riņķī), bet ne caur muti un degunu, var pēc tam atgriezties uz avotu. Mūsu nemirstīgās elpošanas meklējumos esošā, parastā, iegūtā elpošana jums jāregulē tā, lai atrastu tās avotu. Šī nemirstīgā elpošana ir slēpta gara sākotnējā telpā. Tā ir maiga – ja parastā iegūtā elpa ir labi ieregulēta, tā neizklīdīs.

3. zīm.

Tāpēc mans audzinātājs Ļao Žeņ teica:

“Ja dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) atgriežas sākotnējā okeānā (savā avotā), tad dzīvība kļūst nemirstīga.”

Jautājums: Vai jūs varētu man sniegt precīzu gara sākotnējās telpas vietu?

Atbilde: Tas ir punkts starp un aiz acīm, smadzeņu vidū. Lao-czi to ir nosaucis par

“debesu un zemes vārtiem”.

Tāpēc viņš ir cilvēkiem ieteicis savākties uz šo centru, lai apjēgtu (visu lietu) vienību. Šajā centrā atrodas pērle rīsa grauda izmērā, kas ir centrs starp debesīm un zemi cilvēka ķermenī (mikrokosmā). Tā ir iedzimtā dzīvīguma telpa. Bet nepietiek zināt, kur tā atrodas, jo tai nepiemīt brīnumainā būtiskās dabas gaisma, kuru simbolizē aplis, un ko Konfūcijs nosaucis par “tikumisko nevainojamību” (žeņ). ‘Pārmaiņu Grāmata’ to sauc par ‘Robežu’ (czi), Buda par ‘Nevainojamo’ (Neierobežoto), bet daosi – par nemirstības eliksīru jeb garīgo gaismu; visi šie apzīmējumi norāda uz iedzimto Vienīgi Īsto Dzīvīgumu. Tas, kurš šo telpu pazīst, var sagatavot Nemirstības Eliksīru. Tāpēc ir teikts:

“Kad sasniegts Vienotais, visas problēmas ir atrisinātas”.

Vingrinājuma norisē abas acis ir jāvērš iekšup, uz vidu aiz uzacu starpas, lai noturētu šo Vienoto, kas jātur gara sākotnējā telpā (czi cjao) bez saspīlējuma, bet arī bez atlaišanās. To sauc par gara noturēšanu tā sākotnējā telpā. Tāda telpa ir sakne, no kuras aug (mūžīgā) ‘dzīvība’, un tā atrodas tur, kur notiek būtiskās ‘dabas’ pilnveidošanās.

Mans audzinātājs Ļao Žeņ teica:

“Ja gara sākotnējā telpa nav noteikta, īstā elpa nevarēs noturēties pastāvīga, garam nebūs pamats sublimācijai (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā), alķīmiskais elements nebūs pilnīgs, un zelta eliksīru nevarēs izveidot”.

Tāpēc, ka šī telpa (aiz uzacu starpas) ir garīgā noturīguma pamats un visu lietu centrs, kam ne ārēji ne iekšēji nav nekā, ko varētu noturēt ar uzmanību (tas ir, ar prātu) vai ieraudzīt nedomājot (neapzināti), jo tam pievērsties nozīmētu būt saistītam ar redzamo, bet būt neapzinātam nozīmētu virzīties uz relatīvu tukšumu.
Kāds tad vingrinājumu veids ir jāveic, lai to apjēgtu?

Pareizs paņēmiens ir šāds: jāaizver abas acis, jānomierina sirds (prāts) tā, lai var noturēt gara telpu (czi cjao) līdz brīdim, kad parādās būtiskās dabas gaisma. Tas būs paņēmiena pareizības apstiprinājums.

Lai garu un dzīvīgumu padarītu nekustīgus, māceklim ir jāaizver mute un ar mēles galiņu jāpieskaras aukslējām. Ja uzmanības pievēršana ir pareiza, tāda būs arī sirds starp debesīm (galva) un zemi (vēdera lejasdaļa). Ja gars ir tīrs, ‘Lielā Robeža’ (Tai czi) tiks apjēgta pareizi. Ja tiks sasniegts bezdomu stāvoklis, tas ar laiku novedīs līdz skaidrības un tīrības stāvoklim. Pilnīgā tukšumā (bez sajūtu signāliem) un galējā klusumā rodas balta gaisma, lai apgaismotu tukšu sirdi (sjui ši), un tad zelta mehānisms sniegs gaismas uzliesmojumus. Māceklim pati par sevi noskaidrosies Debess un Zemes (pasaules) sirds (apziņa).

4.zīm.

Jautājums: Visas skolas iesaka aizvērt muti un mēles galiņu turēt pie aukslējām. Dažas iesaka arī mēli izelpojot pie aukslējām celt un ieelpojot nolaist; mēli viņi sauc par atslēgu. Vai tas ir pareizi?

Atbilde: Tas viss māca pasaulīgo cilvēku pareizi uzvesties šajā pasaulē, lai vēlāk rosinātu viņu tiekties uz nemirstību, tam nav nekā kopēja ar būtības dabas un mūžīgās dzīvības meklēšanu.

Šī gaisa celšana un nolaišana kalpo vien vairošanās spēka atjaunošanai un smadzeņu nostiprināšanai, kad cilvēks kļūst vecs.
Jo vairums cilvēku aizraujas ar kaislībām un dzimumbaudām, ar to saīsinot savu dzīvi. Ar tādu uzvedību viņi kaitē dzīvīgumam. No tā izriet šī mācība, kas vērsta uz vairošanās spēka (czin) saglabāšanu un vēdera lejasdaļas nostiprināšanu, kā nolūks ir pozitīvā pamatlikuma saglabāšana, spēku atjaunošana (tas ir, cilvēka atjaunināšanās).

Tādēļ nemirstību meklējošajiem ir jāsāk ar vairošanās spēka saglabāšanas ar vēdera lejasdaļas nostiprināšanas vingrinājumu praksi un paņēmieniem.

Mans audzinātājs Ļao Kun teica:

“Debesu tvertnes telpa (tjaņ ņi sjue) atrodas aukslējās. Tā kā tās saistītas ar smadzenēm augšā, tās ļauj dzīvīgumam tecēt lejup un izplūst. Tāpēc mēli paceļ, radot apstākļus, lai pa matiem veidotos tilts, pa kuru īstais dzīvīgums (dzīvības spēks, kas attīrīts alķīmijas norisē) caur telpu ‘sjuaņ in’ (noslēpumaina taka apaugļošanas kanālā aiz Debesu tvertnes aukslējās) nolaistos uz apakšējā ‘daņ tjaņ’ centru, kur tas tiek saglabāts alķīmiskiem nolūkiem”.

Un tā, ja mēles galiņš skar aukslējas, tad dzīvīgums krāsies gara sākotnējās telpas (czi cjao) priekšā aiz uzacu starpas, kas viegli kļūst par apceres objektu, vienmēr redzamu ar acīm (kad acis aizvērtas un pagrieztas atpakaļ); vienmēr dzirdamu ar ausīm (kad tās ieklausās tajā); vienmēr sajūtamu ar mēli, kas to atbalsta, un uz kuru vienmēr tiecas domas.

Tāpēc vienmēr vajag savākties uz šo gara sākotnējo telpu, neatkarīgi no tā, vai māceklis staigā, sēd, vai atlaižas atpakaļ. Sirds pēkšņi kļūst tīra, bet dvēsele pacilāta, aicinot dzīvīgumu iet pāri malām, bet ķermeni kļūt stipram. Šajā bezgalīgajā klusumā, kas brīvs no domām un jūtām, māceklis pilnībā savā pamatbūtībā pamostas tukšumam, kas īstenībā nav tukšums.

Kad šis posms ir sasniegts, mācekļa dzīvīgums attīstīsies tālāk, viņa zināšanas vairosies un viņa garīgums kļūs visaptverošs.

Šķiet, ka Noslēpumaino aizslēgu (sjuaņ guaņ) paver negaidīts īstenā pozitīvā pamata uzplaiksnījums. Tāpēc mans audzinātājs Cjao Cjao teica:

“Noslēpumainajam aizslēgam nav noteikta stāvokļa. Tā ceļš ir centrālā eja (skat. 5.zīm.), ko veido kanāls Р-М, kas saista smadzeņu vidu ar sirdi un caurejošo kanālu М-А, kas iet caur saules pinuma centra ‘Huan Tin’ jeb ‘Dzelteno Mājokli'”.

Ja mēles galiņš Debesu tvertnei piespiests nav, tad dzīvīgums uz apakšējo ‘daņ tjaņ’ neplūdīs, un iedzimtā elpošana izsīks.

Tā ir nevainojama cilvēka (čžeņ žeņ) nemirstīgā elpošana.

Jautājums: Es tikko esmu sācis apgūt daosu meditāciju un vēl nespēju atšķirt īstus paņēmienus no maldīgiem. Vai jūs varētu mani šajā lietā apgaismot?

Atbilde: Atšķirt īstus paņēmienus no maldīgiem mūsu praksē ir ārkārtīgi izšķiroši.

5.zīm.

Īstais Dao ir iedzimtais gars un dzīvīgums. Gars ir (būtiskā) daba, bet dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) – (mūžīgā) dzīvība, kas ir vairošanās spēks. Tādējādi dzīvīgums ir ielikts vairošanās spēkā.

Vecajais Ļu ir teicis:

“Ja sākotnējā garīguma telpai (aiz uzacu starpas) pievēršas nepārtraukti, tad dzīvības spēks attīstīsies pats, radot īsto dzīvīgumu, kas apakšējā ‘daņ tjaņ u’ saistīsies ar galveno dzīvību, radot zelta eliksīru (cziņ daņ)”.

Vecajais ir bažījies, ka mācekļi, izpaužoties dzīvīgumam, var nezināt pareizo paņēmienu un tāpēc var ļaut tam aizplūst caur pēcnācēju radīšanas dzimumkanālu (jan guaņ). Kad vairošanās spēks kanālā ir pusceļā, tad, ja māceklis ir guvis pareizus norādījumus no lietpratīga audzinātāja, viņš spēs to pagriezt atpakaļ un izmantot nemirstības zelta eliksīra pagatavošanai.

Vispār, mēs zinām, ka vairošanās spēks tiecas noplūst. Tāpēc, ja penis saspringst un paceļas miega stāvoklī, tad, lai savāktu alķīmisko elementu (vairošanās spēks (czin)), ļoti svarīgi ir veikt ieelpas un izelpas.

Mans brālis Čžao Gui teica:

“Kad vairošanas spēks ir tuvu noplūdei, ja tad mirstīguma aizslēgs (‘šen si cjao’ peņa saknē) netiek aizspiests ar pirkstu, tas tiks cauri, pārvērtīsies par spermu un iztecēs. Šis vairošanās spēks par spermu kļūst, ja tā izplūst parastajā pasaulīgajā veidā, bet tas pārvēršas par dzīvīgumu, ja to pagriež atpakaļ un sublimē (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psīhiskajā enerģijā) mikrokosmiskajā riņķojumā”.

Tāpēc pirmā lieta, kas jādara māceklim, satiekot skolotāju, ir – pavaicāt tam par pareizo paņēmienu un uzzināt no viņa, vai šis paņēmiens nav apkārtējā gaisa savākšana, lai to pārvērstu par alķīmisko elementu.
Ja skolotājs to apstrīd un saka, ka viņa paņēmiens ir vairošanās spēka plūsmas pagriešana atpakaļ, lai nostiprinātu ķermeni, atjaunojot to sākuma stāvoklī, kāds bijis pirms dzimumgatavības, un panāktu, lai penis neceltos miegā un ir ievilcies, tad viņa metodi var uzskatīt par īstu.

Kas attiecas uz alķīmisko elementu, tad, ja māceklis to uzkrāj neapzināti, tad tas ir iedzimts mikrokosmiskais elements, bet ja viņš to dara ar nodomu, tad tas būs šķietams elements, kas ved tikai uz neveiksmi.

6.zīm.

II DAĻA. MIKROKOSMISKAIS KATLS UN KRĀSNS

‘Vērtīgais katls’ jeb ‘Dārgumu katls’ (jui din) ir telpa smadzeņu centrā (aiz uzacu starpas) un ir vieta, kur mājo galvenā būtība, citiem vārdiem, tas ir sākotnējā gara telpa (‘juaņ šeņ’ jeb dzimtas telpa – czi cjao); tā kreisā un labā puse ar diviem enerģētiskiem kanāliem ir saistīta ar acu zīlītēm, tas ir saistīts arī ar sirdi (ceram, ka šis paskaidrojums pieliks punktu nebeidzamam strīdam starp rietumu un austrumu mācībām. Pirmie apgalvo, ka prāts ir smadzenēs, otrie – ka sirdī). Tāpēc tiek teikts, ka (būtiskā) daba atrodas sirdī un redzama ir caur acīm. Tiek apgalvots arī, ka (būtiskā) daba atrodas ‘vērtīgajā katlā’, kas sākotnēji nepastāv.

Tikai tad, kad īstais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) attīstīsies un savienosies ar galveno būtību, kopā veidojot vienotu veselumu, tad šis veselums iegūs nosaukumu ‘vērtīgais katls’.

Tiek apgalvots arī, ka apmēram 1,3 collas jeb 33mm zem nabas atrodas īstā dzīvīguma telpa (‘čžeņ ci’ jeb apakšējais ‘daņ tjaņ’), kas atrodas starp vēdera lejasdaļas priekšpusi un mugurpusi attālumos septiņi pret trīs, un ko sauc arī par ‘Zelta krāsni’ (cziņ lu), mūžīgās dzīvības atrašanās vietu (krāsns apakšējā ‘daņ tjaņ’ par ‘Zelta krāsni’ kļūst, kad tā sāk pārveidot vairošanās spēku par dzīvīgumu).

No tā izriet secinājums, ka dzīvība ir vairošanās spēks (czin), kas attīstās dzimumorgānos. Zelta krāsns sākumā nepastāv, un tās pastāvēšana sākas, kad attīstās vairošanās spēks un izpaužas dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’). Kad krāsnī nonāk asinis, tās pārvēršas par negatīvo vairošanās spēku (iņ czin), kas rodas šajā centrā.

Siekalas iztek pa diviem kanāliem zem mēles. Ja tās nokļūst darbības kanālā (žeņ mo), tad tās laižas lejup uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, lai pārvērstos par negatīvo vairošanās spēku.

Bet lai iemācītos pareizi norīt siekalas (Lu K’uan Yu ‘Secrets of Chinese Meditation’, Rider, London, p 206), ir jāatrod lietpratīgs skolotājs, citādi tās nokļūs kuņģī un zarnās un tiks izvadītas kā atkritumi.

Jautājums: Lūdzu, vai jūs varētu mani iemācīt pareizo veidu, kā norīt siekalas?

Atbilde: Tas ir ātrākais veids, kā radīt vairošanās spēku.

Pieskarieties ar mēles galiņu aukslējām, lai palielinātu siekalu izdalīšanos vairāk kā parasti.
Kad mute ir tik pilna, ka vairs nevar izturēt, un esat gatavi izspļaut, tad iztaisnojiet kaklu un siekalas norijiet. Tad siekalas nokļūs darbības kanālā (žeņ mo), lai nonāktu dzīvīguma telpā zem nabas, kur tās pārveidosies par negatīvo un pozitīvo vairošanās spēku (iņ-jan czin). Kad vairošanās spēks būs pilnīgs, tāda būs arī elpošana, bet kad elpošana ir pilnīga, tad garīgums būs spēcīgs un ķermenis stiprs.

Ja šo pareizo paņēmienu neesat iemācījušies no lietpratīga skolotāja, tad pēc siekalu norīšanas tās vispirms nokļūs kuņģī un pēc sagremošanas nonāks sirdī, riņķos pa asinsvadiem, līdz nonāks vadības kanālā (du mo), kur asinis pamazām kļūst pelēkas, baltas un lipīgas.
Tur no tām veidosies dzimumšķidrums, kas ir kaitīgs un bojā sirdi. Kopš seniem laikiem daudzi vīrieši un sievietes ir vārguši dzimumšķidruma kaitīgās ietekmes dēļ.

Kad paplašinās dzimumkanāls, jaunas meitenes ir gatavas zaudēt savu jaunavību, kamēr vīrieši viegli nokļūst dzimumdziņas varā un veic amorālas darbības.

Kad naktīs penis stāv miega laikā, to sauc par ‘czi’ stundu (saskaņā ar senajiem, dienas pirmā puse ir pozitīva, bet otrā puse negatīva. Pirmā puse sākas ‘czi’ stundā – starp vienpadsmitiem vakarā un vieniem naktī – kad penis patvaļīgi saceļas miegā, arī bez domām un sapņiem. Dao praksē ir ļoti nozīmīgi šo peņa stāvēšanas brīdi izmantot, lai savāktu vairošanās spēku sublimācijai (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā), jo tā savākšana dienas negatīvajā pusē ir maziedarbīga) un tad ir ārkārtīgi svarīgi apturēt visas domas un savākt vairošanās spēku sublimācijai.

Savākšanas paņēmieni atkarībā no cilvēka vecuma ir dažādi. Dzimumnobrieduma laikā, kad jauneklis vēl nav padevies dzimumkārdinājumiem un tie vēl nav novājinājuši ķermeni, pietiks noturēt vairošanās spēku apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā un savākties uz to apmēram desmit mēnešus, līdz gaisma parāda, ka iestājas stāvoklis, lai mikrokosmiskais elements var izlauzties nemirstības īstenošanai. Šis ir ātrs paņēmiens.

Attiecībā uz vidēja vecuma cilvēku, tam vispirms ir jāizlabo zaudējumi, ko ķermenim nodarījusi vairošanas spēka izšķiešana. Kad vairošanās spēks un dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) atkal atjaunots, parādīsies dzīvīguma gaisma un viņa dzimumorgāns no jauna sāks ievilkties un tas ir brīdis izlaušanās veikšanai.

Vecam cilvēkam virs 64 gadiem, kam pozitīvais (jan) pamats jau ir pārstājis attīstīties, ir jāvingrinās “papildināt degvielu” dzīves pagarināšanai. Ja viņš to prot, viņam jāsavācas peņa pārvaldīšanai, kad tas stāv, un jāsāk elpošanas vingrinājumi, lai īsā laikā to ievilktu.

Jautājums: Kas jādara cilvēkam pēc tam, kad penis nav cēlies ievērojami ilgi, un viņš šo paņēmienu nevingrina?

Atbilde: Ja penis neceļas, tas rāda, ka vairošanās spēks ir iztērēts; ja to atjaunot neizdodas nemaz, tad dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) iet uz beigām, un nāve nav tālu.

Jautājums: Ja ar norādīto paņēmienu neizdodas ietekmēt peņa celšanos un saspringumu, ko darīt tad?

Atbilde: Ja pēc šā paņēmiena vingrināšanas penis nesaīsinās, tad jālieto ātrā un lēnā uguns (tas ir, atbilstoši elpošanas ritmi) savācoties uz mirstīgo aizslēgu (šen si cjao) peņa pamatnē, kamēr penis sāk pakļauties pārvaldībai. Kad tas ir saīsinājies, māceklim ir jāelpo tā, lai vairošanās spēku novestu līdz mugurkaula pamatnei un no tās pa mugurkaulu uz smadzenēm. Pēc tam ir jāizelpo, lai to nosūtītu lejup apakšējā ‘daņ tjaņ’ centrā. Ātro uguni rada ar spēcīgu elpošanu, lēno uguni ar vāju elpošanu. Ir visaugstākajā mērā nozīmīgi, lai katra pilna elpa atgrieztu vairošanas spēku atpakaļ tā avotā zem nabas, lai pārtrauktu peņa celšanos.

Mans vecākais brālis Gui I-czi teica:

“Ja pozitīvais pamats vibrē un liek penim celties un saspringt, tad cilvēkam ir jāveic ieelpas un izelpas, lai to atgrieztu atpakaļ vēdera lejasdaļā savaldīšanai”.

Vecajais Ļu ir teicis:

“Ja penis ceļas, vingriniet tā savaldīšanu un iznākums jūs apmierinās.”

Jautājums: Daņ-czin teic:

“Cilvēks 80 un pat 90 gadu vecumā, ja satiks lietpratīgu skolotāju, spēs radīt zelta, nemirstības eliksīru”.

Acīmredzot, ir kāds slēpts paņēmiens, kas ļauj atjaunot vairošanās spēku, ja 64 gadus vecs cilvēks, kas zaudējis pozitīvo (jan) pamatu, tam pārveidojoties par negatīvo (iņ) dēļ pastāvīgas vairošanās spēka izšķērdēšanas iepriekšējās desmitgadēs, tomēr spēj atjaunot savu dzīvīgumu un pielīdzināties sešpadsmitgadīgam jauneklim. Var jūs varētu mani šajā ziņā apgaismot?

Atbilde: Vecajais Čžan Saņ-fen (XIV gs. daosu savrupnieks no Udanšaņ kalna (Hubei province). Tradīcija viņam piedēvē ‘tai czi cjuaņ’ vingrojumu izveidi un daudzus tekstus par dažādiem daosu prakses aspektiem (tulkotāja piez.)) ir teicis:

“Veci cilvēki, kuri cieš no dzimumnespēka, var lietot mākslīgus paņēmienus  (piemēram, masturbāciju – dzimumtieksmes apmierināšanu, mehāniski kairinot dzimumorgānus), lai paceltu peni. Pēc tā pacelšanās cilvēkam ir jāuzkrāj vairošanās spēks no dzīvīguma ķermenī. Cilvēks dzīvo, pateicoties šim dzīvīgumam, kas rada vairošanās spēku, un mirst, kad tas izsīkst”.

Tagad uzmanīgi aplūkojiet 4.zīmējumu, kas ir ļoti skaidrs. Tiklīdz penis pacēlies, ieelpojiet svaigu gaisu, lai iedegtu krāsni vēdera lejasdaļā, lai vairošanas spēku novadītu vadības kanālā (du mo) mugurkaulā un ievadītu mikrokosmiskajā riņķī.

Ieelpojiet deviņas reizes, lai vairošanās spēku paceltu no stāvokļa A līdz stāvoklim B. Ja penis turpina stāvēt, ieelpojiet vēl deviņas reizes, lai vairošanās spēku paceltu no stāvokļa A līdz C. Ja erekcija nav apturēta, tad vairošanās spēku paceliet uz D, atstājot to tur uz kādu laiku attīrīties, pirms to atgriezt atpakaļ krāsnī (vēdera lejasdaļā). Atkal ieelpojiet deviņas reizes, lai vairošanās spēku paceltu no stāvokļa A līdz D, to tur mazliet aizturot, pirms paceltu tālāk uz Е.

Ja erekcija nav apturēta vēl aizvien, ieelpojiet atkal deviņas reizes, lai vairošanās spēku paceltu no A līdz E., to tur atstājot uz īsu brīdi, pirms pacelt tālāk līdz F un no turienes atpakaļ uz krāsni. Ar to jūs pabeigsit četras deviņu ieelpu fāzes jeb visas 36 reizes, kas ir pozitīvs skaitlis, kas pārvalda pozitīvās uguns pacelšanu.

Ja neraugoties uz šīm 36 ieelpām penis vēl stāv, jums tūlīt ir jāsavāc alķīmiskais elements, lai uzkrātu dzīvīgumu izkliedētā vairošanās spēka atjaunošanai.
Lai to izdarītu, jums ir vēlreiz jāieelpo tā, lai vairošanās spēks paceltos no A līdz D, kur tas mazliet jāaiztur, pirms tas paceltos līdz G. Šai pacelšanai nav vajadzīga nekāda iztēlošanās.
Pēc tam, kad šis spēks uz īsu laiku apstājas G, izelpojiet, iztēlojoties vairošanās spēku, kas nolaižas no šā punkta uz H un no tā sešos atsevišķos nolaišanās posmos atgriežas uz krāsni (A). Pēc tam ieelpojiet, lai ļautu vairošanās spēkam pacelties no A līdz G un izelpojiet, iztēlojoties to nolaižamies līdz I, un no turienes sešos atsevišķos nolaišanās posmos atgriezieties uz krāsni.

Pēc tam ieelpojiet, lai ļautu vairošanās spēkam pacelties no A līdz G un izelpojiet, iztēlojoties to nolaižamies līdz J, kur tas mazliet paliek, lai attīrītos pirms pārejas uz K un no turienes atgriežas uz krāsni sešos nolaišanās posmos.

Pēc tam ieelpojiet, lai ļautu vairošanās spēkam pacelties no A līdz G un izelpojiet, iztēlojoties to nolaižamies līdz J un no turienes atgriežamies uz A sešos nolaišanās posmos.

Tādā veidā jūs veicat četras fāzes, katru ar sešām nolaišanām, jeb kopā 24 nolaišanās, kas ir negatīvs (iņ) skaitlis, kuru lieto, lai nolaistu negatīvo uguni.

Peņa pacelšanās baro iekšējo uguni krāsnī, kas ēdiena sagremošanas iznākumā iegūto vairošanās šķidrumu pārveido par negatīvo vairošanās šķidrumu (iņ czin), kas tiek tērēts ķermeņa nostiprināšanai un garīguma iedzīvināšanai, tādējādi pagarinot dzīvības pavedienu.

Veci un vidēja vecuma cilvēki alķīmiju bez peņa pacelšanas praktizēt nevar. Kad penis stāv, galvenā būtība, kas atrodas sirdī, ir jāpārbīda uz vietu, kur atrodas mūžīgā dzīvība (zem nabas), lai ar savākšanos panāktu to savienošanos.

Jautājums: Ko jūs domājat ar dabas un dzīvības savienošanu ar savākšanos?

Atbilde: Tā ir negatīvās elpošanas sirdī savienošana ar pozitīvo elpošanu vēdera lejasdaļā. Kad negatīvā elpošana nonāk saskarē ar pozitīvo, daba un dzīvība tiks novietoti vienuviet miera stāvoklī. Kad pozitīvā elpošana vēdera lejasdaļā satiksies ar negatīvo elpošanu, kas nāk lejup no sirds, tad pirmā pastiprināsies.
Savākšanās ir spēja redzēt vienlaikus ar katru aci atsevišķi, lai skatītos apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, kur noteiktā punktā novietojas mūžīgā dzīvība. To sauc par gan būtības dabas, gan arī mūžīgās dzīvības (sin min šuan sju) pilnveidošanu gara un dzīvīguma labad. Ja jūsu prakse būs veiksmīga, jūs ar laiku sajutīsit labvēlīgu saskaņu vēdera lejasdaļā, un pavisam negaidīti pozitīvā (jan) uguns  sāks celties no mugurkaula pamatnes līdz galvasvirsai – ieelpojot un laisties lejup līdz dzīvīguma centram apakšējā ‘daņ tjaņ’ (zem nabas) – izelpojot. Tas būs pilns Rata apgrieziens (jeb mikrokosmiskā riņķa cikls).

Tagad jums jāsavāc alķīmiskais elements, lai to sublimētu kopīgā norisē ar savākšanos un elpošanu; penis saraujas, un kad jūs palūkosities dzīvīguma telpā (apakšējais daņ tjaņ), ar laiku tur ieraudzīsit dzīvīguma gaismu, kas izlaužas no šā centra apļa veidā. Tas liecina, ka jūsu ķermenis ir vairošanās un dzīvīguma spēka pilns. Šis gaismas aplis ir Lielā Robeža (Tai czi).

Jūsu ķermenis ir radīts no jūsu vecāku nodoma radīt pēcnācēju, bet šis aplis ir pastāvējis pirms jūsu ķermeņa izveidošanās, jo tajā ir bijusi arī jūsu būtības daba un mūžīgā dzīvība.

Kad jūs vēl bijāt aizmetnis mātes dzemdē, jūsu rokas aptvēra jūsu ausis, un acis bija saliekto ceļgalu līmenī. Jūs neelpojāt ar savu muti vai degunu, un jūsu elpošana tāpat kā jūsu daba un dzīvība bija pakļauti attiecīgajiem elementiem jūsu mātes ķermenī. Lai gan jūs neēdāt, tomēr pamazām augāt. Jūs ar nabas saiti bijāt saistīti ar savas mātes vēderu.
Apmēram pēc desmit (Mēness) mēnešiem vēderā jūs piedzimāt. Jūsu ķermenis bija mīksts kā audums, bet tiklīdz nabas saite bija pārgriezta, jūsu iedzimtā aizmetņa elpošana apstājās un nomainījās ar iegūto (parasto) elpu, kas sāka ienākt jūsos un iziet no ķermeņa caur muti un nāsīm. Kopš tā brīža jūsu redzējuma spēja sadalījās divās daļās, un jūsu mēles sasaiste ar vadības un darbības kanāliem (‘du mo’ un ‘žeņ mo’) pārtrūka. Jūsu būtības daba ar iegūtās elpošanas palīdzību novietojās sirdī, kas kļuva par tās mājokli, bet jūsu mūžīgā dzīvība nolaidās vēdera lejasdaļā, lai tur paliktu. Telpa starp būtības dabu un mūžīgo dzīvību bija nedaudz lielāka par astoņām collām (20cm). Tā kā garu nomainīja apziņa, tad apziņa ir jūs vadījusi kopš agras bērnības līdz pieaugušā stāvoklim un līdz pat vecumam un, ak vai, jūsu daba un dzīvība vairs no jauna nesavienosies nekad.

Tā kā dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) ik 32 mēnešus pieaug svarā par 64 ‘čžu’ (čžu = 1/24 no taeļ (lan)=31,25g), tad – kad bērnam ir divi gadi astoņi mēneši, viņš ar savu 64 čžu smago dzīvīgumu ir sevī attīstījis vienu pozitīvā pamata (Jan) vienību. Kad viņam ir 5 gadi un 4 mēneši, pozitīvais pamats pieaug līdz divām vienībām, kamēr dzīvīgums pieaug vēl par 64 čžu. 8 gadu vecumā pozitīvais pamats pieaug līdz trim vienībām pie dzīvīguma, kas palielinājies vēl par 64 čžu.
Kad bērnam ir 10 gadi un 8 mēneši, pozitīvais pamats pieaug līdz 4 vienībām, un dzīvīgums vēl par 64 čžu. Kad viņam ir 13 gadi un 4 mēneši, pozitīvais pamats ir 5 vienības, kamēr dzīvīgums pieaudzis vēl par 64 čžu.

16 gadu vecumā pozitīvais pamats ir 6 vienības, bet dzīvīgums ieguvis vēl 64 čžu. Tādējādi dzīvīguma kopējais svars ir 384 čžu. Ja no vecākiem mantotos 24 čžu pievieno 360 čžu, kas iegūti no debesīm un zemes, tas kopā arī ir 384 čžu jeb viens ‘kati’ (1 kati= 604,8g), un tas, kura dzīvīgums sver 384 čžu, dzīvos.

Bet 16 gadu vecumā dzīves pārvaldību uzņemas cilvēka apziņa, un pamazām attīstās viņa saprāts. Ar iekšējo uguni, kas ceļas viņa ķermenī, būtības dabu aizvieto prāts (sirds), tā ka sešpadsmitgadīgā būtību aizpilda kaislības un kārības. Un savā trauksmē pēc slavas un bagātības viņš palīgā ņem viltību un izmanīgumu, izdomā visādus trikus citu mānīšanai, nesaprot, ka tā rīkodamies viņš kaitē savai īstajai dabai. Tādējādi notērējot savu sirdi un ķermeni, viņš izšķiež savu dzīvīgumu un izraisa savas būtiskās dabas svārstības.

Iznākumā viņa dzīve saīsinās. Viņa mirstīguma aizslēgs (‘šen si cjao’ peņa pamatnē) ir plaši vaļā, bet būtiskā daba – novājināta un bojāta. Tāpēc viņa dzīvības spēks iztek kā ūdens plūsma. Tā, izšķērdējot savu būtisko dabu ar vīnu un dzimumbaudām, viņš ļauj izsīkt savam vairošanās un dzīvības spēkam, bet pats grimst nāvē.

Tā viņa pozitīvais dzīvīgums (jan ci) pamazām samazinās, kamēr dzīvīguma negatīvā sastāvdaļa tādā pat mērā pieaug. Viņš kļūst par mirstīgo cilvēku, kas aizņemts ar savām pasaulīgajām, zemes interesēm.

Sākot ar 16 gadu vecumu, katros 96 mēnešos attīstās negatīvā pamata (Iņ) vienība. Tā uz 24 gadu vecumu pievienojas vēl viena negatīvā pamata vienība, un, nekopjot dzīvīgumu, cilvēks zaudē 64 čžu no tā. Uz 32 gadiem negatīvais pamats pieaug par divām vienībām, un cilvēks zaudē vēl 64 čžu dzīvīguma, trūkstot tā saglabāšanas pasākumiem. Uz 40 gadiem negatīvais pamats pieaug līdz četrām vienībām un, tā kā netiek veikti dzīvīguma zuduma atjaunošanas pasākumi, tas vēdera lejasdaļā pamazām izsīkst, izraisot matu un bārdas sirmošanu; pie kam no tā atkal zūd 64 čžu. Uz 56 gadiem negatīvais pamats pieaug līdz piecām vienībām; tā kā cilvēks turpina nodoties pasaulīgām baudām un tiecas pēc slavas un bagātības, viņa aknas novājinās, redze notrulinās, manāmi pasliktinās atmiņa, bet izskats izbāl. Ja neraugoties uz visu to viņš tomēr atsakās nākt pie prāta, viņš atkal zaudē 64 čžu dzīvīguma. Uz 64 gadiem negatīvais pamats palielinās līdz 6 vienībām; ja viņš joprojām neapzinās savu mirstīgumu un turpina sapņot, līdz viņa mati kļūst pavisam balti, enerģija izsīks, bet sejas panti kļūs izmocīti; viņš atkal zaudē 64 čžu. Tagad vecais vīrs jau nespēj radīt vairošanās spēku sava ķermeņa uzturēšanai, viņa 384 čžu dzīvīguma ir izšķērdēti, un nāve vairs nav aiz kalniem.

I daļa māca gara nostiprināšanas paņēmienu tā sākotnējā telpā (‘czi cjao’ smadzeņu vidū, aiz uzacu starpas), tā ka tad, kad vairošanās spēks vibrē pilnīga miera apstākļos, to var savākt ķermeņa pastiprināšanai un dzīves pagarināšanai.

Ja vairošanās spēks tiek neatlaidīgi uzkrāts simts dienas, tad ar to tiek iegūts 64 čžu dzīvīguma un radīta viena pozitīvā pamata vienība; tā ir it kā ‘degvielas piemešana’ dzīves uzturēšanai un pagarināšanai.

Ja šādos pat apstākļos vairošanās spēks tiek krāts vēl 100 dienas, tad tiek iegūts vēl 64 čžu dzīvīguma, bet pozitīvais pamats pieaug līdz divām vienībām; ķermenis kļūst ļoti spēcīgs un visas slimības izzūd. Ja vairošanās spēka uzkrāšana turpinās vēl 100 dienas, tiek iegūts 64 čžu dzīvīguma, pozitīvajam pamatam pieaugot līdz trim vienībām; visas ķermeņa telpas attīrās atjaunotnei, un mācekļa soļi kļūst viegli un ātri, redze – skaidra un dzirde laba.

Pēc tālākajām 100 dienām tiek iegūti nākošie 64 čžu dzīvīguma, pozitīvajam pamatam pieaugot līdz 4 vienībām; māceklis tagad jūtas tik pat labi kā bagāts cilvēks ar visām iespējām baudīt dzīvi; viņa āda laistās, bet baltie mati iegūst iepriekšējo melno krāsu. Pēc nākošajām 100 dienām tiek iegūti tālākie 64 čžu dzīvīguma, bet pozitīvais pamats palielinās līdz 5 vienībām; mācekļa garīgums sasniedz ļoti augstu pakāpi, un izkritušo vietā izaug jauni zobi.

Pēc nākošajām 100 dienām tiek iegūti vēl 64 čžu dzīvīguma, un pozitīvais pamats palielinās līdz 6 vienībām; cilvēks izbauda visu labāko, ko sniedz dzīve, un vienlaikus pilnībā atjauno savu ķermeni līdz tā pilnīgi pozitīvam stāvoklim, kāds tas bijis agrā bērnībā, no jauna atgūst ‘Tai czi’ riņķi (Lielo Robežu), kad pozitīvais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) un būtiskā daba apvienojas, lai izlaistu dzīvīguma gaismu, kas ir būtiskās dabas gaisma Vērtīgajā katlā (galvā) un īstās dzīvības gaisma krāsnī (vēdera lejasdaļā).

Tas viss māceklim ir jāpārdomā ļoti uzmanīgi.

Jautājums: Jūs teicāt, ka īsta vairošanās spēka radīšanas paņēmiens būs dažāds trim mācekļu kategorijām: šķīstam jauneklim, cilvēkam vidējos gados un vecam vīram; lūdzu, pamāciet mani kā atšķirt īstu vairošanās spēku no neīsta.

Atbilde: Pirmais solis ir garīguma virzīšana uz sākotnējo telpu (czja cjao smadzeņu vidū aiz uzacu starpas), savācoties tā, lai piemērotos pilnīga klusuma apstākļos rastos dzīvīguma gaisma.

Bezdomu stāvoklī ar laiku liks sevi manīt pozitīvais pamatlikums (Jan), izraisot peņa pacelšanos. Māceklim ir jāatmet domas par sevi tā, lai atbrīvotu savu sirdi no satraukumiem un pēc tam savāktos uz savu garu, lai novestu to dzīvīguma centrā (apakšējais daņ tjaņ); to sauc par uguns iegremdēšanu ūdenī. Ūdens elements vēdera lejasdaļā pie tam tiek apdedzināts ar gara uguni un tādā veidā pārvēršas par īsto garu. Māceklim tūlīt pat ir jāsavāc īstais vairošanās spēks.

Viņam jāzina kā likt lietā bezdomu stāvokli, lai šajos pilnīga klusuma apstākļos uzkrātu īsto dzīvīgumu. Tajā laikā sevi liek manīt pozitīvais (Jan), nosakot, ka penis stāv saspringti. Nedrīkst ļauties seksuālai kārei, kas vairošanās spēku pārvērš par iegūto spermu, jo tā ir nederīga un to nevar uzkrāt. Šajos apstākļos māceklim ir strauji jāelpo caur nāsīm, lai pozitīvo pamatu pagrieztu atpakaļ tā, lai to neizšķiestu. Šī elpošana nav paredzēta, lai uzkrātu spermu, kas jau noplūst nepareizas pozitīvā pamatlikuma izpausmes izmantošanas dēļ.

Māceklim pret to visu ir ir jāattiecas ļoti uzmanīgi.

Ja māceklis ar nodomu ievirza savu prātu uz vairošanas spēka uzkrāšanu (tas ir, ja viņš par to domā un viņa prāts ir domu pilns), tad viņam nekad neizdosies radīt zelta eliksīru.

III DAĻA. ASTOŅU ENERĢĒTISKO KANĀLU ATTĪRĪŠANA

(Astoņi enerģētiskie kanāli ir:
1. ‘Du mo’ jeb vadības kanāls, kas paceļas no peņa pamatnes un iet caur astes kaulu pa mugurkaulu uz smadzenēm.
2. ‘Žeņ mo’ jeb darbības kanāls, paceļas no peņa pamatnes un iet pa vēderu, caur nabu, ieplaku vēderā, krūtīm, kaklu, līdz paceļas līdz smadzenēm.
3 ‘Dai mo’ jeb jostas kanāls, kas veido jostu abās nabas pusēs, apjož vēderu.
4. ‘Čun mo’ jeb caurejošais kanāls, paceļas no peņa pamatnes, iet pa vidu kanāliem ‘du mo’ un ‘žeņ mo’ un izbeidzas sirdī.
5. ‘Jan ju’ jeb pozitīvie roku kanāli, kas gar roku ārmalām, izejot caur vidējiem pirkstiem, saista abus plecus ar plaukstu vidiem.
6. ‘Iņ ju’ jeb negatīvie roku kanāli, pa abu roku iekšpusēm saista plaukstu vidus ar krūtīm.
7 ‘Jan czjao’ jeb pozitīvie kāju kanāli, paceļas no pēdu vidus un pagriežas uz potīšu ārpusēm, tad sasniedz peņa pamatni, kur savienojas ar citiem kanāliem.
8. ‘Iņ czjao’ jeb negatīvie kāju kanāli, paceļas no pēdu vidus un iet pa potīšu un kāju iekšpusēm, līdz sasniedz peņa pamatni, kur savienojas ar citiem kanāliem.
Šie astoņi galvenie kanāli, ja nesastop šķēršļus, ir savstarpēji saistīti, veidojot kopā ar saviem atzarojumiem tīklu, pa kuru plūst vairošanās spēks, un tad pa tiem brīvi riņķo dzīvības elpa.)

Kad iesācēji pirmoreiz sēstas meditēt, vienmēr kāds sūdzas, ka, tā kā nevar kustināt kājas un gūžas, sākas krampji un spazmas, kas ietekmē nervus un asinsriti, un bez tam apgrūtinās dzīvības elpa, un tā izraisītās sāpes ir grūti paciešamas.

Brīvas asinsrites atjaunošanas paņēmienu ātrai kāju notirpuma izbeigšanai šī daļa aplūkos.

Ja astoņi galvenie enerģētiskie kanāli ir brīvi no šķēršļiem un saistīti ar saviem atzarojumiem, tad tie veido tīklu, kas nodrošina divas dažādas funkcijas: a) netraucētu vairošanās spēka (czin) plūsmu un b) neierobežotu dzīvības elpas (ci) apriti.

a) NETRAUCĒTA VAIROŠANĀS SPĒKA (CZIN) PLŪSMA.

Vispirms aplūkosim vairošanās spēka brīvu plūsmu caur tīklu, ko veido astoņi enerģētiskie kanāli un to atzarojumi.

Šo astoņu kanālu galvenais pamats ir mirstīguma telpa jeb aizslēgs (šen si cjao) pie peņa pamatnes, ko ar mugurkaula pamatni savieno vadības kanāls ‘du mo u’, kas pēc tam paceļas pa mugurkaulu līdz pakausim, pirms nonāk ‘ni vaņ’ jeb smadzenēs.

7.zīm.

No smadzeņu vidus uz iegarenajām smadzenēm (medulla oblongata) uz leju iet darbības kanāls  (žen mo), kas tur savienojas ar ‘du mo’ saiknei ar telpu ‘sjuaņ in’ (noslēpumainā saitīte aiz Debesu tvertnes aukslējās), kas caur sazarojumiem savienojas ar augšžokļa kaulu, kur īstais dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) viegli atrod izeju izkliedei.

Zem telpas ‘sjuaņ in’ atrodas kakls, caur kuru apaugļošanas kanāls iet lejup uz plaušu artēriju, uz  sirds labo kambari un pēc tam uz aknu artēriju zem diafragmas, kur zem sirds ir telpa, ko sauc par ‘czjan gun’ (saules pinums). Tālāk šis kanāls nolaižas dzīvīguma telpā (jeb apakšējā ‘daņ tjaņ’), pēc tam uz sēkliniekiem, no kurienes atgriežas mirstīguma telpā pie peņa pamatnes.

Šie divi vertikālie kanāli (‘du mo’ un ‘žeņ mo’) šķērso jostas kanālu ‘dai mo u’ pie tā savienojuma augšā ar sirdi, bet lejā ar dzimumaizslēgu ‘jan guaņ’ (atvērums peņa galā, caur kuru izplūst sperma un urīns), priekšā ar nabu un aizmugurē ar nierēm, veidojot kanālu ‘čun mo’ ķermeņa vidū .

Tas viss aptuveni apraksta, kā četri enerģētiskie kanāli saistās cits ar citu, lai radītu, apritētu, izlaistu un attīrītu vairošanās spēku (czin).

Ja šie kanāli ir aizvērti, vairošanās spēks nevar rasties, un cilvēks pamazām noveco kā lampa, kas dziest degvielas trūkuma dēļ. Tas ir tādēļ, ka bez vairošanās spēka cilvēka ķermenis iet bojā. Tāpēc cilvēkam ir jāsatiek apgaismots audzinātājs, lai saņemtu norādījumus kā radīt un pārveidot vairošanās spēku, atbrīvoties no slimības un pagarināt dzīvi.

Jautājums: Jūs runājāt par vairošanās spēka izstrādāšanu, apriti, izlaišanu un attīrīšanu; vai jūs varētu to visu paskaidrot sīkāk?

Atbilde: Vairošanās spēka izstrādāšanas paņēmiens paredzēts cilvēkiem virs 64 gadiem, kuru ķermenis ir pilnībā caurstrāvots ar negatīvo enerģiju (iņ). Viņiem ir jāizlasa otrā daļa un jāpraktizē vairošanās spēka izstrādāšanas paņēmiens, lai nostiprinātu dzīvības elpu.

Vairošanās spēka pārveidošana ir tā celšana pa kanālu ‘du mo’ no mugurkaula pamatnes uz pakausi un tālāk uz smadzenēm (ni vaņ), un tā nolaišana no turienes pa kanālu ‘žeņ mo’ līdz telpai ‘sjuaņ in’ (aiz Debesu tvertnes aukslējās), pēc tam līdz kaklam, telpai ‘czjan gun’ (saules pinums) un tad līdz apakšējam ‘daņ tjaņ’; tā ir kustība pa mikrokosmisko riņķi (jeb Likuma Rata pagrieziens), un šim nolūkam pietiek ar nelielu apgriezienu skaitu.

Gadījumos, kad naktī noplūst sēkla, ir jāpraktizē paņēmiens, kas aprakstīts grāmatas desmitajā daļā. Tādā veidā no tā varēs pilnībā izvairīties.

Vairošanās spēka attīrīšanas paņēmiens izklāstīts sestajā daļā, un tā saturs ir pozitīvās uguns (jan ho) virzīšanā augšup, bet negatīvās uguns (iņ ho) virzīšanā lejup, lai vairošanās spēku pārvērstu par iedzimto dzīvīgumu.
Minētie četri paņēmieni jums ir jāizpēta ļoti uzmanīgi, lai būtu iespēja tos kombinēt iedarbīgam lietojumam. Un ja esat sekmīgi šajā lietā, jums kļūs skaidra vairāk kā puse no visas alķīmijas zinātnes.

b) BRĪVA, NEIEROBEŽOTA DZĪVĪBAS ELPAS APRITE.

Jautājums: Lūdzu iemāciet mani kā atbrīvoties no kāju tirpšanas, kas traucē, sēdot meditācijā.

Atbilde: Dzīvības elpa riņķo tīklā, ko veido astoņi galvenie enerģētiskie kanāli ar pamatu mirstīguma aizslēgā (‘šen si cjao’ peņa pamatnē). Augšā šis tīkls ir saistīts ar smadzenēm, lejā ar kāju pēdām.
Elpa vai nu uzkrājas vai izkliedējas vienīgi atkarībā no telpas mirstīguma aizslēgā. Ja asinis ķermenī riņķo brīvi un dzīvības elpa ir pietiekami spēcīga, tad pieaug pozitīvais pamats (Jan), liekot mazināties negatīvajam pamatam (Iņ), un ūdens elementā attīstīsies uguns elements, un “sniegā saplauks ziedi”.

Atjauninājumu un atjaunotni viss ķermenis saņem no šīs mirstīguma telpas, kas ir centrs, kas rada dzīvīgumu, un ko cilvēki parasti nepazīst, neraugoties uz tās nemitīgo darbību. Ja tās caurplūde vājinās, vīrieša balss kļūst vāja un līdzīga sievietes balsij, un tas tūlīt uzrāda dzīvīguma trūkumu viņā.

Tāda vīrieša sirds plivināsies, un viņa griba darbosies neizlēmīgi; viņš sāks līdzināties kastrātam. Mirstīguma telpa ir vīrieša spēka avots. Tā ir ne vien vieta, kur uzkrājas alķīmiskais elements, citiem vārdiem, vairošanās spēks (czin), bet no tās nāk arī drosme, kas veicina domāšanas pārvaldību, ārējo spožumu, jauneklīgumu un stingrumu.

Ja asinis un dzīvības elpa ķermenī aprit brīvi, tad pazūd visas slimības. Šī mirstīguma telpa (peņa pamatnē) ir avots, no kura dzīvības elpa izplatās pa visām ķermeņa daļām. Tāpēc ik rītu, pieceļoties no gultas, jums jāliek dzīvības elpai riņķot visos astoņos enerģētiskajos kanālos.

Tāds vingrinājums ir elpas aizture caur degunu un muti, lai savāktos uz mirstīguma telpu kā izejas punktu šādās desmit elpošanas fāzēs:

1. Ieelpojiet, lai dzīvības elpu virzītu pa vadības kanālu mugurkaulā ‘du mo’ no tā pamatnes augšup uz smadzenēm.
2. Izelpojiet, lai dzīvības elpu laistu lejup pa darbības kanālu ķermeņa priekšpusē (žeņ mo) un atgrieztu to atpakaļ mirstīguma telpā peņa pamatnē.
3. Ieelpojiet, lai dzīvības elpu celtu augšup no mirstīguma telpas pa darbības kanālu ‘žeņ mo’ līdz nabai, kur abās nabas pusēs sākas ‘dai mo’ jeb jostas kanāls, kas veido vēderu aptverošu jostu, un tur dzīvības elpa lai sadalās divās daļās, kas sasniedz krustus un no turienes iet augšup uz abiem pleciem, kur tā apstājas.
4. Izelpojiet, lai ļautu dzīvības elpai noplūst lejup no abiem pleciem uz pozitīvo (Jan) kanālu no abu plaukstas pamatu ārpusēm līdz vidējiem pirkstiem, līdz sasniedz abu plaukstu vidus, kur tā apstājas.
5. Ieelpojiet, lai dzīvības elpu celtu no abu plaukstu vidus uz negatīvo (Iņ) kanālu no abu plaukstas pamatņu iekšpuses līdz krūtīm, kur tā apstājas.
6. Izelpojiet, lai dzīvības elpu  virzītu lejup uz jostas kanālu, kur atkal apvienojas tā abi atzarojumi, lai dzīvības elpa atgrieztos mirstīguma telpā.
7. Ieelpojiet, lai dzīvības elpu celtu no mirstīguma telpas uz caurejošo sānu kanālu ‘čun mo’ līdz telpai ‘czjan gun’ (saules pinums) zem sirds, kur tā apstājas; nekādā gadījumā tai nav jāpaceļas augstāk par sirdi.
8. Izelpojiet, lai dzīvības elpu virzītu no punkta zem sirds lejup uz mirstīguma telpu, kur tā sadalās divās daļās, lai laistos lejup pa diviem pozitīvajiem (Jan) kanāliem, kas iet no gūžu ārpusēm un caur kāju pirkstiem, līdz sasniedz kāju pēdu vidus, ko sauc par “dzirksteļojošajām atsperīgajām” telpām (jun cjuaņ R1), kur tā apstājas.
9. Ieelpojiet, lai dzīvības elpu celtu no kāju pēdām pa negatīvo kanālu (iņ czjao) telpām kāju iekšpusēs līdz mirstīguma telpai un no turienes līdz dzīvīguma telpai (zem nabas), kur tā apstājas.
10. Izelpojiet, lai dzīvības elpu laistu lejup no dzīvīguma telpas uz mirstīguma telpu, kur tā apstājas.

Dzīvības elpai ir jāriņķo visos astoņos enerģētiskajos kanālos, lai visas telpas atbrīvotu no negatīviem piesārņojumiem, kas traucē sagatavot zelta eliksīru. Ja iepriekš aprakstīto vingrinājumu izpilda ik dienas un liek dzīvīgumam vibrēt kanālos, tas rādīs, ka tie ir attīrīti no negatīviem (iņ) netīrumiem.

Ja tie nav attīrīti, tad nebūs iespējams tikt vaļā no negatīvajiem netīrumiem un nevarēs savākt alķīmisko elementu (vairošanās spēku). Pat ja tas tiktu savākts, no tā nebūs iespējams sagatavot dzīvīguma eliksīru. Tam jāpievērš īpaša uzmanība.

Jautājums: Jūs runājāt par brīvu dzīvības elpas riņķošanu astoņos enerģētiskajos kanālos, bet katru reizi, kad es gribēju sēdēt ilgāk meditācijas pozā, kāju tirpšana liedza man to darīt. Lūdzu, iemāciet mani pārvarēt šo tirpšanu.

Atbilde: Kad sēdat meditācijā un jūtat, ka kājas notirpušas, tas notiek tādēļ, ka neesat pieraduši pie šīs pozas. Tirpšana kļūst nepanesama, jo šī poza rada spiedienu, aizspiež asinsvadus un enerģētiskos kanālus un tādā veidā asinīm un dzīvības elpai neļauj brīvi riņķot.

Ja vēlaties tikt ar to galā, jums jāaizver mute un jāaiztur elpa, tad jāpaceļ kāja un jāuzsit ar pēdu pa zemi, pēc tam jāieelpo, lai veicinātu dzīvības elpu no pēdas vidus caur kanāliem ‘iņ czjao’ (gūžu iekšpusē) augšup līdz apakšējā ‘daņ tjaņ’ centram un tad jāizelpo, lai to nolaistu lejup pa kanāliem ‘jan cjao’ (kāju ārpusē) uz pēdu vidiem.

Atkārtojiet šo vingrinājumu vairākas reizes, un tirpums izzudīs.

8.zīm.

IV DAĻA. MIKROKOSMISKĀ ĀRĒJĀ ALĶĪMISKĀ ELEMENTA SAVĀKŠANA

(Ārējais alķīmiskais elements tiek radīts ar svaiga gaisa palīdzību, ko ieelpo un izelpo, lai vairošanās spēku pārvērstu dzīvīgumā.)
Cilvēka ķermenis ir līdzīgs kokam bez saknēm, un tas balstās vien uz elpošanu, kas aizvieto gan saknes, gan zarus. Cilvēka dzīve līdzinās sapnim, līdzinās izelpai, kas negarantē, ka pēc tās nāks ieelpa, un šodiena negarantē nākošas dienas iestāšanos. Ja dzīve pagājusi bezmērķīgi, un nāve, kā vienmēr, pienākusi negaidīti, tad kauli sabirs, četri elementi (metāls, koks, ūdens un uguns) izkaisīsies un apmaldījusies apziņa jeb doma (skat. 9.zīm.) pāries citā esamības formā, nezinot, kādu veidolu tā pieņems nākošajā dzīvē.

9.zīm.

Tādā veidā dzimšana un nāve nomainīs viena otru bezgalīgā secībā, bet dzīvā būtne paliks nejēgā un atkal un atkal baudīs dīku laiskumu bez kādas cerības pamosties Īstenībai.

Tagad, kad esat dzirdējuši par vērtīgo mācību, neejiet prom tukšām rokām. Ja neieklausīsieties, jums neizdosies izvairīties no slimībām un nāves, kad novecosit, un tādējādi izšķērdēsit savu dzīvi cilvēku pasaulē.
Izšķirieties ātrāk un uzsāciet nopietnus vingrinājumus.

Sākot ar šo brīdi, jums vajadzētu dzīvot ar vienu domu: jūsu acīm un ausīm ir jānovēršas no sajūtamo objektu daudzveidības. Sakārtojiet savu uztura režīmu, saīsiniet miegu, atturieties no tukšas tarkšķēšanas un izsmiešanas, pārstājiet prātot un nožēlot. Atmetiet mīkstčaulību un pārstājiet šķirt skaisto no neglītā, tā lai spējat kā cikāde, kas pārtiek no rasas, saglabāt ķermeni nepiesārņotu un kā bruņurupucis baudīt garu mūžu, uzsūcot dzīvīgumu no saules gaismas.

Rītos jums ir jāvāc dzīvības elpa un vakaros tā jāpārvērš (jāsublimē) garīgumā; ja nevingrināsities, palaidīsit garām savu laimi.

Tāpēc alķīmija ir, pirmkārt, sirds (uguns mājokļa) pārvaldība tā, lai to pārstātu satraukt septiņas jūtas – bauda, dusmas, nožēla, prieks, mīlestība, naids un iekāre. Tāpat izdzeniet no sevis piecus zagļus (redze, dzirde, oža, garša un tauste); seši maņas orgāni ir jāpadara gausi, un vairošanās spēkam nav jāuzbudinās viegli.

Pieci zagļi ir acis, ausis, deguns, mēle un ķermenis. Kad acis skata veidolu, tad mīlestība uz to zog vairošanās spēku; kad ausis klausās skaņu, tad tieksme uz to uzbudina vairošanās spēku; kad mēle bauda ēdiena garšu, pieķeršanās tai izsmeļ vairošanās spēku, un kad ķermenis satausta, izraisās trulums, kas kaitē vairošanās spēkam.
Ja šiem pieciem zagļiem dienu un nakti ļauj kaitēt ķermenim, kas tad paliks no vairošanās spēka? Ja tas aiztek, gars neizbēgami izkliedēsies un ķermenis ies bojā. Māceklim savs ķermenis ir jāuzskata par valsti, bet vairošanās spēks – par tās tautu.

Neuzbudināts vairošanās spēks nodrošina tautai drošību, bet gara un dzīvības elpas pilnība veicina valsts uzplaukumu. Līdzīgi cilvēkam savos nemirstības meklējumos ir dūšīgi jācīnās ar ienaidnieku, lai gūtu iedzimto dzīvīgumu.

Jautājums: Ko nozīmē ‘ielikt pamatu’ (čžu czi) un ‘pašattīrīšanās’ (ļaņ czi)?

Atbilde: Līdz “pamatu ielikšanai” gars klaiņo ārpusē, meklējot jūtu objektus, dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) izkliedējas, un vairošanās spēks bojājas. Lai atjaunotu sākotnējo spēku, jums ir jāpaceļ garīgumā trīs vērtīgie elementi, tas ir, vairošanās spēks (czin), dzīvīgums (dzīvības elpa ‘ci’) un gars (šeņ). Pamats būs ielikts, kad šie trīs elementi savienosies; tikai tad var sasniegt nemirstību.

Šis pamats pacels jūs no pasaulīgā uz sakrālo, desmit mēnešos nomierinās jūsu garu, deviņos – desmit mēnešos ļaus jums atteikties no miega, desmit mēnešos atbrīvos jūs no barības un dzeršanas un piešķirs jums nesatraucamu garu, kas novedīs pie pastāvīga miera.

Bet ja dzīvības elpa ir attīrīta, tā kļūs noturīga, un tās uzturēšanai simts un tūkstoš laikmetu gaitā nebūs vajadzīgi ieelpas un izelpas (vingrinājumi).

Ja ir attīrīts gars, tas būs nemateriāls. Tas kļūs brīvs no gurduma, kas rada miegainību, vai dāvās brīvību no uzbudinājuma, kas izraisa domu klaiņošanu.

Šī pamata ielikšana dod iespēju dzīvei turpināties tik ilgi, cik pastāvēs debesis un zeme, un vedīs pie pārdabisku spēju apgūšanas, kādas ir nemirstīgajiem. Ar pozitīvā gara pamata ielikšanu ir domāta pozitīvā vairošanās spēka (jan czin) noplūdes pārtraukšanās un tādējādi zelta eliksīra radīšana. To visu sasniedz, ieliekot pamatu.

Ķermenis, sirds un doma tiek saukti par ‘trim saimēm’ (siņ czja), bet vairošanās spēks, dzīvības elpa un garīgums tiek saukti par trim dārgumiem (saņ bao) jeb trim galvenajiem elementiem (saņ juaņ).
Ķermenis, sirds un doma ir pamats (čžu), bet vairošanās spēks, dzīvības elpa un garīgums – darbība (jun). Triju elementu savienojums vienā veselumā rada nemirstības eliksīru.

Trīs elementus jeb faktorus var pārvaldīt un atgriezt pie vienotā avota tikai mierīga un skaidra tukšuma apstākļos.

Kad sirds ir brīva no ārējā, savienojas garīgums un būtība.
Kad ķermenis ir rāms, dzēsta ir dzimumenerģija un kaisle.
Kad doma ir novesta līdz skaidrības un bezrūpības stāvoklim, tad trīs faktori sajaucas vienā.
Kad savienoti ir kaisle un daba, to sauc par metāla (cziņ) un koka (mu) savienojumu.
Kad savienoti ir vairošanās spēks un garīgums, to sauc par ūdens un uguns sajaukumu.
Kad doma ir līdzsvarota, tas dod piecu elementu – metāla, koka, ūdens, uguns un zemes – pilnību.

Vairošanās spēks pārvēršas par dzīvīgumu, kad ķermenis ir nekustīgs.
Dzīvīgums pārvēršas par garu, ja sirds ir rāma, bez uzbudinājuma.
Gars pārvēršas par Neko, pateicoties domas pastāvīgumam.

Ja sirds (apziņa – tulkotāja piez.) ir nekustīga, tad apvienojas trīs dzīvības elpas – viena austrumu un divas dienvidu – un iegūst pieckārtīgumu (skat. 9.zīm.).
Ja ķermenis nekustas, tad apvienojas viena ziemeļu dzīvības elpa un četras rietumu, veidojot pilnu piecnieku. Ja doma nekustas, tad centrs rada visas piecas dzīvības elpas.
Ja ķermenis, sirds un doma – visi ir nekustīgi, tad satiekas trīs saimes, lai radītu nemirstīgo aizmetni.

Sākumā tikai dzīvīgums dalās divās daļās, pozitīvajā un negatīvajā, kas, ieņēmušas noteiktu stāvokli, pēc tam rada piecus elementus, katru noteiktā vietā. Pēc tam zemes elements veicina metāla elementa attīstību, koka elementa uzplaukumu, ūdens elementa nomierināšanos, bet uguns elementa izbeigšanos.

Vien svētie un viedie ir īstenojuši dzīves gaitas apgriešanas paņēmienu, lai to atgrieztu uz sākotnējo avotu. Viena avota atjaunošanai viņi

savāc piecus (piecus elementus – metālu, koku, ūdeni, uguni un zemi),

ieregulē četrus (četras sastāvdaļas ir: ķermenis, elpa, saprātīgās dvēseles un dzīvnieciskās dvēseles, ko simbolizē atbilstoši četru galveno mikrokosmiskā riņķa punktu – dienvidu, ziemeļu, austrumu un rietumu – ūdens, uguns, koka un metāla elementi). Ja šie četri centrā, kas pārstāv domu (savākšanos), savienojas ar zemes elementu, to sauc par četru sastāvdaļu saskaņu. Apcerējumā ‘Sin-min Gui Čži’ ir teikts:

“Kad acis pārstāj redzēt, tad gara spēks atrodas aknās;
kad ausis pārstāj dzirdēt, tad vairošanās spēks atrodas vēdera lejasdaļā,
kad mēle pārstāj kustēties, tad gara spēks atrodas sirdī;
kad deguns pārstāj saost, tad dzīvnieciskās dvēseles atrodas plaušās.
Kad četri orgāni būs nevainojami, tad četras sastāvdaļas savienosies centrā ar zemi” (‘Par atgriešanās pie dabas un dzīvīguma būtību’ — tas ir pamatliekošs viduslaiku daosu apcerējums iekšējās alķīmijas teorijā (tulkotāja piez.)),

savāc trīs (vairošanās spēku,dzīvīgumu un garīgumu),

savieno divus (pozitīvo ‘Jan’ un negatīvo ‘Iņ’) —

tās ir viena dzīvīguma pārveides. Jo ja ķermenis ir mierā, vairošanās spēkam pietiek jaudas, lai ūdens elementu pagrieztu atpakaļ uz tā avotu. Ja sirds nav uzbudināta, tad dzīvības elpa būs pietiekami spēcīga, lai pagrieztu atpakaļ uguns elementu.
Ja būtiskā daba ir rāma, tad saprātīgās dvēseles (huņ) guļ slēptas, lai ļautu koka elementam atgriezties uz avotu.

Ja kaisle norimst, dzīvnieciskās dvēseles ir pakļautas, un metāla elements atgriežas.

Ja četri elementi (metāls, koks, ūdens un uguns) ir saskaņā, doma vērsta uz zemes elementu, kas tad atgriežas uz avotu. Tā ir visu piecu dzīvības elpu atgriešanās uz savu avotu smadzenēs (ni vaņ), kas nozīmē triju dārgumu apvienošanos vienā veselā, lai pašattīrītos.

Jautājums: Esmu lasījis Huei Min Czin un Cziņ Sjaņ Czin Luņ apcerējumus par dzimumkanāla bloķēšanu, lai attīrītu iztekošo alķīmisko elementu līdz brīdim, kad māceklis pārliecinās, ka tas izstrādājas. Vecajais Li Sju-Aņ arī ir teicis:

“Ja esat pārņemti, noķeriet atlikumu, lai savāktu ārējo elementu”.

Haņ Čžun-li ir teicis:

“Tā tad arī ir dzimumaizslēga (‘jan guaņ’ jeb atvērums peņa galā) bloķēšana”.

Čun-sjui-czi ir teicis:

“Sublimējiet elementu, kamēr pilnīgi pārliecināties par to, un tad spēsit radīt īsto dzīvīgumu”.

Es nezinu bloķēšanas paņēmienu, lūdzu, iemāciet mani.

Atbilde: Lao-czi ir teicis:

“Maziskais ir cildenā sakne, un zemais ir augstā pamats.”

Iegūtā barība un atjaunošanās piedienas maziskajam un zemajam paņēmienam. To, kurš ir mazisks, audzinātājs aplūko kā kaut ko, kas var likt cilvēkam nosarkt kaunā, bet tas, kas ir zemākais, ir kaut kas uz zemes, kas ir jāsaprot.

Apcerējumā ‘Sin-min Gui Čži’ ir teikts:

“Seno laiku nemirstīgie ir atteikušies to atklāt, ja tas būtu ļoti smieklīgi”.

Daņ Czin (‘Cinobra eliksīra kanons’. Kurš no alķīmiskajiem tekstiem šeit domāts, nav izdevies noteikt (tulkotāja piez.)) pasludina:

“Runāt par būtības un dzīvības sakni (sākotni), kā arī par mirstīguma telpu – tas liktu runātājam nosarkt kaunā un, lai gan paņēmiens ir ļoti dziļš, tas var izraisīt smieklu lēkmi”.

Bloķēt dzimumkanālu, lai savāktu izplūstošo elementu, ir tas pats, kas gravēt akmens plāksnītē: akmeņkalis kaltu lieto tikmēr, kamēr zīmes ir izkaltas akmenī, un tad viņš tās rūpīgi pulē. Ja vairošanās spēks nav attīrīts, tad iedzimtais dzīvīgums attīstīties nevar, bet ja tā, vai tad jūs varēsit savākt ārējo mikrokosmisko elementu, lai izmantotu izplūstošo vairošanās sķidrumu (spermu)?

Jums tajā visā jāiedziļinās, un kad mikrokosmiskais ārējais elements būs savākts, tad gars (tas ir, jūs paši) to sapratīsit.

Ja vairošanās un dzīvības spēks tiecas uz āru, izraisot trīsas ķermenī, jums jāpiespiež vidējais pirksts mirstīguma telpai peņa pamatnē, lai noteiktu iztekošā vairošanās spēka daudzumu un tā palikušo daudzumu. Tādējādi tas sadalās divās daļās: viena izplūst ārā spermas veidā, kas var radīt pēcnācēju, un otra atgriežas vadības kanālā (‘du mo’ mugurkaulā), kur tā tiks attīrīta, lai pārvērstos par dzīvīgumu, kas turpmāk varēs pārvērsties nemirstības eliksīrā.

Sacerējuma ‘Cziņ Sjaņ Czin Luņ’ otrajā daļā ir teikts:

“Vairošanās spēks (czin) ir visvērtīgākais cilvēka ķermeņa elements, kurā ieslēgta pati viņa dzīvība, un bez kuras cilvēks mirst, jo šis elements baro un pasargā būtiskās dabas un mūžīgās dzīvības sakni.
Neviens pasaulīgais cilvēks nezin kā to radīt un attīrīt. Ja tas izsīkst, tas ir jāatjauno ar vairošanās norises palīdzību; to sauc par vairošanās spēka atjaunošanu, lai stiprinātu smadzenes”.

Mana grāmata, lai arī uzrakstīta sarunas veidā, tomēr ir domāta tādiem mācekļiem, kuriem šī daļa jālasa ļoti vērīgi; ļoti apgaroti cilvēki, kuri tiecas uz nemitīgu attīstību, sasniegs nemirstību, bet tie, kuriem mazāk apņēmības, varēs vismaz pagarināt mūžu un baudīt ilgu mūžu, jo šī daļa ir vērtīga veselības uzlabošanas rokasgrāmata.

Bet tagad atkal aplūkosim ārējā mikrokosmiskā elementa savākšanas un attīrīšanas norisi. Vai tiešām šo elementu var radīt, un kāds laiks tam vislabāk piemērots?
Jums ir ne vien jāzina, kad šis elements rodas, bet arī jāatšķir tā priekšlaicīga un novēlota radīšana. Tā kā vien plika trūkstošā dzīvīguma savākšana nekādu iznākumu nedod, no nāves jūs neizvairīsities, un jūsu ilgās pūles būs veltīgas. Tāpēc ārkārtīgi nozīmīgi ir radīt un sublimēt (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā) mikrokosmisko alķīmisko ārējo elementu.

Nemirstīgais Cao Huaņ-jan ir teicis:

“… pat ja esat pārņemti, atslābinieties mazliet ārējā elementa sublimācijai, lai savāktu iedzimto dzīvīgumu no Nekā”.

Ļui-czi (oriģinālā rakstīts ‘Lu-uzu’, bet tā drīzāk ir drukas kļūda, jo šeit, jādomā, ir runa par iekšējās alķīmijas viduslaiku galvenās tradīcijas dibinātāju vecajo Ļui (Ļui Dun-biņ, VIII — IX gs.), vienu no slavenajiem ‘astoņiem nemirstīgajiem’ (tulkotāja piez.)) ir teicis:

“Neatlaidieties, kamēr nav radīts mikrokosmiskais ārējais elements un gars nav pārliecinājies par tā esamību. Ar garu, kam jāpārliecinās par ‘alķīmiskā elementa’ esamību, ir domāta apjēga, vai radīšanas norise dod iznākumu vai nedod. Kamēr ir jūtama dzīvīguma nepietiekamība, jums nav ar skubu jākrāj šis elements, bet ir jāgaida, kamēr dzīvīgums attīstīsies pilnībā; tikai pēc tam var vairošanās spēku pārveidot par dzīvīgumu, lai nostiprinātu smadzenes.

Lielākoties dzīvīguma cilvēka ķermenī ir pietiekami daudz, bet tas gaist dēļ seksuāla nesavaldīguma; tieši tādēļ izraisās tā nepietiekamība. Lai šos zudumus aizpildītu, dzīvīguma atjaunošanai pietiekamā daudzumā ir nepieciešams izmantot mikrokosmisko ārējo alķīmisko elementu. Ja elements nebūs tīrs, īsts un pilnīgs, kā gan to varētu lietot dzīvīguma iztrūkuma aizpildīšanai?
Ja sirds ir dzimumiekāres pārņemta, vairošanās spēks piesārņojas un pārvēršas par iegūto dzimumšķidrumu (spermu), kuru kā mikroķīmisko alķīmisko ārējo elementu lietot nedrīkst. Ja dzīvības elpa būs nepilnīga, tad elements būs nenobriedis un vājš, un to par dzīvības eliksīru pārvērst nevarēs. Tas nosaka mikrokosmiskā ārējā elementa sublimācijas (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā) nepieciešamību.

Penis ceļas un stāv saspringts arī bez dzimumiekāres; to izraisa iegūtais vairošanās spēks, kas trīs ķermenī, meklējot izeju, kā arī nepareiza uguns aprite jūsu meditācijas laikā, kas nav sasniegusi peni un nespēj to pārvaldīt.

Tas viss noved pie nepieciešamības lietot pareizas elpošanas paņēmienu, lai nodrošinātu ātrās uguns riņķojumu augšup un lejup pa mikrokosmisko riņķi un lai vairošanās spēku darītu nekustīgu, kas izraisīs peņa saraušanos un dzīvīguma zudumu pārtraukšanos. Tas ir sublimācijas noslēpums, ko ietver viens vārds – ‘zināšana’, tas ir, norises zināšana, kas atkarīga no mācekļa vecuma un izšķērdētā dzīvīguma apjoma un ko nedrīkst veikt bez apjēgas, kā pagadās. Tā kā dzīvīguma zaudējums var būt gan liels, gan mazs, iedzimtā dzīvīguma var gan pietikt, gan nepietikt; un gan iegūtais, gan iedzimtais vairošanās spēks var būt un nebūt notērēts, tāpēc dažādiem mācekļiem sublimācijas norise būs dažāda.”

Jautājums: Jūs minējāt skaitļus, tādus kā 36 katrai pozitīvās (jan) uguns celšanas fāzei jeb 216 visām sešām fāzēm, un 24 katrai negatīvās (iņ) uguns nolaišanas fāzei jeb 144 sešām fāzēm; tas kopā dod 360 katram pilnam riņķojuma ciklam pa mikrokosmisko riņķi. Jūs teicāt arī, ka šie skaitļi ir vien simboliski un nenozīmē 360 elpojumu skaitīšanu.
Uz ko pamatojas sublimācijas norise?

Atbilde: Skaitlis 360 attēlo ieelpu un izelpu, kas veido pilnu elpojumu.
Vairošanās un dzīvības spēka pacelšanu pa mugurkaulu sauc par pozitīvās uguns pacelšanu, bet nolaišanu pa ķermeņa priekšpusi sauc par negatīvās uguns nolaišanu. Ieelpas gaitā sirdij (šeit – uzmanības savākšana), garīgumam (šeit – apziņa kā pašapzināšanās, kam vienlaikus piemīt kaut kāda materialitāte, kas spēj, piemēram, augt un palielināties) un domai ir kopīgi jāpaceļas no galvenā punkta A pie peņa saknes pie mugurkaula pamatnes (skat. 4.zīm.) līdz starppunktiem B un C, pirms sasniegt D, kur tie nedaudz apstājas attīrīšanai, un no turienes uz galveno punktu G galvas virsū; tas ietver sešas pacelšanās fāzes (АВСDЕF) pa vadības kanālu (‘du mo’ mugurkaulā) un to sauc par pozitīvās uguns pacelšanu.

Izelpā sirdij, garam un domai ir kopā jānolaižas no smadzenēm galvenajā punktā G līdz starppunktiem H un I, pirms sasniegt J, kur tie nedaudz apstājas attīrīšanai, bet tad iet uz A; tas paredz sešas negatīvas nolaišanās fāzes pa darbības kanālu (žeņ mo), lai dzīvīgumu atgrieztu avotā, un to sauc par negatīvās uguns nolaišanu. Tādējādi pozitīvā celšana un negatīvā nolaišana tiek izraisīta ar ieelpām un izelpām.

Ja apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā sāk trīsēt vairošanās un dzīvības spēks, tad ir jāieelpo – tas tiek darīts elpošanas mehānisma slēgšanai (ho) (tā lai gaiss nolaistos lejup un spiestu uz vēdera lejasdaļu). Vienlaikus ar acu uzgriešanu augšup ir jāpaceļ vairošanās spēks no apakšas līdz galvas virsai.

Tāpēc:
kad jūs izelpojat, jums jāatver (pi) elpošanas mehānisms, lai gaiss iziet no ķermeņa, atslābinot spiedienu vēdera lejasdaļā; vienlaikus jūsu acīm ir jāseko vairošanās spēka un dzīvīguma kustībai lejup no galvas virsas līdz pašai apakšai, tāpēc:
lai noslēgtu Riņķi, jums ir ar acīm jāapgriež aplis kā rādīts zīmējumā:

Visu to kopā parasti sauc par pozitīvās uguns pacelšanu un negatīvās nolaišanu [iņ ho]. Šajā norisē ieelpa, slēgšana, pacelšana, atvēršana, izelpa un nolaišana ir alķīmiskas norises fāzes.

Kas attiecas uz gaisa plēšām ‘(to jue) u’, tad tās tiek lietotas pacelšanai un nolaišanai. ‘Iedzimtais dzīvīgums’ rodas un uzkrājas šajā elpošanas norisē, kamēr sajaucas uguns sirdī un ūdens vēdera lejasdaļā. Ja vairošanās un dzīvības spēks vēdera lejasdaļā netrīs, tad iekšējo ventilatoru (iņ ho) lietot nav nepieciešams.

Ventilēšana tiek veikta ar ieelpām un izelpām, bet tā sauktā pozitīvās uguns pacelšana un negatīvās uguns nolaišana, katls un krāsns tiek iesaistīti tikai pēc tam, kad vairošanās un dzīvības spēks sākuši trīsēt.

Katra mikrokosmiskā cikla sešām fāzēm ir savas pastāvīgas pozīcijas, bez kurām nemirstības eliksīru sagatavot nav iespējams. Uguns sāk pacelties no mirstīguma telpas A (pie peņa saknes) uz D un G (skat. 4.zīm.), kas ir pirmais, otrais un trešais stāvoklis pacelšanās gaitā, un pēc tam no G galvas virsū nolaižas lejup uz J un A, kas ir pirmais, otrais un trešais stāvoklis nolaišanās gaitā. Tās visas ir sešas mikrokosmiskā riņķa fāzes.

Mikrokosmiskā ārējā alķīmiskā elementa savākšana ir šāda: kad vairošanās un dzīvības spēks trīs, uzspiediet ar vidējo pirkstu uz mirstīguma telpu, un, tiklīdz to mehānisms sāk kustēties, ieelpojiet un izelpojiet, lai radītu vieglu vējiņu (‘suņ fen’ jeb ventilēšana), kas mudinās iedzimtos vairošanās un dzīvības spēku celties augšup pa ‘du mo’ kanālu (mugurkaulā) un laisties lejup pa ‘žeņ mo’ kanālu (galvā un krūšu un rumpja priekšpusē), lai veiktu pilnu riņķojumu.

Jūsu acīm, galvai un kājām ir jāveicina šis neparastais pieredzējums, viens no visgrūtākajiem attiecībā uz iesācējiem.

Tomēr, veikuši to vairākas reizes, jūs patvaļīgi ieņemsit pareizo stāvokli, pat nezinot, kāpēc un kas jums liek to darīt.

Kad Likuma Rats (‘fa luņ’, mikrokosmiskā orbīta) veic apgriezienu, tas liek vairošanās un dzīvības spēkam iet lejup pa kanālu ‘žeņ mo’, lai atgrieztos apakšējā ‘daņ tjaņ’ (‘dzīvības okeāns’, zem nabas).

Tas viss notiek pats no sevis. Kur tādā gadījumā ir grūtības?

Nekādā gadījumā nepūlieties uzkrāt svaigu gaisu. Tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi attiecībā uz izšķiestā vairošanās spēka kompensēšanu un dzīvīguma atjaunošanu ķermenī. Jums jāsameklē apgaismots skolotājs un jālūdz viņš iemācīt jums ‘vieglo vējiņu’ (suņ fen), gaisa plēšas (to jue), un slēgšanu un atvēršanu (ho pi), pozitīvā elementa (cziņ jan) pacelšanas un negatīvā nolaišanas sešas fāzes (ļu hou) un ‘apmazgāšanos’ (cu jui).

Jautājums: Jūs teicāt, ka ‘vieglais vējiņš’ (suņ fen), gaisa plēšu lietošana, slēgšana un atvēršana, sešas fāzes (ļu hou), pozitīvās uguns  pacelšanas un negatīvās nolaišanas sešas fāzes un ‘apskalošanās’ tas viss attiecas uz mikrokosmisko attīrīšanos. Es to saprotu, bet baidos, ka topošie mācekļi sastapsies ar grūtībām, iepazīstoties ar to. Es ceru, ka jūs to izklāstīsit savā grāmatā nākošo paaudžu labad, tā lai apšaubāmi skolotāji un viltvārži tās nevarētu maldināt un aizvest pa nepareizu ceļu.

Atbilde: ‘Vieglais vējiņš’ – tā ir iegūtā ieelpa un izelpa caur nāsīm. Katra svaiga gaisa ienākšana grūž augšup pozitīvo dzīvīgumu (jan ci) pa pa vadības kanālu ‘du mo’ mugurkaulā. To sauc par pacelšanu.

Sekojošā izelpa atslābina spiedienu, tā ka dzīvīgums plūst lejup pa apaugļošanas kanālu ‘žeņ mo’ rumpja priekšpusē. To sauc par nolaišanu. Katra pacelšana notiek no mugurkaula pamatnes līdz ‘ni vaņ’ jeb smadzenēm, bet katra nolaišanās – no smadzenēm līdz mirstīguma telpai (‘šen si’ pie peņa pamatnes). To visu sauc par ‘vieglo vējiņu’.

‘Gaisa plēšas’ jeb ‘dūdas’ darbojas ķermeņa iekšpusē; tās nevar pamanīt, ja nav vairošanās un dzīvības spēka, un tās sevi atklāj tikai, kad  zem nabas trīs dzīvīgums. Dūdu maiss atrodas augšā, bet caurulīte apakšā; attālums starp tiem ir apmēram 21mm (8,4 collas), maiss atrodas turpat, kur būtiskā daba, tas ir, sirds, bet caurulīte – tur, kur dzīvība (zem nabas).

Kad ieelpo parastu svaigu gaisu, tad iedzimtais dzīvības spēks paceļas pa vadības kanālu; tā ir slēgšanas norise (ho), kas sastāv no svaiga gaisa ieelpas, kas slēdz elpošanas mehānismu, tā ka gaiss ķermenī plūst lejup, izspiežot uz augšu iedzimto dzīvības spēku, tādējādi attīrot enerģētiskos kanālus.

Tas mudina dzīvību, kas atrodas apakšā, savienoties ar būtisko dabu, kas atrodas augšā.

Kad parastais svaigais gaiss tiek izelpots, tad iedzimtais dzīvības spēks, tagad atbrīvots no spiediena, nolaižas lejup pa darbības kanālu. Tā ir atvēršanas norise (pi), kas ir gaisa izpūšana caur nāsīm, lai ļautu iedzimtajam dzīvības spēkam atgriezties savā avotā zem nabas, tādējādi attīrot visus enerģētiskos kanālus. Tas mudina būtisko dabu, kas atrodas augšā, savienoties ar dzīvību, kas atrodas apakšā. Šajā norisē jums ir jāgroza līdz aizvērtas acis, lai secīgi redzētu četrus galvenos punktus A, D, G, J (un atkal А) šādā veidā:

To sauc par iekšējo un ārējo ‘ho pi’ (tas ir, iekšējais dzīvības spēks un ārējais gaiss), kas darbojas līdzīgi pūšanas plēšām.
Lai gan mehānisms ir tas pats, tomēr ķermenī gaiss darbojas citādāk kā plēšās. Kad rodas iekšējais ‘vējiņš’, acis grozās tā, lai varētu redzēt četrus galvenos punktus A, D, G un J un vienlaikus, kad būtība un dzīvība slēgšanas un atvēršanas norisēs maina vietas, pēdējie iedarbina vairošanās spēku, kas pats no sevis pārvēršas par dzīvīgumu, kas riņķo augšup un lejup. Pat pats māceklis nesaprot, kāpēc viņa galva, acis, locekļi un elpa darbojas tieši tā, jo katra ieelpa, ko pavada slēgšana, un izelpa, pirms kuras notiek atvēršana, notiek paši no sevis.

Cikliskās norises sešas dabiskās fāzes ir:
– pacelšanās no A,
– attīrīšanās D,
– apstāja G,
– nolaišanās no G,
– attīrīšanās J,
– atgriešanās A;
tās izraisa ieelpa, kas veicina pacelšanos, un izelpa, kas veicina nolaišanos.

Tādējādi pacelšanās no A līdz D un G ietver pirmo, otro un trešo pacelšanās posmu, un laišanās lejup no G līdz J un A ietver pirmo, otro un trešo nolaišanās posmu. Tāpēc apcerējumā ‘Daņ Czin’ ir teikts:

“Veiciet trīs fāzes augšup pa muguru un sekojošās trīs fāzes lejup pa rumpja priekšpusi, dzīvības spēku ņemot līdz augšup un atgriežot atpakaļ uz apakšējo ‘daņ tjaņ'”.

Sešas pozitīvās uguns pacelšanās no A uz B,C,D,E un F fāzes ir pozitīvas; pozitīvs skaitlis ir deviņi, bet visu sešu pozitīvo fāžu kopskaits būs: 9х4 (četriem secīgiem gadalaikiem) х6 = 216.

Sešas tās negatīvās nolaišanās no G uz H, I, J, K, L komponentes būs negatīvas; negatīvs skaitlis ir seši, un tāpēc visu sešu negatīvo fāzu kopskaits būs 6х4х6 = 144.

Tā kā divi galvenie punkti D un J ir atstāti attīrīšanai un apmazgāšanai, tie netika ieskaitīti, un īstenībā pilns pozitīvais skaitlis būs 120. Tādējādi pacelšanas un nolaišana ietver 300 elpas kustības, bet tas ir vien simbolisks lielums, nevis reāls skaitlis.

Mans audzinātājs Ļao Kun teica:

“Vingriniet to ik rītus un vakarus, lai izvairītos no patvaļīgas sēklas noplūdes riska (vei sjaņ) naktī.”.

Jautājums: Es katru dienu griežu Ūdens Ratu (‘ho čže’ – mikrokosmiskais riņķis), bet pagaidām vēl patvaļīgu sēklas noplūdi apturēt nevaru; kur ir cēlonis?

Atbilde: No jūsu apgalvojuma ir secināms, ka jums notiek bezmērķīga tukša Ūdens rata griešana. Jūs iepriekš jautājāt par ‘vieglo vējiņu’, par ‘gaisa plēšu’ lietošanu, par slēgšanu un atvēršanu, sešām pacelšanas un nolaišanas fāzēm, tīrīšanu un attīrīšanu; šos posmus ietver katra ieelpa un izelpa.
Spēku paņēmiens sāk iegūt, kad penis naktī ir saspringts; un paņēmiens ir dzimumaizslēga bloķēšana ar savākšanos punktā nolūkā garu novadīt dzīvīguma telpā zem nabas. Tas ir līdzīgi kalēja darbībai, kurš lieto savas plēšas; gaiss no turienes uzpūš iekšējo uguni, kas iedegoties pārvērš vairošanās spēku par dzīvīgumu, un dzīvīgums sakrājas un virzās augšup un lejup pa mikrokosmisko riņķi. Bet jūs sēdat nekustīgi, aizverat acis un tad 360 reizes veicat pacelšanu un nolaišanu; tā ir pilnīgi bezmērķīga tukša ūdens rata griešana un nepavisam nav pareizs zelta eliksīra sagatavošanas paņēmiens. Tas ir tāpēc, ka uzsākot meditāciju, jūsu prāts nav brīvs no domas, ka jūs mācīja, lai psīhiska miera sasniegšanai vien veicat 360 apgriezienus. Pēc tam jūsu ķermenis ir atslābis tiktāl, ka jums neizdodas atjaunot vairošanās spēku, jūs vienkārši nespējat uzlabot savu veselību.

10.zīm.

V DAĻA. ĀTRĀ UN LĒNĀ UGUNS

Ātrā un lēnā uguns ir iegūtais siltums, kas tiek lietots slimību ārstēšanai un dzīves pagarināšanai, kā arī saules savienošanai ar mēnesi (tas ir, pozitīvā ‘Jan’ ar negatīvo ‘Iņ’; saule simbolizē pozitīvo, bet mēness – negatīvo elementu).

Paņēmiens ir iegūtās uguns (iedzimtā un iegūtā uguns ir attiecīgi garīgā jeb pozitīvā uguns, kas ir pastāvējusi līdz dzimšanai, un tās bojātā jeb kropļotā  sastāvdaļa, negatīvā uguns, kas rodas pēc dzimšanas) lietošana iedzimtās uguns izvilināšanai tā, ka abas savienojas ar mērķi no ēdiena un dzēriena izgūt ‘Saldo rasu’ (‘gaņ lu’ jeb tīrās siekalas), kas, nolaižoties pa darbības kanālu (‘žeņ mo’ rumpja priekšpusē), pārvēršas par negatīvo vairošanās spēku (iņ czin), kā arī palīdz to izstrādāt.

11.zīm.

Lēno uguni rada ar meditatīvu paņēmienu – ar aizvērtām acīm novedot prātu tādā stāvoklī, ka, būdams tukšs, tas nepārstāj darboties, un lai gan izstrāvo, ir pārtraucis pastāvēt.
Tāds prāts nav ne aizmirsts, ne noplicināts. Ātrās un lēnās uguns lietojuma laika attiecībai ir jābūt trīs pret septiņi.
Mans audzinātājs, mācot man lietot ātro un lēno uguni, teica:

“Ātrā uguns aizvāc, bet lēnā nomierina”.

Abas ugunis lieto iekšu piesārņojuma pārveidošanai par asarām, kas tiek izvadītas, lai sasniegtu četru sastāvdaļu (ķermenis, elpa, prāts un dvēsele, ko simbolizē attiecīgi ūdens, uguns, koks un metāls) saskaņu, piecu elementu (metāls, koks, ūdens, uguns un zeme) savienojumu un to atgriešanu pie savas sākotnes, kā arī iekšējās gaismas pagriešanu atpakaļ, lai izgaismotu sevi no iekšpuses. Tas savstarpēji savieno sauli un mēnesi (Jan un Iņ).

Neviens no zināmajiem nemirstīgajiem uz zemes nav cietis no diloņa, kā arī nav lietojis zāles slimību ārstēšanai vai savas veselības uzlabošanai.
Tagad, kad esat izlēmuši tiekties pēc nemirstības, jums ātri jāiznīcina visas slimības, kas snauž ķermenī. Kad no tām atbrīvosities, vingrināties Dao nepavisam nebūs par vēlu. Senatnes svētie un viedie nekad nav gaidījuši, līdz slimība izpaudīsies. Viņi to ir ārstējuši vēl slēptā stāvoklī. Ja lūkojaties uz cilvēkiem, tie visi izskatīsies veseli, ne slimību varā; īstenībā viņi savā ķermenī nes slimību iedīgļus, kas vēl nav attīstījušies. Ir nožēlojami, ka cilvēki to vien meklē kā baudas, neapjēdzot savas kļūdas un maldus. Tiecoties pēc omulīgām mājām, lietojot stiprus vīnus, baudot uzbudinošu mūziku un dejas un nododoties visvisādām izpriecām, viņi vienmēr ir muļķīgi.

Viņi neapjēdz, ka pievilcīgs veidols var bojāt redzi, mūzika un dziesmas var sabojāt dzirdi, ka liekoties gultā dzērumā un pārēdušies, viņi var izšķiest savu vairošanās spēku.

Saslimuši, viņi metas pie ārstiem, kad būtībā ir jau par vēlu. Viņi nesaprot, ka slimību izraisa pārēšanās, piedzeršanās un baudas. Viņi neapjēdz, ka iekšējās slimības ir slēptas viņu ķermeņos, un kad tās izpaužas, tad dažkārt tās izārstēt ir grūti.

Tāpēc pat, pirms slimības parādās, jums ir jālieto lēnā un ātrā uguns, lai izravētu kaišu saknes. Jūsu ikdienas darbībā baudas, niknums, nožēla un prieki izraisa slimības: baudas atsaucas uz sirdi, niknums uz aknām, nožēla uz dzīvnieciskajām dvēselēm (po) un prieki uz saprātīgajām dvēselēm (huņ). Tādējādi tiek kaitēts visiem iekšējiem orgāniem. Nenovērtējiet par zemu slimību iedīgļus tāpēc, ka tie šķiet nenozīmīgi, jo slimībai izpaužoties ar to būs grūti tikt galā. Tādējādi, pirms slimības izpaužas pa īstam, no tām var tikt vaļā caur acīm (ātrās un lēnās uguns lietošana ķermeņa piesārņojumu ātri pārvērš asarās). Tad nekāda slimība nevarēs attīstīties.

Dīgļa attīstības gaitas mātes ķermenī:
– pirmajā fāzē debesis to apgādā ar ūdens elementu acu redzokļos, kas saistīti ar nierēm;
– otrajā fāzē zeme rada uguns elementu acu kaktiņos, kas saistīti ar sirdi;
– trešajā fāzē debesis rada koka elementu acu varavīksnenēs, kas saistītas ar aknām;
– ceturtajā fāzē zeme rada metāla elementu acu baltumos, kas saistīti ar plaušām;
– piektajā fāzē debesis rada zemes elementu augšējos un apakšējos acu plakstiņos, kas saistīti ar kuņģi (redzokļi ir melni, tas ir, pirmelementa Ūdens krāsā, tāpēc to stāvoklis runā par nieru darbību. Acu kaktiņos atrodas asaru kanāla izeja, sarkana, tas ir, atbilstoša Ugunij un sirdij. Acu baltumi – baltā krāsā, atbilst Gaisam un plaušām. Varavīksnenei ir zila vai zaļa nokrāsa, kas atbilst Koka, aknu, krāsai. Augšējais un apakšējais plakstiņš ir dzeltenīgā, tas ir, Zemes krāsā, un tātad norāda uz liesas-aizkuņģa dziedzera blīvā orgāna (czan) un tam atbilstošā kuņģa dobā orgāna (fu) stāvokli. No visiem orgāniem visnozīmīgākie ir ‘gran’ orgāni, tomēr saistībā ar Zemes pirmelementa orgāniem tas tā ir ne gluži. Saskaņā ar tradīciju, kam piekrīt, piemēram, medicīnas apcerējums ‘Naņczin’, kuņģis ir cilvēka dzīvības spēku ‘ci’ tvertne un tāpēc kuņģa ‘ci’ ir viena no cilvēka organisma pamatliekošajām enerģijām (sīkāk skat. grāmatā Д. А. Дубровин. ”Трудные вопросы классической китайской медицины’. Аста-пресс. Ленинград- 1991). Lūk kāpēc šajā apcerējumā tiek norādīts, ka plakstiņi uzrāda kuņģa stāvokli. — Д. Д.).

Tādējādi acīs atrodas visu piecu iekšējo orgānu būtības, kamēr sākotnējais garīgums, lai arī atrodas smadzenēs, izpaužas arī redzes orgānā. Viss ķermenis ir negatīvs (Iņ), izņemot acis, kas ir pozitīvas (Jan). Šā mazā pozitīvā ‘Jan’ daudzuma dēļ acīs cilvēks (tomēr) negatīvā ‘Iņ’ varā nav. Šis pozitīvais ‘Jan’ ir jālieto alķīmisko vingrinājumu prakses sākumā, lai izravētu slēptu slimību saknes, kas uzkrājušās ķermenī.

Ātro uguni lieto, lai gara uguni pārvietotu uz krāsni (zem nabas).
Senie to ir saukuši par ‘pārvietojošo uguni’.

Ar ‘pārvietošanu’ jeb ‘pārbīdi’ tiek saprasts, ka iekšējā uguns tiek pacelta tā, ka iekšējā un ārējā uguns sāk mijiedarboties ar mērķi paplašināt visus piesārņotos enerģētiskos kanālus un attīrīt tos no aizsprostojumiem.

Tā kā pozitīvā uguns ir stiprāka par vairošanās uguni, tad tā to pārvieto uz visām ķermeņa daļām, lai novāktu visus piesārņojumus un tādā veidā pretotos slimību attīstībai.

Jūs varat lietot hipnotizētāja kristāla lodīti vai vispār jebkādu apaļu priekšmetu, lai ar to praktizētos rītos un vakaros.

Vispirms sēdiet meditācijas pozā, līdz prāts ir nostabilizējies, un tad sev priekšā nolieciet kristāla lodīti tā, lai tā atrodas ne par tālu, ne par tuvu, ne par zemu, ne par augstu, bet tieši vienā līnijā ar punktu starp acīm. Skatieties uz lodīti, un pēc kāda laika jums no acīm sāks tecēt asaras; tās ir sāļas, slikti ož un ir iekšējā piesārņojuma paliekas, līdzīgi asarām, ko izraisa jūtas un emocijas, piemēram, bēdas utml.

Pēc šīs ‘pārbīdošās uguns’ lietojuma slēptu slimību izvākšanai, jums tūlīt jālieto lēnā uguns, lai nomierinātu redzokļus, kurus citādi var bojāt karstums. Lai iegūtu lēno uguni, palīdziet enerģētiskajiem kanāliem, kas tika paplašināti, sarauties tā, lai dzīvības elpa (ci), kas izplatījusies pa visām ķermeņa daļām, var atgriezties savā sākumpunktā zem nabas.

Šo lēno uguni sauc par ‘nomierinošo uguni’, kuras īpašība ir nekustīguma ieviešana. Tā jums jālieto, pilnīgi aizverot acis un savācoties uz punktu starp acīm, lai elpošanu pārbīdītu uz apakšējo ‘daņ tjaņ’.

Šī savākšanās ir jāturpina līdz brīdim, kad pilnīgi izbeidzas priekšstats par sevi un citiem, bet ķermenis un prāts jums pārstāj pastāvēt; tikai tad jūsu savākšanās būs iedarbīga. To izpildot, jūsu mēlei ir jāaizbāž ‘Debesu tvertne’ aukslējās. Ar laiku saldā rasa ar medus garšu ies lejup kanālā ‘žeņ mo’, līdz sasniegs apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpu, kur tā pārvērtīsies par negatīvo vairošanās spēku (iņ czin), kas pēc tam nolaidīsies uz sēkliniekiem, kur tā  rada spermu.

Tāpēc tīrās siekalas ir ārkārtīgi vērtīga lieta, kas saglabā fizisko spēku; tās prasa īpašas rūpes. Ja siekalas ir labas, tad ūdens elements vēdera lejasdaļā būs pilnīgs, un tas darīs acis spožas, bet redzokļi un baltumi būs skaidri iezīmēti.
Kad slimības jau slēpti ir ķermenī, tad redzokļi nav skaidri, bet uz baltumiem izceļas sarkanas vai dzeltenas svītriņas. Tad jums jāsāk veikt vingrinājumi un jāturpina, līdz acis kļūst kā veselīgam bērnam, kam redzokļi ir spilgti un zilganu baltumu apņemti; tikai tad jūs būsit atbrīvojušies no slēptām slimībām.

Fizioloģija apgalvo, ka, veidojoties aizmetnim, pirmās parādās acis, bet redzokļi 12 dienas vēlāk. Anatomija teic, ka asaras rodas no šķidruma, kas apskalo acu ābolus, un ka deguna dobumā ir asaras un izdalījumus aizvadoša eja, kas iet uz iekšējiem orgāniem. Tieši pa šo eju tiek izdzītas iekšējās slēptās slimības, jo citu kanālu, kas šim mērķim derētu, ķermenī nav.

Laiks ātrās un lēnās uguns lietojumam – proporcionāli trīs pret septiņi – ir noteikts, lai nerastos kaitējums dēļ slikti izvēlēta vingrinājuma ilguma.

Saņēmis norādījumus par ātrās uguns ierosināšanu no saviem audzinātājiem Ļao Žaņ un Ļao Kun, es raudzījos uz degošu smaržkociņu, kuru vēlāk nomainīju uz kristāla lodīti, un, aizvēris acis, savācos, lai iegūtu lēno uguni dzīvības elpas (ci) pavājināšanai savā sirdī un gara un saprāta nomierināšanai. Iznākumā ausis pārstāja dzirdēt jel kādas skaņas, bet elpa kļuva līdzīga smalkam pavedienam, kas šķiet vispār neesam, bet kas saglabājās līdz brīdim, kad pārtrūka visas manas domas un izzuda visas manas jūtas un emocijas. Tad uguns elements manā sirdī virzījās lejup, kamēr ūdens elements vēdera lejasdaļā sāka patvaļīgi pacelties. Mēles galiņš skāra aukslējas, un abi dziedzeri izdalīja daudz siekalu; drīz vien mute bija siekalu pilna, tās bija saldas kā medus. Ar vienu malku es tās nolaidu lejup, liekot vēdera lejasdaļai stipri trīsēt. Pēkšņi mans prāts un saprāts kļuva mierīgi un tukši; vispirms manas rokas un kājas, bet pēc tam arī viss ķermenis izzuda, neatstājot nekādas pēdas. Kā viss, kas sasniedzis galējo robežu, pagriežas atpakaļ, tāpat pēc šā galējā miera un klusuma sekoja kustība, un pavisam negaidīti stipri ietrīsējās dzīvības spēks, liekot manam penim stāvēt saspringtam, kas pierāda, ka īstā uguns, kas kādu laiku bija snaudoša, ir sākusi kustēties pati no sevis.

Jautājums: Visas daosu grāmatas runā par alķīmisko elementu, bet nepiemin uguni. Vai jūs varētu izskaidrot ‘uguns fāzes’ (ho hou), tā lai nākošie mācekļi nesapītos šajā lietā?

Atbilde: ‘Uguns fāzes’ ir vispārējs jēdziens. ‘Uguns’ ir iekšējais karstums, bet fāzes ir seši attīrīšanās ar uguni posmi. Šeit vārdam ‘uguns’ ir 18 nozīmes, kuras atbilst secīgiem attīrīšanās posmiem; tāpēc tās loma ir atšķirīga katram posmam.

Ja neesat saņēmuši norādījumus no apgaismota skolotāja, jūs to visu nekad sev nenoskaidrosit. Uguns fāzes, tas ir, attīrīšanās ar uguni posmi un alķīmiskā elementa radīšana notiek noteiktā secībā, un to sajaukt nedrīkst. Tas ir kā ar ķieģeļu darināšanu – mālus vispirms sajauc ar ūdeni un tad apdedzina ar uguni tā, lai iegūtu ķieģeli. Ja ķieģelis nav apdedzināts uz uguns, tas lietū pārvērtīsies par putru. Tieši tāpat alķīmisko elementu var savākt tikai pēc vairošanās spēka attīrīšanas ar uguni; tikai tad no tā var iegūt zelta eliksīru. Citādi tas sadalīsies.

Apcerējumā ‘Fen Ho Czin’ ir teikts:

“Kad tekstos tiek lietoti tādi izteikumi kā ‘ierosināt uguni’, ‘vadīt uguni’, ‘uguni ietekmēt ar uguni’ un ‘apturēt uguni’, tas viss nozīmē uguni, ko rada elpošana. Kad ir sastopami tādi izteikumi kā ‘iesaldēt uguni’, ‘ievirzīt uguni …’, ‘samazināt uguni’, ‘pārbīdīt uguni’, ‘uguns savā mājoklī’, ‘sirds uguns’, tas viss izsaka uguni, ko gūst no gara (šeņ).
Kad tiek lietoti tādi izteikumi kā ‘uguns aprite’, ‘uguns savākšana; ‘uguns pacelšana’, ‘uguns ūdens telpā’, ‘negatīvā uguns’, ‘uguns, kas iegremdēta ūdenī’ un ‘uguns krāsnī’, tad tie visi apzīmē uguni, kas iegūstama no iedzimtā dzīvīguma [sjaņ tjaņ ci].

Uguns, kas ir elpošanas iedegta, pārvērš vairošanās šķidrumu, kas iegūts no ēdiena sagremošanas, par vairošanās spēku (czin ci).
Uguns, kas ir gūta no gara, vairošanās spēku pārvērš par dzīvīgumu.
Uguns, kas ir gūta no iedzimtā dzīvīguma, attīra elpošanu un sniedz pienesumu gara izpausmē.
Garīgā uguns sublimē (cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā) garu, kas atgriežas ‘nekas’ stāvoklī. Tādējādi veiksmīga nemirstīguma sasniegšana no sākuma līdz galam tiek veikta ar uguns palīdzību”.

Tāpēc bez apgaismota audzinātāja paskaidrojumiem šīs 18 uguns fāzes saprast ir ļoti grūti.

Jautājums: Godātais audzinātāj, vai jūs neizskaidrotu šīs 18 fāzes vienu pēc otras?

Atbilde:
∙ ‘Uguns iedegšana’ – tiek veikta ar elpošanu caur degunu, un tā ir ieelpa un izelpa, kuru gaitā tiek radīts un savākts neliels daudzums dziedinošās vielas (‘sjao jao’ jeb mikrokosmiskais alķīmiskais elements).
Gaiss, kas plūst lejup un augšup pa ķermeni, tiek saukts par ‘vieglo vējiņu’ (suņ fen). Gaisam katrā ieelpā ienākot ķermenī, jūsu savākšanās liek vairošanās spēkam celties pa kanālu ‘du mo’ mugurkaulā līdz galvai, un ar sekojošo izelpu gaisam izejot no ķermeņa, jūsu savākšanās liek vairošanās spēkam laisties lejup pa kanālu ‘žeņ mo’ no galvas uz mirstīguma telpu. Šī jūsu savākšanās griež Likuma Ratu (tas ir, veic kustību pa mikrokosmisko orbītu).

Lai gan sākumā ar elpu iedegtā uguns ir sajūtama, tā ir jāuzskata par netveramu (tas ir, tai nav jāpievērš uzmanība), jo ja jūs tai pieķersities, tā var kļūt bīstama. Lai būtu iedarbīga, tā jāaplūko kā neesoša, kas tomēr pastāv. Tādos labvēlīgos apstākļos vairošanās spēks ir spiests atgriezties apakšējā ‘daņ tjaņ’ (vairums mācekļu cieš neveiksmi vingrinājumos, jo viņi neprot pārvaldīt savu uguni, kas pastiprina tieši tās iekāres, kuras viņi cenšas apvaldīt. Tas izskaidro reliģiozu cilvēku amorālas izdarības, kamēr pasaulīgie cilvēki no tām viegli izvairās).

∙ Vairošanās spēka pacelšanās un nolaišanās mehānisms pa mikrokosmisko riņķi tiek saukts par ‘slēgšanu un atvēršanu’ (‘ho pi’; pacelšanās (ho) un nolaišanās (pi) ir divi daosu jēdzieni. Ārējais gaiss pēc ieelpas sasniedz vēdera lejasdaļu un grūž augšup dzīvības spēku – tā ir elpas mehānisma slēgšana, kurā gaiss iet lejup, kamēr iekšējais dzīvīgums paceļas augšup uz galvu. Izelpojot ārējais gaiss tiek izgrūsts no vēdera lejasdaļas, kamēr dzīvības spēks, tagad atbrīvots no spiediena, atgriežas vēdera lejasdaļā – tā ir elpošanas mehānisma atvēršana, kurā ārējais gaiss tiek izgrūsts, bet dzīvīgums nolaižas lejup), kā arī par ‘flautu bez caurumiem’, kuru spēlē otrādā kārtībā (lasītājam nevajadzētu šo daosu terminu jaukt ar čaņ (dzen) izteicienu ‘flauta bez caurumiem’, kas apzīmē visu maņas orgānu uztverēm aizvērtu prātu un rada melodiju, kas pieejama vien apgaismotiem cilvēkiem. Tas, kurš ieguvis ‘flautu bez caurumiem’, izprot prāta Dharmu, kas ir aprakstīta trīs mūsu sērijas ‘Čaņ un Dzen mācība’ sējumos, kas izdoti Londonā, Rider).

Kad penis saspringti stāv – ja vien domas nav satrauktas, māceklim ir jāieelpo ārējais gaiss, kas sasniegs mirstīguma telpu (peņa pamatnē), liks tur negatīvajai dzīvības elpai (iņ ci) celties pa kanālu ‘du mo’ uz dzīvīguma centru (apakšējā ‘daņ tjaņ’).

Pēc tam viņam ir jāizelpo tā, lai lai negatīvā dzīvības elpa centrā ‘czjan gun’ (saules pinums) nolaistos uz apakšējo ‘daņ tjaņ’. Pēc šā vingrinājuma vairākkārtējas atkārtošanas penis sarausies un atgriezīsies līdz parastam stāvoklim, un māceklis jutīsies ļoti labi.

Tā katra ieelpa un izelpa sapurina eliksīra telpu (apakšējo ‘daņ tjaņ’), ko ar sēkliniekiem saista sēklas plūsma (‘čuņ sjaņ’- dzimumkanāls iet no sēkliniekiem caur mirstīgo aizšķērsli uz peņa pamatni un dzimumaizslēgu – peņa galviņu), ar kuru, lai pārietu uz spermu, sēkliniekus sasniedz vairošanās spēks (iņ czin). Šis šķidrums satur spermatozoīdus un, ja rīkojas parastajā pasaulīgajā veidā, tas iztek, lai radītu pēcnācējus, bet ja tā kustība tiek izmainīta pretējā virzienā, tas sniedz savu ieguldījumu zelta eliksīra radīšanā. Jautājums ir vien par to, vai iet pasaules cilvēkiem parasto ceļu, vai pagriezt to pretējā. Parasts cilvēks to nevar saprast. Tāpēc, lai nesabojātu savu nākotni, jums jāmeklē apgaismots audzinātājs.

Jautājums: Ko jūs saprotat ar izteikumu
∙ ‘vadīt uguni’?

Atbilde:
Kad jūs ieelpojat un izelpojat, jūsu savākšanās liek vairošanās spēkam celties un nolaisties pa mikrokosmisko riņķi, tā šo Likuma Ratu lēnām griežot. Skaitīts tiek no viens līdz desmit un tad no desmit līdz simt elpojumiem. Pie tam sirds (prāts) seko skaitam ar nolūku novērst prāta klejojumus apkārtējā telpā.

Ja sirds un elpa darbojas unisonā, to sauc par ‘pērtiķa sirds slēgšanu’ un ‘saprāta auļojošā zirga sasaistīšanu’.
Apcerējumā ‘Daņ Czin’ ir teikts:

“Domas lai nāk un iet.
Tās vērojiet,
Nepiesaistoties un nepieķeroties tām.
Tas pareizais ceļš.
Visas piesaistes
Ved uz Nāvi,
Bet trulums –
Uz maldīgu tukšumu”.

Vērīgumam ir jālaiž garām domu trulums, tā lai sirds (būtības mājoklis) atbrīvojas no jebkādiem satraukumiem un uzbudinājuma, un kļūst bezmiesīga un garīga, pāri dzimšanai un nāvei. Ja vēlaties atbrīvoties no nejēdzīgām domām, jums ir jāuztur pareizs apziņas stāvoklis, un tad tādas domas izzudīs pašas, tādējādi jūsu sirds būs kā spožs mēness telpā – tīrs, nenotraipīts, bez kādām svešām piedevām. Kad sirds pie šāda stāvokļa pieradīs, tā atbrīvosies no šķietamības, augstāko punktu sasniedzot sirds (domu, pasaulīgā prāta) nāvē un gara atdzimšanā. Ja gars nav izveidojies, tad būtības daba sevi neizrādīs, bet ja saprāts nav iesaldēts, tad kaislības no sevis izraut nevar. Šajā mierīgas skaidrības stāvoklī, kad visdārgākais trīs pats no sevis, jums nekavējoties jāizmanto tā vibrācijas, lai savāktu mikrokosmisko alķīmisko elementu. To sauc par ‘uguns vadīšanu’ (elementa savākšanai).

Jautājums: Vai jebkura ieelpa un izelpa izraisa dzīvības elpas pacelšanos un nolaišanos? Jūs runājāt par ‘elpošanas sasaldēšanu’, bet tagad pieminiet ‘uguns vadīšanu’. Man tas nav skaidrs. Lūdzu, paskaidrojiet to visu pilnībā.

Atbilde: Tas notiek tāpēc, ka esat nepareizi sapratuši manus norādījumus. Sākumā pirmā dzīvības elpas pacelšana un nolaišana, kas griež Likuma Ratu, kalpo domāšanas savietošanai ar rata griešanu, lai pārtrauktu visus domu klejojumus. Bet nākošās ieelpas un izelpas virza dzīvības elpu (ci) augšup un lejup, lai veiktu pilnu riņķi, ar to apturot dzimumorgāna pacelšanos. Tā visa nolūks ir novērst vairošanās šķidruma (sēklas) noplūdi, bet tas ir paveikts tikai pēc tam, kad ir savākts alķīmiskais elements. Lūdzu, pārdomājiet to visu uzmanīgi. Šie divi elpošanas veidi ir paredzēti vienam uzdevumam ‘vadīt uguni’, lai grieztu Likuma Ratu ar divkāršu mērķi: apturēt domu klejošanu un novērst vairošanās šķidruma noplūdi.

Jautājums: Ko jūs domājat ar ‘uguns apturēšanu’?

Atbilde:
∙ Ar ‘uguns apturēšanu’ tiek domāta visu alķīmisko elpošanu pārtraukšana (lai gan māceklis turpina elpot kā parasti, viņam ieelpas un izelpas nav jālieto iekšējās uguns ierosināšanai, kas tad izbeidzas pati no sevis).

Jautājums: Kāpēc alķīmiskā elpošana izbeidzas?

Atbilde: Ja vēdera lejasdaļa ir pilna ar vairošanās spēku (czin ci) u, iekšējā uguns apstājas, pārtraucot jebkādu alķīmisku elpošanu caur degunu.

Vecajais Čžen Jan ir teicis:

“Ja alķīmiskais elements ir nobriedis, tad uguns lietošana ir jāpārtrauc, jo uguns turpināšana var to sabojāt”.

Nemirstīgais Čun Sjui ir teicis:

“Tikai tad, kad pienāk brīdis apturēt uguni, var savākt mikrokosmisko alķīmisko elementu, lai veiktu izlaušanos”.

Brīdis uguns apturēšanai iestājas pēc tam, kad zeltainā gaisma ir parādījusies divas reizes; tad ir laiks savākt mikrokosmisko alķīmisko elementu, pārtraucot jebkādu alķīmisku elpošanu caur degunu. Ja māceklis uguns apturēšanai gaida trešo zelta gaismas parādīšanos, viņš zaudēs laiku, un makrokosmiskais elements tiks sabojāts.

Uguns ir jāaptur līdz makrokosmiskā elementa savākšanai izlaušanās veikšanai. Pēc zelta gaismas otrās parādīšanās elements ir jāsavāc pilnīgai vairošanās spēka (czin), dzīvīguma (ci) un gara (šeņ) atjaunošanai. Ja elpošanu caur degunu turpina elementa savākšanas laikā, tad tas var izšķērdēties naktī, jo ieelpojamais un izelpotais gaiss var sabangot vairošanās un dzīvības spēkus.
Tāpēc, lai apturētu uguni, ir jāpārtrauc jebkāda alķīmiskā elpošana caur degunu.

Jautājums: Ja netiek veiktas alķīmiskās ieelpas un izelpas, tad kā mikrokosmiskajā riņķī varēs celties un nolaisties vairošanās un dzīvības spēki?

Atbilde: Lai gan elpošana caur degunu netiek lietota alķīmiskā veidā, iekšējo dzīvības elpa ķermenī tomēr tiks stumdīta augšup un lejup ar mācekļa savākšanos. Tādējādi katra dzīvības elpas pacelšanās un nolaišanās tiek saskaņota ar mācekļa gribu un griež Likuma Ratu; tikai to var saukt par ‘uguns apturēšanu’ alķīmiskā elementa savākšanai.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguns ietekme uz uguni’?

Atbilde:
Tas nozīmē ieelpas un izelpas lietošanu alķīmiskā elementa savākšanai, vairošanās un dzīvības spēkus novadot vēdera lejasdaļas krāsnī ar ‘vieglā vējiņa’ (elpošanas) palīdzību. Tā ir vairošanās spēka pārvaldība. Šādu norisi sauc par ‘uguns ietekmi uz uguni’.

Uguns elements vairošanās, dzīvīguma un garīguma spēkos virzās no A uz D (attīrīšanai) un tad uz G, kur tā mazliet apstājas un tiek saukta par augšupejošo pozitīvo uguni (jan ho). Pēc tam tā sāk virzīties lejup no G uz J (attīrīšanai) un tad apstājas A. To sauc par lejupejošo negatīvo uguni (iņ ho). Tādējādi tās virzība (sin) u, aizture (čžu) u, virzības atjaunošanās (czi) un apstāja (čži) ir četras alķīmiskas norises, kas ietver abus attīrīšanas posmus, fāzes.
Mācekļiem tas viss ir jāpārdomā, lai skaidri priekšstatītos visu mehānismu. Katrs cikls no А uz D, G, J un atpakaļ uz А ietver pozitīvā ‘Jan’ pacelšanos un negatīvā ‘Iņ’ nolaišanos, elpošanas mehānisma slēgšanu un atvēršanu; gaisa plēšu lietojumu, sešas riņķveida kustības fāzes un alķīmiskā elementa savākšanu un attīrīšanu. Tas, cik dziļi māceklis to visu izpratīs, ir atkarīgs no tā, vai viņš satiks apgaismotu audzinātāju vai ne.

Ja apgaismotu skolotāju saticis neesat un, studējot daosu tekstus, varat paļauties vien uz savu saprātu, un ja pozitīvās uguns pacelšanās laikā jūs vien atskaitāt 180 reizes ((9х4 = 36)x5fāzes) no А uz В, С, Е un F, bet tās negatīvā dvīņa nolaišanās laikā 120 reizes ((6х4 = 24)х5 fāzes) no G, Н, I, К, L, neizprotot slēgšanas – atvēršanas norises elpošanas mehānismā un sešas alķīmiskās norises fāzes, kas pabeidz orbitālās kustības pa mikrokosmisko riņķi efektīvu darbu, tad jūs vienkārši cietīsit neveiksmi savā ‘uguns iedarbība uz uguni’ praksē, un visi jūsu pūliņi būs neauglīgi (iepriekš mēs iepazināmies ar četriem uguns veidiem, ko iededz elpošana).

Jautājums: Fen Ho Czin uzskaita septiņus citus uguns veidus; kas tiek domāts ar ‘uguns iesaldēšanu’?

Atbilde:
∙ ‘Uguns iesaldēšana’ nozīmē gara iesaldēšanu un tā ievirzīšanu apakšējā ‘daņ tjaņ’.

Apcerējumā ‘Daņ Czin’ ir teikts:

“Visi skolotāji māca vien gara iesaldēšanu jeb iestiprināšanu dzīvīguma telpā. Gara iestiprināšana ir savākšanās, kas noved pie tā, ka abu acu plaksti samiedzas galēji blīvi. To sauc par ‘gara iesaldēšanu’, ‘skatu atpakaļ’ un ‘saules savienošanu ar mēnesi’, lai atgrieztos aizmetņa iedzimtajā stāvoklī mātes dzemdē, kad abas tā acis vēl ir saskaņotas, un daba un dzīvība vēl ir vienoti. Piedzimstot daba un dzīvība dalās divās daļās un tādējādi pārstāj būt vienoti.”

‘Uguns iesaldēšana’ nozīmē, ka abas acis saskaņoti skatās lejup dzīvīguma telpā (apakšējais ‘daņ tjaņ’), ko sauc par ‘dzīvības aizslēgu’ (min meņ), un kas atrodas zem nabas priekšā nierēm; attālums no tās līdz vēderam un sienai ir attiecībā septiņi pret trīs. Tā atrodas zemāk par nierēm, vidū starp ‘ni vaņ’ jeb smadzenēm augšā un kāju pēdām apakšā, un ir iedzimtā Dao (jeb nemirstības) avots. Tāpēc ir teikts:

“Šī telpa nav materiāla, un tajā notiek vīrišķā (cjaņ) un sievišķā (kuņ) pamata apvienošanās. To sauc par garīgā dzīvīguma telpu, kas satur vairošanās spēka abus elementus – uguni un ūdeni.”

Senā medicīnas zinātne to ir saukusi par ‘dzīvības aizslēgu’. Mans audzinātājs Ļao Kun teica:

“Kad asinis sasniedz šo telpu (zem nabas), tās pārvēršas par negatīvo vairošanās spēku (iņ czin), kas virzās uz sēkliniekiem.

Visiem zinātniekiem ir jāzina, ka, lai garīgumu (šeņ) novestu dzīvīguma telpā un tur to aizturētu, māceklim ir jāsēd meditācijā klusā mierīgā istabā, jāvērš acis atpakaļ, lai skatītos šajā telpā, to apzinoties, bet ne pieķeroties tai, tas ir, viņš vispirms jūt tās klātesamību un tad par to aizmirst. Iestiprinot garu šajā telpā, mācekļa prātam jābūt tukšam, tas ir, brīvam no sajūtu uztvērumiem, un nepiesaistītam ne veidolam, ne relatīvam tukšumam, lai saglabātu pilnīgu klusumu un nemateriāliskumu. Šajā posmā ir jūtama vien elpošana pilnas iekšējas saskaņas stāvoklī starp ķermeņa augšdaļu un apakšdaļu, kas izpaužas neizsakāmi patīkamā sajūtā.
Pēkšņi viņa acis šķiet iekrītam no viņa sejas apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, radot viņam sajūtu, ka viņa ķermenis vairs nepastāv, un ka īstais dzīvīgums piepilda gara, kas to noturēs, mājokli.”

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguns pārnesi’?

Atbilde: Kā tiks paskaidrots VI daļā, tā ir ‘pozitīvā uguns’ (jan ho). IV daļā jau tika aplūkota mikrokosmiskā ārējā alķīmiskā elementa savākšana ar nolūku atgriezt to atpakaļ krāsnī (vēdera lejasdaļā), jo šis elements vēl nav garīgots jeb sublimēts ar uguns palīdzību, tas var iztecēt kā tēja, kas tiek lieta krūzītē, to galu gala pārpildot, bet uzlējumam izlīstot ārā.

Šī pozitīvā uguns var elementu krāsnī pārvērst dzīvīgumā, lai izbeigtu tā noplūdi. Šim posmam ir daudz lielāka nozīme kā vienkāršai elementa savākšanai, kā vērojams IV daļā.

Pēc ārējā alķīmiskā elementa savākšanas un noturēšanas kā aprakstīts iepriekš, māceklim, sēdot meditācijā, ir jāaizver acis, jāgriež tās deviņas reizes no kreisās uz labo pusi un tad jāapstājas, lai paskatītu, vai nav atvēries iekšējā gaismas apļa aizslēgs. Ja nav, tad viņam ir mazliet
jāpagaida un tad jāaizver acis, lai tādas pat deviņas acu kustības un atkal jāapstājas, lai uzzinātu, vai gaisma ir parādījusies un vai viņa  iekšējā gaismas apļa aizslēgs ir atvēries. Ja nav, viņam jāturpina veikt to pašu apgriezienu skaitu trešo un ceturto reizi. Tādā veidā viņš četras reizes veic vienu un to pašu apgriezienu skaitu. Tā ir ‘uguns iekustināšana’, lai paceltu pozitīvo uguni.

Jautājums: Ko jūs domājat ar ‘uguns nolaišanu’?

Atbilde:
∙ ‘Uguns nolaišana’ ir darbība, kas liek ugunij aiziet. Apcerējumā ‘Daņ Czin’ ir teikts:

“Pozitīvās uguns pacelšana tiek veikta 36 apgriezienos, bet tās negatīvās daļas nolaišana – 24 apgriezienos”.

Nolaižot negatīvo uguni, lai atvērtu aizslēgu, māceklim ir jāgriež acis no G atpakaļ uz D, А un J 6 reizes. Viņam jāaizver acis, lai skatītu iekšējo gaismas apli. Redzot, ka aizslēgs vēl nav atvērts, viņam tas jādara vēl četras reizes. Tā ir uguns nolaišana.

Pozitīvā pamata (Jan) nesējs ir tikai acis, kamēr pārējais ķermenis nes negatīvo (Iņ). Un pozitīvo enerģiju saturošās acis ar laiku pārvar ķermeņa negatīvumu, tādējādi pozitīvais pamats dienu no dienas attīstīsies, kamēr negatīvais pamats (Iņ) atbilstoši samazināsies. Ar laiku viss ķermenis kļūst pozitīvs (Jan). Tas ir izteikts šādi:

“Kamēr negatīvais pamats (Iņ) nebūs pilnīgi izdzīts, nemirstību sasniegt nav iespējams”.

To sauc arī par negatīvās uguns aizvākšanu (iņ ho).

Jēdziens ‘uguns pārnese’ tika skaidrots iepriekš.
∙ ‘Uguns pārbīde’ — tā ir izmaiņa, kas nav saistīta ar kustību, tā ir ātrās uguns veikta pārveide, kuras iznākumā vairs nekam nebūs veidola jeb izmēra, skatot gan no tuvuma, gan tāluma.

Šī izmaiņa paredz arī jebkādu netīru atlieku elementu izņemšanu. Un tikai to var saukt par īstu iedarbīgumu.

∙ Jēdziens ‘uguns nomierināšana’ nozīmē nekustīguma īstenojumu (skat. iepriekš) bez jebkādām domām par sevi vai jebko citu. Tas tiek darīts, lai nodrošinātu ķermeņa un saprāta tukšumu. Tad pavisam negaidīti māceklis jūt, ka viņš it kā pēkšņi iziet no sava fiziskā ķermeņa, lai paskatītos uz savu īsto seju. Tikai to var saukt par īstu iznākumu!

Jautājums: Ko jūs domājat ar izteikumu
∙ ‘uguns ‘li” (tas ir, uguns uguns mājoklī)?

Atbilde:
Uguns mājoklis ir sirds. Kad sirds ir uzbudināta, penis stāv saspringts, neraugoties uz domu iztrūkumu. Tā ir īstā uguns tās mājoklī, kas saceļ dzimumlocekli un, lai gan domu nav, šī uguns nav tā īstā uguns, kas trīs dzīvības stundās ‘czi’ (starp 11 vakarā un 1 naktī), kad penis ir erekcijas stāvoklī. Ja jūs vāksit alķīmisko elementu nepiemērotā brīdī, tas būs pārāk nenobriedis, jo dzīvīgums nebūs pilnīgs un viegli var izšķērdēties. Tāpēc nepiemērotā laikā šo elementu vākt nevajag. Šis elements jāvāc tikai tad, kad penis stāv erekcijā dzīvības ‘czi’ stundā, un tas jādara ātri, jo šis laiks ir piemērots, un ja šo brīdi palaidīsit, tad elements novecosies un kļūs nederīgs, jo pēc uguns pārejas uz savu mājokli dzīvīgums izkliedēsies.

Jautājums: Kas ir
∙ sirds uguns?

Atbilde: Kad acis mirdz un sirds trīs kaislē, to sauc par ‘galveno uguni’ (čžuņ ho) jeb ‘sirds uguni’.

Tā ir slikta uguns, kas nāk no domām, un māceklim ir no tās jāizvairās. Kad acis redz pretējā dzimuma seju, tas uzbudina nelāgas domas, sirdī rodas iekāre, un tas saceļ dzimumlocekli. Ja māceklis šajā gadījumā mēģinās savākt alķīmisko elementu, tad netīrais vairošanās šķidrums radīs šķietamu elementu.

Šis šķietamais elements ir kā piepūšama bumba, kas pēc daudziem spērieniem pamazām zaudē gaisu un sāk krunkoties. Tieši tāpat, kad domas pastiprina sliktu uguni, kas kļūst arvien spēcīgāka, tad dzimumloceklis saceļas arvien biežāk. Ja maldīgi domāsit, ka tad rodas alķīmiskais elements un centīsities to savākt, jūsu pūles būs neauglīgas, un jūs vien kaitēsit sev.

Kamēr ilgs šī sliktā uguns, ķermenis jums šķitīs spēcīgs, bet jūsu veselība no tā cietīs kaitējumu un īstenībā visu laiku pasliktināsies. Bieža seksuālās iekāres uzbudināšana ir kā salmu cepures uzvilkšana, ejot dzēst lielu ugunsgrēku. Jūs vien kaitējat savam ķermenim un ne vien nesasniegsit nemirstību, bet, pretēji, riskējat stipri saīsināt savu mūžu.

Tāpēc jums jāizvairās vākt alķīmisko elementu, kad jūsu sirdis uzbudina nelāgas domas.

Minētie septiņi uguns uzvedības veidi – iesaldēšana, uguns pievadīšana un nolaišana, uguns pārveide, uguns nomierināšana, uguns pašas mājoklī – rodas no gara un var vairošanās spēku pārvērst par dzīvīgumu. Šī gara uguns rodas no gara spēka acīs un, ja tā tiek uzturēta ar iegūto elpošanu caur nāsīm, tā var sublimēt, garīgot vairošanās spēku un uzturēt iekšējo dzīvības elpu.

Mans audzinātājs Ļao Kun teica:

“Vairošanās spēku var pilnībā garīgot simts dienās, un tad tā piepildīs visu vēdera lejasdaļu”.

Tas nozīmē ne tikai izšķiestā vairošanās spēka aizvietošanu, jo šis spēks ir jāsaglabā un jāizceļ, tā ka jūs varat no jauna atgriezt to daudzumu, kāds bija slēptā veidā uz dzimumgatavības brīdi.
Šī iedzimtā dzīvīguma pilnība jūsu ķermenī izpaužas jūsu dzimumloceklī, kurš saraujas vingrinājumu laikā.
Pilna vairošanās un dzīvības spēka krājuma atjaunošana notiek ar septiņu citu uguns uzvedības veidu palīdzību, un tieši – riņķojums, pacelšana, iegremdēšana ūdenī, ar negatīvo uguni, ar uguni ūdens mājoklī un uguni krāsnī. Šie septiņi uguns veidi nāk no iedzimtā dzīvīguma un veicina elpošanas enerģijas ietekmi uz sākotnējā gara izpausmi. Ar sākotnējo garu tiek domāts tas, ka šis gars nav izsakāms nekādi.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguns riņķojumu’?

Atbilde: Kad vairošanās un dzīvības spēki trīs, jums jālieto kalēja plēšu mehānisms, slēgšanas un atvēršanas elpošanas paņēmiens, sešas alķīmiskās norises fāzes un pozitīvā pacelšana un negatīvā nolaišana, lai radītu īstās uguns riņķojumu, paceļot to uz smadzenēm caur pirmo aizslēgu pie mugurkaula pamatnes, otro aizslēgu starp nierēm un trešo aizslēgu pakausī. Visi trīs aizslēgi atveras ieelpā. Sekojošā izelpa virza uguni lejup no gara sākuma telpas (‘czi cjao’ smadzenēs) uz centru ‘czjan gun’ (saules pinumā) un tad atpakaļ uz dzīvīguma telpu zem nabas. Tādējādi pilna elpošana ietver īstās uguns pacelšanu un nolaišanu.

Tas ir uguns riņķojums.

Jautājums: Ko jūs domājat ar ‘uguns savākšanu’?

Atbilde:
∙ ‘Uguns savākšana’ nozīmē uguns uzkrāšanu. Senie runāja par alķīmisko elementu, nepieminot uguni, kas ir vairošanās un dzīvības spēks. Uguns ir arī alķīmisks elements. Tāpēc tad, kad trīs īstā uguns, jums tā ir jāuzkrāj.
Ja jūs pilnveidojat vien būtisko dabu un nedomājat par mūžīgo dzīvību, tad jūsu prakse būs nepilnīga un neiedarbīga. Jo vien dabas pilnveidošana nodrošina tikai pozitīvās uguns nolaišanu (jan ho), neceļot no apakšas dzīvības elpu (ci). Iznākums būs tas, ka daba un dzīvība nespēs savienoties. Tāpēc jums noteikti jāsavāc uguns, lai paceltu no apakšas dzīvības elpu.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguns pacelšanu’?

Atbilde: Pēc tam, kad uguns savākta, tā strauji attīstās tālāk. Jums tā jāpaceļ caur trim aizslēgiem mugurkaulā līdz ‘ni vaņ’ jeb smadzenēm un tad jānolaiž pa ‘žeņ mo’ jeb apaugļošanas kanālu līdz telpai ‘czjan gun’ (saules pinumu), pirms atgriezt dzīvīguma centrā (zem nabas). To darot, jums jālieto sava neatšķirošā savākšanās, lai uguni paceltu un nolaistu, pabeidzot pilnu riņķi.

Huņ Žaņ-czi ir teicis:

“Kad dzīvīgums izpaužas, tā spēcīgi trīs, un zem nabas attīstās uguns. Tas ir brīdis, kad jums tā jāpaceļ, lai ar enerģiju apgādātu savu ķermeni, kas novājināts, izšķiežoties vairošanās spēkam. Pēdējais ar laiku atjaunosies, lai pagarinātu jūsu mūžu”.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguni ‘kaņ” (ūdens mājoklī)?

Atbilde: ‘Kaņ’ un ‘Li’ (divas grafiskas zīmes, kas saskaņā ar ‘Pārmaiņu grāmatu’ apzīmē ūdeni un uguni) simbolizē attiecīgi vēdera lejasdaļu un sirdi.
‘Gars Li’ (gars uguns mājoklī) ir būtiskā daba, bet ‘dzīvīgums Kaņ’ (dzīvīgums ūdens mājoklī) ir mūžīgā dzīvība. ‘Uguns ūdens mājoklī’ simbolizē dzīvīgumu trīsu stāvoklī, kas veido kaut ko līdzīgu gaisa plēšām telpā, kas sākas 30mm (1,2collas) zem sirds un turpinās līdz 33mm (1,3collas) zem nabas, un kas caur mirstīguma telpu (šen si cjao pie peņa pamatnes) saistīta ar dzimumaizslēgu (jan guaņ) peņa galā. Tā tad ir ‘uguns ūdens mājoklī’.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘negatīvo uguni’ (guņ ho)?

Atbilde: ‘Guņ’ simbolizē apakšējo ‘daņ tjaņ’, ko sauc arī par krāsni. ‘Ho’ ir dzīvīgums, kas izmanto ‘uguns ūdens mājoklī’ priekšrocību, lai nokļūtu vadības kanālā ‘du mo’ mugurkaulā, kur ieelpu un izelpu radītā ventilācija pārveido vairošanās spēku par alķīmisko elementu, lai to vestu pa mikrokosmisko riņķi. Tā kā pozitīvo ‘Jan’ nav iespējams uzkrāt bez negatīvā ‘Iņ’ palīdzības, dzīvīgumam (ci) ir jāsavienojas ar vairošanās spēku (czin), lai kļūtu par uguni. Tas ir pozitīvā dzīvīguma savienojums ar negatīvo vairošanās spēku, kas pēc tam pa ‘du mo’ jeb vadības kanālu paceļas uz galvu. Ja šajā posmā izraisās nelāgas domas, tad ne vairošanās, ne dzīvības spēku nebūs iespējams ievirzīt īstajā riņķī, bet tie nonāks urīna izvadkanālā, izraisot tajā slimīgu iekaisuma procesu ar drudzi, kas beigsies tikai pēc sarkandzeltena urīna nolaišanas. Tādas ir domu uzbudinājuma kaitīgās sekas šajā posmā.

Ja vairošanās un dzīvības spēki izies caur mirstīguma telpu peņa pamatnē, tad tie nonāks divos kanālos augšstilbos. Kustību pa tiem traucēs vairošanās šķidruma (sēklas) uzkrājums.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguni, kas iegremdēta ūdenī’?

Atbilde: Kad vairošanās un dzīvības spēki atrodas savā telpā zem nabas, tie ir uguns, bet atstājot šo telpu, lai izplūstu ārā, tie pieņem šķidruma veidu. Lai savāktu alķīmisko elementu, dzīvīgums ir jānotur tā telpā, ko sauc par īstā dzīvīguma telpu (čžen ci sjue) jeb apakšējo ‘daņ tjaņ’. Tā ir vieta, kurā izpaužas īstais dzīvīgums, kas saistīts ar dzimumorgānu. Vairošanās spēks ir smagnējs un ūdeņains un tiecas lejup, bet gars viegls un karsts un tiecas pacelties augšup. Parasti cilvēks dzīvīguma plūsmu neapzinās un tāpēc ir pakļauts dzimšanai, vecumam, slimībām un nāvei. Dzīvības spēks, kas izkliedējas, nav ieelpojamais un izelpojamais gaiss. Tas ir īstais dzīvīgums, kas uztur vairošanās spēku. Tas, vai cilvēks dzīvo vai mirst, ir pilnībā atkarīgs no dzīvīguma (ci) esamības vai trūkuma.

Nāvi izraisa dzīvīguma izsīkums. Miris ķermenis, kamēr saglabājies tāds pat kā dzīvojot, no dzīva atšķiras vien ar dzīvīguma neesamību.

Jautājums: Jūs stāstījāt par dzīvīgumu, kas tērējas nepārtraukti. Kā var apturēt tā noplūdi?

Atbilde: Vienīgais paņēmiens nodrošināt ilgu mūžu, brīvu no nāves, ir dzimumaizslēga (jan guaņ) slēgšana. Apcerējumā ‘Czin Sjaņ Luaņ’ ir teikts:

“Tas, kuram aizvērts dzimumaizslēgs, bauda ilgu mūžu. Visiem mācekļiem ir jāmeklē norādījumi no apgaismotiem audzinātājiem un jācenšas turēt uguni ar ūdeni vienā telpā, un tieši – apakšējā ‘daņ tjaņ’. Ūdens ir apakšā, bet uguns augšā. Kad uguns ir iegremdēta ūdenī, tā pārstāj celties augšup un tādējādi iztukšo sirdi, tas ir, neļauj tai uzbudināties. Bet kad ūdeni apdedzina uguns, tas pārstāj notecēt lejup. Tas ir noturīgs līdzsvars (šui ho gri czi) starp uguni un ūdeni, kas ar laiku rada dzīvīgumu. Kad penis pats no sevis saceļas, tas notiek dēļ vairošanās un dzīvības spēka attīstības to apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, un to sauc par uguns izpausmi ūdenī.”

Mans audzinātājs teica:

«Kad vairošanās un dzīvības spēki, atrazdamies apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, no tās iziet, tie kļūst par šķidrumu, bet kad tie tur atgriežas, tie ir iedzimtais dzīvīgums».

Tāpēc katru reizi, kad pamanāt uguns izpaušanos ūdenī, jums tūlīt tā jāpagriež atpakaļ apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, lai to garīgotu (sublimētu). Tikai tad, kad parādīsies seši neparastie stāvokļi, jūs varēsit būt droši, ka nemirstīgā sēkla ir pilnīgi izveidojusies.

Jautājums: Ko jūs domājat ar
∙ ‘uguni krāsnī’?

Atbilde: Kad gars un dzīvīgums trīs apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, šo telpu sauc par krāsni, un kad tie paceļas uz augšējo ‘daņ tjaņ’ (galvas smadzenēs), pēdējo sauc par katlu. Ja nav gara un dzīvīguma, nav runas ne par krāsni, ne par katlu (tā tas ir nejēgu pasaulīgo cilvēku gadījumā, kas savā kārē pēc dzimumbaudas ļauj izšķiesties vairošanās un dzīvības spēkiem).

Tāpēc godājamais vecajais Čunsjui-czu (XVI — XVII gs. daoss U Čun-sjui, ‘nemirstīgo budu’ skolas dibinātājs, pie kuras pieder arī šīs grāmatas autors. Viņam pieder sacerējumi par iekšējās alķīmijas praksi (tulkotāja piezīme)) teica:

“Sākumā katla nav”.

Vecajais Ļui-czu teica:

“Vien tie, kuri zin, kas īstenībā ir krāsns, katls un plēšas, var tās lietot lietderīgi”.

Lai radītu īstu ‘uguni krāsnī’, ir vajadzīgs īstu apgaismotu audzinātāju norādījums, kuri norāda, cik ilgi vākt ārējo alķīmisko elementu. Tagad mēs to visu sīki apspriežam, lai palīdzētu mācekļiem, kuriem jāzina pareizie praktiskie paņēmieni. Kas attiecas uz ārējā alķīmiskā elementa savākšanu, tad māceklim, kura penis ir sacēlies, vispirms jāpārliecinās vai tas notiek dzīvības ‘czi’ stundā (starp 11 vakarā un 1 naktī), vai ne. Ja tas tiešām notiek ‘czi’ stundā, tad māceklim tūlīt jābloķē dzimumaizslēgs (‘jan guaņ’ VG3 virs dzimumlocekļa), lai savāktu alķīmisko elementu līdz brīdim, kamēr viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka izdevies.

Ja vairošanās un dzīvības spēks laužas ārā, liekot ķermenim nedaudz saliekties, tad māceklim jāpiespiež savs vidējais pirksts pie mirstīguma aizslēga (lai apturētu noplūdi) un tūlīt jāiedarbina ‘vieglā vējiņa’ mehānisms, sešas alķīmiskās attīrīšanās fāzes, gaisa plēšas un aizvēršanas-atvēršanas elpošana, lai vestu atpakaļ un savāktu vairošanās un dzīvības spēkus. Lai izvairītos no nejaušas noplūdes, tad abu spēku savaldīšanai lieto ieelpas un izelpas. Kad iegūta vara pār tiem, tos tūlīt ir jāieved mikrokosmiskajā riņķī, lai garīgotu (sublimētu) uguns iedarbībā; sublimācijas laikā vairošanās spēks pārvēršas par dzīvīgumu. Šis ir pakāpeniskais vairošanās spēka pārvēršanas dzīvīgumā paņēmiens.
Kad gan vairošanās, gan dzīvības spēks būs pilnībā atjaunoti, tad mācekļa ķermenis neatšķirsies no jaunekļa ķermeņa uz dzimumgatavības iestāšanās brīdi.

Apcerējumā ‘Cui Sjui Pjaņ’ ir teikts:

“Kad spožais mēness no dienvidrietumiem apgaismo ceļu, savu bezgalīgo taku izklāj nemirstība”.

Tā ir apakšējā ‘daņ tjaņ u’ telpa, pildīta ar alķīmisko elementu, kas paver acīm visu pozitīvās dzīvības elpas (jan czi) skaistumu. Vai māceklis staigā, sēd, vai stāv, bet viņš vienmēr priekšā redzēs baltu gaismu, un ar laiku baltā gaisma pārvērtīsies par zeltainu. Tā būs pirmā zeltainās gaismas izpausme, un kad tā parādīsies otru reizi, māceklim uguns ir jāaptur. Šajā posmā niecīgākais mācekļa nevērīgums draud ar briesmām un ilgu neveiksmi; šis posms ir visgrūtākais.

Iepriekš minētie septiņi uguns veidi nāk no iedzimtā dzīvīguma un var garīgot (sublimēt) visas ieelpas un izelpas, lai pastiprinātu sākotnējā gara izpausmi. Šis sākotnējais gars ir ‘gars bez garīguma’, kas spēj nemirstības sasniegšanai lietot garīgo uguni sava fiziskā veidola sagraušanai un atgriešanai ‘Nekas’ stāvoklī.

Šī garīgā uguns, kas tad parādās, ir zeltainā gara uguns. Mācekļiem ir jāsaņem uzticami apgaismotu audzinātāju norādījumi, lai apjēgtu šo zeltainās krāsas garīgo uguni un galu galā pievienotos zelta nemirstīgo pulkam.
Ja jūs pieņemat, ka esat zeltaino gaismu īstenojuši, kad jūsu acīs parādās daudzas zeltainas dzirksteles, jūs skarbi maldāties, jo tāda gaisma jūsu priekšā parādās jau tad, kad jūsu būtiskais ķermenis (fa šeņ) dižajā tukšumā vēl tikai pamazām tuvojas tai. Kad šā ķermeņa gaisma savienosies un sajauksies ar zeltaino gaismu jūsu priekšā, tad jūs apjēgsit savu būtisko dabu, kas ieies jūsu fiziskajā ķermenī. Ķermenis šo garīgo ķermeni uzsūks un trīs gadu laikā pārvērtīsies par tīru dzīvīgumu. Tā ir pozitīvā gara (jan šeņ) izpausme, kurš, savācoties vienuviet, iegūst veidolu vai arī kļūst par tīru dzīvīgumu, izkliedējoties pa visu dižo tukšumu, kas tad kļūst par tā neierobežotu ķermeni.

Esmu saņēmis norādījumus no saviem audzinātājiem Ļao Žeņ un Ļao Kun, kā arī apmeklējis vairāk kā trīsdesmit godājamus skolotājus, bet vien Pen Mu-čan, Cjao Cjao, Taņ Czi-min un abi mani skolotāji zināja būtiskās dabas un mūžīgās dzīvības vienlaicīgas pastāvēšanas noslēpumus. Tagad es šos noslēpumus atklāju godīgiem mācekļiem, lai viņi, sastopot savus skolotājus, varētu pārliecināties, cik lielā mērā tie izprot lietas, uz kurām ir sniegtas atbildes šajā grāmatā. Es pārliecinu mācekļus neuzticēties cilvēkiem, kuru uzskati un rīcība ir pretrunā ar mācības uzskatiem un sabiedriskajām normām, un viltvāržiem, kuri, nezinot neko par alķīmiju, izturas kā uzticības cienīgi audzinātāji. Viņu tā sauktajām mācībām nav nekā kopīga ar būtiskās dabas pilnveidošanas un mūžīgās dzīvības mācību, jo viņu vienīgais mērķis ir nopelnīt, un tāpēc viņi maldina savus mācekļus, kuri bezmērķīgi izšķiedīs savas dzīves gadus, negūstot nekādus panākumus.

VI un tālākās daļas sekos nākošajos turpinājumos.

http://referat.znate.ru/pars_docs/tw_refs/29/28420/28420.pdf
http://www.scribd.com/doc/121651082/yoga-dao