Jaut.: Ko mēs savā līmenī varam darīt, lai sapulcētu uz kalpošanas svētkiem visu kultūru un reliģiju cilvēkus?
Šri Šri Ravi Šankars: Mēs to jau darām. Mēs šo lietu turpinām darīt. Pasauc kādu un saki: “Dziedāsim kopā, kalposim kopā, kopā sēdēsim klusumā.” Klusēšana ir labākais lūgsnas veids. Parasti lūgsna ir kādā valodā – vācu, hindi, angļu, spāņu. Īstenībā tās visas nozīmē vienu un to pašu. Bet klusēšana ir viens solis tālāk, viens solis aiz valodu barjeras, ko var saprast viss visums. Ar to saskan daba. Nedzirdamā lūgsna! Arī vārdiskai lūgsnai ir jāved uz klusumu sirdī. Vārdu nolūks ir radīt klusumu. Darbības nolūks ir nest dziļu atslābumu. Dziļa miera nolūks ir nest tev apjēgu. Apjēgā tu rodi līksmi, svētlaimi. Mīlestības nolūks ir radīt svētlaimīgu stāvokli dziļi sevī.
Jaut.: Kāda ir atšķirība starp lūgsnu un meditāciju?
Šri Šri Ravi Šankars: Esmu jau to teicis. Lūgsna ir vaicāšana, meditācija ir klausīšanās. Lūgsnā tu lūdz: “Dod man šo, dod man to, sniedzot norādījumus, prasot.” Meditācijā tu saki: “Esmu šeit, lai klausītos, kas ir tas, ko tu vēlies teikt.” Klausīšanās Dievā ir meditācija. Jautājums Dievam ir lūgsna.
Jaut.: Kā būt nenosodošam?
Šri Šri Ravi Šankars: Pētot savu paša pagātni. Palūkojiet, cik daudzas reizes esat bijuši nosodoši. Katru reizi, būdami nosodoši, jūs esat izraisījuši nepatikšanas. Esiet tikai modrībā par to. Brīdī, kad pamani, ka esi nosodošs, esi jau no tā ārā. Tu nevari būt nosodošs patreizējā brīdī. Tu esi nosodošs pagātnē.
Jaut.: Gurudži, tu saki: “Es esmu jūs, un jūs esat es”. Bet es jūtu atšķirību. Kā apjēgt to, ka es esmu tu?
Šri Šri Ravi Šankars: Klusumā, kalpošanā.
Jaut.: Man nav darba, un vecāki un radi bažījas par to, un visu laiku taujā: “Kur tu esi? Kad tu gatavojies strādāt?” Ko darīt?
Šri Šri Ravi Šankars: Tev nav darba. (Atbild: jā). Turpini darbu meklēt. Neesi pārāk izvēlīgs. Tiklīdz tu dabūsi darbu, viņi nevaicās vienu un to pašu. Tie vaicās kaut ko citu. (smiekli) Kad tu gatavojies precēties? Un, tiklīdz tu apprecēsies, jautājums būs: “Kad jums būs bērni?” Cilvēki turpina uzdot jautājumus vienu pēc otra, un tev tos visus nav jāapmierina. Rēķinies ar viņu ceļiem, stāvokli. (Tad šis cilvēks jautā: “Gurudži, es esmu apmierināts, bet mani vecāki …”, uz ko Šri Šri atbild: “Te nav “bet” – ja esi apmierināts, tas ”bet” pazūd!”).
Jaut.: Kāpēc mūsu prāts dzenās pēc slavas, naudas un pievilcības? Vai tas tiešām ir nepieciešams?
Šri Šri Ravi Šankars: Labi, tev radās šis jautājums! Pirmkārt, tu saprati, ka prāts dzenās. Tad tev radās jautājums: “Vai tas ir nepieciešams?” Es atstāšu šo jautājumu tev pašam. Tas ir ļoti privāti, ļoti personiski. Es nedomāju, ka tas ir nepieciešams. Bet mana atbilde nebūs tev katrā ziņā pietiekama.
Atbildei ir jānāk no paša iekšienes. Citādi tas būs kā prāta noskaņošana. “Ak, es negribu naudu”, bet cita prāta daļa teiks: “Nē, man vajag naudu.” Viens prāts teiks: “Man nevajag slavu”, un otrs teiks: “Nē, man vajag slavu”. Tādā veidā sākas nesaskaņas. Bet kad tu mosties un redzi tos cilvēkus, kas to visu ir dabūjuši – cik sekli un tukši tie ir, tad tu, dabiski, pamani, ka tajā visā nav nekādas jēgas. Tad tu nedz kārosi to, nedz jebkā pūlēsies no tā atsacīties. Cilvēkiem, kuri saka: “Man nevajag slavu”, iekšēji kaut kur prāts saka: “Ak, es gribu slavu, es gribu slavu”. Kad saule ir uzaususi, kāda vajadzība pēc luktura? Tu ej ar lukturi un pēkšņi tu aptver, ka nav jēgas iet ar lukturi, kad spīd saule. Tad tā ir pieredze, tava īsta pieredze. Tā, kad tu dzenies pēc šķietamām vērtībām – tu aptversi, ka tas izraisa vairāk sāpju, vairāk ciešanu un “tas nesniedz man to, ko es īsti gribu”.
Tad iestājas apjēga, savākšanās, no iekšienes nāk netverams stingrs spēks. Tad, ja nāk slava, nāk nauda, tas tevi neskar. Vai tas nāk vai nenāk, nav tev svarīgi. “Es to gribu” un “es to negribu” ir vienas monētas divas puses. Tas mazums, kas nepieciešams – lai ir tas.
Jaut.: Kā cilvēks tiek galā ar sarūgtinājumu, kad notiek kas nevēlams, vai kad tu zaudē dārgu cilvēku? Kā cilvēks var vēl smaidīt un būt savākts?
Šri Šri Ravi Šankars: Virzies uz priekšu, mosties un saproti. Tas viss ir sapnis. Lietas gan notiek, gan nenotiek. Tas ir tikai sapnis. Saprātīgs cilvēks nesēdēs un nevaimanās: “Ak, vakar es sapnī biju premjerministrs”.
Tikai iztēlojieties kādu, kurš ir ļoti laimīgs, jo vakar (savos sapņos) viņš ir bijis premjerministrs, vai ir kļuvis par pasaules bagātāko cilvēku. Ko jūs teiksit? Ko viņam teikt? Tā ir muļķība, stulbums. Tu esi sajūsmā par labu sapni, un tu esi nelaimīgs par sliktu sapni. Sapnis ir sapnis. Ej uz priekšu. Mosties. Iedzer tasi tējas (smiekli). Zāļu tēju. (Milzu smiekli un aplausi). Starp citu, es nedzeru nekādu tēju – ne kā ieradumu. Dažkārt, kad es kaut kur ciemojos, un viņiem ir tikai tēja un nekas cits, tad es iedzeršu tikai, viņus apmierinot.
Jaut.: Kad būt bezkaislīgam, un kad būt līdzjutīgam?
Šri Šri Ravi Šankars: Kad tu raizējies par atkarīgumu, esi bezkaislīgs. Un visos citos gadījumos esi līdzjutīgs. Īstenībā, līdzjutību tu nevari ieslēgt. Vai nu tu esi līdzjutīgs, vai neesi. Tas nav skrūvgriezis, kuru tu vari lietot palaikam un turēt malā pārējā laikā. Līdzjutība ir kā tavs deguns. Lai apjēgtu, ka tas ir klāt, tev pašam jābūt klāt, un ja tas nav klāt, arī tu neesi klāt. (Milzu smiekli). Sapratāt? Lai apjēgtu, ka tev ir deguns, tev ir jābūt klāt, un lai saprastu, ka tas nav šeit, tev nevajadzētu būt šeit.
Jaut.: Kas var aizvietot balto cukuru un tēju?
Šri Šri Ravi Šankars: Zināt, nesatraucieties pārāk par lietām. Jūs nevarat iet restorānā un teikt: “Varat man atnest tikai tēju ar palmu jēlcukuru, bet nekādi ne ar balto cukuru”. Jūsu ķermenis ir pietiekami spējīgs pielāgoties. Tā, dažkārt jūs dzerat ar balto cukuru, viss ir kārtībā. Jūsu imūnsistēma ir spēcīga. Bet nepadariet to par ieradumu. Patērējot daudz baltā cukura ik dienas. Palmu jēlcukurs ir visvēlamākais.
Dabiska (organiska, ekoloģiski tīra) barība ir visvēlamākā. Bet ja dažkārt jūs organisku ēdienu nevarat dabūt, neiedomājieties, ka tūlīt saslimsit. Cilvēku, kuri ir pārāk izvēlīgi attiecībā uz ēdienu, imūnsistēma pavājinās, pavājinās un pavājinās. Cilvēkiem, kuri ir pārāk nobažījušies par ēdienu un visām tādām lietām, tiem nav pašaizsardzības spēka. Kad jūs ļaujat savai imūnsistēmai strādāt? Tad, kad imūnsistēma gūst kādu izaicinājumu.
Tā, šad un tad, laiku pa laikam imūnsistēmu ir jāizaicina. Tad no iekšienes nāks pašaizsardzība. Citādi jūs kļūstat pārāk izvēlīgi un ļoti vāji, un tad prātā saceļas dusmas. “Ak un vai .. es gribu tikai dabisku barību. Es gribu tikai to. Es nevaru ēst kalorijām bagātu ēdienu.” Jūsu sistēmai ir jābūt lokanai, pielāgoties spējīgai. Un tas var notikt, kad jūs padarāt to garīgi stipru. Jūs domās izlemjat, ka “tik daudz tas manam ķermenim nav vajadzīgs”. Es neiesaku jums ēst neveselīgu ēdienu. Nē, nepavisam, bet es saku: “Neesiet pārāk izvēlīgi attiecībā uz ēdienu, ēdiena īpašībām un noteiktu ēdienu. Izvēlieties vidusceļu”.
Zināt, cilvēki Indijā dzīvo vai ir dzimuši graustu rajonos, un viņu imūnsistēma ir ļoti stipra. Tos neskar slimības, jo viņu imūnsistēma ir nodarbināta. Viņi spēj izkulties no katras slimības. Izvēlieties šo vidusceļu. Iebraukušajiem ārzemniekiem es iesaku neēst pie ielu tirgoņiem, nepārliecinoties par tā higieniskumu. Negrieziet augļus uz ielas, jo naži var nebūt sterili. Labāk tā nedariet. Jūs varat ēst neskartu ēdienu.
Jaut.: Kā mēs zinām, kad esam uz vidusceļa?
Šri Šri Ravi Šankars: Kad jūs nenomaldāties, tad esat uz vidusceļa.
http://www.facebook.com/topic.php?uid=77018074868&topic=14169
Gara dāvanas 