“Spanda Karika” jeb “Svēto Trīsu Slavinājums”

Spandu, šo apbrīnojamo Tantras (Tantra, kas nozīmē “audums”, attiecas uz iekšējās dvēseles saiti (jogu, līgu) ar Visuma bezgalību) Jogas jēdzienu, var tulkot kā “Līksmes Trīsas”.

Tas ir sanskrita vārds, kas apzīmē netveramu radošu Visuma pulsāciju un nozīmē svārstības, kustību. Dabā viss pastāv Svārstībās, un visi mēs esam to izpausmes.

http://jack-harrison.com/Spanda_Yoga_Music_Workshops.html

Mūsdienu fizikas mācīti, esam raduši domāt par fizisko īstenību kā par enerģijas viļņiem – kā par materijas-enerģijas nepārtrauktību. Tantriskais Šaivisms (šaivītu jeb Šiva-ītu filosofiska tradīcija, kas skaidro, kā bezveidola augstākais pamatlikums, ko pazīst kā Šivu, izpaužas kā Visums) priekšstata pilnu enerģijas pulsācijas modeli, kurā fiziskā īstenība ir tikai daļa. Spandas (pirmatnēja “neesamības” (asat) apjēga nevis kā “tukšuma”, bet kā viļņojošas dzemdes ar esamības potenciālu) vienotais spektrs ved iekšup no samērā virspusējiem sajūtu uztvērumiem līdz arvien netveramākiem iekšējās apjēgas veidiem, līdz vissmalkākās un spēcīgākās personības stīgas sakūst visaugstākās apziņas bezgalīgi ātrajās svārstībās.

(Piemēram, mantras) teksts paredz nepārtrauktu uztveres izsmalcinātību, lai jogas mācekļa (jogina) apziņa atklātu spandas aspektu, kas pastāvīgi grimst bezgalībā. Lietojot mantru pienācīgā veidā, māceklis attīsta pastāvīgu vērīgumu uz spandas klātbūtni – spandas, kas atklājas kā pacilātība, kas uzliesmo mācekļa apziņā.

Guru iedzīvināta mantra ved mācekli caur apziņas pulsējošo spektru uz arvien netveramākiem apgabaliem viņā. Šajā norisē virspusējais mantras vārdiskais veids atkrīt, un paliek tikai apskaidrības pirmatnējā dzīvā pulsācija. Kādā noteiktā brīdī personisko apziņu uz ilgu laiku notver visaugstākā apziņas netveramā pulsācija. Pēc tam tā tiek pāri visām salīdzinošajām telpiskajām nošķirtībām starp iekšējo un ārējo, augstāko un zemāko, augšu un apakšu. Šī bezdimensiju globālā personības iekļaušana visaugstākajā apziņā ir atbrīvošanās dzīves laikā (jivanmukti) – tantrisko vingrinājumu, ko iesaka “Spanda Karikas”, mērķis.

Spanda http://www.sunypress.edu/p-1467-the-yoga-of-vibration-an subsides d-divin.aspx

Kāda sūtra par spandu no “Mirdzuma Sūtrām” (angliski tulkojis Lorin Roche, Ph.D.):
31. Pieredzi sava ķermeņa un pasaules vielu
Kā no trīcošām daļiņām veidotu,
Un šīs daļiņas veidotas no
Arvien netveramākām enerģijas daļiņām.
Grimstot dziļāk un dziļāk,
Izjūti katrā daļiņā
Kā tā sabiezē no bezgalības
Un izšķīst atpakaļ tajā –
Bez mitas.

To vērodams, elpo viegli
Kopā ar mūžīgo deju viscaur.

http://authenticselfyoga.blogspot.com/2010/09/spanda.html

Vārda “Spanda” nozīme ir daudzveidīga un ietver svārstības, izvirdumu, rašanos, trīsas, kā arī patvaļīgas izpausmes vai atspoguļojuma avotu. Caur domu un tieksmi vērsta uz materializēšanu īstā darbībā, Spanda ir saistīta ar apziņu. Spandu var aprakstīt kā vēlmi dzīvot saskaņā ar dvēseles iekšējo mudinājumu un sekot ķermeņa dabas ritmam, tam saskanot ar dabiskas dzīves, gadalaiku un ciklu lielākiem mērogiem.

Spanda Karika, kas pamatojas pilnīgi attīstīto (Siddhas – pilnīgi attīstīti skolotāji, kuri ir pārvarējuši savu patmīlību, savu nodalītības sajūtu no citiem (ahamkara) un ir pakļāvuši savus prātus savai Apjēgai; dažkārt uzskatīti par pusdieviem) pieredzējumos, sastāv no piecdesmit divām vārsmām, kas atklāj Šivas Sūtru visdziļākos pamatlikumus. Spandas dzirksts zaudējums var novest pie atvienošanās no savas īstās patības dzīvotspējas un var izraisīt enerģijas, mērķtiecīguma un labklājības sajūtas zudumu. Saskaņā ar mūsdienu fiziku to var aprakstīt kā dažāda garuma viļņus bez nekā, kas būtu ciets, un ko sauc par svārstībām. Fiziskā īstenība ir viena Tantriskā Šaivisma daļa, kas skaidro visu enerģijas pulsācijas matricu.
Spanda tiek uzskatīta par galveno pirmatnējo radošo principu (shakti) un pārpasaulīgās īstenības dzīvīgo aspektu. Spandu var attēlot arī kā estētisku garīgu pieredzējumu, ko var raksturot kā domu zibsni, vai kā iekšēju pieredzējumu, kā spēcīgas sāpes vai baudu. Savu piecu galveno darbību (izstarojums, izšķīšana, esamība, labvēlības velte un paslēpšanās) norisē Spanda kļūst par pirmo tīras apziņas uzmirgojumu.

Spanda, svētās trīsas, kas pastāv cilvēka ķermenī un dvēselē, ir Tantras būtība, ar ko iesākas īsta joga. Šī apzinātā dvēseles pieslēgšanās tiek izjusta jogas vingrinājumu gaitā. Sākoties no elpas, tā ar iekšēju svārstību palīdzību savieno dvēseli ar Dievu. Tantra, kas nozīmē “audums”, attiecas uz iekšējās dvēseles saiti (jogu, līgu) ar Visuma bezgalību. Tandava, kosmiskā meditācija (radīšanas uzturēšanas un sairšanas avots), ir Spandas deja. Tantru, kas prasa dvēseles un ķermeņa pilnīgu nodošanu, nevar sasniegt bez pirmatnējās rezonanses – Spandas – pārvaldīšanas.
http://www.indianetzone.com/37/spanda_vibration.htm
=======================================================================
SPANDAKARIKA

“Spanda Karika” jeb “Svēto Trīsu Slavinājums” ir viens no Kašmiras Šaivisma būtiskiem rakstiem. Tas ir “Šivas atklāts” Vasaguptam (viedais, kurš rakstījis dažus gadsimtus pēc nedivējības filosofa Šankaras) devītā gadsimta sākumā, vai, sakot tiešāk, izpaudies kā avots no Vasuguptas sirds, tas dāvā Tantras būtību piecdesmit divās brīnišķās mīklainās vārsmās. Tiek teikts, ka Vasugupta tās saņēmis sapnī meditācijas laikā Kailas (virsotne Himalajos) kalna, trejžuburi nesēja Dieva (Šivas), kurš radījis svēto Gangas upi, mājokļa, alā. Tās pierakstījis vai nu Vasagupta pats, vai viņa māceklis Kallata. Ksemaradža (Ksemaraja), cits šīs tradīcijas skolotājs, kurš atstājis plašu pirmās vārsmas komentāru, un kuram esam parādā lielisko “Apjēgas Sirds” (“Heart of Recognition”) jeb Pratjabhidžnahrdajam (Pratyabhijnahrdayam), ir teicis, ka Vasugupta tās atradis iekaltas klintī, un mūsdienu uzticamie (Augstkās Apziņas piekritēji) vēl godā šo vietu.
Savā komentārā Ksemaradža uzsver, ka Svēto Trīsu Slavinājums ir Mahamudras pieteikums, kura kļūst zināma caur Tibetas (zināšanu) nodošanas skolu, Kagju (Tibetas Budisma skola, dibinājuši Marpa, Milarepa, Gampopa 11.gs.) skolas sākotnējā mācība. Mahamudru, ko parasti tulko kā “Dižais Apstiprinājums”, norādot uz šīs mācības noslēpumu un to, ka tā apzīmogo visu, kas bijis iepriekš, Kašmiras skolotāji tulko kā “Dižā Visuma Kustība”, jo tās apjēga ir saistīta ar Matsjendranata (Matsyendranath), kurš ir Kašmiras līnijas radurakstu aizsākums, nodoto jogu. Šis Siddha , iespējams, ir dzīvojis Assamā septītajā gadsimtā. Abhinavagupta, desmitā gadsimta dižs filosofs un skolotājs, godā viņu savā “Tantraloka”, kas apkopo visas Tantru zināšanas. Šī (Matsjendranatas) joga, kuras mācība ir gandrīz pilnīgi izzudusi, ir ļoti dziļa. Šķiet, ka tā ir bijusi hatha jogas priekštece. Tās vienkāršība dara to grūtu.
Senākie šīs tradīcijas skolotāji ir nākuši pie apjēgas, ka Visumā viss ir kustība. Viņi ir uzskatījuši visu, ieskaitot matēriju, par apziņu, un izdomājuši jogu, kas piemērota šādai apjēgai. Šo svēto deju, ko sauc par Tandavu, veic trijos posmos:
– pirmā posma gaitā ķermenis tiek atlaists telpā, elpa nomierinās, un apziņa sveic orgānu svētās trīsas, kas ļauj atbrīvoties iekšējām trīsām un tādā veidā atjauno saikni ar bezgalīgo. Lalita Devi (Kašmiras jogas skolotāja) ir šīs sajūtas salīdzinājusi ar mūsos lidojoša naktstauriņa kustību. Mazpamazām ķermenis ļaujas ieiet ārkārtīgi lēnā nevilšus kustībā, kurā elpa vada locekļus riņķveida atraisītībā..
– otrajā posmā jogins ļauj savām rokām atvērties telpā, mugurkauls ārkārtīgi padevīgs, plakstiņi viegli pavērti, mēle atslābināta, kājstarpe atslābināta, elpa atbrīvota. Muguras lāpstiņas ir pavērtas kā spārni un piešķir ķermenim, kas parasti ir padots uz priekšu, līdzsvaru. Visu šo jogu vingrina, iztēlojoties sevi kailu un peldošu zilā pusnakts telpā.
– trešajā posmā jogins pieceļas un ļauj savam ķermenim izpaust Šivas deju Visumā. Šīs kustības izskatās kā pilnīgi maigs tai či (tai
chi – Tai chi chuan, burtiski – literal translation “Vispārākā Dūre”, ķīniešu cīņas māksla ar noapaļotām kustībām, ko vingrinās veselības labad) veids, kurā nav priekšnoteikta neviena kustība. Šo kustību secīgais virknējums atveido visu Kašmiras jogu, kā es tās pārnodevumu esmu saņēmis no manas skolotājas, jogini Lalitas Devi.
Šī ir ārkārtīgi netverama, smalka un sarežģīta joga, kas prasa tūkstošiem vingrinājumu stundu. Šīs jogas priekšrocība ir, ka tā padara nevajadzīgus visus citus fiziskos vingrinājumus. To var ieraudzīt Tantras tempļu skulptūrās un Tibetas skulptūrās un gleznojumos, kas gandrīz vienmēr attēlo joginu (vīrieti vai sievieti) un dievības šajā padevīgajā, lokanajā, vaļīgajā kustībā, kuru cilvēks var iztēloties kā visvirzienu kustību. Šī tradīcija – tik dabiska, tik smalka – ir pamazām grimusi aizmirstībā un aizvietota ar iespaidīgāko hatha jogu.
“Spanda Karika” sniedz filosofiju, kas dzimusi no šādu vingrinājumu izdzīvošanas, un viss, ko joga dara, ir mūsu neatlaidīga atgriešana uz sākotnējās apjēgas avotu.

SVĒTO TRĪSU SLAVINĀJUMS (*)

1. Godājamā Šankari (Šakti), enerģijas avots, atver savas acis, un Visumu iesūc atpakaļ tīrā apziņa; tā aizver acis, un Visums izpaužas viņā.
2. Svētās trīsas (svētais satricinājums), radīšanas un atgriešanas īstā joma, ir pilnīgi bezgalīgas, jo to daba ir bez veidola.
3. Pat divējības stāvoklī tantras māceklis iet taisni uz nedivējo avotu, jo tīra subjektivitāte vienmēr mājo, grimusi pati savā dabā.
4. Visus salīdzinošos priekšstatus, kas saistīti ar ego – patmīlību, atmasko to mierpilnais avots, kas dziļi slēpts zem visiem atšķirīgajiem stāvokļiem.
5., 6. Sajūtas, bauda un ciešanas, vērotājs un vērojamais, absolūtā ziņā tas ir nekas cits kā dziļas apziņas telpa.
7. Aptvert šo pamatliekošo patiesību nozīmē saredzēt pilnīgu brīvību viscaur. Tādējādi sajūtu rosība pati nonāk šajā pamatliekošajā brīvībā un izlīst no tās.
8. Tāpēc cilvēks, kurš atpazīst no jauna šīs būtiskās apziņas svētās trīsas, izglābjas no aprobežotas iekāres aizķēpātā jucekļa.
9. Šādi atbrīvots no dziņu jūkļa, kas saistītas ar ego – patmīlību, viņš pieredz augstāko stāvokli.
10. Tad sirds apjēdz, ka patiesā sākotnējā daba ir gan vispārējs spēks, gan vērotājs, kas uztver pasauli. Tādējādi, iegrimstot apjēgā, tā ir zinoša un rīkojas saskaņā ar savu vēlmi.
11. Kā šis brīnumu pilnais Tantras māceklis, kas vienmēr atgriežas pie savas pamatliekošās dabas kā visas izpausmes avota, var būt pakļauts pārceļošanai?
12. Ja tukšums ir apceramais, kur var būt apziņa, kas to uztver?
13. Tāpēc uzskata, ka tukšuma apcere ir dabas viltība, līdzīga prombūtnei no pasaules.
14. 15. 16. Darītājs un darbība ir vienoti, bet kad rīcība, atmetot darbības augļus, ir izzudusi, visa rosība, kas saistīta ar ego – patmīlību, izsmeļ sevi, un, uzsūkta šajā dziļajā apcerē, atklāj dievišķas trīsas, kas atbrīvotas no to saitēm ar ego – patmīlību. Tādējādi tiek pilnībā atklāta darbības daba, un tas, kurš ir sevī pakļāvis šo iekāres kustību, vairs nepazīst izzušanu. Viņš nevar beigt savu esamību, jo ir atgriezies pie sākotnējā avota.
17. Atmodies tantras māceklis apjēdz šīs nebeidzamās svētās trīsas caur trim stāvokļiem.
18. Tad Šiva ir mīlas saiknēs ar Šakti kā apjēga un tās objekts, kamēr visur citur Viņš izpaužas kā tīra apziņa.
19. Visa svēto trīsu dažādo veidu gamma savu avotu rod Apziņas Visuma svētajās trīsās, un šādi sasniedz cilvēku.
Kā tādas svētas trīsas var(ētu) būt ierobežotas?
20. Un tomēr, šīs svētās trīsas rada zaudējumus cilvēkiem, kuri ir aprobežotu uzskatu varā, jo savu no pirmatnējā avota atdalītu nojautu dēļ viņi metas dvēseļu pārceļošanas virpulī.
21. Cilvēks, kurš dedzīgi tiecas uz pirmatnējām svētajām trīsām, sasniedz savu īsto dabu pat bez īpašas rīcības.
22.Dziļas un noturīgas svētās trīsas var sasniegt ārkārtējos stāvokļos: dusmās, varenā līksmē, garīgā iztēlē vai izdzīvošanas briesmās.
23. 24. Kad cilvēks sevi veltī Šiva-Šakti, saule un mēness nonāk viņa galvenajā enerģiju-nervu kanālā.
25. Brīdī, kad saule un mēness debesīs pazūd, atmodies cilvēks paliek skaidri gaišs, kamēr parasts cilvēks apmācas neziņā.
26., 27. Mantras, veiktas svēto trīsu spēkā, savu darbu paveic ar atmodināta cilvēka sajūtu palīdzību. Tās savienojas ar tāda (cilvēka) prātu, kas iekļūst Šiva-Šakti dabā.
28., 29. Visas lietas parādās no tāda cilvēka būtības, kas sevi apjēdz Šivā-Šakti, viss, kurā viņš gūst līksmi, ir Šiva-Šakti.
Tādējādi nevar nosaukt tādu stāvokli, kas nav Šiva-Šakti.
30. Vienmēr būdams īstenībā, ko viņš saņem kā savas paša dabas rotaļu, cilvēks tiek atbrīvots īstā dzīvības sirdī.
31. Pieaugot bezobjektu vēlmes stiprumam, cilvēka, kurš ir vienots ar pirmatnējām svētajām trīsām, sirdī rodas apcere.
32. Tas ir augstākā nektāra guvums, saplūsmes (samadhi) nemirstība, kas atklājas viņa paša dabai.
33., 34. Alkas pēc Šiva-Šakti, kas izpauž Visumu, ļauj cilvēkam apjēgt. Šā sapņa gaitā cilvēka sirdī parādās saule un mēness, un visas viņa vēlmes tiek piepildītas.
35. Bet ja viņš nav klāt katrā mirklī, viņu maldinās izpausmes rotaļa, un viņš pieredzēs iedomātu mācekļa stāvokli nomodā un miegā.
36., 37. Tāpat kā to, kas vairās no uzmanības, skaidrāk var uztvert, kad mēs pūlamies to saskatīt no visām pusēm, tāpat augstākās svētās trīsas parādās, kad cilvēks dedzīgi tiecas uz to. Šādā veidā viss ir saskaņā ar savas īstās dabas būtību.
38. Pat ārkārtīga vājuma stāvoklī ar šādām spējām gūst sekmes.
39. Vien ar sirds apjēgas atbalstu cilvēks ir viszinošs un saskaņā ar pasauli.
40. Ja prāts-ķermenis ir mazdūšības izpostīts dēļ neapjēgas, tad tikai pilnīgi neierobežota apziņas izvēršanās izkliedēs gurdumu, kura avots tad būs zudis.
41. Sava īstā ES, savas Patības atklājums izraisās cilvēkam, kurš tajā brīdī ir vienas vienīgas alkas. Kaut katrs no mums to pieredzētu!
42. Tad lai gaisma, skaņa, veidols un garša nāk un gausina cilvēku, kas vēl ir pieķēries savam ego – patmīlībai.
43. Kad viņš caurstrāvo visu ar savām pilnīgajām alkām, kādi vārdi vairs vajadzīgi? Viņam ir sevis paša pieredzējums.
44. Lai viņš paliek klāt katrā mirklī, lai viņa sajūtas modri ir īstenībā, un lai viņš pazīst noturīgumu.
45. Cilvēks, kura spēku ir atņēmuši aprobežotas rosības tumšie spēki, kļūst par skaņu enerģijas rotaļlietu.
46. Sagūstīts viltīgo enerģiju un prāta tēlu laukā, augstākais dievu ēdiens (ambrozijs) izzūd, un cilvēks aizmirst savu iedzimto brīvību.
47. Vārda spēks ir vienmēr gatavs aizēnot cilvēka īstā ES pirmatnējo dabu, jo nekādi prāta tēli nevar atbrīvoties no valodas.
48. Svēto trīsu enerģija, kas iet caur rupju cilvēku, paverdzina to, kamēr šī pati enerģija atbrīvo cilvēku, kurš ir uz Ceļa.
49., 50. Netveramais ķermenis pats ir šķērslis, piesaistīts aprobežotam saprātam un ego – patmīlībai. Paverdzinātam cilvēkam ir pieredzējumi, saistīti ar viņa pārliecībām un tam, ko viņš domā par savu ķermeni; un šādi sasaistītība turpinās.
51. Bet kad cilvēks iedibinās īstenības svētajās trīsās, viņš atbrīvo izpausmes un atgriešanās plūsmu un tādā veidā izbauda pirmatnējo brīvību, būdams enerģiju rata lietpratējs.
52. Es godinu mana skolotāja, kurš ir vedis mani pāri šaubu Okeānam, labprātīgos, ierosinošos un brīnišķos vārdus.
Lai šis viedības dārgakmens ved visus ļaudis sasniegt īstenības patieso dabu un lai tie šo dārgakmeni tur savu siržu dziļumos.

*Autora tulkots no Lalitas Devi nepublicētas franču valodas versijas “Yoga Spandakarika”, Daniel Odier, ko angliski tulkojusi Clare
Frock un publicējusi Inner Traditions, 2005.
http://www.scribd.com/doc/10063837/Spandakarika-English-Translation-

SPANDAS PAMATLIKUMS UN KAŠMIRAS ŠIVAISMS

Vārds “spanda” burtiskā tulkojumā no sanskrita nozīmē “svārstības”, “mirgošana”, “trīcēšana”. Šis jēdziens ir tuvs jādzieniem “sphota”, “kampa”, “sphuratta”, kas attīstīti Bhartrihari, Gadapadas u.c. darbos. Ir zināms Gaudapadas lietots tēls tīrās apziņas attēlošanai – kvēlojošs apdegulis, kas te iekvēlojas, te dziest, tomēr īstenībā bez kustības.

Tradicionāli spanda tiek saprasta kā nedivējas vienotas īstenības – pārpasaulīgas, bezpersoniskas un mūžīgas – dinamisks aspekts. Tas tiek iztēlots ar Šakti, Visuma radošā spēka, tēlu, kamēr īstenības statiskais aspekts tiek iztēlots ar vērojošo apcerīgo Šivu. Tomēr vārdu salikums Šiva-Šakti ir tikai ikdienas valodas vajadzībām, lai nodalītu un atšķirtu šos aspektus izpratnes gaitā. Īstenībā tie ir neatdalāmi.

Šis dinamiskais aspekts izpaužas caur rašanās (unmeša) un izzušanas (nimeša) miju: kad “Šakti atver acis”, sākas radīšana (srišti); kad “aizver” – radība iegrimst pirmatnējā bezveidībā (pralaja). Apjēgas augstākās pakāpēs tomēr abas šīs norises – evolūcija un involūcija – ir redzamas ne tikai kā mija; komentators Kšemaradža apgalvo, ka tās noris vienlaikus. Citiem vārdiem, spandas pamatlikums aptver gan izvēršanos, gan saraukšanos laikā, kā arī laika slāņu kopumu ar mūžības “neesošu klātbūtni”.

Evolucionāra izvēršanās (kā jau var sagaidīt, “evolūcija” šeit netiek vērtēta apliecinoši; runa ir par “nolaišanos” no augstākām sfērām, parardhi) notiek izstarošanas, izplūduma (emanācijas) veidā: Šiva, Visuma spēles (krida) beznosacījuma vēlmes vadīts, sev uzliek ierobežojumus, lai Visums varētu caur viņu izpausties. Tāpat kā nav dalāmi Šiva un Šakti, nedalāmi ir arī Šiva-Šakti un Visums. Visums ir Šiva-Šakti apziņas materializācija. Matērija un apziņa pēc būtības ir vienoti, tie atšķiras tikai ar pakāpi (Šivas un Šakti nodalīšana ir tikai loģikas, nevis esamības lieta).

Spandas pamatlikums ir evolūcijas norises likums. Šajā gadījumā runa ir par attiecībām starp “ES” (aham) un “Tas” (idam), ko parasti saprot kā attiecības starp vērotāju un vērojamo. No Kašmiras Šaivisma viedokļa pilnīgs pārsvars ir vērotājam, jo Šiva (Parašiva) savā būtībā ir tīra pašapjēga, “ES”, kurā nav ne mazākās esamības “piegaršas”. “Tas” ir vērotāja atvasinājums, t.i. sākotnēji tas pasaulē nepastāv.
Katrā Visuma evolūcijas un involūcijas pakāpē spandas pamatlikums izpaužas kā vērotāja un vērotā dinamisks apvienojums. Subjektivitātes dziļuma pakāpe mazinās reizē ar arvien tveramāku pasaules slāņu materializāciju. Tomēr tā neizzūd pilnīgi, jo tad nebūtu iespējama ne involūcija pralajā, nedz pati atbrīvošanās norise. Atbilstoši Trikas (trejādība, skat. http://en.wikipedia.org/wiki/Trika) filosofijai atbrīvošanās ir nekas cits kā vērojamā “atiemiesošanās” un izšķīšana vērotājā.

Spēlējot pats ar sevi neaptveramo Visuma spēli, Šiva (apziņa) pamazām ierobežo savu bezgalību ar Šakti (spēka) palīdzību, no kā secīgi izdalās pieci aspekti: čita, ananda, iččha, džnjāna, krija. Čit-Šakti ziņā spandas pamatlikums tiek aplūkots kā absolūts pašapjēgas spēks, “ES”, kurā vērojamais pastāv tikai ideju veidā. Tas atbilst pirmajai tattvai no 36 tradicionālā Kašmiras tattvu (esamību veidojōšo pamatsastāvdaļu) saraksta, …
izraisa Ananda-Šakti, pašapjēgas svētlaimes, parādīšanās. Šeit apjomi parādās sēklu (bidža) veidā vērotājā, bet idejai “ES” pievienojas tīras svētlaimīgas esamības apliecinājums – (ES esmu). Tattva šeit ir Šakti.

Tālāk, trešajā aspektā, Šakti parādās neskaidra vēlme (iččha) radīt. Vērotājā dzimst izjūta “es esmu tas”, tomēr “tas” vēl ir neskaidri izteikts. Vērotājs vēl ir pārsvarā pār vērojamo Tattva – Sadašiva (“mūžīgais Šiva”).

Iččha izraisa Džnjāna-Šakti, ceturto aspektu; šeit Šakti piemīt skaidrs priekšstats par to, kas un kā ir vajadzīgs radīšanas gaitā. Vērojamais pilnīgi noskaidrojas kā tāds, un starp to un vērotāju iedibinās pilnīgs līdzsvars. Pieredzējumu var aprakstīt ar “ES esmu tas”, līdzīgi kā iepriekšējā aspektā, bet ar papildinājumu attiecībā uz vērojamā (objekta) noteikto raksturu. Tā ir Īšvara tattva.

Beidzot, Džnjāna-Šakti aiz sevis ved Krija-Šakti, t.i. darbības spēku. Radīšanas norises “rīki” netveramajā līmenī ir gatavi darbam. “Tas” sāk gūt pārsvaru un ir gatavs “izšļākties” pasaulē, materializēties. Pieredzējums šeit tiek saprasts kā “Es esmu es, bet tas ir tas”; tomēr galīga nodalīšanās vēl nenotiek. Sadvidja tattva (“patiesā zināšana”).

Šīs piecas tattvas tiek uzskatītas par tīrām (šuddha), jo izpausmes pilnā mērā vēl nav. Vērotājs vēl nav nodalīts no vērojamā. Bet sestajā aspektā jeb pakāpē, kas atbilst Maija tattvai, Visuma divējība izplaukst pilnā mērā. Tā ir pilnīgi īsta, bet vērtību ziņā tiek uzskatīta par šķērsli atbrīvošanās ceļā. Maija, ko parasti tulko kā “šķitumu”, ir nākošais Šivas pašierobežošanās posms, kas apliek ar spēku, dievišķās būtības tīra atspoguļojuma kropļojumu. Maija arī ir Šakti, tikai mazāka mēroga, un arī tā no sevis izdala piecus aspektus – pakāpes, kas it kā atdarina piecus šuddhas aspektus. Tie ir:
Kala – laiks, pirmās tatvas mūžīgās esamības (nitjatva) ierobežojums laika rāmjos;
Nijati – telpas ierobežojuma avots, īpaši attiecībā uz otro tattvu ar tās visuresamības (vjapakatva) uzdevumu;
Raga – intereses sajūta un kaislība – trešās tattvas ar tās vispabeigtību (purpatva) ierobežojums;
Vidja – viszināšanas (sarvadžnjata) ierobežojums;
Kala – visspēcības (sarvakartritva) ierobežojums;;
Šīs pieckārtīgās ierobežošanas gaitā aham un idam atdalās viens no otra pilnīgi: šīs atdalīšanās norisē parādās mums jau no sankhjas filosofijas (Visumu tā uzskata kā sastāvošu no divām īstenībām: Apziņas (Puruša) un uztveramās matērijas mājokļa (Prakriti)) pazīstamie Puruša un Prakriti. Tās ir pārejošas, ne mūžīgas, atvasinātas tattvas un kā tādas ir traucēkļi ceļā uz atbrīvošanos. Bet Maija tiek uzskatīta par mūžīgu tattvu un saglabājas pat pralajā. Tālākā evolūcijas norise atkārto 24-kārtīgo sankhjas shēmu: caur Prakriti rodas mums pazīstamā fiziskā pasaule. Vērojamā, objektu pasaule ir pilnīgā pārsvarā.

Dvēselei, kas tiecas nokratīt tveramības, objekta važas, ir jāpārvar trīs “indes” (mala): aprobežoto ego – patmīlību (anavu), maiju un karmu. Parasts cilvēks – pašu – nespēj uztvert absolūtās esamības pulsāciju: viņa dzīves ritmos pārsvarā ir tveramās lietas, objekti. Protams, šis pašu par sevi var teikt “es”, kas viņu atšķir no materiālām lietām, tomēr tā ir nevis “vērotāja subjektivitāte” (ahanta), bet “vērojamā subjektivitāte” (idanta). Šāda stāvokļa cits nosaukums ir ahanka-ra, pievēršanās zemākajam “ego – patmīlībai”. Esot piesaistīts sajūtu objektiem, parasts cilvēks izrādās saistīts arī ar vārdiem, jo vārdi viņam aizvieto lietas. Parastais cilvēks – pašu – dzīvo vārdu un iedomu pasaulē, un nespēj aptvert savu nožēlojamo stāvokli.
Karmas atlaišana izraisa pāriemiesošanās plūsmas izbeigšanos. Maijas un tās visu izvērsumu izbeigšana ļauj redzēt pasauli bez nodalīšanas. Izbeidzot anavu, izpaužas spandas īstās īpašības, pirmām kārtām iedzimtā viedība un darbīgums. Cilvēks kļūst par purnahantop, t.i. “pilnībā apjēgušais”, kas viņa dzīves īstenībā izpaužas kā džīvanmukti (atbrīvošanās, dzīvam esot).

Spandas pamatlikums paliek nemainīgs visos trīs apziņas stāvokļos: nomodā (jagrat), miegā (svapna), dziļā miegā (sušupti). Pilnīgi apskaidrots jogins (suprabuddha) spēj novērot spandu visos trīs šajos stāvokļos, un katra sākumā, vidū un beigās – izņemot dziļu miegu, kad nav vērotāja un vērotāja nodalījuma. Precīzāk, tajā spanda tiek novērota kā tīra apziņa (chinmaya). Starpstāvoklī starp parasto cilvēku un apskaidrotu jogas mācekli (joginu) ir daļēji apskaidrots jogins, kurš zaudē spandas uztveres viengabalaino pieredzējumu katra (no trim) apziņas stāvokļa vidū (bet ne sākumā un beigās). Apskaidrots jogins vidū spandu redz kā zināšanas (jnāna) un zināšanas objektus (jneya).

Spandu var aplūkot arī kā samanjas un višešas salikumu. Samanja ir apziņas vispārējais pamatlikums, višeša – apziņas izpausme caur trim gunām (sattva, rajas, tamas) jeb objektīviem iespaidiem, piemēram, noteiktas krāsas sajūta, garastāvoklis, apmierinātība utt. Parastam cilvēkam višeša spandas esamība ir pilnīgi patstāvīga, no apziņas atšķirta, bet jogins to uztver kā neatņemamu samanjas īpašību. Tādējādi šajā gadījumā attiecība starp vērotāju un vērojamo tiek saprasta kā attiecība pašas apziņas iekšienē. Jogins visu pasauli redz kā spandu, un sava pieredzējuma pilnības uzturēšanai viņam tiek ieteikts uzturēt uzmanību uz šo pamatlikumu pat pasaulīgā jūkļa vidū.

Protams, pareizu garīgo vingrinājumu norisē ar joginu notiek neparastas pārmaiņas. Centrālajā (enerģiju) kanālā (sušumna) savienojas divas dzīvības enerģijas – prāna un apāna – un tad virzās augšup uz “Brahmas atveri” (avotiņš galvasvirsā). Tajā brīdī viņš starp uzacīm var sajust ārkārtēju gaismu, sušumnā – neparastu skaņu; mēles galā viņam rodas salda garša. Tomēr šīs un citas siddhas, norādot uz nepārprotamu garīgu attīstību, vienlaikus ir traucēkļi, ja tiem pieķeras.

Jogins kopumā vingrinās divus samādhi veidus: vispirms viņš, dziļi savācoties sevī, īsteno nimalana samādhi (iekšupvērstu saplūsmi), kuras gaitā apjēdz savu tāpatību ar sev iekšēji piemītošo “ES”, savu īsto Patību; un umnilana samādhi (ārupvērstu saplūsmi), kurā apjēdz savu vienību ar visuVisumu. Sekodams spandai, viņš kļūst visu zinošs, visu lietu būtību saredzošs. Viss, “no zemes līdz Brahmanam”, viņam ir svārstību ritmu caurausts, kas saplūst nedivējas īstenības vienotā saskaņā.

Spandas apjēgas pieredzējumam ir pirmām kārtām jogas jeb saiknes daba. Tomēr, kā uzskata spandas skolas piekritēji, līdz tam var novest arī ļoti spēcīgs jūtu stāvoklis. Visos gadījumos ir nepieciešama prāta, precīzāk, abstrakcijas spējas apturēšana, nodalīšanas pēc pazīmēm spējas apturēšana, kas īstenībā ir nekas cits kā vārdu spēle, kas slēpj tukšumu. Apziņas apturēšana nozīmē Parašakti patvaļas izlaušanos.

Spandas pamatlikums ir ārkārtīgi nozīmīgs jēdziens Kašmiras Šaivisma vēsturē. Tajā slēptās jēgas mēģinājumam ir radies vesels virziens – spandas skola. To apjēgt ir centušies praktiski visi Trikas pārstāvji. Kopsavilkumā var izcelt dažas spandas pamatlikuma nozīmes:

Spanda ir Šakti darbības dinamisko vektoru – saraukšanās un izvēršanās (involutīvā un evolutīvā) – salikums;
Spanda ir apziņas un spēka (Šivas un Šakti) apvienojums; apziņa bez spēka ir vāja, spēks bez apziņas akls;
Spanda ir laikā mērāmas kustības attiecība pret ārpuslaiku, kas zīmīgi izteikta pralajas tēlā;
Spanda ir attiecība starp subjektu un objektu – vērotāju un vērojamo, kurā pārsvars ir vērotājam;
Spanda ir saikne starp apziņas vispārējo pamatlikumu (samanja) un šo pamatlikumu konkretizējošiem dažādiem apziņas objektiem (vishesha);
Spandu, galu galā, var definēt kā no vienota pirmavota izplūstošus enerģētiskus viļņus, Visuma pulsējošus “asinsvadus”.

S.V.Pahomovs

http://www.sunhome.ru/religion/11933/p1