Klejotāju pasaules mitoloģiskās modelēšanas raksturs. B.E.Umirzakova

(Latviešu garīgais mantojums gluži vai brēc uz mums par cilvēka un dabas vienību, saskaņu un sajūgtību. Ja latviešiem ir reliģija, tā ir dabas, cikliskuma, saskanīguma, darba, ‘šeit un tagad’ reliģija. Un mēs neesam vientuļi. Nešaubīgi, tautas, kas tūkstošiem gadu ir dzīvojušas teltīs, būdamas tikpat atkarīgas cik pateicīgas dabas spēkiem un dāvanām, ir mums vērā ņemami sarunu biedri. I.L.)

Autore mēģina iepazīstināt ar klejotāju pasaules ainu. Cilvēki un daba savstarpēji sadzīvo. Un visi cilvēki vēlas rast saskaņu ar dabu, tā ir nozīmīga lieta gan klejotājiem, gan citām tautām.

Tradicionāls šim aspektam veltīta darba sākums ir mitoloģiskās apziņas būtisku īpatnību atpazīšana. To izpratnes ziņā autori lielākoties ir vienoti. Mitoloģiskai apziņai nepiemīt strukturējums objektos – subjektos, skaidrs subjekta un objekta pretstatījums. Mītam vienmēr ir emocionāls iekrāsojums, tas ir jutekliskā un izprātojamā veselums, savā ziņā ‘domtēls’. Mītam ir sveša apcere, tam ir raksturīgs pārlaicīgums, tas ir būvēts no pirmparaugiem. Tajā nav atšķirības starp dabisko un pārdabisko. Simbols tiek aplūkots kā pasaules esamības veids. Mīts ir ne vien domas, bet arī dzīve.

Būtiskas domstarpības ir mīta pasaules izziņas uzdevuma izpratnē, kaut gan visi pētnieki turas pie vienota viedokļa par mītiskas apziņas praktisku – ‘dzīves’, nevis tīri izziņas ievirzi.

Kā uzskata N.Autonomova, “senais mīts ir neziņas izsacīšana un vienlaikus pārvarēšanas mēģinājums, nesakārtotai īstenībai uzklājot antropomorfu tēlu-kategoriju tīklu”.

Mūsdienu ikdienas apziņā mīts pilda “īsta dzīves materiāla sākotnējas sistematizācijas” uzdevumu. Tas var būt zināšanu pirmszinātnisks sistematizātors. Atbilstoši mīta ‘dzīvais raksturs’, izrādās, ir cilvēka apziņas vajadzības izpausme pēc pasaules uzskata viengabalainības. V.Kopalovs, sekojot Levī-Strossam, uzskata, ka mītā izteiktā vajadzība pēc pasaules uzskata viengabalainības īstenojas mīta starpnieciskajā lomā.

Mūsdienu uzskati par mitoloģiju, par tās dabu, par seno mītu saturu un nozīmi ir ievērojami atšķirīgi. Vispāratzītas mitoloģijas koncepcijas zinātnē pašlaik nav. Vieni autori mītus uzskata par savdabīgiem “bērnišķīgiem” untumainas iztēles, ko nedisciplinē iztēles pasaules izzināšana, tēlojumiem. Citi mitoloģijā redz cilvēciskas iedvesmotas izziņas izpausmi, ko nesabojā analītiska domāšana un kas tāpēc apraksta Visuma un cilvēka dziļas būtību nesošas izpausmes.

Mitoloģiska sistēma sāk veidoties ar pirmajiem izziņas mēģinājumiem un tādēļ tai piemīt pasaules uzskata, izzinošs raksturs. Šī norise līdz pat zinātniskai izziņai, skaidrojot ietverošo pasauli, cilvēku un cilvēku kopību, vienlaikus ļauj cilvēkam atrast savu vietu vidē un atbilstoši uzvesties.

Pie kam tāda uzvedība ir vērsta uz paša cilvēka saglabāšanos un tātad to nosaka uzvedības noteikumu un normu sistēma, kas mitoloģijā parādās kā to veidojoša daļa, kas balstās uz pasaules un cilvēka vietas tajā skaidrojumu. Ar to mitoloģiskai sistēmai piemīt arī normatīvi-regulējošs raksturs.

Visu mitoloģisko sistēmu kopīga iezīme ir iztēlotība, kas parādās vienmēr, kad cilvēka īpašības bez to kritiskas apdomāšanas tiek pārnestas, ekstrapolētas uz apkārtni. Būtībā tas ir pilnīgi dabisks, psīholoģiski izskaidrojams un attaisnots pirmais pasaules izzināšanas solis un paņēmiens – līdzību, pasaules pielīdzinājuma sev, savām izjūtām paņēmiens.

Uz kazahu mitoloģiska pasaules uzskata esamību norāda šīs jomas zinātnieku pētījumi. Piemēram, A.Akiševs uzsver, ka “saku mākslas paraugi ir mītiski-poētiska pasaules uzskata nosacīti, attēliem uz viņu darinājumiem ir zīmes jēga” 1.

Aplūkojot ‘zvēru stila’ mākslas tēlu jēdzienisko nozīmi, par galveno pētījumu objektu ir kalpojis Zelta cilvēks – saku vadonis, kurš apglabāts zem Issik (Иссык) kurgāna.

Cilvēks tiecas padarīt sev saprotamu to pasauli, kurā viņš dzīvo. Tas ir nepieciešams, lai savā dzīves vidē justos droši, ērti, prastu paredzēt dažādu notikumu tuvošanos, lai izmantotu labvēlīgākos un izvairītos no nelabvēlīgiem. Kā rāda sociāli-psīholoģiski izziņas pētījumi, cilvēkiem ir vajadzība veidot savstarpēji saistītu un nepretrunīgu ārējās pasaules ainu, kas šo pasauli dara saprotamu un izskaidrojamu 2.

Kā izejmateriāls, kas raksturo senā cilvēka pasaules uzskatu, ir lietoti līdz mūsdienām nonākušie mītiskie priekšstati, un tika mēģināts no tiem izdalīt izpratnes un skaidrojuma shēmas, kādas cilvēkam piemīt cilvēces veidošanās sākumposmā.

Iztirzājot mītu saturisko pusi, E.Meletinska pārskats ļauj paredzēt šādu galveno jautājumu un virzienu struktūru, ko var pieņemt par pamatu pasaules izpratnes un skaidrojuma senajiem pamatvilcieniem:

1. Pasaules izcelšanās mīti, kuru galvenā doma vērsta uz Visuma telpas un laika izpratni un skaidrojumu (zarošanās, juceklis, kārtība).

2. Bojā ejas mīti par pasaules galu; izcelsmes mīti – par īstenības priekšmetu, Visuma un ikdienas dzīves izcelšanos; astrālie mīti – par zvaigznēm; Mēness mīti – Mēness mitoloģizācija; saules mīti par Sauli; antropoloģiskie – par cilvēka izcelšanos; totēmiskie mīti par dzīvniecisku pirmsenci.

Pasaules uzbūve; pasaules modelis – telpas un laika koordinātu apraksts; pasaules koks – vispārēja zīme; pasaules ola; Visums – pasaule, pretstats juceklim; juceklis – tukšums; debesis – nozīmīga mitoloģiskās telpas daļa; pasaules okeāns; aizsaule – mirušo pasaule.

3. Laika raksturojumi: 1) mītiskais – ‘sākuma laiks’; ‘pirmais laiks’; ‘pirmsenču mītiskās darbības laiks’, kas ir pirms vēsturiskā laika; 2) kalendārais laiks.

Pasaules izpratnes un skaidrojuma mitoloģisko shēmu analīzes iznākumā tika izdalītas trīs šo shēmu sastāvdaļas:

− esamības uzbūves kategorijas, kas satur noteiktus priekšstatus par pasaules uzbūvi un tās pamatīpašībām un raksturojumiem;

− esamības regulējošas kategorijas – par dabā pastāvošām saiknēm;

− teleoloģiskas – par pasaules attīstības mērķiem, ceļiem un virzieniem, par pasaules likteni:

1) sākums un beigas (rašanās un sabrukums, dzīvība un nāve);

2) cikliskums (šis priekšstats cilvēku pavada kopš seniem laikiem, piemēram, kalendārs).

Mīts ir pirmais nesadalītais domāšanas veids, kas raksturīgs pirmatnējam cilvēkam, tajā ir poēzijas, reliģijas un morāles, saprotamu paņēmienu, iztēlotas rituālas ietekmes uz dabu un cilvēku elementi. Tajā ir no mūsu viedokļa dīvaini dievi un dēmoni, prasības un aizliegumi, bet tam ir bijusi mūsdienu domāšanas priekšnosacījuma loma 1.

Mītiskās pasaules uztveres viengabalainība pastāv nevis nepretrunīgā pasaules ainā, bet tiešā pasaules saistītībā, kas mitoloģiskās apziņas nesējam ļauj runāt par vienas lietas tiešu pārveidi citā, neapgrūtinot sevi ar pārveides pamatojumu, ar pasaules viengabalainības ainas piesaukšanu, kas būtībā nav pastarpinājumu sistēma.

Tādējādi priekšstats par pasaules viengabalainību mītiskajā apziņā tiek sasniegts ne tikdaudz ar pasaules saikņu ainas izveidošanu, cik ar organiski vienotas, dzīvas pasaules uztveres veidošanu. Katra lieta pret cilvēku pagriežas tieši ar tajā brīdī vajadzīgo pusi.

Tiešām, ja pasaule būtu pēc uzbūves nesavienota, tas ir, sastāvētu no savstarpēji nodalītām sastāvdaļām, tad attiecībā uz tām nepavisam nebūtu jādarbojas saglabāšanās likumam.

Tad katra tādas pasaules sastāvdaļa darbotos patstāvīgi un varētu citas sastāvdaļas enerģiju uzsūkt bez kādas atbilstības. Tomēr pasaulē pastāv savdabīgi līdzvērtīga masas un enerģijas apmaiņa.

Tātad būtība ir ne tikdaudz masas un enerģijas pastāvīgumā, cik kaut kā citā.

Tā kā pasaule ir noteikts veselums, tad tās sastāvdaļas var smelt enerģiju ne patvaļīgi, bet dēļ šā veseluma. Dabas pasaules veselums paredz nepieciešamību tajā rīkoties dinamiska līdzsvara ietvaros starp tās sastāvdaļām un daļām. Vienota viengabalaina pasaule ir iespējama vien pie vienotās pasaules katras daļas labvēlīgas attīstības un dinamiskas attīstības likuma darbības tajā 2. Pasaules uzbūve un tās daļas ir aktīvas. Tās prasa noteikta līdzsvara un spēku līdzsvara saglabāšanu.

Klejotājam daba ir bijusi viss pamats, vienīgā īstenība. Sākumā cilvēki ir vien pakļāvušies dabas likumsakarībām, apguvuši to cēloņus un veidojuši savu dzīvi, cenšoties izvairīties no dabas katastrofām. Senie laiki vienmēr ir likuši cilvēkam pakļauties dzimtas un cilts pasaules uzskata nostādnēm, skarbie un grūtie apstākļi nav ļāvuši neņemt vērā sabiedriskos orientierus un ieražas, citādi tam draudētu izraidīšana no dzimtas vai cilts, kas nozīmēja drošu nāvi.

Cilvēku materiālā darbība, kas saistīta ar lietas īstu esamību, ietekmē cilvēku attieksmi pret dabu un citam pret citu. Pusklejotāju lopkopība ir uz daudziem gadsimtiem noteikusi kazahu pastāvēšanas pamatus, kas izpaudušies sadzīves pamatlikumos un pasaules vērtības apziņā. Šīs vērtības pastāv tik sen, ka ir it kā iesūkušās cilvēka asinīs kopš bērnības, tāpēc lielā mērā izpaužas neapzināti, kaut var būt pilnīgi atpazīstamas.

Senatnes paliekas veido cilvēka psīhes seno daļu, tās pamatu ar kolektīviem tēliem un mitoloģiskām tēmām.

Jau pirms divām tūkstošgadēm nebūtībā aizgājuši mīti noslēpumainā veidā pastāvīgi un visai aktīvi atražojas mūsu apziņā arī šodien. Vēlāk šīs senās paliekas (Z.Freids) tiks skaidrotas citās psīhoanalīzes skolās kā arhetipi un pirmparaugi (Jungs).

Tie, izrādās, ir mītisku tēlu un tēmu apzināta izpausme.

Tūkstošiem gadus senā pusklejotāju lopkopība ir uzturējusi savas tēmas – varonis (батыр), zirgs, apmetne, telts (jurta), pastāvēšanas laiks u.c. Pie kam tāda uzvedība ir vērsta uz paša cilvēka saglabāšanos un tātad to nosaka noteikumu un uzvedības normu sistēma, kas izklāstīta mitoloģijā kā tās sastāvdaļa, kas pamatojas uz pasaules un cilvēka vietas tajā izskaidrojumu.

Tādējādi mitoloģiskajai sistēmai ir normatīvi-regulējošs raksturs.

Visu mitoloģisko sistēmu kopēja iezīme ir to neiespējamība, kas parādās vienmēr, kad cilvēciskās īpašības bez kritiskas apdomas tiek pārnestas, ekstrapolētas uz apkārtni. Būtībā pasaules pielīdzināšana sev, savām izjūtām ir pavisam dabisks, psīholoģiski izskaidrojams un noteikts pirmais pasaules izziņas solis un paņēmiens – līdzību paņēmiens.

Attīstīta mitoloģiska sistēma, balstoties uz tādu vispārējas savstarpēja atkarīguma un savstarpējas nosacītības pamatlikumu, ir loģiski noslēgta, pilnīga sistēma, bet vienlaikus tā zaudē tālākas attīstības iespējas, pilnveidojoties tikai mākslinieciskā un atsevišķu sīkumu konkretizācijas ziņā, izvēršot vēsturisko-notikumu audumu. Tāda mitoloģiskas sistēmas noslēgtība ļauj visai viennozīmīgi klasificēt tās sastāvdaļas – mītus.

Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir mēģinājums atveidot klejotāju mentalitātes tipu.

Mitoloģija, būdama pasaules uzskatu pirmsākošs veids, klejotāju kultūras apstākļos ir likusi pamatus ‘zvēru stila’ mākslas parādības izcelsmei, kas vēlāk pāraudzis viengabalainā pasaules uztverē, pasaules uzskatā, reliģijā, vienlaikus stepes mitoloģija ir izveidojusi savdabīgu garīgu parādību – tengrismu, kas ir bijis klejotāju kultūras vides produkts.

Tengrisma kā reliģijas modelēšana ir saistīta ar tādu jautājumu kā senie reliģiskie priekšstati, kulti. Turoties pie kompleksas, sistēmiskas attieksmes, daļas – veseluma, atsevišķā – kopējā vienības, seno cilvēku ticējumus nedrīkst sadalīt bezgalīgos kultos, ceremonijās, piemēram: Saules, Debesu, Uguns, Ūdens vai senču kulti utt.

Balstoties uz cilvēka un dabas, dabiskā un garīgā vienību, ir nepieciešams tos apvienot kopumā, lai arī paši atsevišķie jēdzieni ir pavisam likumsakarīgi un lietojami. Visuma Tengri gars ir izšķīdis visā. Tengri ir īstenības iekšējā būtība, dvēsele, noslēpums.

Kazahiem Tengri ir esamības pārpasaulīgums, gars un ķermenis, to vienība. Tengri ir tas, ko materiālistiskais monisms sauc par ‘matēriju’, ko apkopo Pastāvošā vārds; ideālistiskais – par ideju, kaut ko līdzīgu Platona-Hēgeļa Pasaules Saprātam ar ievirzēm uz kantiānismu, ‘noslēgta esamība’, it kā ‘lieta sev’, ‘lietas svētums’. Droši vien tāpēc tas ir bijis pamatā Korkita (Коркыт) un Asan Kaigi (Асан Кайгы) ‘mūžīgajai filosofijai’, kurus tauta ir uztvērusi kā cīnītājus pret likteni, kā esamības pils atslēdzējus, nemirstības meklētājus. Tāpēc nav grūti saprast, kāpēc Korkits pastāvīgi atrodas citā esamībā (инобытие, Anderssein), telpā starp esamību un neesamību, bet dažkārt abās pasaulēs vienlaikus. «Өлі десең — өлі емес, тірі десең — тірі емес, күй атасы Қорқыт.»

No visiem cilvēka pieredzes veidiem attiecībā uz nāvi un nemirstību garīgā pieredze šķiet nevis vienkārši visbagātākā un un nevis vienkārši visaptveroša, bet bezgalīgi neizsmeļama.

Nāvi kazahu valoda apzīmē divos vārdos: өлу — aiziet, atgriezties, izstāties; қайтыс болу – tikai cilvēka nāve.

Senie cilvēki uzskatīja, ka cilvēks nemirst, bet vienkārši aiziet citā pilnīgākā pasaulē. Tāpēc kazahi ir mirušos apglabājuši kopā ar lietām. Pēc seniem kazahu priekšstatiem mirušā dvēsele bez ierašanās sapnī, ierodas nomodā putna, vilka, kamieļa un zirga-auļotāja veidolā. Tādu putnu kā gulbis vai bezdelīga nogalināšana ir vērtēta kā cilvēka nogalināšana. Kazahi ir ticējuši daudzām dvēselēm: “sievietei ir četrdesmit dvēseles”.

Mitoloģiskā apziņā – visagrīnākajā, visnesadalītākajā no garīgās pieredzes pasaules uzskata veidiem neesamības nav kā tādas. Ir esamība kā dzīve, pastāvēšana šajā pasaulē, un ir esamības citi veidi, tas ir, cita esamība visdažādākajos pastāvēšanas veidos citās pasaulēs.

Tādējādi mēs kaut kādā ziņā atbilstoši sākumparaugam esam nolemti “alkām pēc mūžības”. Mitoloģija tam sniedz pietiekami daudz liecību. Piemēram, sensenā, “pirmsvēsturiskā mitoloģija” ir dabas, apkārtējās pasaules cilvēciskošana, apdvēseļošana.

Nākošais mītu radīšanas posms ir cilvēka, tā gara kosmizācija.

Cilvēcisks indivīds, pastāvīgi sajuzdams nāves klātbūtni, vēlas sevi iemūžināt. Simbolizēšana ar mītu, leģendu starpniecību ļauj uzturēt saskaņu un līdzsvaru. Kultūra nesaderībā var nonākt, ja sagrauj tai piemītošo dzīves un nāves filosofiski saskanīgo uztveri. Kā jau teikts, vajadzība izstrādāt “mūžīgās esamības” tēlus ir nebeidzama. Pati šādu tēlu radīšanas spēja ir dzīves uzturēšanas nepieciešams nosacījums.

Artūrs Šopenhauers ir rakstījis, ka “nāve patiesi ir iedvesmojošs ģēnijs jeb filosofijas mūza. Tāpēc Sokrāts ir pēdējo definējis kā “gādīgo nāvi”. Diez vai cilvēki maz būtu sākuši filosofēt, ja nebūtu nāves” 1.

Tas ir labs sākums attīstīt ideju, kuras būtību spoži izteicis N.A.Berdjajevs: esamības galīguma ideja neizbēgami izvirza jautājumu par dzīves jēgu, par vēstures jēgu…

Katra tauta etnoģenēzes gaitā neizbēgami izvirza jautājumu par Pirmradīšanu. Tādējādi radusies kosmogoniskā mitoloģija ne vien veido cilvēku priekšstatus par pasaules radīšanu, bet arī nosaka visas tālākās gadsimtos izvērstās etnosa ainas īpatnības.

Kosmogoniskās mitoloģijas pamats ir Visuma un telpas kā cilvēka dzīves pastāvēšanas pamatnosacījuma galveno parametru apraksts.

Kazahiem daudzi Pirmradīšanas mīti ir saistīti ar Korkita vārdu. Dažādas Korkita nemirstības meklējumu interpretācijas atveido dažādus dzīvības uz Zemes radīšanas ceļus.

Tos vieno un kazahu kosmosu saskaņo Mūzika.

Pie kam Mūziku Korkitam dāvājis Visaugstais Tengri.

Pazīstamais austrumu pētnieks S.M.Abramzons, aprakstot jēdzienu ‘Tengri’, kas plaši izplatīts tjurku pasaulē, definē to šādi:

“Šī augstākā dievība ir izvirzījusies it kā sintezējoties visiem astrālajiem priekšstatiem, tā atbilst jēdzienam ‘Visums’.

Nozīmes ziņā dievība Tengri tiek attiecināta ne vien uz Debesīm, bet arī uz Sauli, Mēnesi, Zemi. Tāda plaša Tengri definīcija lielā mērā salāgojas ar kosmogonisko mitoloģiju, kurā Visums ir kļuvis par dzīvības uz Zemes radošo sākumu. Tengri tēls kļūst par telplaika nepārtrauktās daudzveidības un divpusīgo jēdzienu ‘vīrišķais-sievišķais’, ‘debesu-zemes’, ‘Saules-Mēness’ pirmsākumu. Tādējādi Tengri, būdams kazahu kosmosa radītājs, pats atrodas tajā.

Pirmradītāja jēdziens kosmogoniskajā mitoloģijā ir plaši izplatīts.

Dzīvības uz Zemes radīšanas akts dažādu tautu mitoloģijā sākas ar nekārtīga haosa aprakstu. Kaut arī kazahu mitoloģijā atmiņas par debesu un zemes atdalīšanu ir, baisa haosa un cīņas ar to apraksta tajā nav. Tāpēc kazahiem pirmradītājs Visums ir apbrīnojami dzīvinošs un saskanīgs, bet Pirmradīšanas akts mitoloģijā saistās nevis ar Haosa, bet ar Tengri – saskanīguma tēlu. No tā ir arī nāk pasaules radīšanas vienreizīgums caur mūziku – mūziku kā jebkāda saskanīguma visnozīmīgāko būtību. Daudzu pasaules tautu kosmogoniskās mitoloģijas iztirzājums uzrāda, ka Tengri ir bijis ne vien debesis sakrālā nozīmē, bet arī radošais sākums kazahu pirmatnējos reliģiskos priekšstatos. Kļūst acīmredzams, ka mūzika pati ir radošais sākums un kazahu pasaules ainā iegūst sakrālu un dievišķu nozīmi.

Atbilstoši mītiem par Korkitu, pasaules radīšana saistās ar mūzikas dzimšanu, un tas notiek vienlaikus tajā brīdī, kad Korkits savu kobizu (кобыз – kazahu vienkoka stīgu lociņa nacionāls instruments, ko spēlējusi šamaņi) ietriec Sirdarjas upes ūdeņos. Šī vieta kļūst par kazahu Visuma centru – жер кіндігі (vidus, ‘zemes naba’).

Bet zemes naba ir nevis vienkārši centrs, tā ir kosmisko enerģētisko spēku sakopojums, Zemes iekļaušanās Visumā saikne. Kazahiem šā enerģētiskā sakopojuma izpausmes veids ir skaņa.

Nejaušs šajā sakarā nav arī tas, ka Korkits, izvairoties no nāves, ir apstaigājis četras pasaules malas un nonākot Sirdarjas krastos, ietriecot tajā mūziku – kobizu, ir apzinājis to kā centru. No tā var secināt, ka mūzika kazahu pasaules ainā sajūdzas ar Visumu, kļūst par dzīvību radošu pirmsākumu uz Zemes. Būdama Visuma centrs, tā nosaka arī pasaules sākumparametrus. Lūk kā visa esošā pirmsākumu harmonizē skaņa, kas noved pie pasaules radīšanas.

Kobiza skaņa, iezīmējot Vidu, kas radīts no apakšas (ūdens, kamieļa, čūskas kā nāves tēla) paver vēl arī augšu (no zemes uzlidoja putnu bari …). Tā tiek sakārtota telpa, kas no tā brīža iedalās trijās vertikālās jomās: Apakša-Vidus-Augša.

Pasaules trīsdaļu modelis ir gandrīz visām tautām. Pie tam “zemes pasaule, kurā dzīvo parastie cilvēki, tiek pretstatīta augšējai pasaulei kā zemāka. Vienlaikus zemes pasaule tiek skatīta kā augšēja attiecībā pret pazemes pasauli”. Trīsdaļīgs pasaules modelis dažādām tautām var būt modificēts sarežģītākā. Pie tam augstākajai pasaulei katrā ziņā ir raksturīga daudzslāņainība (musulmaņiem septiņu jomu debesis). Bet visām tautām šis ir nākošais pasaules radīšanas stāvoklis – sadalīšanās, pretstatījums tai divdabībai, kas Radītāja tēlā pastāvējusi vienkopus.

Sadalīšanās ir kosmogoniskās mitoloģijas universāla norise. Kazahiem sadalīšanās fāzes kosmogoniskais objekts – Pasaules Koka tēls – arī ir mūzikas radīts. Vecajais Korkits spēlējis kobizu, un izslējušies koki, zari klājušies lapām … Tieši mūzika, kobiza rašanās nosaka visus pasaules parametrus, tās līmenisko un statenisko dalījumu, vidus un ritma sajūtu; cilvēkam par dzīvību radošo pamatu kļūst tieši mūzika.

Tādējādi ar mūzikas palīdzību apvienojas kazahu makro un mikropasaule.

Mūzikas un Visuma saikni ir apzinājušies ne tikai senie kazahi. Ir zināms, ka grieķiem pitagoriešu mācībā Visums ir bijis saskanīgi iekārtots veselums, kurā debesu ķermeņi ir atbilstoši muzikālai skaņai izvietotas un noskaņotas lodes. To kustība ap centrālo pasaules uguni rada brīnumainu mūziku, veidojot šo ložu saskaņu».

Šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, ka seno cilvēku pasaules radīšanas uztverē mūzika ir izteikusi Visuma saskanīgumu, tās sakārtotību un esamību. Grieķiem mūzika ir vien pasaules radīšanas sekas, pastāvoša Visuma izpausme. Kazahiem mūzika, pretēji, ir pasaules radīšanas un tās Saskaņas pirmcēlonis, noteicoša makro un mikrokosmosa saikne.

Galvenie mitoloģiskie stāsti, atkārtojoties, liecina par kāda koda pastāvēšanu, kas atklāj dzīvības rašanās uz zemes īstās norises jēgu. Kazahu tradicionālā kosmogonija satur milzīgu seno mītu slāni par Visuma rašanos. Kā esam jau atzīmējuši, tā paver ieskatu, ka sākotnēji esamības aspektā Pasaule, Visums ir bijusi Mūzika. Tāds redzējums saskan ar tengrismu, kurā viens no septiņiem pasaules būtiskiem iemiesojumiem ir ‘күй’ (kazahu mūzikas žanrs; šeit kā pasaules stāvoklis). Varbūt apzīmējums «көңіл күй», kas nozīmē garīgu noskaņojumu, dvēseles stāvokli, nav nejaušs. Šo sākotnējo Visuma saturīgumu un emocionālo piepildītību sevī nes šamaņu mūzika, kas ir Pasaules triju līmeņu (augšējais-vidējais-apakšējais) savienojums un cilvēku satuvina ar pasaules pirmatnējo stāvokli. Šī mūzika ir tikusi pausta un uztverta kā jēdziens ‘Адам мен əлем бір тұтас’ (cilvēks un pasaule ir vienoti, vienā veselumā).

Klejotājs netiecas iezīmēt kādus pasaules robežu jēdzienus, kaut gan, nenoliedzami, pastāv noteikta pašas vienotās pasaules kodifikācija. Kopumā klejotāju garīgā īstenība ir individuālu garīgu nojausmu patvaļīgi izvirdumi, kuros savā attieksmē pret pasauli veidojas cilvēks. Filosofija tad ir nevis “autonomas un radošas pastāvēšanas iespēja”, kā to sauc M.Heidegers, bet drīzāk “kādā savstarpējo attiecību sistēmā iekļauta radošas esamības iespēja”. Filosofija rodas kā kāda izzinoša subjekta ārēja attieksme pret zināšanām, visaptverošu gudrību; kā kāda norise, kurā tiek aplūkotas subjektam piemītošas iespējas attiecībā pret pasauli – kā “savdabīga cilvēka patmīlība”.

Klejotāju kultūras cilvēks līdzīgi senajam cilvēkam, “Visuma noslēpumu apmulsis un sajūsmas un bijības pasaules priekšā pārņemts, apzinās sevi nesaraujamā saiknē ar pasauli, ar visu savu būtību izjūt savu dieviedvesmotību”. Cilvēks tajā ir tāds pat brīnums kā visa pasaule.

Kazahu kultūra kā klejotāju kultūras veids ir īpatna pasaules filosofiska apcere, un savos dziļumos tā nav padevusies tā saucamajām nometnieku kultūrām. Tai nav vajadzējis ne atbalsta, ne nosodījuma; tā ir noslēgta savos priekšstatos, bet atvērta visiem, kas to vēlētos izprast. Vēl vairāk, kazahi nav piešķīruši lielu nozīmi tam, kas tiem pieder, jo filosofiska attieksme pret pasauli tiem ir bijusi dzīves norma.

Par klejotājiem raksturīgu mēs saucam, pirmkārt, kustīgu dinamisku telpiska indivīda dzīvesveidu, bet apziņas ziņā – bezkategoriālu iedomājamās pasaules ietvaru un robežu izpratni, bet drīzāk – paralēlu pastāvēšanu, saskanīgu saplūšanu ar pasauli, uzmanīgu ieklausīšanos esamības zīmēs, draudzīgumu Visuma mērogos, ‘citādības’ pieņemšanu, lēmumu daudzvariantību, nepabeigtību, atvērtību, nepārtrauktu sistēmu daudzveidības apziņu, klejotāju darbību, kas dibinās uz pašvērtības un pašpietiekamības pamatlikumu, tādas noslēgtas sistēmas veidošanu, kas dibinās uz dzīves cikliskā rakstura pieņemšanu, un savukārt vadīšanos pēc pamatlikuma “neiejaukties citās noslēgtās sistēmās” 1.

Tjurku tautu pasaules uzskata īpatnība ir nepieciešamība un prasība ticēt dabai un godāt dabu. Tāda pasaules uztvere nav raksturīga cilvēka kā dabas saimnieka filosofijai. Tai ir piemitusi dabas kā Visuma, visa avota dievināšana. Vispārējā, nedalāmā dievināšana ietver sevī arī atsevišķā dievināšanu, apdvēseļošanu. Senajam klejotājam tas ir bijis pirmkārt Debesis, Saule, Mēness, zvaigznes, dzīvnieki un augi, uguns, ūdens, gaiss, zeme kā pirmsākumi.

Tengrisma tipoloģiskas iezīmes:

− ticība Tengri kā dievam, visa radītājam, bet ne kā ārpus pasaules esošam dievam, ne pāri tai esošam, bet klātesošam visā, tostarp cilvēkā;

− dabas kā vispārēja dzīvības avota godāšana;

− mirušo garu, senču dvēseļu, aruahu (аруах: tjurku, kazahu val. – gars, pirmsencis, senču gars) godāšana, ticība dvēseles nemirstībai;

− saskarsmes prioritāte;

− turēšanās pie savas kultūras tradīcijām, ieražu un tikumu saglabāšana.

Nozīmīgu vietu ieņem tautas astronomija, kas radusies dziļā senatnē. Tā ir nostiprinājusies, pārejot no paaudzes uz paaudzi. Katrā savas dabiskās attīstības posmā tā ir barojusi pasaules būtības, cilvēka vietas pasaulē, dabiskā un pārdabiskā attiecību, tveramās lietu pasaules un netveramās garu pasaules, debesu Visuma lomas zemes cilvēka likteņa lemšanā apceri. Pasaules uztvere, ko raisījušas neizskaidrojamas, bet skaidri noteiktas Visuma un dabas parādības, ir bijusi savdabīga pāreja no dabas astronomijas uz dabas filosofiju 1.

Tai ir bijis sinkrētisks, viengabalains, savīts raksturs, blakus izprātotajam tajā ir bijis daudz iztēlotā, kam nav bijis nekāds sakars ar misticismu. Burtiski visiem mītiem un leģendām par Visuma un dabas spēkiem piemīt antropomorfs raksturs (piemēram, Lielā Lāča zvaigznājs).

Pasaules izcelsmes mītos var atrast divu mitoloģiskās apziņas attīstības pakāpju izpausmes, priekšstatus par Visuma modeli, priekšstatus par pirmsenča radošo darbību.

Mūsdienu pasaules ainu – zemes virsmu, debesu spīdekļus, zvērus un putnus, augu sugas, cilvēku dzīves veidu mīts izskaidro kā kādreizēja notikuma un kaut kad dzīvojušu mītisku cilvēku darbības iznākumu. Laiks, par ko šeit tika runāts, arī ir mītisks un tiek uzskatīts par svētu, jo tajā laikā ir radīta pasaule un tā ieguvusi patreizējo veidu.

Mītiskai apziņai ir raksturīga gara un dabas vienība, kas dibinās uz tāpatības likumu.

Kā jau atzīmējām, mītiskā apziņa savā attīstībā iziet divus posmus. Pirmais ir raksturīgs ar garīgā un dabiskā tāpatību. Otrajā posmā šī tāpatība tiek pārkāpta.

Priekšstats par visa, kas pastāv pasaulē, vienību un tāpatību ir cieši saistīts ar mīta pamatuzdevumu – cēlonības nostādni. Piemēram, netiek norobežoti jēdzieni ‘dzīvs’ un ‘miris’. Būdams raksturīgs mītiskās apziņas agrīnam posmam, tāds priekšstats ir radījis ticību tam, ka pasaulē nekas nezūd bez pēdām, ka viss par kaut ko pārvēršas vai atgriežas pirmstāvoklī.

Klejotāja tuvība esamības īstenībai, sakņojums šajā esamībā ir izpaudies laika, telpas, cilvēka iekšējās pasaules, esamības jēgas izpratnē. Tam visam ir bijušas saknes īstā esamībā, no tās izriet pasaules nacionālais tēls, pasaules uzskats, kuru nav iespējams sajaukt ne ar kādu citu pasaules uzskatu.

Kā zināms, filosofijas pamats ir pasaules uzskats (īstenības garīgi-praktiskas apguves sistēma), kas vērsts uz cilvēka pastāvēšanas augstāko pamatu apzināšanu, pasaules kārtības vispārējo saikņu un cilvēka esamības absolūto robežu izdalīšanu. Šajā lietā milzīga nozīme ir tam, kā cilvēks pasauli apcer, izprot, kādā virzienā pārveido, kādi faktori ietekmē etnosu.

Daba klejotājam ir bijusi absolūtā sākotne. Ticība pašas dabas dzīvinošajiem spēkiem ir kļuvusi par savdabīgu visas kazahu pasaules izpratnes un pasaules uztveres tūkstošgadu vēstures metodoloģiju, tās morālo mierinājumu.

Tieši cilvēka un dabas, garīgā un dabiskā vienība, kas izpaužas saskaņā un cīņā, tāpatībā un pretišķībā, ved uz tādu ticību, kas atbilst klejotāju kultūrai, un tieši to var saukt par dabas reliģiju.

Literatūras saraksts

1. Акишев А. Искусство и мифология саков. – Алма-Ата, 1984.

2. Донцов А., Баксанский О. Схемы понимания и объяснения физической реальности // Вопросы философии. – 1998. – No 11.

http://library.ksu.kz/download/PBD/vestniki/2005(39)3/Istoria.pdf

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s