Saruna par Tantru un Kašmiras Šaivismu ar Deba Brata Sensharma. Maryellen Lo Bosco

Kaut gan interese par Tantru pēdējā vai divās desmitgadēs Rietumos ir augusi, ir cilvēki, kuru zināšanas par šo lietu ir vairāk kā neattīstītas, un patiesi, pārāk daudzi cilvēki ir lielos maldos par šo plašo garīgās zinātnes jomu.

Tantras garīgā dzīve ir varbūt tikpat sena kā Indijas pamattautas dzīve, bet tikai daudz vēlāk tā ir skaidri nosaukta par filosofiju. No 9. līdz 15.gadsimtam Kašmiras ielejā ir uzplaucis Advaita (nedivējais, monistiskais) Šaivisms (arī Šivaisms), kas ir viena no lielākajām Tantras kustības pietekām un dzemdinājis dižus Kašmiras Šaivisma filosofus un Tantras skolotājus.

Lai gan musulmaņu iespiešanās Kašmirā ir nozīmīgā mērā aizslaucījusi Tantras dzīvi Kašmirā, šī pamācošā tradicija ir izdzīvojusi un pēdējā laikā tiek nodota Rietumiem. Kašmiras Šaivisms ir lieliska un izsmalcināta filosofija, bet cilvēkam grūti aptverama; nav brīnums, ka ir tikai nedaudz nopietnu zinātnieku, kas raksta par Šaiva Tantru. Deba Brata SenSharma ir viens no tiem. Dr. SenSharma ir Gopinath Kaviraj, mistiķa, kurš varbūt ir šā gadsimta Šaivas tradīcijas vadošais lietpratējs, vēlīns māceklis. Pašlaik Dr. SenSharma visu savu laiku pēc 30 Indijas filosofijas un sanskrita mācīšanas gadiem veltī rakstīšanai.

Viņš ir publicējis grāmatu “The Philosophy of Sadhana” (Albany: SUNY Press, 1990), kas pēta Tantras sādhanu (vingrinājumus, garīgo dzīvi) šaktipatas jeb dievišķās labvēlības saņemšanas gaismā, (un drīz SUNY publicēs jaunu grāmatu par Kašmiras Šaivismu). Lai arī šaktipata ir netieša ideja arī citās Indijas filosofijas skolās, skaidri izteikta tā ir Šaiva Tantrā un veido tās galveno uzskatu. Šaktipata, plaši ņemot, tiek nodota caur kaut ko, kas kādu cilvēku liek garīgā ceļā un virza tuvāk mērķim. Bet Šaivisma īpašajā vidē tā ir Dieva labvēlība, kas nāk caur īstu guru – caur iesvētīšanu un tālākajā attīstībā.

Galamērķis saskaņā ar šo Tantras filosofiju, ir nedaudz atšķirīgs gan no Jogas, gan Vedantas.
Jogins cenšas izbeigt ciešanas, atrodot atšķirību starp apziņu (purusha) un fizisko izpausmi (prakriti), un īstenot savu pielīdzināšanos purušam, gaišreģim. Jogas galamērķis ir nošķiršana (kaivalya, ko dažkārt tulko kā izolāciju).
Vedantas mācekļi mēģina atmaskot šķietamību (maya – pasaulīgās, kas nāves, iznīcības un posta dēļ tiek uzskatīta par neīstu, izpausmes cēloni), un iedibināties savā īstajā ES, savā Patībā (Brahmanā, Īstenībā).
Bet Šaivistu mērķis ir apjēgt savu īsto ES kā Tīrās Apziņas (Šiva) īsto dabu un tad pievērsties visai radībai un redzēt to kā dievišķu.

Esot zinātniekam un meklētājam, Dr. Sensharmam ir bijusi laba veiksme tikties ar daudziem svētajiem un viedajiem, tostarp Anandamayi Ma, Hari Har Baba un Swami Vidyaranya, kuri kopā ar viņa skolotāju, Gopinath Kavaraj ir palīdzējuši veidoties viņa garīgajam apvārsnim. Mūsu sarunas gaitā viņš teica, “Es biju un esmu vēl tagad kā medus bite meklējumos pēc garīgām smaržām, vienalga, kur tās atrastu.” Sarunā, kas sniegta zemāk, Dr. SenSharma runā par dažām Trika skolas, ko ikdienā apzīmē par “Kašmiras Šaivismu, galvenajām idejām. Viņš dalās arī dažos savos pieredzējumos ar savu skolotāju.

Jaut. Šaiva Tantras galamērķis ir sava īstā ES atpazīšana jeb apjēga, ka “Es esmu Apziņa (Šiva)”. Jogina galamērķis ir nošķiršana. Vai tie atšķiras? Vai šo atšķirīgo filosofisko skolu piekritējiem ir dažādi mērķi, un vai tie tos īsteno dažādi?

Ir kāds līmenis, uz kuru iet visas šīs sistēmas. Piemēram, Vedantas māceklis tiecas uz savas Brahmana dabas apjēgu. Tiklīdz viņš to apjēdz, pasaule izzūd. Tā ir viena ideja. Samkhjas (gara un izpausmju atpazīšanas) māceklis tiecas uz nošķiršanu (kaivalya). Viņš vēlas atdalīt garu (purusa) no dabas (prakrti). Arī Jogini cenšas uz to pašu. Un viņi to saņem. Bet tā ir nošķiršana. Šaivismā ir apvienojums. Tajā tu vēlies dievināt visu radību. Tu vēlies to pieredzēt kā pats savu svētlaimi, pats savu atspulgu. Šis ideāls ir plašāks.

Jaut. Vai pilnīgi izkopta Jogina pieredzējums ļoti atšķiras no tā, ko pieredz Šaivītu māceklis?

Dažkārt atšķiras. Atkarībā, ko vēlaties. Paskaidrošu ar piemēru. Ir jēdziens “mokša” (moksha – atsvabināšanās), jeb “brīvība” (mukti), kuru daudzina visās sistēmās. Bet ir vēl viens ideāls: “nemirstības nektārs” (amritatva). Upanišādas teic, ka dzīves galamērķis ir amritatva. Upanišādas šo vārdu min 52 reizees, bet vārdu “mokša” tikai divreiz. Kādēļ? Vai šie divi ideāli – mokša un amritatva – ir viens un tas pats, vai atšķirīgi? Es jūtu, ka tie nav viens un tas pats. Mokša pamatojas uz noliegumu. Tu vēlies noraidīt to, kas ir neīsts (maya – šķitums jeb pasaule, kādu to parasti uztveram) un dzīvot tajā, kas ir īsts (Brahmans jeb savs īstais ES, sava Patība. Šāds ir Vedantas filosofijas mērķis. Bet tiekdamies uz amritatvu, tu vēlies sevis izvēršanu. Tu vēlies izbaudīt svētlaimi, kas ir visas radības pamatā. Tu vēlies, lai viss tev parādās kā Brahmana daba.

Ir plaši zināma mantra no Rigvēdas, kas brīvā tulkojumā nozīmē:

“Gaiss, vēja pūsma sniedz svētlaimi. Ūdens izplata svētlaimi. Viss Visums ir svētlaimes pilns.”

Es to uzskatu par augstāko ideju. Tu vēlies dievināt visu radību, lai izgaršotu tās svētlaimīgo dabu. Tu vēlies būt vienots ar to. To vēlas Šivaīti. Es jūtu, ka šī ideja par amritatvu ir daudz aptverošāka un nozīmīgāka nekā kļūt par Brahmanu – savu īsto Patību – un zaudēt cilvēka personību.

Jaut. M. P. Pandits un citi teic, ka Šankaračarja (nedivējās Vedantas dibinātājs) savā vēlīnajā gaitā ir vairāk pievērsies Tantrai un tam, ka riti klosteros īstenībā ir tantriski. Saundarjalahari, Šaktisma tantriskas skolas teksts tiek attiecināts uz Šankaračarju. Vai piekrītat?

Šankara galvenais nolūks bija novērst Budisma un Mimamsas, viņa divu sāņcenšu filosofiju, ietekmi. Tāpēc viņš lietoja dialektiku – tarku. Viņam bija divas pieejas: viena samnjasiem (atsacījušies, kas pametuši pasaulīgo) un otra saimniekotājiem. Viņam bija arī divi mācekļu veidi. Un saimniekotājiem viņam bija divas lietas, ko teikt, kā redzams viņa Dakšinamurti Strotrā, kas nav nekas cits kā Šaivisms, un viņa Saundarjalahari, kas pamatojas uz Tantrisku viedokli. Tādējādi es pilnībā ticu, ka viņš bija Tantras piekritējs. Bet, sludinot samnjasiem – tā kā viņa galvenais nolūks bija skaidrot Vēdu nozīmi, ko cilvēki aizmirsuši – Šankara mācīja Vedantu, Upanišādu būtību.

Jaut. Viena no galvenajām Šaivisma idejām ir spandas jēdziens – “svārstību doktrīna” – kas pastāv uz to, ka Visums ir dzimis no pirmatnējām svārstībām. Vai jūs definētu, kas ir spanda, un kā tā attiecas uz mantru zinātni, kas, šķiet, arī ir nozīmīga Tantras skolās?

Ir grūti šo jēdzienu izskaidrot īsi, bet var teikt, ka dievišķā enerģija (Šakti – svētais radošais spēks, spēja), Šivas jeb Tīrās Apziņas neatņemams aspekts, darbojas nemitīgi, atklājot Valdnieka dievišķo labvēlību gan kā pārpasaulīga esamība, gan arī vienlaikus kā Visums. Šakti (apzināti radīta izpausme) nemitīgā darbība tiek saukta par spandu – svārstībām jeb pulsāciju, jeb to dažkārt sauc par tīklu (urmi). Fiziķi mums teic, ka dažādas daļiņas, kā elektroni, protoni, neitroni utt., kustoties ap atoma kodolu, izraisa svārstības jeb pulsāciju. Atomā ir ieslēgta bezgalīga enerģija, kas nemitīgi dejo iekšpusē. Tāpat Tīrās Apziņas (Šiva) azotē ir Šakti mūžīgās svārstības. Šakti deja norit radošās involūcijas laikā, kad tiek izgrūsta enerģija un radīts Visums. Jogini spandu pieredz kā svētlaimes viļņus, būtību (rasa – būtība, sula), ko izplata Šivas sirds.

Mantra galu galā ir saistīta ar šo ideju. Tiešām, mantrā ir ietverta dievišķa dzīvības enerģija, kas ir ne tikai skaņu virkne. Mantra ir sēkla, kas satur dievišķās Šakti kopumu. Sniedzot māceklim mantru, guru modina tā slēptās spējas, kuras māceklis var pieredzēt iesvētīšanas gaitā. Tā ir kā sēkla, iesēta mācekļa prāta-ķermeņa organismā, kas rūpīgi kopta, izaug par pilnvērtīgu garīgas apjēgas koku .

Jaut. Ir citāts no Marka Dičkovska (Mark Dyczkowski) “The Doctrine of Vibration”: “Jo tuvāk mēs nonākam pieredzējuma brīdim, kad izraisās darbības dziņa, jo tiešāk esam saskarē ar tagadnes noteiktu aktualitāti un mūsu esamības īstumu.” Vai jūs to varētu iztirzāt?

Īstenībā viņš runā par kšanu (kshana – individuālais, nevis hronoloģiskais laiks starp divām domām). Ir divi pretēji spēki. Ja runājam prānajamas jēdzienos, pastāv divas prānas – prāna un apāna (augšupejoša un lejupejoša enerģijas netveramajā ķermenī). Kad prāna un apāna nonāk līdzsvarā, tad atveras sušumna (galvenais “nervu” kanāls prāniskajā ķermenī). Ja tu spēj tvert šo brīdi, tu vari pieredzēt bezgalību. To tas nozīmē. Tas ir arī Jogas Sūtrā. To sauc par mūžīgo tagadni (nitya-vartamana). Arī kristietībā tā ir, šī mūžīgā tagadne. Sanskritā to sauc par kšanu. Tas ir tas pats, kas kundalini pamošanās.

Jaut. Kāpēc Tantrā ir tik liels uzsvars uz šaktipatu?

Šaktipata ir pagrieziena punkts mācekļa garīgajā dzīvē. Bez tās nav izaugsmes, nav pārejas otrā šķituma (maya) pusē. Tā ir dievišķs norādījums, atļauja. Tā var nākt jebkurā brīdī, jebkuram cilvēkam. Tā var nākt, tev to zinot; tā var nākt, tev to neapzinoties. Kaut citas garīgās domas skolas to nesaka tik skaidri, arī tās atzīst nepieciešamību pēc skolotāja klātbūtnes, iesvētot mācekli tā garīgās dzīves ceļā.

Jaut. Vai šaktipata tiek nodota, saņemot jebkāda veida iesvētīšanu, pat cilvēkam to neapzinoties?

Jā. Ja tu ej pie skolotāja, vinš var tev pieskarties, var nepieskarties, vai viņš var tikai uz tevi paskatīties. Dažkārt tu vari saņemt mantras iesvētīšanu pat sapnī. Varanasi (Benaras) pilsētā mēs parasti gājām pie Hari Har Baba. Cilvēki parasti brīvi tuvojās viņam, bet viņš nekad neteica ne vārda. Viņš nekad uz tevi neskatījās. Bet bija cilvēki, kas saņēma mantru no viņa.

Jaut. Jūs savā grāmatā esat skaidrojis, ka tad, kad guru sniedz šaktipatu, viņš vai viņa ir nemainīgs attiecībā uz to vai citu mācekli. Šīs “dievišķās labvēlības nodošanas” spraiguma pakāpi īstenībā nosaka mācekļa stāvoklis – atkarībā no šā cilvēka spējas to saņemt jeb uzsūkt. Vai varat iztirzāt to?

Īstenībā šī dievišķā labvēlība nolaižas visiem cilvēkiem vienādi. Tā nāk vienmēr; tā ir nepārtraukta norise. Cilvēki to negūst vienādi spraigi dēļ viņu nespējas to uztvert. Ja man ir spēja ļoti spraigi uztvert šaktipatu, es to varu saņemt. Ja nav, es gūšu tikai nedaudz. Šaktipata ir pieejama vienmēr, jo Šiva savus piecus darbus (kriyas) ir paredzējis veikt mūžīgi, un labvēlības (anugraha) piešķiršana ir viens no šiem darbiem. Tā ka šaktipata ir mūžīga, raugoties no Viņa viedokļa. No mūsu viedokļa mēs to neapzināmies, ja neesam sagatavojušies to saņemt. Bet šaktipatu nesaņēmuši, mēs savu garīgo ceļu uzsākt nevaram. To teksti atkārto pastāvīgi.

Jaut. Vai ir iespējams, ka guru kļūdās, sniedzot šaktipatu, kad to nevajadzētu darīt?

Tad viņš nav guru, jo bez Valdnieka Šivas vadības, kā gan viņš var nodot šaktipatu? Caur īstu guru darbojas Augstākā Griba. Guru ir tikai pārstāvis. Viņš nevar teikt uz savu roku, “Es sniegšu to tev.” Ir gadījumi, kad cilvēki iet pēc šaktipatas, un guru teic, “Nē, es neesmu īstais cilvēks, kas var dot tev šaktipatu, tev jādodas kaut kur citur.” Es zinu kādu, kas gāja pie Anandamajas Ma. Viņa teica, “Es tev nevaru neko iedot, tev jāiet pie cita.” Un tur viņš saņēma.

Jaut. Jūs esat teicis, ka šaktipatu var dažkārt saņemt tieši no Dieva bez guru iejaukšanās. Kādos gadījumos tas var notikt?

Tas notiek reti. Tāda šaktipata ir ārkārtīgi spēcīgs (utkrishta-tivra) gadījums. To saņemot, tu zaudē ķermeni.

Jaut. Vai saņēmējs nevar būt kāds, kas jau veicis daudz spēcīgu garīgu vingrinājumu, kāds, kas jau ir pilnīgi attīrījies?

Tas var notikt, jo tu nekad nezini. Izmaiņas tev var notikt iekšēji, tā ka tu to neapzinies. Pat ja tu neesi veicis garīgos vingrinājumus, tas var izpausties pēkšņi. Tu vari būt neko neizdarījis šajā dzīvē. Ir daudz šādu gadījumu. Anandamaja Ma negāja ne pie viena guru. Tas attīstījās iekšēji. Sākumā ļaudis domāja, ka viņa ir neprātīga, Dieva apreibināta, tā daži domāja.

Jaut. Bet Anandamaja Ma nezaudēja savu ķermeni . . .

Tas nebija ārkārtīgi spēcīgi. Tādos gadījumos cilvēks ķermeni nezaudē. Cilvēks turpinās, jo tas ir bijis mērķtiecīgs. Īstenībā Dievs ir vēlējies, lai viņa dzīvo, lai var nest vēsti ciešanu pārņemtajai cilvēcei.

Jaut. Kad šaktipata saņemta, kāda ir guru atbildība un kāda – mācekļa?

Guru uzņemas visu atbildību par mācekli. Viņš turpinās tam palīdzēt un to vadīt. Dr. Kaviraj man stāstīja kā viņš saņēmis iesvētību no Swami Vishuddhananda. Dr. Kaviraj bija ļoti kārtīgs savu vingrinājumu veikšanā noteiktos laikos. Kādu vingrinājumu viņš vienmēr veica mijkrēslī. Bet kādu dienu viņš bija aizņemts sarunās ar kādu – kādu mācot, un piemirsa, ka ir laiks lūgsnām. Viņa sieva nāca atgādināt un redzēja viņu aizņemtu. Tad viņa gāja uz vingrinājumu telpu iedegt gaismekli. Bet viņa atrada kādu tur sēdot! Viņa iekliedzās, un tad tas – balts stāvs pazuda. Tas izgāja caur logu. Kavirajdži metās istabā un vaicāja, kas noticis. Viņa teica, “Es redzēju te kādu, kas izskatījās kā Swami Vishuddhananda.” Kavirajdži tūlīt saprata, ka viņa guru ir bijis šeit, lai izpildītu savu pienākumu! Atstāstot šo notikumu, viņš skaidroja man, ka guru vienmēr tā dara, ja ir īsts guru.

Jaut. Un kāds ir mācekļa pienākums?

Paklausīt guru un darīt, ko tas liek.

Jaut. Jūs savā grāmatā runājat par trim mala-ķermeņiem jeb aizklājiem, kas ir jāiznīcina, lai sasniegtu atsvabināšanu. Vai varat to iztirzāt karmas un pārdzimšanu gaismā?

Pirmais ķermenis – anavamala – rodas no Šivas pašierobežošanās. Viņš ir Šiva, un Viņš vēlas būt cilvēciskā būtnē iemiesota apziņa (jiva – džīva; dzīva organisma būtība, kas pārdzīvo nāvi). Viņš vēlas būt ierobežota būtne (pashu). Un lai būtu pašu, Viņam ir jāiznīcina Viņa dievišķā, neierobežotā daba. Viņš dara to labprātīgi. Viņš uzliek Sev ierobežojumus. Kad Šiva kļūst par “pašu”, viņam nav ķermeņa. Tad Viņš nonāk šķituma (maya) un piecu savažojumu (kanchukas) ietekmē. Tie tad ietērpj Viņu veidolā un ierobežo Šivas visuzināšanas, visuresamības un līdzīgās spējas. Tad Viņš pieņem cilvēka augstākās dabas (monādisku) veidu un neņem vērā Savu dievišķo dabu. Tad nāk trešais aizklājs – karmamala. Šo aizklāju veido visu džīvu nedzēstie karmas iespaidi. Šie iespaidi atrodas vienuviet. Tie pielīp garīgajām monādēm (chidanus), liekot tām pieņemt tveramus fiziskus ķermeņus.

Jaut. Kā tie pieķeras atsevišķām džīvām?

Es runāju par pirmo radīšanu. Karmamalas ir no iepriekšējā cikla. Tu saņem ķermeni atbilstoši karmas sēklām, kas ir pieķērušas chidanu, un tad tu esi šakala (shakala) – iemiesota būtne. Māceklis caur garīgiem vingrinājumiem var izšķīdināt otro un trešo aizklāju, bet pirmo – anavamalu var iznīcināt tikai šaktipata.

Jaut. Ja sāc no pirmā pakāpiena garīgās prakses jēdzienos, vai pēc šīs sistēmas ir iespējams sasniegt atsvabināšanu šajā dzīvē?

Jā. Tas viss ir atkarīgs no šaktipatas spraiguma.

Jaut. Bet kā saņemt šaktipatu? Jūs sakāt, atbilstoši tam, cik daudz spēj uztvert, tā ka viss atgriežas atkal pie mācekļa!

Īstenībā ir divi viedokļi. No Šivas viedokļa šaktipata ir pieejama vienmēr. No tava viedokļa tu to nesaņem. Kaut kas nav kārtībā.

Iebilde. Nu gan! Kaut kur kaut kas nav kārtībā!

Jā. Tad ir jādomā garīgās prakses jēdzienos. Cilvēkam ir jāsaprot, kā to var saņemt.

Jaut. Tātad ir jāveic garīgie vingrinājumi – sādhana. Cilvēks tiešām nevar to apiet?

Nē. Bet no Šivas viedokļa šaktipata ir vienmēr pieejama.

Jaut. Kāda ir patreizējā prakse? Šķiet, ka attīstītākiem vingrinājumiem, kuros cilvēkam vienkārši ir jāapzinās sevi kā apziņu, viņam vajadzīgs ārkārtīgi ass un tīrs prāts. Vai tas nozīmē, ka ir jābūt jau sagatavojušamies?

Jā. Cilvēkam ir jāattīra savs prāts – ne viscaur, bet vairumā stāvokļu. Pat lai saņemtu šaktipatu, ir jāsagatavojas tās saņemšanai un pienācīgi tā jālieto.

Jaut. Vai ir kādi vingrinājumi, kas līdzīgi klasiskajai jogai?

Jā, džapa (japa), mantra . . . visi šie vingrinājumi ir vajadzīgi, lai attīstītos, ļoti nozīmīgas ir āsanas, jo tās palīdz meditācijā un nevainojamas savākšanās sasniegšanai, tomēr šaivīti to neuzskata par obligātu. Tas pats attiecas uz citiem klasiskās jogas vingrinājumiem. Prānajamai šajā garīgās prakses shēmā ir ļoti nozīmīga vieta.

Ja cilvēks saņem ļoti maigu šaktipatu, tam ir jālīdzsvaro ar maiga spraiguma pūlēm. Var pielikt lielākas pūles. Bet bez šaktipatas attīstības nebūs. Nevar sasniegt kādu noteiktu līmeni. Nesaņemot dievišķo labvēlību jeb šaktipatu, nevar iekļūt šajā garīguma pasaulē.

Šaivīti nav aprobežoti. Tie pieņem idejas no klasiskās jogas, mantru jogas, hatha jogas utt. Viņu dzīves filosofija dibinās uz iekļaujošu patiesības redzējumu. Viņu mērķis nav šīs laicīgās pasaules noliegums, bet tās pārveide par dievišķo augstākās apziņas jeb Šivas rotaļu.

Jaut. Trikas skolā tāpat kā citās skolās ir liels uzsvars uz pielūgsmi (bhakti). Ir cilvēki, kam ar to ir grūtības. Kāpēc pielūgsme ir svarīga? Kā tā palīdz?

Īstenībā, raugoties no galīga viedokļa pielūdzējs un pielūgtais nav divas lietas. Bet savākties uz savu patību ir sarežģīti, jo patība nav redzama. Cilvēkam ir attēls (svētbilde), un viņš savācas uz to. Galu galā, kad cilvēks to sasniedz, kad viņš spēj tam pielīdzināties, tad redz, ka attēls nav nekas cits kā viņš pats. Pielūgsme ir starpposms. Pielūgsme var būt arī dabiska, ja ir tāda prāta ievirze. Bet arī attēls nav nekas cits kā Šiva.

Jaut. Vai uzskatāt, ka ir iespējams sasniegt pašapjēgu bez pielūgsmes?

Pielūgsme nav nepieciešama visiem. Galu galā, arī pielūgsme izzūd, jo ko gan cilvēks pielūdz?

Jaut. Rietumos ir cilvēki, kurus valdzina daži no sajūtamākajiem Tantras vingrinājumiem, kā sekss, vīns utt. kā rita sastāvdaļa. Vai kādi īsti tās praktizētāji tiešām iesaistās šādos ritos?

Ļoti maz. Ja kāds dara, tad ne klaji. Īstenībā šādi vingrinājumi nav domāti visiem – tas tiek atgādināts nemitīgi. Tie ir paredzēti tādiem, kuri izprot šo simbolismu. Šie riti ir simboliski. Diemžēl cilvēki raksta par to grāmatās un pārprot vai nepareizi tos pielieto.

Šādas lietas runā tā sauktajā krēslas valodā (sandhyabhashya). Tajā ir viena nozīme parastiem cilvēkiem un cita nozīme iesvētītajiem. Šri Aurobindo teic, ka šo valodas veidu lieto Vēdas. Kad Vēdas runā, piemēram, par uguni (agni), tā nav materiālā liesma. (padomāsim par dainu valodu – I.L.)

Domāta ir apziņas uguns. Šri Aurobindo to skaidro ievadā savai “Hymns to Mystic Fire”. Senajos laikos ir bijis paradums runāt krēslas valodā. Un Tantrā jūs atrodat to pašu.

Jaut. Tantriskie vingrinājumi bieži satur ritu. Vai šāda prakse ir piemērota rietumniekiem?

Ritu nevar veikt, lasot grāmatu. Rits ir jāveic, vēršot to uz skolotāju. Tā ka ritam ir sava vieta. Bet tas ir jāveic skolotāja uzraudzībā. Tantriskie riti nav domāti jebkuram. Ja cilvēks nav guru, viņš šos ritus veikt nevar. Lielākoties, ja ir kāds, kas zin, viņš to nesaka un nemāca.

Jaut. Ko Tantra nozīmē Rietumiem?

Grūti ir atrast guru, kurš zin Tantru. Tādu atrast nav vienkārši.

Jaut. Vai varat pastāstīt mazliet par savu skolotāju Gopinath Kaviraj? Vai viņš bija Tantras piekritējs?

Pie Kavarajdži devos akadēmiskos nolūkos un biju kopā ar viņu septiņus gadus. Kad sāku strādāt pie Kašmiras Šaivisma, man bija lielas grūtības sekot tekstiem. Tajās dienās nebija pieejams neviens tulkojums. Reiz kāds man pateica, “Ir kāds cilvēks Gopinath Kavirraj, kurš tev var šajā ziņā palīdzēt.”

Teicu viņam, ka esmu pētījis Kašmiras Šaivismu un iedevu viņam savu rakstu. Viņš teica, “Aizmirsti par savu pētījumu; šos tekstus tev jāpēta kopā ar mani.” Tad piecus gadus vai vairāk viņš mācīja man noteiktus rakstus. Viņš skaidroja tikai mazu daļu no teksta, bet runāja par to piecas stundas un neļāva man neko pierakstīt.

Jaut. Nekādu ierakstu?

Nekādas ierīces nebija atļautas tajās dienās! Viņš runāja. Tad vaicāja man, vai ir kādi jautājumi. Kādi jautājumi man varēja būt pēc piecām stundām! Pa vidam viņš reizēm uzdeva jautājumus, lai redzētu, vai es esmu uzmanīgs vai ne.

Pēc pieciem gadiem viņš teica, “Tagad pasaki man rakstu, pie kura vēlies strādāt.” Viņš deva padomu: “Nekad nesalīdzini vienas skolas metafiziskos formulējumus ar citas skolas formulējumiem. Tas vedīs uz nekurieni. Nav divu skolu ar vienādu apvārsni, nav ar vienu un to pašu sākumpunktu, tā ka nemēģini salīdzināt.” Un, manuprāt, tas ir ļoti labs padoms. Salīdzinājumi ir maldinoši.

Dažreiz viņš runāja par citiem mācekļiem, kurus saticis. Dažreiz sniedza norādījumus to sakarā. Tā es mācījos no viņa par lietām. Viņš bija ļoti laipns ar mani. Pats viņš bija dižs māceklis, kurš attīstījis sevī augstāko intuitīvo viedību ar savu garīgo vingrinājumu (sadhana) palīdzību. Viņš ir bijis saziņā ar daudziem dižiem ļaudīm un guvis garīgas atklāsmes. Savus garīgos pieredzējumus viņš nekad nav atklājis nevienam. Manas atklāsmes garīguma jomā lielā mērā ir viņa veidotas. Viņš deva man pareizo perspektīvu.

Jaut. Vai viņa guru bija Tantras piekritējs?

Nezinu, bet viņš man stāstīja interesantu notikumu par vienu no saviem skolotājiem. Reiz es brīnījos, kā viņš varējis tik dziļi iekļūt Jogas Sūtru būtībā? Nekad nekur nebiju redzējis tādus skaidrojumus. Kavarajdži pateica man, ka guvis šīs zināšanas, būdams māceklis pie Shivarama Kinkar Yogatrayananda, kuru saticis Varanasi (Banarasā). Shivarama ir bijis saimniekotājs, kurš vēlējies mācīties Jogas Sūtras, bet nav varējis atrast piemērotu skolotāju. Un viņš savā nomāktībā izšķīries atdot dzīvību. “Tik brīnišķīgi raksti,” viņš domājis, “un nav neviena, kas mācītu.”

Bet kādu agru rītu pēc šā lēmuma viņš ieraudzījis savā istabā brīnišķīgu gaismas veidolu. Vienā mirklī viņš bijis ārā no gultas. Vispirms viņš bijis pārsteigts un domājis, ka sapņo. Tad šī gaisma ieņēmusi cilvēciskas būtnes – Dieva pārstāvja (riši) – veidolu. Šis riši viņam teicis: “Vēlies mācīties Jogas sūtras? Labi. Es esmu Patandžali. Es tevi mācīšu.” Un viņš pacēla grāmatu. Viņi tikai pāršķīra lapas. Neko viņi nelasīja. Bet viņš saprata, un viņš guva visu grāmatas saturu – to, ko mēs saucam par Jogas noslēpumu. Viņš to guva. Un Kavirajdži bija tā laime mācīties Jogas Sūtras no tāda garīgā mācekļa.

Jaut. Vai domājat, ka Tantras garīgie vingrinājumi, vai, teiksim, pat Jogas garīgie vingrinājumi ir rietumniekiem grūtāki – dēļ atšķirīgajām kultūras ietekmēm? Joga ir sarežģīta katram, bet vai tādam, kas audzis Rietumos, nav papildus šķēršļi?

Šķēršļu nav. Ir bijuši daudzi kriestietības svētie, un viņu apjēga ir bijusi gandrīz tāda pat. Kavarajdži bija liela interese par to. Viņš mēdza tos pieminēt, jo zināja vācu un franču valodas. Viņš pētīja katoļu svētos, un neredzēja atšķirību. Arī sūfiju svētajiem ir bijuši līdzīgi pieredzējumi. Garīgums ir tāda lieta, ko viltot nav iespējams. Ir tikai nopietnība …

Rietumu cilvēkam ir iespējams iet šo īpašo ceļu, jo vajadzīga ir tikai prāta un ķermeņa tīrība un patiesa vēlme uz garīgu izaugsmi. Es pazīstu rietumniekus, kuri ir attīstīti lielā mērā. Vajadzīgas ir patiesas alkas, paļāvība un pacietīga dievišķās labvēlības nolaišanās gaidīšana.
http://www.santosha.com/moksha/sensharma1.html

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s