Holi ir krāsu svētki. Visa pasaule ir ļoti krāsaina. Tāpat mūsu sajūtas un jūtas saistās ar dažādām krāsām dabā: dusmas ar sarkanu, nenovīdība ar zaļu, dzīvīgums un līksme ar dzeltenu, mīlestība ar sārtu, plašums ar zilu, miers ar baltu, ziedošanās ar safrāndzeltenu un apjēga ar violetu. Katrs cilvēks ir krāsu fontāns, kas pastāvīgi mainās.
Purānas ir pilnas ar krāsainiem attēliem un nostāstiem, un tur ir nostāsts par Holi. Asuru valdnieks, Hiranjakašjaps (Hiranyakashyap), vēlējās, lai visi viņu godā. Bet viņā dēls Prahlads bijis Valdnieka Narajanas, ķēniņa zvērināta ienaidnieka, pielūdzējs. Sadusmojies, ķēniņš lika Holikai, savai māsai, tikt vaļā no Prahlada. Dabūjusi spēju izturēt liesmas, Holika apsēdās uz degoša ugunskura, turot klēpī Prahladu. Bet sadega Holika, Prahlads izgāja sveiks un vesels.
Hiranjakašjaps apzīmē rupju cilvēku. Prahlads iemieso šķīstību, ticību un svētlaimi. Garu nevar ierobežot tikai ar lietu mīlēšanu. Hiranjakašjaps gribēja, lai visi prieki nāk no materiālās pasaules. Tā tas nenotika. Cilvēka iemiesoto dvēseli (džīvātma – jivatma) nevar sasaistīt ar vieliskumu uz visiem laikiem. Dabiski ir galu galā virzīties uz Narajanu, cilvēka augstāko ES (Patību).
Holika apzīmē pagātnes nastas, kas mēģina sadedzināt Prahlada šķīstību. Bet Prahlads, kurš ļoti dziļi sakņojas Narajanas Bhakti (dievbijība, kas ved uz atbrīvošanu), spēja sadedzināt visus pagātnes iespaidus (sanskaras). Jo cilvēkam, kurš ir dziļi šajā dievbijībā, līksme paceļas jaunās krāsās, un dzīve kļūst par svētkiem. Sadedzinot pagātni, tu ieslēdzies jaunam sākumam. Tavas jūtas dedzina tevi kā uguns. Bet, kad tās ir krāsu fontāns, tās ienes tavā dzīvē burvību. Esot aprobežotam, jūtas ir apgrūtinājums, apjēgā esot, šīs pašas jūtas ienes krāsainību.
Kāda leģenda stāsta par laiku, kad Parvati (Šivas sieva) bija tapasja (garīgas atsacīšanās) stāvoklī, bet Šiva – samādhi (meditācijas – saplūsmes) stāvoklī. Abu dievišķās savienības sekmēšanai Šiva pilnīgi sadedzina Kamadevu, Mīlestības Valdnieku. Šivam bija jāiziet no saplūsmes, lai savienotos ar Parvati, “Parva” ir svētki, un “Parvati” nozīmē “dzimis no svētkiem” – godināšanu! Jo saplūšanai (samādhi) bija nepieciešama alku klātbūtne, lai pievienotos godināšanai. Tā tika izraisītas alkas (Kama). Bet, tomēr, lai godinātu, tev ir jāpārvar alkas. Tā Šiva atvēra savu trešo aci un sadedzināja Kamu. Kad prāta iekāres ir sadedzinātas, iestājas svētki, un dzīve kļūst krāsaina.
Dzīvei tāpat kā Holi, ir jābūt krāsainai, nevis garlaicīgai. Kad ikkatra krāsa ir redzama skaidri, tā ir krāsaina. Kad visas krāsas tiek jauktas, jūs beidzat ar melnu. Tāpat dzīvē, mēs spēlējam dažādas lomas. Katrai lomai un sajūtai ir jābūt skaidri noteiktai. Jūtu juceklis izraisa grūtības. Kad tu esi tēvs, tev ir jāspēlē tēva loma. Bet birojā tu tēvs nevari būt. Kad tu dzīvē lomas jauc, tu sāc kļūdīties. Lai kādu lomu tu dzīvē spēlētu, nododies tai pilnīgi. Saskaņa daudzveidībā dara dzīvi dzīvīgu, līksmu un daudz krāsaināku.
Līksme, ko tu pieredzi dzīvē, nāk no tava ES, tavas Patības dziļumiem – kad tu atlaid visu, pie kā turies, un nomierinies, savācies tajā vietā (savā kodolā). To sauc par meditāciju. Meditācija nav rosīšanās, tā ir nekā nedarīšanas māksla! Meditācijas miers ir dziļāks par dziļāko miegu, kāds vien tev var būt, jo meditācijā tu pārsniedz visas vēlmes. Tas sniedz smadzenēm ļoti dziļu rāmumu, un tas līdzinās visa ķermeņa-prāta savienojuma apkopei vai kapitālremontam.
Tikai šādā stāvoklī mēs spējam izprast savas esamības pacilāto stāvokli un ieraudzīt, ka visa pasaule ir gars jeb apziņa. Svētki ir gara dabā, un tie svētki, kas nāk no klusuma, ir īsti. Ja svētkiem pievienojas svētums, tie kļūst pilnīgi, nevainojami. Svin ne tikai ķermenis un prāts, bet arī gars.
Svinību stāvoklī mēs bieži aizmirstam Dievišķo. Mums ir jāpiedzīvo Dievišķā klātbūtne, Dievišķā gaisma ap mums. Tev ir jāvēlas pieredzēt to pašu, ar ko kustas visa pasaule. Lai to pieredzētu caur savām lūgsnām, ir vajadzīga pilnīga līdzdalība. Ja prāts ir nodarbināts ar kaut ko citu, tā vispār nav lūgsna.
Kad tu sastopies ar kavēkļiem, dziļas lūgsnas var darīt brīnumus. Lūgsnas kļūst īstas divos stāvokļos vai to salikumā. Tad, kad tu jūties pateicīgs, vai kad tu jūties pavisam bezpalīdzīgs. Ja tu neesi pateicīgs un dievbijīgs, tu būsi nelaimīgs. Izjūta, ka “esmu svētīts”, var palīdzēt tev pārvarēt visas ķezas. Tiklīdz tu apjēdz, ka esi svētīts, izzūd visa žēlošanās, izzūd viss īgnums, izzūd visa nedrošība.
Paši no sevis uzaust svētki, un dzīve kļūst krāsaina.
Gara dāvanas 