Latviskuma atraktors. Teodors Zeiferts (1865-1929.)

(“DZIESMAS DEVA LATVIEŠU TAUTAI KOPĪBU, KAD TAI CITAS NEKĀDAS KOPĪBAS NEBIJA … Zīmīgs ir viņu pielīdzinājums rasas pilieniem, kas pieķeras katrai puķei, katrai lapai, katrai smildziņai, katram priekšmetam. Sakarā ar to priekšmetu, ar to vietu, kur rasas pilieni turas, tie arī dabū savu īsto apgaismojumu, izceļas savā īstajā daiļumā. … Latviešu tautas dziesminieks nav fantāzijas dzejnieks, kas savus tēlus brīvi izdomā, bet modeļa dzejnieks, kas tos ņem no patiesās dzīves. … dvēseles izjūta izceļ jaunus un atkal jaunus momentus, kam īpaši tā dod īsto vērtību. … top par MĪLESTĪBU. Tā aptver tuvās būtes, ne vien cilvēkus, bet ARĪ KUSTOŅUS, dažreiz ARĪ CITUS PRIEKŠMETUS. (salīdzinām ar samadhi – … dziļi saplūst ar visuma (holistisko) veselumu ar tādu spēku, kas pārņem visu viņa esamību – I.L.)” (T.Z.)
Ja Latvijā notiek (-tu) pilnvērtīga latviešu kultūras pētniecība un ir (būtu) pilnvērtīga izglītības sistēma, latviskuma atraktors tajās ir galvenā tēma. Nedz daba, nedz tautiskums nav primitīvs, šajās jomās darbojas fraktāļu atraktors, latīņu valodā – pievelkošs, tas ir sakarība, kas nosaka fraktāļa formu. Tas ir iedomājams kā snaudošs vai izpaudies pumpurs, kā no tā izraisījies zars, atzars, zariņš, jauns pumpurs. (I.L.)
“Katrs pumpurs satur visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par ziedu”. Šri Šri Ravi Šankars

Skat.arī http://tencinusarunas.wordpress.com/2013/03/31/atlases-kriteriji-kulturas-attistibai-kas-mimu-dara-veiksmigu-fransiss-heilighens/)

TEODORS ZEIFERTS. LATVIEŠU RAKSTNIECĪBAS VĒSTURE. 1. TAUTAS DZIESMAS (1922.)

200px-Teodors_Zeiferts

1) Vēsture
a) Latviešu tautas dziesmu vērtējumi
b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas darbi
c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem
d) Dzejas veids
2) Dzīve
a) Kas dziesmas dzied?
b) Kad dziesmas dzied?
c) Kur dziesmas dzied?
3) Saturs
a) Lietišķais saturs
b) Garīgais saturs
4) Izteiksme
a) Valoda
b) Gleznas
c) Pantmērs
5) Latvju Dainas
a) Izaugšana
b) Iekārtojums
c) Dzejisks darbs
d) Zinātnisks darbs

Tautas dziesmas ir tā burtniecības daļa, kas dziedot radusies un dziedot izplatījusies. Dodot tiešu izteiksmi jūtām, tautas dziesmā nešķirami savienojas vārdi ar meldiju. Tas sakāms sevišķi attiecībā uz viņas attīstības agrāko laikmetu. Vēlāk tiek dziesmas arī teiktas. Bet arī šī teikšana nav gluži prozaiska, bet tiek izdarīta pacilātā, pusdziedošā balsī. Lielākai dziedātāju kopībai mēdz būt sava teicēja, kas vienmuļīgā meldijā un parasti ātrākā taktī teic priekšā vārdus, kurus visas dziedātājas, korī dziedādamas, atkārto. Kad divi puses savā starpā sacenšas, viena otru apdziedādama, tiek acumirklī sacerētas jaunas dziesmas, kuras citā reizē var atkārtoties. Kad uzaicina, lai dziesmas ceļ priekšā, tad saka, gan lai dziesmu dzied

Dziedi, dziedi, māmulīte,

gan lai dziesmu teic

Teic dziesmiņu, sērdienīte,

gan lai dziesmu stāsta

Stāsti dziesmas, māmuliņa.

Sacerētās un dziedātās dziesmas satin kamolā vai noglabā vācelē, no kurienes tās gadījumā šķetina, ritina, tecina. Tas viss norāda uz dziesmu melodisku, vismaz ritmisku lietošanu.
Latviešu tautas dziesmas ir liriskas. Episku ir izzūdošs mazums, un tām pašām ir stipra liriska pieskaņa; tās ir romances (ziņģes), kas pa lielākai daļai attiecas uz senajām precībām

Ej, bāliņi, lūkoties

un kara gaitām

Es karā aiziedams.

Romances, kas nav pieņēmušas latviešu tautas dziesmu īpatnīgo veidu (Man tumšā naktī jāiet, Es stāv’ uz augsta kalna), ir jaunākā laika pārņēmumi un nav pievienojamas latviešu īstās tautas dzejas krājumam. Nav uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nekādu pēdu no stāstošām varoņdziesmām, no tautas epa. Ir daži varoņteiku pasākumi (par Lāčplēsi, Kurbadu, Iliņu), bet nav nevienas dziesmas, kas kādu teikas daļu ietvertu dzejā. Tāpēc visi vēlākie mēģinājumi radīt latviešu tautas epu palikuši bez sekmēm.
Rodas jautājums, vai latviešiem sava varoņepa nekad nav bijis jeb vai tas agrāk gan viņiem bijis, bet vēlāk pazudis. Ir izsacītas domas, ka latvieši ilgajā kalpības laikā aizmirsuši savus varoņus un dziesmas par viņiem. Tomēr šīs domas apšaubāmas. Ja latviešiem kādas varoņdziesmas būtu bijušas, tad kādas dažas no tām būtu atrodamas arī tautā, no kurienes jaunākā laikā celti klajā tik bagāti dzejas krājumi. Igauņi dzīvojuši vairāk gadu simteņus tais pašos vēsturiskos apstākļos kā latvieši, un tomēr viņu vidū varēja atrast jaunākā laikā tik daudz epa daļu, ka varēja sastādīt epu par Kalevipoegu. Tautas epa nav arī citām baltu tautām, nav arī leišiem, lai gan viņi spēlēja ievērojamu lomu arī vēsturiskajā laikā, kurā viņiem nebija iemesla aizmirst savu agrāko varoņdarbu apdziedājumus. Tautas epa trūkums baltu tautās gan būs pa daļai izskaidrojams ar to, ka tās ilgus gadusimteņus dzīvojušas uz vietas grūti pieejamos apgabalos un nav ņēmušas aktīvi dalību tautu cīņās.
Tautas atmodas laikmetā latviešu dzejnieku starpā cēlās domas radīt latviešu tautas epu. Tautiskā apziņa un sajūsma par tautas pagātni pēc tā prasīja, tautas gara mantu visās malās klajā nākošā bagātība deva šādam nodomam atbalstu. Ka arī pašos jaunākos laikos var parādīties tautas epi, to pierādīja somi, kam 1835. g. (pilnīgā veidā 1849. g.) iznāca ‘Kalevala’, kuru uz tautā atrastu epa fragmentu pamata sastādīja LENNRŪTS (Lonnrot), to pierādīja arī igauņi, kam 1857. g. sāka iznākt KREICVALDA pa labai daļai no tautā atrastiem episkiem dziedājumiem sastādītais ‘Kalevipoegs’. Par latviešu tautas epa sastādīšanu sāka nopietni domāt LAUTENBAHS-JŪSMIŅŠ. Viņš 1885. g. izdeva latviešu tautas dziesmu pantmērā sastādītu nelielu dzejdarbu “Dievs un Velns”, ko nosauca par latviešu tautas epa gabalu. Pēc tam (1888. g.) iznāca PUMPURA ‘Lāčplēsis’, kas bija apzīmēts par tautas epu. Lautenbahs šai gadījumā aizrāda, ka Lāčplēsis kā latviešu tautas eps ieradies drusku par agru: par varoņlaiku stāstītās teikas vēl tik kā krāj, latviešu mitoloģiju patlaban vēl pēta. Lautenbahs pats, kā redzams, strādāja pie tautas epa. Tas tad arī iznāca 1891. g. ar nosaukumu ‘Niedrīšu Vidvuds’. Gan še savirknēts liels daudzums latviešu teiku, kas celtas priekšā latv. tautas dziesmu pantmērā, bet, ievērojot to, ka tam nav par pamatu nekādu tautā pašā atrastu dzejas veidā ietvertu varoņteiku daļu, arī še nav iznācis tautas eps.
Ir iemesls pieņemt, ka kāds no latviešu tautas dzejas veidiem tomēr vēlāk no tautas izzudis un nav atrodams mūsu uzrakstīto tautas dziesmu krājumos. Tās būtu RAUDAS, kuras kā sēru dziesmas lieto miršanas un bēru gadījumos. Tās piemin A. STERNS savā (vācu valodā sarakstītajā) pasaules literatūras vēsturē. LATVIEŠU INDRIĶIS vēsta par kursiem (kuršiem), ka viņi pie Rīgas savus kritušos biedrus sadedzinājuši gaužām gaudām. Rīmju hronika stāsta par zemgaliešiem, ka viņi pārspēti Sidrabenē dziedājuši to pašu gaudu dziesmu, ko Dobelē un Raktē. Raudas sastopamas arī latviešu cilts biedros senprūšos un leišos (sk. Bokela Psych. der Volksdichtung, 1906. g., 116. Ipp.). Tas viss atbalsta domas, ka arī latviešiem senāk bijušas savas Raudas. Ka tās vēlāk izzudušas, varētu būt izskaidrojams ar to, ka kristīgie latvieši jau kopš gadu simteņiem miršanas un bēru ceremonijās lieto kristīgās garīgās dziesmas.

1. VĒSTURE.

Tautas dziesmas piederējušas pie latviešu tautas gara satura un pie latviešu dzīvās rakstniecības sastāva vienumēr un visos laikos, kamēr vien latvieši dzīvo. Dažādās pārmaiņas un dažādus attīstības posmus tad uzrāda: viņu vērtējums, viņu klajā celšana, viņu sakari ar vēsturiskiem laikmetiem, viņu dzejas veids.
a) LATVIEŠU TAUTASDZIESMU VĒRTĒJUMI dažādos laikos pilnīgi cits no cita atšķiras. Agrākie spriedumi par latv. tautas dziesmām noliedz tām kaut kādu vērtību, pat atrod tās par pretīgām, piedauzīgām. Pauls EINHORNS, kas dzīvoja 17. g. simteņa pirmajā pusē, par tām saka:

“Paēdot un padzerot (latvieši) dzied tādas nejaukas, nekaunīgas un vieglprātīgas dziesmas dienu un nakti bez mitēšanās, kā pats Velns tās nevarētu nejaukākas un bezkaunīgākas sadomāt un priekšā celt.”

Hronists KELHS 1695. g. (savā Livl. Historia) liecina, ka latviešu prāts nesas uz dzejošanu, īpaši sievietes sacer dziesmas bez lielas apdomas. Daudz dzied mirušo jeb veļu svētkos. Latvieši svinot arī trakulīgas dzīras (bakhanālijas),

“ko viņi pavada rīdami un plītēdami, bezkaunīgas dziesmas dziedādami un vieglprātīgi trakodami. Šīs dziesmas viņš uzskata par atliekām no senākām mežonībām, no kurām ļaudis būtu īsā laikā atradināmi, ja vien pareizi ķertos pie lietas”.

VĒBERS, Hanoveras rezidents pie Pētera Lielā galma, pa Vidzemi 18. g. s. sākumā ceļodams, novēro (Das veranderte Russland) pie igauņu un latviešu pļāvējiem nejauku bļaustīšanos un klaigāšanu. Tās esot pagānu dziesmas, sacerētas bez atskaņām; ļaudis neesot piedabūjami tās aizmirst. – Arī VECAIS STENDERS latv. tautas dziesmas atrod par apkarojamām. Gan viņš tās (savā gramatikā 1783. g.) uzskata par latviešu dzejas sākumu un tās savā pirmatnējā vienkāršībā pielīdzina seno vācu bardu dziesmām. Viņš tās tur par ļoti vecām, par mantojumu no pagānu laikiem. Vairāk viņam patīk Jānu dziesmas. Ar gandarījumu viņš atzīmē, ka šīs rupjās dziesmas Kurzemes vairāk apgaismotos apgabalos iet mazumā. Viņš tās nosauc par blēņu dziesmām un, lai sekmētu viņu izskaušanu, sacer savas “jaunas ziņģes”, ko likt viņu vietā.
Tomēr Stendera laikā sāk pamatīgi pārgrozīties uzskati uz latviešu tautas dziesmām un tautas dzeju vispār. Tas notiek, Eiropas kultūrai citu virzienu ņemot. Pretī vienpusīgiem prāta apgaismošanas centieniem sāka uzsvērt cilvēka jūtu dzīvi, pretī civilizācijai dabu, pretī izsmalcināto aprindu izglītībai nemācīto cilvēku dabisko vienkāršību un nevainību. Jaunajiem uzskatiem deva spēcīgu un pārliecinošu izteiksmi Žans Žaks RUSO (1712.-1778. g.). Visu, kas augsts un cienījams, nu sāka meklēt taisni kultūras neaiztiktās, dabai tuvu stāvošās tautās un ļaužu šķirās. Līdz ar to iedzīvojās viņu gara pasaulē, viņu gara darbos. Še tad nu cēla klajā mantas, kas agrāk bija palikušas citiem apslēptas. Angļu dzejnieks PERSIJS (Percy) izdeva (1765. g.) zemākās tautas šķirās salasītas vecangļu un skotu dziesmas, kas grieza uz sevi mācīto aprindu vērību ne vien Anglijā, bet arī citās zemēs. Vācu dzejnieks HERDERS salasīja dažādu, arī mazu un līdz tam laikam plašāk nepazīstamu tautu dziesmas un tās izdeva zem nosaukuma ‘Tautu balsis dziesmās’ (Stimmen der Volker in Liedern, 1778. g.). Še bija vācu tulkojumā iespiestas arī dažas latviešu tautas dziesmas (to starpā:

Kam, saulīte, vēlu lēci,

Vai tik vien labu ļaužu.

Pie tam Herders pieved par latviešu tautas dziesmām dažus spriedumus (Hamaņa, Hipeļa u. c.) no zinātniskiem izdevumiem. Pēc tiem latviešu tautas dzeja ir īpatnīga, pieslēdzas dabai un zināmiem gadījumiem dzīvē. Tanī, novērojama tā pati atjauta un griezīgā zobgalība, kas angļu ielu dziesmās.

“Turpretim viņu mīlestības dziesmās uzejama visa tā smalkjūtība, uz ko vedina iemīlējušās sirds kaites; viņi prot niecīgos, neaizmirstamos blaku apstāklīšus, pirmos bērnišķos sirds aizkustinājumus tik izveicīgi uzķert, ka viņu dziesmas dziļi aizgrābj”.

Kad 19. gadsimteņa sākumā izdeva pirmos nelielos latviešu tautas dziesmu krājumus, tad par tām parādījās atzinīgas atsauksmes arī angļu žurnālos, un starp viņu cienītājiem redzams slavenais vēsturisko romānu sacerētājs Valters SKOTS.
Tagad sāk latviešu tautas dziesmas uzmanīgāk novērot, dziļāk izpētīt un cienīt arī pašā Latvijā. Vispirms to dara vietējie vācieši, kuri še bija vienīgie, kam bija iespējams piesavināties augstāku izglītību. Nodibinās, (1824. g.), gandrīz vienīgi no vācu tautības mācītājiem, Latviešu literāriskā biedrība, pie kuras uzdevumiem pieder krāt un pētīt latviešu tautas gara mantas. Kādā no šīs biedrības rakstu krājumiem laiž mācītājs KATERFELDS (1835. g.) klajā apcerējumu par latviešu tautas dziesmām. Viņš par tām saka:

“Lai neviens lepni nesmīn par baudījumu, ko sniedz latviešu tautas dziesmas. Tās gan ir vienkāršas, neizglītotas tautas sacerējumi un kā tādi visur pazīstami. Bet daudzkārt maz nemākslotu vārdu mums atver skatu sirdī, kas pilna siltu, dziļu jūtu, uzdveš mums sirsnīgu grūtsirdību, pacilā mūs ar nepārspējamu humoru un satīru, kas asām rīkstēm graiza arī paša vājības”.

Pie latviešu tautas dziesmu labākajiem pazinējiem un lielākajiem cienītājiem pieder BITNERS (Būtner). Viņš zīmīgi tās salīdzina ar rasas pilieniem.

“Kā rasa mežu ietērpj rasas uzvalkā un arī gan nokaltušiem zariem var sniegt greznumu, tā dod dziesma latviešu dzīvei apskaidrojumu, svinību, kādu, cik man zināms, šai apmērā nevar uzrādīt neviena jaunlaiku tauta”.

No ārzemniekiem, kas šai laikā pamatīgāk iepazīstas ar latviešu tautas dzīvi un gara darbiem, minams ceļotājs KOLS. Viņš (1841. g.) atrod, ka latviešu valoda gan stāv uz zemas attīstības pakāpes; bet tais arodos, kuros latvieši nodarbojušies, viņu valodas ģēnijs uzrāda apbrīnojamu bagātību un pilnību, smalkumu un daiļumu. Dzirkstošās smilts, gurkstošā sniega, sprakstošās uguns skaņa – viss atrod atbalsi latviešu valodā. Latviešu dzejas gars tīri lirisks, liriski idilisks. Pie tam šis dažādu tautu pazinējs liecina, ka Eiropā grūti atrast otru tautu, kas tādā mērā pelnījusi dziesminieku tautas vārdu, un otru zemi, kam vairāk piekristu dziesmu zemes nosaukums kā latviešu tautiņai un latviešu zemei.
Atsevišķi ar savu spriedumu par latviešu tautas dziesmām stāv A. BĪLENŠTEINS. Viņš atzīst to etnogrāfisko, kultūrvēsturisko, valodniecisko vērtību, bet tura tās par niecīgām estētiskā ziņā. Viņš saka:

“Visa latviešu vēsture, viņu garīgā un tikumiskā izglītība ir tāda, ka viņu dzejas estētiskā vērtība pēc vielas, gara un formas nevar būt nekāda lielā. Latviešiem trūkstot varoņu laikmeta, nacionālu tautas teiku; viņu brīvība un ētiskā izglītība bijusi aprobežota; nav viņiem bijis pamata sekmīgai attīstībai, materiālas labklājības un garīgas patstāvības”.

Šie cittautiešu spriedumi par latviešu tautas dziesmām gan raksturīgi, bet tomēr nepilnīgi un vienpusīgi, pa daļai nepareizi. Tie uzrāda vienu otru viņu zīmīgu īpašību un izsacīti pa reizei ne vien ar labvēlību, bet arī ar sajūsmu par tām. Tomēr tie pamatojas tikai uz dažiem piemēriem, un, ja arī dažam spriedējam bijis vairāk paraugu acu priekšā (Bitneram, Bīlenšteinam), tad ar visu to viņiem tie palikuši katrs par sevi nodalīti, izmētāti, bez organiska sakara ar dzīvi un savā starpā. Mums nav iespējams pareizi novērtēt neviena liela, vispār atzīta senatnes dzejdarba, tuvāk nepazīstot viņu laiku dzīvi un uzskatus, ne Homēra epu, neieskatoties grieķu mitoloģijā, teikās, tā laika apstākļos un dzīves veidā, ne Dantes Dievišķās komēdijas, nekā nezinot par tiem cilvēkiem, par kuriem viņš dzied, un par dzejnieka paša piedzīvojumiem un sabiedriskām attiecībām. Tāpat nevaram nodot pareizu un pilnīgu spriedumu par latviešu tautas dziesmām, nepaturot acīs tajās atspoguļoto seno latviešu dzīvi, ārējo un iekšējo. Tikai to ievērojot, šīs dziesmas ne vien pareizi sapratīs, bet arī izsargāsies no tam, ka tās mēri ar svešu mērauklu. Tas notiek, ja, meklējot pēc latviešu tautas dziesmu estētiskās vērtības, domā par varoņlaikmetiem, par nacionālām varoņteikām, uz kuru pamata sacerēti tādi tautas epi kā Homēra darbi, Nibelungi, Gudruna. Šiem dzejdarbiem latviešu tautas dziesmas, zināms, nevar līdzināties ne pēc vielas, ne pēc gara un formas. Viņu pamats un saturs ir gluži cits: latviešu tautas dzīve. Un tā nav mazāk plaša un bagāta kā atsevišķi kara gājieni un viņu sarežģījumi. Še parādās ne miesīgs, bet garīgs spēks, ne kaujas izveicība, bet darba tikums, ne pa brīžiem uzliesmojoša sirdība un drosme ienaidniekam uzbrukt, bet pastāvīga uzcītība un sirdsskaidrība, ar grūtībām cīnoties, ne ārēji, bet iekšēji pārdzīvojumi, ne miesīga, bet garīga varonība. Šīs īpašības gan nebūs zemāk stādāmas nekā viņas, un latviešu tautas dziesmām, kas šīs ne mazāk daiļi ietver nekā citu tautu epi viņas, nebūs mazāk estētiskas vērtības nekā viņiem epiem.
Pie tādas atziņas nāca, kad latvieši ķērās savas dziesmas savākt, sakārtot, apstrādāt. Paši sevī nesdami, ko viņi dziesmās atrada, tie bija aizsargāti pie tām stāties ar prasījumiem, kuri ir ārpus tām. Galvenais nopelns še KRIŠJĀNIM BARONAM. Gluži vienkārša, bet ģeniāla ir viņa doma, ka dziesmas savirknējamas, sekojot dzīves gaitai, cita pie citas, lai tās ar savu iekārtojumu vien būtu saprotamas un sastādītu noslēgtu darbu. Lai arī še, labāka ieskata dēļ, jāpazīst seno latviešu apstākļi, tomēr ar šādu dziesmu iekārtojumu vien mums nostājas priekšā viņu dzīve, ar ko katra dziesma izceļas savā īstā nozīmē un pilnā daiļumā. Šādā kārtā atklājas latviešu tautas dziesmu īstā būtība un arī tieši tauta pati nodod liecību par savām dziesmām. Tā liecina (pēc Barona vārdiem),

“KA DZIESMAS UN DZIEDĀŠANA IR VIENA NO VIŅAS DĀRGĀKĀM GARA MANTĀM, KA DZIESMAS IR VIŅAS SARGEŅĢELIS VISĀS VIETĀS UN LIETĀS, KAS PAVADA LATVIETI, NO SILTĀ MĀTES KLĒPJA SĀKOT, VISOS DZĪVES GADĪJUMOS, DARBOS UN CENTIENOS, PRIEKOS UN BĒDĀS, LABĀS UN ĻAUNĀS DIENĀS; KAS VIŅU MĀCA UN STIPRINA TIKUMOS, RĀJ UN ŠAUS NETIKUMOS UN KĻŪDĀS; KAS LABO NERĀTNI, ŽĒLO UN SAUDZĒ VĀJO, LAIPNI RĀDA PAREIZO CEĻU PAKLĪDUŠAM; KAS VIŅU KĀ UZTICAMS, KRIETNS PAVADONIS NEATSTĀJ CAURU MŪŽU, LĪDZ KAMĒR VIŅŠ GUĻAS AUKSTĀ ZEMES KLĒPĪ”.

b) LATVIEŠU TAUTAS DZIESMU KRĀŠANAS UN KLAJĀ CELŠANAS DARBI norisinās saskaņā ar viņu vērtējumu. Kad tās tura par neievērojamām, pat piedauzīgām, tad, zināms, neviens necenšas tās kopā lasīt un klajā laist. Ar tām cenšas citi iepazīties tad, kad ir norādīts uz viņu vērtību. Arī pie šiem darbiem redzam vispirms stājamies sveštautiešus, sevišķi vāciešus, bet tos galā vedam pašus latviešus.
Pirmā iespiestā latviešu tautas dziesma, cik līdz šim zināms, atrodama Tērbatas vēstures profesora FREDERICIJA MENIJA vēsturisku materiālu krājumā, kas iznācis Tērbatā 1632. g. (Syntagma de origine Livonorum). Tā tur pasniegta ar visu meldiju un norādījumiem par tās dziedāšanu. Dziesmas teksts sākas: @
Turpmākie iespiestie latviešu tautas dziesmu paraugi uzejami J. VIŠMAŅA poētikā (Der unteutsche Opitz) 1697. g., tad Vecā Stendera gramatikas otrā izdevumā 1783. g.
Starp grāmatām, kurās sniegti kādi latviešu dzejas paraugi, atrodama arī jau minētā Vēbera ‘Das verānderte Russland’ (Frankfurt 1721). Pēc tam kad norādīts īpaši uz igauņu dziesmām kā tādām, kurās ar maz sekmēm mēģināts ievest atskaņas, apcerētājs turpina:

“Šī pati īpašība ir arī no šīs (t. i., igauņu valodas) pilnīgi atšķiramā vidzemnieku valodā (Lieflandische Sprache), un turpmākā zemnieku ārija, ko man pasniedza kāds Vidzemes students, var lasītājam dot mazu jēdzienu par zilbju kritumu un vārdu atskaņām: @”

Uzrakstītājs ir latviešu valodas nepratējs, un tāpēc daži vārdi sabojāti. Blakām pielikts vārdisks tulkojums. “Es gribet Ehuweet…” tulkots: “Ich will gehn Als ein Einwohner Unter euer Gebiet”. “Kā jūs visse blaikan eest… ” – “Da ihr alle neben einander gehet…” – Uzzīmētā nav īsta latviešu tautas dziesma. Uz to norāda atskaņas, kuras ir ar vārdu bojājumiem (“Klausset sche Meitinge”). Ritums cik necik pieslēdzas latviešu valodas dabai (sal.: Tūdalīn, tagadīn), lai gan tas nav latv. tautas dziesmu ritums. Paraugs ir improvizācija, kas sacerēta pēc svešiem paraugiem, kam tad arī nav nekādas dzejiskas vērtības un pastāvības. Interesants tas ar to, ka tas pieder pie visagrākiem uzzīmējumiem no tautas mutes.
Pirmie latviešu tautas dziesmu krājumi nāca klajā 19. gadsimteņa sākumā, 1807. g. Vienu no tiem bija sastādījis Rūjenes (tagad rakstām Rūjienas. – Red.) mācītājs BERGMANIS (Erste Sammlung lettischer Sinngedichte, 238 dziesmas), otru Pakmares mācītājs VĀRS (Palcmariešu dziesmu krājums, 411 dz.). Turpmākajā gadā izdeva Bergmanis vēl otru dziesmu krājumu (252 dz.). Viņš ar dažu biedru palīdzību bija salasījis dziesmas visvairāk Vidzemē (Rūjenes, Valmieras, Cēsu, Dzērbenes apgabalos), bet arī Kurzemē. Priekšvārdā viņš norāda uz latviešu tautas dziesmu nozīmi un uzaicina savus amata biedrus glābt no aizmirstības latviešu tautas gara mantas. Līdz ar Latviešu literārisko biedrību nodibinās (1824. g.) centrs latv. tautas dziesmu krāšanas darbiem. Še pie tiem ķeras Krimuldas mācītājs (vēlāk profesors, bīskaps) ULMANIS. Viņš nodeva savus krājumus Kabiles mācītājam BITNERAM, kas tos pievienoja saviem un izdeva (Latv. Lit. biedrības apgādībā) 1844. g. Še pavisam 2854 dziesmas no dažādiem Latvijas apgabaliem. Tās uzrakstītas, smalki novērojot teicēju valodu, izlokšņu savādības. Apmēram puse no Bitnera dziesmu krājuma palika manuskriptā, ko vēlāk izmantoja Barons. Latv. literāriskās biedrības krāšanas darbus turpināja A. BĪLENŠTEINS. Tie stipri paplašinājās un veda pie lielākiem panākumiem. Izdodamajam krājumam bija jāaptver ap 10000 dziesmu 4 burtnīcās. No tā iznāca tikai 2 burtnīcas (1874. un 1875. g.) ar 4793 dziesmām.
Latvieši paši sāka savas dziesmas uzrakstīt tautas atmodas laikmetā. Jura Alunāna izdotajā rakstu krājumā ‘Sēta, daba, pasaule’ (1860. g.) J. ZVAIGZNĪTE iespiež vairāk simtu latviešu tautas dziesmu līdz ar apcerējumu par tautas dziesmām. VALDEMĀRS aizrāda uz latviešu pašu pienākumu krāt savas dziesmas; viņa izdotajās ‘Pēterburgas Avīzēs’ iespiests (1864.g.) krājumiņš sūreniešu dziesmu; viņš vēlāk (1878. g.) ierosina Maskavas latviešu starpā domas izdot krājumu daiļāko tautas dziesmu priekš latviešiem. Tomēr pirmie latviešu pašu sastādītie tautas dziesmu krājumi iznāca krievu izdevumos un priekš krieviem. Par savas kultūras patstāvību pret Baltijas vāciešiem cīnoties, latviešiem arī še, kā vispār, bija jāatbalstās uz krieviem. Pirmo tādu krājumu izdeva J. SPROĢIS, pareizticībā pārgājis latvietis, piedaloties pareizticīgo priesteriem un pabalstu izgādājot Viļņas mācības apgabala kuratoram. Krājums iznāca 1868. g., aptverdams 1857 dziesmas, kas iespiestas krievu burtiem, ar tulkojumu blakām un ar ievadu krievu valodā.
Līdzīgu latviešu tautas dziesmu krājumu, tāpat iespiestu krievu burtiem, ar tulkojumu un ievadu krievu valodā sastādīja BRĪVZEMNIEKS-TREILANDS Maskavas dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības uzdevumā. Krājums, kas aptver 1118 dziesmas, iznāca 1873. g. un bija tikai zieds no tiem darbiem, kas ar to bija sākti. Maskavas zinātniskā biedrība bija apņēmusies pamatīgi izpētīt latviešu gara dzīvi un šai lietā par galveno darbinieku izredzējusies Brīvzemnieku, kurš ar lielu uzcītību un sirsnību ķērās pie darba. Viņš izsūtīja uz visām pusēm uzaicinājumus, rakstīja laikrakstos uzsaukumus, lai krāj un viņam piesūta latviešu tautas gara mantas; viņš apceļoja Latviju, iesaistīja personīgi un vēstulēm simtiem sakaru, lai šo lietu veicinātu. Sakustējās tad arī latviešu tauta visās malās un visos slāņos, lai celtu klajā, kas vien no senatnes gara mantām viņā vēl bija atrodams. Pagāja vēl laiks, kamēr panākumi tika redzami, bet latviešu gara mantu uzrakstīšanas, krāšanas un kārtošanas darbi vairs nenorima, līdz tie bija sasnieguši zināmu noslēgumu. Latvijā pašā nodibinājās centri un iznāca izdevumi, kas apmierināja gan zinātnieku, gan plašākās publikas prasības pēc latviešu senatnes dzejas. ĀRONU MATĪSS izdeva uz Trešajiem latviešu dziesmu svētkiem daiļāko un kodolīgāko latviešu tautas dziesmu krājumu pašu latviešu lietošanai (Mūsu tautas dziesmas, 1888. g.). Pie Rīgas Latv. biedrības nodibinājās Zinību komisija un pie Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļa, kas krāja, kārtoja, laida klajā latviešu gara mantas; pirmā izdeva tautas dziesmu krājumu 1889. g., otrā garākas tautas dziesmas, Tautas dziesmu virknes 1890. g. Līdz tam laikam dziesmu krāšanai gandrīz nemaz neizmantotu Latvijas stūri ievēroja E. VOLTERS, izdodams krievu ģeogrāfiskās biedrības apgādībā krājumu Latgalē (Vitebskas guberņā) salasītu latviešu tautas dziesmu latgaliešu (augšgaliešu) izloksnē.
Latviešu tautas dziesmas galīgi nokārtoja KRIŠJĀNIS BARONS savā priekšzīmīgi sastādītajā darbā ‘Latvju Dainas’. Še viņš iestrādāja visu milzīgo latviešu tautas dziesmu krājumu, visas dziesmas, kas kaut kur bija iespiestas vai uzrakstītas. Viņam tika nodoti visi lielākie manuskriptu krājumi: Bitnera, Bīlenšteina, Brīvzemnieka u, c., daudz atsevišķu krājēju uzrakstītās dziesmas; daudz nāca vēl klāt, pie darba strādājot. Pavisam gāja caur Barona rokām 218000 dziesmu. No tām ir oriģināldziesmu ap 35000; citas ir atkārtojumi un varianti. Tās ievietotas 6 daļās, 8 sējumos, no kuriem katrs (atskaitot astoto, plānāko, ar nerātnām dziesmām) ap 600-1000 lappuses biezs. Pirmā burtnīca iznāca 1894. g., pēdējais sējums 1915, g. Par materiālo pusi rūpējās H. VISENDORFS; pateicoties viņa gādībai, iespiešanu ar otro sējumu uzņēmās Pēterpils Zinātņu akadēmija. Ar veikli izkārtota reģistra palīdzību Barons še uzrāda katras dziesmas uzrakstītāju, uzrakstīšanas vietu, izlietoto avotu (izdevumu, manuskriptu), atzīmē katru atkārtojumu un variantu, lai tas arī atšķirtos tikai ar vienu burtu. Nokārtojuma plāns ienes visā milzīgajā dziesmu daudzumā noteiktu skaidrību un dod plašajam darbam sakarību un vienību. Tādā kārtā Latvju Dainas tikušas par latviešu rakstniecības lepnumu un par vienu no visievērojamākiem darbiem folkloras laukā vispār.
c) LATVIEŠU TAUTAS DZIESMU SAKARI AR VĒSTURES LAIKMETIEM dod ieskatu viņu vecumā. Tā kā latvieši bez savām dziesmām, tāpat kā bez savas valodas, nekad nav domājami, tad tanīs atspoguļojas visi viņu pārdzīvotie laikmeti. Mums tomēr acu priekšā tikai zināma daļa latviešu tautas dziesmu, tā daļa, kas tautā uzglabājusies līdz jaunākajiem laikiem, kas uzrakstīta un iespiesta mūsu tautas dziesmu krājumos un kas savienota kopā Barona Latvju Dainās. Tikai par šīm dziesmām varam jautāt: Kādā laikā tās cēlušās? Cik tās vecas?
Atbildes stipri atšķiras. Vieni domā, ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas pa lielākai daļai mantojums no sirmās, neminamās senatnes. Tā domā Barons, uz to pusi sveras arī Bīlenšteina domas. Citi turpretim ir tanī pārliecībā, ka latviešu tautas dziesmas ir samērā jaunas. Krievu pētnieks A. POGODINS vēro, ka tās cēlušās pēdējos divi, trīs gadu simteņos. Vēsturnieks LANDERS domā, ka visvecākās no tām radušās ne agrāk kā 18. gadu simtenī, liela daļa 19. gs. sākumā. Šādām domām nostājas pretī profesors P. ŠMITS. Viņam liekas, ka taisni pēdējos gadu simteņos būšot cēlušās

“Ļoti maz jaunu dziesmu. Tautas dziesmas gandrīz nepazīst ne Lutera ticības, ne jaunāko laiku kultūras augu, ne ūdens dzirnavu, ne jaunākās māju ietaises, ne latviešu grāmatu, ar vārdu sakot, nekādu kultūras mantu, kas varētu raksturot pēdējos divi, trīs gadu simteņus… Līdz ar Lutera ticību še nodibinājās arī grūtie vergu laiki, kādi nekur pasaulē nav bijuši noderīgi dziesmu sacerēšanai.”

Ir daudz liecību, ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas ir pa lielu lielai daļai mantojums no katoļu laikiem, ka tās cēlušās apmēram no 13. līdz 16. gadu simtenim. Latviešiem tagad bija atnācis jauns laikmets: sāka nodibināties sabiedriska iekārta un laist saknes mācība, kas turējās vairāk gadu simteņus, tā ka šai laikā sacerētie dzejdarbi varēja nostiprināties un ilgāku laiku palikt tautas garā. Dzeja, kas bija cēlusies pavisam citos apstākļos, zaudēja pamatu un tika pa lielākai daļai aizmirsta. Katoļu laiku pamatiem drūpot un irstot, kas cik necik manāmi sāka notikt tautas atmodas laikā, arī viņu dziesmas sāka grimt aizmirstībā vai atvilkties jaunlaiku kultūras neaiztiktās tautas daļās, no kurienes tās pēdējā brīdī uzlasīja un uzzīmēja dziesmu krājēji. Dziesmu sacerēšanai tomēr bija labvēlīgi tikai viņi agrākie gadu simteņi, kad tautas brīvība vēl nebija visai apspiesta, kad šurp atnestā Rietumeiropas kultūra sniedza jaunus ierosinājumus, kad jaunie uzskati netika latviešiem tik visai uzspiesti, ka ar tiem tiktu nomākta viņu patstāvīgā gara dzīve. Viņš laiks uzspiež latviešu dziesmām savu zīmi; kristīgās ticības iespaids tajās redzami atzīmējas. Kad gans nomirst, dzeguze zvana līkā bērzā, dzenis kaļ krustu sausā eglē, sīki mazi putniņi skaita pātarus, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. Bites šuvumiņu dedzina baznīcā. Māra stājas blakām Laimai kā sievietes goda sargātāja, kā palīgs grūtā dienā. Mītiski jēdzieni ietēlojas Jānītī, kura piemiņa saistās ar Jāņa Kristītāja piemiņu. Arī katoļu laiku feodālā un patriarhālā iekārta atspoguļojas latviešu dziesmās. Nodibinās muižas, kur jāiet darbinieku gaitās, jāpilda klaušas. Pavēlnieks še kungs, vācietis, kas nereti ir bargs kalpinātājs. Pret to saceļas latvieša pašapziņa: viņš sola to dancināt uz sarkana ķieģeļa, liek tam ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus.
Aina, kādu par Latviju un latviešiem sniedz latviešu tautas dziesmas, ir (pēc prof. P. Šmita) pamatvilcienos šāda.

Zemi apklāj milzīgi meži. Tie bagāti ozoliem un liepām. Tanīs dzīvo brieži, lāči, vilki, bez tiem sumbri, meža cūkas, lūši un caunas. Ļaudis nodarbojas ar dravniecību, lopkopību, zvejniecību, bet visvairāk ar zemkopību; sēj rudzus un miežus, bez tiem kviešus, auzas, linus, griķus, zirņus, lēcas, pupas un kaņepes; no saknēm dēsta kāpostus, rāceņus, rutkus, mazāk sīpolus, ķiplokus, pētersīļus, tikai retumis burkānus, dilles, kāļus. Āboliņš aug tikai pļavās, ne tīrumos. Tiek daudzināti ābeļu un apiņu dārzi. Svešas ir bumbieres, potētās ābeles, plūmes, ķirši, jāņogas un ērkšķogas. Tikai pāris piemēros ir runa par ķezberēm un ābeļu potēšanu. – Dzīvojamās ēkas vienkāršas: akmeņa pavīļām vai priedes pamatu, māla kulu, apaļu koku griestiem, pa laikam aizbīdāmām lūkām logu vietā. Skursteņi (koka) vēl ļoti reti. Tikai bagātniekiem dēļu griesti un grīda, glāžu logi un durvis. Vakaros dedzina skalus, bagātnieki arī sveces; lampas svešas. Galdus izgriež figūrām (izraksta), neretis pārvelk vaskiem un parasti klāj galdautiem jeb galddrānām. – Simtiem vai pat tūkstošiem dziesmu piemin rokas dzirnavas, bet tikai piecas, sešas arī sudmalas. Svarīgākie mūzikas rīki ir kokles, stabule, taure un bungas; retumis min vijoles, nemaz nemin harmonikas. – Tautieši nēsā kā goda apģērbu caunu cepurītes, brūnus svārkus, zābakus ar piešiem, bagātnieki arī lūšu kažokus. Viņi vairāk jāj seglotā zirgā nekā brauc, un, ja brauc, tad kamanās, ne ratos. Pie sāniem nereti nēsā zobenu. – Tautu meita valkā garus svārkus, jostu ap vidu, villaini jeb sagšu pār pleciem, kājās melnas vai dzeltenas kurpes; galvā tai puķu, astru vai vara vainags, kas bagātniecēm izgreznots ar sudrabu un zeltu, pat pērlēm. Dažai vēl arī pilnas krūtis sudrabiņa. – Dziesmās visvairāk daudzinātā saimnieka meita tura par lielāko laimi palikt par bajāra līgavu un kaunas no kalpa puiša, kuru neretis tomēr daudzina par turīgu. Zemes valdnieki ir vācu tautības kungi, kas turas savrup no latviešiem. Ir četras (aužu šķiras: kungi, labieši jeb bajāri, saimnieki, kalpi; tikai vairāk gadu simteņos pēdējās trīs izlīdzinās klaušu jūgā.

Katoļu laiki nav viscaur vienādi. Viņu sākumā vairāk izceļas latviešu patstāvība un īpatnība, kas atspoguļojas viņu dziesmās. Tur uzejamas pēdas arī no vēl agrākiem laikiem.
Tautu pirmatnē, varbūt indoeiropiešu tautu kopdzīves laikos, ieved dziesmas par debess dievībām, par Sauli un Mēnesi, kuru starpā laulāta pāra attiecības, par debesu Dievu, kas saplūst kopā ar gaismas debesi, par Pērkonu, kuram līdzīgus dievus uzejam pie krieviem (Perun), senskandināviešiem (Fjorgyn), senindiešiem (Pardžanja). Seno bronzas laikmetu atgādina tautas dziesmās daudzinātie “zaļie zobentiņi,” vismaz epitets “zaļš” stāv sakarā ar viņiem seniem laikiem (laikmets priekš Kristus). Mantojums no seniem laikiem ir dziesmas par līgavas zagšanu un laupīšanu. Varbūt uz vēl vecākiem laikiem norāda dažās ļoti izplatītās dziesmās minētā ieraža, ka brālis prec māsu. Tā ir noslēgtā dzimta, kas negrib sajaukties ar citām, kur bāliņš ņem radu sievu, “lai iet radi biezumā”. Uz seniem latviešiem, kas jau nošķīrušies no radu tautām (leišiem, prūšiem) un nav zaudējuši savu patstāvību, norāda dziesmas, kurās attēlojas viņu satiksme ar kaimiņiem. Ar leišiem notiek daudzkārtējas sadursmes, par ko liecina arī hronikas. Latvietis redz savu māsu “leišu lauku vergojam”, grib leišu zemi “ziluguni dedzināt”, bet tad iegādājas, ka māsa leišu robežās. No gūstekņiem dabū kalpus, vergus. Leiti dzen un pēc kar egles galā; krieviete cep maizi, astru sietu sijādama. Gūstekni apņem arī par līgavu.

Ej karā, bāleliņi,
Ņem karā līgaviņu:
Kara meitas smalki mala,
Balti drēbes balināja.

Šāda satiksme latviešiem ar krieviem, leišiem, prūšiem, kursiem. Latvietis krievam dod savu māsu, pats apņem leišu meitu. Par naidu ar prūšiem latviešu dziesmas nekā nezin. Viņu zeme vilinoša. Tur meitas zied kā puķes un baltas rozes, staigā dimanta kurpēm, sien dzintara krelles, nēsā sarkanrožu vainagu. Tur latvietis, pirms Rīga dibināta, atrod lieltirdzniecības centru Dansku (poļu Gdaņska, vācu Dancigu), kur pērk brūnus svārkus un caunu cepurīti. Vēl latvietis, agri kāpdams laiviņā, uzmeklē arī kursu meitas, ko atrod vakarēju gulumiņu. Šai laikā latvieši sāk arī nodalīties; šķirās. Viņiem ir savi vadoņi, kas viņus vada; karā, savi kungi, kas pār viņiem valda, kā to atzīmē arī hronikas. Viņu vidū ir bagātnieki, bajāri, ir arī kalpi un vergi.
Katoļu laikiem turpinoties, latvieši top par klaušu ļaudīm, par vienu vienīgu zemnieku šķiru, pār kuru valda kungi – vācieši. Šie nu arī nosaka, ceļ karu, kas prasa no latvieša vislielākos upurus, bet no kā viņam uzvaras gadījumā neatlec nekāda ieguvuma. Māsai nu vairs nav nekāda iemesla skubināt brāli uz karu; viņa taisni uz visstingrāko pretojas tādai kungu rīcībai.

“Ej, kundziņ, pats karā, Es nelaižu bāleliņa.”

Viņa piesauc Dieva sodību pār Rīgas kungiem, kas karus sacēluši un sauc karā bāleliņus, viņas maizes devējus. Latvietis nu arī par liecinieku, ka viņa tēviju briesmīgi izposta un ka ap to tirgojas sveši ļaudis. Krievs, maskavietis (Jānis Briesmīgais) nokauj bāleliņus un pamet rudzu lauku kā ūdeni līgojam. Poļi, leiši skaita naudu Juglas tilta galiņā, gribēdami pirkt Vidzemi ar visām zeltenēm. Leiši nu vairs nav tuva radu tauta, ar kuru gan ķildojas, gan draudzīgi satiekas, bet tā stājusies kopā ar poļiem un iebrūk “svētās Māras zemītē”, tā ka jāpiesauc Pērkons, lai skalda tiltu Daugavā. Dzimta zaudē savu agrāko nozīmi. Nākdama atkarībā no kungiem, tā vairs neierauga tēvā savu vienīgo, neatsveramo gādnieku un galvu. Lielāka loma paliek mātei, kas ciešāk saaug ar māju dzīvi. Bērniem mīl māte vairāk nekā tēvs; par tēvu raud trīs gadus, par māmuliņu visu mūžu; tēvam mirstot, bērns paliek pusbāriņš, mātei mirstot, pilns bāris. Lielā, skaistā bāru dziesmu nodaļa tad arī savā visumā saistās ar katoļu laiku beigām un ar klaušu laikiem. Tām pievienojas īstās, dziļi izjustās klaušu laiku dziesmas: “Kas tie tādi, kas dziedāja”, “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” u. c. – Līdz ar to apsīkst dziesmu avoti. Nospiesti nebrīvā, grūtā darbā, latvieši gan apbrīnojamā pilnībā uzglabā agrāko dziesmu mantojumu, bet maz ko tam pieliek klāt. Bet arī pēdējie gadu simteņi atstājuši savas pēdas latviešu dziesmu krājumā. Latviešu kareivis vairs nekalpo kungiem, bet ķeizaram. Še dzīve panesamāka, nekā muižā vergojot. “Ķeizaram tīra maize, muižniekam pelavaina.” Atbalstīdamies uz sava jaunā stāvok~a, kareivis var muižniekam pat krūtis griezt pretī.

Griežat ceļu, lieli kungi,
Es jums ceļa negriezīšu:
Jūs gan labi lieli kungi,
Es ķeizara kara virs.

Atnākuši krievu valdības laiki, kad, kara klausībā iedodoties, saka, ka ņem krievus, aiziet krievos. Starp ienaidniekiem, ar kuriem ved karu, nu parādās tādas tautas kā turki un franči. Arī dziesmas arvienu vairāk padotas svešiem iespaidiem, tajās ieviešas sveši elementi. Lutera ticība latviešos pārdēsta kristīgas dziesmas. Meita lūdz māmiņai, lai māca arī vienu Dieva dziesmu, “ko dziedās dvēselīte, pie Dieviņa aizgājusi”. No muižu saimes latvieši noklausās svešas dziesmas un tās pieņem, nepār, strādādami pēc savu dziesmu īpatnīgiem prasījumiem. Sāk latviešu vidū lielā mērā izplatīties ceļojošās dziesmas (Es stāv’ uz augsta kalna, Iekš meža bij viens nams u. c.). Vecais Stenders var ar prieku atzīmēt, ka viņa centieniem bijušas sekmes: atmet vecās “blēņu dziesmas” un tautā ieviešas viņa “jaunās ziņģes”. Tuvojas jauni laiki, kas atrod izteiksmi atsevišķos tautas locekļos, nodibinoties nacionālai mākslas dzejai.
d) DZEJAS VEIDS, kādu uzrāda latviešu tautas dziesmas, ir zināmas attīstības panākums. Arī še nav stādāmas visas dziesmas cita citai blakus: viņu lielajā daudzumā atrodamas dažādas dziesmas arī attiecībā uz dzejas attīstības pakāpēm. Tomēr dziesmu dzejiskā vērtība ne visai saskan ar viņu vecumu: ir agrāk sacerētas dziesmas, kas stāv uz augstākas attīstības pakāpes nekā vēlāk sacerētās. Zināmus pieturas punktus vērojumos par dziesmu attīstību, vismaz attiecībā uz viņu sākumiem, dabūjam, ieskatīdamies tautu pirmatnē un dziesmas ņemdami sakarā ar cilvēka dzīves gaitu. Atsevišķa cilvēka attīstībā zināmā mērā atspoguļojas cilvēces vai tautas attīstība.
Par vecāko dzejas veidu uzlūko saucienu, dvēseles uztraukuma, iejūsmas tiešu izteiksmi. Tas notiek vienumēr, ka cilvēks stiprā un pēkšņā , uztraukumā atrod acumirkļa jūtu izteiksmei tikai kādas skaņas: sāpēs vai, brīnumos – ūjā utt. Līdzīga jūtu izteiksme ir pirmatnes cilvēkam. Varam pat iet vēl tālāk un sacīt, ka dažādās skaņās izsakās arī kustoņu sajūta. Mežoņu tautās arī tagad novērojams, ka viņi, zināmas iejūsmas aizņemti, dziedādami ilgāku laiku nemitīgi atkārto tās pašas skaņas vai arī kādus vārdus. – Uz šīs pirmatnējās attīstības pakāpes stāv dažas šūpuļa dziesmas. Parastās latviešu šūpļa dziesmu skaņas ir: aijā, žūžū, bet arī ē-ē, eijā, eijiņo, pūpo, pūpiņo. Āronu Matīss uzzīmē šādu šūpļa dziesmu (Mūsu tautas dziesmas, 208. lpp.)

Ē-ē, ē-ē, aijiņo
Žūži, žūžo, pūpiņo,
Ē-ē, ē-ē, pūpiņo,
Čuči, čuči, eijiņo!

Turpmākā attīstībā skaņām, saucieniem pievienojas kādi vārdi. Zīmīga šai ziņā ir šūpļa dziesma:

Aijā, žūžū, lāča bērni-
Aijā, žūžū,
Pekaināmi kājiņāmi-
Zū-žū-žū.

Viss teksts še žūžināmām skaņām vītin apvīts. Pie tam žūžinošo dziedāšanu pavada vienmuļīgā šūpļa kustība. – Aijājamo skaņu vietā pakāpeniski stājas vārdi. Tie vispirms mēdz attiekties uz kustoņiem. Iemīlēta un izplatīta ir dziesma “Velc, pelīte, saldu miegu”. Bet arī citiem kustoņiem še vieta, vairāk nekā kaut kur citur tautas dziesmās. Tam ir savs sakars ar šo dziesmu vecumu. Pirmatnes cilvēks uzskatīja apkārtnes parādības par sev līdzīgām: kustoņi jūt, runā, rīkojas kā viņš. Attīstīdamies viņš nomanīja starpību. Tautas dziesmas, kas uztver momentu, atspoguļo tekošo dzīvi, tad arī arvienu vairāk izmeta no sevis tos elementus, kas sevī ietvēra agrākos uzskatus. Tomēr agrā bērnībā šie pirmatnes cilvēka uzskati uz apkārtējām parādībām vēl vienumēr valda. Še tad nu arī pāriet dziesmas par kustoņiem. Liela daļa no tām agrāk bijušas vispārējas, pieaugušo vidū dziedātas dziesmas. – Turpmāk no kustoņu rīcības izlobās zināma pamācība jeb zināmu pamācību uzskatāmi ietēlo kustoņu rīcībā. Tādā kārtā iznāk mazas fabulas. Tā, piemēram:

Skopa, skopa vāverīte,
Otras māsas nemīlēja:
Pūriņā sapelēja
Kodoliņa plācenīts.

Kad bērni melo, norāda uz zaķi, kam lūpas pārsprāgušas, melu ziņas nēsājot. Kad bērni ķīvējas, aicina runci, lai lādē plinti: peles bērni ķīvējas. Šīs dziesmas uzrāda tālāku attīstības pakāpi: lieli tās pamācības nolūkā sacerējuši bērniem.
Pie šūpļa dziesmām pieslēdzas rotaļu dziesmas. Arī tām ir pirmatnējas dzejas iezīmes: raksturīgi izsaukumi un darbība, ar ko tie saistās. Bērnu uzjautrināšanai lieto šādu rotaļu dziesmu:

Čij, čij, zīlīte, kur tavi bērniņi?
– Viņpus Daugavas, ozola zarā.
Kas viņus šūpo, kas viņus auklē?
– Vēja māte šūpo, vēja māte auklē
Juk, juk, juk, juk!

Dziesmiņu dziedot vai skaitot, saliek bērnam rociņas vienu uz otras un tās šūpo augšup, lejup; pie vārdiem “juk, juk” griež ātri vienu roku apkārt otrai un beidzot piedur ar pirkstu bērnam pie krūtīm. Bērnam rokas plīkšķinot, dzied:

Cepu, cepu kukuli, ko braukt ciemā;
Atradu gardu, apēdu pats. Ņem, ņem, ņem!

Pēdējos vārdus sakot, liek rokas pie mutes un rāda, it kā ēstu. Tāpat ir savas dziesmas, kad bērnu auklē, lecina, jādina, mierina. – Starp dziesmām, kas īsti latviskas un vecas, še ir arī stipri daudz aizņemtu un jaunu. Dažas sacer pat acumirklī vai pie zināma pavediena vērpina līdz bezgalībai. Tās ir tā saucamās pasaku dziesmas. Pie tādām pieder: Es grib vienu mici šūt. Vista tai liek klāt savu snīpi, gailis greznu, pīle pleznu, zaķis lēcienu, lapsa asti, vilks zobus, kalējs āmuru, skroderis šķēres utt. Citā dziesmā, pie kunga kalpojot, dabū pirmo gadu vistu, otru gadu gaili, trešo zosi utt. Vēl citā prasa būcītim āzītim, kur viņš licis bārzdiņu; viņš izdevis krievam izkapšu kalt; kam vajadzēja izkapšu? sieniņu pļaut; kam sieniņa? gosniņām dot; kam gosniņu? pieniņu slaukt utt. – Tāpat bērnu rotaļu iecirknī pāriet pirmās mācības un zinātņu druskas, piemērojot viņa iedomai un dabai. Ar ābeci iepazīstoties, iznāk šāds pants:

A, b, c, d,
Kaķis kala smēdē,
Suns ieskrēja pa lodziņu
Un norāva astīti.
Ņau, ņau! atdod manu astīti!

Bērnam ir arī savi skaitļi: viebil, dībil, trigum, tragum utt. Viņš noskaita nedēļas dienas, katrā ieliekot savu darbību: Pirmo dienu rudzus kūla, Otro dienu bīdelēja utt. Viņš ar attiecīgiem skaitļiem nosaka visus desmit baušļus: 1. bauslis: Katliņš kulē; 2. bauslis: Kazai divi ragi utt. Arī svešas valodas viņš mācās pa savai dabai:

Visi mani bērniņi vāciski mācēja:
Maizīte brotite, karotīte lepelīte.

Visi šie, kā redzams, ir jaunāku laiku sacerējumi, bet viņos ietveras cilvēka un tautas bērnībai īpatnējā gara dzīve.
Atliekas no tālas senatnes varētu būt uzejamas JĀŅU JEB LĪGO DZIESMĀS. Še vairāk nekā kaut kur citur uzglabājies sauciens, piedziedājums, kuru, vismaz daudzos Latvijas apgabalos, pastāvīgi lieto; še dziedāšana savienojas ar zināmu darbību: ar zāļu plūkšanu un veltīšanu, Jāņu uguns dedzināšanu, saules sveicināšanu. Pēc saviem sākumiem tās visādā ziņā pievienojas KULTA DZIESMĀM. Jāņu dziesmu “līgo” ir līgsmības sauciens un varētu būt mantots no tiem laikiem, kad pirmatnes cilvēks saucieniem apsveica ziedošo dabu, izdarīdams pie tam dažas ticības paražas. “Līgo” pa reizei attiecas tieši uz sauli: saule (pēc dažām dziesmām) Jāņu rītu rotājas jeb līgo. Augšgalieši “līgo” vietā dzied “rūto”. Latviešu Jāņu dziesmu piedziedājumam “līgo” līdzīgs sauciens “lado” uzejams arī citās indoeiropiešu, sevišķi slāvu tautās, tā leišu, krievu, serbu, rumāņu dziesmās. Vārdam “līgot” pēc saknes radnieciski vārdi ir arī leišu un sanskrita valodā (lingoti, linggam). Tas viss der par norādījumu uz piedziedājuma “līgo” lielo vecumu.
Latviešu skaņu mākslinieks un tautas mūzikas pētnieks Jurjānu Andrejs uzlūko latviešu JĀŅU DZIESMU MELDIJAS par visvecākajām no visām latv. meldijām (Latvju tautas Mūzikas materiāli I, Rīgā 1894.). Viņš saka:

“Ja no latvju senču mūzikas līdz šim vēl kas uzglabājies tautā, tad tām visādā ziņā vajaga būt līgotņu meldijām.”

Visvairāk tajās meldiju, kas pieder hipodoriešu toņu kārtai, tai toņu kārtai, ar kuru sengrieķi raksturoja Apollona kultu. Šī torņu kārta, pēc franču pētnieka BURGO-DIKUDRĒ (Bourgault-Ducoudray) vārdiem, vislabāk saskanēja ar gaismas un harmonijas dieva Apollona kultu, kas simbolizēja kārtības, taisnības, tikumības idejas, augstāko garīgo, nemateriālo principu, kurš nemainās un neiznīkst. – Pēc šīm latviešu līgotnēm ir visvairāk tādu, kas pamatojas uz hipofrīģiešu oktāvu. Šī toņu kārta (pēc Burgo-Dikudrē) bija turpretī entuziasma un nevaldāmas dziru jautrības toņu kārta, kurā mēdza dziedāt ditirambus, izpildot līgsmības un vīna dieva Bakhus kultu, kas simbolizēja fizioloģisku dzīvi, temperamentu, kaislības, ārējo, materiālo parādību principu, kam jāpadodas pastāvīgām pārmaiņām. – Latviešu līgotņu meldijās atrodami visi tie fakti, kurus agrāk domāja esam tikai sengrieķu mūzikā. Izrādās, ka latvieši, kas ilgus gadu simteņus saņēmuši svešas garīgas mūzikas un ilgu laiku arī vācu tautas dziesmu iespaidus, tomēr uzglabājuši īpatnīgas meldijas no tālas senatnes. Tas apstiprina Burgo-Dikudrē domas, ka lielākā daļa to īpašību, kurām parasts apzīmēt sentautu mūzikas raksturu, vēl līdz visjaunākajiem laikiem uzglabājušās dažu tautu dziesmās. Viņš spriež:

“Visu vienas rases cilvēku jūtas dibinās uz kopējiem pamatiem un pāriet no paaudzes uz paaudzi bez pārmaiņas. Tad arī meldijas, šo jūtu izteiksme, nepārmainās. Tā var gan būt ticami, ka pieci tūkstoš gados tautas meldijas ļoti maz pārgrozījušās. Ja senatnē grib meklēt mūzikas elementus, kas vēl tagad Bretaņā, būtu jāiet atpakaļ līdz laikiem priekš Homēra.”

Krievu komponists un pētnieks FOMINCINS mēģināja pierādīt, ka indoeiropiešu tautu dziesmas dibinātas uz vienādas gammas un ka šīs gammas pēdas meklējamas sevišķi seno ticības ieražu dziesmās. Sastādīdama nešķiramu kulta daļu, katru gadu tais pašos svinējumos atkārtodamās, kulta dziesma pieder pie tās tautas dzīves daļas, kas vismazāk pieejama svešiem iespaidiem; šādu dziesmu glabā kā svētumu no paaudzes uz paaudzi, kaut arī viņas nozīme nebūtu vēlāk saprotama viņas dziedātājiem. – Pie šādām dziesmām Jurjāns pieskaita arī latviešu Jāņu dziesmas. Kas sacīts par viņu meldijām, var zināmā mērā zīmēties arī uz viņu vārdiem.
Starp dziesmām, kam liels vecums, vēl minamas DARBA DZIESMAS. Arī še uzejami tie elementi, kas dzejas pirmatnē sastopami vienkop: ritmiska kustība, meldija, vārdi. Mūsu tagad pazīstamajās darba dziesmās šī vienkopība sastopama ļoti aprobežotā mērā; šai ziņā tās stipri atšķiras no mūsu šūpuļa, rotaļu, Jāņu dziesmām, kur minētā vienkopība pilnīgi redzama un vēl tagad parasta. Starp darba dziesmām būtu minamas kādas laivinieku dziesmas, kuras pieslēdzas airētāja kustībām, piem.: Pūt, vējiņi, Līgo, laiva, uz ūdeņa. Tieši darbam piemērojas arī dažas vērpēju, šuvēju, audēju dziesmas, tā piem.:

Tec, vārpstīt, dziedādama,
Kamēr pilna pietecēji;
Kad tu pilna pietecēji,
Gul pūriņa dibinā.

Bet pa lielu lielai daļai latviešu darba dziesmas atraisījušās no pašā darbā izdarāmām kustībām. Tādu darba dziesmu, kas pastāvētu no izsaukumu skaņām vai pieņemtu tās kā atkārtotus piedziedājumus (kā šūpuļu dziesmas), tagadējos krājumos nav. Bet tas nenozīmē, ka latviešu darba dziesmas būtu jaunas. Vienīgi jau tas, ka viņas attiecas uz zināmu darbu, norāda, ka viņas sakarā ar to cēlušās, lai viņas arī atšķīrušās no darba izpildīšanas brīža un turpmāk pat arī no meldijas, tikdamas par teiktām dziesmām.
Pulkā dziedamās latviešu darba dziesmās neuzejam tādas, kas lietojamas, noteiktu darbu tieši pavadot, kā, piem., pie somiem, baļķus uz būvvietu velkot, pie norvēģiem, granīta bluķus tālāk virzot, pie krieviem, pāļus dzenot (“Dubinuška”) u. c. Latviešu pulkā dziedamām dziesmām vairāk vispārējs raksturs; tās dzied, uz darbu projām ejot vai no tā mājās nākot, pa starpbrīžiem, vai arī gan darbu darot, bet ne dziesmu tieši ar to saistot. Še ņemamas vērā talkas dziesmas. Tās stipri vecas. Uz to norāda talkas nosaukums, kas izplatījies pa vairāk tautām (dienvidslāvu tlaka jeb tluka, krievu toloka, leišu talka, igauņu talkus). Talkās izdara dažādus darbus (mēslu vešanu, pļaušanu, linu plūkšanu u. c.), uz kuriem arī attiecas dziedamās dziesmas. Sevišķās talkas dziesmas zīmējas uz viesu uzņemšanu, kopēju izpriecu, savstarpēju satiksmi. Talkām ir zināma līdzība ar klaušu darbiem, uz kuriem sanāca darbinieki no visa pagasta. Tikai šis ir piespiests, ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem savienots kopdarbs, kas atrod attēlojumu tādās dziesmās kā ‘Ej, saulīte, drīz pie Dieva’, ‘Kas tie tādi, kas dziedāja’.
Dziesmās, kas attiecas uz savrup darāmiem darbiem, visplašāko nodaļu sastāda MALĒJU DZIESMAS. Tās pieskaitāmas arī visvecākajām. Gan arī še grūti uzmeklēt dziesmas, kas pieskaņotas pašam malšanas procesam. Tām varētu stāvēt tuvu, piem., šāda dziesma:

Malu, malu visu ritu,
Suņam putras nesamalu;
Kaķīšam vien samalu
Mazu, mazu kukulīti.

Bet no malēju dziesmu satura redzams, ka tās pa lielai daļai nāk no tālas senatnes. Vietām tanīs skaidras notēlojas senatnes dievības: Dievs, Laima. Meitai tīri jāslauka maltuve, lai mēsli nepinas “pa Laimiņas kājiņām”. Malēja, malt (arī vecais supīns: maltu) iedama, satiek ceļā Dievu, kas pārmet, ka viņai nemazgāta mute. Maltuvē sēd Dievs, stāv Laima un gaida laba rīta. Kad mālis samalts, ņem Laimas atslēgu un iet Dieva klētī pēc cita. Dažās dziesmās Laimas vietā Māra, bet variantos vēl redzama Laima, kas norāda uz dziesmas tālāku vecumu. Bet arī šinī vecumā tās domājamas jau atšķirtas no darba kustībām. Tā jāspriež, paturot acīs dziesmu pastāvīgo un dziļo saturu. Dzirnas gan bijušas pazīstamas jau indoeiropiešu pirmtautai. Tad saprotams, ka no malēju dziesmu pirmatnīgiem sākumiem varēja paiet gadu simteņi, līdz radās dziesmas, kuras tagad jau atkal gadu simteņiem vecas un pārdzīvojušas kultūras atplūdu laikus; pie tām varētu būt pieskaitāma šāda:

Bāliņ, tava maltuvīte
Sudrabiņa lāsītēm;
Būt ir zelta vizuļiem,
Būt līgava malējiņa.

Malēju dziesmas uzlūko darba dziesmu pētnieks KĀRLIS BĪHERS (Bucher) (Arbeit und Rhythmus) par darba dziesmu laikā un telpā visvairāk izplatīto veidu. Jau Vecā Derība piemin malējas dziesmu. Kā vecgrieķu tautas dzejas atlieku PLUTARHS uzraksta kādu pantu no Lesbas, kas sākas: “Alei, mila, alei” (latviski: maļat, dzirnas, maļat). Šai dziesmai Bīhers atrod stipri līdzīgu kādu leišu dainas sākumu: ‘Užkit užkit, mano girnates’ (Ūkšat, ūkšat, manas dzirnas). Tad Bīhers min (60. lpp.) dažas latviešu malēju dziesmas, starp tām oriģinālā: ‘Es neiešu es nevaru, Jūs man pāri darījāt’; ‘Putēj’ mans vainadzinis Dziernu milnas galiņei’. Uzzīmētā igauņu dziesmā attēlota dziesmu burvība (Ma laulan merre murruksist, Es atdziedu šurp jūru no drupām). Somiem malēju dziesmu liels skaits; viņu vidū ir arī episkas dziesmas. Jāpiemin, ka somu tautas epā Kalevalā zināma veida dzirnas (sampo, patmaļas) ir cīņu priekšmets. Malēju dziesmām Bīhers seko arī pa citām zemēm un pasaules dalām (Āziju, Āfriku).
Bīhers DARBADZIESMĀS MEKLĒ DZEJAS UN MŪZIKAS SĀKUMUS vispār (356. lpp. un turpm.). Viņš norāda, ka valodā un teikumos par sevi nav noteikta ritma. Tas dzejā ienests no ritmiski nodalītām miesas kustībām. Tās rodas, darot zināmus darbus (grūžot – atvelkot, spiežot – atņemot, velkot atlaižot, sitot – paceļot utt.). Daudz darbos skaņa atzīmē darba takti. No darba ritma rodas skaņu ritms. Dažus darbus pavada arī cilvēka balss skaņas (tā “up” ceļot; citas skaņas cērtot, pakājot u. c.). Ir uzieti ļaudis (tā Indijas kalnu iedzīvotāji), kas bez izgrūstām balss skaņām nemaz nevar strādāt. Skaņas pavairojas un izveidojas, tā ka iznāk zināma vienmuļīga dziesma, kas vispirms pastāv tikai no nenozīmīgām skaņām. Tām pievienojas klāt kādi vārdi; nenozīmīgās skaņas top par atkārtotiem piedziedājumiem pie katra panta. Turpmāk arī tie atkrīt nost. Darbu Bīhers neņem tanī nozīmē, kāda tam tagad, bet agrākā, kur tas tuvu rotaļai, kam mērķis sevī, ne tik daudz iznākumā. Viņš saka (365. lp.): Tā ir enerģiska ritmiska miesas kustība, kas novedusi pie dzejas izcelšanās, īpaši tā kustība, ko saucam par darbu.
V. VUNDS nostāda vecuma ziņā darba dziesmām blakām kulta dziesmas un norāda, ka dabas tautu dzeja apņem visas dzīves nozares, tā ka nav nosakāms, kura no viņas grupām pirmatnēja (Volkerpsychologie III. 1919, 382. lpp. u. turpm.).
Pirmatnējās dziesmas ritmā saistītās skaņas un vārdi nodalās rindās. Papriekšu rodas div-, tad četrrindas. No tām sastādās garāka dziesma. Vācu Alpu zemēs šī attīstības gaita vēl tagad novērojama. Ne katrreiz tie ir sakarīgi teicieni, ko tādā kārtā saliek kopā; daudzkārt dziesma pastāv no dueta, dziedājumu un pretdziedājumu rindām vai arī no vaļēji kopā savērtu četrrindu virknes (Bochel, Psychologie d. Volksdichtung) – Latviešu tautas dziesmas ir palikušas ar maz izņēmumiem pie četrrindu veida. Tās ir patstāvīgas četrrindas, ko īsts pratējs gan var sakārtot virknē, kurai kāds sakars, bet kas katra par sevi ar to nezaudē savu patstāvību. Tās ir reālistiskas dabas un ietver sevī atsevišķus dzīves momentus. Kā katram momentam ir pilna vērtība, tā arī viņām; kā katram momentam ir sakari ar citiem, tā arī dziesmām citai ar citu. Un tikai sakarā ar šiem momentiem tās ir pilnīgi saprotamas un novērtējamas. Tās neaizved pagātnē, kur izdomai neaprobežota svabadība; bet tās saistās pie tagadnes, kur smalks novērotājs ar dziļu izjūtu uzsver to, kas tanī raksturīgs un vērtīgs, un dod tam veidu. Cik bagāta nu ir tekošā dzīve, cik stiprus ierosinājumus tā sniedz viņas uztvērējam, cik daudz savukārt ar to šis skubināts un pēc sava apdāvinājuma un attīstības pakāpes ir spējīgs uztvertajā dzīves momentā ielikt, tik saturā bagāta un vērtīga būs sacerētā dziesma. Saprotams, ka pirmatnes laiki nevarēs nekā sevišķi ievērojama sniegt vēlākajiem. Bet arī turpmākā attīstība neved nepārtrauktā līnijā uz augšu; laiku pa laikam tā paslīkst atkal uz leju. Tādā kārtā nebūt nevar sacīt, ka vēlāk sacerētās dziesmas arī vērtīgākās. Latviešu tauta, kuras sākumi meklējami tai pašā pirmtautā, no kā cēlusies tauta, kas priekš vairāk gadu tūkstošiem dāvinājusi pasaules literatūrai nemirstīgās Vēdas un kuras valoda ir šīs vecās tautas valodai viena no vistuvākajām, gan varēs uzrādīt savā krājumā dziesmas, kuru vērtību nemazina viņu vecums. Vēdu vecums nav nevienai latviešu dziesmai tās tagadējā veidā un gan arī ne latviešu tautai kā tādai. Latviešu dziesmas, kurās tomēr ir kādi elementi no viņas tālās senatnes, tā, piem., dziesmas par sauli, pieder pie viņu vērtīgākajām. Turpretim vēlākos nebrīvības, sabiedriskās un garīgās atkarības laikos cēlušies diezgan sekli un mazvērtīgi sacerējumi.
Četrrindas ir parasts dzejas veids arī citu tautu dziesmās. Sevišķi to lieto, dziesmas uz ātru roku sacerot. Venēcijā tās dzied sievietes pagalmos un mazos laukumos citu sabiedrībā. Tāpat, kad norisinās apdziedāšanās starp divām pusēm, no kurām viena stāv vienā kanāla malā, otra otrā, dzied četrrindas. Sacentībā tās dzird arī Portugālē lauku un māju darbos. Norvēģijā zemnieku kāzās. Četrrindās mēdz ietērpt zobgalības; še minami Alpu zemēs lietotie ‘šnaderhupfļi’. Šo veidu dod arī nopietna satura, tā spāniešu, itāliešu, jaungrieķu, krievu u. c. tautu dzejā. Ja, no vienas puses, četrrindas veids ir dziesmai, kas sacerētājam zināmā momentā patlaban rodas, tad, no otras puses, ir novērots, ka četrrindas ilgāk tautā uzturas nekā garākās dziesmas; tā, piem., vācu Bohēmijā, kur tautas dziesmas stipri iet mazumā, lielākā skaitā uzglabājušās četrrindas (‘Stuckla’). (Bockel, Psychologie der Volksdichtung.)
LITERATŪRA.
Spriedumi par latv. t. dziesmām žurnālā ‘Preussische Jahrbucher’ 129. sēj. 3. burtn. FR. DUKMEIJERA rakstā ‘Lett. Volkslieder’.
Atsevišķi vērtējumi: KATTERFELD, ‘Ueber d. lett. Volkslied, Magazin d. lett.-lit. Gesellschaft’ V Bd. II St. 1835. g.; BIELENSTEIN, ‘Ueber lett. Volkspoesie, Magazin’ X BD. III St. 1855. g.; J. ZVAIGZNĪTES ‘Par latv. t. dziesmām, Sēta, daba, pasaule’ III, 1860. g.
Par latv. t. dziesmu krāšanu: BARONA ievads ‘Latvju Dainām: Latv. t. dz. krāšana u. krājumi’; TEODORA ‘Latv. t. dz. krāšana un kārtošana, Latviešu Avīzes’ 1902. g.
Par latv. t. dz. celšanos un vecumu; P. ŠMITA raksts ‘Zinību komisijas 14. Rakstu krājumā 1908. g. Par l. t. dziesmām kā vēstures avotiem’; ŠMITA raksts viņa ‘Etnogrāfisku rakstu krājumā I. 1912. g. – Par dažādu laikmetu kara dziesmām’: A. ŠVĀBES ‘Kara dainas, Taurētājs’ 1917.-1920. g.
Zinātniski darbi par tautas dzeju vispār (kuros ievērotas arī latviešu tautas dziesmas): OTTO BOCKEL, ‘Psychologie der Volksdichtung’. Leipzig 1906; KARL BUCHER, ‘Arbeit und Rhythmus’, 4. Aufl. 1909, Berlin und Leipzig.

2. DZĪVE.

TAUTAS DZEJA DZĪVO TAUTĀ DAUDZ PLAŠĀKĀ NOZĪMĒ NEKĀ MĀKSLAS DZEJA. TĀ SAKŅOJAS, TURAS, IZPLATĀS, PLAUKST TAUTAS GARĀ TĀPAT KĀ STĀDU VALSTS TAUTAS ZEMĒ. Ar to un tamlīdz ar tautas dzīvi tai nešķirami, organiski sakari. Mums nostājas priekšā tautas dziesmu dzīve ar savām dažādām, daudzpusējām attiecībām. Jau norādījumi uz tautas dziesmu vēsturi mums sniedza tanī kādu ieskatu; vairāk no tās mums atklāsies, tanī tieši ielūkojoties. Šāds apskats, kas pielīdzināms tautas dziesmu ģeogrāfijai, attiecināms uz zināmu laiku, uz to laiku, no kura šīs dziesmas tagad mums pazīstamākā veidā esam mantojuši. Tā kā tautas dziesmu vēsture dažu ko sniedza no viņu dzīves, tā viņu dzīves apskatā nevarēs pamest neievērotus dažus vēsturiskus momentus. Galvenie jautājumi, uz kuriem še meklējama atbilde, ir: kas dziesmas dzied? Kad tās dzied? Kur tās dzied?
a) KAS DZIESMAS DZIED? Uz šo jautājumu var atbildēt: dzied VISA TAUTA. Nav tādas latviešu tautas daļas, kur latviešu tautas dziesmas, vismaz tās dziesmas, ko varētu saukt par latviešu dziesmu krājumu kodolu, nebūtu pazīstamas. Dziesmas ir visas Latvijas kopējā manta. To liecina latviešu tautas dziesmas pašas. Viena meita dzied Rīgā, otra Valmierā, abas dzied vienu dziesmu; viena māsa dzied Cēsīs, otra Valmierā, abām balsis atskan uz prūšu robežām. DZIESMAS DEVA LATVIEŠU TAUTAI KOPĪBU, KAD TAI CITAS NEKĀDAS KOPĪBAS NEBIJA, kad tā bija sadalīta pārvaldes iecirkņos, kam savā starpā nebija nekādas saites, kad tautas atsevišķās daļas piederēja pie dažādām valstīm. Dažus gadu simteņus no Baltijas latviešiem bija šķirti agrākās Vitebskas guberņas jeb Latgales latvieši. Viņu dziesmu krājums tad arī zināmā mērā atšķiras no tā, kas sastādīts no Kurzemes un Vidzemes latviešu dziesmām: tur uzejamas dažas romances jeb ziņģes, kas še nav atrodamas. Šāda veida tautas dziesmas pārnākušas latviešu vidū samērā jaunākā laikā, gan pa lielākai daļai tad, kad abas šīs tautas daļas bija šķirtas; bet lielums vecāko, īsto latviešu tautas dziesmu uzglabājies tikpat tur, kā te, uzglabājies arī pa tiem ilgajiem laikiem cauri, kad citādi šīm tautas daļām nebija nekādas kopības. Arī starp citām tautas daļām dziesmas ir ievērojama kopības liecība. Ieskatīdamies ‘Latvju Dainās’, redzam no piezīmētiem atkārtojumiem un variantiem, kas vietām sniedzas iekšā simtos, cik tāļu, cik vispārīgi tautā izplatītas ievērojamākās dziesmas.
Ieklausīdamies vērīgāk, tomēr atradīsim, ka visi tautas locekļi dziedāšanā nepiedalās vienādā mērā. Vispirms še nomanāma starpība starp vīriešiem un sievietēm. Ieskatīdamies pašu latviešu tautas dziesmu liecībās par to, kas dziesmas mācās un māca, atrodam, ka še vispirms mums stājas priekšā SIEVIETE. Tā ir meita, kas griežas pie savas māmuliņas vai arī vecmāmuliņas, lai viņai māca dziesmas. Vajadzīgas tās viņai, tautās dzīvojot: malt ejot, vasarā no druvas pārnākot, vakarus kavējot; dvēselei pie Dieva aizejot, vajadzīgas Dieva dziesmas. Tā ir māsa, kas lūdz savai vecākajai māsai, lai tā, tautās aiziedama, viņai atstāj savas dziesmas; kas lūdz bāleliņam, lai tas viņai saka dziesmas, ko viņš dzirdējis, staigādams tālu zemi. Dēlu vai brāli neredzam tieši pēc dziesmām taujājam. Starp tiem, no kā dziesmas mācās, atrodam gan brāli, bet no vīriešiem vienīgi to, un arī viņš tikai tādā kārtā ticis par dziesmu zinātāju un mācītāju, ka viņš, savus tiešos, īstos uzdevumus izpildīdams, izstaigājis svešas, tālas zemes un starp citu no turienes pārnesis jaunas, mājās nepazīstamas dziesmas, kuras viņam tad arī drīz vien aiziet “ceļa vidu”. Starp dziesmu mācītājiem neatrodam tēva. Turpretim māmuliņai ir dziesmu kamoliņš, no kura tā ikvakara ritina pa vienam celiņam; tā zin dziesmas no zālītes, no maizītes, no gudrā padomiņa. Ne mazāk zīmīgas dziesmas ir vecai mātei, kas, aizkrāsnē tupēdama, dziesmas sacer, pamana. Ļoti bagāta dziesmām vecākā māsa, kas taisās iet tautās. No tām visām mācās dziesmas. Tās būtu agrāk sacerētas dziesmas, kuras pārņem. – Bet, ja meklē pēc gluži jaunām dziesmām, kuras nu tik kā sacer, tad arī še tautas iedomā par iedvesēju tēlojas sieviete. Pēc jaunām dziesmām iet dziesmu kambarī: tur sēž divi jaunas meitas, dziesmas rakstīdamas; ko viena izraksta, to otra izdzied. Dziesmas teic Meža meita, kas tās mācās no lakstīgalas. Īstās dziesmu teicējas un darinātājas ir Laima un Māra. Laima teic dziesmas un dzied pati par jauniem, par veciem; ja Māra teic dziesmas, tad tās ir košas, greznas. – Sieviete tad arī redzama kā īstā dziesmu kopēja visā latviešu dzīvē. Tūliņ pie šūpļa māte ieaijā dziesmām savu bērnu, dziesmām tā pavada savu meitu tautās. Brālim karā ejot, māsa dziedādama appuško viņa cepuri. Un arī vēl kapu kalnā māsa dzied, veļu govis ganīdama. Savos darbos iedama, sieviete dzied: rītos maldama, vakaros vērpdama, drēbes šūdama un velēdama, pūru darinādama. Ja strādā vīrieši un sievietes kopējus darbus vai svin kopējas svinības, tad par dziesmām gādā sievietes. No druvas mājā nākot, sievietes uzsāk dziesmas. Talku beidzot, sievietes pin vainagus un dziedādamas ar tiem apbalvo nama tēvu un nama māti. Jāņu vakarā tās ir sievietes, kas izved kā plašāku dramatisku darbību Jāņu ieražas, no kurām katrs paņēmiens izskan dziesmās. Tas pats notiek dzīrēs: kristībās, bērēs un sevišķi kāzās. Kur vairāk ļaužu kopā, sievietes, divos pulkos nostādamās, sarīko apdziedāšanos, daļu dziesmu uz ātru roku sacerēdamas. Tās uz vietas sacer dziesmas arī sevišķiem gadījumiem, tā, piem., apsveicinot kādu viesi.
Sievieti šādā lomā nostāda viņas daba, viņas apstākļi, viņas darbi. Sievietes ātrāk aizkustināmā jūtu dzīve dara viņu vairāk pieejamu arī dziesmā.

Smilgā rasa tā nestāv, kā stāv ābulā;

Tēvam bērni tā nemīl, kā mīl māmiņai.

Meita mīl savu baltu māmuliņu no visas sirds, kā lazda zied no saknes. Tēvs ir dzimtas galva, bet māte ir dzimtas dvēsele. Tēvs aizņemts darbiem pa labai daļai ārpus mājas; māte paliek mājās, vada saimniecību, kopj, audzina, māca bērnus. Ja trūkst mātes, tad trūkst vairāk nekā saules. Tāpat brāļus materiālas intereses un grūti darbi aizņem vairāk nekā māsas. Brāļiem pieder tēva zeme; tie naidojas, to dalīdami. Māsas pa to laiku padzied: tām nav nekāda iemesla būt savā starpā naidniecēm. Brāļa uzdevums māsu aizsargāt, kad tā, dziesmām rotāta, aiziet tautās.

“Vienu roku māsu devu, otru asu zobentiņu.”

Brāļi mirst mēri, mirst karā; māsa paliek mājās viena. Liela daļa sieviešu darbu ir samērā viegli, vienmuļīgi, tā vērpšana, šūšana, tā malšana; gars no tiem var atraisīties un svabadi darboties.
Sievietes ir ne tikai pie latviešiem dziesmu sacerētāju un kopēju lomā. Par to zin stāstīt senas liecības. Vecajā Derībā, laikā no Mozus līdz Dāvidam, dziesmas liktas mutē vienīgi divām sievietēm; Deborai (Soģu gr. 5. nod.) un Annai (1. Zam. gr. 2. n.). Visvecākajā tautas dziesmu krājumā pasaules literatūrā, ķīniešu Šikingā, kas cēlies 7. gadu simtenī un agrāki pr. Kr., ir sieviešu sacerējumi. Pie mūsu kaimiņiem, tikpat dienvidos, kā ziemeļos: pie leišiem un igauņiem, sievietes ir īstās dziesmu dziedātājas un uzturētājas. Tāpat pie tālām dabas tautām: pie kamčadaliem, Fidži salu iedzīvotājiem. Kad Darvins nonāca Tahiti salā, viņu jauna meita apdziedāja dziesmā, ko citas meitas pavadīja korī. Bīhers uzstāda (Arbeit u. Rhythm. 1909, 410. lpp.) pēc viņam pieejamiem krājumiem vācu valodā par dziesmu sacerētājiem igauņu, latviešu un leišu vidū šādu dažādu dzimumu samēru procentos:

Vīr.          Siev.     Nenoteikti.
Igauņu        24,8        61,2      14,0
Latviešu     22,3        61,3      16,4
Leišu          41,0        47,7      11,3

Meklēdami pēc dziesmām dažādu kārtu un dažādu stāvokļu ļaudīs, atrodam tās lielākā mērā pie BĀRIEM, SĒRDIEŅIEM. Starp citu, no kā dziesmas mācās, ieņem redzamu vietu sērdienīte: viņai nav ne tēva, ne mātes; viņa dziesmās vien remdējas. Atšķirti no laicīgiem labumiem, bāri paceļas augstākā, daiļākā gara pasaulē, kuru viņi darina un kurā meklē atbalstu un apmierinājumu. Viņiem nav mātes. Mātes mīlestība viņiem izpaužas saulē, kas pie tiem ienāk rītos agri, kam viņi liek aiznest māmiņai labvakarus, kas viņus silda, sveicina, kas ar viņiem runā bez valodas. Tā rodas saules dievināšana, kur ar dabas spēku pielūgšanu savienojas dvēseļu kults un dziļākie cilvēka pārdzīvojumi. Saules kults savienojas ar Laimas un Māras kultu bārenītes dziesmās. Laima ceļ viņai krēslu, nāk pie viņas vakarā kā balta viešņa, liek viņai sudraba vainagu. Māra nāk pār Daugavu, pilna laiva sērdienīšu, pilna sauja asariņu; Māra tek, zīda svārkus pacēlusi; aiz kalniņa nosaluši simtiem mazu sērdienīšu. Arī Dievs un Dieva dēli bārenītei tuvu. Dievs viņai kā savai kalponei dod zelta kroni, ko viņa vakaros guldamās liek savā pūrā, rītos celdamās liek savā galvā, Bārenītes asaras salasa Dieva dēli un kar kumeļa iemauktos. Bārenes kāzās Saule velk zīda svārkus, Māra sedz sagšu, Dieva dēli jūdz sudraba zirgus, Mēness ieiet līdzi baznīcā. Bāru dziesmu nodaļa pieder pie visdaiļākajām latviešu dziesmu krājumā; še latviešu ticējumi dabū savu visdziļāko saturu un savu visskaidrāko, vispilnīgāko veidu. Bāru dziesmas tad arī iet pāri viņu šaurākajām robežām: klaušu laikos visa latviešu tauta nonāk bāru bērnu stāvoklī, kur tai nav sava gādnieka, savas sargātājas un kopējas, kas varētu dot kādas dzīves ērtības vai arī tikai apmierināt visnepieciešamākās dzīves vajadzības. Bāru dziesmās tad latvieši atrod savu tautisko jūtu, sava kopējā likteņa izteiksmi. Šī likteņa nojausma nevar ir turpmāk izzust no latviešu tautas apziņas. Ar to izskaidrojas tas iespaids, ko vēl pašos jaunākos laikos sasniedz tādas dziesmas kā Maza biju, neredzēju, Tek saulīte, tecēdama, Kas tie tādi, kas dziedāja…
Lai gan ne tik liela kā sievietēm, tomēr latviešu tautas dziesmās arī VĪRIEŠIEM sava loma. Bāleliņš ne tikai no svešuma pārnes dziesmas, bet ir pulkā arī dziedāt līdzētājs, pa reizei arī dziesmu sācējs un papriekšu dziedātājs. Dziesmu mīļotāji ir gani, arī zēni. Arī dravniekiem, medniekiem, mežā braucējiem, zvejniekiem ir savas dziesmas, lai gan ne tik daudz kā vērpējām vai malējām. Dzīrēs dažreiz arī puiši sastājas savā pulkā un sacenšas dziesmās ar meitām. Apbrīnojama dziesmu spēja ir vīriem, kas 12 skaitā sasēduši ap ozola galdu pie ozola alus kannas: katrs no viņiem dzer no alus kannas tikai tad, kad viņš izdziedājis 12 dziesmas par ozoliem, no kurām neviena nedrīkst atkārtoties. Īstās vīru dziesmas varēja būt kara dziesmas, kuras aizmirsa, kad latvieši uz savu roku vairs karus nesarīkoja. Sīkajā māju dzīvē tad nu palika dziesmās galvenā loma sievietēm.
Vai latviešiem senāk bijusi sava dziesminieku šķira, nav pierādāms. Gan būs bijis viens otrs dziesminieks jeb burtnieks, kas, citu darbu piekopdams, parādījis sevišķas spējas dziesmās. Ka senāk bijuši latviešu starpā apkārtstaiguļi, dziesminieki, uz to liekas norādām vēlākie nabagi, kas, pēc dāvanām no mājas uz māju iedami, dziedāja dziesmas; tie gan dziedāja garīgas dziesmas, bet, kāzās vai citos godos ierazdamies, tie dziedāja arī citas dziesmas. Par kādu tautas dziesminieku, MANULI, ziņots ‘Baltijas Zemkopī’ (1879. g.). Viņš dzīvoja Seces apgabalā un uztura dēļ no sētas uz sētu sūtīts apkārt, bijis pa daļai palaidnis, pa daļai plānprātis. Rakstu zīmes viņš nav pazinis.

“Bet apbrīnojams viņš bijis savu pasaku un dziesmu dēļ. Nedēļām no vietas viņš varēja pasakas stāstīt un tomēr arvienu citas: gan par dabas lietām, gan par dieviem un gariem. Viņa pasakas bija tik raibas un mākslīgas, ka tās ar pirmo dzirdēšanu nemaz nepaspēja atstāstīt. Tautas dziesmas viņam bija bez kāda gala. Viņš tās tā prata sasiet, ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”.

Redzams, ka Manulis bijis ne mazāk pasaku stāstītājs kā dziesmu dziedātājs. Šis lomas palaikam dalās. Ja dziesmu dziedātājas pa lielākai daļai sievietes, tad pasaku stāstītāji pa lielākai daļai vīrieši. Tautas dzejas episkā puse mēdz būt vīrieša kopšanā: tā pasakas, teikas, tā varoņepi. Tautām, kam tie attīstījušies, mēdz būt arī savi teiksmainie tautas dziesminieki, tā grieķiem HOMĒRS, somiem VEINEMEINENS, igauņiem VANEMUINE. Latviešiem, kam varoņepa trūkst, nav arī šāda dziesminieka.
b) KAD DZIESMAS DZIED? Uz to dod atbildi tautas dziesma:

Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju,
Dziedot nāvi ieraudzīju
Paradīzes dārziņā.

Tātad dzied vienumēr, visu cauru mūžu. To apstiprina vēl arī citas dziesmas. Dziedādama meita uzaug, dziedādama visu dara, ada cimdus, sagaida tautu dēlu; dziedot viņu aizved par līgavu:

Lai dziedāja, lai līgoja,
Visu mūžu dzīvojot.

Pēdīgi dziedot aizved uz balto smilšu kalnu; un arī še garām iet gani dziedādami un pati māsa gavilē, veļu govis ganīdama. Tāpat dziedot aiziet visa diena: dzied rītā agri, dzied bez saules vakarā; dzied dienu un nakti. Arī dažādi kavēkļi un pārdzīvojumi neapklusina dziesmas. Māte rāj, tautietis rāj, tāpat vīra māte un kungi – bet ko lai dara lustīgam prātam? Tas spītē arī jaunai dienai. Kas pielec, bēdīgi dzīvojot? Šī zemīte jāmin, šis mūžs jādzīvo. Nav tas ilgam; tik ilgam, kā vasaras launadziņš. Tautiete apņemas priekš Dieva noskumuši nedzīvot;

“Gan gulēšu noskumusi apakš zaļa veleniņa”.

Bet, ja ar visu to skumjas ņem virsroku, dziesmas neapklust: jādzied, sirdi remdējot.

“Noraudājis padziedāju, šķitos nieka neredzējis”.

Tāda pieķeršanās dziesmām šķiet norādām uz sevišķu dziedātāju dabu. Tautiete ar to lepojas, ka viņu neviens nevar ne aizrunāt, ne aizdziedāt: viņa ir dziedātāju, runātāju ļaužu. Tas attiecināts uz visu latviešu tautu. Tik daudz būs nenoliedzams, ka latvieši dziesmu ziņā nav pakaļ stādāmi citām tautām, varbūt arī ne tām, kam sevišķa dziedātāju slava. Bet, ka arī citas tautas piekopj un mīl dziedāšanu ne mazāk kā latvieši, ir zināms un saprotams: dziedāšana un tautas dzeja ir tikpat veca kā tautas valoda un attīstās, izplatās un nostiprinās līdz ar šo visā tautā, sevišķi, kamēr tā vēl dabai tuvu un nav kultūrā saskaldījusies. – Dziesmu dāvanas nav visiem tautas locekļiem izdalītas vienādi. Tāpat tās vienādā mērā neatskan katrā mūža vecumā, katrā gada laikā, katrā dienas cēlienā.
Īstais dziesmu laiks mūžā ir JAUNĪBA. Tas ir dzīves ziedonis, dzejiskas sajūsmas apdvests. Kas pazītu vasaru, ja neziedētu ziedi? Kas pazītu jaunavu, ja priecīgi nedziedātu? Apziņa, ka priekšā stāv nopietnas dienas, tautieti sevišķi skubina dziesmās priecīgi izbaudīt savu jaunību. Gan viena, gan kopā ar citām tā dziesmās pavada laiku, dzied vaļas brīžos, dzied, darbos iedama, īpaši arī, pūru darinādama. Līdz ar vainagu tautas paņem priekus un dziesmas. Turpmāk vīrs vairs nedod vaļu; un, ja arī vīrs vaļu dotu, – bērns šūpulī! Šādas izredzes piejauc tautietes dziesmām kaut ko sēru, īpaši tās tautietes, kas patlaban taisās tautās iziet. Sirds paredz, ka pēdējā vasara; zied galvā pēdējs rožu vainags. Vēl skan bērzu birze līdz citam rudenim. Citu gadu vairs tautiete nenāks kalnā gavilēt: tas apaugs sīkām nātrēm.
Bet, pirms jaunieši pāriet nopietnajā, prozaiskajā laulības dzīvē, uzmirdz vēl dziesmas līdzīgi zvaigžņu debesīm nepārredzamā, neizmērojamā bagātībā, tādā pārpilnībā kā nekur citur mūžā, saistīdamās ap aktu, kas novelk jaunībai robežas: ap PRECĪBĀM UN KĀZĀM. No visām uzglabātajām dziesmām tās aizņem vairāk nekā trešo daļu, no septiņiem bieziem ‘Latvju Dainu’ sējumiem tās pilda gandrīz trīs, no visām apm. 35 000 dziesmām šai nodaļā ievietotas vairāk nekā 13 000. Tās attēlo vilcienu pa vilcienam katru domu un soli no pirmajiem precības nodomiem līdz atkāzām un jaunā pāra ciemā braukšanai pie saviem vecākiem. Tās apņem vairāk nekā vienu vienīgu precību un kāzu norisinājumos: še ne vien dažādības, kas nāk no kārtas un mantas stāvokļa, no ģimenes apstākļu un tikumiskā rakstura izšķirības, bet še atspoguļojas arī dažādu laikmetu ieražas. Dziedātāji, kas attēlo katru momentu patlaban svinamās kāzās, patura acīs senākās ieražas kā episku vielu, ko izdevīgā brīdī celt kāziniekiem priekšā. Un arī precību izdarītāji un kāzu rīkotāji izlieto senākās ieražas, neņemdami tās vairs savā tiešajā nozīmē, bet kā savu nolūku ietērpu un dramatisku tēlojumu. Laikā, kad precības notiek, savstarpēji saprototies un vienojoties, vēl arvienu precinieki tēlo pakaļ to laiku precību veidu, kad līgavas laupīja un zaga vai kad tās pirka, un dziedātāji to apdzied. Precību un kāzu dziesmas, uzņemdamas sevī elementus no senatnes, top par kaut ko sakarīgu, kam ir savs episks pavediens, sava dramatiska darbība.
Uz cilvēka mūža sākumu attiecas RADĪBU dziesmas, kas pārved pāri KRISTĪBĀS, kur visas ieražas izceļ to domu, kas darāms, lai bērnam tiktu par daļu visi labi tikumi un mūža labklājība. No senajām BĒRU ieražām uzglabātajās tautas dziesmās maz kas atspoguļojas. Viņu vietā stājušās kristīgas ceremonijas un kristīgās dziesmas. Vispār latviešu tautas dziesmu nodaļas, kas attēlo citus momentus mūžā, ir samērā niecīgas, salīdzinot tās ar jaunības, precību un kāzu dziesmu nodaļu.
Ka jaunība ir dziesmām visbagātākais mūža laikmets, stāv sakarā ar latviešu tautas dziesmu lirisko saturu. Še izšķirošs svars acumirkļa iespaidam un pārplūstošām, tieši izsacītām jūtām, ne tik daudz mierīgai sacerei, ko pabalsta atmiņa, un plastiskai tēlotāja spējai. Uz šīm spējām atbalstās episkā dzeja, kura pilnīgāk izstrādājas vēlākā vecumā. Teiksmainie tautu episkie dziesminieki ir tad arī veci, sirmi vīri. Šādi pat mēdz būt ievērojamākie latviešu pasaku stāstītāji.
No GADALAIKIEM dziesmām visbagātākais PAVASARIS. Mostošā, ziedošā daba izaicina uz dziesmām ir putnus, ir cilvēkus. Dziedāšana piemērojas dabas pakāpeniskai attīstībai.
Tiklīdz sniegs nokusis un gani sāk dzīt laukā lopus, atskan GAVILĒŠANA. Tā pielīdzināma pavasara pirmā dziedātāju putna cīruļa dziesmai; tā ir dziedāšana pa vienam, solo dziedāšana. Tomēr tā ierosina kaut kur apkārtnē līdzīgas tieksmes, īsti gan taisni uz to iziet un atbalstās. Ganam vienam gavilējot, mēdz drīz vien kaut kur citur atskanēt otra balss. Tās viena otrai pa laikam pamazām tuvojas un pēdīgi savienojas. Pie tām dažreiz pievienojas trešā vai vairākas. Ja nav neviena pretī dziedātāja, gans par to izredzas lakstīgalu: tā dzied ievienā, viņš – govis ganīdams. Bez ganiem gavilē vēl arī citi. Māsa sadziedas ar māsu: viena tautu purmalā, otra brāļa tīrumā. Māsa uzaicina māsu pretī gavilēt dažreiz, lai tautu neveiklis pretī nedzied, dažreiz, lai tautu dēls klausās, asaras slaucīdams. Sevišķi sadziedas puisis ar meitu: viņš druvā, viņa brāļa sētā; viņš ardams, ecēdams, viņa – rozes ravēdama, – sadziedas dienu, ziņodamies tikt kopā vakarā.
Kad iezeļ zāle un atplaukst kokiem lapas, sākas ROTĀŠANA, kas turpinās līdz pilnajam ziedu laikam. Lai rotātu, salasās ciema meitas vakaros parastā kalniņā, izredz divi labas dziedātājas, kas teic dziesmu vārdus, viena sīki, otra ruši jeb rupji; visas citas piedzied, piedaiņo bez vārdiem. Rotāšana izklausījās kā dziedāšana uz vairāk balsīm, kā kora dziedāšana. Tai savi panākumi: dziedot meža gali līgojas un puiši nāk koklēdami pa ābeļu līdumu. Metot skatu nākotnē, ieskanas sēras skaņas. Kur katra dziedās citu gadu? Cita tālu tautās, cita smilšu kalnā.
Pilnam ziedu laikam iestājoties, atskan LĪGOŠANA. Tā mēdz sākties pa jaunajiem Jāņiem un beigties Pētera dienā. Visaugstāko pakāpi tā sasniedz Jāņu vakarā. Senāk, kad līgošana stāvēja pilnā spēkā, visa Latvija šai vakarā pārvērtās par vienu vienīgu viļņojošu dziesmu jūru, kurā kā zvaigžņu dzirksteles vizuļoja Jāņu ugunis. Dziesmās izsakās sajūsma par ziedu plaukumu, kas kā nedalīta sega patlaban apklāj visu tēviju, kas sasniedzis savu vislielāko pilnību, bet nu arī taisās atvadīties. Ja gavilē pa vienam, rotājot sastājas kopā pulciņi, tad līgojot un Jāņu vakaru svinot, ņem dalību visa saime, visi ciemi, visa tauta. Še tad dziedāšana arī nestāv par sevi, bet tā apņem dramatiski norisinošos darbību, kur lomas dažādi izdalītas. Sievietes plūc zāles un pin vainagus, vīrieši cērt meijas, ko appušķot vārtus un durvis, un dedzina Jāņu ugunis, nama tēvs un nama māte gādā par Jāņu bērnu uzņemšanu un pacienāšanu. Ar ziņu katram ko rīkot un darīt ir arī kūtīs un klētīs, pagalmā un laidarā, dārzos un laukos. Un visu vītin apvij dziesmas, līgošana, kur pirmajā lomā ir sievietes. Līgotāju pulkā mēdz būt sava sācēja jeb ievilcēja, kura viena pati izdzied dziesmas pirmo rindu, pēc kam viss pulks to atkārto vai arī iekrīt pie līgo un dzied tālāk otru paņēmienu. Līgošana tomēr ļoti dažāda, gandrīz katrā apgabalā savāda.
Kā kāzas mūžā, tā Jāņi gadā novelk robežu īstajam dziesmu laikam. Sākas grūtie lauku darbi, kurus gan arī pavada dziesmas, bet vairs par sevi neizceļas. Tikai RUDENIM atnākot un garajiem vakariem iestājoties, atliek vaļas vairāk uz dziesmām domāt. Tas ir dzīru un dažādu svinējumu laiks. Tad mēdza turēt kāzas, tad svinēja Veļus. Tas viss saistīts ar dažādām ieražām un dziesmām. Dzīrojot un dziedot svinēja Veļu svētkus, par ko zin stāstīt hronikas un daži novērotāji (Kelhs, sk. II. I. 1)a). Ar attiecīgajām ieražām šīs dziesmas aizmirstas. Garajos ziemas vakaros nodarbojās ar dziesmām, dažādus rokdarbus strādājot.
Vēl ir gadā daži svinējumi, kuru ieražas dabū dziesmās kādu atspulgu. Pa Meteni vizinājās, Lieldienās šūpojās, pa Jurģiem dzina lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Ziemas svētku dziesmas norāda uz dažām zīmīgām ieražām; rīkojoties trīs dienas, trīs naktis ir kājas nedabū noaut: iet ķekatās, klausās bites, zīlē, ēd cūkas smeceri. Tomēr tās tikai nepilnīgas atliekas, no kurām nav sastādāms nekas sakarīgs un vesels.
DIENĀ dziesmām veltī sevišķi VAKARU. Rīts aizņemts darbiem. Tad dzird dziedam tos, kas izpilda savrup kādu uzdevumu: gani, malējas. Bet dziesmām nodoties var tikai vakaros, pēc pabeigtiem dienas darbiem. Pavasarī tad salasās meitas uz kalniņiem, lai rotātu un līgotu, ziemu kaut kur telpās, lai vakarētu. Pilnīgāka nodošanās dziesmām prasa zināmu svabadību, kura darba cilvēkam iegūstama tikai vakaros. – Vakars vēl arī citādā ziņā labvēlīgs dziedāšanai, sevišķi dziedāšanai ārā. Kāda dziesma izsaka šādu novērojumu:

Skaņi skan no rītiem,
Uz vakaru vēl skaņāk.
Tad tik labi neskanēja,
Kad bij saule pusdienā.

Vēl kādā citā dziesmā meitas tiek uzaicinātas, lai dzied vakarā, jo vakarā tālu skan. Pētnieki atrod, ka šim novērojumam zinātnisks pamats. Dienu Zemākā gaisa kārta no zemes sasilst un kāpj; virsējās kārtas slīgst uz zemi. Ar to gaiss sadalās slāņos, kuri nosaista balsi un atbalsi. Vakarā, naktī zeme nesilda un gaiss ir vienāds; skaņas savā plūdumā tad arī nav traucētas.
c) KUR DZIESMAS DZIED? Ja latviešu tautas dziesmas pieslēdzas īstenai dzīvei, to soli pa solim pavadīdamas, tad saprotams, ka nav dzīvē nevienas vietas, kur dziesmas nedziedātu, kas nebūtu apbalvota dziesmām. Zīmīgs ir viņu pielīdzinājums rasas pilieniem, kas pieķeras katrai puķei, katrai lapai, katrai smildziņai, katram priekšmetam. Sakarā ar to priekšmetu, ar to vietu, kur rasas pilieni turas, tie arī dabū savu īsto apgaismojumu, izceļas savā īstajā daiļumā. Tā latviešu tautas dziesmas visā pilnībā saprotamas un baudāmas tikai tad, ja patura acīs to gadījumu un vietu, kur tās dziedātas. Attiecīgā dzīves parādība, apstāklis, kur to dzied, dod katrai dziesmai īsto iztulkojumu. Ja dziesma min kādu dabas priekšmetu, tad ar to tā palaikam negrib raksturot šo priekšmetu, bet zināmu momentu vai parādību cilvēku dzīvē. Dziesmās bieži daudzina ozolu un liepu, bet tiecas ar to izsacīt kaut ko par vīrieti un sievieti. Šādā nozīmē uzņemot dziesmās sacīto, dabūjam ar minētajiem priekšmetiem ne vien pievilcīgu dzīves parādību raksturojumu, bet arī šie priekšmeti paši mums parādās savā dziļākajā, savā dzejiskā un mitoloģiskā nozīmē, ko tautas uzskati tiem piešķir. Tas pats attiecas arī tieši uz mitoloģiskām būtēm (Laimu, Pērkonu u. c.): arī tās visgaišāk nolaužamas sakarā ar apdziedāto dzīves momentu, kas savukārt ar tām dabū dzejā savu apskaidrojumu.
Īstā vieta, kur tās dziedamas, dod pareizo iztulkojumu arī tām dziesmām, kur runā tieši par zināmām dzīves parādībām. Tā, piem., vedeklas satiksme ar vīra māti tēlota pavisam tumšās krāsās. Ja mēs šīs dziesmas uzņemtu par tādām, kas izsaka tiešus dzīves novērojumus, kas sacerētas un dziedātas tajās minētās nesaticības brīžos, un uz to dibinātu savu spriedumu par dzimtas locekļu savstarpējām attiecībām, mēs darītu aplam. Lieta tā, ka šīs dziesmas dziedātas kāzās, kur brūtgāna un brūtes puse, vedēji un panāksnieki nostājas vieni pret otriem un sacenšas vieni otrus pārspēt visādās atjautībās un zobgalībās, izsacīdami apvainojumus, kas nav ņemami nopietni.
Gadījums, moments dzīvē, ko dziesmas aptver, kur to dzied, ierosina arī, lai dziesmu sacer. Kāda daļa dziesmu taisni šai brīdī un vietā arī rodas. Īpaši tas sakāms par apdziedāšanās dziesmām: vienā pusē izsacītās domas prasa, lai otrā pusē uz tām tūliņ atbild. Arī gadījumos, kur nav pretējas puses, kur dziedātājs viens, darbojas tieši sacere. Vienu dziesmu dziedot, rodas galvā cita, pat vesela virkne jaunu dziesmu:

“Nava viena izdziedāta, jau deviņas sacerētas”.

Tomēr laba dziesma nepaliek, kur dziedāta. Tā uzglabājas atmiņā un turpmākajā gadījumā savā īstajā vietā tiek atkārtota. Tā salasās krājums dziesmu, kas katram dziedātājam padomā. Pie tā pieder arī dziesmas, kas vientulības brīdī sevišķi sacerētas tai nolūkā, lai tās zināmā gadījumā lietotu. Ir tad sevišķas VIETAS , KUR DZIESMAS SACER UN GLABĀ. Šīs vietas atzīmējas arī tur sacerēto dziesmu sevišķajā raksturā. Še uzturoties un attiecīgos iespaidus saņemot, nāk atmiņā še radušās dziesmas. Tās še satītas kamolā, no kura tās var pa vienai vien ritināt, vai ieliktas vācelē vai pūrā, kur tās paņemamas un pa vienai izdalāmas. Apiņu dārzā trīs pūri dziesmu; var dziedāt trīs gadi, ne vāku nepavāžot. Dziesmu daudzumam, kas rodas un glabājas senāk pie katrām latviešu mājām uzejamā apiņu dārzā, varētu būt kāds sakars ar to, ka apiņus izlieto, alu darinot. Ābeļu dārzā pieci pūri dziesmu. Smalkā lazdu krūmā dziesmu vācele, no kuras var palasīties labas vien. Dziesmas glabājas vēl nātru krūmā, skaidienā, pat mēslienā. Arī vietās, kur izpilda zināmus pienākumus, rodas un glabājas dziesmas. Pavasarī ganos tin dziesmas kamolā. Vasaru kumeļam dziesmu deķis mugurā. Rītos maltuvē ejot, var ritināt dziesmas no vāceles, kas glabājas padzirnē.
Ja dziesmas sacerēt var vislabāk vientulībā, tad DZIESMAS MĀCĪTIES var tikai sabiedrībā ar citiem, pulkā. Šim nolūkam sevišķi noderēja garie ziemas vakari. Tanīs visi māju ļaudis salasījās saimes istabā un pie skala uguns strādāja dažādus rokdarbus: vīrieši vija pinekļus, striķus, taisīja pastalas, zirglietas, darba rīkus; sievietes vērpa, adīja, šuva. Še nu bija īstā vieta, kur cilāt dažādās gara mantas: še stāstīja pasakas, minēja mīklas, dziedāja dziesmas. Notika arī sevišķa VAKARĒŠANA. Sestdienas vakaros (pēc K. Kalniņa Augškurzemē) salasījās jaunas meitas kādā no ciema PIRTĪM, atnesdamas līdz daža gaļu, daža putraimus, daža pienu vakariņām. Tās gatavodamas un rokdarbus strādādamas, meitas dziedāja dziesmas. Vakarēšanā piedalījās nereti arī saimniece un puiši. Še dziedāja visvisādas dziesmas, tās grupējot ap zināmiem priekšmetiem vai momentiem, nododoties tīrai interesei par tām un tās mācoties, lai būtu turpmāk attiecīgajā vietā dziedātājai pie rokas.
Par ļaužu jeb VĒRPJAMĀM ISTABĀM Vidzemes muižās 19. g. simteņa sākumā pastāsta Baltijas vācu rakstnieks DR. BERTRAMS (Baltische Skizzen). Tanīs salasījās muižas kalpones, kad bija apkopušas lopus, še vērpa, adīja, tina dzijas un darīja citus rokdarbus. Viņu vidū bija nereti arī pati lielmāte, tās pārraudzīdama, tomēr ņēma tik maz dalības pie tā, kas apkārt notika, ka daudzkārt iesnaudās. – Vērpjamās istabas kā tautas dziesmu piekopjamās vietas bija senāk tālu izplatītas arī citās zemēs un tautās. Vācijā tās apvienoja gadu simteņiem lauku jaunatni rokdarbos un dziesmās. Izslēgti nebija arī vecāki ļaudis, kuru pārraudzībā dažreiz stāvēja šīs vietas. Tomēr pārsvarā še bija jaunatne, no kuras vidus dažās vietās mēdza izraudzīties priekšnieci jeb priekšdziedātāju. Stipri še skatījās uz darba sekmēm un ieražu tiklību. Vēlāk vērpjamās istabas sāka pieņemt izpriecas vietu raksturu, deva iemeslu dažādām valodām un tika no valdības pa lielākai daļai nedibināti apspiestas. Šādas pat vietas laucinieku satiksmei ziemas vakaros uzejamas pie ziemeļģermāniem, frančiem, pie slāvu tautām (sevišķi pie serbiem, bulgāriem, krieviem), pie leišiem; igauņu tautas epa Kalevipoega sastādītājs KREICVALDS noklausījās zēna gados dažas Kaleva teikas daļas kādā vērpjamā istabā netālu no Vezenbergas.
Pie senākām latviešu satiksmes vietām, gan vēlākā laikā, pieder KROGS. Arī še dziedāja un mācījās dziesmas. Kad visas dziesmas izdziedātas un meklē pēc jaunām, tad iet dziesmu kambarī pēc kādiem variantiem, dziesmu krodziņā, un dabū citas.
Vislabākais dziesmu veicinātājs ir galā DABAS JAUKUMS, kura iespaidiem dziedātājas nododas sevišķi pavasarī. Pie katra ciema ir zināma vieta, kur meitas pavasara vakaros sapulcējas dziedāt. Par tādu apzīmē upmalu, ozolu, bet sevišķi dziedātājas sanāk uz pakalniņa, apaļa, zaļa. No turienes balss nes tālāk. Mazās dziedātājas pie tam pacel uz akmeņa, lai balss skan līdzi citām. Tur dzied mazs pudurītis meitu, bet puišu sajāj klausīties no trim novadiem.
BRĪVZEMNIEKS zīmē (savā t. dziesmu krājumā) no Kurzemes dienvidrietumu daļas šādu PAVASARA VAKARA AINU: Arāji pāriet mājās, gani pārdzen lopus, atskan āža raga skaņas, puiši jāj zirgus pieguļā. Pavasara dāvanām apbalvotajā apkārtnē nometas klusums. Te atskan melodiskas skaņas no pakalniņa zemnieku māju tuvumā: meitas dzied, pēc grūta darba atraudamas sev dažus nakts atpūtas brīžus. Teicēja uzņem, iedziedādama divus pirmos paņēmienus no četrrindu dziesmas; koris iekrīt, stipri vilkdams vienmuļīgo ē-ē-ē; korim velkot, dziedātāja atkārto dziedātos vārdus, tos ievīdama, ielocīdama dziedāšanā. Drīz apkārtnē dzirdami vēl divi, trīs tādi kori. Dziedāšana turpinās veselām stundām, un dziesmu pavediens nepārtrūkst.
DZIESMU BAGĀTĪBA, kas novērojama tādos pavasara vakaros, norāda uz latviešu tautas dziesmu daudzumu vispār. Dziesmām nolemtais laiks aiziet, balss piekūst, bet dziesmu nepietrūkst. Bagātība, kāda ir neizmērojamā un neizdibināmajā dzīvē, ir arī dziesmās. Par to tauta pati dod šādu liecību:

Kas var dziesmas izdziedāt,
Kas valodas izrunāt?
Kas var zvaigznes izskaitīt,
Jūras zvirgzdus izlasīt?

LITERATŪRA.
Visbagātākais avots ziņām par latv. t. dziesmu lietošanu un dziedāšanu: BARONA ‘Latvju Dainu ievada nodaļa’ līdz ar attiecīgiem apcerējumiem.
Par bārenīti: KLAUSTIŅA ‘Bārenīte un mātes meita’ (1910).
Par latviešu kāzām: ‘kāzu apraksti Latvju Dainu’ III daļā; PĒTERSONA ‘Zin. Komisijas 16. Rakstu krājumā’.
Par dziesmu skaņu vakaros: KASPARSONA ‘Skaļš gaiss, Izglītība’ 1909. g. 1. burtn.

3. SATURS.

Dzejdarbu saturā izšķiramas divi puses. Tanī ietveras kaut kas no ārējas, patiesas vai iedomātas pasaules, kaut kas, ko dzejnieks ņem par sava darba objektu, iztēlojamo vielu; bez tam dzejnieks tanī ieliek kaut ko no sevis, no saviem un tamlīdz no tautas iekšējiem pārdzīvojumiem, no sava un tautas gara. Varam tad attiecībā uz latviešu tautas dziesmām runāt par viņu lietišķo un viņu garīgo saturu.
a) LIETIŠĶAIS SATURS latviešu tautas dziesmām ņemts tieši no latviešu tautas dzīves. Tās tieši uztver un attēlo uzskatāmo, novērojamo apkārtni, AIZRITOŠĀS DZĪVES MOMENTUS. Ar to viņu aplūkotajiem priekšmetiem novilkta zināma robeža. Ārpus tās paliek nenosaistītā fantāzijas darbība, kas nepazīst nekādu dienišķās dzīves, laika vai vietas noteikumu, pasakainie tēlojumi par visvisādiem brīnumiem, par pilīm no dārgakmeņiem, par kubiem, pilniem zelta, sudraba, dimanta, par pasaku dzirnavām burbuļojošu upju malā, parādības, ar kurām tik bagāta dažu citu, sevišķi ir romāņu tautu (franču, itāliešu), arī jaungrieķu dzeja. Ja latviešu tautas dziesmās no tām arī uzejamas kādas druskas, tad tās ir aizņēmumi no citurienes. Parasti latviešu burtniecībā šādām parādībām vieta pasakās, kas vispār pieder pie ceļojošiem sacerējumiem un kur fantāzijai pilna vaļa. Latviešu dziesma nepaceļas no dienišķās dzīves atšķirtā pasaku un sapņu pasaulē. Viņas iecirknis ir taisni dienišķā dzīve. Tā nepiesaistās arī pie vēsturiskiem gadījumiem, nemin nekādus tautas varoņus, lai tie arī būtu ieguvuši ievērību ar kādu klaidoņu brašumu vai laupītāju drosmi, kādus uzejam apdziedātus dažu citu tautu dziesmās. Parastā dienas gaita vai arī zināmos laikos atkārtojošās paražas vai dabas parādības dod vielu latviešu dziesmai.
Par īstu izņēmumu nevar uzlūkot arī GARĀKĀS LATVIEŠU DZIESMAS jeb ZIŅĢES. Ciktāl tās nav aizņemtas no citurienes, tās sniedz plašākus, sakarīgus paražu vai atkārtojošos dzīves gadījumu attēlojumus. Garākajās precību dziesmās apraksta agrākā veida precības: kā līgavu no maltuves nozog, kā brāļi tai dzenas pakaļ, kā uzzin ceļu, kā viņi aizvesto māsu atrod; vai arī kā tautietis sataisās un jāj precībās, kā uziet tautietes ciemu, ko tur piedzīvo un novēro. Ir arī ziņģes, kur tēlo puiša vai meitas maldības un likteni, plašākos vilcienos aizņemot dažas dzīves parādības, viņu sakarus un simbolus. Dzērājam tēva dēlam zirgs aizskrej meža ceļu, zars norauj cepuri: zirgu meklēdams, viņš ceturtā dienā satiek tautu meitu, kas viņa zirgu saķērusi, piesējusi, apdeķojusi, bet kam, zirgu saķerot, zars norāvis vainagu, tēva dēls to solās samaksāt un saderinās ar tautu meitu; ceturtā dienā viņš, suņiem rejot, iejāj līgavas sētā uz precībām. Dažās kara dziesmās sakarīgāk iztēlo brāļa kara gaitas. Dzied zīle, brālim jājāj karā; māsa tek dārzā pušķot brāļa cepuri; appušķo, pavada, saņem brāļa mierinājumu, lai gaida pārnākam ja ne viņu, tad kumeļu; pa deviņām vasarām attek kumeļš smilšainām kājām; tas nu dod ziņu, kur palicis jājējiņš, metot skatu kara lauka ainā. Arī bērnu pasaku dziesmas savērtas no cilvēku vai kustoņu dzīves un darbības pavedieniem. Šīs garākās dziesmas neattālinās nekādā romantiskā sapņu pasaulē, neuztver nekādus ārkārtējus vēstures notikumus. Tās izraugās zināmu dzīves gadījumu virkni, pakavējas pie tās savrup un sniedz to zināmā sakarībā un noapaļojumā. Ar to tās atšķiras no parastajām latviešu dziesmām.
PARASTĀS LATVIEŠU DZIESMAS ņem atsevišķos dzīves momentus, notver katra neiznīcīgo vērtību un to notēlo kā dzintargraudā. Tās nevar būt garas. Dzīve iet nemitīgi uz priekšu, noved pie turpmāka un atkal turpmāka momenta, kam tāda pat vērtība. Aplūkotāji, tēlotāji tiem seko radītāja sajūsmā un priekā. Ik minūtei ir sava noskaņa un nokrāsa, savs saturs un sava vērtība. Pie tam katram momentam ir tai pašā laikā vietas un darbības dažādībā simtiem variāciju. Viens tēlotājs tos nekad nevar visus ne notvert, ne notēlot. Bet tur ir simtiem un tūkstošiem tēlotāju, kas savā starpā saistās kopā pa vietu vietām, pa novadu novadiem, sētu pa sētai Latvijā, pa laiku laikiem, pa gadiem, gadu desmitiem un simtiem tautas mūžā. Varam tad noprast, ka latviešu tautas dziesmās dabū notēlojumu latviešu dzīve visā plašumā un visos sīkumos.
Kas ir LATVIEŠU DZĪVE? Tā nav tikai viena cilvēka dzīve. Un arī tā ir neizmērojami bagāta. Kas cilvēka iekšējā un ārējā dzīvē nenotiek katru dienu! Kādas noskaņas neienes viņa dvēselē saules lēkts un riets, pusdienas karstums, nakts klusums, dienas darbu sākums, gājums un beigas, satiksme ar tuviniekiem, draugiem, naidniekiem, attiecības pret kumeļu un raibaļu, pret briedi un lāci mežā, pret ābeli un apini dārzā, pret smilgu ceļmalā, pret tūkstošām būtēm un lietām, kas apņem cilvēku, atstādamas uz to iespaidu! Un tā diena pa dienai garā gadu virknē pa bērnību, jaunību, spēka un nespēka gadiem līdz sirmam vecumam. Visi šie neskaitāmi daudzie un dažādie mirkļi cilvēka mūžā tiecas izsacīties latviešu dziesmās. Bet cilvēku ir daudz, un katram no viņiem ir savs mūžs, savi pārdzīvojumi, savs liktens. Tur ir bajārs, kam jājot zīda pušķi zemi slauka; tur ir nabags, kas noplīsis grāvī gārsas lasa. Tur ir mātes meita, kas uzaug pie māmiņas baltām diegu zeķītēm; tur ir bārenīte, ko sveša māte saņem pie vārtiem rīkšu sauju padusē. Tur ir arāji, jūrnieki, dravinieki, kara vīri. Ja arī sabiedriskais stāvoklis un dzīves apstākļi tie paši, tomēr katram ir sava daba. Tur ir jautrais, kas ārdīt ārda valodu; tur drūmi klusais, no kura vārdi nāk skopi, kā lūki plēšami no koka. Tur saticīgais, labais, ko visas ciema meitas sauc par bāleliņu; tur ir ķildu cēlājs, kam visi naidnieki. Tur ir darbīgais, tikušais, kam rudzu lauks guļ kā ūdens; tur palaidnieks dzērājs, kas kroga galda galā izdzied rudzu pūru pa vienam graudam. Un tā simtām rakstura dažādību, kas atspoguļojas latviešu dziesmās. Ar to cik necik dabūjam jēdzienu par latviešu dzīvi, no kuras ņem vielu latviešu tautas dziesmas.
Līdz ar aizritošo dzīvi notēlojas arī viņas vairāk pastāvīgie pamati: mums dziesmās paceļas priekšā ne vien latviešu tauta, bet arī LATVIEŠU ZEME. Še atrodam Latvijas laukus, pļavas, mežus ar viņu smaržu, viņas upes, ezerus, jūru ar viņas vizmu. Arī pats niecīgākais priekšmets dabū savu dzejisko noskaidrojumu līdz jūras zvirgzdiem un auzu skarai laukā. Pilsētas un ciemi iespiež savu zīmogu dzejas veidotajā vielā kā vaskā. Precinieks Jersikā iesēžas laivā, līgo lejup pa Daugavu; Sērpilī rej suņi, Sērenē dzied gaiļi, Rīgā aust gaisma; še viņš pērk zirgu, kaldina Jelgavā, aizjāj līdz Kandavai. Puisis tek caur Jelgavu pie Olaines meitām. Cits pērk Rīgā kumeļu, Āraižos kaldina, Cēsīs ņem līgavu, Raunā šūdina kurpes, krodziņā aiz Cēsīm nodzer kāzas, uz Burtnieku ezera pārmij gredzenus. Katrs Latvijas pagasts, kura robežās vai tuvu tām atskanējusi apdziedāšanās, atstājis savu vārdu latviešu dziesmās.
Bet ne tikai redzamā pasaule pieder pie latviešu dzīves. Attiecības pret redzamām lietām pamazām pāriet nojausmā par vērojamām, NEREDZAMĀM BŪTĒM. Jau apkārtnes priekšmeti paši ir pirmatnes cilvēkam parādības, kam cilvēka īpašības un lemjošs spēks. Blakām tiem nostājas dažādi gari. Attīstās jēdzieni par dievībām: Dievu, Laimu, Pērkonu u. c. Tām ievērojama loma cilvēka dzīvē, kura nenorobežojas ar kapu, bet pastāv citā veidā vēl viņpus tā; pāri zemei izplešas bezgalīgās debesis ar saviem spīdekļiem, zvaigznēm. Tur pāriet pāri cilvēka dzīve. Bārenīte pavaicā Saulei, ko dara viņas māmiņa, un dabū atbildi, ka tā zelta slotu ceļu slauka un gaida viņu aizejot. Tā latviešu dzīve, kas neizmērojami bagāta un dažāda, saslēdzas kopā ar Visumu. Šī ir pasaule, kuru sevī uzņēmušas latviešu tautas dziesmas, kas ar to savā kopībā tikušas par milzīgu, visās krāsās mirdzošu mākslas darbu.
b) Latviešu tautas dziesmu GARĪGAIS SATURS saistās ar viņās uzņemto ārējo pasauli: dzīves īstenība sniedz trauku tam, ko dziesminieks tanī ieliek no sevis; kas tam iet pāri, dziesmās neietilpst. Latviešu tautas dziesminieks nav fantāzijas dzejnieks, kas savus tēlus brīvi izdomā, bet modeļa dzejnieks, kas tos ņem no patiesās dzīves. Tās novērojamajai gaitai pieslienas viņa izsacītās jūtas. Viņš nenododas plašam, tiešam jūtu uzplūdumam. Latviešu tautas dziesmu krājumā nav nekādas patstāvīgas sēru dziesmu (elēģiju) nodaļas; dziesmas ar sēru noskaņu pavada attiecīgos dzīves gadījumus un posmus, kādi ir: vecums, slimība, miršana, bāri, ļauna diena. Nav arī sevišķu līgsmības vai slavas dziesmu (himnu, odu, ditirambu); viņu skaņa izpaužas jaunībā, kāzās, Jānos u. c. Un arī še tām nav ne tā apmēra, ne tā noteiktā rakstura, lai tās varētu tieši apzīmēt ar kādu no jūtu veidiem vai afektiem. Tiešās jūtu izteiksmes vietā skaņās, saucienos ir stājusies izteiksme no apkārtnes ņemtos tēlos, priekšmetos; pa daļai šādam dziesmu veidam uzskatāma par pamatu tieši rotaļāšanās, tēlošanas dziņa bez zināmām jūtām kā pirmatnējā ierosinātāja. Jūtas latviešu tagad pazīstamajā tautas dziesmā parasti nojaužamas kā ātra, liega ieskaņa no pēkšņi uzmirdzošas gleznas. Skaņa un glezna paliek dvēselē un sevī norobežojas, nepaplašinās, neizplūst, neizveidojas tālāk. Dvēsele ir devusi nozīmi un pastāvību zināmam dzīves momentam; cits moments modina citu skaņu. Dvēseles izjūta paliek vienumēr sakarā ar dzīves tēliem un gaitu. Tādā kārtā ir latviešu tautas dziesmās stiprs episks elements: tur attēlojas konkrētā, redzamā dzīves āriene. Bet tās paliek liriskas ar to, ka dzīves momenti nesaveras pie episka pavediena patstāvīgā virknē: dvēseles izjūta izceļ jaunus un atkal jaunus momentus, kam īpaši tā dod īsto vērtību. Zināma dvēseles jūsma tad arī var vairāk dziesmu savienot par garāku virkni.
Še izceļas kāds no dvēseles parādības veidiem, kas redzami ieaužas latviešu tautas dziesmās. Tā ir SIMPĀTIJA, IEJŪTA aplūkotos, novērotos priekšmetos. No tās izlobās apkārtnes un paša atziņa. Latviešu tautas dziesmās uzejami latviešu ZINĀTŅU SĀKUMI. Tur atzīmētas kustoņu, koku īpašības, izsacīti novērojumi par sauli, mēnesi, zvaigznēm.
Ieskatoties cilvēku darbos, viņu darbības dziņās un mērķos un arī paša iekšienē, dziesminieks dabū zināmas tikumiskas mērauklas. Še ir tautas ētikas sākumi. Iejūta uzmeklē arvienu dziļākas, patstāvīgākas, vērtīgāka īpašības. Kas no meitas auguma, ja nav tikusi darbos! UZCITĪBA, NEPIEKŪSTOŠA DARBĪBAS DZIŅA tad nu izceļas viņos klaušu laikos par vienu no tām īpašībām, ko sevišķi slavē, ko tikuši izkopj. Tautu meita nokūlusi iet malt, samalusi – druvā; sēdēdama raksta, staigādama ada, izdzīdama, sadzīdama pin vīzes. Dārgāks par zeltu un sudrabu ir MEITAS GODS. Jauna meita izmirkusi, sasalusi bēg kaunu, nes saujā dvēselīti. Arī pie tautu dēla tā nemeklē daiļu augumu, bet skatās uz viņa darbu, vai laukā aug tīra maize. Augstāk par to stādāma GUDRĪBA.

“Daža laba rudzu klēts gudra vīra galviņā.”

Par visvērtīgāko īpašību atzīst gudru padomu. Šūpulī jāliek trīs lietas, kas nepieciešamas: maize, nauda, gudrs padoms. – Tīrības jūtās savienojas TIKLĪBA UN DAIĻUMS. Kauns meitai, kam nesukāti mati; ir irbe tek ceļu, izsukājsi cekuliņu. Koša tēva meita netur ne melnu galdu, ne gružainu istabu; tai baltas kannas, tīrs, gluds pagalms. Jauni puiši, jaunas meitas tīra arī ceļmalas, lai Dievam, Laimai braucot nepakrīt kumeliņš. Jaunas sievas ravē pirts teku, pa kuru pie viņām nāk Laima, Māra.
Sakarā ar tīrību KRĀSU starpā pirmo vietu ieņem BALTĀ. Tai vispār augstāka, dziļāka nozīme. Par baltiem min ne tikai priekšmetus, bet runā arī par baltu māmuliņu, baltiem bāleliņiem, baltām dienām; balta ir meita, kas nāk ar savu tikumu.
Baltā krāsa pirmā pie rokas arī dzejniekam. Balta ieva kalnā, vēl baltāka lejā; tautu meita sedz baltu villaini, vēl baltāka tai pūrā. Še darbojas jau TĪRAS DAIĻUMA JŪTAS. Tās izceļ un noskaņo arī citas krāsas. Tautiete ielec līdz pusei sarkanās rozēs, lai zied vaigu gali kā sarkanie rožu ziedi. Tautiets lūdz, lai tēvs pērk sirmu zirgu, pelēku mēteli, lai viņš var lidināt kā pelēks vanadziņš. Zeltene nosauc tautu dēlu par aklu, kad viņš jautā, kādu šūt cepuri, – vai viņš neredz, kādas viņai uzacis? Tādu sajēgu par krāsu saskaņu prasa tautiete no tautu dēla.
Dziesmās ievērota arī KRĀSU DAŽĀDĪBA. Tautu meita apaunas baltas kājas pie melniem lindrakiem vai arī baltas zeķes un melnas kurpes. Viņai balta villaine sarkaniem rakstiem, sarkans vainags sudraba lapām, vēl arī sarkans vainags un melna samta kleita. Aust zaļa diena, lec sudrabota saule; brālis velk zaļus svārkus, tautu meita sudrabota. Balta puķe, zaļa niedra sēž galda galā; balta puķe māsa, zaļa niedra tautu dēls. Sudrabotai irbei apzeltīti spārni. Cieņā stāv arī vienkārši RAIBUMS. Govis ir patīkamas, ja tās raibas; pastāvīgais govs epitets ir raibaliņa. Pupas zied raibi, villaine raibāka. Tautu meita aun kājas rakstītās zeķēs; ārē stāv divi bērīši ziedainām kājām. Sirmajam kumeļam mugurā zvaigžņu sega; bērītis ir zeltītām lāsēm.
SUDRABĀ un ZELTĀ mirdz liela daļa tautas dziesmu pasaules. Kumeļam zīda sega, zelta segli, sudrabiņa iemaukti; viņa stallim zelta durvis, vara grīda, sudrabiņa redelītes. Caunei pieci zelta gredzeni, ūdrim zelta cimdi rokā, lakstīgalai zelta spārni, bitei zelta niedra rokā. Aiz upes balti bērzi sudraba lapām. Tautu meita iet caur sudraba birzi. Jūrā redz zelta grīsli grīļojam vai divi svecītes sudrabiņa lukturos. Līdaciņa velējas zaļas niedras galā: zīda krekls, zelta vāle, sudrabiņa velētava. Jūras puķes sudraba lapām, zeltītiem ziediem, jūras putni sudraba spārniem, zeltītiem cekuliem. Saprotams tad, ka Saule, Saules meitas, Dieva dēli, Mēness mirdz un viz vienā zeltā un sudrabā. Saule noiet, zeltu sijādama, sudrabiņu vētīdama, auž audeklu Daugavas malā: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte.
Šādā un vēl daudz citādos veidos izrotāt uztvertos priekšmetus skubina iejūta tanīs. To pavada cildenas PRIEKA jūtas. Ganu meita aplūko savas govis, atrod, ka tās raibas, lielas un mazas – visas raibas, un izsaucas:

Pati prieka nevarēju,
Raibaliņu ganītāja.

Tāds pat prieks, ko dod dziļa, skaidra iejūta tautu meitai vēl arī par savu villainīti, vainadziņu, puķēm, tautu dēlam par savu kumeliņu. Ja to vēl pabalsta jaunības zaļoksnība, pārplūstošais spēks, tad dziesmas aizrit tādā straujumā, ka ir valdīt nevar. Prieks tad savukārt neizsmejams dziesmu avots, kura plūdumu atkal vada, uztur un pavairo simpātijas uz tuviem priekšmetiem. Māsai zied rozes, viz vainags, visapkārt apaļajam kalniņam tek saule, sudrabiņu sijādama. Kā lai dziesmas valda! Nelīdz arī rājiens, ko dod tuvi vai nelabvēlīgi cilvēki: māmiņa, tautietis, saimniece, bargā vīra māte, kungi.
Ar dziesmām arī ļaunai dienai var stāties pretī. Tomēr tā galā nomāc pacilāto prātu, un dziesma tad top par ārēju paražu, par aizsegu ļaužu priekšā. Gan lustīgi dzīvo, sirds raudāt raud; ļaudīs padzied, maliņā slauka asaras. Ļaunā dienā dziesmai var arī būt cita, dziļāka nozīme: TĀ SIRDI REMDĒ, MIERINA. Kad jāklausa sīvam kungam, kad zin savu arājiņu sīva kunga novadā, kad dzird savu augumiņu nicinām, kad arājiņš nomirst vai tautu dēls atstāj, sirds remdējas dziesmās. Tās ir arī bārenītes vienīgās mierinātājas. Tā dziesmas top nepieciešamas; tās ne vien dzīves papildinātājas, bet taisni viņas uzturētājas. Latviešu lielais dziesmu krājums, tautas dzeja nav tikai laika kavēkļa, rotaļu dziņas panākums, bet tā ir daļa no dziļākās tautas dzīves, viņas glābēja, uzturētāja, noskaidrotāja.
Simpātija pieaugdama top par MĪLESTĪBU. Tā aptver tuvās būtes, ne vien cilvēkus, bet ARĪ KUSTOŅUS, dažreiz ARĪ CITUS PRIEKŠMETUS. Pa daļai tas izskaidrojas ar uzskatu, ka apkārtējie dabas priekšmeti ir cilvēkam līdzīgas būtes. Zeltene ietu tautietim līdz, ja nebūtu žēl rožu dārza; baltā roze trīs gadus noraud pēc savas sējējas un laistītājas. Šī saka:

Būt zemīte viegla bijs!
Kā tās manas villainītes,
Es būt savu rožu dārzu
Tautās līdzi aizvedusi.

Žēl viņai divu lietu, no māmiņas šķiroties: rožu dārza un bāleliņa; rozei nostājas blakām bāleliņš. Nav brīnums: pati tautu meita dažkārt roze. Magone zied istabā, roze kambarī; tautu dēls pirmāk iet pie magones, tad pie rozes kambarī. Tautiete, kas rožu dārzu līdz paņemt nevar, ved sev līdzi raibaliņu: ja būs barga vīra māte, turēsies pie viņas. Raibajai ziedainas kājas: to nedrīkst dzīt purvā, lai ziedi nenobirst. Tikpat mīļš bāliņam kumeļš. Kumeļam birst sviedri, bāliņam asaras; viņš izņem raibu segu, noslauka kumeļam sviedrus. Viņš dod kumeļam tīras auzas, tek viņu kopt basām kājām, apsedz laukā, sniegam putinot, baltu sagšu. – Laba saskaņa palaikam brāļu-māsu starpā, labāka māsu starpā nekā brāļu, kuriem dažkārt tēvu zeme dalāma. Dziļākas mīlestības nojausmas nomanāmas tautu dēla un tautu meitas starpā. Brālis dara klēti sudraba pamatiem, lai māsa pie viņa dzīvotu; ja tīk, lai liek arī zelta pamatus, viņa še nedzīvos. Viņa atstāj cirpi uz kopiņas, grābekli pļavā un aiziet pie sava tautieša. Neviens viņu tā nemīl kā tautu dēls; nevienu arī viņa tā nemīl. Tautietim dreb roka, viņu sveicinot, kā bērzam lapas, lakstīgalai laipojot; viņai birst asaras, tautām bildinot, kā bērzam zelta rasa, strazdam uzlecot. Še atskan mīlestības augstā dziesma. Tā pieņemas, piegriežoties MĀTEI. Diena gara, kad neredz saules, vēl garāka kad neredz māmiņas. Deg skalu, deg sveci, istaba tumša; ienāk māmiņa, istaba tūdaļ gaiša. Ja arī saulīte zemu, māmiņa veca, pie viņas vēl teciņus tek pēc padoma. Lai arī piekususi, meitu mazu auklēdama, viņa mīļa, laba līdz mūža galam. Kaut viņa dzīvojusi otru mūžu! Bet uguns apdziest, māmiņa nomirst; uguni iepūtīs, māmiņu nepiecels. Bārenīte nu izlasa smilšu kalnu pa vienam graudiņam, meklēdama to vietu, kur guļ māmiņa. Bet pa tam viņa to redz aiz ziliem debešiem un lūdz Dievu, lai taisa zelta trepes, ka var apraudzīt. Tad Saule, Laima, Māra stājas mātes vietā. Tik tālu attīstās mātes kults. UZ SKAISTĀKAJIEM, SVĒTĀKAJIEM LATVIEŠU DIEVU ZIEDOKĻIEM PLĪVO MĀTES MĪLESTĪBAS TĪRĀ LIESMA.
Ir arī lietas un parādības, kas nemodina simpātiskas jūtas. Daudz kas jāpiedzīvo, jāredz, kas nav patīkams un teicams, no kā ceļas dusmas, ienaids. Šīs jūtas izsakās zobgalībā, IZSMIEKLĀ, SATĪRĀ, arī lāstā. Kaut kas peļams uzejams arī pie tuviem cilvēkiem. Sieva saka uz viru, ka viņam tik daudz bagātības, ka nezin kur likt: viens krekls mugurā, otrs sārmu silītē. Tautietis mierina gulošo līgavu, ka visi darbi padarīti: cūka rok rāceņus, kaza šķin kāpostus, vista izravē lokus, gailis cērt žagarus, suns kur uguni, kaķis ķērnē sviestu. Gulošu mātes meitu pārsteidz tautas; tā prasa mātei, kur lindraki, un dabū atbildi: “Meitiņ, meitiņ, krāsns dibenā!” Sevišķu iemeslu pārbaudīt un tad arī izzobot otru dod precības. Tautietis še pa reizei bez kaut kāda brašuma un spožuma. Viņa zirgam tāšu segli, iemaukti, veca striķu pavada. Viņš nedrīkst jāt dienu: biksēm simts ielāpu; viņam jājāj gar mežmalu un jāvelk gar zemi tā kāja, kur visvairāk ielāpu. Viņš nemāk pataisīt ne karoti, ne cūkai sili. Bada pie viņa neredzēs: ciemā ceplis, mežā malka, Rīgā rudzi spīķerī; ziemu viņš dos grauzt ledu, pa vasaru akmeņus. – Starp netikumiem, kurus ņem uz grauda, stāv pirmajā vietā SLINKUMS. Puisis guļ ceļmalā melnu muti; lai Dievs dod siltu sauli, būs mušām barība. Tautu dēls snauž vagas galā; viņam dod dievpalīgu, viņš vaicā: “ko tu saki?” Meita brīnās, ka otrai nenāk miegs, vilnu vērpjot; viņai nāk miegs, kad aitu vien ierauga. Vēl graiza uzpūtību, lielību, dzeršanu un citus netikumus. Lielīgajam tautietim vieni paši rudi svārki, tie tēvam, ne dēlam. Ne visi kungi, kas jāj kungu zirgus: citam tēvs gājis art, citam māte diedelēt. Sieva apkausta savam vīram priekšas kājas: lai tas neizlauž zobus, uz krogu staigādams. – Dziļāks pamats ir ASUMIEM pret bajāriem, kungiem, vagariem. Lieli ļaudis min nabagu kājām, nevēl mazum ne strautā ūdens smelt; bagātie nabago rok dzīvu zemē. Nabagais piesauc Dievu, lai met ērkšķu koku lielu ļaužu ceļā, piesauc Sauli, lai balta tecēdama salīdzina šo zemīti. Bāleliņš nostāda kunga varai pretī savu padomu. Pie kunga ejot, lieto zināmus aizsardzības līdzekļus: bāž diegu kabatā, lai tanī pakārtu kunga dusmas; tin miglu kamolā, lai kā migla iznīkst kunga dusmas; velk maza bērna kreklu, lai kungam maza bērna prāts; atspiežas stenderē, lai kā stendere nostāj kunga dusmas. Ja, dienu nakti strādājot, nevar kungus piebarot, tad piesauc Veļu māti, lai tā palīdz. Lāsts izsakās novēlējumā, ka kungiem, kas bez saules strādina, būs ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus. Sarkasma pilns ir jautājums, kad garām ejot vairs muižā nedzird moku: “Vai pietrūka moku ļaužu vai ar’ pašu mocītāju?” Kungam pa ceļu braucot, nosauc pakaļ: “Brauc, kundziņ, kurp braukdams, atpakaļ vien nebrauc!” Visasākās zobgalības tomēr jādzird vagaram, stārastam. Brīnās par viņa mazajām kamanām: kur lai viņš pats sēž, kur lai vizina melus? Vagara dvēsele karājas diegā; tam trūkstot, tā kritīs elles dibenā. – BAIĻU, PAZEMĪBAS JŪTAS izteic bāru dziesmas, kur atrod savu dziļāko izskaņu klaušu laiki. Grūtībās nospiestais un atstātais cilvēks še aplūko savu likteni. Tomēr arī šai stāvoklī latvietis panāk apmierinājumu. Debesis stāv pāri, saule spīd pie tām. Tā izdala savas nesamaksājamās dāvanas visiem. Un māte tā ir, kas tās dod, kas pie sevis aicina un ņem. Neviens nevar pazust, neviens galā arī nav bāris. Latviešu tautas dziesmu garīgais saturs noslēdzas pasaules uzskatā, kas paceļas pāri iznīcībai.

4. IZTEIKSME.

Latviešu tautas dziesmu, kā vispār dzejas, tiešais izteiksmes līdzeklis ir valoda. Pie tās pievienojas mūzika, izteiksme dziedamās skaņās. Literāriskas parādības aplūkojot, piegriežama vērība īpaši valodai, bet muzikālajam elementam vienīgi tik tālu, cik tas ietilpst valodā pašā. Kā sevišķi dzejas izteiksmes līdzekļi bez valodas vispār še svarā gleznas un pantmērs jeb ritums.
a) VALODA latviešu tautas dziesmās zināmā mērā ar laiku pārgrozījusies tā, ka par dažu tautas dziesmu, kas vairāk simtu gadu veca, nav vairs nosakāms, kādā valodā tā bijusi tērpusies savā pirmatnē. Agrāk plašākās valodas formas sašaurinātas, dzīvē vairs nelietotās atmestas, parastajā valodā nodilušās galotnes pa daļai atlaistas, par nesaprotamiem palikušie vārdi sakropļoti vai pārmainīti ar citiem. Sevišķi nomanāms vācu valodas iespaids. Senākais tautu dēls jeb precinieks dažās vietās ticis par brūtganu, līgava par brūti, tautu meita, zeltene par jumpravu, vainags par kroni, prieki par lustēm. – Tomēr dziesmās SĒNĀKAIS VALODAS VEIDS UZGLABĀJIES daudz pilnīgāk nekā citās tautas gara mantās, īpaši pasakās. Par to jāpateicas tautas dziesmu pantmēram, ritumam. Nesaistītā valodā no mutes uz muti ejošās pasakas katrs stāstītājs stāsta saviem vārdiem, bet noteiktā pantmērā iesaistītās un dziedātās dziesmas tiecas pārņemt nepārgrozītas paaudze no paaudzes. Tajās nevar ne vārda, ne balsiena izlaist, kad ar to neceltos sajūtams, nepielaižams robs. Zilbes, skaņas, kas parastajā valodā izzudušas, sīksti vēl turas dziesmā, un, ja uz valodas apziņu tās vairs nevar atbalstīties, tad tās paliek savā vietā, dažreiz pārgrozīdamās kā lāpāmās skaņas. Bez tam dziesmu valodā iemīt tieksme nošķirties no parastās valodas ar savu labskaņu, daiļumu. Vārdam kā raksturīgam skaņu sakopojumam, skaņu kopai kā tādai še zināma nozīme, neskatoties uz tanī ietverto jēdzienu, un, ja arī kāds vārds ietērpj jēdzienu, kam piemīt kaut kas svešs, noteiktai izpratnei nepieejams, tad tas tomēr vēl var apmierināt tieksmi pēc neparastā un netop atmetams. Atrodas tad dziesmās vārdi, par kuriem tagadējais dziedātājs nezin, ko tie īsti nozīmē. Tautas dziesmu valoda ir tad par sevi raksturīga un uzglabā sevī sastāvdaļas, kas no sadzīves valodas nozudušas.
Pie latviešu tautas dziesmu īpatnīgās izteiksmes pieder darbības vārda lietošana PAGĀTNĒ daudzkārt arī tanīs vietās, kur pēc nozīmes darbība norisinās tagadnē: “Kas tie tādi, kas dziedāja”, “Teic dziesmiņu, sērdienīte, tu dziesmiņu daudz zināji”, “Ozolīti, zemzarīti, kam tu augi lejiņā”. Pat nākotnes vietā dažreiz lietota pagātnes forma. Dziesmas “Dziedot dzimu” otra puse ir: “Dziedot nāvi ieraudzīju paradīzes dārziņā”. Pagātnes formas tagadnes formu vietā ieviesušās (kā valodnieks Zubatijs aizrāda) pa daļai ar to, ka tagadnes trešajā personā agrāk parastajai galotnei ‘a’ atkrītot, ņem pilnīgāko pagātnes formu: dzer < dzera vietā dzēra, dod < doda vietā deva. Tādā kārtā visādā ziņā dziesmā “Viena ada, otra vērpa, trešā raksta zīdautiņ” izskaidrojama pagātnes forma “vērpa”. Tomēr, ja tāda formu pārmaiņa tikai iespējama, tad še jāmeklē pēc dziļākiem iemesliem. Pagātnes forma piešķir darbībai vairāk miera, tā ir epa forma. Tā latviešu dziesmās varētu atbalstīties uz šo dziesmu episko raksturu. Kur šis raksturs vairāk izceļas, kur darbība pieņem lielāku plašumu un noskaņotu mieru, tur pagātnes forma dod dziesmai attiecīgo nokrāsu.

Kas tur skaņi gavilēja
Kapu kalna galiņā?
Mūs’ māsiņa gavilēja,
Veļu govis ganīdama.

Tas ir kaut kas episki mierīgs, kas attēlojas šai dziesmā, lai gan patiesībā darbība notiek tagadnē. – Kāda cita latviešu tautas dziesmās parasti lietota forma ir PAMAZINĀMIE VĀRDI. Tie sakņojas sirsnībā, ar kādu senais latvietis uzlūko un uzņem katru priekšmetu. Viņš pamazināmā vārdā uzrunā ne vien kaut ko mazu, pieglaudīgu, piemīlīgu (kā pelīte, māsiņa, actiņa), bet tāpat arī kaut ko lielu, augstu, stipru. Stiprākais, lielākais koks viņam var būt ozoliņš, spēcīgākā, bagātākā dievība, kas ienaidniekiem skalda tiltu Daugavā, Pērkonītis, augstāka būte Dieviņš. Arī vilks, kas apēdis kumeļu, dabū vilciņa nosaukumu. Tādā kārtā pamazinājumu vārdi tikuši tautas dziesmās par sastingušu formu, ko lieto visur, kur tikai pantmērs to pielaiž. Tas pats novērojams arī leišu dainās un dažu citu tautu dziesmās.
Latviešu tautas dziesmu valoda ir ĪPATNĪGI LATVISKA. Īpatnīgi latviski teicieni, vārdi, formas, ko tagadējā latviešu valodā, sevišķi literāriskā, maz vai nemaz nesastop, vēl glabājas dziesmās. Daži aizņemti vārdi, kas tagadējā valodā tikuši par nepieciešamiem, tautas dziesmās tikpat kā nav uzejami, tā tagad visvairāk lietotais saiklis ‘un’ (no vācu und). Satiksmes vārdi lietoti stipri aprobežotā mērā. Teicienos, kur tagad tie liekas neatlaižami, iztiek bez tiem, piem.: “Tautu dēla neraudāju”, “Uguntiņas vien aizgāju”, “Pie kaimiņa rauga teku”. Īpatnīgi latviski ir daži teicieni ar divdabja formām. No dažiem verbiem (vēlēties, gribēt) atkarīgi darbības vārdi stāv divdabja formā: “Vēlējos nedziedāsi tai kalniņa galiņā”, “Es teicama negribēju”. Vai arī no zināmiem verbiem (sacīt, dzirdēt, redzēt u. c.) atkarīgā palīgteikumā domājamais subjekts nostājas par objektu akuzatīvā ar predikātu participa formā: “Saka mani cerējam kaimiņos arājiņu”, “Dziržu tevi saderētu”, “Redzēj’ mani gar’ augamu”. Galotne -ošs atvasināta arī no pārejošiem darbības vārdiem: “Dzirnaviņas izmācīja nemākošu malējiņu”. Galotne -dams parādās arī tur, kur parasti lieto kādu laika formu: “Kuri vēji papūzdami, pašūpoja šūpulīti” (tagad parasti: kuri vēji pūta). Darbību pastiprina, verbu atkārtojot participa formā: “Jau es maļu maļamo, vēl man bēra beramo”. Vai arī: “Nāc nākdama, tautu meita, dod dodama vainadziņu”. Retumis sastopams tagad izzudušais tagadnes pasīvais particips ar galotni -tiņs (-tans) : “Dzertans būtu alutiņš, Ņemtan’ būtu līgaviņa”. – Atgriezeniskos darbības vārdos, kurus tagad atvasina, pievienojot pie darāmās kārtas galotnēm saīsināto refleksīvo pronomu ‘si’ vai ‘s’ (no sev, sevi; mazgājos ‘-iņš’: “bāl-el-iņš”. (Tāds pats atvasinājums vēl arī vārdam “māmuliņa” =”mām-el-iņa”). No ‘bāl-s’ cēlies arī tieši pamazināmais vārds “bāl-iņš”. Pēc nozīmes tauta vēlākā laikā vairs neizšķir “bāleliņu” no “brālīša”, kā tas redzams no dažām tautas dziesmām (Tavs dēliņš, mans brālītis, variantā “bāliņš”). Citās tautas dziesmās “bāliņš” lietots maza bērna nozīmē (Es to savu bāleliņu trīs gadiņi klēpī nesu). Tas pilnīgi saskan ar senindiešu vārda ‘bahlah’ nozīmi. Vēl dažās dziesmās, kuru pēc skaita daudz vairāk nekā citu, kurās šis vārds lietots, “bāliņu” jeb “bāleliņu” atšķir no “brāļa” un ar to apzīmē jaunu vīrieti no pašu cilts, nostādot tam pretī “tautas”, vīriešus no svešas cilts.

Seglo tautas kumeliņus,
Seglo mani bāleliņi;
Seglo tautas gribēdami,
Bāleliņi nedodami.

Še saskatāmas pēdas senākai iekārtai, senākai ciltij ar komunālu raksturu un senākam precības veidam. Še pat novērojam arī to, ka dažu tautas dziesmās lietotu vārdu nozīme vēlāk stipri grozījusies: ar “kumeliņu” tagad apzīmē tikai jaunu zirgu, ar “tautu” (ko t. dziesmās vienskaitlī nelieto) zināmu etnogrāfisku kopību, vāciski ‘Volk’. – Pēc atvasinājuma PAR DZĪVIEM vēl sajūtami tādi tautas dziesmās uzejami vārdi kā kalvis (kalējs), mira (nāve), mīļvārdīte, lielvaloda, vismēlīte; tāpat:

Dzirnaviņas raudājās
Nav nevienas malējiņas:
Cita drīzi DRĪZINĀJA,
Cita lēni LĒNINĀJA.
Tautiets mani BRĪDINĀJA
Pa rasotu rudzu lauku.
To druviņu NODRUVĀJU.

Latviešu tautas dziesmās atrodam dažas vārdu GALOTNES jeb vārdu beigās skaņas, ko tagadējā valodā nedzird. Izejot no domām, ka tās vienīgi tāpēc zināmam vārdam pieliktas, lai izpildītu pantmērā vai meldijā trūkstošas zilbes vietu, tās nosauktas arī par lāpāmām skaņām.

Vai būs jāti, vai nejāti,
Vai palikti sētiņāi.

Pa lielākai daļai tās senākās vārdu galotnes, lai arī dažreiz sagrozītas, sašaurinātas. Tā minētajā piemērā uzejamas senākās infinitīva galotnes. Visvairāk lietotā skaņa še ‘i’, kā pats šaurākais vokāls, kas, galotnei sadilstot, paliek pāri. Šī skaņa stāv palaikam arī tur, kur agrāk bijusi cita. Tā dēlas (dēls) sašaurināts par dēlis, augate par augati. Senākā supīna galotne uzejama tautas dziesmā:

Artu, artu, bāleliņi,
Ne zvejotu Daugavā. (L. D. 28 257.)

Variantos redzams, ka tā citā vietā sašaurinājusies par ‘e’ (arte), tad vēl citā par ‘i’ (arti, zvejoti), pēdīgi pavisam atkritusi (art, zvejot). Tomēr uzejami arī citādi gadījumi: agrākā, pareizā ‘i’ vietā stāv ‘e’ un ‘a’. Tā teikumā: “Vai tas arti nemācēja” (28093) variantos: arte, arta. Ja reiz valodas apziņā galotnes nav, tad teicējam viena alga, kādu skaņu lieto; tā mēdz būt arī tik nenoteikta un viegla, ka uzrakstītājam nav ikreiz lāgā izšķirama.
b) GLEZNAS latviešu tautas dziesmās, tie dzejiskie izteiksmes līdzekļi, ko dēvē arī par figūrām un tropām, sakņojas pirmatnes cilvēka īpatnējā dvēseles dzīvē, viņa sevišķajās attiecībās pret dabu un apkārtni. Viņš skata lietas ne vien pilnīgi konkrēti, tverami, bet uzņem tās arī par sev līdzīgām būtēm. Šis viņa skats un uzskats izsakās viņa valodā un dzejā. Kas vēlāk parādās un arī top par dzejisku izteiksmes līdzekli, tas agrāk derējis par tiešu domu un uzskatu izteicēju.
Jau vienkāršs vārds dabai tuvu stāvošam cilvēkam ietver sevi lietas tuvāku raksturojumu, ne vienīgi tā pieņemto apzīmējumu. Tā bērnam ir sava valoda, kurā viņš katru kustoni mēdz nosaukt pēc skaņām, ko viņš no tā dzird. Vārda raksturojošai nozīmei apdziestot, meklē pēc priekšmeta zīmīgāka nosaukuma, nosauc, piem., govi par raibaļu, zirgu par bērīti, jaunu sievieti par zelteni. Šādi nosaukumi tad arī parādās pie attiecīgajiem vārdiem par parastiem EPITETIEM. Latviešu tautas dziesmās tie sevišķi raksturīgi. Ar tiem apzīmēti, priekšmeti nostājas acu priekšā skaidri un apjaušami: zemīte trūdaliņa, Daugaviņa melnacīte, upīte olainīte, ozolītis zemzarītis, auziņa baltskarīte, rudzītis rogainītis, cīrulītis mazputniņš, gailītis platastītis. Dažā dziesmā ieraugāma vesela virkne šādu zīmīgu parādību.

Cielaviņa, žigla sieva,
Tā viesīšu saņēmēja;
Žagatiņa garastīte,
Tā istabas slaucītāja;
Vārnas bērni puspelēči,
Tie būs gaļas kapātāji.

Par epitetiem stāv arī īpašības vārdi. Starp tiem latviešu tautas dziesmās raksturīgs balts, ko lieto ne krāsas apzīmējumam. Pastāvīgi tas savienojas ar māmuliņu, bāleliņiem. Arī lai izceltu priekšmetu krāsu, to sastopam citās dziesmās. Šai krāsai pievietojas klāt citas. Tām blakām nostājas spožums, kas mirdz zeltā un sudrabā. Notēlojas arī priekšmeta lielums, veids vai citas īpašības.

Melnas kājas arājam,
Zelta kanna rociņā;
Tumša nakts zvejniekam,
Sudrabs spīd laiviņā.

Še epitetiem jau dziļāka nozīme; tāpat kara dziesmā:

Kara vīri bēdājās:
ASIŅAINA gaisma aust.
Nebēdājiet, kara vīri:
Sudrabota saule lec.

Ja dabas priekšmetus uzlūko par būtēm ar cilvēka īpašībām, tad saprotams, ka šīs īpašības tiem ir arī dziesmās. Šādu izteiksmes veidu tagad nosaucam par METAFORU, šai gadījumā saistītu ar PERSONIFIKĀCIJU, kas dažkārt ietver sevī arī SIMBOLISMU. Ja vanags un irbe, ozols un liepa nāk savā starpā zināmās attiecībās, tad še tās dziesmās iztēlojas tādas kā starp vīrieti un sievieti. Vilciņš kauc un raud; viņam nomirusi sieva; lācis cep maizi; ūdris izlamā bebri. Norisinās kustoņu vidū pat dzīres un kāzas. Ar to daba nostājas priekšā dzīva un cilvēku dzīve dabū no tās apgaismojumu un iztulkojumu. Kas še patiess uzskats, kas dzejisks izteiksmes līdzeklis, grūti izšķirt. Par lakstīgalu saka:

Lakstīgala kroni pina
Manā rožu dārziņā;
Ne man miega, ne darbina,
Lakstīgalu klausoties. (L. D. 30612.)

Vai še metaforiski attēlota lakstīgalas dziesma? Uz šādām domām skubina arī varianti, pēc kuriem lakstīgala “kroni kala”, modinādami tādā kārtā nojausmu par skaņu. Jeb vai par lakstīgalu nosaukta tautu meita, kas pin kroni? Lakstīgalas un tautu meitas tēli domās tā saistās kopā, ka citā dziesmā par lakstīgalu taisni sacīts: Tā nebija lakstīgala, tā bij mana līgaviņa. Simboliskā nozīme gaišāk izmanāma dziesmā:

Strazdiņš jāja pieguļā
Ar pelēku mētelīti;
Lakstīgala suņus sauca,
Kalniņā stāvēdama.

Skaņu simbolizē lakstīgala gan arī dziesmā par jauniem kara vīriem, kas jāj sirmus, bērus kumeliņus:

Zelta pieši, zvaigžņu deķi,
Sudraboti zobentiņi,
Zobentiņu galiņā
Lakstīgala tricināja.

Par personifikāciju tagad sajūt arī dažus agrākos mitoloģiskos tēlojumus.

Nelaimīte kājas āva,
Taisās man līdzi nākt.
Nāc, Laimīte, tu man līdz
Basajām kājiņām.

Izmantojot starpību, kas šķir cilvēku no citiem dabas priekšmetiem, tomēr vienumēr viņu būtībā atrodot zināmas vienādības, nostāda tos līdzās; ar to rodas PARALĒLISMS. Šī ir viena no latviešu tautas dziesmu visraksturīgākām izteiksmes formām. Še lai pieminam pazīstamās dziesmas: “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, “Kur, priedīte, tavi zari”, “Nedod, Dievs, vītolam”…

Spoža lēca rīta zvaigzne,
Tumša tapa tecēdama;
Ražens auga tautu dēls,
Nelga tapa dzīvodams.
Līdaciņa platastiņa
Sajauc dūņas ezerā;
Tautu meita garmatīte
Pieviļ manu bāleliņu.

Atlaižot paralēlismā to pusi, kurā min salīdzināmo priekšmetu, dabū dabas tēlojumu ar simbolisku nozīmi, simbolismu.

Kalnā kāpu norauties
Sarkano āboliņu;
Norāvos asu dadzi,
Kas ne lieti nederēja.
Teju vien lidināja
Div pelēki vanadziņi;
Vēl tām mūsu cielavām
Spārnu gali nepušķoti.

Pieliekot attiecīgo saikli, paralēlisms pārvēršas par SALĪDZINĀJUMU.

Kā ozols tautu dēls
Sēd galdiņa galiņā;
Mūs’ māsiņa kā puķīte
Pie ozola piesēdusi.
Kā lācīši man zirdziņi,
Kā ozoli arājiņi,
Kā šūniņa man maizīte,
Kā bitīte kopējiņa.

Apkārtnes uztvēruma un dzejiskās izteiksmes veidošanās domājama šādā kārtībā: ar cilvēka īpašībām apbalvotās dabas tēlojumi, kas pieņem simbolisma nozīmi; dabas parādību un cilvēku dzīves atšķirība un sakarība paralēlismā; salīdzinājums kā apzinīgi lietots un tieši apzīmēts dzejiskas izteiksmes līdzeklis. Ar to zīmēts vispārējais attīstības ceļš sakarā ar uzskatu pārgrozību, bet nav uzrādītas dzejas attīstības pakāpes katrā gadījumā. Pie salīdzinājuma nonākot, varam iedomāties dzejas tālāku attīstību uz simbolisma pusi, kur atkrīt nost salīdzināmie vārdi (paralēlisms) un pēdīgi domāto priekšmetu minējums (simbolisms). Simbolisms dziļākā nozīmē ir tur, kur tas dod izteiksmi nojausmai, kas nav ne ar kādiem citiem līdzekļiem modināma. Šāds arvienu tālāks jūtu padziļinājums un noskaņojums, izlietojot dažādos stilistikā minētos izteiksmes līdzekļus, novērojams arī latviešu tautas dzejā. Jūtu saturs, kas paceļas tālu pār pirmatnējo, dabū izteiksmi, piem., sekošā dziesmā:

Iziedama tu, māsiņa,
Sakur tēva uguntiņu:
Lai spīdēja tavs mūžiņš
Kā tā tēva uguntiņa.

c) PANTMĒRS latviešu tautas dziesmās pieslēdzas latviešu valodas dabai, šai gadījumā ņemot vērā tās fonētisko pusi, sevišķi vārdu akcentu. Latviešu valodā izrunā vārdus (atskaitot niecīgus izņēmumus) ar balss svaru uz pirmās zilbes. Tad nu latviešu valodai ir piedabīgas tās pantpēdas, kas sākas ar uzsvērtu balsienu. Tādas pantpēdas ir trohajs (- ) un daktils( -). Ja valodā, kuras vārdiem balssvars uz pirmās zilbes, dzejā lieto pantpēdas, kas sākas ar vieglu zilbi, tad katras rindas sākumā liekams vienzilbīgs vārds. Turpretim, lietojot pantpēdas, kas sākas ar uzsvērumu, vārdu izvēle rindas sākumā stipri paplašinās. Šādās valodās tad arī atrodam lietotas minētās pantpēdas, kā, piem., somu un igauņu valodā. Varētu būt, ka taisni zem šo valodu (arī pie tā paša valodu celma piederošās lībiešu valodas) iespaida latviešu valodā agrāk mainīgais vārdu akcents pārgājis uz pirmo zilbi.
Nesamērīgi lielākā latviešu tautas dziesmu daļa sacerēta TROHAISKAJĀ pantmērā. Tās parasti pastāv no četrām rindām, no kurām katrā ir četras trohaju pēdas. Ar to tomēr tikai vispārīgi apzīmēts latviešu tautas dziesmu pantmēra raksturs. Tās nav nekādas vienādi cita citai sekojošas trohaju pantpēdas, no kurām tas pastāv. Katra no latviešu tautas dziesmu trohaiskajā pantmērā sacerētām rindām ir sevišķa ritmiska kopība ar savu smalki izstrādājušos likumību.
Vispirms še ievērojama CEZŪRA. Tā nošķir divi pirmās pēdas no divi pēdējām, nodalīdama rindu DIVĀS TROHAJU DIPODIJĀS. Katrā dipodijā noslēdzas lietotie vārdi. Ja PUMPURS dzied: “Gauja, jel ne cieti klus’”, kur vārds “necieti” izdalīts abās dipodijās, tad tas vairs nav latviešu tautas dziesmu pantmērs.
Katras divi trohaju pēdas priekš un pēc cezūras, katra dipodija ir skaņu komplekss, kur pēc uzsvēruma katrai zilbei sava vērtība. Divi pirmās zilbes svarīgākas nekā divi otras; pie kam katrā no šīm divi zilbēm pirmā vairāk uzsvērta nekā otra. Ja dziesmu sakām, taktēdami ar roku, smagumu apzīmēdami ar roku mājienu uz zemi un vieglumu ar mājienu uz augšu, tad varam pirmo dipodijas pusi izrunāt, roku mājot uz zemi (balsi uzsverot), un otru, roku paceļot (balsi nolaižot), piem., dziesmā “Kas tie tādi, kas dziedāja”, zilbes “Kas tie” ar roku uz zemi (balsi uzsverot) “tādi” ar roku uz augšu (balsi nolaižot). Apzīmējot mājienu uz zemi jeb uzsvērumu ar garumu, mājienu uz augšu jeb nolaidumu ar īsumu iznāk dziesmas rindai shemats, viena dipodija priekš, otra pēc cezuras. Tomēr katrai no dipodijām nav divi, bet četras zilbes, uzsvērumam divi un nolaidumam divi, pie kam katrā no šīm divām zilbēm savukārt uzsvērums nāk uz pirmās zilbes. Katru zilbi par sevi apzīmējot, iznāk tad šāds sīkāks shemats. Kopā nostādot šo shematu ar pirmo, kur katra dipodija apzīmēta tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu, dabūjam šādu shemata sakopojumu. Abus shematus kopā savelkot un katru zilbi un pēdu par sevi nodalot, iznāk shemats. Šis tad nu būtu latviešu tautas dziesmu pantmēra sīkāks apzīmējums.
No tā redzams, ka vissvarīgākā zilbe dipodijā ir pirmā (uz tās guļ divi uzsvērumi), visvieglākā ceturtā (to ceļ divi nolaidumi). Īpaši šī, CETURTĀ ZILBE, pēdējā priekš cezūras un rindas galā, ir raksturīga latviešu tautas dziesmu pantmērā. Citās zilbēs nav no svara, vai tās garas vai īsas; uzsvērtā zilbe var būt īsa, tā arī dipodijas pati pirmā, un neuzsvērtā var būt gara, piem., “Nedod Dievs, vītolam”; še vienīgi izšķir akcents zilbes smagumu. Turpretim ceturtā zilbe ir ne vien neuzsvērta, bet tā arī nedrīkst nekad būt gara. Še novērojams ne vien zilbju uzsvēruma (akcentējošais) princips, pēc kura sastādās pantmēri jaunlaiku kultūras tautu dzejā, bet arī zilbju garuma (kvantitējošais) princips, kas atrodams antīkā (grieķu, romiešu) metrikā. Ceturtā zilbe latviešu tautas dziesmu trohaiskā dipodijā ir tik izzūdoši viegla un īsa, ka to nekad nevar aizņemt ne garš vokālis, ne divskanis, ne lielāks skaņu komplekss, ne patstāvīgs vārds. Tanī var stāvēt vienīgi īss, vienkāršs vokāls: a, e, i, u, kam vēl var pievienoties ‘s’ (as, es, is, us). Izņēmumu gadījumi ir ļoti reti, un, kur tie ir, tur tie pa daļai nāk uz noklausītājos un uzrakstītāju rēķina.
Ceturtā zilbe dipodijā, ārkārtīgi viegla un īsa būdama, daudzreiz atkrīt. Ar to dipodija tiek nepilnīga (katalektiska), trīszilbīga. Šai gadījumā, kad trešā zilbe ir pēdējā, tā visādā ziņā ir gara, kas palaikam tikusi tāda, tanī iekūstot ceturtajai zilbei. “Es savos bāliņos.” Pantmērs ir nepareizs, ja, dipodijai no trim zilbēm pastāvot, pēdējā ir īsā, piem.: “Oša laivu vizina” (Pumpurs). Dziesmu sākot, teicējs tiecas trūkstošo ceturto zilbi pielikt klāt; dziesmu dziedot, tā vietām nepieciešama vajadzība. Še tad rodas tā sauktās lāpāmās skaņas (“Es savosi bāliņosi”), kas (kā citā vietā norādīts) pa lielākai daļai ir agrākās, pazaudētās vārdu galotnes.
Tad nu redzams, kādi VĀRDI PĒC ZILBJU SASTĀVA zināmā dziesmas rindas (dipodijas) vietā lietojami. Vienzilbīgi vārdi var stāvēt pirmās un otrās zilbes vietā. Ja vienzilbīgs vārds ir trešā vietā, tad arī ceturtā tiek svabada vienīgi priekš vienzilbīgā vārda, ko pantmērs nepielaiž. Trešajā vietā vienzilbīgs vārds var stāvēt tikai tad, ja tas pastāv no plašāka skaņu kompleksa, ja tanī ietilpst arī ceturtā zilbe (Raibas vien(i) man telītes). Divzilbīgi vārdi dabiski aizņem katru dipodijas pēdu (Āvu, āvu baltas kājas). Divzilbīgs vārds var sākties otrā zilbē un beigties trešajā, ja otra zilbe gara (Nāc ārā(i) tu, māsiņ(a)). Trīszilbīgi vārdi ar īsu galotni var dipodijā stāvēt, tikai sākoties no otras zilbes, dabūdami tādā kārtā akcentu uz vidējās zilbes (Es uzaugu pie māmiņas). Šāds trīszilbju vārdu iekārtojums pantmērā latviešu tautas dziesmās sevišķi zīmīgs. Trīszilbju vārdi ar garu galotni sākas ar dipodijas pirmo zilbi (Bitītēm, meitiņām). Četrzilbīgi vārdi dabiski ietilpst visā dipodijā (Ozolīti zemzarīti).
Latviešu tautas dziesmu pantmērs cieši noteikts. Tomēr tanī valda arī liela dažādība, ko panāk, pēc zilbju skaita un galotņu garuma dažādos vārdus pantmērā iekārtojot. Tā kā dipodijas otrais akcents ir uz trešās zilbes, tad tas ne vienumēr saskan ar vārdu galveno akcentu (saskan tikai tad, ja dipodija pastāv no diviem divzilbīgiem vārdiem), bet gan allaž ar vārdu palīgakcentu, kurš tad top par galveno. Ar to rindu salikumā nāk tāda dažādība, ka reti sastopamas divi no vietas vienādas. Pie tam šis pantmērs tik ļoti piemērots latviešu valodas īpatnīgam skaņu salikumam, ka nav iespējams to citās valodās pakaļdarināt. Latviešu tautas dziesmu vācu (Ulmaņa, Blaumaņa u. c.) un krievu (Brjusova u. c.) tulkojumi norit trohajos, bet ne latviešu tautas dziesmu pantmērā.
Tā sauktais DAKTILISKAIS PANTMĒRS latviešu tautas dziesmās uzrāda dažas īpatnīgas savādības, bet pēc savas būtības no trohaiskā neatšķiras. Pamatā tam tas pats shemats, ko trohaiskajā pantmērā atradām par pamatshematu, katru dipodiju apzīmēdami tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu. Starpība še tā, ka uzsvērums paliek nedalīts, kamēr nolaidums, tāpat kā trohaiskā pantmērā, dalās divās zilbēs. Liekams vērā, ka tas ir nolaidums, vieglā dipodijas puse, kas dalās. Ar to tas, kas sacīts par dipodijas ceturto, pēdējo zilbi, attiecināms arī uz daktiliskā pantmēra trešo, pēdējo zilbi: tā nevar būt gara vai pastāvēt no atsevišķa vārda. Tā ir principiāla atšķirība no trohaiskā pantmēra. Ja trohaiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu, tad tikai ar tādu, kam trešā zilbe gara, kurā dipodijas otra puse nav dalīta (Bitītēm, meitiņām). Ja daktilistiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu, tad ar tādu, kam trešā zilbe īsa, kas kopā ar iepriekšējo sastāda dipodijas otro pusi (Bitīte, meitiņa). Tāpat trohaiskā pantmērā: Divi maļ, divi kaļ; daktiliskā: maļ divi, kaļ divi. – Tomēr arī daktilistiskā pantmēra divi pēdējās zilbes var savilkt vienā; ar to pantpēda iznāk divzilbīga (nedalīta dipodija). Un arī pirmo daktilu zilbi (pirmo dipodijas daļu) var izdalīt divās; ar to pantpēda top četrzilbīga, pielīdzinādamās trohaiskajam pantmēram. Lai ņemam šādu piemēru:

Viens gans nomira,
Citi gani raudāja,
Cūka raka kapu
Augstā kalnā.

Trīszilbīgas pēdas ir tikai: nomira, raudāja. Divzilbīgas ir: viens gans, augstā kalnā, kapu; četrzilbīgas: citi gani, cūka raka. Tātad daktiliskā pantmēra pēdas var būt div-, trīs-, četrzilbīgas. Tomēr katra no tām izrunājama tai pašā laikā: “viens gans” tai pašā laikā, kā “citi gani” utt. Rindas beigās var stāvēt arī vienzilbīga pēda:

Tur tevi (ziediņi)
Apbirdinās.

Redzams, ka tā sauktā daktilistiskā pantmēra pēda var pastāvēt arī no četrām zilbēm; ar to tas pāriet trohaiskajā pantmērā. Pieņemot mierīgāku ritumu un ievērojot cezūru, nodibinās trohaiskais pants.
Uzglabātajās latviešu tautas dziesmās trohaiskais pants ir parastais un raksturīgākais. Tas izstrādājies par ČETRRINDU DZIESMU, kas pa desmit tūkstošiem pilda biezos ‘Dainu’ sējumus. Tās uzbūve visumā un sīkumos smalki noteikta. Tā pastāv no divām pusēm jeb strofām, katra strofa no divām rindām, katra rinda no divām dipodijām, katra dipodija no divām pantpēdām, katra pēda no divām zilbēm. Ņemam piemēru:

Ne visām dziesmiņām
Es zināju otru pusi;
Ne visām meitiņām
Es zināju tikumiņu.

Viena puse, strofa, še nostājas pret otru jeb strofa pret antistrofu kā salīdzinājums pret salīdzināmo parādību. Citos gadījumos viena un otra puse ietver: jautājumu un atbildi, uzstādījumu un slēgumu, iemeslu un sekas. Vienā pusē gan noslēdzas teikums, paceļas zināma doma, bet tā vēl nav noapaļota, noskaidrota, mākslinieciski nobeigta. Zīmīgi uz to aizrāda minētais piemērs: dziesma, kam viena puse, ir tikpat kā tikko ieraudzīta sieviete: viņas augumu gan redz, bet viņas tikumu nepazīst.
Panta muzikālo daiļumu paceļ ATSKAŅAS. Tās nepieder pie latviešu tautas dziesmu parastajiem izteiksmes līdzekļiem. Retumis arī tās še sastopamas. Piemēram:
Rindu beigās:

Neies vairs mūs’ māsiņa
Ar vainagu baznīcā
Ar šis dienas BIJUMIŅU,
Ar gredzena MIJUMIŅU.

Rindu sākumā:

IEVAI bija balti svārki,
SIEVAI baltas villainītes.
Katras dipodijas galā vai sākumā:
Cirvs bez kāta, puiss bez prāta
Guļ zem zaļa ozoliņa.
Dod, Dieviņ, puišam PRĀTU
Cirvam kātu ietaisīt.
KRANCĪTS RĒJA, ANCĪTS SKRĒJA,
Man istaba neslaucīta.
NEREJ, KRANCI, NESKREJ, ANCI,
Kamēr slauku istabiņu.

Vienā dipodijā:

Ņem, bāliņi, IEVU SIEVU,
IEVA SIEVA liela rada.

Vairākkārtējas atskaņas:

STEIDZU, STEIDZU, BEIDZU, BEIDZU
Meldru krēslu darināt;
Redzu savu jauno māsu
Pa kalniņu līgojot.
KO PELDAMI NENOPEĻ,
KO CELDAMI NEUZCEĻ?
Nopeļ labu ļaužu bērnu,
Uzteic kūtru kumeliņu.

Arī aliterācija sastopama latviešu tautas dziesmās:

Lazdu Liecu, Liepa Līka;
Liec, Liepiņa, māmuliņu.
Gludu, Gludu Galvu Glaudu,
Vītin Viju Vainadziņu.
Riti, Riti, Rīta Rasa.
Liptin Lipa Liepu Lapa.
Kal, Kalēji, Ko Kaldamis.

Šie dzejiskie izteiksmes līdzekļi kas dažās citās tautās pieder pastāvīgi lietotajiem, latviešu tautās dziesmās uzejami izzūdoši reti. No tautas un valodas dabas še izaug citādi izteiksmes veidi, kas liek arī vēlākām paaudzēm nojaust un meklēt tautas dziļāko būtību.

LITERATŪRA.
Par valodu latv. t. dziesmās: P. ŠMITA raksti par Latvju dainām, ‘M. V. Mēnešraksts’ 1899. g., 1904. g., ‘Zin. komisijas 14. Rakstu krājums’; PLĀĶA ‘Bāleliņi un tautas’, ‘Burtnieka pūrs I’, Rīgā 1912; JOSEF ZUBATY, ‘Ueber die sogenannten Flickvokale des lettischen Volksliedes’. Prag 1895.
Par 1. t. dziesmu pantmēru pamatīgākais raksts, kas aptver šī priekšmeta pētījumu vēsturi un būtību: L. BĒRZIŅA ‘L. t. dziesmu metrika’, Austrums 1894, g. (agrāko pētījumu vēsture un kritika), 1896. g. (paša pētījumi).

5. LATVJU DAINAS.

Latviešu tautas dziesmas nebūtu varējis glābt no pazuduma ne viņu lielais skaits, ne dzejiskā vērtība. Arī iespiestas, bet iztaisītas pa dažādiem lieliem un maziem krājumiem, tās būtu savā visumā un dažādībā pazudušas no acīm. Par to, ka viņas visas tagad kopā paliekamā veidā, jāpateicas KRIŠJĀNIM BARONAM. Viņš latviešu tautas dziesmas ne vien sakopojis vienā krājumā, bet arī radījis no izkaisīta materiāla sakarīgu, monumentālu literārisku darbu: ‘Latvju Dainas’. Tas aug lēni un ilgi, līdz dabū noteiktu veidu.
a) IZAUGŠANA. Ja meklējam pēc Latvju Dainu sākumiem, tad jāiet atpakaļ līdz latviešu tautas pirmlaikiem. Ne vien valodas līdzekļi, bet arī veseli dziesmu panti staigājuši no paaudzes uz paaudzi pa gadu simteņiem un gan arī pa gadu tūkstošiem, līdz tie nonākuši Latvju Dainās. Viņu pirmsākumi nav ne zināmi, ne apzīmējami: no cilvēku gara pirmatnējiem izteiksmes līdzekļiem tie veidojušies formās, kuru attīstības posmiem nav robežu. Daudz dziesmu aprakusi pagātne. No tālākās senatnes nonācis līdz jaunākam laikam nu Latvju Dainās tas, kas bija sevī ietvēris tautā neiznīcināmo. Lielumā Latvju Dainas uzņēmušas to dziesmu krājumu, kas saaudzis ar katoļu laikiem: Arī no šī laikmeta visādā ziņā daudz gājis bojā un dažs kas turpmāk pieaudzis klāt.
Katrai dziesmai, kas atradusi vietu Latvju Dainās, ir savs sacerētājs. Kā to sauc, kur tas dzīvojis, kur dus, – nav zināms; bet viņa gars tautā dzīvs. Dziesmu radīšanas procesā dziļāk ieskatoties, varēs sacīt, ka tām sacerētāju vairāk: viens devis domai, jūtai zināmu veidu, otrs to pārgrozījis, trešs pārgrozījis atkal šo utt. Katrs ražīgs dziedātājs un teicējs ir ņēmis un devis, ir piesavinājies un pats radījis. Tā auga dziesmas un dziesmu kamoli, vienumēr glabājoties dzīvajos cilvēkos un cilvēku kopībās. Paaudze pēc paaudzes slīka kapā, bet palika dzīvs viņu darinājums, kurā viņu gars tika nemirstīgs.
Jauns elements nāca tautas dzīvē, kad tā iepazinās ar grāmatām, ar rakstu. Tas ienesa viņā kaut ko no āra, pie tam kaut ko viņas gara darinājumiem pretēju un naidīgu. Bija atnācis brīdis, kad brīvajā tautas gara darbībā cēlās traucējumi, kas to atvirzīja nost no iegūtā un to varēja apturēt. Bet, no otras puses, bija nācis rokās līdzeklis, ko varēja izlietot tautas gara darinājumiem par labu: ieguvumus varēja padarīt uz visiem laikiem par nezaudējamiem. Sāka tautas dziesmas uzrakstīt, un tā blakām krājumiem, kas dzīvi mita tautas garā, radās krājumi grāmatās, kas aptvēra daļu no tautā dzīvajiem, bet nu uzglabāja paliekami dažu ko, kas turpmāk tautas atmiņā vairs nedzīvoja un izzuda tur arvienu vairāk.
Uzausa laiks, kad jaunie kultūras līdzekļi, grāmatas, raksts, sniedza roku tautas mantotajām gara bagātībām un tās vilka dienas gaismā visā pilnībā. Tas notika ap 19. gadu simteņa 70.-80. gadiem. Var sacīt, sacēlās veci un jauni, mācīti un nemācīti, augsti un zemi, bagāti un nabagi, vīrieši un sievietes – sacēlās visa tauta, lai savus ilgi glabātos dārgumus nodotu kultūras pasaulei. Nav tad brīnums, ka iesūtīto dziesmu starpā bija arī tādas, kas patlaban sacerētas: šādā reizē tautas gars varēja tikt radošs. Ja še var runāt par viltojumiem, tad attiecībā uz tiem sacerētājiem, kas bija pazaudējuši dzīvo, intīmo sakaru ar tautu.
Radās kopā milzīga, nenokārtota masa, haoss, auglīgu dīgļu pilns. Bet pamazām sāk tanī darboties kārtotāja ģēnijs. Dziesmu krājumi nāk cita pēc cita BARONA rokās. Viņš, gan sākumā gribēdams sastādīt tikai izlasi, sāk ar vienādu interesi iedraudzēties ar tām visām, uzņemt tās sevī, pārskatīt, līdz viņam, kā HOMĒRAM iepazīstoties ar grieķu varoņteikām un dziesmām, nogatavojas plāns, kurā ietvert un noskaņot šo neaptveramo dziesmu un dzejas krāsu bagātību. Un viņš, savas tautas senču dziesminieku cilts beidzamais, apņemas dot pēdējo, galīgo noveidojumu no senatnes pārņemtai dziesmu pasaulei. Viņš nosēžas un strādā veselu gadu simteņa ceturksni dienu pie dienas, un no viņa rokām izaug latviešu tautas dzejas brīnumkoks: Latvju Dainas.
b) IEKĀRTOJUMS. Dziļš ieskats latviešu tautas dziesmu dabā un sastāvā darīja BARONAM par iespējamu tās kopējā krājumā tā iekārtot, ka tās katra par sevi nostājās īstā vietā. BARONA uzstādītais iekārtojuma princips ir tik vienkāršs, ka tas liekas pats par sevi saprotams, un tomēr nav ko brīnīties, ka iepriekšējie sakopotāji to nebija uzgājuši. Latviešu tautas dziesmu ir tik daudz un katra no tām tik sīka, ka viņu vidū varēja apjukt. Kārtotāji tās ievietoja dažādās nodaļās. SPROĢIS uzstādīja skaidru sistēmu: nedzīvā daba, stādu valsts, kustoņu valsts, cilvēks, mitoloģiskas būtes. Bet rubrikas iznāca nesamērīgas un katrai dziesmai ierādīt īsto rubriku nebija viegli. ULMANIS, iekārtodams Latviešu literāriskās biedrības (Bīlenšteina) krājumu, pieturējās vairāk pie ļaužu sadzīves: māju un ģimenes dzīve, prieki un bēdas, gada svētki, dabas dziesmas, mitoloģija un vēsture. Katrā grupā zināma apgabala dziesmas stāv vienkop. Še nodaļas jaucas kopā (tā pirmā un otrā); trūkst arī ciešas kārtības atsevišķās nodaļās.
BARONAM vajadzēja visus šos nodalījumus aizmirst, lai dabūtu tādu, kas piemērots latviešu tautas dziesmu dabai un sastāvam. Viņas ir sīkas kā rasas pilieni, pieķeras atsevišķiem dzīves momentiem, ietver tos. Tātad dzīve ir tas pamats, uz kā dziesmas dibinās, tās reālais objekts, kam tās pieslēdzas, ko tās apņem. Kārtību latviešu dziesmās nosaka latviešu dzīve: kādā kārtā norisinās latviešu dzīve, tādā sekos dziesma dziesmai; kā cits no cita nodalās dzīves posmi, tā nodalīsies arī šis. Tas ir tik vienkārši un skaidri, ka milzīgajā dziesmu krājumā tūliņ ieraugām noteiktas līnijas.
Mūža gaita uzrāda galveno pavedienu. Cilvēks dzimst, top kristīts, uzaug, pārdzīvo jaunības gadus, precas, notura kāzas, dzīvo laulībā, top vecs, mirst, top aprakts. Tā ir cieši noteikta kārtība, kas dzīvē nav grozāma; tā ienes arī dziesmās ciešu iekārtas likumu. Kā dzīvē seko posms posmam, tā dziesmās nodaļa nodaļai. Bet arī katrā posmā seko moments momentam noteiktā kārtībā; tāpat seko dziesma dziesmai, kas momentu pa momentam sevī ietēlo. Tā kristību gadījumā: aicina kūmās, kūmas rīkojas, kristību rītā jūdz zirgus, ģērbj un tīsta pādi, kristījot ievēro dažādus māņus, kūmas pārbrauc no baznīcas, sētā saņem kūmu zirgus, krustmāte nes pādi istabā, griež riņķī, noliek gultā, tad tura kūmu mielastu. Šī rīcība atzīmējas soli pa solim dziesmās. Kristību atsevišķie momenti savukārt atkal nodalās vēl sīkākos. Kristībnieki kar šūpuli: kūmas brauc mežā pēc līkstes, tai izraugāms zināms koks, uzbrūk meža sargs, mājinieki gaida ar dziesmām, šūpulim izraugāma vieta, šūpuli kar, krustmāte pušķo šūpuli, liek šūpulī ziedu, gulda bērnu šūpulī.
Tik noteiktā kārtībā, kā minēts, tomēr nav ierindojamas gluži visas dziesmas. Uz katru momentu zīmējas vairāk dziesmu reizē, kas tad nostādāmas cita citai blakus, darbību uz priekšu nevirzot. Bet ir arī veselas dzīves parādības, kur darbība, tā sakot, apstājas, kas skatāmas plašā dzīves ainā. Gan arī tām mūža gaitā sava vieta; bet tās par sevi tik patstāvīgas, sevī noslēgtas, ka novirza uzmanību no mūža pavediena. Barons tās tad izcēlis ārā no dzīves gaitas tēlojuma. Še pieder: darbi, sabiedriskais stāvoklis (ļaužu šķiras), starptautiskais stāvoklis (kara dziesmas), svētki, ieražas un māņi. Šīs no mūža gaitas tēlojuma nošķirtās epizodes tomēr iztaisa samērā nelielu Latvju Dainu daļu: no septiņiem sējumiem tās aizņem divus; no apm. 35 000 (34 378) dziesmām apm. 28 000 (27 895) dziesmas iekārtojas cilvēka mūža ritumā. Tātad šis (mūža ritums) nav uzskatāms tikai par vienu no rubrikām, kurās Latvju Dainas iedalītas, bet tas ir galvenais pavediens, kas saista kopā četras piektdaļas no visa krājuma. Tas Latvju Dainas dara par sakarīgu dzejisku un zinātnisku darbu.
c) DZEJISKS DARBS. BARONA latviešu tautas dziesmu sakārtojums dara par iespējamu nepārtraukti sekot dzīves gaitai. Tā norit lēni, mierīgi, plaši acu priekšā; nojaužam ciešu, noteiktu sakarību šai gaitā, un līdz ar to īsās, pa lielu lielai daļai no četrām rindām saliktās, par sevi patstāvīgās dziesmas sakūst kopā ar plašām dzejas ainām. Tur ir aina par radībām, par kristībām, turpmāk lielā, grandiozā aina par precībām un kāzām, un tā līdz pēdējam klusajam ceļam, kas noved kapu kalnā. Tādā kārtā arī visas šīs plašākās ainas saskaņojas par vienu vienīgu lielu kopainu. Še priekšā plašs dzejas darbs, kas zināmā mērā pieņem episku raksturu. Tā ir latviešu tautas epopeja, kas pa gadu simteņiem pārdzīvota un izstrādāta, gabalu pa gabalam radīta, kopā salikta un gaismā celta. Neredzam tur vārdā sauktus un par nošķiramām personām iztēlotus varoņus kā parasti tautas epos. Varonis še ir latviešu tauta visā savā plašumā un dažādībā; tie ir tie mazie, neievērotie cilvēki, kas savā nabadzīgā, pelēkā dzīvē cilvēciskus likteņus pārdzīvo un izjūt ne mazāk dziļi kā tie, kas sēž uz troņa vai vada kara pulkus. Tas ir tautas visums, plašums, ne tikai viņas pārstāvība, vadonība, tas ir demokrātisms, kas še dabū savu izteiksmi. Un tikai demokrātisma laikā varēja dabūt savu pēdējo noveidojumu un nākt klajā šāds darbs, kam agrāk, bruņinieku un varoņu laikmetā, bija jāpaliek apslēptam.
Saprotams, ka Latvju Dainas lielajiem epiem pasaules literatūrā (Iliādai, Odisejai, Nibelungiem u. c.) nevar pieskaitīt. Priekš tam viņās episkā elementa tomēr par maz. Arī latviešu tautas dziesmu raksturs par sevi, kas savā dzīves momentu uztvērumā tāpat zināmā mērā episks, nevar darīt šo elementu par tik redzamu, ka še iznāktu eps parastajā nozīmē. Tas ir un paliek dzīves plašums, kas še nostājas priekšā, ne no tā iztverts, atsevišķu personu šķetināts notikumu pavediens. Barons ar savu iekārtojumu gan arī to vēl panācis, ka katrs atsevišķs dziesmas pants, savā noteiktā vietā stāvēdams, parādās savā īstajā nozīmē un daiļumā. Pats dzīves moments to dara saprotamu, visā pilnībā uztveramu bez kāda paskaidrojuma. Bet tie ir tomēr tikai momenti, ko ārēji satura kopā dzīves gaita un iekšēji dziedātāja zināmas izjūtas pavadīta attiecība pret tiem. Šī izjūta, kas neaprobežojas ar atsevišķu dziedātāju, bet apņem veselas dziedātāju grupas, pat visu tautu, nu ir tā, kas Latvju Dainām dod iekšēju vienību. Tā ir lirika, kas tām pamatā, kam episkais iekārtojums dod lielāku plašumu, ietver viņu noskaņotā lielā dzejdarbā.
d) ZINĀTNISKS DARBS. Sastādīdamās no viena gala līdz otram no dzejas, Latvju Dainas ir tomēr arī zinātnisks darbs. BARONS nav aprobežojies ar to, ka viņš, dziesmas sakārtodams, būtu paturējis acīs vienīgi vai arī tikai galvenā kārtā dzejisku tēlojumu. Viņam bija priekšā latviešu tautas dziesmu visums, un to visā pilnībā uztvert un noguldīt sakarīgā darbā bija viņa īstais nodoms. Cik nu še vispār izceļas dzejas tēli, kam dzīves noteiktais veids dod sakaru un noapaļojumu, tik pati šī plašā viela iztēlojas Barona rokās par dzejisku darbu. Bet vispirms un katrā vietā sakārtotājs izturas ar vislielāko smalkjūtību pret to vielu, kas viņam nāk rokās, un ar vislielāko rūpību ceļ to gaismā taisni tādu, kāda tā ir. Viņš jūtas atbildīgs pret visiem tiem simtiem un tūkstošiem sacerētājiem, teicējiem, uzrakstītājiem, no kā šīs mantas nākušas. Viņš tad kaut kādu māksliniecisku nolūku dēļ nekā nepieliek klāt, neatņem nost, nekā nepārgroza; viņš iziet uz to, ka neviens iesūtītājs, teicējs vai uzrakstītājs ne ar vienu no saviem sniegumiem nepaliktu neievērots. Tā nav nejaukta dzejiska iedvesma, kura svabadi rotājas ar tēliem, kas viņu še vada, bet abstrakta doma, zinātniska interese, kam katrs nieciņš svarīgs, neskatoties uz tā estētisko vērtību. Barons ļoti labi apzinājās, ka jaunlaiku kultūras garā uzauguša cilvēka interese par senajām tautas gara mantām var būt vispirms zinātniska, ka viņš, nekā negrozīdams jau agrāk, pa daļai tālu senatnē, darītā darbā un pie tam palikdams tanī stāvoklī, kurā viņš ar savu izglītību nonācis, nevarēja pie savas vielas citādi ķerties kā no zinātniska viedokļa. Gan pēdējs no seno dziesmu kopējiem, viņu mantinieks un darba noslēdzējs, viņš tomēr bija pārgājis citā pasaulē, no kuras veda agrākajā galvenā kārtā zinātniski pavedieni. Viņš darbojās par veselu paaudzi vēlāk nekā somu Kalevalas sastādītājs LENNRŪTS (Lonnrot) un igauņu Kalevipoega sastādītājs KREICVALDS, un jau šie tautas vīri un dziesminieki bija pa lielai daļai zinātnieki.
Kā ZINĀTNISKS DARBS Latvju Dainas tiešām PRIEKŠZĪMĪGS. Tādu varēja radīt tikai darbinieks, kam bija iespējams vairāk gadu desmitus palikt dienu dienā pie vienas vienīgas lietas. Tanī atzīmēta katras dziesmas vēsture, pa kādām rokām tā nonākusi no tās vietas, kur tā dziedāta, līdz Dainu sakopotājam; un, kaut tā arī ienākusi no desmit vai vairāk vietām, pa desmit un vairāk ceļiem, tas viss BARONA darbā skaidri redzams. Tanī parādīts, kā izdalās šie dziesmu tūkstoši pa visu latviešu zemi, kāds veids tām katrā atsevišķā vietā, vienalga, vai tas tāds pat vienā, kā otrā jeb vai tas no cita kaut kā atšķirtos, lai arī tikai ar vienu zilbi vai skaņu. Tas viss izdarīts vienkārši un skaidri, īsās piezīmēs, kas dažai dziesmai pievienotas pa desmitām. Veikli, smalki iekārtoti reģistri dara par iespējamu tikai ar kailiem skaitļiem dot atslēgu rokā par zināmu dziesmu un viņas variantiem. BARONS tādā kārtā ne vien pārskatāmi saturējis kopā visu milzīgo dziesmu skaitu, bet arī samērā šaurās robežās izsmeļoši uzrādījis dziesmu daždažādās attiecības savā starpā un pret ārieni, tāpat viņu visniecīgākās variācijas.
Latvju Dainās mums darbs priekšā, kas kā tāds ir vienīgais un grūti ierindojams citos. Tas ir reizē dzejisks un zinātnisks, lirisks un episks. Visādā ziņā še ir latviešu gara piemineklis, kas pastāvēs arī tad, ja latvieši paši kādreiz no zemes virsas nozustu.
LATVJU DAINAS IZMANTOTAS gan jauniem tautas dziesmu sastādījumiem, gan zinātniskiem darbiem. Derīgu grām. nodaļa izdevusi (R. Klaustiņa sastādījumā): ‘Tautas dziesmas (bērnu dziesmas)’, 1908; ‘Bārenīte un mātes meita’, 1910. GULBJA Universālā Bibliotēkā iznāca SKALBES izraudzītā: ‘Latvju Dainu izlase, I. Druvas un darba dziesmas, II. Bāru dziesmas, III. Dziesmas un jaunība, IV. Precību un kāzu dziesmas’. Izglītības ministrijas izdevumā parādās BARONA paša skolai un jaunībai izmeklētā un iekārtotā: ‘Latvju dainu izlase, I. Ievads par dziesmām un dziedāšanu, cilvēka mūža rituma pirmais posms: bērnība; II. Jaunekļu gadi, laulātu ļaužu dzīve, vecums; III. Trīs lielie svinējumi cilvēka mūžā: kristības, kāzas, bēres; IV. Darbi un svētki’. BARONS ar šo izlasi apmierina prasījumus pēc populāra, parocīga latv. tautas dziesmu krājuma, kurā atlaisti nost zinātniskiem nolūkiem noderīgie avotu, variantu, atkārtojumu atzīmējumi. Nodalījums Izlasē, kā tas jau no atsevišķo daļu satura redzams, mazliet atšķiras no lielā izdevuma. Grupas še vieglāk pārskatāmas, tomēr patura savu sakarību.
Zinātniskiem nolūkiem Latvju Dainas jaunākā laikā izmantoja gandrīz katrs latviešu senatnes pētnieks. Prof. P. ŠMITS uz viņu pamata sastādījis starp citiem šādus rakstus (viņa Etnogrāfisko rakstu I krājumā): ‘Mežs mūsu tautas dziesmās’, ‘Latviešu tautas dziesmas kā vēstures avoti’, ‘Stāvu koku nami’, ‘Mūsu t. d. bāri’. L. Dainas izmantojis A. ŠVĀBE savos pētījumos, starp tiem ‘Kara dainas’ (Taurētājā), ‘Ozols un liepa latviešu reliģijā’ (I. M. Mēnešrakstā) un plašajā darbā: ‘Latvju kultūras vēsture’.
http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/4.burtn42/1tau.dz/1.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s