Jaut.: Gurudži, kursa laikā es jūtos ļoti labi, bet, tiklīdz aizeju, tā jūtos atkal nelaimīgs. Kā lai tiek vaļā no tā?
Šri Šri Ravi Šankars: Uzņemiet šādu gudrību. Neatkarība nozīmē iekšēju atkarību. Neatkarība jums ir tikai tad, kad jūs esat atkarīgi iekšēji. Tu esi nelaimīgs, kad gribi kaut ko no citiem savam atbalstam. Cik daudz tu vari ņemt? Un pat, ja tu ņem visu, vai tas ir tas, kas vajadzīgs? Tā es domāju. Būt neatkarīgam nozīmē būt iekšēji atkarīgam.
Un tā – “Es negaidu neko no neviena”. Vien šis atzinums, kas to atgādina reiz pa reizei, paņems tavu prātu, kas balstās uz āru, uz tā kodolu. Tu jutīsi atvieglojumu. Nelaimīgums nozīmē, ka tu iestrēdz ārēji. Līksme nozīmē, ka tu esi savā elementā, kodolā, kas ir iekšā. Ja tu savai ērtībai esi atkarīgs no citiem, tu zaudē savu līksmi.
Pirmkārt, esi pārliecībā, ka daba sniegs visu, kas vajadzīgs, vai ko esi pelnījis, – nekad nebūs tā, ka daba nenodrošinās tev vajadzīgo.
Otrkārt, negaidi neko no citiem.
Un treškārt, lai kas tev būtu, vai tas ir saprāts, diža balss, novērtējums, izveicība – tas ir citu dēļ, ne pašam, un tu kalposi citiem, cik vien spēsi.
Viss! Kur tad vairs paliek nelaimīgums?
Jaut.: Gurudži, tu ļoti mīli katru no mums. Es jūtu, ka mana mīlestība pret tevi ir daudz mazāka salīdzinājumā ar tavu mīlestību pret mani. Kā es varu palielināt savu mīlestību pret tevi?
Šri Šri Ravi Šankars: Nekādi, tu nevari palielināt savu mīlestību. Tā jau ir. Tev ir tikai jāatslābinās un jāapjēdz, ka tā ir. Nekad neapšaubi savu mīlestību. Tu domā: “Ak, citiem ir asaras acīs, bet man nav”. Kas var zināt, nekad neraugies uz lietām šādas puses. Katrs bērns no mātes klēpja nāk pilnīgs. Nav tā, ka pirmais bērns ir pilnīgāks kā otrais, un trešais vēl mazāk. Katra māte zina, ka katrs bērns ir pilnīgs, nevainojams. Tāpat jūsu mīlestība ir pilnīga, savos augstumos. Nekad nešaubieties par to un nekad nesalīdziniet to ar citiem.
Ja tu jūti, ka tava mīlestības izpausme ir mazāka, tas ir dēļ tava patmīlīguma. Viss, ko tu vari darīt, ir būt dāsnam, vairāk savāktam, un to tu nevari izdarīt pēkšņi. Dienu pa dienai, palēnām esi dāsnāks, savāktāks un nosvērtāks. Tad mīlestība, kas tevī ir, sāks izpausties pati. Pat mīlestības izpausmei nav jābūt par lielu vai par mazu. Tai jābūt uz vidusceļa.
Pasaules problēma ir, ka Rietumos cilvēki mīlestību izpauž par daudz. Vīrs un sieva turpina daudzināt “medus”, un tad tie kļūst par diabētiķiem (smiekli), nedrīkst medum vairs pieskarties. (Smiekli). Tas ir tikai pretstats Austrumiem, kur cilvēki mīlestību neizpauž vispār. Abi veidi ir galējības. Ir jābūt vidusceļam. Tas ir tāpat kā, ja tu iesēj sēkliņu, tā nekad neuzdīgs, ja būs ierakta dziļi zemē, nedz kad tā būs nomesta zemes virspusē. Vajag nedaudz augsnes, ieliekiet tajā, un tas notiks. Ņemiet labāko no austrumiem un labāko no rietumiem. Tas ir vidusceļš.
Jaut.: Kas ir pakļaušanās, ļaušanās (surrender)? Vai tas nozīmē neko nedarīt un ļaut dabai darīt, lai ko tā gribētu?
Šri Šri Ravi Šankars: Šis vārds “surrender” ir ticis lietots, lietots nepareizi un radījis neskaidrību daudzas reizes. Domāju, ka mums vajadzētu lietot kādu citu vārdu (smiekli). Tikai atslābinies, esi savā elementā, sajūti piesaisti, piederības sajūtu. Īstenībā piesaiste ir vienmēr, tā jums ir jāsajūt. Tas ir labākais vārds. Kas jums ir tas, kam jūs varat ļauties? Raizes, nemiers, tieksmes un nomāktība! Un arī tiem jūs nezināt, kā ļauties. Es gribētu atturēties no šā vārda “surrender”. Es gribētu, lai neviens no jums turpmāk šo vārdu nelietotu. Tas ir kā stublājs, no kura sula jau izspiesta, kā cukurniedres stublājs, kuru jūs turpinat zelēt, un nekas vairs ārā nenāk. Tagad būtu jālieto kādu citu vārdu. Atlaid, atslābinies, izjūti piesaisti, un tā būs labi.
Jaut.: Kā cilvēkam būt pievērstam ceļam? Ir tik daudz, kas novērš uzmanību un mūs atvelk.
Šri Šri Ravi Šankars: Ar viedību jūs atgriežaties. Pats šis jautājums tev pasaka, ka tu esi atgriezies, tu neesi novērsies. Ar viedību vai ciešanām tu tiec atgriezts kodolā. Kad tu attālinies no centra, tu tiec sists, tu sāc raudāt un tad atgriezies uz savu kodolu. Viedais atgriežas kodolā ar viedību. Kas tik vieds nav, tas sastopas ar grūtībām un tad atgriežas kodolā. Tas ir dabas likums. Tādas ir lietas.
Jaut.: Manā zemē vairums cilvēku uzskata, ka nav iespējams izaudzināt bērnu bez neveģetāra ēdiena, jo ķermenim pietrūktu aminoskābju, un smadzenes nedarbotos pienācīgi. Ko man iesākt?
Šri Šri Ravi Šankars: Ir veikts pietiekami daudz pētījumu, lai apstrīdētu šo teoriju. Paskatiet tos. Rietumos ir miljoniem veģetāriešu, un tie ir ļoti izcili. Īstenībā visi Rietumu ģeniālie cilvēki, ieskaitot Einšteinu, ir bijuši veģetārieši. Daudzi no lielākajiem zinātniekiem ir bijuši veģetārieši. Šī teorija, ka smadzenes nestrādā, ir apstrīdama.
Jaut.: Kaut gan Ajurvēda tiek uzskatīta par vietējo medicīnas sistēmu, kāpēc valdība atļauj angļu (alopātiskajai) medicīnai ņemt pārsvaru pār Ajurvēdas medicīnu? Angļu medicīna apgalvo arī , ka tai ir ātrāks atveseļošanas temps?
Šri Šri Ravi Šankars: Zināt, statistika uzrāda pretējo. Pat modenajā medicīnā zāļu neiedarbības varbūtība ir ļoti liela. Pētījumi rāda, ka placebo efekts modernajā medicīnā ir tuvu 40%. 40 procenti efekta no kontrolētām zālēm var būt no placebo. Modernās zāles tiek izgudrotas katru dieenu, un tās, kuras jau lietotas 10 – 12 gadus, tiek atmestas.
Problēma ir, ka farmaceitiskās kompānijas ir liela daļa no rietumu ekonomikas. Modeno medicīnu virza drīzāk ekonomika, kā tās iedarbīgums. Es jūtu, ka mums ir jāieņem salikta, holistiska pieeja. Ajurvedai ir dažas ļoti labas īpašības, arī alopātiskajai medicīnai ir kādi ļoti labi aspekti, un arī homeopātiskajai. Vislabākā ir holistiskā medicīna. Nav pareizi pilnīgi atteikties no modernās medicīnas, un tikpat nepareizi ir atteikties no dabiskas dziedniecības, ajurvēdas.
Kritiskos gadījumos labi darbojas alopātiskā medicīna, un Ajurvēdai ir īpaši paņēmieni dziedināt slimības cēloni. Ne tikai likvidēt simptomus, bet arī dziedināt bez blakusefektiem. Mūsu dienās ir veikti daudzi pētījumi šajā sakarā, un to ir izmēģinājuši daudzi. Piemēram: hemoroīdu remisijas varbūtība alopātiskajā medicīnā ir ļoti liela, bet Ajurvēdas gadījumā tā ir mazāka par vienu procentu. Tās ir lietas, kas ir jāapgūst par Ajurvēdas medicīnu. Katrā ziņā, Ajurveda ir apguvusi modernās pētniecības metodes. Tādējādi, labākais ir apgūt holistisko pieeju. Mūsu mērķis ir sniegt labumu cilvēkiem, nevis farmaceitiskajām kompānijām.
Jaut.: Kas ir garīgais ceļš? Kā cilvēks zina, vai viņš ir uz garīgā ceļa?
Šri Šri Ravi Šankars: Viss, kas tiek darīts gara pacelšanai, kas liek virzīties uz patiesību, kas ceļ iekšējās cilvēciskās vērtības, kas piesaista jūs visdziļākajam un vistālākajam, ir garīgs. Meditācija, prānajama, joga, kalpošana, dziedāšana, skandēšana, līksmes radīšana ap sevi ir daļa no garīguma. Ja tu radi ciešanas, tas nav garīgums. Ja tu spēj darīt līksmi, tas ir garīgi. Bet ne īslaicīgu prieku. Tāds prieks, kas, skatot plašāk, rada ciešanas, nav garīgs. Alkohols, narkotikas īslaicīgu prieku radīt var, bet tas nepavisam nav garīgi. Tāds ir gars.
Jaut.: Krišna ir “bhavana bhahit”. Ko tas nozīmē?
Šri Šri Ravi Šankars: Tu lieto kādu izteikumu, tu runā par tā nozīmi. Dievs alkst jūtu. Viņam nevajag tavus saldumus vai ziedus. Tā, ja tu sēdi izjūtās, ar to pietiek. Redziet, Krišna ir visur. Gītā Valdnieks teic: “Lai ko tu redzi, lai kādā veidā, tur esmu es. Es esmu zināšanas zinošā cilvēkā; kur ir zināšanas, tur esmu es, es esmu spēks stiprajā, daile daiļajā, viss esmu es”. Lasiet dziļi Gītu, un vislabākais ir meditēt. Esiet jogi, jogi ir labākie.
Jaut.: Kāpēc daži cilvēki neuzsmaida citiem, bet ir laimīgi tikai ar sevi? Kas ir labi? Uzturēt laimīgumu sevī, vai būt laimīgam ar apkārtējiem cilvēkiem arī?
Šri Šri Ravi Šankars: (Jokodams). Nu, kāds tev neuzsmaidīja un smaidīja pie sevis, stāvot tev blakām, tā ir tava problēma! (Smiekli). Pasaule tāda ir, kādi cilvēki tev nesmaida, tu nesmaidi kādiem. Atstāsim citus. Tu smaidi? Mēs uzturam savu smaidu, un tas ir pietiekami labi.
Katram ir savs problēmu loks, un ja tevī ir radusies tāda līdzjutība, ej un pavaicā: “Kādas tev grūtības? Kāpēc neesi smaidīgs? Vai tev nevajag palīdzēt?” Bet tad skaties uz to, kam jautā (smiekli), un ja kāds tevi iepļaukā par to, tad pagriez tam arī otru vaigu. (Milzu smiekli). Ja ir līdzjutība, tad jautā katram: “Kāpēc tu nesmaidi?”
Reiz Šveicē mēs gaidījām kādu pārbraucienu un redzējām, ka neviens uz ceļa nesmaida. Es padomāju – viss ir, un tomēr cilvēki nesmaida. Man līdz bija ļoti daudz ziedu, un tā es palūdzu mani pavadošos kustības dalībniekus pasniegt ziedus tiem, kas nesmaida uz ceļa, un palūdz tos pasmaidīt. Tā bija lieliska programma. Pēc tam mēs sacēlām vilni, ko nosauca par “Izplati smaidu”. Holandē, Francijā, Vācijā, Šveicē cilvēki sniedza ziedus un teica: “Lūdzu, pasmaidi un liec pasmaidīt citiem nododot šo ziedu tālāk”. Daži cilvēki sākumā bija satriekti, ka neviens līdz tai dienai nebija rūpējies par viņu smaidu, un pēkšņi kāds nāk un lūdz tos smaidīt.
Bet, būdams Indijā, esi uzmanīgs, pirms sniedz kādam ziedu. (Smiekli). Esi nedaudz piesardzīgs, pirms pasniedz ziedus Indijā. Indijā, ja meitene uzsmaida puisim, to var saprast dažādi. Tas ir neparasti, un tas, ka puisis pasniedz ziedu meitenei, netiks uztverts kā ļoti jauka rīcība. (Milzu smiekli). Bet Eiropa to par sliktu neuzskata. (Kāds no klausītājiem jautā: “Uzsāksim to arī Ņujorkā?”) Jā, darīsim to arī šeit, kaut ko, ko sauc “Draudzības roze, nodod tālāk”.
Jaut.: Gurudži, es esmu no Keralas pavalsts. Es gribētu jautāt – ko nozīmē veikt dievkalpojumu (puja)?
Šri Šri Ravi Šankars: Ir nostāsts par pudžu. Yen ten prakaren, Yatra kutrapi dehina, Santosham janaye pragya Tadaye vishva lochan. Radi cilvēkos ziedošanos. Kad tu uzviļņo līksmes vilni, lai kur tu ietu, tas ir dievkalpojums. Lai kādā veidā tu izraisi līksmi un ziedošanos, tā ir pudža, īsta Dieva godināšana. Cik tas ir jauki!
Jaut.: Gurudži garīgiem nespējniekiem ir slimnīcas, kas ir to cilvēku vieta, kuri dzīvo mīlestībā uz Dievišķo?
Šri Šri Ravi Šankars: Viņiem pieder visa pasaule. Tāds neprāts ir gaidīts visur. Katrs viņus ielūgs; katrs viņus apsveiks un būs priecīgs runāt ar viņiem. Jo viņi zin, ka mēs izplatām tādu smaržu.
Jaut.: Es palaikam jūtos iekāres pilns. Ko lai iesāk, un kā tikt no tā vaļā?
Šri Šri Ravi Šankars: Kad dzīvē nav līksmes, tad jūsos pastiprinās miesaskāre, jo tad jūs rodat prieku tikai tajā. Bet, kad jūs rodat dzīvē prieku arī citā veidā, tad tādas iekāres svārstības sāk mazināties. Kad jūs sākat atklāt prieku garīgos vingrinājumos (sadhna), prieku kalpošanā, prieku godināšanā, prieku paļāvībā – tas ir vienīgais ceļš, kā izkļūt no miesaskāres. Nav cita ceļa. Kad tas tiek darīts lēni, bet droši, tu izkļūsi no miesaskāres. Citādi tev nāksies gaidīt mūžību. Varbūt tad tu tiksi vaļā no tās. Fiziski tu no tā vaļā netiksi, bet vai tu atbrīvosi no tā prātu, vai nē, tas nav droši. Nav nekādas garantijas. Parasti ļoti veci cilvēki skatās visas neķītrās draņķības un mēģina gūt apmierinājumu no tā.
Jaut.: Dievidindijas cilvēki ir dziļi rituālos. Vai riti ir ļoti svarīgi, lai sasniegtu garīgo ceļu vai galamērķi?
Šri Šri Ravi Šankars: Cilvēks nevar iztikt bez rituāla. Būsim skaidrībā par to. Šodien ir Indijas Republikas diena. Tas, kas šodien notiek Jaundeli un pavalstu galvaspilsētās, ir rituāls. Ir īpašs jūsu pastaigu veids, īpašs veids, kā paceļat karogu, īpašs veids, kā izturaties. Tas ir nacionāls rituāls. Pat komunistu Krievijā trīs sardzes šāva trīs šavienus debesīs katru dienu un pildīja rituālu.Tas ir rituāls. Cilvēciskas būtnes nevar iztikt bez rituāliem.
Ja jūsu rituāls ir saturīgs un videi draudzīgs, jo labāk. Gudrs rits ir ziedu ziedošana, sveču iedegšana, mīlestības izraisīšana, koku stādīšana, saldumu izdalīšana, tie ir riti ar lielāku nozīmi. Bet ne dzīvnieku nogalināšana; tas nepavisam nav labs rituāls. Mums nav nekādu tiesību bojāt citu dzīvību. Vardarbība vai jebkas, kas piesārņo vidi, nevar būt rituāls. Tā nav laba rīcība attiecībā pret dabu. Ja par rituālu vai dievkalpojumu uzskata rūpes par planētu, tas ir vislabākais rits. Senajos Vēdu laikos tas ir tas, ko tie vēlējās vai par ko domāja.
Kādā citā domāšanas veidā pasaulē – rituāls ir došanās uz templi un dzīvnieku upurēšana (bali). Es negribētu atbalstīt tādus necilvēcīgus rituālus. Rituālam jābūt kaut kam, kas ceļ mūsu garu, pacilā mūsu garu. Senos laikos rituālu sauca par pudžu. “Pu” nozīmē “no pilnības”, un “dža” nozīmē dzimušu no tā. Tā, kad jūs darāt kaut ko, pateicības pilni, tas ir rituāls.
Mūsdienās ir izkropļots pat tas. Cilvēciskas būtnes caurmērā nevar izvadīt ar rituālu. Jūs nevarat teikt: “Es nemaz negribu rituālu”. Vai esat pamanījuši, ka mājās, kurās neveic nekādus ritus, enerģija ir zema? Jo tur nav svētku, nav dzīvīguma. Kaut kāda veida rituālu veikšana, kāda veida skandēšana vai lasīšana mājas gaisotnē rada pozitīvus jonus, un tam ir arī laba ietekme uz bērniem. Tāpēc es gribētu teikt, neiestrēgstiet rituālos par daudz, bet neatmetat rituālus pavisam. Apgūstiet vidusceļu.
Kā jūs Ziemsvētkos iededzat svecītes, kā uzstādat Ziemsvētku eglīti.. Divali svētkos jūs iededzat lukturus, izgreznojiet mājas, apmaināties ar saldumiem, iededziet dažus vīraka skaliņus. Arī Eid svētkos jūs tīrāt mājas, skaitiet lūgsnas, ir rosība. Vienmēr, kad ir kaut cik rituāls, tas rada labu gaisotni, īpaši bērniem, un attīsta veselīgu, sabiedrisku, reliģisku un garīgu prāta veidu. Vai jums tā nešķiet?
Bangalores āšramā, 26.01.2010.
http://wisdomfromsrisriravishankar.blogspot.com/
Gara dāvanas 