Astoņkārtkroplā Dziesma. I Ar Šri Šri Ravi Šankara izklāstu.

janaka uvaacha
kathaM jñaanam avaapto’ti kathaM muktir bhavishhyati
vairaagyaM ca kathaM praaptam etad bruuhi mama prabho. 1.1

 Džanaka teica:

Kā cilvēks gūst apjēgu? Kāda būs atbrīvotība? Kā nodrošina atsacīšanos? Ak Kungs, to man teic.1.1.

Un tā, Džanaka vaicā Aštavakram: “Kā es varu atbrīvoties? Kā? Kā varu kļūt brīvs? Es visu to zinu ar saprātu, visu saprotu, bet kā to izdarīt?“
Lūk, kur grūtības. Vai ne?

Un mēs redzam, kā viņš tiek vests soli pa solim. Visa lieta ir apziņā, vispirms tu apzinies, piemēram, ka tavā dārzā ir rozes: “O, tur ir rozes!” Vai ne?
Brīvība, kā gūt brīvību? Mēs iestrēgstam kā patīkamās tā nepatīkamās lietās. Mēs iestrēgstam kā labajā, tā sliktajā. Mēs iestrēgstam priecīgajā un bēdīgajā. Mēs iestrēgstam tajā, kas mums ir, un tajā, kas mums nav.
Ir kāds nostāsts par mullu Nasreddīnu. Mulla Nasreddīns ir bijis uz nāves gultas. Atnācis garīdznieks un teicis: “Mulla, tā kā tā tu mirsi, tad nožēlo nu visus grēkus, ko esi pastrādājis”. Mulla atbildējis: “Netraucē, es jau to daru. Es nožēloju grēkus, kurus neesmu izdarījis. Šī dzīve ir tik īsa, ka nupat beidzas, bet es būtu varējis sagrēkot daudz vairāk. Tā kā tā es gatavojos aiziet. Es nezinu, vai ir paradīze vai elle. Nav mana darīšana. Es būtu varējis izdarīt daudz vairāk, un to arī nožēloju.” Tā nu mūs sarūgtina gan tas, kas mums ir, gan tas, kā nav. Kādam ir liels auto, un viņš ir sarūgtināts – jāuztur kārtībā, jāpērk benzīns, jāsargā – vienas vienīgas rūpes. Kam auto nav, tas žēlojas – man nav mašīnas, nav mašīnas. Vai ne? Un tā mēs iestrēgstam lietās, stāvokļos, mantās un cilvēkos.
Un iestrēgstam pat zināšanās. Tā saucamās zināšanas ir nesušas ļoti daudz augstprātības. Cilvēks pilnībā iestrēgst tajās. Tās nav darījušas viņu vienkāršu, patiesu, tīru, cauru un tukšu. (smiekli) Tieši tā – tukšu.
Cauru un tukšu.
Un tā – tev ir jābūt gatavībā pārvaldīt savu ķermeni un mēli. Saprotiet, visi sajūtu orgāni, izņemot mēli, pilda tikai vienu uzdevumu – acis var tikai redzēt, ausis dzirdēt, deguns saost, bet mēle runā un arī sagaršo. Tai ir divi uzdevumi. Vai ne?
Tai ir divkāršs uzdevums, divi zirgi vienā iejūgā. Bet pārvaldīt divus zirgus vienmēr ir lielāks darbs. Kannada valodā ir skaista paruna: “Tavi vārdi izraisa smieklus. Un tavi vārdi izraisa arī pretestību un naidu.” Tu kaut ko saki, un visi smejas. Tu kaut ko saki, un visi sāk nīst. Ar runu tu vari pakļaut visu pasauli. Tu vari iegūt visas pasaules bagātības ar savu runu. Vai ne?
Viss atkarīgs no tā, vai tu runā patiesību vai melus. Vai ne?
Patiesība nav izsakāma vārdos, tāpēc, lai ko tu neteiktu, tie ir vien meli. (smiekli) Bet pat melus ir jārunā prasmīgi. Mēs tā arī darām, vai ne?
No rīta esam dievišķā reibumā, bet vakarā runājam un melojam. Bijuši Dieva, dievišķā apreibināti visā dienas gaitā. Un vakarā melojam. Šīs garīgās dziesmas (badžanas), ko dziedam – Čitta Čora (Chitta Chora) – nozīmē: “Dievs, tu esi zaglis.” Mēs sakam Krišnam: “Tu esi zaglis. Tu nozagi manu prātu, manu sirdi, tu nozagi visu.” Čitta Čora, Navanita Čora. Navanit – zināt, par Navanitu sauc tādu, kura prāts ir kā eļļa. Kurš dzīvo “šeit un tagad” brīdī. Vai ne?
Tādu, kurš ir ļoti maigs, nevis ciets kā klints. Tādu, kura sirds un prāts ir kļuvuši ļoti maigi. Tu pieradini pat tādus, kas nav piesaistīti ne pie kā. Tu piesaisti tos sev. Vai ne?
Dievišķs valdzinājums var sagūstīt pat vientuļnieka neatkarīgo gribu un prātu. Vai ne?
Un tā, Džanaka vaicā. Senajā Indijā ir bijis paradums neko neteikt, ja nejautā. Ja kāds jautās, tikai tad tev ir jārunā. Tāds ir apskaidrotā likums. Kaut apskaidrotajiem likumi nepastāv, tomēr kaut kādi noteikumi ir. Tos var ņemt vērā, var neņemt. Un viens tāds noteikums skan: “Nesaki neko, kamēr nejautā.” Tas jāatceras mums visiem. Bet mēs dodam cilvēkiem padomus, kad tos nelūdz, kad tie nav vajadzīgi. Katrs dod padomus – dari to, nedari to. Tev jābūt tādam, un tev nav jābūt tādam. Labāk dari tā, labāk dari šitā. Un tā tik apkraujat cilvēkus ar padomiem. Bet kad padomu lūdzat, tad nākas teikt cilvēkiem: “Nu jau pietiek, mitējieties.” Bet tie nerimstas. Tie turpina savu. Un tā, atbildēt vajag, kad jautā. Un jājautā ir pienācīgi. Neatbildiet, nerunājiet neko, ja nejautā. Un neatbildiet, ja jautāts netiek pienācīgi. Vai ne?
Ja cilvēks jautā bez paļāvības, lēnprātības: “Nu ko, pasaki tagad man.” Ja kāds nāk paģēroši, tad likums skan – nekad neatbildi, stāvi klusu. Cilvēkam ar paģērošu prātu nav ausu. Viņam tās glabājas citur. Zināt, tā kā tiek glabātas zobu protēzes. (smiekli) Tās lieto tikai tad, kad grib ēst. Tāpēc, kad cilvēks jautā pieprasīdams, ko tas nozīmē? Viņš jautā, bet viņa ausis ir citur. Jo tāds jautājums nenāk no meklējoša prāta, to izraisa kāda iekšēja sāpe, kādas grūtības. Vai ne?
Vēl vairāk, noteikums skan: “Tādā gadījumā neatbildi. Vienkārši pasmaidi.” Un neatbildi, ja jautāts tiek pāragri vai nereizē. Nekad neatbildi uz jautājumu, ja vēl nav pienācis laiks atbildēt. Vai ja tas neattiecas uz lietu. Ja kāds uzdod jautājumu nepiemērotā vietā, nepiemērotā brīdī – nav jāatbild. Vai ne?
Un tā, Aštavakra ir pieņemts pilī. Valdnieks viņam ierādījis īpašu goda vietu. Un Džanaka uzdod tam jautājumu.

“Ak, mans kungs!” Džanaka vēršas pie Aštavakras: “Ak, mans dārgais kungs!” Tā daudzi var cildināt valdnieku: “Tu esi dievs, tu esi kungs!”, jebkā. Bet tajā pat laikā ļoti svarīgs ir dvēseliskums, izjūta, ka šis cilvēks tev ir dārgs. Viņš teic: “Mans dārgais kungs!” Abas – cieņa un mīlestība staro no mācekļa dabas. Kad runā pati mācekļa daba, tad nav nekas cits – godbijība, un ne vien godbijība, bet arī mīlestība, jo, kad ir cieņa, parādās arī atsvešinātība, bet kad ir atsvešinātība, nav īstas saskarsmes. Nav mīlestības, un tad nevar plūst mācība. Tā tad nav mācekļa daba. Ja māceklis ir paļāvīgs, tad ir gan viens, gan otrs – cieša saikne un garīga tuvība, kā arī cieņa. Gan viens, gan otrs ir vienībā.
Kā var saņemt mācību? Esmu dzirdējis mācības no daudziem cilvēkiem, un tas man bija kā pasaka. Džanaka saka: “Tas viss ir ka peldēšana mākoņos. Labi, zināšanas, zināšanas, bet kā?” Tā nu šī Gīta sākas ar jautājumu: “Kā?” Kā gūt brīvību? Redzat, jūsu dzīvēs ir kāda atbildība. Cik lielā mērā jūs esat tai piesaistīti? Tev ir dēls vai meita, kas jālaiž skolā vai jāizdod pie vīra un tā tālāk. Sīkas sīkas lietas, bet mēs tik stipri iesaistāmies tajās. Vai neliela uzņēmējdarbība, vai kāds darbs. Mums ir kaut kāda atbildība, un mēs ļoti iepinamies tajā. Vai varat iztēloties valdnieku, no kura ir atkarīga visa valsts? Viņš dzīvo visu priekšā, uz viņu raugās visa valsts. Un viņam ir jārūpējas par visas sabiedrības, visas tautas labklājību. Viņš atbild par visu, kas notiek valstī. Kā viņš var būt neatkarīgs? Un kā viņš var saglabāt mieru? Viņš var dzīvot zeltā un dārgakmeņos un citādi greznotā pilī, uz rokas mājienu viņš var dabūt visu. Tomēr viņš var būt arī bez nebrīves sajūtas. Tas ir pats skaistākais.
Tas, kam nav nekādas atbildības sajūtas, var justies ļoti neatkarīgs. “Man nav nekas jādara, esmu bagāts.” Tāda brīvība ir bezvērtīga. Bet tas, kurš atbild par visu sabiedrību, visu valsti un, neskatoties uz visu savu atbildīgo darbību, saka: “Es neko nedaru”, tad tāda nekā nedarīšana ir daudz kā vērta, tas ir vērtīgi, tā ir apskaidrība.
Un tā – Džanaka neizvairās no atbildības, viņš vaicā: “Kā man kļūt neatkarīgam?” Viņš vaicā: “Tagad teic man – es zinu, man jābūt neatkarīgam, es zinu, ka man jājūtas brīvam, un es zinu, ka man jābūt apjēgušam, esmu to dzirdējis. Bet es nedzīvoju apjēgā, tā manī neuzplaukst. Pasaki man tu, mans dārgais kungs.” Vai ne?

Pēc tam Aštavakra sāk savu runu. Par to, kas bija tālāk, mēs dzirdēsim rīt.
Gods Dievam mūsos (Jai Gurudev).

ashhTaavakra uvaacha
muktim ichchhasi chet taata vishhayaan vishhavat tyaja
kshham’aarjava-dayaa-toshha-satyaM piiyuushhavad bhaja. 1.2

Aštavakra teica:

Ak bērns, ja vēlies atbrīvošanu, tad sargies no sajūtu objektiem kā no indes un kā dievu nemirstības dzērienu kop piedošanu, patiesumu, labvēlību, apmierinātību un apjēgu. 1.2.

Aštavakra sāk runāt. Jo vaicājums bija pienācīgs, uzdots pienācīgi un īstajā brīdī, un Džanaka bija nobriedis atbildes saņemšanai.
Džanaka vēlas brīvību. Kas tad viņu kavē, kāpēc viņš brīvību grib? Viņš dzīvo kā jebkurš. Tomēr ne katrs alkst brīvību. Bet kāpēc šis cilvēks vēlas brīvību? Vai ne?
Kas liek jums vēlēties brīvību? Esat kādreiz līdz tam aizdomājušies? Tam, kas ir miegā, nav svarīgi vai viņš tajā brīdī ir cietumā vai pilī. Tas, kurš guļ, kurš ir miegā, atkarību pat nejūt. Džanaka atkarību sajuta. Tas nozīmē, ka viņš jau ir pamodies. Vai ne?
Kas ir brīvība? Tā ir brīvība no dzīves ieradumiem. Cilvēks var rīkoties kā ierasts, ieprogrammēts, neskaitāmas reizes, to pat neapzinoties. Tieši tā darbojas dzīvnieki, visi dzīvnieki. Tie neapzinās, tie dara vienu un to pašu atkal un atkal. Tiem nekad neapnīk. Govīm nekad nav garlaicīgi, tās var gremot vienu un to pašu ik dienas. Vardes negarlaikojas nekad, tās atkal un atkal dara vienu un to pašu. Ar jums ir pavisam citādi. Ja jūs ēstu vienu un to pašu putru katru dienu, jūs teiktu: “Ak nē, atkal tā putra.” Govij vai sunim tāda sajūta nerodas nekad, jo tiem nekad nezūd tieksme pēc viena un tā paša. Varat to uztvert kā svētību vai kā lāstu, kā vēlaties. Bet cilvēkiem tā tieksme zūd. Viņiem kļūst garlaicīgi darīt vienu un to pašu. Un kas tad notiek? Kaut tas ir apnicīgi, tu nevari no tā tikt vaļā. Tu esi ierauts šajā riņķošanā. Tā tad arī ir atkarība. Neviens nevēlas atbrīvoties no prieka, bet visi grib atbrīvoties no ciešanām. Bet kas ir ciešanas? Vienīgās ciešanas ir griezties ierastības ritenī, būt ieradumu slazdā bez iespējas tikt vaļā.
Kas jūs notur, kas ierobežo jūsu brīvību, kas uztiepj jums ieradumus? Padomājiet par to. Kas tas ir? Kas jums rada grūtības? Kas jums nedod mieru? Kas savažo jūsu brīvību? Vai ne?
Ieradumi. Nekādu prieku tie nesniedz. Nes tikai ciešanas. Piemēram, tev ir ieradums rītos dzert kafiju. Kafija vairs nesniedz nekādu prieku un nerodas pacilātība. Bet ja neiznāks kafiju iedzert, rodas galvas sāpes. Jūtaties slikti. Visa diena aiziet juceklīgi. Tā ir atkarība. Tas ir ieradums. Bez kafijas iztikt nevarat, bet diez kādu prieku un pacilātību tā nenes. Tas ir ieradums, tā ir vienveidība. Ieradumi nesniedz jums nekādu svētlaimi, nedz prieku. Tie nedāvā paradīzi. Bet to trūkums izraisa nepacietību.
Zināt, kad niez, cilvēks sāk kasīties. Un jo vairāk viņš kasās, jo vairāk niez. Tas nesniedz prieku, nedz atvieglojumu, par prieku jau to nesauksi, drīzāk par kļūmīgu ārstēšanos. Bet nieze pastiprinās. Cilvēks kasās vēl vairāk, kasās vēl un vēl, bet nieze pastiprinās.
Aštavakra teic:”Mans dārgais, vai tu patiesi alksti atbrīvošanos, brīvību?” Brīvības alkas nāk tikai noteiktā atmodas pakāpē. Kad cilvēks ir noguris. Cilvēki, kuri cieš no alkohola atkarības, ļoti nogurst no alkohola, neko labu tas viņiem nenes. Bet bez tā viņi jūtas atkarīgi. Tiesa?
-sanskr4vardi-Tā ir liela veiksme, ja mūsos ir radušās šīs alkas. Zināt, jūs esat izredzētie. Jūs esat izredzētie. Ja tevī ir radusies kaut mazākā vēlme būt brīvam, tev ir jāuzsit sev pa plecu, jo tev ir ļoti paveicies. Miljardi dzīvju uz šīs planētas nav tā svētīti. Cilvēki dzīvo un pastāv, pat ne dzīvo, bet pastāv, tad mirst un izirst. Viņiem nekļūst garlaicīgi, un pat ja kļūst, tad galīgu nieku dēļ gadās kādas izmaiņas, un tiem atkal ir labi. Un tā – svētīti tie, kam kļūst garlaicīgi. Vai ne tā?
Uz zemes ir miljardiem dzīvības veidu, un saņemt dzimšanu kā cilvēkam ir vērtīga un reta iespēja. Uz miljardu dzīvu būtņu ir tikai viens cilvēks. Tas ir ļoti vērtīgi. Un cilvēku vidū īpaši vērtīgs ir tas, kuram kļūst garlaicīgi, kuram apnikuši viņa ieradumi, ierastie darbi, uzvedības rāmji. Un kurš vēlas atbrīvoties.
Jums ir ļoti ļoti veicies. Pieņemsim, ka cilvēkos šī sajūta ir, viņi vēlas atbrīvoties no bēdām, no vilšanās, bet gūt tādu iespēju – nokļūt Aštavakras sabiedrībā ir grūti. Atrasties aci pret aci ar Aštavakru, to, kurš pārgājis atkarības robežu, ir vēl grūtāk. Vai ne?

na pR^thvii na jalaM n’aagnir na vaayur dyaur na vaa bhavaan
eshhaaM saakshhiNam aatmaanaM chid-ruupaM viddhi muktaye. 1.3
Tu pastāvi ne kā zeme, uguns, ūdens, gaiss vai viļņi. Lai būtu atbrīvots, apjēdz savu Patību kā Apziņu, kas ir to piecu lieciniece. 1.3.

Kas dara jūs atkarīgus? Piecas maņas. Pirmā ir garša. Ja rīt jūsu ēdiens būs bez sāls, paskatieties uz cilvēku sejām pusdienās – ļoti nesajūsmināts izskats. Vieniem patīk asi ēdieni, citiem nē. Ir ļoti garlaicīgi vērot cilvēkus pusdienojot. Tikvien kā garšas bauda. Bet tā dara jūs atkarīgus. Esat raduši pie noteiktas barības, bet ja tās nav, ar to pietiek, lai jūs sarūgtinātu, nospiestu jūsu pogu. Garša ir padarījusi jūs atkarīgus. Kaislīga kāre sajust saldējuma garšu – ja to nedabūjat, sapņos redzat, kā ēdat saldējumu. Es zinu, ka daudziem šeit sapņos rādās saldējums. (smiekli) Vai pica. (smiekli) Sapņi par picu. Kas notiek jūsu istabiņās? Cilvēkiem rādās sapņos pica. (smiekli) Tas ir ļoti dīvaini un jocīgi. Bet interesanti. Redzat nu. Tas pats notiek arī ar mūzikas mīļotājiem. Tie ir ļoti pieraduši pie mūzikas. Klausās ierakstus dienām un naktīm. Mūzika, mūzika, mūzika. Viņi ir iekrituši mūzikas slazdā. Atceros kādu cilvēku, kurš dievināja Karnatakas pavalsts mūziku. Viņš dziedāja pie stūres, dziedāja, būdams viesos. Ļaudis brīnoties rauca uzacis. Dzied no rīta līdz vakaram. No agra rīta līdz vēlai naktij. Runā, ka vienpadsmitos vakarā ir jāizslēdz radio. Pat par to viņi aizmirst. Ieslēdz radio un dodas gulēt. Tā dara daudzi . Vai ne tā?
Nakts vidū, trijos, viņi pēkšņi pamostas, un radio dīvaini burkšķ. (smiekli) Cilvēki pierod pie visādas mūzikas, vai tā būtu Karnatakas pavalsts filmu mūzika vai Hindustānas. Bet mūzika nepacilā viņus, nesniedz prieku, tā kļūst par noteiktu atkarību. Tas pats ir ar smaržām. Jūs iesmaržojaties, cilvēks pats nu ir saostījies un pēc laika pārstāj uztvert smaržas. Bet tās sajūt apkārtējie. (smiekli) Cilvēki lieto balzāmu, eikaliptu, bet tie šo smaržu nesajūt ilgi, tikai dažas minūtes. Bet citi atnāk un sēd meditācijā vai prānajamā, vēro savu elpu un prāto “Ar ko gan tādu viņš ir sasmērējies? Traki ož.” Vai ne?
Tas pats ir ar ķermeņu saskarsmi. Vai ne?
Cilvēki pat cienījamā vecumā turpina skatīties tās dzimumuzbudinošās grāmatas. Viņi ir visai veci, bet prāts ir tā pārņemts. Cilvēks vai nu ļoti aizraujas ar seksu, vai pilnīgi to noraida. Abos gadījumos prāts ir apsēsts. Nikni seksa pretinieki pastāvīgi vēro – ja kāds puisis runā ar meiteni, tie tūdaļ sāk čukstēties – re nu, ko tie dara. Kādi sēd blakām, un viņi tūdaļ sāk – viņu prāts sāk strādāt – “Tie kaut ko dara”. Lai tie dara, ko darīdami, kāpēc tas satrauc jūs? Tāpēc ka jūsu prāts ir dzimumtieksmes apsēsts. Reiz Rišikešā noritēja kurss jogas mācekļiem, mahatmām. Un tajā pat laikā tur bija kurss parastajiem cilvēkiem. Daudzi no mācekļiem sūdzējās, ka kāds puisis staigā ar kādu meiteni. Tas viņus sarūgtināja un satrauca. Es teicu – bet kāpēc jūs satrauc tas, ka šis puisis staigā ar šo meiteni? Tā ir viņu darīšana, kāpēc jūs bojājat savas mācības. Neesat taču policisti, bet dariet viņu darbu. Tas pārņem jūsu prātu, jo jūs tam pretojaties. Tas ir interesanti, kā tas notiek. Tas notiek ar garīdzniekiem, tēviem, mūķenēm, jogas mācekļiem, mahatmām. Daudzi no viņiem tajā iestrēgst. Viņiem šķiet, ka izvairās no tā, bet īstenībā ir iestiguši.
Esmu dzirdējis, ka pat Gandija garīgās izaugsmes templī (ashram) agrāk ir pasniegts mintčatni (mint chutney). Viņi ir gatavojuši labu ēdienu, iejaukuši tajā mintčatni un tad ēduši. Gandijs ir bijis liels gardēžu pretinieks. Kāds anglis atbraucis apmeklēt viņa ašramu un cieņas dēļ, zināt, angļiem ir raksturīga cieņa, – viņš nav teicis, ka tas nav garšīgi, bet pretēji, ka ir garšīgi. (smiekli) Izskatījies tā, ka šis zaļais mintčatni ir visgaršīgākais, ka no visa tas viņam ir paticis visvairāk. Tas ir ļoti iepriecinājis Gandiju, jo šis cilvēks bijis vienīgais, kurš teicis, ka mintčatni ir garšīgs. Tāpēc Gandijs ir pasaucis pavāru un palūdzis vēl trīs vai četras papildporcijas. (smiekli)
Par vai pret kaut ko, jūs esat tajā pat laivā. Jūs nepamanāt šo laivu, pašu būtību. Ja tu esi pret, zināt, tu neesi brīvs no tā. Ja esi pret kādu, zināt, tu neesi no viņa brīvs. Ja nosodāt kādu un savā apziņā esat noskaņoti pret šo cilvēku, zināt, ka esat iestrēguši, esat pielipuši pie viņa ar superlīmi. Ja kādam nav taisnība, nepretojieties tam. Šī doma ir revolucionāra. Es neaizstāvu nepareizo, bet saku, ka nevajag nepareizi attiekties pret nepareizo. Vai saprotat?
Pret nepareizo attiecieties pareizi.
Kas ir jūsu daba? Jūsu daba tiecas uzturēt dzīvi. Dzīves daba ir attīstība. Arvien lielāka attīstība. Tāpēc viss, kas neveicina evolūciju, ir inde. Visi jūsu uztveres objekti, kas velk jūs atpakaļ, ir kā inde. Tie nes jums grūtsirdību un garāmejošas sajūtas. Ir teikts – atmetiet to kā indi.
Viegli pateikt – atmetiet to, pārstājiet tā darīt. Bet kā? Un atkal izvirzās jautājums – bet kā?
Un Aštavakra saka “Piedošana” (Kshama – pacietība, savaldība, piedošana). Ja ar tevi kaut kas ir ne tā, un tu apzinies, ka kļūdījies, tad kas tev būs pats sarežģītākais, pats grūtākais? Tas ir – piedot sev. Tu nespēj piedot sev. Tas bojā tev nervus, un atkal un atkal satrauc tevi. Jūs mūžīgi satrauks nevis paša nepareizā rīcība, bet neprasme sev piedot. Kšama. Piedošana būs pirmais dievišķais dzēriens jums. Piedodiet sev. Vai ne?
Kaut kas ir bijis. Šī vāsana (Vāsanā ~ pagātnes iespaidi, prāta iedomu ietekme, alkas, gaidas, kārības, noslieces), iespaids, kas ir kļuvis par pamatu kādai rīcībai, kādam tas ir nesis kaut ko labu, un pateicoties tam, kāds cits ir audzis. Kaut kādā ziņā tas ir bijis labvēlīgi. Tāpēc, lai kas arī nebūtu noticis pagātnē, nebēdājiet, piedodiet sev. Ja nespējat sev piedot, tad esat pagātnes gūstā. Tad nav brīvības, nav atbrīvošanās. Jums ir jātiek vaļā no pagātnes. Bet kā to izdarīt, ja piedot sev nespējat? Piedot sev.
Tiešums, neliekuļotība (ardžava, Arjava – patiesums, tiešums, kas nepieļauj blēdīgumu un ļaunprātību), tā ir otra lieta. Tas dod piecus pamatlikumus. Vai ne? Piecus virzienus.
Otrs ir Ardžava. Patiesums, neliekuļotība. Ir cilvēki, kuri sev piedod nemitīgi. Bet viņi liekuļo, tāpēc paliek tādi pat, turpina to pašu. Daudzina sev – aizmirsti pagātni, aizmirsti pagātni. Vakar es kļūdījos, bet šodien atkal esmu gatavs kļūdīties atkal, un rīt un tā bez gala. Nav patiesuma. Vai ne? Neliekuļotība ir tāda īpašība, kas ļauj jums darīt jel ko, pilnībā to apzinoties. Patiesums piemīt visiem, nav nepatiesu cilvēku. Katrs no mums ir patiess. Tas ir tikai jāiededz. Iededziet sevī patiesumu. Vai ne?
Agrāk teica – atmetiet visu, kas jūs saista. Nepieķerieties pieciem sajūtu orgāniem. Bet tagad jūs sakat – kā tas iespējams? Pirmais – caur piedošanu sev. To visi arī dara.Visi piedod sev. Iededziet to. Svece tev ir. Jāiededz. Jāiekvēlina liesma. Ar to pašu pietiek, lai tev kļūtu vieglāk. Patiesums.
Un tad – labvēlība (Daya). Neesiet cietsirdīgi pret sevi. Neesiet cietsirdīgi pret citiem. Vai ne? Mahatma Gandijs veicināja nevardarbību. Bet viņš bija ļoti cietsirdīgs pret sevi. Kāda ir atšķirība starp šo un citu ķermeni? Šis ķermenis ir tuvāk, bet tas ir tālāk, tas ir viss. Tu it kā saki – nevajag būt nesaudzīgam pret to ķermeni, bet var pret šo tuvāko. “Es nemocīšu tevi, mocīšu sevi.” Tas taču ir viens un tas pats. Daudzi tā arī uzvedas, dažkārt tā dara bērni. Vai ne?
Lai pievērstu sev vecāku uzmanību, viņi sāk sevi sist. Vai ne tā? Dažkārt tie guļ zemē un sāk dauzīt galvu. Un vecāki viņus aptur. Tas ir paņēmiens. Jūs nevarat sodīt citus, neko nevarat tiem izdarīt, tāpēc sodāt sevi. Labvēlība – tas ir galvenais. Gandijs bija apbrīnojams cilvēks, skaista dvēsele. Bet palūkojiet viņa dzīvi. Cilvēks runāja par nevardarbību, bet pats gāja bojā no vardarbības. Notika ne tas, ko viņš sludināja. Ja tevī ir nevardarbība, tad vardarbība tavā klātbūtnē izbeigsies. Labvēlības briedums. Labvēlība pret visiem – pret visām dzīvām būtnēm. Ja tevī nav labvēlības, tu vienmēr ļaunosies. Gandija kļūme mūs nepamet arī šodien. Mahatma Gandijs bija labvēlīgs pret citiem cilvēkiem, bet ne pret savu sievu. Runāja par brīvību, bet nedeva nekādu brīvību šai nabaga sievietei. Viņš runāja – tev tas jāizdara, tev jāizdara kā es gribu. Es negribu teikt, ka tas ir labi vai slikti. Pieņemiet labvēlības pamatlikumu. Sajūtiet atšķirību starp labvēlību un nevardarbību (Daju un Ahimsu). Ahimsa ir nevardarbība. Tā ir noliegums, tas vienmēr attiecas uz citiem. Tā ir tava rīcība attiecībā pret apkārtējiem. Tā neietver tevi tādā ziņā kā tu to saproti un vingrinies. Bet labvēlība ir pati tava daba. Labvēlība ir apliecinājuma daba, kāda piemīt mums visiem. Daja.
Pēc labvēlības seko apmierinātība (Santosha). Vīlies cilvēks nevar būt labvēlīgs. Vai ne tā? Vai dziļi vīlies cilvēks var būt labvēlīgs?
Nevar. Tādā veidā nevar izpausties labvēlība ne pret sevi, ne citiem. Daja, santoša. Apmierinātība. Pašlaik mēs dzīvojam šodienas dzīvi. Esiet laimīgi šodien. Rītdienas dzīve sāksies ar rītausmu. Vēl nākošā – ar citu rītausmu. Pieņemsim, ka tev atlicis dzīvot uz šīs Zemes desmit dienas. Ko tu gribētu padarīt? Vienkārši pasēdiet un padomājiet. Kam tu dotu priekšroku? Pēc desmit dienām mirsi. Vai tev mieru nedos attiecības? Vai mantība, draugi, vai satrauks, ko ēdīsi? Tavas ēšanas baudas? Kam dosi priekšroku? Pēc desmit dienām aiziesi, tevis vairs nebūs.
Mēs dzīvojam, it kā dzīve būtu mūžīga. Mēs turamies pie lietām, it kā tās paliktu uz mūžiem. Mēs zaudējam laika un dzīves izjūtu. Dzīves straumes izjūtu. Vai ne tā?
Vai tā nav mūsu vienīgā problēma? Mēs esam tik ļoti norūpējušies par savām attiecībām – vai, šī sieviete man neuzsmaidīja! Mans puisis aizgāja ar citu! Vai satraucieties par to?
Cilvēki sadeg šajās attiecībās, cilvēki sadeg attiecībās ar draugiem. Veltīgi izšķiež dārgo dzīves laiku. Vai ne tā?
Mans draugs slikti pret mani izturējās, un man sāp. Vai tas ir tas, kas dara jums sāpes?
Sāpes dara jūsu muļķība. Lai tie uzvedas kā tīk. Bet nē, jūs gribat, lai viss notiek pēc jūsu prāta. Jūs esat izlikuši sliedes un gribat, lai visi ripo pa tām. Un, tiklīdz tie sagādā pārsteigumu, jūs sākat vaimanāt – vai vai vai, man tikai tā vēl trūka. Kur nu likties? No kā jūs gribat tikt vaļā?
Vienkārši paskatieties. Ne tas cilvēks paliks šeit uz ilgiem laikiem, ne tu. Abi nokļūsit zem zemes. Vienā acumirklī. Jūs pat neatpazīsit vairs savu ķermeni. Neviens neatcerēsies tavu vārdu un nekad neuzzinās, ka esi kaut kad bijis uz šīs planētas. Un pat ja atcerēsies, tev tas vienalga neko nenozīmēs. Vai tad tas tev kaut ko nozīmēs? Sāksim ar to, kur tu esi. Kāpēc tik daudz trokšņa tā puiša dēļ, tās meitenes dēļ, par to, ko darījis tas tur, ko teica šī meitene. Viņi man neuzsmaidīja, neteica, – “Tu esi labs”… Kur tava brīvība?
Mēs nēsājam līdzi šīs muļķības, lai kur iedami. Var nomazgāt dubļus no kājām, bet ja tie dubļi atrodas tavā galvā, ar ko tos nomazgāt? Apmierinātība. Cilvēki ir bijuši labi pret tevi, draudzīgi. Pasakiet paldies par to, ko viņi jūsu labā darījuši. Nekarājieties tiem kaklā. Apmierinātība. Tas jāsaprot visai pasaulei. Cilvēki beidz sevi nost nieku dēļ. Un šeit, kur esam sabraukuši – paskatiet, cik esam saspringti. Kā mēs lietojam savu laiku?
Ik brīdi iegrimstiet apjēgā. Ikkatru mirkli. Divas trīs brīvprātīga darba stundas, visi iegrimstiet darbā. Parasti mūs piesaista citas lietas, jūs sakāt – ak, kāda spilgta kleita. Nopērkat un uzvelkat to. Nu un tad?
Jūs uz to pat neskatāties, bet nemitīgi aplūkojat apkārtējo ļaužu apģērbu. Ja citi tērpti spilgtos skaistos apģērbos, varat tos aplūkot un baudīt. Bet mēs gribam visu redzēt mugurā sev un aizmirstam, cik pašiem daudz spilgtu un skaistu apģērbu. Mēs meklējam to, kas mums nav. Nav apmierinātības. Man nav nekas pretim, ka jūs valkājat skaistus apģērbus, man īstenībā tie patīk. Jums ir skaisti tērpi, tas ir ļoti skaisti, krāšņi un svinīgi. Esmu tikai par, bet vēl vairāk esmu par to, lai jūsu prātos un sirdīs būtu apmierinātība. Nevajag kārot pēc tā drudžaini. Vai ne?
Piedošana, patiesums, labvēlība, apmierinātība – un piektais pamatlikums ir augstākā apjēga, Patiesība (satya).
Kas ir augstākā apjēga? Augstākā apjēga ir tas, kas ir tieši tagad. Tā ir augstākā apjēga.
Kas ir augstākā apjēga? Tu šeit nebūsi mūžīgi. Katrā gadījumā šis ķermenis nebūs šeit mūžīgi. Tā ir augstākā apjēga. Pilnīga, absolūta augstākā apjēga.
Mūsu ķermenis mainās, tā ir vēl viena augstākā apjēga, cieta patiesība. Vai, ja vēlaties, šķidra patiesība. Šis ķermenis mainās, nemitīgi mainās. Tā ir vēl cita augstākā apjēga. Vai ne?
Mainās visa pasaule. Mainās cilvēki, mainās to prāts. Mainās viss. Vai esat par to kādreiz domājuši? Tas viss mainās. Šī patiesība mums nepavisam neienāk prātā. Jebkādi nepatīkami nieki, un tu piesaisties tik tiem. “Nē, tas nemainās. Skatieties, tas cilvēks nemainās.” Vai – “Skatieties, tas manī nemainās.” Jūs pie kaut kā turaties. Bet arī tas mainās. Skatieties, mostieties un apjēdziet, ka mainās viss. Tā ir augstākā apjēga. Vien šis pamatlikums – augstākā apjēga – var jūs izglābt. Viss mainās, un tas dara tevi ļoti stipru un vienotu iekšēji. Un uz šīs planētas nekas nespēs tevi apmulsināt. Nekas nekad nespēs izsist tevi no līdzsvara. Tu kļūsti sevī iedibināts. Augstākā apjēga, vienkārša patiesība.
Jums nav jālasa grāmatas, nav jāveic pārmērā daudz garīgi vingrinājumi – šie pieci pamatlikumi pastāv jūsu dzīvē. Kas tie ir par pamatlikumiem?
Piedošana – jums jātiecas katru dienu piedot. Kad tad jūs gatavojaties piedot – pēc pieciem treniņu gadiem pa desmit minūtēm dienā? (smiekli) Piedošana, kad tas notiks – rīt vai parīt? Nākošajā dzīvē? Vai, lai piedotu, jums vajadzēs vēl četras dzīves? Piedošana. Tūdaļ.
Patiesums, neliekuļotība. Vai ne?
Labvēlība. Kad jūs būsit labvēlīgi? Kaut kad? Cilvēki kļūst labvēlīgi, kad cilvēks mirst. Viņi runā – kāds jauks cilvēks nomira. Apbalvojumus izdala pēc nāves. Labvēlības tagad nav daudz, tā ir pēc nāves.
Un kad jūs plānojat būt apmierināti? Jums šķiet, ka būsit apmierināti tad, kad dabūsit to, kā nav tagad. Vai ne?
Bezdarbnieks runā – kad dabūšu darbu, būšu apmierināts. Neprecējies cilvēks runā – kad apprecēšos, būšu apmierināts – kad atradīšu vajadzīgo dzīvesdraugu. Un galvā raisās sapņi. Man piederēs tas nevainojamais puisis vai meitene, un tad būšu apmierināts. Vai tad precētie ir apmierināti? Man vajag bērnu, tad būšu apmierināts. Bet vai, radījuši bērnu, jūs jūtat apmierinājumu? Ir cilvēki ar desmit bērniem, bet vai viņi ir apmierināti? Indijā bija valdnieks vārdā Dhritaraštra. Viņam bija simts bērnu. Šim aklajam valdniekam bija simts bērnu. Un viņa bērni izvērsa lielu karu viņa paša zemē. Apmierinājuma nebij. Kur tas ir? Dzīvē apmierinājums ir ļoti nozīmīgs. Tiklīdz par to domājam, uzskatām to par bremzējošu. Tā nav pareiza izpratne. Apgalvoju jums, ka apmierinājums īstenībā ir radošamības māte. Mums šķiet, ka būt apmierinātam nozīmē būt laiskam, negribēt neko darīt. Apmierinājums nav apātija, apmierinājums nav bezdarbība. Kad runājat par apmierinātību, cilvēkiem uzreiz rodas jautājums – kā tad es attīstīšos, ja esmu apmierināts ar to, kas ir. Vai esat redzējuši daudz cilvēku, kuriem nav nekā? Vai tie ir apmierināti? Vai viņi ir kļuvuši radoši? Tad jau visas vāji attīstītās valstis būtu ļoti radošas. Vai tā īsti notiek? Bangladeša, Etiopija, nemaz nerunājot par… Tādu vietu ir ļoti daudz. Vai tās ir sasniegušas virsotnes? Cilvēki tur ir visneapmierinātākie un vīlušies. Vai vilšanās kādreiz ir bijusi radošamības avots? Nekad. Apmierinātība. Jūsos tā ir. Jūs esat to sajutuši kaut uz dažām minūtēm dažādos apstākļos. Šī sajūta jūsos ir. Citādi jūs nespētu dzīvot. Starp divām vilšanās reizēm jūs varat sajust nedaudz apmierinājuma. Citādi jūs nevarētu pastāvēt šajā pasaulē. Pievērsiet tam uzmanību un pamanīsit, ka jūsu apmierinātība ir pieaugusi. Varbūt apmierinātība atnāk un aiziet. Tas sākas tā – vairākas dienas tikai dažas minūtes tu būsi vīlies, un pēc tam viss būs labi. Tad vilšanās dažreiz uz dažām minūtēm parādās, tad pazūd. Un vēl pēc tam tava vilšanās ilgs varbūt kādu sekundi, tu vērosi šo vilšanās sajūtu un smiesies par to. O, mani cenšas pārņemt iedomas; tajā pat brīdī vilšanās pamet tevi. Es nesaku, ka tad jūsu dzīve kļūst par… Par ko?
Par pasaku. Ka jūs vienmēr smaidīsit platu smaidu un nekad nejutīsit vilšanos. To es nesaku. Apmierinātība tāpat kā vilšanās ir jūsu dzīves daļa. Jūs lūdzat kādu kaut ko izdarīt, bet viņš neizdara. Vienreiz, otrreiz, un jūs esat sarūgtināti. Tas ir dabiski. Vilšanās ir garlaicības brālis. Kad ir garlaicība, būs arī vilšanās. Tie ir dvīņi, bet ja tie jūsu dzīvē ir pārsvarā, tad ir ciešanas. Bet ja tie nāk kā garāmejoša parādība un, pieskārušies tev, aiziet, – ja tie ir kā sāls jūsu dzīvē, tad tas ir dabiski. Tas piešķir garšu. Bet ja sāli padara par barību, jums rodas grūtības.
Pieņemiet šos pamatlikumus, šos piecus principus kā savas dzīves dievišķo dzērienu, nektāru (Amrita, dievu nemirstības dzēriens). Turieties pie tiem. Dalieties ar tiem kā ar dievišķo dzērienu. Attiecieties pret tiem kā pret savas dzīves būtību. Kā pret savas dzīves ambrosiju. Kopiet tos – apmierinātību, apjēgu, labvēlību, patiesumu un piedošanu. Vai ne?
Tie ir paši pirmie vārdi, ko izteica Aštavakra. Turpināsim rīt.
Gods Dievam mūsos.

Nu?
Kad sakām “Patiesība”, mēs ar to saprotam kādu parādību, kādu gadījumu, notikumu, kaut kādu uztvērumu. Vai ne tā?
Tev jautā: “Ko tu apēdi?” Tu atbildi: “Apēdu četras neraudzētas maizītes un trīs banānus”. Varbūt apēdi četrus banānus un trīs neraudzētas maizītes? Tas, ko mēs parasti saprotam ar patiesību, viss ir notikumi, parādības, norises. Tveramā īstenība. Bet tā nav apjēga. Apjēga ir tas pats, kas esamība, pastāvēšana. Tas, kas pastāv, ir apjēga, Patiesība Tas, kas pastāv. Vai ne?
Vai jūs visi mēdzat ēst pusdienas? Nu? Jā vai nē? Jeb kā? Daži neēd?
Atcerieties piecus pamatlikumus, kurus vakar apspriedām. Kādi tie ir? Nu?
Piedošana… patiesums … labvēlība… apmierinātība… un apjēga. Vai ne?
Vai šie pamatlikumi tiek lietoti šajā kursā? Vai esat šad tad piedevuši notikušo? Piedevuši sev un citiem? Visi tā darījāt? Dzīve īpaši jums ir radījusi apstākļus, lai jūs to varētu izdarīt. (smiekli) Nu?
Praksē. Nedomājiet, ka šī Dziesma ir lekcija divām stundām. Tas ir tikai pārskats, vakara kopsavilkums. Šī saruna notiek caurām dienām. Tā nebeidzas. Saprotat?
Tā sākas, un vakarā apkopojam. Tikai ar saprātu pievienojam nedaudz izpratnes. Bet tā turpinās. Norise ir sākta, bumba ripo.
Vai piedevāt sev? Citiem? Vai bijāt neliekuļoti savā rīcībā? Vai ne?
Pienāca kāds kungs un teica – “Gurudži, man ir liels slinkums saziepēt visu ķermeni, bet šodien es pamanīju to, ka katru dienu ņemu ziepes un pēc kārtas saziepēju sev šodien seju, rīt rokas, aizparīt plecus. Es nesaziepēju visu ķermeni. Mazgājos pa daļām. Un to es apzināju pirmoreiz. Pamanīju. Man bija liels kauns.” Tā ir neliekuļotība. Pieņemsim, tu kaut ko darīji liekulīgi. Ja tu pieņem: “Esmu liekuļojis” – tā ir neliekuļotība. Nenosodīt sevi, neskaidroties, netaisnoties, bet pateikt – jā, biju liekulīgs. Tad tu kļūsti patiess tajā pat brīdī.
Un tālāk – labvēlība. Vai bijāt labvēlīgi pret sevi un citiem? Nu?
Vai bijāt apmierināti ar to, kas ir, kas notiek ar jums? Nu? Apmierinātība.
Vai atcerējāties patiesību, ka viss mainās? Kas ir apjēga? Viss šis ir pārejošs. Šis ķermenis mainīsies. Šis Visums mainīsies. Mainīsies apstākļi, stāvokļi. Pirms pāris nedēļām jūs sēdējāt turpat, varbūt mirkāt lietū, tagad jums ir jumts virs galvas. Tas mainīsies. Vai šā kursa laikā atgādinājāt sev, ka viss mainīsies? Mainās viss. Viss mainās. Vai ne?
Mainās patīkamais uz nepatīkamo, nepatīkamais uz patīkamo, šis riņķojums turpinās. Vai atgādinājāt to sev? Tā ir apjēga. Vai ne?
Manī ir kaut kas, ko laiks neskar. Laiks nāk un iet, bet ES, mana Patība paliek vienmēr. Ķermenī notiek pārmaiņas, tās nāk un iet, bet ES palieku uz mūžiem. Vai ne?
Vakar man ienāca prātā kāds piemērs. Kad tu esi pludmalē un apstājies, raugoties ūdenī, kas tur notiek? Atveļas vilnis un skar tavas kājas. Atkāpjoties tas aiznes kādus dubļus no kāju apakšas. Bet ar tavām kājām nekas nenotiek. Tikai no apakšas tiek izskaloti dubļi. Tas pats notiek ar laiku. Laiks atnāk, sašķīst pret kājām, aizskalo nedaudz dubļu un aiziet. Tas nevar tavai Patībai kaitēt. Atgādiniet to sev. Tā ir apjēga. Darījāt tā? Vai ne? Jā vai nē? Vai ne?
Māceklis (sadhaka). Kas tas tāds? Tas, kurā ir pilnīga paļāvība. Vai ne?
Lūk, tāpēc Jēzus sniedza ļaudīm nabadzības pusdienas. Buda cilvēku, mūku un mūķeņu rokās ielika ubagošanas bļodiņu. Kādā nolūkā?
Lai sagrautu tavu patmīlību. Kad tev jāubago, jālūdz, kur tad paliek patmīlība? Tā ir zudusi. Tu sāc pilnīgi paļauties uz to neredzamo spēku, kas pārvalda visu esošo. Tevi pabaro, apģērbj, rūpējas par veselību nevis kāds cilvēks, ne ārsts, bet gan kaut kas dievišķs, netverams. Par tavām vajadzībām pilnībā rūpējas. Un tevi ļoti stipri mīl. Šis atgādinājums… Vai ne?
Tāds atgādinājums tevi atmaidzina. Šis atgādinājums dara brīnumus tev apkārt, izmaina tavu dzīvi. Šis atgādinājums nes labklājību. Tev neko nevajag. Netrūkst nekā. Vai ne?
Tā ir pilnīga visa atlaišana. Zināt, tas pie kā mēs turamies, nav nekas liels, mēs neturamies pie lielām lietām, mēs tvarstām pavisam nenozīmīgus niekus. Tvarstām tievus salmiņus. Bet mums ir sniegts kaut kas neizmērāmi dārgs. Ļoti vērtīgs. Un lai paņemtu kaut ko vērtīgu, prātam vajag apjēgt, ka rokas pilnas salmu. Kas nekur neder. Atlaišana. Vai ne?
Atlaišana ir dievu dzēriens, nemirstības dzēriens. Tev sniedz ambrosiju, bet tu turies pie indes. Pie kaut kāda indīga krūma. Nevajag pūlēties. Vienkārši atmodieties. Vai ne?
Aštavakra turpina.
Piecām maņām ir piecas dimensijas Visumā. Visumu varam aplūkot kā piecas pamatsastāvdaļas. Oža un zemes, garša un ūdens, tauste un gaisa, skaņa un ētera, veidols un uguns sastāvdaļa. Arī gaisma, liesma. Vai pasaulē ir vēl kāds sestais bez tiem?
Nē. Tikai piecas sastāvdaļas, piecas sajūtas, piecas dimensijas. Zināt, katra no šīm sastāvdaļām ir arī citās – niecīgā daudzumā, netveramā veidā. Vai ne?
Tāpat kā ķermeni veido piecas sastāvdaļas, tā arī Visumu. Arī šo ķermeni. Tāpat arī prāts ir veidots no šīm piecām netveramajām pamatsastāvdaļām. Un atbilstoši dabiskam likumam tās nomaina viena otru. Vispirms kādu laiku pārsvarā ir viena, tad otra, tad trešā, ceturtā, piektā. Tā tās iegūst pārsvaru secīgi, un nevienas pārsvars nav mūžīgs. Vai ne?
Sākas lietus, un tu nevari to apturēt. Pūš vējš, un nevari to apturēt. Spīd saule un nevari likt tai apdzist. Tas viss notiek pats no sevis. Un tās nemanāmi pārvalda prātu. Visas šīs piecas pamatsastāvdaļas pārvalda prātu. Tas ir ļoti interesanti. Vai ne?
Kad tās sarosas prātā, izpaužas dažādi garastāvokļi un sajūtas. To zināt ir ļoti vērtīgi. Izpaužas galvenokārt pieci sajūtu un garastāvokļu veidi.
Viena ir sacietēšanas, smaguma sajūta – tā pamatsastāvdaļa ir zeme.
Karstas jūtas, drudžainība – uguns.
Kustīgums, vēlme aizskriet, aizbēgt, aiziet – pavērojiet, kā tas notiek – pārsvarā ir gaiss.
Naidīgums, sasaistītība, ir dedzināšanas sajūta, kas tad notiek – pārsvarā uguns. Vai ne?
Kopība, apvienošanās, vienotības sajūta, plūsmas sajūta, saplūsme – ūdens.
Bailes, mīlestība, neērtība, un pilnīga labsajūta – viļņi, vibrācijas, ēters.
Organismā pārmaiņus valda dažādas pamatsastāvdaļas. Tās rada dažādas sajūtas, jūtas, un norises ķermenī.
Cilvēks sēd ļoti mierīgs. Tajā brīdī, kad sāk valdīt gaisa pamatsastāvdaļa, viņš vairs mierā nosēdēt nevar. Sāk kustināt rokas un kājas, celties augšā, un staigāt šurpu turpu bez vajadzības. Zināt daži cilvēki sēd un nemitīgi kustina rokas, kājas. Esat tādus redzējuši? Sēd un sāk klapēt kājas. Organismā pārsvars ir gaisa pamatsastāvdaļai. Pārsvaru guvusi gaisa pamatsastāvdaļa.
Tu mierīgi sēdi, kāds ienāk istabā, un uzreiz iedarbojas uguns. Tā izceļas iekšienē, galvā, un tev gribas iekliegties – kas nu notika? Istabā pārsvars ir uguns pamatsastāvdaļai. Kad šis cilvēks aiziet, uguns pārmetas uz tevi, tu jūti, ka esi naida pilns. Tu brīnies – kāpēc es tā daru? Uguns sastāvdaļa ir pilnīgi pārtvērusi tevi.
Ētera pamatsastāvdaļa. Tu ieej, kur notiek meditācija. Tur ir viļņi (Akasha, Ākāśa – tveramās pasaules visu lietu pamats un būtība; no astrālās pasaules radītā pirmā pamatsastāvdaļa, ēters). Un tu uzreiz jūti, kā tevi nes telpā. Cilvēks piedzīvo svētlaimes viļņus (Shakti Koti), sēd un saka – “O, esmu aizmirsis visus jautājumus.” Viņš ir kļuvis tukšs. Kas ir noticis? Pārsvarā ir ētera, viļņu sastāvdaļa.
Kad šīs pamatsastāvdaļas valda? Tad, kad mēs tām pielīdzināmies. Tu ļauni izkliedzies, bet pēc tam saki – vai, sakliedzu, saniknojos, esmu ļoti slikts cilvēks, man nevajadzēja tā darīt. Tu pielīdzini sevi naidam. Ak, es jūtos tik smagi, man nevajadzētu tā justies. No tā ir jātiek vaļā. Tu pielīdzini sevi tādam prāta stāvoklim. Ķermeņa un prāta stāvoklim kopā.
Redzat, tie visi ir mūsu kursa klusēšanas programmas punkti. Jo labāk spēsit iegrimt klusēšanā, jo labāk sapratīsit, ko tagad runāju. Klusumā jūs patiesi skaidrāk pamanīsit, kas notiek.
Jūs neesat neviena no šīm piecām pamatsastāvdaļām. Vai ne?
Zināt, neviena no šīm pamatsastāvdaļām nav nemainīga. Ja vērojat, pamanīsit, ka tās paliek tik ilgi, cik vajag, un aiziet. Izzūd, izmainās. Bet ja to neapjēdzat, tad viena pamatsastāvdaļa var palikt visai ilgi. Tāpēc, ka jūs to neatlaižat, cenšaties paturēt. Vai ne?
Tā ir atkarība. Īstenībā tevi nekas neierobežo. Tas esi tu pats, kas pūlies apturēt kustīgo. Tas ir jocīgi. Ironija ir tas, ka ne jau šīs sastāvdaļas tur tevi, bet gan tas, ka tu tās turi. No tavas istabas grib izlidot muša. Bet tu to ārā nelaid – “Nē, neaizej” – un aizver durvis. Vai ne?
Kaut kas ir gatavs aizslīdēt, bet tu negribi, lai tas aiziet. Tu gribi to vadīt, aizturēt. Īstenībā viss ir otrādi.
Brīvība ir tad, kad tu esi notiekošā vērotājs, liecinieks. Visi prāta stāvokļi ir pārejoši. Visi prāta stāvokļi ir pārejoši. Ja tu varētu palikt tā liecinieks… Esmu tikai tīra apziņa, notikumu neskarta un neaptraipīta. Neaptraipīta ar nekādiem notikumiem un ar neko notiekošu. Tīra, gluži kā telpa, izplatījums. Kad tas noturīgi iedibinās, tad tu pilnīgi atbrīvojies. Kad to var izdarīt? Tieši tagad. Vai ne?

yadi dehaM pR^thak kR^tya chiti vishraamya tishhThasi
adhun’aiva sukhii shaanto bandha-mukto bhavishhyasi. 1.4

Ja vien tu paliksi rāms savā Saprātā, vērojot sevi kā atšķirtu no sava ķermeņa, jau tad tu būsi laimīgs, mierpilns un brīvs no atkarībām. 1.4.

Ja. Ir skaistais “Ja”. Ja jūs varētu ieraudzīt šo ķermeni kā zemes daļu, gaisa daļu, ētera un ūdens daļu, notiktu sadalīšanās. Ja jūs to varētu sadalīt. Nodalītības sajūta vai pretēji – vienotības, pilnas piederības sajūta. Ja tu spētu atslābināt savu prātu, ja tava enerģija būtu mierā, tieši tūlīt – šajā pat brīdī tu būtu laimīgs. Tu būtu pats laimīgākais cilvēks. Pats mierīgākais, līdzsvarotākais. Tu esi brīvs tajā pat mirklī. Jebkurā brīdī, tiklīdz tu pilnīgi atslābinies, atlaid, tajā pat mirklī tu esi brīvs. Zināt, ja noteiktā brīdī, kad pārsvarā ir uguns pamatsastāvdaļa, kāds atnāk, negaidiet neko labu. Tas, ko kāds teiks, uzpūtīs vēl lielāku uguni tevī un izraisīs vēl lielāku nemieru. Tu zini, ka teiktais nav patiesība, tas nav patiesi attiecībā pret tevi, vai pat varbūt tur kāda patiesība kripata ir. Tas nav svarīgi, jo tas tiek uztverts pārspīlēti. Tas ir ļoti vienkārši. Un tālāk mēs redzēsim – ja spējat pārvaldīt visas šīs iekšējās pamatsastāvdaļas, tad, ja teiksit – lai ir mākoņi – tad parādīsies mākoņi, ja teiksit – lai ir saule – tad nevar būt tā, ka saule neparādīsies. Lai stājas lietus – un tam jāapstājas. Jo galvenais pārslēdzējs ir tavs augstākais ES, Patība. Galvenais slēdzis ir šeit, iekšā. Viss Visums ir vien izpausme, esamības, augstākās Patības attēls. Vai ne?
Es neiesaku jums tā darīt. Nevajag darīt muļķības, kā: “Labi, es spēju vadīt un tagad visu pārvaldīšu.” Nav nekas jāvada, viss jau notiek augstākajā Patībā, tai pateicoties un tās labad. Vai ne?
Tā ir tā pilnīgā brīvība.
Šajā brīdī tu esi brīvs. Tu vari būt laimīgs jau tagad. Ko jūs meklējat, lai būtu laimīgi? “Rīt vai parīt, kad pār mani nolaidīsies apskaidrība, kad kā lietus nolīs svētlaime.” Esmu dzirdējis, ka cilvēki ēduši, un pēkšņi caur griestiem izbāzusies kāja. Caur jumtu ielūzusi kāda kāja. Izrādījies, ka strādnieki klājuši jumtu ar lapām. Lielā svētlaime pār jums tā nenolaidīsies. (smiekli) Nepārsteigs un neteiks – nu, tu tagad dabūsi svētlaimi, un ar tevi kaut kas notiks. Tieši šajā šeit un tagad brīdī esiet mierīgi. Esiet lēnprātīgi. Tieši šajā brīdī. Ejiet ar pārliecību, ka esat brīvi. Kustieties kā mākoņi. Zināt, kā kustas mākonis?
Slīdoši, viegli. Tu ej pa dubļiem, bet dubļi neskar tavas kājas. Lai dubļi neaptraipa tavas kājas. Ej kā peldošs mākonis. Kusties kā mākonis. Dzīvojiet šajā pasaulē kā mākoņi. Vai ne?
Kā balts mākonis. Tas var iziet caur visu – caur kokiem, pār kalniem. Vai ne?
Mūsu rūpes ir ļoti sīkas, muļķīgas, mazsvarīgas. Mūs nesatrauc, kas notiek visā Visumā. Vai tad jūs satrauc, kas notiek visā Visumā?
Cik zvaigznes uzsprāgst, cik pasauļu izzūd nebūtībā, un cik jaunas pasaules rodas. Mūs tas nesatrauc, pareizi? Vai jūs satrauc, kas notiek pašu saules sistēmā? Tuvojas Halleja komēta vai kāda cita, tas nesatrauc, tā ir tikai saviļņojoša ziņa. Bet mūsu planētas stāvoklis – vai tas jūs satrauc?
Tas, kas notiek tepat. Dažus jā, kaut kādā mērā. Ja esat nolēmuši satraukties, tad dariet to lielās lietās. Satraucieties ar lielu redzējumu. Kas notiks pēc daudziem gadu tūkstošiem. Kas notiks ar Visumu. Kāda ir tā nākotne. Ja es te pārdzimšu, tad kad. Ja vēlaties pieņemt lēmumu, tad dariet to. Dižais. Tiklīdz tavas rūpes kļūst dižas, tās pārvēršas par prieku.
Tas, kas ir liels, tas ir prieks. Viss sīkais nekad par prieku nekļūs. Sīkajā prieka nav. Un jūs prieku sīkajā arī nerodat. Jo jūs esat milzīgi.
Un tā – ja tu jūties vīlies, tev ir ļoti paveicies. Kurš nebūs vīlies? Nu? Kurš nebūs vīlies?
Tas, kurš neapjēdz dižo. Tas, kam pietiek ar sīko. Kas uzskata to par pietiekamu.
Un – tas, kurš zina, ka ir dižs.
Abi nebūs vīlušies. Vilšanās atrodas starp šiem diviem stāvokļiem. Esiet laimīgi.

Šri Šri Ravi Šankara izklāsts:

http://files.mail.ru/5Q8I06

Aštavakra Samhita:

http://www.scribd.com/doc/2673274/AshTavakra-Geeta

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s