Būtiskās dabas un mūžīgās dzīvības pilnveidošanas noslēpumi. (Daosu joga. Alķīmija un nemirstība) Čžao Bi-Čeņ, Ļu Kuaņ Jui. Glosārijs

(Grāmatu lasiet https://tencinu.wordpress.com/2013/08/08/butiskas-dabas-un-muzigas-dzives-pilnveidosanas-noslepumi-daosu-joga-alkimija-un-nemirstiba-czao-bi-cen-tulkojis-lu-kuan-jui/)

Termini – ‘enerģētiskais centrs’, ‘telpa’, ‘dobums’, ‘atrašanās vieta’, ‘mājoklis’ un citi. Šie tehniskie termini tiek lietoti daosu tekstos, un tulkotāja pienākums ir tos saglabāt un lietot pareizi.
Kad attīstās dzīvīgums un aizpilda ikkatru ķermeņa daļiņu, māceklis jūt, it kā neskaitāmas smalkas zivtiņas peldētu viņa rumpī un locekļos, tiecoties nokļūt muskuļos, nervos, kaulos un kaulu smadzenēs, aizpildot visas telpas, poras, caurumus, zobus, dobumus, ieplakas, iekšas utt., kas tad pieņem dažādus veidolus un izmērus, līdzīgi tam kā Čžuan-czi līdzībā ‘vējš’ milzīgos kokos liek parādīties dobumiem un caurumiem, kas līdzīgi deguniem, mutēm, ausīm, krūzēm, kausiem, krāteriem utt. Vien tiem, kuri ir bijuši sekmīgi vairošanās spēka (czin) pārveidē par dzīvīgumu (ci), ir šāda pieredze, un tie saprot, ko ir domājis Čžuan-czi, kā arī to, kāpēc senie savos tekstos ir lietojuši dažādus terminus it kā viena un tā paša aprakstīšanai. Šo piezīmi esam pievienojuši tāpēc, ka mums bieži jautā, kāpēc nepietiek ar vienu tehnisku terminu, piemēram, ‘centrs’ jeb, lietojot indiešu vārdu, ‘čakra’.

======================================================
‘Bai huei’ (VG20) – nervu sistēmas avots, akupunktūras punkts.
‘Cai ču’ – vairošanās spēka savākšana sublimācijai.
‘Ci fu’ – debesu pils. Cits nosaukums – ‘czi cjao’, gara sākotnējā telpa. Skat. ‘Debesu pils’.
‘Cjaņ i’ – debesu veselums, nosaukums, kāds Dižajam Tukšumam dots ‘pārmaiņu grāmatā’ (I czin).
‘Czi’ stunda – diennakts pozitīvās pirmspusdienas puses sākums starp 11 vakarā un vieniem naktī, kad penis miegā pats paceļas erekcijas stāvoklī, kaut seksuālu domu un sapņu nav. Tas ir piemērots brīdis savākt vairošanās spēku (czin) sublimācijai, jo tā vākšana negatīvajā (iņ) diennakts pēcpusdienas daļā nav efektīva.
‘Cziņ daņ’ – nemirstības zelta eliksīrs. Skat. ‘Zelta eliksīrs’.
‘Cziņ lu’ – zelta krāsns (apakšējais ‘daņ tjaņ’).
‘Czjan gun’ – saules pinums. Skat. arī ‘Dzeltenā pils’ (huan tin).
‘Čun mo’ – skat. ‘Enerģētiskie kanāli, astoņi’.
‘Čuņ sjaņ’ – dzimumkanāls, kas savieno apakšējo ‘daņ tjaņ’ ar sēkliniekiem, kurus sasniedzot, vairošanās spēks pārvēršas par spermu.
‘Čžeņ ci sjue’ – īstā dzīvīguma telpa jeb apakšējais ‘daņ tjaņ’ 1,3 collas (33mm) zem nabas.
‘Čžeņ si’ – īstā elpa.
‘Čžeņ sin’ – īstā daba.
‘Čžeņ žeņ’ – nemirstīgais cilvēks (nevainojamais cilvēks).
‘Čžu’ – svara mērs, vienāds ar 1/24 taeļ (ķīniešu taeļ ir 37,5g).
‘Čžun ho’ – galvenā uguns jeb sirds uguns, kas ierosinās ļaunu, nekrietnu domu ietekmē, un no kuras mācekļiem ir jāizvairās.
‘Da din’ – Dižā bezrūpība.
‘Dai mo’ – jostas kanāls. Skat. ‘Enerģijas kanāli: jostas kanāls’.
‘Daņ tjaņ’ – burtiski ‘eliksīra lauks’ jeb ‘cinobra lauks’, tas ir, enerģētiskais centrs, kurā tiek radītas zāles jeb alķīmiskais elements. Ķermenī ir trīs ‘daņ tjaņ’.
‘Daņ tjaņ’, apakšējais – saukts arī par dzīvīguma telpu jeb dzīvīguma okeānu, ‘lun gun’ jeb pūķa pili, kā arī par ziemeļu jūru. Atrodas 5cm zem nabas; tā ir vieta, kur tiek aizturēts vairošanās spēks, lai tas nenoslīdētu lejup un nenoplūstu ārā. Apakšējā ‘daņ tjaņ’ tas attīrās.
‘Daņ tjaņ’, augšējais, jeb gara sākotnējā telpa aiz uzacu starpas, kurā dzīvīgums (ci) pārvēršas par garu (šeņ).
‘Daņ tjaņ’, vidējais, jeb saules pinums, kurā vairošanās spēks (czin) pārvēršas par dzīvīgumu (ci).
‘Du mo’ – vadības kanāls. Skat. ‘Enerģijas kanāli: vadības kanāls’.
‘Fen fu’ – skat. ‘Vēja krātuve’.
‘Gaņ lu’ – skat. ‘Saldā rasa’.
‘Guņ ho’ – negatīvā uguns krāsnī, tas ir, apakšējā ‘daņ tjaņ’.
‘Ho če’ – kustība pa mikrokosmisko riņķi. Skat. ‘Rats, ūdens’.
‘Ho’ un ‘pi’ – elpošanas mehānisms:
– aizveras (ho) tā, ka ārējais gaiss ieelpā sasniedz vēdera apakšu, lai izstumtu vairošanās spēku (czin) augšup pa vadības kanālu uz smadzenēm;
– atveras (pi) tā, lai šo gaisu izelpā izpūstu no vēdera lejasdaļas, kādēļ vairošanās spēks (czin), tagad brīvs no spiediena, atgriežas pa apaugļošanas kanālu no smadzenēm uz vēdera lejasdaļu. ”
‘hou tjaņ’ un ‘sjaņ tjaņ’ – skat. ‘Iedzimtais un iegūtais’.
‘Huan ja’ – Dzeltenais asns – īstais vairošanās spēks (čžen czin). Skat. ‘Dzeltenais asns’.
‘Huan tin’ – Dzeltenā pils jeb vidējais ‘daņ tjaņ’ saules pinumā.
‘I guaņ’ – Visuresošais; nosaukums, kādu konfūciāņu klasiķi devuši Dižajam Tukšumam.
‘Iņ Cjao’ – skat. ‘Enerģijas kanāli: negatīvie kāju kanāli’
‘Iņ’ – negatīvais, sievišķais, pasīvais, rāmais, inertais.
‘Jan cjao’ – astoņi enerģētiskie kanāli.
‘Jan czin’ – īstais pozitīvais vairošanās spēks. Skat. ‘Vairošanās spēks, pozitīvais’.
‘Jan guaņ’ – dzimumaizslēgs, atvērums peņa galviņā.
‘Jan ju’ – skat. ‘Enerģētiskie kanāli, astoņi’.
‘Jan’ – pozitīvais, vīrišķais, aktīvais, kustīgais.
‘Juaņ czjue’ – sākotnējā apziņa. Skat. ‘Zelta eliksīrs’.
‘Kaņ’ – ūdens mājoklis (māja) vēdera lejasdaļā. Viena no astoņām ‘Pārmaiņu grāmatas’ trigrammām, ko plaši lieto daosu alķīmijas simbolikā. Skat. ‘Kaņ un Li’.
‘Kaņ’ un ‘Li’ – vēdera lejasdaļa un sirds, attiecīgi. Gars (šeņ), atrodoties ‘Li’ (uguns mājoklī), ir būtiskā daba, bet dzīvīgums (ci), atrodoties ‘Kaņ’ (ūdens mājoklī), – mūžīgā dzīvība.
‘Li’ – sirds jeb uguns (kaislību) mājoklis. Skat. ‘Kaņ un Li’.
‘Lun gun’ (burtiski ‘pūķa pils’) – pūķa telpa kas ir apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpa. Skat. arī ‘Daņ tjaņ’.
‘Min meņ’ – skat. ‘Aizslēgs, dzīvības’.
‘Mjao meņ’ – Brahmas atvērums galvas virsā. Skat. ‘Aizslēgs, debesu’.
‘Nei cjao gou’ – skat. ‘Iekšējā saplūsme’.
‘Ni vaņ’ – burtiski ‘māla lodīte’, tas ir, smadzenes jeb smadzeņu apvidus. Bieži saukts arī par gara sākuma telpu aiz uzacu starpas, līdzīgi kā apakšējo ‘daņ tjaņ’ sauc par vēdera apakšdaļu, kas atrodas apmēram 38mm zem nabas. Vārds ‘ni vaņ’ visdrīzāk ir budistu vārda ‘nirvāna’ transkripcija.

Pi’ – skat. ”Ho’ un ‘pi”.
‘Si ge jan’ – skat. ‘Četri Iņ-jan’.
‘Sin geņ’ – būtiskās dabas orgāns. Skat. ‘Sirds’.
‘Sin hai’ – skat. ‘Būtiskās dabas jūra’.
‘Sin min šuan sju’ – būtiskās dabas un Mūžīgās dzīvības pilnveidošana.
‘Sjaņ tjaņ čžen čžun’ – skat. ‘Sēkla, iedzimtā īstā’.
‘Sjaņ tjaņ’ un ‘hou tjaņ’ – skat. ‘Iedzimtais un iegūtais’.
‘Sjao jue’ (jeb sjao le) – skat. ‘Alķīmiskais elements – mikrokosmiskais ārējais’.
‘Sjuaņ čžu’ – īstais vairošanās spēks. Skat. ‘Pērle, noslēpumainā’.
‘Sjuaņ in’ – noslēpumainā saitīte, telpa aiz Debesu tvertnes aukslējās, caur kuru dzīvīgums pāriet pa apaugļošanas kanālu uz mikrokosmisko riņķošanu. Skat. arī ‘Debesu tvertne’.
‘Sjui ši’ – tukšuma pils jeb sirds, brīva no jūtām un kaislībām.
‘Suņ fen’ – ‘vieglais vējiņš’ jeb ventilācija ar ieelpām un izelpām.
‘Šen si cjao’ – mirstīguma aizslēgs pie peņa pamatnes, caur kuru plūst sperma pirms izplūdes ārā.
‘Šou I’ – veseluma uzturēšana, tas ir, savākšanās uz Dižo Tukšumu.
‘Šui ho czi czi’ – ūdens un uguns līdzsvarā. Kad uguns iegremdēta ūdenī, tā pārstāj celties augšup, un tāpēc sirds paliek tukša, bet kad ūdeni uzsilda uguns, tas kļūst par tvaiku un pārstāj tecēt lejup. Tas ir noturīgs ūdens un uguns līdzsvars, kas ar laiku rada īsto dzīvīgumu. Skat. ‘Uguns iegremdēšana ūdenī’.
‘Tjaņ sjaņ’ – debesu nemirstīgais.
‘To jue’ – skat. ‘Plēšas, gaisa’.
‘Tun Čžun-tun ti’ – skat. ‘Ceļš’.
‘U czi’ – neierobežotība.
‘Žeņ mo’ – skat. ‘Enerģijas kanāli: apaugļošanas jeb darbības kanāls’.
Acis, pieci veidi:
– debesu acis, kas redz visas lietas 33 debesīs;
– zemes acis, kas redz 18 elles;
– garīgās jeb dzīvīguma acis, kas redz notikumus pagātnē un nākotnē;
– cilvēka acis, kas redz notikušo līdz dzimšanām un nāvēm;
– spoka acis, kas redz cauri kalniem, zemei un metālam.”
Acu grozīšana – domāti trīs acu grozīšanas veidi dažādos nolūkos:
a) vairošanās spēka makrokosmiskai sublimācijai (garīgošanai) (skat. IV daļu), ‘Sublimācija’;
b) dzīvīguma mikrokosmiskai attīrīšanai (skat. VI daļu);
c) iedzimtā būtiskā dzīvīguma savākšanai, lai radītu makrokosmisko alķīmisko elementu, kas attīstās dzīvīguma gaismas parādīšanās gadījumā (skat. VII daļu).”
Aizmetnis, Dao – Dao aizmetnis, skat. ‘Aizmetnis, nemirstīgais’.
Aizmetnis, nemirstīgais (‘dao tai’ jeb ‘sjaņ tai’) – Dao aizmetnis jeb īstā sēkla – bezmiesiska dzīvīguma un gara savienojuma izpausme, kas atpazīstama no baltas un zeltainas gaismas savienojuma. Tam nav ne veidola, ne apjoma un tas nav līdzīgs parastajam aizmetnim, kas rodas no kopošanās. Baltās un zeltainās gaismas savienojums rada nemirstīgo aizmetni, no kura izlaižas gars, lai kļūtu nemirstīgs pēc tam, kad māceklis, redzot ‘krītošo sniegu un dejojošos ziedus’, sajūt tieksmi pārcelties uz Dižo Tukšumu. Šī tieksme atver Debesu aizslēgu galvas virsā, tā ka garam ir iespējams pamest fizisko ķermeni un parādīties telpā pārvērsto ķermeņu bezgalīgajā kopumā.
Aizslēgs, debesu (mjao meņ) – Brahmas atvērums galvas virsā, caur kuru pozitīvais gars (jan gieņ) iziet no ķermeņa.
Aizslēgs, dzīvības (min meņ, dzīvīguma vārti, VG4) – apakšējais ‘daņ tjaņ’, kas atrodas zem nabas un pirms nierēm, attālums starp to un vēdera priekšpusi un mugurpusi ir attiecībā 7/3. To sauc arī par dzīvīguma jūru jeb telpu. Skat. ‘Dzīvīguma telpa jeb Dzīvīguma jūra’.
Aizslēgs, mirstīguma (šen si cjao) – peņa pamatnes punkts, caur kuru plūst sēkla ceļā uz izplūdi.
Aizslēgs, noslēpumainais (sjuaņ guaņ) – spoža gaisma, kas parādās, kad gars attīstījies pilnībā, lai izietu ārā; tā ir noslēpumainā ieeja nemirstībā.
Alķīmija, daosu – sena zinātne, kas māca saturēt vairošanās spēka plūsmu, kas ir katrā cilvēkā, lai izšķiešanas vietā pēcnācēju radīšanai vai vienkārši noplūdē cilvēks varētu to saturēt savā ķermenī – attīrīšanai un pārvēršanai par pozitīvo dzīvīgumu (jan ci), kas spēj atjaunot sākotnējo garu, kas ir bijis pirms pasaules pastāvēšanas sākuma un lai cilvēks varētu atgriezties pie sākotnējā nemirstības stāvokļa.
Alķīmiskais elements – makrokosmiskais – tiek savākts, lai tiktu cauri gara sākotnējai telpai smadzenēs, tas ir, lai mikrokosmu savienotu ar makrokosmu, kam pateicoties mirstīgais cilvēks kļūst nemirstīgs.
Alķīmiskais elements – mikrokosmiskais ārējais – tiek radīts ar svaiga ārējā gaisa palīdzību, ko ieelpo un izelpo, lai papildinātu iztērēto vairošanās spēku (czin) tā attīrīšanai un pārvēršanai dzīvīgumā (ci).
Alķīmiskais elements – mikrokosmiskais iekšējais – tiek radīts ar ķermeņa iekšējās dzīvības elpas (nei ci) palīdzību; tā dzīvīgumu (ci) pārvērš par garu (šeņ).
Alķīmiskais elements, trīs sastāvdaļas:
– vairošanās spēks (czin);
– dzīvīgums (ci);
– gars (šeņ).”
Alķīmiskais process, norise – četras fāzes:
– kustība (sin);
– apstāja (čžu);
– kustības atjaunošana (czi);
– kustības beigas (čži).
Vairošanās spēka, dzīvīguma un gara uguns elementi (attīrīšanās nolūkā) virzās no A uz D un tad uz G, kur tas uz laiku apstājas – to sauc par pozitīvās (‘jan’) uguns celšanu – tad tas atjauno kustību no G uz J (attīrīšanas nolūkā) un virzību pabeidz A (skat. 4.zīm.). To sauc par negatīvās (iņ) uguns nolaišanu.

4zim3zim
Ambrozija, ‘saldā rasa’ (gaņ lu) – vairošanās spēka, dzīvīguma un gara sublimācija smadzenēs rada ambroziju, kas notekot mutē kļūst par šķidrumu (siekalām), kas norītas rada vēderā skaņas. Apakšējā ‘daņ tjaņ’ ambrozija rada un izaudzē nemirstīgo aizmetni, no turienes tā raida starus, kas apgaismo sirdi, lai liktu manīt nemirstīgā aizmetņa veidošanos. Notekot pa apaugļošanas kanālu (žeņ mo) uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, tā tur veido negatīvo (iņ) vairošanās enerģiju (iņ czin), kas notekot uz sēkliniekiem veido spermatozoīdus. Skat. ‘Saldā rasa’.
Apziņa (zināšana), sākotnējā (juaņ czjue) – skat. ‘Zelta eliksīrs’.
Atgriešanās aizmetnī tālākai radīšanai – iziešana no aizmetņa ir cilvēka dzimšana šajā pasaulē, bet nelokāma daosu alķīmijas prakse ļauj no jauna ieiet garīgajā aizmetnī, lai kļūtu nemirstīgs.
Attīrīšana – skat. ‘Tīrīšana un mazgāšana’.
Bezrūpība, četri posmi:
– bez domām (njaņ čžu);
– bez elpas (si čžu);
– bez pulsa (mo čžu);
– izsmelta pasaulīgā esamība (min cziņ), (bezapziņa).”
Bezrūpība:
– īsā bezrūpība (sjao din czin) ilgst tikai vienu dienu, kad skumjas un samulsums noved mācekli bezapziņas stāvoklī līdzīgi mirstošam cilvēkam, kurš kļūst nedzīvs;
– pārejas bezrūpība (čžun din czin) turpinās trīs dienas pēc kārtas;
– galvenā bezrūpība (da din czin) turpinās septiņas dienas pēc kārtas.”
Būtiskās dabas jūra (sin hai) – to sauc arī par ‘czi cjao’ jeb gara sākuma telpu aiz uzacu starpas.
Ceļš pa rumpi – skat. ‘Ceļš’.
Ceļš:
– pēdu ceļš (gun čžun) iet no pēdām uz smadzenēm;
– rumpja ceļš (gun ti) iet no smadzenēm uz rumpi, tas ir, mirstīguma aizslēgu. Skat. ‘Likuma Rata pašgriešanās’.”
Četras prasības, kādas jāizpilda, vingrinot alķīmiju (kalnā) – piederumi, nauda, palīgi un meditācijai piemērota vieta. Nepieciešamie piederumi ir apaļš ar audumu apvilkts koka priekšmets, lai sēdot uz tā noslēgtu anusu, un auduma aizbāznis nāsu aizbāšanai. Nauda pārtikas pirkšanai māceklim un viņa palīgiem vingrinājumu laikā.
Palīgi ir draugi, kā arī alķīmijas mācekļi un viņa atbalstītāji, kas vajadzības gadījumā masē māceklim mugurkaulu. Vieta ir klusa mājiņa vai klosteris netālu no pilsētas.
Četri ‘Iņ-Jan’ – iedzimtās debesis un zeme, un iegūtā sirds un vēders tiek saukti par četriem ‘Iņ-Jan’ (si ge iņ jan), tas ir, četriem pozitīvā un negatīvā pamata veidiem: nobriedis ‘Iņ’, nobriedis ‘Jan’, jauns ‘Iņ’ un jauns ‘Jan’.

Četri poli – iedzimtās (sākotnējās) debesis un zeme, un iegūtā sirds un vēders.
Četri simboli (si sjan) – sākotnējās (iedzimtās) debesis un zeme, un iegūtā sirds un vēders, kas savākti saules pinumā, lai radītu makrokosmisko alķīmisko elementu. Ar ‘debesīm un zemi, sirdi un vēderu’ ir domātas ‘Iņ’ un ‘Jan’ enerģiju nobriedušas un nenobriedušas formas.
Čžao Bi – daosu audzinātājs, dzimis 1860.g. Uzrakstījis apcerējumu ‘Sin min fa czjue min čži’ jeb ‘Būtiskās dabas un mūžīgās dzīvības pilnveidošanas noslēpumi’, kas izklāstīts šajā grāmatā.
Daba, būtiskā – cilvēka īstā daba, kas ir nemirstīga un kuras apjēga, īstenojums ir daosu alķīmijas mērķis.
Daba, īstā – iedzimtais dzīvīgums tās dobumā (ci bao) iegareno smadzeņu virsotnē.
Dao – iedzimtais garīgums-dzīvīgums jeb būtiskās dabas un mūžīgās dzīvības savienojums; gars atbilst būtiskajai dabai, bet dzīvīgums – mūžīgajai dzīvībai,
Debesis un zeme – galva un vēders.
Debesu pils (ci fu) – ‘czi cjao’, gara sākuma telpas, otrs nosaukums.
Debesu tvertne (tjan ņi sjue) – telpa ķermenī, caur kuru dzīvīgums nolaižas lejup un noplūst ārā. Tāpēc ir jāpaceļ mēle, šo telpu aizkorķētu, vienlaikus izveidojot tiltiņu pārejai lejup caur telpu ‘sjuaņ in’ (Noslēpumainā saitīte), pa apaugļošanas kanālu uz apakšējā ‘daņ tjaņ’ centru.
Debesu veselums (cjaņ i) – Dižā Tukšuma nosaukums ‘Pārmaiņu grāmatā’. Skat. ‘Cjaņ-i’.
Dižā Robeža (Tai czi) – Tai czi Riņķis, kurā savienojas īstais pozitīvais dzīvīgums (čžen jan ci) un īstā daba, lai izstarotu dzīvīguma gaismu, kas ir būtiskās dabas gaisma dārgajā katlā smadzenēs un īstās dzīvības gaisma krāsnī vēdera lejasdaļā. Skat. ‘Zelta eliksīrs’. Tai czi shēmu, kas nāk no ‘I czin’ ir skaidrojis XI gs. filosofs Čžou Duņ-i.
Dzeltenais asns – īstais vairošanās spēks. Skat. ‘Huan ja’.
Dzimumorgāns, spēja sarauties – norāda uz iedzimtā dzīvīguma (sjaņ tjaņ ci) pilnību ķermenī, kas ir ļoti laba zīme daosu alķīmijas vingrinājumu gaitā.
Dzīvība, mūžīgā – nemirstīgā cilvēka mūžīgā dzīvība – daosu alķīmijas mērķis.
Dzīvības telpa (min cjao) – apakšējais ‘daņ tjaņ’ zem nabas.
Dzīvīguma jūra – apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpa zem nabas. Skat. ‘Daņ tjaņ’.
Dzīvīgums (ci) – dzīvības pamats, ko iegūst, attīrot vairošanas spēku (czin); tas simbolizē mūžīgo dzīvību.
Dzīvīgums, dabas un dzīvības – dabas dzīvīgums ir negatīvs (Iņ), dzīvības dzīvīgums ir pozitīvs (Jan), to savienojums rada īsto nemirstības sēklu, kas ar laiku kļūst par nemirstīgo aizmetni. Dabas dzīvīguma gaisma līdzinās mēness gaismai, bet dzīvības dzīvīguma gaisma – zeltainam mirdzumam.
Dzīvīgums, iedzimtais īstais – īstais dzīvīgums, kas pastāv gara sākumtelpā aiz uzacu starpas, un kas izpaužas kā gaismas aplis, kuru Konfūcijs nosaucis par ‘labvēlīgo pilnīgumu’ (žeņ) – cilvēcīgums. ‘Pārmaiņu grāmata’ to sauc par ‘neierobežotību’ (u czi), Buda par ‘sākotnējo viedību’, bet daosi par ‘nemirstības eliksīru’ jeb ‘gara gaismu’.
Dzīvīgums, pozitīvais un negatīvais (‘Jan ci’, ‘Iņ ci’):
– pozitīvais dzīvīgums ir vīrišķais (Jan) dzīvīgums, kas ceļas augšup;
– negatīvais dzīvīgums ir sievišķais (Iņ) dzīvīgums, kas laižas lejup. Tos simbolizē tīģeris un pūķis. Skat. ‘Pūķis un Tīģeris’.”
Dzīvsudrabs – daosu tehnisks termins, kas apzīmē garu.
Elementi, pieci:
– metāls (cziņ);
– koks (mu);
– ūdens (šui);
– uguns (ho);
– zeme (tu).
Piecu elementu savienojums rada Nemirstības eliksīru.
Eliksīra lauks (daņ tjaņ) – apakšējais ‘daņ tjaņ’ zem nabas.
Elpa, dzīvības – piecas dzīvības elpas nāk no dzīvīguma apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā, no kurienes tās sadalās uz pieciem iekšējiem orgāniem:
– uz plaušām kā elementa ‘metāls’ dzīvības elpa;
– uz sirdi kā elementa ‘uguns’ dzīvības elpa;
– uz aknām kā elementa ‘koks’ dzīvības elpa;
– uz vēderu kā elementa ‘zeme’ dzīvības elpa;
– uz vēdera lejasdaļu kā elementa ‘ūdens’ dzīvības elpa.
To savienojums vienotā dzīvīgumā noved pie zeltainas krāsas parādīšanās. Kad piecas dzīvības elpas (sirdī, liesā, plaušās, aknās un nierēs) saiet kopā galvā, tad parādās zeltainā gaisma, un tā savienojas ar dzīvīguma balto gaismu, kas rodas no vairošanās spēka, dzīvīguma un gara sajaukšanās. Tā ir īsto pozitīvā un negatīvā pamata savienošanās, no kā rodas nemirstīgais aizmetnis, lai iegūtu veidolu.”
Elpa, dzīvības – uztur sirds, kuņģa, aknu, plaušu un vēdera lejasdaļas darbību, un bez kuras ķermenis iet bojā. Kad savienojas baltā un zeltainā gaisma, šo piecu dzīvības elpu savākšanās galvā rada makrokosmisko alķīmisko elementu, kas ir jāsavāc, lai veiktu galīgo iziešanu uz āru – lai māceklis varētu pāriet no parastā stāvokļa uz sakrālo, svēto un, pametis bezrūpīgo mieru, parādīties makrokosmā – pārvērsto ķermeņu bezgalīgajā daudzumā.
Elpošana, aizmetņa (tai si) – aizmetņa elpošana dzemdē caur vadības un apaugļošanas kanāliem mikrokosmiskajā riņķī, kas pārtrūkst, pārgriežot nabas saiti dzemdībās un sākoties elpošanai caur nāsīm. Tas ir īpašs daosu elpošanas vingrinājumu veids, kas atdarina ‘aizmetņa elpošanu’ mātes dzemdē.
Elpošana, četrdaļīgā – pilna četrdaļīgā elpošana sastāv no ieelpām un izelpām, atbilstoši paceļot un nolaižot iekšējo uguni pa mikrokosmisko riņķi, kas pievienojas nemirstīgajai elpošanai.
Elpošana, nemirstīgā – paceļas no pēdām uz smadzenēm un nolaižas pa ķermeni no smadzenēm līdz mirstīguma aizslēgam. To sauc arī par ‘pašgriezošos Likuma Ratu’, tas ir, makrokosmisko riņķi, pa kuru ceļas un nolaižas dzīvības elpa, kas vērsta uz dziļas aizmetņa elpošanas atjaunošanu un likvidē visus iegūtos apstākļus, tā ka iedzimtais dzīvīgums iegūst iespēju pārvērsties par spožu pērli, kas apgaismo smadzenes, kurās atrodas ambrozija, kas apakšējā ‘daņ tjaņ’ rada un izaudzē nemirstīgo aizmetni, no kura tā apgaismo sirdi, liekot manīt nemirstīgā aizmetņa veidošanos, kad elpa šķiet gandrīz pamirusi, bet pulss gandrīz apstājies pilnīgā klusumā un mierā. Skat. ‘Likuma Rata pašgriešanās’.
Elpošana, nenoturīga (deviņi veidi):
– dusmas elpu paceļ;
– bailes elpu nolaiž;
– prieks elpu palēnina;
– bēdas elpu padzen;
– šausmas elpu izsit no ritma;
– domīgums elpu sasaista;
– smags darbs elpu nokausē;
– aukstums elpu savāc;
– karstums elpu izkliedē.”
Enerģijas kanāli ‘u czin ba mo’ (mūsdienās ‘mo’ lasa kā ‘mai’) – astoņi galvenie enerģijas kanāli.
Enerģijas kanāli: apaugļošanas jeb darbības kanāls (priekšvidus) ‘žeņ mo’ – paceļas no peņa pamatnes un iet gar vēderu, caur nabu, epigastrisko bedrīti, krūtīm, kaklu un augšup līdz smadzenēm. Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: caurejošais kanāls (čun mo) – paceļas no peņa pamatnes, iet starp ‘du mo’ un ‘žeņ mo’ kanāliem un beidzas sirdī. Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: jostas kanāls (dai mo) – uz abām pusēm no nabas, veidojot jostu, aptver vēderu. Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: negatīvie kāju kanāli (iņ cjao) – paceļas no pēdu vidiem un pagriežas gar potīšu iekšmalām, tad sasniedz peņa pamatni, kur savienojas ar citiem kanāliem.
Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: negatīvie kanāli rokās (iņ ju) – iet pa abu roku iekšpusēm, saista abu roku iekšpuses ar krūtīm. Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: pozitīvie kāju kanāli (jan cjao) – paceļas no pēdu vidiem un pagriežas gar potīšu ārmalām, tad sasniedz peņa pamatni, kur savienojas ar citiem kanāliem.
Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: pozitīvie kanāli rokās (jan ju) – iet pa abu roku ārpusēm, saista abus plecus ar plaukstu vidiem, izejot caur vidējiem pirkstiem. Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Enerģijas kanāli: vadības kanāls (mugurvidus) ‘du mo’ – paceļas no peņa pamatnes un iet augšup caur astes kaulu pa mugurkaulu uz smadzenēm. Viens no astoņiem galvenajiem enerģijas kanāliem.
Ēšana un miegs – kad nobriest nemirstīgais aizmetnis, māceklim nenāk miegs, bet kad iedzimtais dzīvīgums ir pilnīgs, māceklim negribas ēst.
Flauta bez caurumiem (kas spēlē pretēji) – elpošanas mehānisms, kas:
– aizveras (ho) tā, ka ārējais gaiss ieelpā sasniedz vēdera apakšu, lai izstumtu dzīvības spēku augšup pa vadības kanālu uz smadzenēm;
– atveras (pi) tā, lai šo gaisu izpūstu no vēdera lejasdaļas, kādēļ dzīvības spēks, tagad brīvs no spiediena, atgriežas no smadzenēm uz vēdera lejasdaļu.
Gaisma, baltā un zeltainā (‘huei guan’ un ‘šaņ guan’) – kad attīrīsies un pilnīgi attīstīsies vairošanās spēks (czin), tas pacelsies uz smadzenēm, lai savienotos ar būtisko dabu, nosakot baltās dzīvīguma (ci) gaismas parādīšanos, kas līdzinās mēness gaismai; bet kad dzīvīgums ir pilns un laižas lejup uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, lai savienotos ar mūžīgo dzīvību, tad parādās nemirstīgā aizmetņa zeltainā gaisma.
Šo divu gaismu savienošanās rada nemirstīgo aizmetni, kas pēc tam atgriežas gara sākotnējā telpā smadzenēs, lai veiktu beidzamo izeju ārā.
Gaisma, zeltainā – uzrāda mirdzošo vairošanās spēka (czin), dzīvīguma (ci) un gara (šeņ) pilnību.
Gaismas aplis – garīgā dzīvīguma veidots apaļš spīdums, kas nāk no vidējā ‘daņ tjaņ’ jeb saules pinuma pēc tam, kad gars (šeņ) un dzīvīgums (ci) atgriežas apakšējā ‘daņ tjaņ’ zem nabas; tas ir cilvēka īstās dabas izpausme.
Gara iesaldēšana – tā ir alķīmiska norise, kas nodrošina klusuma apstākļus, kurā māceklis kļūst bezapzinīgs, viņa elpošana gandrīz apstājas un pulss šķiet neesošs. Tas tiek darīts, lai savāktu iedzimto īsto dzīvīgumu gara sākuma telpā smadzeņu vidū un tad novestu to uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, lai tur noturētu nemirstīgās elpošanas vingrinājumiem. Skat. ‘Likuma Rata pašgriešanās’.
Gara sākotnējā telpa (‘Juaņ žeņ ši’ jeb ‘Czi cjao’), dzimtā telpa – punkts aiz uzacu starpas, kur parādās gaisma, kad māceklis apgūst savākšanos šajā telpā.
Garīgums, bezmiesiskais (čun lin) – neliels kanāls, kas savieno gara sākuma telpas labo pusi ar ‘debesu ieleju’ (tjaņ gu) virs tās un, caurejot sirdi krūtīs, ar labās pēdas centru (‘jun guaņ’ – mirdzošā atspere)
Gars:
– negatīvais (iņ šeņ) – redzams māceklim ar aizvērtām acīm, to rada pirmās piecas no sešām pārdabiskajām spējām, un tas ir negatīvā garīgā elpa, kura var redzēt citus, bet kuriem tā paliek neredzama, nevar ar tiem runāt un nevar paņemt priekšmetus un tāpēc galu galā ir mirstīga;
– pozitīvo (jan šeņ) – rada pieci garīgo acu veidi un sešas pārdabiskās spējas, tas ir redzams citiem, var ar tiem runāt, var paņemt priekšmetus un tam ir tās pat iezīmes kā mācekļa ķermeniskajam apvalkam. Veidolu tas ieņem, kad savācas vienuviet vai kļūst par tīru dzīvīgumu, kad izkliedējas, lai aizpildītu Dižo Tukšumu, kas tādā gadījumā kļūst par tā bezgalīgo ķermeni. Skat. ‘Spējas, sešas pārpasaulīgās:’.”
Gars (šeņ) – dievišķais cilvēkā jeb cilvēka nemirstīgā daba, kas tiek radīta, attīrot dzīvīgumu. Gars ved uz būtiskās dabas apjēgu, bet dzīvīgums (ci) ved uz mūžīgo dzīvību, kas ir daosu alķīmijas mērķis.
Gars-dzīvīgums – kad gars un dzīvīgums ir atgriezušies apakšējā ‘daņ tjaņ u’, to savienojums, ko sauc par garu-dzīvīgumu, rada gara gaismu, kas nāk no vidējā ‘daņ tjaņ’ jeb saules pinuma.
Iedzimtais un iegūtais (‘sjaņ tjaņ’ un ‘hou tjaņ’)– burtiski ‘pirmsdebesu’ (sjaņ tjaņ) un ‘pēcdebesu’ (hou tjaņ). Angļu tulkojumā ‘pirmsdzimšanas’ un ‘pēcdzimšanas’. Kosmoloģiski ‘iedzimtais’ ir Dao un tā aspekti, emanācijas, tas kas radīšanas norisē ir bijis pirms redzamajām debesīm un visas tveramās pasaules, kas atkritusi no vienības ar Dao (pametusi tā dzemdi) un tāpēc lemta būt mirstīgai. ‘Pirmsdebesu’ jeb ‘iedzimtais’ ir īstās pasaules kārtības un veseluma Visums, ‘pēcdebesu’ – sadalītības un nāves pasaule.
Iekšējā alķīmijā par ‘iedzimto’ (pirmsdebesu) parasti sauc sākotnējo, būtisko dabu (sin) un tos dzīvīguma (min) aspektus, ko aizmetnis iegūst apaugļošanas brīdī. Enerģija, ko smeļas pēc dzimšanas, kad jaundzimušais sācis elpot, attiecas jau uz ‘iegūto’. (Līdz nabas saites pārgriešanai jaundzimušā būtiskā daba un mūžīgā dzīvība ir nešķiramas, šo stāvokli sauc par ‘iedzimto’). Iekšējās alķīmijas ideāls ir atgriešanās pie iedzimtā, īstā, mūžīgā, pie būtiskās dabas, kas ir Dao, un visa otršķirīgā, iegūtā noraidījums.”
Ieeja telpā telpas iekšienē – ieeja apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpā vēdera lejasdaļā (ūdens mājoklī). Skat. ‘Paņēmiens, glabāšana aukstumā’.
Iekšējā saplūsme (nei cjao gou) – ar pozitīvā un negatīvā pamata saplūsmi (Jan-Iņ) tiek domāta mikrokosmiskā iekšējā alķīmiskā elementa radīšana, griežot acis no kreisās uz labo, vienlaikus iekšējai ugunij galvenajos mikrokosmiskā riņķa punktos D un J izejot sublimācijas (garīgošanas) fāzes ar nolūku dzīvīgumu pārvērst par garu, kura pilnīga attīstība noved pie spožas gaismas, ko sauc par noslēpumaino aizslēgu (sjuaņ guaņ), un kas parādās gara sākumpunktā aiz uzacu starpas, rašanās.
Kaislības, septiņas, kas kaitē dzīvīgumam:
– spēcīga sajūsma kaitē sirdij;
– spēcīgas dusmas kaitē aknām;
– bēdas kaitē plaušām;
– bailes kaitē žultspūslim;
– mīlestība kaitē garam;
– naids kaitē raksturam;
– spēcīga vēlme kaitē kuņģim.
Katls – telpa, kurā alķīmiska norise pārvērš vairošanās spēku (czin) par dzīvīgumu (ci) un dzīvīgumu par garu (šeņ). Katls maina vietu, paceļoties no apakšējā ‘daņ tjaņ’ zem nabas uz vidējo ‘daņ tjaņ’ saules pinumā, lai pārvērstu vairošanās spēku (czin) par dzīvīgumu (ci), un pēc tam uz augšējo ‘daņ tjaņ’ smadzenēs, ko sauc par vērtīgo, dārgo katlu, lai pārvērstu dzīvīgumu par garu (šeņ).
Krāsns (lu) – telpa, kurā ar vadītu elpošanu tiek iedegta iekšējā uguns (nei ho), lai vairošanās spēku (czin) ievestu mikrokosmiskajā riņķī un pārvērstu par dzīvīgumu (ci). ‘Daņ tjaņ’ telpā krāsns paliek visas alķīmiskās norises laikā.
Ķermenis, būtiskais (fa šeņ) – burtiski ‘likuma ķermenis’. Nemirstīgā garīgais ķermenis. Šis termins patapināts no budisma (dharmakaja).
Lao-czi – dzimis 604.g.pr.m.ē. (tradicionālais datējums). Ticis saukts par Li Er, kā arī par Li Bo Jan jeb Lao Daņ (iesauka). Dzimis Ču caristes (tagad Hubei province) Ku apriņķī. Ilgi bijis Čžou dinastijas arhivārs, bet, redzēdams, ka dinastija iet uz norietu, pametis valsti, ļaudamies nezināmam liktenim. Uz robežsardzes ierēdņa prasību uzrakstījis savas domas grāmatā ‘Dao de czin’. Saskaņā ar izplatītu leģendu viņš bijis vecs jau dzimstot un tāpēc iesaukts par Lao czi, kas nozīmē ‘vecais dēls’. Lao-Czi nolēmis atjaunot senu tradīciju, kas pastāvējusi jau imperatora Huan-di (2698-2597.gg.pr.m.ē.; Dzeltenais Imperators – mītisks sens imperators, kura vārds tiek saistīts ar maģijas un alķīmijas nodarbēm, ķīniešu civilizācijas dibinātājs (tulkotāja piez.)) laikos; tā kā Huandi ir bijis daosisma dibinātājs, ko vēlāk atjaunojis Lao-czi, tad daosismu sauc par Huan-Lao mācību.
Lietu milzuma atgriešana pie viena veseluma – lai pilnībā attīstītu nemirstīgo aizmetni, māceklim ir jāsavācas uz garu, aizmirstot par aizmetni, kas atrodas viņa garā. To sauc par ‘lietu milzuma atgriešanu pie viena veseluma’.
Likuma Rata pašgriešanās – patvaļīga nemirstīgā elpošana, ko izraisa iegūtās dzīvības elpas pacelšanās no pēdām tālākam kāpumam pa vadības kanālu līdz smadzenēm un pēc tam nolaišanās pa apaugļošanas kanālu no smadzenēm pa rumpja priekšpusi uz mirstīguma aizslēgu, kas, ja turpinās kādu laiku, noved pie īstā dzīvīguma trīsām apakšējā ‘daņ tjaņ’ zem nabas, kuru ietekmē arī īstais dzīvīgums tāpat sāks celties pa vadības kanālu un nolaisties pa apaugļošanas kanālu. Šīs iegūtās elpošanas pacelšanās un nolaišanās, ko pavada iedzimtā īstā dzīvīguma (sjaņ tjaņ čžen ci) pacelšanās un nolaišanās, noved pie patvaļīgas nemirstīgās elpošanas, ko sauc par Likuma Rata pašgriešanos. Skat. ‘Elpošana, nemirstīgā’.
Likuma Rats (fa luņ) – riņķa kustība pa mikrokosmisko orbītu, ko pavada ieelpas un izelpas.
Mājoklis:
– uguns mājoklis, ‘Li’, sirds;
– ūdens mājoklis, ‘Kaņ’, apakšējā ‘daņ tjaņ’.
Meditācija, dzēšošā – jeb iznīcinošā meditācija, tas ir, meditācija, kas no apziņas iztīra visas apkārtējās pasaules pēdas.
Mēness – labā acs, kas pārstāv negatīvo spēku ‘Iņ’. Simbolizē arī apakšējo ‘daņ tjaņ’.
Mikrokosmiskā riņķa sešas fāzes (ļu hou) – pacelšanās pa vadības kanālu no mirstīguma slēdža A līdz D un G galvas virsā (skat.4.zīm.). Tie ir pirmais, otrais un trešais stāvoklis pacelšanās gaitā, bet nolaišanās pa apaugļošanas kanālu no G uz J un A ir pirmais, otrais un trešais stāvoklis nolaišanās gaitā.
Mikrokosmiskais riņķis (sjao čžou tjaņ) – sākas mugurkaula pamatnē, ko sauc par pirmo aizslēgu (vei lu), paceļas pa mugurkaulu līdz otram aizslēgam starp nierēm (czja czi) un tad līdz pakausim, ko sauc par trešo aizslēgu (ju čeņ), sasniedz smadzenes, bet pēc tam nolaižas lejup pa seju, krūtīm un vēderu, atgriežoties sākumpunktā un tā pabeidzot ciklu.
Mikrokosmiskais riņķis, divas fāzes (cziņ jan gui iņ) – pozitīvās uguns (cziņ jan ho) pacelšanās pa vadības kanālu un negatīvās uguns (gui iņ ho) nolaišanās pa apaugļošanas kanālu.
Mikrokosmiskais riņķis, galvenie punkti:
1. ‘ziemeļi’ (czi) pie pamata;
2. ‘dienvidi’ (u) galvas virsa, telpa starp tiem;
3. ‘austrumi’ (mao) – mugura;
4. ‘rietumi’ (to) – ķermeņa priekšpuse.
Mikrokosmiskais riņķis, uguns pacelšanās un nolaišanās – ieelpā sirdij, garam un domai kopā jāpaceļas pa vadības kanālu no galvenā punkta A peņa pamatnē līdz galvenajam punktam G galvas virsā, bet izelpā sirdij, garam un domai kopā jānolaižas pa apaugļošanas kanālu no galvenā punkta G galvas virsā uz A. (skat. 4.zīm.).
Pacelšanās ir pozitīva (jan), bet nolaišanās negatīva (iņ).
Naba – līdz nabas saites pārgriešanai bērna būtiskā daba un mūžīgā dzīvība ir neatdalāmas. Šo stāvokli sauc par iedzimto stāvokli (sjaņ tjaņ). Piedzimstot ķermenis kļūst mirstīgs dēļ atdalīto dabas un dzīvības pastāvēšanas iegūtajiem apstākļiem.
Negatīvais, aptverošais, pozitīvais – Skat. ‘Pozitīvais, aptverošais, negatīvais un otrādi’.
Nemirstības eliksīrs – saukts arī par Zelta eliksīru, tiek radīts, savienojot vairošanās spēku, dzīvīgumu un garu.
Nemirstīgie:
– ar zemi saistītie nemirstīgie (sjaņ žeņ);
– debesu nemirstīgie (czin sjaņ).
Nervu sistēmas avots (bai huei) – burtiski, ‘punkts, kurā satiekas simti’ (VG20), galvas virsā avotiņa tuvumā.
Nomods virs miruša ķermeņa – stāvoklis, kurā garam, kad māceklis ir ieraudzījis krītošu sniegu un dejojošus ziedus, neizdodas izkļūt no aizmetņa. Tas notiek mācekļa vainas dēļ, kurš ir tā pārņemts ar sajūsmu par skaidrā miera stāvokli, ka aizmirst, ka jāpamet aizmetnis.
Noplūde netīša – ‘Vei sjaņ’ – bīstamība.
Pamats:
– vīrišķais (cjaņ) jeb pozitīvais pamats;
– sievišķais (kuņ) jeb negatīvais pamats.
Pamatu ielikšana (čžu czi) – kad gars klīst telpā, meklējot sajūtas, dzīvīgums izkliedējas un vairošanās spēks pasliktinās. Tāpēc ir nepieciešams sublimēt (garīgot) trīs vērtīgos elementus, tas ir:
– vairošanās spēku (czin);
– dzīvības elpu (ci)’
– garu (šeņ),
lai atjaunotu to sākotnējo spēku, un pamati būs ielikti, kad šie trīs elementi apvienosies, lai veidotu nemirstīgo sēklu. Šie pamati pārceļ mācekli no mirstīguma un nemirstīgumu, nomierina viņa prātu desmit (Mēness) mēnešu laikā, ļauj atteikties no miega deviņos vai desmit mēnešos, atbrīvoties no vajadzības pēc pārtikas un dzeršanas desmit mēnešos, nejust ne aukstumu ziemā, ne karstumu vasarā un sasniegt gara nesatricināmību, kas noved pie pastāvīga klusuma un skaidrības. Šī pamata ielikšana padarīs dzīvi tikpat garu kā debesu un zemes pastāvēšana un novedīs pie nemirstīgajiem piemītošu pārdabisku spēju iegūšanas.”
Paņēmieni ‘si’, ‘ši’, ‘co’ un ‘bi’ – nolūkā savākt makroskopisko alķīmisko elementu un pacelt to pa vadības kanālu:
– tiek aizvērts (bi) anālais atvērums ar koka ripiņu;
– tiek piespiesta (ši) mēle pie aukslējām un pirksts pie mirstīguma aizslēga;
– tiek iesūkts (si) gaiss caur nāsīm;
– tiek saspiests (co) mugurkauls virs astes kaula, lai atbrīvotu kaulu smadzenes mugurkaula pamatnē.”
Paņēmieni:
– pozitīvais ‘Jan’, kas aptver negatīvo ‘Iņ’ – meditācijas poza, kad kreisā kāja guļ ārpus labās, tai cieši blakām;
– negatīvais ‘Iņ’, kas aptver pozitīvo ‘Jan’ – žests, kad kreisās rokas īkšķis pieskaras vidējam pirkstam, bet labā roka palikta zem tās (ar plaukstu augšup), ar īkšķi, saliektu virs kreisās plaukstas.
Tas ir vajadzīgs, lai veidotu astoņu enerģētisko kanālu ķēdi, kā arī savienotu četrus locekļus četru aizslēgu noslēgšanai un tādējādi iegūtu iespēju turēties vidū.”
Paņēmiens – mudināt domu izrauties Dižajā Tukšumā – atvērt Debesu aizslēgu galvas virsa, lai izrautos Dižajā Tukšumā, citādi māceklim neizdosies tikt ārā no nemirstīgā aizmetņa.
Paņēmiens, ‘Bi guaņ’, ‘kai guaņ’ – noslēpumainā aizslēga aizvēršana un atvēršana, griežot acis 36 reizes, lai sekotu dzīvīguma, kas paceļas no galvenā punkta A uz D, G, J un 24 reizes, lai atbilstu tā nolaišanai no G uz D, A un J – sublimācijas četrām fāzēm.
Paņēmiens, glabāšana aukstumā – pozitīvā gara (Jan šeņ), kas rodas smadzenēs, gaismas novadīšana vēdera lejasdaļā, vienvirzīti savācoties uz tur esošo dzīvīgumu (ci) līdz brīdim, kad dzīvīgums sāk trīsēt. Tad māceklim ir jāiztēlojas kā šis dzīvīgums ceļas un nolaižas pa caurejošo kanālu (čun mo) starp sirdi un vēdera lejasdaļu, kamēr tas pēkšņi ieslīd apakšējā ‘daņ tjaņ’. To sauc par ‘ieiet telpā, kas atrodas telpas iekšienē’ un īstenībā ir ‘atkārtota ieiešana aizmetnī tālākai radīšanai’. Vienotajam dzīvīgumam ir divas daļas: Pozitīvais ‘Jan’ un negatīvā ‘Iņ’, ko simbolizē saule un mēness.
Paņēmiens, ķermeņa saritināšana par pieciem pūķiem – cilvēka galvas ‘novietošana’, tas ir, tās nolikšana ērtā stāvoklī, ķermeņa saritināšana līdzīgi gulošam pūķim vai sunim, vienas rokas saliekšana par spilvenu un otras izstiepšana tā, lai delnu noliktu uz vēdera, vienas kājas iztaisnošana un otras saliekšana. Kad sirds grimst miegā, abu acu redzokļi ir jāsatuvina kopā, vienvērsti savācoties uz Dižo Tukšumu, lai pilnīga klusuma apstākļos dzīvības pamats patvaļīgi atgriežas savā avotā (zem nabas); elpošanai jāturpinās kā parasti, pašai regulējoties, tad dzīvības elpa sakārtojas. Šis miega veids padzen visus sapņus un aizkavē vairošanās spēka (czin) noplūdi.
Paņēmiens, pērtiķa sirds un saprāta skrejošais zirgs – kad cilvēks ieelpo un izelpo, viņa savākšanās liek vairošanās spēkam (czin) celties un nolaisties pa mikrokosmisko riņķi, tādējādi leēnām griežot Likuma Ratu. Ir jāskaita no viens līdz desmit un pēc tam no desmit līdz simts (elpām), lai prāts sekotu skaitam, tas neļaus prātam klimst apkārt, prāts un skaitīšana ies vienskanīgi. Tā ir ‘pērtiķa sirds ieslēgšana un prāta skrejošā zirga piesiešana’.
Paņēmiens, sirds vēdera lejasdaļā – sirds ir uguns (kaisles) tvertne, bet vēdera lejasdaļa ir ūdens (dzimumapmierinajuma) tvertne. Uguns no augšas jānolaiž ūdenī, un ūdens no apakšas jāsasilda ar uguni, lai kļūtu par plūsmu un paceltos, lai iznākumā tiktu sasniegts noturīgs līdzsvars un saskaņa starp uguni un ūdeni. Vēdera lejasdaļu un sirdi simbolizē attiecīgi pūķis (sievišķais jeb negatīvais dzīvīgums ‘Iņ ci’) un tīģeris (vīrišķais jeb pozitīvais garīgums ‘Jan ci’).
Paņēmiens, triju rīku virzība augšup – palīdz makrokosmiskajam elementam pacelties vispirms lēnām kā vezumu kalnā velkošam āzim pa astes kaulu, pirmo aizslēgu mugurkaula pamatnē. Pēc tam kā ātri vezumu kalnā velkošam briedim caursist otro aizslēgu starp nierēm. Un beidzot kā vezumu kalnā velkošam vērsim pārvarēt trešo aizslēgu pakausī.
Pārmērības (desmit) kas kaitē dzīvīgumam:
– pārmērīga staigāšana kaitē nerviem;
– pārmērīga stāvēšana kaitē kauliem;
– pārmērīga sēdēšana kaitē asinīm;
– pārmērīgs miegs kaitē asinsritei;
– pārmērīgs prieks kaitē vairošanās spēkam;
– pārmērīga priekšmetu apskate kaitē garam;
– pārmērīgas sarunas kaitē elpošanai;
– pārmērīga prātošana kaitē kuņģim;
– pārmērīga ēšana kaitē sirdij;
– dzimumpārmērības kaitē dzīvībai.
Pērle, noslēpumainā (sjuaņ čžu) – īstais vairošanās spēks (čžen czin). Skat. ‘Sjuaņ čžu’.
Pils (istaba, sēta), dzeltenā (Huan tin) – vidējais ‘daņ tjaņ’ saules pinumā.
Plēšas, gaisa (to jue) – ventilācijas mehānisms ķermenī, ko enerģētiskās uguns iedegšanai vēdera lejasdaļā izraisa ieelpas un izelpas, līdzīgs gaisa plēšām, kādas mēdz lietot parastās uguns uzpūšanai.
Pūķa dūkšana – liecina par dzīvīguma (ci) un vairošanās spēka (czin) pilnīgumu. Kad dzīvīgums piepilda nervu un enerģētiskās sistēmas, tas rada neskaidras skaņas.
Pūķa telpa – apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpa (skat. ‘Daņ tjaņ’).
Pūķis un Svētelis – ilga mūža simboli.
Pūķis un Tīģeris – Pūķis simbolizē negatīvo dzīvīgumu (iņ ci), bet Tīģeris pozitīvo (jan ci). To starojums izraisa sākotnējā gara izpaušanos spožas gaismas veidā. Skat. arī ‘Dzīvīgums – pozitīvais un negatīvais’.
Pūķis; pieci pūķi, kas tur vienu svēto (u lun beņ meņ) – pieci ir elementa ‘zeme’, kas simbolizē pareizu domu, skaitlis. Pūķis simbolizē garu, tas ir, mācekli, kurš savā tieksmē uz nemirstību ir gatavs upurēt savu ķermeni caur svētā mērķa uzturēšanu, tas ir, tiecoties uzsūkt augšupejošo ‘pērli’ jeb makrokosmisko alķīmisko elementu, lai veiktu izšķirošo izrāvienu.
Radīšanas mehānisms – pamatlikums, pēc kāda notiek radīšanas norise, kas mirstīgumu pārvērš nemirstīgumā, tas ir, vairošanās spēku, dzīvīgumu un garu savieno vienā, kā iznākumā mācekļa priekšā parādās gaismas aplis.
Rats, ūdens (ho če) – ūdens rats, riņķveida kustība pa mikrokosmisko orbītu.
Saimes, trīs (saņ czja) – ķermenis, sirds un doma.
Saldā rasa (gaņ lu) – tīras siekalas. Skat. ‘Ambrozija’.
Saprāta zirgi, skrējiens – skat. ‘Pērtiķa sirds un Saprāta skrienošais zirgs’.
Sastāvdaļas, četras – ķermenis, elpa, saprātīgā un dzīvnieciskā dvēsele, ko simbolizē ūdens, uguns, koka un metāla elementi.
Saule – kreisā acs, kas pārstāv pozitīvo ‘Jan’; saule simbolizē arī sirdi.
Saule un mēness – acis.
Saules pinums – vidējais ‘daņ tjaņ’, saukts arī par ‘czjan gun’ un ‘huan tin’ (‘ķiršsarkanā pils’ un ‘dzeltenā telpa’)
Saules un mēness savienošana – abu acu redzokļi savirzīti viens uz otru, savērsti tā, ka savienojas sirds (uguns) un vēdera lejasdaļa (ūdens), lai radītu iedzimto dzīvīgumu (sjaņ tjaņ ci).
Sēkla, iedzimtā īstā (sjaņ tjaņ čžen čžun) – gara un dzīvīguma savienojums vienotā dārgumā.
Sēkla, īstā – skat. ‘Aizmetnis, nemirstīgais’.
Sēkla, nemirstīgā – pozitīvā vairošanās spēka (jan czin), kura pilnīgums atpazīstams kā balta dzīvīguma krāsa, kamēr nemirstīgās sēklas pilnīgums atpazīstams kā zeltaina krāsa, kas vairošanās spēkā atsedz negatīvo dzīvīgumu (iņ ci), kristalizējums. Lejupvērstu acu gaisma ir pozitīva, un kad sastopas pozitīvā (jan) un negatīvā (iņ) gaisma, tad sāk izplatīties dārgā, vērtīgā gaisma (bao guan). Skat. ‘Aizmetnis, nemirstīgais’.
Nemirstīgās sēklas veidošanās septiņas pazīmes ir:
1. Acīs rādās zeltaina krāsa;
2. Pakausis trīs, un šīs vibrācijas skaņu var dzirdēt;
3. Labajā ausī ir dzirdama pūķa dūkšana;
4. Kreisajā ausī ir dzirdama tīģera rūkšana;
5. Apakšējā ‘daņ tjaņ’ kvēlo uguns;
6. Ievelkas dzimumorgāns;
7. Ķermenī paceļas burbulīši; degunu drebina spazmas.”
Sirds – uguns mājoklis un būtiskās dabas orgāns (siņ geņ).
Sniegs un ziedi – kad pilnīgi attīstījies nemirstīgais aizmetnis, māceklis redz haotiski birstošus ‘sniega ziedus’.
Spējas, sešas pārpasaulīgās:
1. spēja apturēt vairošanās un dzīvības spēka noplūdi;
2. dievišķā redze;
3. dievišķā dzirde;
4. iepriekšējo dzīvju zināšana;
5. svešu domu zināšana;
6. dievisķais spogulis.”
Sublimācija – {cilvēka zemāko, instinktīvo (gk. seksuālo) tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā.}
Sūkšana – barības izvilkšana no ķermeņa.
Svins – daosu termins, kas nozīmē dzīvīgumu jeb dzīvīguma pamatu (ci).
Telpa, dzīvīguma – apakšējais ‘daņ tjaņ’ zem nabas, saukts arī par dzīvīguma jūru (ci hai) un Dzīvības aizslēgu (min meņ).
Telpa, īstā dzīvīguma (čžen ci sjue) – apakšējais ‘daņ tjaņ’ zem nabas, kur izpaužas īstais dzīvīgums, Skat. ‘Čžeņ ci sjue’.
Telpa, Pūķa un Tīģera – negatīvā un pozitīvā telpa kreisās un labās plaukstas vidū.
Tīģera rēkšana – pilnīgi attīstīta aktīvā dzīvīguma skaņa. Dzirdama vibrācija galvas aizmugurē; uzrāda uguns spēku vairošanās spēkā, dzīvīgumā un garā. Tā atšķiras no mānīgās uguns, kas rada dūkšanu ausīs.
Tīģeris – skat. ‘Pūķis un Tīģeris’.
Tīrīšana un mazgāšana (mu jui) – tīrīšana pozitīvajā (jan) augšupceļā un mazgāšana negatīvajā (iņ) lejupceļā riņķojuma pa mikrokosmisko riņķi gaitā, jo pozitīvais īstenībā jau ir tīrs un tam vajag vien nelielu pietīrīšanu, kamēr negatīvais (Iņ) ir piesārņots, bojāts un prasa īstu tīrīšanu, lai to varētu pārvērst pozitīvajā (Jan).
Trīs dārgumi (saņ bao) – jeb trīs pirmsākumi (saņ juaņ):
– vairošanās spēks;
– dzīvīgums;
– gars.
(czin, ci, šeņ). Skat. arī ‘Trīs pamatelementi’.
Trīs pamatelementi:
– vairošanās spēks (czin);
– dzīvīgums (ci);
– gars (šeņ).
Skat. arī ‘Trīs dārgumi’.”
Trīskāršā nepārtrauktā pacelšanās (saņ czjaņ fa) – pirms māceklis sāk redzēt sev priekšā ‘krītošo sniegu un dejojošos ziedus’, vairošanās spēks, dzīvīgums un gars, savienoti spožā mēness gaismā, paceļas no apakšēja uz vidējo un pēc tam uz augšējo ‘daņ tjaņ’.
Tukšuma pils (sjui ši) – sirds, kas brīva no jūtām un kaislībām.
Tukšums:
– relatīvais un dobais nespīd;
– absolūtais, ne dobais ir garīgā gaisma, kas iezīmē garu un dzīvīgumu, kas parādās saules pinumā no apakšējā ‘daņ tjaņ’. ”
Uguns degšana apakšējā ‘daņ tjaņ’ – liecina par vairošanās spēka un dzīvīguma, no kā tā rodas, pilnīgumu.
Uguns iegremdēšana ūdenī – savākšanās uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, lai sirdī esošo elementu ‘uguns’ ievirzītu apakšējā ‘daņ tjaņ’, ar nolūku uzsildīt tur elementu ‘ūdens’, tā panākot sirds atbrīvošanu no kaisles un ūdens noturēšanu vēdera lejasdaļā, neļaujot tam tecēt lejup un tādējādi sasniedzot noturīgu līdzsvaru starp uguni un ūdeni. Skat. ‘Šui ho czi czi’.
Uguns, ātrā un lēnā:
– ātro uguni rada ieelpas un izelpas, lai dzīvības spēku ievadītu riņķī attīrīšanai;
– lēnā uguns tiek radīta ar meditatīvu paņēmienu – ar aizvērtām acīm sagatavojot prātu, kas, lai gan tukšs, turpina darboties, lai gan spīd, nepaliek nekustīgs, lai gan neaizmirst, neatceras.
Ātrā uguns pārslēdz, lēnā uguns nomierina. Kad skolotāji tās lieto, viņi netīrumus ķermenī pārvērš asarās, kas iztek pa acīm.”
Uguns, attīrīšanai – tai ir 18 veidi.
A. Četri ar elpu iededzināmas uguns veidi dzimumšķidruma pārvēršanai, kas tiek iegūts, ēdienu sagremojot par vairošanās spēku (czin):
1. Uguns iedegšana, lai vairošanās spēku atgrieztu uz apakšējo ‘daņ tjaņ’.
2. Uguns darbināšana Likuma Rata griešanai, lai savāktu alķīmisko elementu.
3. Uguns ar uguni, tas ir, ieelpas ar izelpu, sasaistīšana, lai vairošanās spēku un dzīvības spēku ievadītu krāsnī vēdera lejasdaļā.
4. Uguns pārtraukšana, tas ir, jebkādas elpošanas apturēšana pēc divreizējas zeltainās gaismas parādīšanās, lai nesabojātu jau savāktu alķīmisko elementu.
B. Septiņi no gara iegūstami uguns veidi, kas paredzēti vairošanās spēka pārvēršanai dzīvīgumā:
1. Uguns sasaldēšana, tas ir, gara sasaldēšana un novadīšana uz apakšējo ‘daņ tjaņ’.
2. Uguns pārnese kaut kur nozīmē iekšējās uguns pārnesi uz mikrokosmisko riņķi; šī uguns pēc tam D un J punktos iziet sublimācijas (garīgošanas) fāzes, lai savāktu iekšējo alķīmisko elementu tā, ka īstais dzīvīgums paceļas uz smadzenēm, kuras tad attīstīsies pilnībā, kas izraisīs spožas gaismas, tā sauktā Noslēpumainā aizslēga, parādīšanos starp acīm.
3. Uguns nolaišana, lai liktu negatīvajai ugunij (iņ ho) atkāpties tiktāl, ka pozitīvais spēks ‘Jan’ var attīstīties pilnībā un nomainīt negatīvo spēku ‘Iņ’.
4. Uguns pārbīde ir ātrās uguns lietojums visu aizsērējušo kanālu paplašināšanai, lai tos attīrītu no piesārņojuma. Skat. ‘Uguns, ātrā un lēnā’.
5. Uguns nomierināšana ir lēnās uguns lietojums, lai palīdzētu paplašinātajiem kanāliem sarauties tā, ka elpa, kas izplatās ķermenī, var atgriezties savā iepriekšējā vietā Skat. ‘Uguns, ātrā un lēnā’.
6. Uguns savā mājoklī – sirds ir uzbudināta, un penis ir sacēlies, lai gan domu par seksu nav. Šī ir tā īstā uguns savā mājoklī, kas paceļ dzimumorgānu, bet ne tā īstā uguns, kas vibrē ‘czi’ stundā (11 vakarā līdz 1 naktī), kad penis ir sacēlies, un kad ir jāsavāc alķīmiskais elements.
7. Sirds uguns (siņ ho) – iekāres uguns, ko uzbudina dzimumiekāres izraisītas nelāgas domas. Tā ir ‘galvenā uguns’ (čžu ho) jeb nelāgā uguns, no kuras jāizvairās. Skat. ‘Čžu Ho’.
C. Septiņi uguns veidi, ko iegūst no iedzimtā dzīvīguma (sjaņ tjaņ ci), un kuri attīra elpu un veicina sākotnējā gara izpausmi:
1. Uguns virzība augšup pa vadības kanālu līdz gara sākotnējai telpai un lejup pa apaugļošanas kanālu līdz apakšējam ‘daņ tjaņ’.
2. Uguns savākšana ir vairošanās un dzīvības spēku, kā arī alķīmiskā elementa savākšana, lai veicinātu dzīvības elpu no lejas, vienlaikus pilnveidojot būtisko dabu un mūžīgo dzīvību.
3. Jau savāktas uguns pacelšana uz smadzenēm, pirms to nolaist uz apakšējo ‘daņ tjaņ’ vairošanās spēka noplūdes novājināta ķermeņa stiprināšanai.
4. Uguns ūdens (kaņ) mājoklī ir trīsošs dzīvīgums, kas veido gaisa plēšas no sirds apakšas līdz telpai zem nabas un ir caur mirstīguma aizslēgu savienotas ar dzimumaizslēgu.
5. Negatīvā uguns (iņ ho) krāsnī jeb apakšējā ‘daņ tjaņ’, kas virza dzīvīgumu uz mikrokosmisko riņķi.
6. Uguns, kas iegremdēta ūdenī. Kad vairošanās un dzīvības spēks atrodas apakšējā ‘daņ tjaņ’, tie ir uguns ūdens mājoklī, bet kad tie to atstāj, lai noplūstu ārā, tie iegūst dzimumšķidruma veidu.
7. Uguns krāsnī. Kad gars un dzīvīgums vibrē apakšējā ‘daņ tjaņ’, tā ir uguns krāsnī.
Uguns, garīgā – tā rada zeltaino gaismu, kas aizvieto balto gaismu, kas māceklim parādās, kad viņa apakšējais ‘daņ tjaņ’ ir pilns ar alķīmisko elementu, kas viņa skatam paver pozitīvās dzīvības elpas (jan ci) skaistumu.
Uguns, pozitīvā (Jan ho) un negatīvā (Iņ ho) – virzībā pa mikrokosmisko riņķi uguns, kas pa vadības kanālu (du mo) paceļas uz smadzenēm, ir pozitīva, bet uguns, kas nolaižas pa apaugļošanas kanālu (žeņ mo), ir negatīva.
Uguns, pozitīvās (jan ho) trīs parādīšanās – kad zeltainā gaisma parādās pirmoreiz, māceklim vingrinājumu turpināšanai ir jādabū četras nepieciešamas lietas, un tieši – piederumi, nauda, palīgs un meditācijai piemērota vieta, lai saglabātu saikni starp būtiskās dabas gaismu un mūžīgās dzīvības gaismu.
Ar laiku zeltainā gaisma parādīsies vēlreiz un būs daudz spožāka. Tad māceklim ir jāaptur uguns, lai savāktu makrokosmisko alķīmisko elementu. Apturēt uguni nozīmē beigt vadīt savu elpošanu un pārtraukt dzīvības gaisa apriti; tā vietā sirdij, garam un domai visiem kopā jāpaceļas pa vadības kanālu un jānolaižas pa apaugļošanas kanālu. Kad šī zeltainā gaisma parādīsies trešo reizi, māceklim bez kavēšanās tūlīt ir jāsatver alķīmiskais elements, lai dzīvīgumu pārvērstu par garu un tādā veidā pārietu no zemes stāvokļa uz dievišķo. Ceturtā zeltainās gaismas parādīšanās norādīs uz mācekļa neveiksmi apturēt uguni dēļ nepareiza ieelpu un izelpu lietojuma šajā posmā, jo makrokosmiskais elements sekos šai ugunij, lai noplūstu dzimumšķidruma veidā, ar to atceļot visus līdz tam sasniegtos panākumus.
Uguns, sirds (siņ ho) – saukta arī par galveno uguni, kas rodas no nelāgām domām, no kurām ir jāizvairās. Skat. ‘Čžu ho’.
Vairošanās spēks (czin) – auglības būtība, kas rada dzimumtieksmi apmierinošo un pēcnācējus radošo dzimumšķidrumu.
Vairošanās spēks, pozitīvais (jan czin) – īstais vairošanās spēks (čžen czin). Skat. ‘Jan czin’.
Vēdera lejasdaļa – ūdens mājoklis pretstatā sirdij, kas ir uguns mājoklis. Ar vēdera lejasdaļu nereti domā apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpu zem nabas.
Vēja krātuve (fen fu) – vēja elementa telpa pakausī (punkts VG16).
Vidējais ‘daņ tjaņ’ – skat. ‘Dzīvības telpa’.
Vieglais vējiņš (suņ fen) – ventilācija ar ieelpām un izelpām. Skat. ‘Saņ fen’.
Visuresošais Nekas – skat. ‘I guaņ’.
Zelta eliksīrs (cziņ daņ) – spožs aplis, kas parādās gara telpā aiz uzacu starpas. Tā ir Dižā Robeža (tai czi) un sākotnēja apziņa (juaņ cjue). Skat. ‘Nemirstības eliksīrs’.
Zelta nektārs – šķidrums, ko rada makrokosmiskais alķīmiskais elements, ko veiksmīgi uzkrājis māceklis. Ja viņa mute ir pilna ar šo nektāru, viņam tas jānorij ar vienu malku, lai novadītu pa darbības kanālu (du mo) uz apakšējo ‘daņ tjaņ’, lai tajā iesprostotu dzīvīgumu. Ja viņam nav izdevies savākt Zelta nektāru, viņš dabū vien tīras siekalas.
Zeme – vēdera lejasdaļa.
Ziemeļu jūra – apakšējā ‘daņ tjaņ’ telpa. Skat. ‘Daņ tjaņ’.
Žagatas tilts:
– augšējais žagatas tilts (šan cjue cjao) – deguna kanāls;
– vidējais žagatas tilts (čžun cjue cjao) – mēle;
– apakšējais žagatas tilts (sja cjue cjao) – anuss. “

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s