(Šo pamācību ielieku šeit gluži kā grēksūdzi, jo iedzimtais skorpionisms, 47 manas dzīves gadi okupācijā un padomiskajā kritizējošajā reālismā, un paša noturīguma trūkums ir padarījis, piemēram, mani par visai aizdomīgu un nemitīgi vērtējošu tipu, kam šad tad paslīd mēle. Neba nu latviešu pasakās un tautasdziesmās trūkst šeit izteikto pamācību un neba nu hadīsas ir rakstītas ne-muslimiem. Un neba nu bez vērtēšanas ir iespējams iztikt. Šri Šri Ravi Šankars ir teicis apmēram tā: “Ja kāds rīkojas kļūdaini, pasaki to viņam divatnē vienreiz. Tad tu savu daļu esi paveicis, tālākais ir viņa atbildībā”. Tomēr hadīsā pateikts ir lieliski, un tas, ko visi saucam par Dievu, gan jau visu zina vēl labāk.)
No Imāma Navavī 40 hadīsu krājuma. Tulkojusi Fātima L.
No Abū Hureiras, lai Dievs ir ar viņu apmierināts, ka Dieva sūtnis, lai viņam Dieva svētība un miers, teica: “Lai tas, kurš tic Dievam un Pēdējai Dienai, saka labu vai klusē. Lai tas, kurš tic Dievam un Pēdējai Dienai, ar cieņu un laipnību izturas pret savu kaimiņu, un lai tas, kurš tic Dievam un Pēdējai Dienai, ar cieņu un laipnību izturas pret savu viesi.” [Bukhārī un Muslims]
Paskaidrojumi
Šis hadīss satur norādījumus, kas attiecas uz mēli un muslimu izturēšanos vienam pret otru. Bez tam tas uzsver mūsu atbildību par to, ko sakām.
Imāms Heisamī norāda, ka šī hadīsa nozīme ir ļoti tuva 13. hadīsam, kurā teikts: “Neviens no jums netic, kamēr viņš negrib savam brālim to, ko viņš grib pats sev.” Viņš uzsver, ka ikviens ir kaimiņš kādam citam, tādēļ, ja šis hadīss tiek atbilstoši pielietots un īstenots, sabiedrībā vai kopienā veidosies spēcīga savstarpēja saikne un mīlestība.
Hadīsa mācības
Muslima atbildība par to, ko viņš saka, apstiprināta Kurānā: “Viņš neizdveš ne vārda citādi, kā vien ja pie viņa gatavībā ir pārraugs.” [sūra kāf, 50:18] arī citos hadīsos norādīts, ka muslimam uzmanīgi jāseko līdzi tam, ko viņš saka. Vārdi, ja tie ir Dievam patīkami, var pacelt augstākā pakāpē, turpretī, ja tie Viņam nepatīk, to dēļ teicējs var tikt iemests Ugunī, kā to apliecina hadīss no Bukhārī krājuma. Tas apliecina, ka mūsu izteiktais tieši ietekmē mūsu pašu likteni. Kādā hadīsā, kas sniedz piemēru tam, cik sliktas sekas var būt cilvēka sacītajam, stāstīts, ka pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, teica, ka kāds Dievbijīgs vīrs no Izraēla cilts, ilgi vērojis, kā kāds viņa biedrs vienmēr grēko, kādu dienu tam pateica: “Zvēru pie Dieva, Viņš tev nekad nepiedos.” Dievam nepatika šī Dievbijīgā vīra runa, jo vienīgi Dievam zināms katra cilvēka liktenis, vai viņš nonāks Dārzā vai Ugunī. Tādēļ tad, kad abi vīri nomira, Dievbijīgais tika sodīts un nonāca Ugunī, bet grēciniekam Dievs piedeva. [Sunan Abū Dāūd] Arī no šī mēs varam mācīties, ka vajag vai nu sacīt kaut ko labu un svētīgu, vai arī klusēt. Islāmā ir daudz norādījumu, kuri mums palīdz teikt labas lietas vai arī atturēties no sliktu un Dievam, lai Viņš slavēts un paaugstināts, nepatīkamu lietu teikšanas. Runājot ar citiem, lai tie būtu mūsu radinieki, draugi vai kaimiņi utml., vajadzētu izraudzīties labākos vārdus un jēdzienus, kā arī izteikt tos patīkamā, jaukā veidā. Mums jābūt pārliecinātiem, ka mūsu sakāmais ir skaidri un viegli saprotams, jo, neuzmanoties un neizraugoties pareizos vārdus, teiktais var tikt pārprasts un izraisīt nesaskaņas. Savukārt esot klausītāju lomā, sacītais jāuztver un jāsaprot no labākās puses. Nevajadzētu pārprast dzirdēto vai censties “lasīt starp rindām”. Tātad kā runātāji mēs runājam labākajā veidā un kā klausītāji saprotam teikto labākajā veidā. Mudinot uz šādu rīcību, Islāms attur mūs no strīdu un nesaskaņu radīšanas.
Ja mēs nonākam apstākļos, kad atrodamies starp diviem strīdniekiem, piemēram, radiniekiem, mums nevajadzētu nostāties vienā pusē, bet gan censties palīdzēt samierināt pretrunas, risināt sarežģījumus un izbeigt strīdu. Ja kāds lūdz padomu, jācenšas dot tik labu padomu, cik vien iespējams, un teiktajam vajadzētu palīdzēt šim cilvēkam, nevis vairot viņa šaubas un mulsumu. Gadījumā, ja zināšanas nav pietiekamas, lai dotu vajadzībai atbilstošu padomu, vajadzētu klusēt. Tad, ja mums zināms kaut kas, kas varētu šo cilvēku vēl vairāk apmulsināt, tas jāpatur pie sevis.
Cik vien iespējams, jāizvairās no runām, kas nav nepieciešamas un nenes nekādu svētību. Ļaudis mēdz runāt vai pļāpāt stundām, bet daudz kas no pateiktā ir mazsvarīgs vai bezsaturīgs un nenāk par labu nevienam. Tādējādi tiek izšķiests laiks, un šī nepārtrauktā runāšana var novest pie tā, ka tiek pateikts kaut kas Dievam, lai Viņš slavēts un paaugstināts, nepatīkams.
Runājot par labu lietu sacīšanu, ir gana daudz piemēru: Dieva atcerēšanās (zikr-ullāh), Kurāna lasīšana, lūgumi Dievam (du`ā’), padoma došana utml. Visas šīs lietas ir Dievam patīkamas.
Sastopoties ar cilvēkiem, kuri ir slimi, skumji, nomākti, sliktā noskaņojumā utt., vajadzētu runāt to, kas viņiem varētu likt justies labāk, palīdzēt būt pacietīgiem savā postā, sajusties drošiem un stipriem. To dēvē par mierinājumu un atbalstu (al-mu’āsāh) – teikt labus, iedrošinošus vārdus tiem, kas nokļuvuši grūtībās, lieki viņus nesatraukt. Jēdzienu “pacietība” (sabr) zinātnieki skaidro kā “atturēšanos no satraukšanās”, kas nozīmē saglabāt nosvērtību un pašsavaldību un nesūdzēties. Jebkura sūdzēšanās, piemēram, vienkārši pasakot, ka laiks ir karsts, novedīs pie nepacietības, var ietekmēt mūsu attieksmi pret apkārtējo un darbu. Ja mēs vēlamies žēloties, vajadzētu žēloties vienīgi Dievam, jo tādā gadījumā žēlošanās būs uzskatāma par sarunu ar Dievu un dedzīgu lūgšanu (munādžāh), t.i., taps par pielūgsmi. Ja žēlojoties vērsīsimies pie kāda cita, tā būs sūdzēšanās (tašakkin), kas nozīmē pacietības (sabr) atmešanu, un savukārt pati pacietība arī ir pielūgsme. No tā izriet, ka jācenšas cik vien iespējams mazināt un galu galā izskaust jebkādu sūdzēšanos.
Jo īpaši vajadzētu atturēties no tādu sliktu lietu teikšanas, kuras turklāt var izrādīties nepatiesas. Dzirdot kādus jaunumus, nav labi tos vienkārši atkārtot un izplatīt tālāk, iepriekš nepārliecinoties par to patiesumu, jo citādi var gadīties, ka mēs piedalāmies melu vai baumu izplatīšanā. Visiem spēkiem jāizvairās no baumu izplatīšanas, sevišķi, ja tās var kaitēt sabiedrībai, kā arī apmelošanas un neslavas celšanas, dzēlīguma un citu izsmiešanas, kas ir viena no biežāk sastopamajām sabiedriskajām nelaimēm. Ņirgāties par citiem ir grēks.
Dažkārt gadās nonākt apstākļos, kuros slēpjas viens vai pat vairāki pārbaudījumi un kārdinājumi (fitna, fitan), kad ļoti uzmanīgi jāuzrauga tas, ko sakām. Ir cilvēki, kuri izmantos gadījumu un var izteikt vārdus, kas stāvokli vēl pasliktina. Nopietnu pārbaudījumu gadījumos ļaudis tik ļoti satraucas, ka ir gatavi noticēt jebkam, un tieši tālab jāuzmana sava mēle, lai nepalielinātu cilvēku izbailes un grūtības. Šādos gadījumos jācenšas palīdzēt, sakot labas lietas, dodot cilvēkiem cerību, uzlabojot viņu garastāvokli un rosinot viņus stāties pretī grūtībām, nevis visu padarīt vēl ļaunāku.
Hadīsa otrā daļa uzsver, cik svarīgi būt laipnam un dāsnam pret saviem kaimiņiem un viesiem. Tas pats norādīts arī Kurānā: “Izturieties labi pret vecākiem, tuviniekiem, bāreņiem, trūcīgajiem, kaimiņu, kurš ir tuvinieks, un kaimiņu, kurš ir svešinieks, biedru, kurš blakus, ceļinieku un to, pār kuru valda jūsu roka.” (sūra Sievietes- an-nisā’, 4:36] Kādā hadīsā pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, saka: “Džibrīls mani pamācīja par kaimiņu tik ilgi, līdz man jau šķita, ka viņš (Džibrīl) padarīs viņu [t.i. vienu kaimiņu] par mantinieku citam (kaimiņam).” [Bukhārī un Muslims] Citā hadīsā teikts: “Tam, kurš tic Dievam un Pēdējai Dienai, nevajag darīt ļaunu savam kaimiņam.” [Bukhārī un Muslims] Vēl vienā hadīsā minēts, ka pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, teicis, ka kaimiņi nav drošībā no tā cilvēka, kura ticība (īmān) nav pilnīga. Visbeidzot, Bukhārī un Muslima pierakstītā hadīsā teikts, ka, sautējot gaļu, jāpielej mazliet vairāk ūdens un nedaudz jāiedod arī savam kaimiņam. Šāda dalīšanās ar ēdienu kaimiņu starpā stiprina viņu attiecības. Pret saviem kaimiņiem jāizturas jauki un jādalās ar viņiem ar ēdienu pat tad, ja viņi nav muslimi. Ja kaimiņš mūs aizvaino, jābūt pacietīgiem. Kādā hadīsā pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, saka, ka ir trīs veidu cilvēki, kurus Dievs mīl, un viens no tiem ir tas, kurš saglabā pacietību un piecieš savu kaimiņu, kurš viņu aizvaino un dara viņam ļaunu.
Hadīsa pēdējā daļā minētais “viesis” visbiežāk tiek saprasts kā ceļinieks, kurš apmeties namā uz īsu laiku. Ir hadīss, kurā teikts: “Tam, kurš tic Dievam un Pēdējai Dienai, jābūt dāsnam pret savu viesi. Viņa īpašā dāvana ir viena diena un nakts; viņš jāmielo trīs dienas. Viss, kas ir vairāk par šo, ir labdarība. Viesis nedrīkst uzkavēties pie namatēva tiktāl, ka tas sāk viņu apgrūtināt.” [Bukhārī] Tātad viesim nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot namatēva dāsnumu. Attiecībā uz šiem norādījumiem vairums zinātnieku uzskata, ka vispār viesa uzņemšana ir ieteicama (mustahabb), nevis atzīstama par pienākumu (vādžib), lai arī tas ir dižens un cienījams darbs. Daudzi zinātnieki domā, ka viesa uzņemšana kā ieteicams darbs neattiecas uz ļaundariem un ķeceriem, tomēr daži ievērojami mūsdienu zinātnieki saka, ka laipni jāuzņem pat ļaundari, jo, ja mēs esam labi muslimi, uzņemam viņus un esam laipni pret viņiem, tas var viņus iespaidot, mudināt izmainīties un tapt par labākiem cilvēkiem. Taču, uzņemot šos cilvēkus, jābūt ļoti uzmanīgiem un jādara tas vienīgi tad, ja zināms, ka ar mums nevar notikt nekas ļauns. Ļaundaru uzņemšana nozīmētu sekošanu tiesībzinības (fikh) pamatnostādnei, kas ļauj pieciest mazāku ļaunumu (šai gadījumā – pieļaušanu, ka ļaundaris mīt pie mums), lai gūtu lielāku labumu (mudinātu viņu tapt par labāku muslimu).
Secinājumi
Šis hadīss māca pareizo veidu, kā runāt un uzņemt viesus. Sekojot pravieša, lai viņam Dieva svētība un miers, padomam, mēs iemantosim mierpilnāku dzīvi un veidosim saskanīgu Islāma sabiedrību šai dzīvē un Dieva apmierinātību nākamajā.
Gara dāvanas 