Garīgie vingrinājumi Kašmiras Šivaismā. Svami Lakšmanjū

Šī būs saruna par ceļiem, kas vedīs mācekli uz savākšanos meditācijā un uz Apjēgu, uz ko viņš tiecas.
Pirmais, kas vajadzīgs, ir pilnīgi neaptraipīts prāts, kas nepazīst nodalīšanu un izjūt visu cilvēku vienādību. Šī vienādība galvenokārt nozīmē, ka tu nedz pārspīlē, nedz nomāc mīlestību pret jebkuru cilvēku, nedz arī turi naidu pret jebkuru cilvēku.

Ja tu neiegūsti šo VIENĀDĪBAS IZJŪTU PRET IKKATRU, tavas pūles meditācijā sasniegt Patiesību un Pārpasaulīgumu būs pilnīgi liekas un zudīs bez iznākuma, kā ūdens nešana pītā grozā uz nekurieni.

Meditācijā nav vietas zemiskām jūtām. Prātam ir jābūt pilnīgi dzidram un iztīrītam no mīlestības tēlošanas un nepatikas izrādīšanas. Abi ir ļaunumi. Tikai tad, kad prāts ir no tā iztīrīts, tu vari meditēt ar paļāvību. Tad tu tiksi apbalvots ar šā dievišķā meditācijas vingrinājuma augļiem.

Tagad es izklāstīšu, kā iekļūt šajā meditācijas jomā – tas būs mans padoms.

I MEDITĀCIJA

Kad tu esi izlēmis meditēt, pirmā nozīmīgā lieta, kas jāsakārto, ir stāvoklis (asana), tas ir, vieta, kur tu izvēlies meditēt. Tajā sēdvietā tev būs jāsēd pilnīgi nekustīgi kā akmenim, bez kādām ķermeņa kustībām. Tev nevajag raustīt acu plakstiņus, kustināt lūpas, kasīt ausis vai degunu, žāvāties vai atraugāties. Tev ir jābūt kā iesaldētam ķermenim, pilnīgi bez kustēšanās.

Sākumā notiekas, ka domas turpina plūst caur prātu, uzpeldot un aizejot. Tad tev ir vienkārši jāizvairās no fiziskiem kairinājumiem, kā krekstēšanas un šķaudīšanas. Stundas laikā tu izjutīsi, ka tavs prāts ir sācis liegi iekārtoties netveramā domu un noskaņojuma stāvoklī. Tu pakāpeniski pieredzēsi, ka tavs prāts drīz pāriet mierpilnā un rāmā meditācijas jomā. Šeit tavs prāts kļūs savākts un netverams.

Bhagavad Gītā Valdnieks teic:

“Tā kā klaiņājošs prāts nekad nepaliek savākts, tev ir jābūt vienmēr modram, un vienmēr, kad tas noklīst, jāpārtver un atkal jāsavāc uz Dievapziņu.”

Tev nav ar varu jātur prāts sākumpunktā, no kura tas noklīdis. Tev tikai ir jāsēd rāmi, savācoties, un stundas laikā tu izpratīsi un pieredzēsi apjēgas uzausmas svētlaimi.

“Tev ir jāsēd staltu muguru, pieliekot šāda stāvokļa uzturēšanai pietiekamu spēku, un tajā pat laikā tev ir jāsavāc savs skatiens uz degungala pusi, lai atturētu acis no klaiņošanas.”
(Bhagavad Gīta)

Stāvoklim ir jābūt īsti noturīgam, staltam un nekustīgam. Tam ir jābūt savāktam, – prātam ir jābūt pilnīgi savāktam no savas patmīlības caur Skolotāju uz Pārpasaulīgo Dvēseli (guru-shabda jeb guru-dharana).
Kaut gan šā izteikuma burtiskā nozīme ir “savākties degungala virzienā”, to var saprast arī kā savākšanos uz Skolotāja vārdu (guru-shabda), kā saskaņu, rezonansi ar visuresošo īstā ES pašapjēgu, kuru iemieso Skolotājs, un ko var rast, saplūstot (sandhi). Šo savākšanās stāvokli var sasniegt, ja tu esi atbrīvojis savu prātu no visām mājas rūpēm, beidzis savu ierasto ikdienas rosību un saņēmis pilnu sava miega devu. Tavam prātam ir jābūt pilnīgi brīvam no visām raizēm, tikai tad tu spēsi ieskatīties sevī un meditēt bez novēršanās.

“Meditācijas laikā tavam prātam ir jābūt dzidram un brīvam no bažīguma. Tev ir ar paļāvību jānododas Dievapziņas atklāsmei. Šajā stāvoklī tavam prātam ir pastāvīgi jāpievēršas Dievapziņai.” (Bhagavad Gita)

Šajā vārsmā Valdnieks teic tev, ka tev ir jābūt dzidram, drošam un vērstam uz savu mērķi. Tev ir jābūt paļāvīgā prātā, saskaņā un mierā, tev ir jāmeditē spraigi un ar nodošanos. Lai tu meditētu, nav jābūt nekādam ārējam spiedienam uz tevi. Šajā meditācijā ir jāplūst ar paša vēlmi.

Atsacīšanās jeb “mūka dzīve” (Brahmacarya) minētajā vārsmā nozīmē pilnīgu nodošanos un pilnīgu pievēršanos domās. Tas nenozīmē, ka tev būtu jāgreznojas safrāndzeltenā tērpā, jānes uz galvas liels matu kušķis vai liela iezīme uz pieres; vai jāvalkā vītne un jākaisa ķermenis ar pelniem. “Pastāvīgi jāpievēršas Dievapziņai,” nozīmē pilnīgu nodošanos meditācijas laikā, kas ved uz savākšanos un pilnīgu Apjēgu. Bet tas attiecas vēl uz meditācijas ārējo stāvokli. Ir arī iekšējais stāvoklis, kas ļauj prātam būt savāktam un apzinātam.

ELPA

“Savas elpas gaitā uzturi pastāvīgi svaigu un pilnīgu savāktu apziņu par un uz ieelpu un izelpu. Tas dod spēku, un tā ir iekšējā āsana.” (Netra Tantra)

Jāsavācas ir uz savu kodolu, Patību, savu īsto ES, tas ir – tev ir jāvingrinās uz saplūsmi (sandhi). Tev ar pilnu ziedošanos ir jāsavācas uz Pārpasaulīgo Dvēseli (guru-shabda) tavā kodolā. Tev ir jāapzinās šis savs kodols ieelpā un izelpā. TEV IR NE TIKAI JĀSAVĀCAS UZ SAVU KODOLU; KAD TAS IR SASNIEGTS, IR JĀAPZINĀS SAVS KODOLS NO IEELPAS SĀKUMA LĪDZ IZELPAS BEIGĀM. Tieksme ir būt savāktam šajā kodolā. Ja tu meditēsi ne šādā veidā, visas tavas pūles būs veltas.

Tālāk, izelpa un ieelpa ir attiecināma uz dienu un nakti. Tas ir, tev nav jāmeditē pa dienu vai pa nakti, bet pārejas laikā starp dienu un nakti, tas ir, RĪTĀ, KAD RĪTAUSMAS DIEVIETE SATIEK DIENU, UN VAKARĀ, KAD KRĒSLA SATIEK NAKTI, TAS IR, KAD SAULE ŠĶIET SKŪPSTAM UN IEGRIMSTAM APVĀRSNĪ. Es apzvēru pie Pārpasaulīgās Īstenības, ka, ja tu vingrināsies meditāciju šādā veidā, tu nekad necietīsi neveiksmi.

Dienas pilnībā vai nakts pilnībā nevar būt pastāvīga svaiga savākta apziņa. Pat ja tu tad paliec savu izelpu un ieelpu apzinošs, tu nesasniegsi neko.

“Negodini Dievu dienā, negodini Dievu naktī; Valdnieks ir jāgodā dienas un nakts saskares laikā.” (Abhinavagupta – Tantraloka)

Negodini Dievu dienas vidū vai naktī, nemeditē dienas vidū vai naktī, neuzturi apziņu uz izelpu (dienu) vai ieelpu (nakti) (,bet uz savu kodolu).
Savācies uz savu KODOLU. Dievu Valdnieks ir jāgodā, kad satiekas diena un nakts. Tā ir meditācija uz saplūsmi – sandhi.

Kad Skolotājs man pirmo reizi stāstīja par šo meditāciju, es tūdaļ sāku to pildīt steigā un pēkšņi, bez pilnīgas izpratnes. Tāpat tagad, kad es saku vienam no maniem sekotājiem iet un kaut ko man paveikt, viņš steigā aiztraucas izpildīt, ko esmu viņam noteicis. Nesapratis, ko es īsti esmu domājis, viņš vienkārši uzbudināts traucas to izdarīt. Tādā pat veidā, kad mans Guru teica, ka man ir jāmeditē, es nekavējoties aiztraucos, lai sāktu steidzīgi un ātri. Es neuzkavējos, lai pajautātu savam Skolotājam meditācijas veikšanas nozīmi un paņēmienu, es to tikai darīju. Es elpoju uz iekšu un āru, bet bez jēgas. Es apjuku un raudāju savā neveiksmē. Es jutos ļoti draņķīgi, neko nesasniedzis.

Reiz šādā vilšanās stāvoklī es iesnaudos un drīz iemigu. Redzēju sapni, kurā jutu sevi domājam: “Man ir jāiet uz Skolotāja mitekli (āšramu) un jālūdz mana Skolotāja padoms.” Sapnī es ierados āšramā, bet redzēju nevis savu Skolotāju, bet savu Dižskolotāju Svami Ram (Swami Ram). Es viņu uzrunāju, teikdams: “Kungs, es jūtu, ka neesmu sasniedzis neko, manas pūles ir veltas.”
Mans Dižskolotājs teica: “Tev ir jāvingrina saplūsme (sandh).” Mans sapnis pēkšņi beidzās, un es atvēru acis.
Nākošajā dienā es gāju pie Skolotāja un izstāstīju savu sapni. Es gribēju uzzināt vārdu “tev ir jāvingrina saplūsme” nozīmi. Mans Skolotājs teica: ”Jā … tu sāki steigā un ātri, bez pienācīgas izpratnes. Tev šis vingrinājums ir jāiemācās kā nākas.” Kašmiras valodā vārdu “sandh” lieto sanskrita vārda “sandhi” (savienošanās, saplūsme, sintēze) vietā. “Sandh” sauc par meditāciju, un būt apzinātā stāvoklī nav parasta lieta. Tev ir jāapzinās Brahmas mājokļa (Brahmapuri) durvis, abu (sava kodola un Pārpasaulīgās Apziņas – I.L.) saskari.

“Ja tu nemitīgi meditē uz savu īstā ES kodolu, paliekot vienmēr saistībā ar Mani vienu, tu gūsi to mieru, kas mājo Manā dabā, un kas tevi bez piepūles aiznesīs uz atbrīvošanos.” (Bhagavad Gita)

Tev ir jābūt pilnīgi un galīgi piesaistītam meditācijai, tā nedrīkst kļūt par (ārēju) ieradumu. Kad tu gatavojies meditēt – LAI TU VARI SAŅEMT ŠO IZDEVĪBU UZSĀKT MEDITĀCIJU, TEV IR JĀIZJŪT SAVIĻŅOJUMS UN PATEICĪBA DIEVAM. Ja tu meditācijā neieslīdi ar mīlestību, neprātīgā aizrautībā, piesaistībā un alkās, tu Apjēgas mājoklī nevari īsti ieiet. Visas tavas pūles tuvoties Apjēgai cietīs neveiksmi. Tās būs nederīgas un veltīgas. Bet māceklis, kurš tādā veidā ir apliecinājis šādu svētu izjūtu, uzturot mieru un saskaņu, sasniegs šo nirvanu – atbrīvošanos, kas mājo Valdnieka Valstībā.

Tev ir jāatšķetina visi dažādie samezglojumi, kas pastāv tavā prātā. Piemēram, kad tu jūti sevi nenovīdīgi domājam šādi: “Godātais Svamidži (Swamiji – goda tituls, kas nozīmē “Apjēgušais, kas pārvalda sevi”) nodarbojas ar citu, ne mani,” tu domā nepiedienīgi. Tev nevajag tā domāt. Tev ir jāredz Mani, ne viņu. Tev ir jāsavācas uz savu Guru, nevis uz sava Guru brāli. Šādas domas ir savtīguma un nenovīdības pilnas. Ar tām tu novirzīsies un noklīdīsi tuksnesī. Tev nav jāraugās, uz ko skatās tavs Guru. Tev ir jāpievēršas vienīgi Guru. Turot savu prātu pilnīgi tīru, tu sekosi tam, ko tikko teicu.

APZIŅAS UZTURĒŠANA (ĀSANA)

Tagad es sīkāk paskaidrošu āsanas jeb sēdēšanas dabu. Kaut gan ar “āsanu” parasti saprot staltu pozu, kādu ieņem meditācijai, tā nav tās galvenā vai būtiskā nozīme.

Kad es lietoju vārdu “āsana”, es ar to nedomāju kādu no dažādiem āsanu veidiem, kā padmāsanu, vadžrāsanu, svastikāsanu vai bhadrāsanu. Ar “āsanu” es saprotu vēl kaut ko, un to es vēlos izklāstīt.

Vispirms – par elpu; par ieelpu – apana un izelpu – prana (Kāšmiras Šivaismā; mēdz saukt arī pretēji). Meditācijā elpai ir ārkārtīga nozīme; īpaši vidējai elpai – madhyama-pranan, kas nav ne prāna, nedz apana. Tā ir starpelpa starp šīm divām, punkts, kas pastāv starp ieelpu un izelpu. Šo viduspunktu nevar noturēt ne ar kādiem fiziskiem līdzekļiem, kā rokā tur materiālu objektu.
Šo STARPPOSMU STARP DIVĀM ELPĀM VAR NOTURĒT TIKAI AR VIEDĪBU, APJĒGU – jnana – un nevis ar iztirzājošām zināšanām. Tavas iedibināšanās āsanā īstā jēga ir tad, kad šis starppunkts tiek uzturēts pastāvīgi atsvaidzināmā apziņā – viedībā, un kuru var sasniegt ar paļaušanos uz Valdnieku. (skat.arī http://www.mantraonnet.com/upanishads/introduction.html )

“Savas elpas gaitā uzturi pastāvīgi svaigu un pilnīgu apziņu uz un iekš starpposma starp ieelpu un izelpu. Tā ir iekšējā āsana.” (Netra Tantra)

Tādējādi āsana ir pakāpeniska apziņas uzausma garīgajā māceklī, uzausma, kas staro viduspunktā starp ieelpu un izelpu.

Šo apjēgu nevar gūt tāds cilvēks, kurš ir aizspriedumu, mantrausības, skaudības pilns. Tāds cilvēks, kas ir pilns tādu noliedzošu īpašību, nespēj savākties. Tādējādi priekšnosacījums šim cildenajam sasniegumam ir tavas IEKŠĒJĀS PATĪBAS (EGOITY) IZTĪRĪŠANA. Tai ir jākļūst šķīstai, tīrai un kristālskaidrai, bez patmīlības. Kad tu esi iztīrījis savu prātu no visiem aizspriedumiem un esi sācis ar pilnu apziņu iedibināties šajā starppunktā starp šīm divām elpām, tad tu esi iedibinājies savā āsanā.

“Kad, ieelpojot un izelpojot, tu turpini nepārtraukti uzturēt savu apziņu uz un iekš starpelpas starp ienākošo un izejošo elpu, tava elpa pati no sevis un pieaugoši arvien vairāk attīrīsies. Šajā punktā tu tiec vests uz citu pasauli. Tā ir prānajama.” (Netra Tantra)

NETVERAMA APZIŅA – PRĀNAJAMA

Pēc iedibināšanās saplūsmes, meditācijas āsanā iestājas prānajamas netveramais vingrinājums. Prānajama nenozīmē sparīgas ieelpas un izelpas kā krācot. Tāpat kā āsana, prānajama ir iekšēja un ļoti netverama. Tavas apziņas pāreja no āsanas punkta uz prānajamas vingrinājumu ir bez pārrāvuma. Kad tu ar savu apziņu esi iedibinājies savā āsanā, saplūsmē, tad tu pats no sevis ieej prānajamas vingrinājumā.

Mūsu Skolotāji ir norādījuši, ka ir divi šīs āsanas-prānajamas vingrinājuma pamatveidi, tas ir, ar skaņu – “cakrodaya” un klusi -“ajapa-gayatri”.
Adžapa-gajatri (ajapa-gayatri) vingrinājumā tu uzturi pastāvīgi svaigu pilnu apziņu (anusandhana) ieelpas-izelpas starpā, ieelpojot un izelpojot ļoti lēni un klusi.
Līdzīgi arī čakrodaja (cakrodaya) vingrinājumā tev apziņa ieelpas-izelpas starpā ir jāuztur pastāvīgi svaiga un atjaunota, saviļņojuma un sparīguma pilna – tev ir jāieelpo un jāizelpo lēni, bet šajā gadījumā ar skaņu.

Adžapa-gajatri

Tādējādi Adžapa-gajatri ir anusandhana (virzība uz avotu. Jogā – atkārtota spraiga Avota jeb būtiskās Īstenības apzināšanās) ar viscaur lēnu un klusu elpas kustību. Ieelpai un izelpai ir jābūt tik liegai un tik klusai, ka pats elpotājs nesadzird savu elpu.
Svami Paramananda (1884-1940), lai attēlotu šo prānajamas veidu, ir teicis:

“Tev ir jākāpj kalnā, ko sauc Pančala (Pancala – piecu Vēdu laikmeta cilšu – Krivu (Krivis), Turvašu (Turvashas), Kešinu (Keshins), Šrindžaju (Srinjayas) un Somaku (Somakas) apdzīvots apvidus Gangas un Džamnas augštecē, austrumos no Kuru valsts). Šis kalns, ko veido Dievapziņas līksme, ir bezbailīgā Šivas (Bhairavas) kalns, un ir mantras so’ham (burtiski: “es esmu Tas”, ar to saprotot sava Dievišķā kodola vienību ar Pārpasaulīgo Apziņu) pilns. Un šī kāpšana, kas sākas pēc tava prāta iedibināšanās Dievapziņā, ir jāveic ļoti lēnām, tā lai dārgakmens (Dievišķais kodols), kas ir tavs mērķis, un kurš guļ kalna virsotnē, paliek saglabāts un nebojāts.”

Tavai apziņai kāpšanas laikā ir jābūt stingrai, svaigai, un nepārtrauktai. Tev ir jāuztur rāma elpas kustība. Tai ir jābūt lēnai, nedzirdamai un bez pārtraukumiem. Šīs kustības nepārtrauktība ir ārkārtīgi nozīmīga, un tā ir jāuztur pilnīgā apzinātībā starpā starp ieelpām un izelpām. Tev ir jāuztur pilna apziņa tajā punktā, kur ieelpa sasniedz savas beigas, izelpas dzimšanas vietu. Un tāpat tev ir jāuztur arī apziņa izelpas beigu punktā, ieelpas dzimšanas vietā. Adžapa-gajatri vingrinājums nepieļauj kaut vienas elpas apzināšanās zudumu. Tavai apziņai ir jābūt nepātrauktai, nepārtraukti atsvaidzinātai un noturētai starpās starp lēnām un liegām elpām. Tā ir adžapa-gajatri anusandhana.

Čakrodaja

Otrs āsanas-prānajamas vingrinājuma veids ir čakrodaja.

“Šī čakrodaja, ko es aprakstu no savas pieredzes, no sava Skolotāja mācībām un no svēto rakstu skaidrojumiem, ir jāuzsāk ar vistīrāko apziņu.” (Abhinavagupta – Tantraloka.)

Tev ir jāuztur šī apziņa, kas ir visnetveramākā. Tā nav ne ārēja apziņa, ne iekšēja apziņa, bet drīzāk vidū starp šo divu dzīlēm. Tā ir “Fukušima” (Fukushima , Ippon Yama, Visuma klints, Spēka punkts Japānā) – visnetveramākā apziņa.

Ir atšķirība starp čakrodaju un adžapa-gajatri. Ja tu sākumā mēģināsi vingrināties adžapa-gajatri, tu cietīsi neveiksmi un pēc tam kritienu. Tu meditācijas laikā tikai iemigsi. Adžapa-gajatri vingrinājums ir ļoti grūts. Tu vēl nebūsi sācis mēģināt to uzturēt, kad jau kritīsi. Tāpēc sākumā tev ir jāvingrinās čakrodaju, un adžapa-gajatri tu varēsi vingrināt beigu posmos. Lai vingrinātos adžapa-gajatri, tev ir:

“Jāsavelk kulakā dūres, jāsakož zobi, jāsasprindzina visi ķermeņa muskuļi, bet savu prātu jāuzvar.” (Yoga Vashistha.)

Šādu padomu Vašista (Vashistha: sens viedais, Ramas, Višnu avatara, ideāla valdnieka, skolotājs) ir sniedzis Ramam. Viņš teic, ka vispirms ir jāuzvar savs prāts. Ja tev nav dūšas, tu savu prātu neuzvarēsi, un neuzvarējis savu prātu, tu nevari pieņemt adžapa-gajatri vingrinājuma izaicinājumu. Saskaņā ar Šivas Šastrām (skaidrojošs apcerējums) čakrodaja ir vieglāka par adžapa-gajatri.

Čakrodaja ir tverama elpa, tverama elpas kustība. Tā ir elpa ar skaņu. Vingrinoties, šī tveramā elpas kustība tiek attīrīta un ar laiku kļūst arvien netveramāka. To var izkopt tikai ar tavu paša gribu un savākšanos. Pat Guru Labvēlība nepalīdzēs, ja tu pats neesi apņēmīgs, neesi pilns paļāvības un uzcītības uzturēt apziņu un savākšanos. GURU LABVĒLĪBA PALĪDZ TAM, KAS IR ĪSTS, UN ĪSTI IR TIE, KAM PIEMĪT APJĒDZĪGUMS UN APZIŅA. Garīgais māceklis, kurš noslīd un kļūst juceklīgs, negūst neko.
Ja tu pildi šos vingrinājumus bez pilnīgas apzināšanās un savākšanās kaut tūkstoš gadsimtus, tu būsi velti izšķiedis visus šos tūkstoš gadsimtus. Elpas kustībai ir jābūt apjēgas un savākšanās pilnai.

“Dievapziņu nesasniedz ar svēto rakstu palīdzību, nedz to sasniedz ar sava Skolotāja Labvēlību. Dievapziņu sasniedz vien ar tavu paša netveramo apjēgu.” (Yoga Vashistha.)

Svētie raksti viņu nepacels, nedz viņa Skolotājs, bet, kad viņa apziņa ir iestiprināta viņa paša apjēgā, tad viņa dvēsele atklājas.

PRĀNAJAMA – PATVAĻĪGA ELPAS NETVERAMĪBA CEĻĀ UZ CETURTO STĀVOKLI

Kad tu ar vai nu adžapa-gajatri anusandhana, vai čakrodaja anusandhana vingrinājumu esi iedibinājies savā āsanā, pati sākas prānajama. Uzturot šo pastāvīgi atsvaidzināmo savas apziņas veselumu ieelpu-izelpu starpās, tu iedibinies savā āsanā, un tavas elpas kustība kļūst ļoti netverama, ļoti tīra, itkā plāna.
Šajā posmā tu jūties kā gatavojoties iemigt, bet īstenībā tas nav miegs. Tu virzies uz apziņas netveramu stāvokli. Tava apziņa neļauj tev laisties miegā. Šajā punktā tu ieej ceturtajā apziņas stāvoklī (turya), kas ir ne nomods, ne sapnis, ne dziļš bezsapņu miegs. Tas ir vispārākā-viļņojuma-īstenības (parama-spanda-tattva) sākums.
Šankaračarja (Shankaracarya (apm.788-820, Adi Šankara, nenodalošās filosofijas pamatlicējs) ir teicis:

“Ja tu uzturi savu apziņu tajā punktā starp nomodu un miegu, tu pievērsīsies tai visaugstākajai laimei, kas ir pārpasaulīgā Dievapziņas svētlaime.” (Shloka ashtaka.)

Tas ir punkts, caur kuru tu pārej ceturtajā stāvoklī (turya). Tas ir punkts, kas atrodams nomoda beigās un miega sākumā, punkts starp nomodu un miegu. Šis punkts jeb savienojums ir ļoti nozīmīgs, tas ir ieeja ceturtajā apziņas stāvoklī, kas atveras caur iedibināšanos āsanā un prānajamas piedzīvojumu.
Šajā sakarā esmu sen atpakaļ rakstījis šādas rindas:

Ir starp miegu un nomodu punkts,
Modram kurā tev jābūt bez kādām šaubām.
Ieej Pasaulē Jaunā, kur izzūd pretstatu veidoli.
Aizies tie, izturi, neļaujies sārņiem.
Tad pūles un spiediens kaklā,-
Atlaid to visu.
Aizver visas ieejas, izejas, žāvas var uznākt;
Atmet asaras, kārības, žēlošanos – nezaudēsi neko.
Aiziet satraukumi, un aiziet tie zemē,
Tā uzaust – tagad var uzplaukt. Tā ir Svētlaime.
Svētā Esamība! Svētā Esamība! Ak, apsveicami ir būt pie tevis!

ELPAS RĀMUMS

Es tiku skaidrojis, ka pastāv divi prānajamā ievedošas āsanas iedibināšanas līdzekļi, tie ir adžapa-gajatri un čakrodaja. Āsana ir jāsaprot kā līdzeklis, kas uztur pilnīgu atkārtoti atsvaidzināmu apziņu uz un iekš starpelpas. Prānajama – patvaļīga elpas netveramība – iestājas caur āsanas iedibināšanos, un tās iznākums ir ieejas ceturtajā apziņas stāvoklī (Turya) gūšana.

Esmu teicis, ka āsanas iedibināšana ar kluso adžapa-gajatri ir ārkārtīgi grūta, ja ne gandrīz neiespējama. Tāpēc es neiesaku nodarboties ar adžapa-gajatri. Tā vietā es iesaku vingrināt čakrodaju. Šis vingrinājums sniedz īstu iespēju.Tas ir praktisks.

Čakrodaja vingrinājumā tev ir jāieelpo un jāizelpo gari, liegi un ar skaņu. Gara elpa neaizņem tik daudz vietas elpošanas kustībā (nav sparīga, nepūš tālu). Strauja ieelpošana un izelpošana ar īsām elpām prasa daudz vairāk vietas. Jo garāka ir elpa, jo mazāk vietas tā aizņem; un jo mazāk vietas tā aizņem, jo ātrāks ir iznākums (kad elpa ir rāma).

“Ar savas elpas apjoma samazināšanu par tikai vienu tuti (attālums, ko aizņem 21/4 pirksti, salikti blakus) tu kļūsi visu zinošss un visu varošs.” (Kallata)

Elpošanas (gaisa) kustība no tās iekšējā sākumpunkta pie sirds līdz tās ārējam galapunktam, dvadašanta, parasti aizņem sešpadsmit tuti.

(Swami Nirgunananda (Shri Ma Anandamayi māceklis kopš 1978.gada): Mums ir jāmācās elpot saskanīgi, līdzeni, un liegi. Elpošanas apzinātības veicināšanai cilvēkam ir jāsajūt divi punkti, ko sauc par dvadašantām (dvadashant – divpadsmita gals) 12 pirkstu platumā no degungala – viens ārpusē, otrs iekšpusē. Iekšējā dvadašanta īstenībā parasti atrodas sirdī. Kašmiras Šivaismā izelpu sauc par prānu, un ieelpa ir apana. Tādējādi, dvadašanta tiek uzskatīta par gan prānas, gan apanas sākuma un izzušanas vietu. Jaunpiedzimušā pirmā elpa ir ieelpa, un mirēja pēdējā elpa ir izelpa, tā ka viss indivīda (jiva) dzīves posms ir “ieslēgts” starp ieelpu un izelpu. Tāpēc meditācija uz dvadašantu ir arī meditācija uz dzīvību un nāvi. Ieelpa attiecas uz indivīdu un Pārpasaulīgo Apziņu jeb Šivu, un izelpa uz Radošo Spēku jeb Šakti, Šivas sievu, tā ka dvadašantas tiek uzskatītas arī par Šivas un Šakti dzimumsakara vietām. Vingrinājumā ir ļoti grūti precīzi noteikt šīs vienības vietas. Tāpēc Ma (Shri Ma Anandamayi) ierosina vieglu elpas aizturi pilnu un tukšu plaušu stāvoklī (kumbhaka) tikai dēļ skaidrāka elpas sākuma un beigām. Vingrinoties aiztures laiks samazinās, un kumbhaka bez pūlēm izzūd. Bet dīvainā kārtā, kad jūs jūtat šo punktu, khumbaka notiek patvaļīgi, un tā var turpināties ilgi.).

Viens tuti ir attālums, ko aizņem 21/4 pirksti, salikti blakus. Noteiktos brīžos elpa var aizņemt 17 tuti. Kad tu bēdz no tīģera, ļoti nobijies, un skrien ļoti ātri, elpa aizņem vairāk vietas.

Čakrodaja vingrinājumā elpai ir jāaizņem maz vietas. Bet tev ir jāspēj dzirdēt ieelpu un izelpu vingrinājuma laikā (Doug Keller: (šo) udžai skaņu veido, pieskaņojot rīkli un uzgāmuru (epiglottis) – vokālo diafragmu – it kā šņācot rīklē skaņu “haaaa” – aizsmakušu skaņu, kā ar elpu aizmiglojot spoguli. Mērķis ir noskaņoties uz elpas skaņu un sajūtu, ļaujot tieši sajust savas elpas kvalitāti un stiprumu). Tavas elpas skaņai ir jābūt pietiekami skaļai, lai to dzirdētu arī blakussēdētāji.

Pastāv divas izpratnes, kā čakrodaja ir jāveic. Daži teic: “Jāieelpo un jāizelpo rīklē.” Citi saka: “Jāieelpo un jāizelpo sirdī.”
Tie, kuri saka, ka jāieelpo un jāizelpo sirdī, kļūdās. Tā ir pārāk bīstama un kaitīga norise, lai to pieņemtu. Šādā veidā veikts vingrinājums radīs tik stipru un spēcīgu karstumu, ka sirds tiks nelabvēlīgi ietekmēta un stipri bojāta. Tu vari mirt pat dažu nedēļu laikā. Tāpēc čakrodaja vingrinājums ir jāizpilda, ieelpojot un izelpojot rīklē, nevis sirdī.

Kad ar skaņā čakrodaja vingrinājumu tava āsana ir iedibināta, tava elpa kļūst tīrāka, netveramāka, it kā plānāka. Šajā punktā pati sākas prānajama. Kā jau iepriekš teicu, tu vari šajā brīdī just, ka sliecies uz miegu, bet tava apziņa to neļaus. Tu vari snaust, bet gulēt tu nespēsi, tava apziņa to pamanīs. Kā esmu skaidrojis, miega vietā tu ieiesi stāvoklī, ko sauc vienkārši par ceturto apziņas stāvokli (turya). Tas nav nedz nomods, nedz sapnis, nedz dziļš miegs. Tas īstenībā pastāv savienojumā starp katru no šiem trim stāvokļiem, tas ir, starp nomodu un sapni, starp sapni un dziļu miegu, un starp dziļu miegu un nomodu.

SAJŪTU AIZIEŠANA – PILNĪGA PRĀNAJAMA (PRATYAHARA)

Šajā punktā tev šis stāvoklis iestājas pats no sevis. Tava elpa, kaut ārkārtīgi netverama un tīra, turpina ieiet un iziet. Šajā brīdī tava apjēga ir pilnīga. Tev nav izdevības būt vieglprātīgam vai justies laiski. Šīs sajūtas aiziet brīdī, kad tu gūsti ieeju ceturtajā stāvoklī, un tāpēc šajā punktā tu savu meditāciju veic no visas sirds. Savā garīgajā ceļojumā tu esi šajā prānajamas punktā, virzoties uz sajūtu aiziešanu (pratyahara). Darbība tev šeit nepastāv, darbības orgāni (karmendriyas) ir kļuvuši bezspēcīgi. Tu nevari pakustināt savas rokas vai pirkstus; nedz kājas vai pēdas, atvērt acis vai pat pamirkšķināt. Darbības un rosības ziņā tu nevari izdarīt neko. Ārējas skaņas tu dzirdi, bet tikai neskaidri, tās neskar tavu uzmanību, tu nepiesaisties tām. Tās tev šķiet kā tālīni čuksti.

“Ejot pa taku tu uztver visas ainavas, zāles, koku, mākoņu īpatnības, bet tas neatstāj tavā prātā pēdas. Tā tev pasaulē ir jādarbojas. Dari visas lietas, bet iespaidus atstāj aiz muguras.”

Staigājot tu nepaturi prātā lapu krišanu vai mākoņu kustību debesīs. Tāpat garīgo mācekli, kurš ir iegājis ceturtajā stāvoklī, neskar ārējie notikumi, kas gadās ap viņu. Tas ir pilnīgas prānajamas stāvoklis. Ir beidzies ārējais ceļojums nomodā, sapnī un dziļajā miegā, un īsti sācies iekšējais ceļojums ceturtajā apziņas stāvoklī, turja.
Šis iekšējais ceļojums būs garš un ne viegls. Tāpēc es iesaku neskaust citam citu. Būt bez mantrausības un naida. Šis garais ceļš ir līkumains kā maldu ceļš vai labirints. Savācies tikai uz savu ceļu. Neattiecies pret citiem noliedzoši. ATBILDE UN ATSLĒGA IR MĪLESTĪBA. Ceļu caur maldiem tu atradīsi caur Mīlestību. Šis ir ļoti sarežģīts ceļojums, un viegli mērķis sasniedzams nav.

“Senie viedie ir mācījuši, ka ceļojums pa Garīguma ceļu ir ļoti sarežģīts. Tas ir kā staigāšana pa ārkārtīgi asa zobena asmeni.” (Upanishads)

Šā iekšējā ceļojuma sākumā, prānajamas stāvoklī, tu spilgti pieredzēsi piecas netveramās sastāvdaļas (tanmatras), tas ir, netveramo dzirdi, netveramo tausti, netveramo redzi, netveramo garšu un netveramo ožu. Šīs sastāvdaļas iedarbojas uz tavām piecām maņām, un tu tās uztver spilgti un skaidri, ieelpodams un izelpodams liegi ar pilnu apziņu, kā ir norādījis Skolotājs. Šo piecu sastāvdaļu pieredzējums ir neticami valdzinošs un pilns jutekliskas līksmes. Tas ir visbrīnišķīgākās skaņas, vispatīkamākā pieskāriena, visburvīgākā skata, visgardākās garšas un vissmalkākās smaržas pieredzējums. BŪDAMI ĻOTI VALDZINOŠI, ŠIE PIEREDZĒJUMI IR ĀRKĀRTĪGI MULSINOŠI. BET TEV NAV JĀĻAUJAS NOVĒRSTIES. Tev ir jāturpina savs ceļojums uz sajūtu aiziešanu (pratyahara).

Bhagavan Šankara (Bhagavan Shankara, Valdnieks Šiva) ir teicis:

“Kad meditācijas laikā tu pieredzi dievišķīgas iekšējas netveramās sajūtas (Tanmatras), laid tās cauri ar bezdomu prātu un lielu apzināšanos; un ieej Pārpasaulīgajā Dievapziņas stāvoklī. Tā ir sajūtu aiziešana (pratyahara).” (Netra Tantra)

Ceturtajā apziņas stāvoklī (turya) tu prātā uztver piecas netveramās sastāvdaļas (tanmatras). Tev nav jāļaujas šiem pieciem valdzinājumiem. Tev ir tos pilnīgi jānoraida un vēl vairāk jāiedibinās savā savāktajā apziņā. Šis iedibinājums tiek saukts par pratjaharu. Tas aizved no ārējās pasaules un ieved Pārpasaulīgajā iekšējā pasaulē.
TAVA ELPA IR CEĻOJUMS UZ SAJŪTU AIZIEŠANU (pratyahara). Tev ir spēcīgi jātiecas gūt ieeju šajā pārpasaulīgajā meditācijas stāvoklī. Bet ne ar fizisku spēku tu vari ieiet – tikai garīgi. Tur nav tumsas. Tā ir gaisma par sevi.

“Pratjahara pārcērt pārdzimšanu riņķojuma (samsara) važas. (Netra Tantra)

“Tur tu atradīsi savu saprātu galīgās Patiesības pilnu.” (Patandžali Jogas Sūtras)

Tur saprāts (buddhi) ir Patiesības (ritambhara prajnana) pilns. Tur nevar pastāvēt nekas nepatiess. Tur tu atradīsi tikai Patiesību un Gaismu.

Tavs ceļojums ceturtajā apziņas stāvoklī (turya) turpinās. Šajā punktā tava elpa virzās uz prāta pārvaldību pārpasaulīgā stāvoklī (abhyasa). Tagad tavs ceļojums pagriežas uz apceri (dhyana).

II APCERE (DHYANA)

“Kad tu izej caur iekšējo dievišķo juteklisko jomu, tev vajag pievērst savu prātu pārpasaulīgajai visuresošajai Dievapziņai. Tad tev patvaļīgi uzspīdēs Pārpasaulīgā Dieva Apziņa. Tā ir apcere – dhjāna (dhyana).”

Atceraties, es teicu, ka tad, kad tu ieej ceturtajā stāvoklī, tad pieci darbības orgāni (karmendriyas) tiek padarīti bezspēcīgi, tie pārstāj darboties. Gūstot ieeju pratjaharas stāvoklī, piecas netveramās sastāvdaļas (tanmatras) tiek izslēgtas. Un, KAD ELPA NOKĻŪST GALVENAJĀ MUGURKAULA KANĀLĀ (sushumna – visnozīmīgākais enerģiju kanāls cilvēkā, kas stiepjas no mugurkaula pamatnes līdz galvas vainagam. Tas ir atmodinātas sievišķās radošās enerģijas – kundalini ceļš. Kad ienākošā un izejošā elpa vienlaicīgi nokļūst šajā galvenajā enerģiju kanālā, un metas lejup uz Moolaadhaaru, kundalini snaudas vietu, tas ir, pirmo čakru, kas atrodas mugurkaula pamatnē, tad ar mantras vai tieksmes spēku atveras augšupejošais kanāls Urdhwa Patha, saukts arī Kula Marga. Tajā brīdī māceklis Moolaadhaarā pieredz Prana Kundalini līksmi. Kad ienākošā un izejošā elpa saplūst viena otrā un pa sušumnu sasniedz Moolaadhaaru, tajā brīdī šī čakra tiek caursista. Māceklis pieredz šo čakru kā ātri un skaņi pa saulei virpuļojošu ratu http://www.adishakti.org/subtle_system/mooladhara_chakra.htm), UN TĀDĒJĀDI TIEK IZNĪCINĀTA, ŠAJĀ CEĻOJUMA PUNKTĀ MEDITĀCIJA APSTĀJAS. Uz šo stāvokli nav iespējams savākties; tas iestājas pats no sevis.

Kašmiras sakāmvārds teic:

“Kaut man būtu spēks darīt, kur nav nekas darāms. Kaut man būtu spēks apcerēt, kur nav nekas apcerams.”

Kad elpa nonāk galvenajā cilvēka enerģijas kanālā mugurkaulā (sushumna nadi – caur kuru plūst sievišķā radošā (kundalini) enerģija), tas ir apceres (dhyana) ceļojuma sākums.

“Kad jogins iekšēji apjēdz, ka viņš darīs visu pēc Dievapziņas Valstības gribas, un KAD VIŅŠ IESTIPRINĀS PĀRPASAULĪGĀS APZIŅAS NEBEIDZAMĀ DINAMISMA JEB SVĀRSTĪBU ĪSTENĪBAS LĪMENĪ (spanda-tattva), viņa elpa nonāk galvenajā kanālā un kā kundalini atkal paceļas augšupceļā (urdhvamagra). Un arī šeit viņam ir jāturpina būt modram un vērīgam, vai arī viņš nonāks miega stāvoklī.” (Spanda Karika)

Šeit tava zemā patība, aprobežotais ego ir jau pakļauts. Nostiprinās ieelpas un izelpas stāvoklis, un tie kļūst par pašas elpas (pranan) stāvokli. MĀCEKLIS KĻŪST PAR ELPAS (PRANAN) IEMIESOJUMU. VIŅA ASINIS RIŅĶO TIK GAUSI, KA ĀRSTI NEVAR SATAUSTĪT PULSU. ŠAJĀ PUNKTĀ MĀCEKLIS TIEK UZLĀDĒTS ITKĀ AR ELEKTRISKU SITIENU. Bet sitiens, ko māceklis šajā posmā piedzīvo, nenes bailes un nāvi, bet gan svētlaimi un līksmi. Dažādi mācekļi var to piedzīvot dažādi, tāpēc tev ir jābūt vērīgam un piesardzīgam, tā lai tu nemaldies.

Abhinavagupta Tantralokā ir teicis:

“Ja Skolotājs ir pacilāts, un māceklis ir apveltīts ar visām īpašībām, tad Skolotājs māceklim var palīdzēt. Pretējā gadījuma, ja māceklis nav īsti nevainojams, tad Skolotājs tam pienācīgi palīdzēt vai viņu paaugstināt nevar.”

IESVĒTĪŠANA AR CAURSIŠANU – VEDHA DIKSHA

Šo svētlaimes un līksmes sitienu māceklī sauc par iesvētīšanu, iniciāciju ar caursišanu (vedha-diksha: cilvēks, kurš gūst iesvētīšanu ar šo paņēmienu, sava ES, Patības vienību ar Skolotāja, Mantras un dievības ES apjēdz vienā mirklī, – kā teikts Tantrā, – viņš kļūst par Pārpasaulīgās Apziņas īsto ES). Šī iniciācija ir tieši kā cauruma izsišana objektā. Šā svētlaimīgā sitiena pieredzējums ir viens no apjēgas veidiem, un ir viens no posmiem, ko iziet atbrīvošanās ceļā. To sauc par īstā ES, Patības izplatīšanos (atma-vyapti: atskārsmes stāvoklis, tīrs pašpiedzīvojums, nedaloša apziņa).

Mūsu Skolotāji ir mums mācījuši, ka māceklis var šo Svētlaimes sitienu pieredzēt kā sešus dažādus caursišanas veidus: shakta-vedha, bindu-vedha, bhujanga-vedha, bhramara-vedha, nada-vedha, mantra-vedha. Tās visas mājo visaugstajā elpas kustībā, ko sauc par prana kundalini (prana kundalini iestājas savākšanās norisē – atveras sušumnas augšupejošais kanāls, un to pieredz tie mācekļi, kuri nepieredz Cit kundalini, tas ir, kuriem bez pieķeršanās garīgumam ir vēl arī pieķeršanās pasaulīgajām baudām).

Shakta-vedha veidā šī caursišana tiek pieredzēta kā enerģija ar elpas svētlaimīgo ietekmi. Bindu-vedha veidā tā tiek pieredzēta kā dzimumtieksmes svētlaime. Ja mīlas pāra mīlēšanās orgasma brīdī pieredzēto baudu pavairotu un pastiprinātu biljons reižu, pat tad šī bauda nesasniegs Svētlaimi, ko izjūt cilvēks, kurš pieredz bindu-vedha. Bhujanga-vedha veidā šī caursišana tiek pieredzēta kā kobras pacelšanās. Bhramara-vedha veidā kā tumšās bites (Eiropas medus bite, arī Latvijas vietējā) zumēšana. Nadavedha veidā to pieredz kā skaņu, un mantra-vedha veidā to pieredz kā mantras “ES” (aham: “ES ESMU”, patības Mantra tās četrkāršajā aspektā – bezgalīgums “A”, pārsteidzoša esamības apjēga “AH”, izteiksmīgums “HA” un iemiesojums “AM”. Kašmiras tantrismā to sauc par apjēgas “sirdi” (HRDAYA)) apjēgu. Meditācijas dziļākās pakāpes kustība pastāv tikai šajos sešos caursišanas (vedhas) veidos.

Ir vēl arī septītais, augstākais, caursišanas veids (vedha). Tas, saukts par para-vedha, dziļajā meditācijā (dhyana) nepastāv. Šis caursišanas veids mājo visaugstākajā apjēgā, ko sauc par cit kundalini. Tajā tu mājo pilnīgas Dievapziņas stāvoklī.

(1. Mantra Vedha – šeit darbojošais spēks nāk no mantras, kura ir pienācīgā veidā saņemta no Guru. Kundalini paceļoties pieņem mantras veidu, un māceklis sāk pieredzēt mantras, Kundalini un sevis paša vienību. Viņa elpa kļūst svētlaimes pilna, un šī elpa caursit visas sešas čakras.
2. Nada Vedha – šeit darbojošais spēks ir daudz netveramāks kā mantra. Tas ir mantras netveramā būtība, kas notiek kā Nada (patvaļīgas iekšējas skaņas, ko var sadzirdēt meditācijas dziļākos posmos; nada var pieņemt zvanu skaņas, gliemežvāka taures pūtiena, pērkona veidu).
Kad elpa skar Moolaadhaaru, ir dzirdama bungu rīboņai līdzīga skaņa, un tūlīt pamostas sievišķā radošā enerģija – Kundalini. …
3. Bindu Vedha – šeit elpas svētlaimīgais spēks pārvēršas Šukras (Shukra) jeb spermas plūsmā. Šeit māceklis pieredz Brahmakeli jeb Urdhwa Rati. Viņš sajūt sēklas noplūdi augšupvirzienā. Viņš sajūt sēklas plūsmu paceļamies no pamata – Moolaadhaaras čakras uz Sahasraras čakru virs galvas, izplatoties viscaur ķermenī. Līksme no šā Brahmakeli salīdzinājumā ar īslaicīgo svētlaimi parasta dzimumakta laikā ir mūžīga un lieliska.
4. Shakta Vedha – šeit guru vai dievības spēks jeb Šakti (Shakti) caursit Moolaadhaara un citas čakras kā Kundalini. Citiem vārdiem, Guru vai Devatha (dievības) Šakti tiek pārvērsta par mācekļa Prana Kundalini.
5. Bhujanga Vedha – šeit māceklis pieredz Prana Kundalini kā augšupejošu čūsku. To parasti novēro Hatha jogas mācekļi.
6. Paraa Vedha – tā ir patvaļīga. Šajā gadījumā Kundalini pamošanās brīdis, čakru caursišanas un tās pacelšanās un saplūsme ar Paramašivu (Paramashiva – burtiski “Visaugstais Šiva”, Vispārējā, Galīgā Īstenība) notiek vienlaicīgi un acumirklī. Tas ir Vedha Dikša augstākais veids. Kad atspīd īstā ES jeb Ātmana līksme, iedibinās Džīvas (Jiva – iemiesotā individuālā dvēsele) un Parabrahmana (Visaugstā Brahmas) vienība, notiek šī Vedha. http://groups.yahoo.com/group/ambaa-l/message/3845)

III SAVĀKŠANĀS UZ OBJEKTU, PALIEKOT DIEVAPZIŅĀ – DHĀRANA

“Kad tu esi savu prātu iedibinājis Dievapziņas iekšējā īstenībā, tā ir dhārana (dharana: savākšanās uz objektu). Šī dhārana nav tikai būt iedibinātam iekšējā Dievapziņā, bet arī visās tavas pasaulīgās dzīves norisēs. Tā ir īstā dhārana.” (Netra Tantra.)

Šeit, pabeidzot iniciāciju ar caursišanu jebkurā no veidiem, sākas dhāranas ceļojums. Šī iniciācija tevi pielaiž dhāranas ceļojumam, sakārtošanās ceļojumam. Tava apziņa aizpildās un pielāgojas īstenībai un patiesībai, ka viss visums ir vienīgi Dievs. Nekas netiek pieredzēts kā ārpus Dieva esošs. Tā ir tavas individuālās Dievapziņas vienādošanās ar Visaptverošo Dieva apziņu.

Šajā stāvoklī darbības orgāni no jauna tiek pielieti ar enerģiju, tie tiek iedzīvināti. Tava elpa pastiprinās, un tu atkal izej ārējos pieredzējumos – tomēr, izejot ārā, tu paliec ceturtajā (turya) apziņas stāvoklī. Iziešana ārējos pieredzējumos, paliekot ceturtajā stāvoklī, tiek saukta par krama-mudra (stāvoklis, kurā prāts, kura individuālā apziņa ir iegrimusi Dievišķajā, pārmaiņus šūpojas starp iekšējo – īsto ES – un ārējo – pasauli, kas tagad parādās kā Pārpasaulīgā Apziņa). Tu sāc pieredzēt Visaptverošās Dieva Apziņas stāvokli. Tu to tikai pieredzi, tomēr, paliekot darbīgas apjēgas pilns.

Šī individuālās Dieva Apziņas vienādošanās ar Visaptverošo Dieva Apziņu noved pie šā Pārpasaulīgā stāvokļa, kurā Dieva Apziņa tiek pieredzēta bez pārrāvuma visos trijos nomoda, sapņa un dziļa miega stāvokļos. Tas ir visaugstākās pilnības stāvoklis, ko sauc par Jagadananda (Īstā ES svētlaime jeb Dievišķā parādīšanās Visuma veidā, Dievišķā redzamības svētlaime).

Om Namah Šivaja! (Es palokos Dievam sevī!)

http://www.universalshaivafellowship.org/usf/teachings_03.html