Šivas Sūtras – norādījumi par Pārpasaulīgo Apziņu

(Ja atsevišķie sanskrita vārdi baltu mutēs ir nonākuši saskarsmes ceļā ar sanskrita zemēm, tad diez vai starp tām ir kāda mums ģeogrāfiski tuvāka kā Kašmira. Sensenos laikos tā esot bijusi Kasjapas, Arjavati vīra, zeme; kā rakstīts Bhavišjas Purānā – “ap Kalijugas 1000.gadu (2000.g.pr.Kr.) Indijas zemē ir ieradies Kasjapa Muni ar Arjavati. Tie ir pielūguši vēlāk izsīkušo Sarasvati upi, un tiem ir bijusi tās svētība”. http://ancientindians.wordpress.com/aryans-to-asoka-bhavishya-purana/). Kasjapa esot bijis āriju pirmtēvs.


Kašmiras ieleja ir veidojusies, pēc kāda kalna iegrimšanas izsīkstot lielam ezeram Himalaju kalnos. Kā teic Brahmanu nostāsti, katrs ezers un upe un avots šajā ielejā ir bijis ar dievišķu izcelsmi un svētu uzdevumu, tas ir, – atmazgāt ticīgo grēkus. Vitasta ir, pirmām kārtām, svēta upe, un ir teikts, ka tās ūdeņi ir vissvētākā lieta pasaulē. Tiešām, pati Kašmira tiek uzskatīta par svētāko no visām Svētajām zemēm; to sauc par “viedo vīru zemi” (Rishibhumi), dievietes Saradas mūžīgo skaidro mājokli – Saradapithu. Tai ir ne tikai sava upju sateces vieta (Prayagal – Vitasta satek ar Sindhas upi līdzīgi kā Džamna ar Gangu) un sava Kurukšetra, bet tai ir arī vai katras nozīmīgās Indijā godātas upes vai avota līdzinieki. …
Visai sīku šīs zemes aprakstu satur Hsuan-tsang ceļojuma un dzīves apraksts, kuru ir karaliski uzņēmis Kašmiras valdnieks. … Budismu viņš tur ir atradis plaukstošu, bet ne pārsvarā. Valdnieks … ir viņam iedevis pārrakstīt divdesmit svētās grāmatas un Šastras … Runājot par mācību stāvokli Kašmirā, viņš saka, ka “Šī zeme kopš seniem laikiem ir bijusi izcila mācību ziņā, un tās priesteri visi ir bijuši ar augstu reliģisku slavu un acīmredzami prasmīgi, kā arī ievērojami apdāvināti un apveltīti ar mācības uzskatāmas izskaidrošanas spēku; un, kaut gan citu zemju priesteri ir bijuši izcili savā veidā, tomēr tie nevar līdzināties šiem, tik ļoti viņi atšķiras no parastajiem.” http://www.koausa.org/Monuments/Introduction.html
Kašmira atrodas starp Tadžikiju un Indiju, Tibetu un Pakistānu. Senos laikos Kašmira ziemeļos ir robežojusies ar, iespējams, protoindoirāņu skitu – Baktrijas zemi; dienvidos un dienvidaustrumos tā ir robežojusies ar augsti civilizētu Ziemeļu Kuru valsti (Uttarakuru) – pārdabiskiem spēkiem apveltītu Skolotāju (Siddhu) mājokli – un svēto zemi Tagzig Olmo Lung Ring, kas bijusi Tibetas – Vidusāzijas Žang Žung valsts sastāvdaļa. Turpat dienvidaustrumos atrodas Šivas svētais kalns (Kailas, sanskritā Kailāśā (kristāla) Parvata, Svastikas kalns) un svētais Meru kalns. Turpat ir Žang Žung dievības Me Ri, kā arī “Yung Drung Bon” jeb “Mūžīgā Bon” reliģijas šūpulis.
Kašmiras Šivaitu tradīcija no ortodoksā hinduisma atšķiras ar to, ka savā vēsturiskajā attīstībā tā ir iekļāvusi visu derīgo no apkārtējām tradīcijām, ieskaitot Tibetas pirmsbudisma Bon filosofiju un praksi Vadžrajanu jeb Tibetas Tantru un Dzogčenu, pēdējos 2000 gados izveidojot apkopotu ļoti spēcīgu, attīstītu un visaptverošu garīgās filosofijas un prakses sistēmu. (skat. arī http://www.trikainstitute.org/aboutus/aboutusmain.shtml)
Ja Jēzum nav bijis iespējams nodot tā laika jūdiem visu savas mācības kodolu – svētā gara būtību, kaut vai atbilstošu jēdzienu trūkuma dēļ jūdu vidē, tad varbūt tas ir meklējams Šivas Sūtrās. I.L.)

Skaidrojumi

Kašmiras Šivaisms

Kašmiras Šivaisms (Kashmir Shaivism) nav reliģija. Tas ir filosofija, kas atvērta tiem, kas vēlas to izprast; tās pētīšanai nepastāv nedz kastu, ticību nedz domāšanas ievirzes aizliegumi.
Kašmiras Šivaismu sauc par Trikas filosofiju, tas ir, trejādo zinātni. Tas nozīmē, ka tā pamatojas uz Valdnieka Šivas (Pārpasaulīgās Apziņas) trim enerģijām. Tās ir Para, Parapara, and Apara.
“Para” nozīmē Valdnieka Šivas Visaugstāko enerģiju, citādi pazīstamu kā Viņa subjektīvo enerģiju.
“Parapara’” nozīmē starpnieku, Valdnieka Šivas Pastarpināto enerģiju. To sauc par Viņa izziņas (cognitive) enerģiju.
“Apara” ir Valdnieka Šivas Pakārtotā enerģija un tiek attiecināta uz Viņa objektīvo enerģiju.
Cilvēciskās būtnes īstenībā mājo Valdnieka Šivas Pakārtotajā objektīvajā enerģijā. Šī Trikas filosofija māca mums, kā indivīds, kas ir grimis pakārtotajā enerģijā, var tikt pacelts uz Visaugstāko, subjektīvo Valdnieka Šivas enerģiju – caur Viņa izziņas, Pastarpināto enerģiju. Un šīs Trikas sistēmas pētīšanas-dzīvošanas nolūks ir pacelties no objektīvās enerģijas caur izziņas enerģiju līdz vienībai ar Valdnieka Šivas subjektīvo enerģiju.
Kamēr cilvēks mājo zemākajā – objektīvajā enerģijā, viņš ir grūtsirdības un nožēlas upuris un pinas pa pārdzimšanu un nāvju riteni. Cilvēkam ir jāuzpeld no objektīvās enerģijas un jānonāk subjektīvajā enerģijā, kurā viņš tiek atbrīvots no visas šīs grūtsirdības un kļūst nevainojams pilnīgās svētlaimes guvumā.
Šim attīstības ceļam Trika piedāvā trīs attīstības līdzekļus izziņas enerģijas ietvaros, jo vienīgi izziņas enerģija var vest uz Valdnieka Šivas subjektīvo enerģiju. Izziņas enerģijas nolūks ir attīstīt ierobežotas būtnes spēju gūt Dievapziņu. Izziņas enerģija ietver, kā jau teikts, trīs līdzekļus. Pirmais, Visaugstākais, līdzeklis tiek saukts par Šambhavopaju. Otrais, Pastarpinātais, līdzeklis tiek saukts par Šaktopaju, un trešais, Pakārtotais, līdzeklis – par Anavopaju. Šos līdzekļus mācekļiem ir jāapgūst un jāvingrina atbilstoši viņu spējām.

Kašmiras Šivaisma ideja ir tik diža, pasauli apliecinoša un vispārēja, ka tā ir dziļi ietekmējusi arī daudzus Rietumu domātājus, izceļoties ar to, ka tā sniedz lielisku Visuma veseluma redzējumu – kā visu caurstrāvojošas Pārpasaulīgas Apziņas Svētlaimes pilnu enerģiju – Valdnieka Šivas enerģiju.

http://www.kashmirshaivism.org/ma95_kashmir_shaivism.html

Individuālais “es” jeb džīva

Katras personības esamības kodols ir “Šiva”. Tas ir tā īstais “ES”.
Individuālā “es” fiziskais līmenis turpretī sastāv no piecām augsti organizētam vieliskajām pamatsastāvdaļām (pančamahabhuti – gaiss, ūdens, zeme, uguns, izplatījums), augsti organizētiem piecām pamatsastāvdaļām, kuras pazīst kā tveramo fizisko ķermeni (sthula-šarira). Tajā atrodas un darbojas arī dzīvības enerģija, elpas izjūta (prana-šakti). Tieši ar to ķermenis tiek pilnībā uzturēts un saglabāts.
Ķermeņa fiziskais aparāts ir pazīstams kā “iekšējais aparāts” (antahkarana), kas sastāv no manas (prāts, kas sadarbojas ar maņu orgāniem, veido tēlus un jēdzienus; atrodas spraigā rosībā), buddhi (noskaidrojošs saprāts, ierobežota indivīda bezpersonisks jeb pārpersonisks apziņas stāvoklis, “atšķiroša gudrība”, cilvēka garīgā dvēsele) un ahamkaras (personiskais ego, indivīda “es”). Šie trīs kopā ar iepriekšējām piecām vieliskajām veido astoņu sastāvdaļu psihofizisko organismu (puryashtaka). Saskaņā ar Triku, tas viss kopā veido netveramo ķermeni (sukha-šarira, burtiski – laimes “ķermenis”, kurā dvēsele pamet ķermeni nāves brīdī).
Katrā būtnē ir Kundalini enerģija, kas ir radošās (Šakti, “Dievišķās Mātes”) enerģijas īpaša izpausme, un “guļ miegā” mugurkaula pamatnē.
Katrs indivīds parasti atrodas kādā no trim apziņas stāvokļiem: nomods, miegs (sapņi) un dziļš bezsapņu miegs.
Tomēr ir vēl ceturtais stāvoklis, ko pazīst kā “ceturto” (turiya jeb chaturtha – tīrās jeb Pārpasaulīgās apziņas pieredzējums, kas ir parasto apziņas stāvokļu pamatā un tos pārsniedz). Tā ir Šivas jeb Augstākā ES apziņa katrā atsevišķā būtnē. Šis apziņas stāvoklis ir liecinieks, kuru cilvēks parasti neapzinās. Ceturtā ir tīrā Apziņa un Svētlaime (Čidananda).
Cilvēka prātu nosaka ieradumu enerģija no iepriekšējām dzīvēm jeb (vāsanā – tieksmes uz karmas pamata), bet, kad ar meditācijas un jogas vingrinājumu palīdzību prāts kļūst brīvs no nosacījumiem, tas sasniedz “dzīves laikā atbrīvotā” (dživanmukti) stāvokli.

Nebrīvums

Individuālā “es” jeb džīvas nebrīvums rodas no tā iedzimtās neziņas, ko pazīst kā “anava mala”. Tieši šī parādība ir sākotnējais ierobežojošais nosacījums, kas noved Augstāko Apziņu līdz “anu” jeb ierobežotas būtnes (apziņas pamatvienība, kuras ierobežojumi gan nošķir, gan vieno to ar plašāku apziņas jomu ap to) līmenim. Tas rodas, ierobežojot Augstākā Pirmsākuma gribas spēku Iččha-Sakti (Itcha shakti – individuāals vai dievišķs gribas spēks). Tieši dēļ tā džīva uzskata sevi par nošķirtu individuālu būtni, kas ir atsevišķa no Visuma Apziņas plūsmas. Tā ir pašierobežojuma un nepilnīguma apziņa.
Mijiedarbībā ar asudhadhva (pretēji sudhadhva – tīrais ceļš) to vēl vairāk ierobežo majija-mala aizsegi (mayiya mala – netverams aizsegs, kas izraisa “Tas ir mans, tas nav mans” attieksmi) un darbības spēka ierobežojumi (karma-mala).
Majija mala ir ieobežojums, ko izraisa Maja (Maya – šķitums, maldi, dabas radīts aizēnojums, aizsegs, kas izraisa nodalītības no Visuma un Pārpasaulīgā sajūtu).
Šī “bhinka vidja pratha” ir tas, kas noved pie atšķirīguma iedomas, ko izraisa dažādi ķermeņa ierobežojumi utt. Tas rodas caur Pārpasaulīgās Apziņas (Parama Šivas) zināšanu spēka (Džnjāna Šakti) ierobežošanu.
Karma mala ir ierobežojums, ko izraisa jebkad ar iekāri veiktu darbību paliekošās pēdas (vasana). Tieši šo pēdu spēks nes džīvu no vienas dzīves uz otru.

Atbrīvošanās

Saskaņā ar Triku, ATBRĪVOŠANĀS nozīmē vienmēr esoša, iedzimta, neaizsegta ES apjēgu.
Parastā, individuālā “es” psīholoģiskais stāvoklis ir nosacīts, tas ir, “es” apziņa tiek pretstatīta “ne-es”. Turpretī tīrā “ES”apziņa ir momentāna apjēga. Kad cilvēkam iestājas šī apjēga, tas zin savu īsto dabu. Tieši tas tiek saprasts ar atbrīvošanos.
Abhinavagupta apgalvo: “Mokša jeb atbrīvošanās nav nekas citas kā savas īstās dabas apjēga”. (Tantra 1, 192)
Augstākais sasniegums tomēr ir Šivas jeb Pārpasaulīgās Apziņas stāvokļa sasniegšana, kurā viss Visums parādās kā “ES” jeb Šiva, un tas notiek caur Dievišķās Šakti nonākšanu (Šaktipata) pie cilvēka jeb caur Dievišķo labvēlību pret būtnēm (anugrahi).
Lai sasniegtu šo labvēlību, cilvēkam ir jāievēro garīgā disciplīna, ko sauc par “Upaju” (upaya – līdzeklis) jeb “Jogu”. Upaja iedalās četrās lielās kategorijās: Anupaja, Šambhavopaja, Šaktopaja un Anavopaja.

Kad, pateicoties ārkārtīgi spēcīgai “Šaktipatai”, māceklis, vien vienu reizi dzirdējis Guru vārdu, apjēdz savu īsto dabu un bez kādas piepūles iegrimst Dievišķajā Apcerē, par viņu runā, ka viņš ir sasniedzis pašapjēgu caur anupaju (“An” vārdā “anupaja” nozīmē “maz”).

Pārējos trīs līdzekļus apraksta “Šivas Sūtras”.
“Šivas Sūtras” ir traktāts par jogu. Tas neattiecas uz Anupaju, jo tās stāvoklī pašapjēga tiek sasniegta bez jelkādiem noteiktiem jogas vingrinājumiem. Abhinavagupta ir pareizi teicis: “Nekādi, pat neierobežoti līdzekļi nevar atklāt Šivu. Vai trauks var atklāt Sauli? To apcerot, cilvēks ar dziļu redzējumu iegrimst Šivā, kurš pats ir gaismas avots”.
Tā kā šis stāvoklis ir viņpus jebkādiem jogas vingrinājumu veidiem, to ir neiespējami aprakstīt.

http://narod.ru/disk/2332691000/Комментарии к шивасутре и спандакарике.zip.html

Šivas Sūtras

Dēļ pēdējo astoņu gadsimtu Kašmiras uzplaukumiem un pagrimumiem Kašmiras Šivaisms ir palicis praktiski nezināms. Tā mācības ir tikušas tālāknodotas mutvārdos, no skolotāja uz mācekli. Mūsdienās zinātniekiem nav viegli savākt vienkop juceklīgo Kašmiras Šivaisma filosofijas tīklu, jo daudzi no tā agrīnajiem rokrakstiem ir zuduši.
Laimīgā kārtā tiešs mutvārdu tradīcijas skolotāju nepārtrauktas ķēdes pēctecis ir Svami Lakšmanjū (Swami Lakshmanjoo). … 1972.gadā Svami Lakšmanjū ir sniedzis lekciju virkni par Trikas filosofijas būtību.(Skat. grāmatu Kashmir Shaivism, the Secret Supreme. )… Šivas Sūtras (Shiva Sutras) … Šis garīgais dārgums, 8.-9. gadsimtā Dieva atklāts viedajam Vasaguptam, ir cilvēcisko būtņu attīstības līdzeklis un tiek uzskatīts par vienu no Kašmiras Šivaisma visnozīmīgākajiem rakstiem.
Šivas Sūtras iedalās trijās daļās. Saskaņā ar to komentētāju Kšemaradžu, šīs trīs daļas attiecas uz trim atbrīvošanās līdzekļiem – upajām, kā to atklāj Kašmiras Šivaisms. Šīs upajas ir līdzekļi ceļā no ierobežotas indivīda apziņas uz Pārpasaulīgu Dievapziņu.
Pirmais un augstākais līdzeklis ir paredzēts visaugstākas gatavības mācekļiem un saucas šambavopaja (shambhavopaya. Otrais ir domāts vidēji attīstītiem mācekļiem, un saucas šaktopaja (shaktopaya). Un trešais – zemākajiem mācekļiem – anavopaja (anavopaya).

Izvilkums no “Malinivijaya Tantra Abhinavagupta” definē:
Šambavopaja – līdzeklis, ar kuru piekļuvi Pārpasaulīgajai Apziņai māceklis sasniedz tikai ar sava Skolotāja labvēlību, nepārņemot nekādas norises. Viņš meditācijai nelieto domāšanu (dhyana), mantru, nedz kādu citu palīglīdzekli;
Šaktopaja – līdzeklis, ar kuru māceklis noslēpumaino piekļuvi (samavesha – individuālās apziņas iesūkšanās jeb iegrimšana Dievišķajā jeb Pārpasaulīgajā Apziņā) sasniedz ar savākšanos uz garīgu objektu, ko nevar izrunāt, nedz skandēt;
Anavopaja – līdzeklis, ar kuru noslēpumainā piekļuve notiek caur mācekļa savākšanos uz ķermeņa daļām, caur apceri (dhyana), skandēšanu, elpas pārvaldību (uccara) un mantrām.

Abhinavagupta teic, ka māceklim vienmēr ir jātiecas pēc augstāka, vislabāk, pēc visaugstākā. … Tāpēc Šivas Sūtras sākas ar augstāko un visnetveramāko līdzekli.

Šivas klints (Shankaropal) Mahadeva kalnā ap 18 km no Šrinagaras, kur Viedais Vasugupta atradis iegravētas Šivas Sūtras.

http://www.universalshaivafellowship.org/usf/teachings.html

Šivas Sūtras

I. śāmbhavopāya – tiešais, Visaugstākais, ceļš uz Pārpasaulīgo Apziņu

(Šambhavopaja ir ceļš, kurā visaugstāk attīstītam māceklim ir jāatbrīvojas no mantru skandēšanas – no garīgiem vingrinājumiem, kas pamatojas uz elpošanu, meditāciju uz īpašām dievībām, savākšanos uz kādām garīgām domām utt. Viņam ir tikai jāattīsta sava īstā ES, savas Patības apjēga, un arī tas nav jādara kādā īpašā vietā. Ar pastāvīgu šā ES apjēgu drīz vien izzūd individuālā apziņa, jo tā tiek sapludināta ar Pārpasaulīgās Apziņas (Šivas) subjektīvo enerģiju, un māceklis kļūst atbrīvots jau dzīves laikā (Jivan-Mukta). http://www.kashmirshaivism.org/ma95_kashmir_shaivism.html)

1-1. Caitanyamātmā.
Pārpasaulīgā Apziņa ir īstais “ES”, Patība, cilvēka kodols, cilvēka īstā daba, brīva izziņā un darbībā.

1-2. Jñānaṁ bandhaḥ.
Cilvēka īsto ES, Patību savažo ar maņām novērojamās patības ierobežotās zināšanas, individuālā apziņa.

1-3. Yonivargaḥ kalāśarĭram.
Savažo arī šķitums ar tā aizsegiem (zināšanu atkarīgums, aprobežotība, pieķeršanās lietām, noteikumi, pieķeršanās pagātnei – nākotnei) un savtīgās dziņas.

1-4. Jñānādhiṣṭhānaṁ mātṛkā.
Visu šo aprobežotību (es-man attieksme, Visuma vienotības nesaskatīšana, labi, slikti un nenozīmīgi darbi) pārvalda Neaptveramā Visuma Māte (kas gan novērš no garīgā ceļa uz tīksmu dzīvi, gan var vest tā cienīgos uz atbrīvošanos; citādi izsakot – skaņas un klusums, plaisa starp kuriem ir Pārpasaulīgā Apziņa).

1-5. Udyamo Bhairavaḥ.
Pēkšņa Pārpasaulīgās Apziņas uzaušana ir Valdnieks (Bhairava jeb Šiva: Radītājs, Uzturētājs, Sagrāvējs). Tā ir individuālās apziņas iegrimšana Pārpasaulīgajā Apziņā.

1-6. Śakticakrasandhāne viśvasaṁhāraḥ.
Cilvēka meditatīvā saplūsmē ar Spēku plūsmas riteni Visums viņam beidz pastāvēt kā atdalīts no Apziņas – matērija izšķīst apziņā. Tas ir saistīts ar Kundali Šakti, kas, paceļoties no Muladharas uz Sahasrara čakru, uzsūc no dažādām čakrām visu matēriju un palīdz māceklim uz Sahasrara čakru pacelt vienīgi garu. Izzūd matērija, izzūd miesa; tikai Gars paceļas, lai savienotos ar Pārpasaulīgo Apziņu.

1-7. Jāgratsvapnasuṣuptabhede turyābhogasambhavaḥ.
Māceklis, kurš ir izkopis šādu attīstības pakāpi, pieredz ceturto apziņas stāvokli (chaturta, turya) – Pārpasaulīgās Apziņas svētlaimes stāvokli – pat pārējos trijos stāvokļos: nomodā, sapnī, bezdomu miegā.

1-8. Jñānam jāgrat.
Zināšanas par ārējo pasauli tiek uztvertas nomoda stāvoklī.

1-9. Svapno vikalpaḥ.
Sapņi ir domu viļņi prātā, kad tas nesaskaras ar ārējo pasauli.

1-10. Aviveko māyāsauṣuptam.
Jebkādas apziņas trūkums ir dziļš miegs maldos (Maja).

1-11. Tritayabhoktā vīreśaḥ.
Tas, kurš šajos trīs apziņas stāvokļos izbauda savu īsto ES, Patību, ir savu sajūtu saimnieks.

1-12. Vismayo yogabhūmikāḥ.
Pieredzējumi mācekļa pakāpeniskajā ceļā rada pārsteigumu.

1-13. Icchā śaktir umā kumāri.
Ar Pārpasaulīgo Apziņu vienota mācekļa gribas spēks ir kā jaunavīgā spozme, Šivas sieva Šakti.

1-14. Dṛśyaṁ śarīraṁ.
Visas ārējās un iekšējās mācekļa novērotās parādības viņš uztver kā savu paša ķermeni.

1-15. Hṛdaye cittasaṁghaṭṭād dṛśyasvāpadarśanam.
Kad prāts ir vienots ar Apziņas Kodolu, māceklis novēro Tukšumu jeb atšķirības trūkumu starp lietām.

1-16. Śuddha-tatttva-sandhānād vā apaśuśaktikaḥ.
Tas, kurš pastāvīgi apjēdz Pārpasaulīgo Īstenību, ir kā tāds, kuram nepiemīt individuālo dvēseli važās turošais spēks.

1-17. Vitarka ātmajñānam.

Stingra apjēga (par to, ka īstais ES ir Pārpasaulīgā Apziņa) veido sava īstā ES, Patības apjēgu.

1-18. Lokānandaḥ samādhisukham.
Svētlaime, ko izjūt māceklis, būdams pasaulē savā īstajā dabā kā gan subjekts, gan objekts, ir viņa apjēgta saplūsmes svētlaime.

1-19. Śaktisandhāne śarīrotpattiḥ.
Māceklim, garīgi pilnīgi ieplūstot Pārpasaulīgajā Apziņā, viņš iegūst pārdabisku garīgu spēku – spēju radīt jebkādu ķermeni.

1-20. Bhūtasandhāna-bhūtapṛthaktva-viśvasaṁ ghaṭṭāḥ.
Un tveramo pamatelementu savienošanu, tveramo pamatelementu atdalīšanu, visa sasaistīšanu.

1-21. Śuddhavidyodayāccakreśatva-siddhiḥ.
Vienā paņēmienā gūstot Pārpasaulīgās Apziņas (“ES esmu viss”, “ES” esmu Tas”) stāvokli, māceklim iestājas pārvaldība pār Enerģiju riteni.

1-22.Mahāhradānusandhānānmantravīryānubhavaḥ.
Garīgi piesaistoties dižajam Dievišķās Enerģijas avotam, māceklis piedzīvo Mantras radošo pirmavotu – Pašapjēgu.

II. śāktopāya – Pastarpinātais ceļš uz Pārpasaulīgo Apziņu – iedzimtās apjēgas atausma.

(Šaktopaja (Saktopaya) ir līdzekļi, ar kuriem Skolotāja par piemērotu atzītam māceklim jeb meklētājam ir jāattīsta savākšanās uz Dievapziņu ar kādas Skolotāja sniegtas īpašas garīgas atziņas palīdzību. Šeit māceklim ir jāsavācas uz šo īpašo atziņu, nebalstoties uz tādiem zemākajiem paņēmieniem kā prānajamu, Mantru un tā tālāk. Dievapziņa viņam ir jāattīsta vienkārši un tikai meditējot uz šo atziņu. Viņam nav nekas jādara ar šiem atmestajiem paņēmieniem. Vien šī Dievapziņas apjēga novedīs viņu Pārpasaulīgās Esamības Visaugstākajā Stāvoklī. Šaktopaja ir paredzēta tiem, kam, (kā atzinis Guru), nepiemīt augstākais, bet nav vairs arī zemākais meditācijas enerģijas spēks. http://www.kashmirshaivism.org/ma95_kashmir_shaivism.html)

2-1. Cittaṁmantraṁ.
Ar spraigu apjēgu par savu vienību ar Augstāko Īstenību, kas slēpta Mantrā, pats prāts kļūst par Mantru.

2-2. Prayatnaḥ sādhakaḥ.
Tās cītīga un dabiska vingrināšana nes Mantras apcerētājam piepildījumu.

2-3. Vidyāśarīra-sattā mantrarahasyam.
Mantras noslēpums ir cilvēka esamība Pārpasaulīgās Apziņas (Šivas), pilnīgas Pašapjēgas, starojošajā ķermenī – vārdos, kuru būtība ir augstākās Vienības apjēga.

2-4. Garbhe cittavikaso’viśiṣṭavidyāsvapnaḥ.
Prāta aprobežošanās Maldos (Maja – Visuma dzemde) ir sapnim līdzīgas ar aizsegiem ierobežotas zināšanas.

2-5. Vidyāsamutthāne śvabhāvike khecarī śivāvasthā.
Ar patvaļīgu dabisku Augstākās Apjēgas atausmu sākas cilvēka virzība uz neierobežoto Pārpasaulīgo Apziņu.

2-6. Guruṙupāyaḥ.
Tikai pašapjēdzis Garīgais Audzinātājs var būt tā sasniegšanas līdzeklis.

2-7. Mātṛkā cakra sambodhaḥ.
Kad Guru labpatīk, viņš dāvā māceklim Apskaidrību par Dievišķo radošo Māšu-skaņu riteni.

2-8. Śarīraṁ haviḥ.
Māceklis apjēdz – ziedo, ka Pārpasaulīgā Apziņa ir mācekļa īstais ES, Patība, nevis ķermenis.

2-9. Jñānam annam.
Pašapjēga ir prāta barība.

2-10. Vidyāsaṁhare taduttha-svapna-darśanam.
Izzūdot Apjēgai, māceklis atkal nonāk sapņa – prāta konstrukciju redzējumos.

III.  ānavopāya – Pakārtotais ceļš uz Pārpasaulīgo Apziņu – indivīda pārveide

(Anavopaja ir tie līdzekļi, ar kuriem Māceklim, kuram (vēl) nepiemīt neparastas prāta un meditācijas spējas, Dievapziņa ir jāattīsta, pievēršoties meditācijai uz divām elpām – ieelpu un izelpu – prānajamas vingrinājumiem; kā arī pievēršoties Mantru skandēšanai. Šajā zemākajā ceļā Māceklim ir, protams, jāattīsta Dievapziņa, bet, tā kā viņš ar augstākajām meditācijas spējām apveltīts nav, viņam ir jāmeklē atbalsts šajos zemākajos paņēmienos (prānajamā utt.), lai galu galā viņš līdz Dievapziņai tiktu pacelts. http://www.kashmirshaivism.org/ma95_kashmir_shaivism.htm)

3-1. Ātmā cittam.
Cilvēka kā indivīda daba ir viņa prāts (saprāts, egoisms, prāts), kas ir apjucis savu dzimšanu un nāvju ritenī.

3-2. Jñānaṁ bandhaḥ.
(Indivīda prāta radītas) zināšanas, kas balstās uz patiku un nepatiku, ir važas.

3-3. Kalādīnāṁ tattvānāmaviveko māyā.
Nespēja vieliskās izpausmēs apjaust Pārpasaulīgās Apziņas principus, kā arī dvēseles tieksmi pēc garīgām zināšanām ir maldi, šķitums, ilūzija.

3-4. Śarīre Saṁhāraḥ Kalānām.

Dažādu (tveramā, netveramā un cēloniskā) ķermeņa Pārpasaulīgās Apziņas vieliskās izpausmes spēku izšķīdināšana to Avotā ir jāveic ar meditācijas palīdzību.
(Piecas tveramās pamatsastāvdaļas (Pancha Bhoota) ir jāuzsūc piecās netveramajās sastāvdaļās: redzē uguni (tej), skaņā izplatījumu – akash), smaržā zemi (pruthvi) un taustē gaisu, vēju (vayu); tās, savukārt, piecos orgānos, un beigās tās jāiekļauj Augstākajā Dievapziņā.)

3-5. Nāḍi-saṁhāra-bhūtajaya-bhūtakaivalya-bhūta-pṛthaktvāni.
Joginam meditācijas laikā ir jāattīsta elpas enerģijas izšķīdināšana nervu kanalos un garīgās enerģijas kanālā mugurkaulā, pārvaldība pār tveramajām sastāvdaļām, prāta atsaukšana no sajūtām, un sava īstā ES, Patības nodalīšana no tveramajām sastāvdaļām.

3-6. Mohāvaraṇāt siddhiḥ.
Pārdabiskas spējas, kas Joginam rodas, kā domu lasīšanu, levitāciju utt. nevajag jaukt ar Pašapjēgu. Tie ir šķituma izraisīti aizsegi, kas traucē apjēgt un ir niecīgs sasniegums.

3-7. Mohajayād anantābhogat sahajavidyājayaḥ.
Pārpasaulīgā Apziņa (Šiva) izpaužas ar visaptverošu uzvaru pār šķietamību.

3-8. Jāgrat-dvitīya-karaḥ.
Mūžīgā nomodā ir tas Jogins, kam pasaule izpaužas vienībā ar Augstākās Īstenības virsapziņas spēku un parādās šā spēka gaismas starojumā – kā Dievapziņas otrs stars.

3-9. Nartaka ātmā.
Jogina apjēgts īstais ES, Patība ir vien dejotājs uz pasaules skatuves bez pieķeršanās tai.

3-10. Raňgo’ntarātmā.
Jogina individuālā dvēsele ir skatuve, kurā norit dzīves drāma jeb Kosmiskā Deja (Rotaļa).

3-11. Prekṣakāṇi indriyāṇi.
Jogina maņu un izziņas orgāni ir viņa ES dejas skatītāji.

3-12. Dhīvaśāt Sattva-siddhiḥ.
Jogina kodola, iekšējā īstā ES Gaismas apjēga izraisās caur augstākajām garīgajām spējām, līdzīgi kā apdāvināts dejotājs izpauž garīgo stāvokli.

3-13. Siddhaḥ svatantrabhāvaḥ.
Pilnīgas brīvības stāvoklis viņam iestājas pats no sevis.

3-14. Yathā tatra tathā anyatra.
Šo pilnīgo brīvību Jogins var izpaust kā sevī, tā visur.

3-15. Bījāvadhānam.
Visa uzmanība viņam ir jāpievērš pasaules avotam (sēklai) – Apziņas Gaismai.

3-16. Āsanasthaḥ sukhaṁ hrade nimajjati.
Iedibinājies savā īstajā ES, Patībā, kodolā, viņš līksmi iegrimst svētlaimes okeānā.

3-17. Svamātrānirmāṇam āpādayati.
Tāda Jogina Apziņas apmērs ietekmē radību.

3-18. Vidyā-avināśe janma-vināśaḥ.
Kad Joginā ir pienācīgi iedibinājusies Pārpasaulīgā sava īstā ES Apziņa, atkārtotas iedzimšanas un nāves tiek atceltas uz visiem laikiem.

3-19. Kavargādiṣu māheśvaryādyāḥ paśu-mātaraḥ.
Kad Dievapziņa atslābst, Pārpasaulīgā Enerģija sadalās, un iedzimušo ierobežoto būtņu mātes ir Dievišķās Mātes.

3-20. Tṛsu caturthaṁ tailavad āsecyam.
Trijos apziņas stāvokļos – nomodā, sapnī un bezsapņu miegā – ceturtajam – Svētlaimes un Pašapjēgas stāvoklim ir jāielīst kā eļļai.

3-21. Magnaḥ svacittena praviśet.
Iegrimstot savas īstās dabas apjēgā, Jogins ieiet un izzūd Pārpasaulīgajā Dievišķajā Apziņā.

3-22. Prāṇa-samācāre samadarśanam.
Kad pienācīgi izplatās Jogina Dzīvības spēka elpa, iestājas apjēga par savu vienlīdzību visumā – vienotības apziņa.

3-23. Madhye’vara-prasavaḥ.
Neveiksmes gadījumā pārejas posmā izraisās zemākie apziņas stāvokļi, un Jogins var liktenīgi palikt apmierinātībā ar savu individuālo dabu.

3-24. Mātrā-svapṙatyaya-sandhane naṣṭasya punarutthā-nam.
Objektus vienojot ar īstu ES Apjēgu, zudušais pārpasaulīgais stāvoklis izraisās no jauna.

3-25. Śiva-tulyo jāyate.
Tāds Jogins kļūst vienots ar Pārpasaulīgo Apziņu.

3-26. Śarīravṛttir vratam.
Jogina dotā vārda turēšana ir atturīga dzīve ķermenī.

3-27. Kathā japaḥ.
Viņa sarunas kļūst kā mantras skandējumi.

3-28. Dānam ātmajñānam.
Pašapjēgu Jogins izkaisa ap sevi kā velti.

3-29. Yo’vipastho jñāhetuśca.
Tas Jogins, kurš ir iedibinājies (kā individuālo dvēseļu – avju – gans), un pārvalda visu savu izziņas un darbības organu riteni (Šakti Čakru – Visumu uzturošā saprāta pamatdabu), ir drošs palīgs citiem gūt Pārpasaulīgo Dievapziņu.

3-30. Svaśakti-pracayo’sya viśvam.
Visums ir viņa spēka (Visumu uzturošā saprāta pamatadabas) izvērsums.

3-31. Sthiti-layau.
Vai nu uzturēšanās Pārpasaulīgajā Dievapziņā, vai atkrišana šajā neziņas pasaulē ir cilvēka Apziņas enerģijas iznākums.

3-32. Tat pravṛttau api anirāsaḥ saṁvetṛ-bhāvāt.
Neraugoties uz uzturēšanas un atkrišanas vai izšķīšanas cikliem, Jogina apjēgā nav pārrāvumu, jo no mūžīgās Dievapziņas viņš atdalīts netiek.

3-33. Sukha-duḥkhayor bahirmananam.
Priekus un bēdas Jogins uztver virspusēji, tas neskar viņa kodolu, Patību, īsto ES.

3-34. Tadvimuktastu revalī.
Brīvs no tā visa, Jogins nav saistīts ar neko citu, viņš ir iedibinējies savā īstajā ES.

3-35. Mohapratisamhatas tu karmātmā.
Bet maldos palikušās dvēseles nomāc labie un ļaunie darbi.

3-36. Bheda-tiraskāre sargāntara-karmatvam.
Izzūdot atdalītībai no Vienotā, Joginam uzkrājas spēja radīt citas lietas un valstības.

3- 37. Karaņaśaktiḥ svato’nubbhavāt.
Radīšanas spēju Jogins apjēdz no sava pieredzējuma, līdzīgi kā parasta dvēsele rada un pazudina lietas sapnī.

3-38. Tripad ādy anuprāṇanam.
Tad trīs apziņas stāvokļos – nomodā, sapņos un bezsapņu miegā – ir jāiedzīvojas vadošajam – ceturtajam – Dievapziņas stāvoklim.

3-39. Cittasthitivat śarīra-karaṇa-bāhyeṣu.
Tāpat kā prāta stāvokļos, tā arī ķermenī, maņas orgānos un ārējās lietās ir jāiedzīvojas pārpasaulīgajam – ceturtajam – Dievapziņas stāvoklim.

3-40. Abhilāṣāt bahirgatiḥ saṁvāhyasya.
Dēļ iekāres notiek cilvēka patības novēršanās no Dievapziņas uz ārišķīgo, atkarība no ārējā, ievelkot sasaistīto dvēseli pārdzimšanu virpulī.

3-41. Tadārūḍhapramites tatkṣayāj jīvasaṁkṣayaḥ.
Ar Jogina pilnīgu iedibināšanos Dievapziņas stāvoklī izzūd iekāres, un sajūtu aprobežota individualitāte izšķīst Pārpasaulīgajā.

3-42. Bhūta-kañcukī tadā vimukto bhūyaḥ patisamaḥ paraḥ.
Tad Jogins ķermeni lieto kā ietērpu, pilnīgi brīvs un nevainojams vienībā ar Pārpasaulīgo Patību jau dzīves laikā.

3-43. Naisargikaḥ prāṇasambandhaḥ.
Viņa saikne ar Pārpasaulīgajiem Dzīvības spēkiem tad ir dabiska.

3-44. Nāsikā-antarmadhya-saṁyamāt, kimatra, savyāpasavya-sauṣumneṣu.
Prānas (deguna) enerģiju ir jāsavāc iekšējās apziņas kodolā ar spraigu pastāvīgu iekšējo apjēgu; šajā vielā, ķermenī tā plūst keisajā, labajā, mugurkaula kanālā.

3-45. Bhūyaḥ syāt pratimīlanam.
Jogins atkal un atkal pieredz iekšēju un ārēju Dievišķā apjēgu.

http://www.bhagavadgitausa.com/siva_sutras_all.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s