Patiesība ir pretrunīga; ja tā nav pretrunīga, tā nav patiesība! Bhagavad Gīta ir pretrunu pilna. Jūs to varat izprast tikai, kad redzat to kopumā.
Vienā vietā Krišna teic Ardžunam, ka darbība ir visnozīmīgākā lieta, un bez darbības cilvēks būs neveiksmīgs. Pēc tam Viņš teic, ka darbība ir pieņemama lieta, bet apjēga ir labāka! Tad Krišna teic: “Tev jākļūst par jogu un jāatmet viss ap tevi.” Tad Krišna viņam teic: “Saprātīgs ir tas, kurš redz darbību bezdarbībā un bezdarbību darbībā.” Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, pat ja tu nedari neko, tu esi darbojies – vienkārši ar “nedarīšanu”.
Ja tu kaut ko dari, arī tad tu neesi darbojies, jo tavā nedarīšanā šinī gadījumā, iespējams, ir noticis vēl kaut kas – tu, iespējams, esi darījis vēl kaut ko. Pat ja tu esi darbojies, tā ir “nedarīšana”, jo tu darīji šo, bet nevarēji darīt vēl kaut ko. Tādējādi katrā darbībā ir nedarīšana, un katrā nedarīšanā ir ar to saistīta darbība.
Un tad Krišna teic Ardžunam par Dhjāna Jogu – (dziļo) meditāciju. Bhagavad Gītas sestajā nodaļā Viņš teic Ardžunam, ka, tā kā tas ir apmulsis, tad nav jēgas runāt. Viņš uzaicina to meditēt.
Beidzot, Krišna teic: “Ardžuna, dižākais starp jogiem ir tas, kurš tur Mani savā sirdī, meditē viņš vai ne. Tas ir īsts jogs, jo Es esmu ar viņu visā, ko viņš dara.”.
Ar to pretrunas nebeidzas. Kādā gadījumā Krišna teic: “Ardžuna, man nav neviena, kas būtu man dārgs, neviena, ko es mīlu.” Un tad sniedz veselu nosacījumu sarakstu tiem, ko Viņš īstenībā mīl!
Citā gadījumā Krišna māca Ardžunam darboties, nemeklējot darbības augļus. Vēlāk Viņš aicina Ardžunu darboties pienācīgi, saskaņā ar dabas likumiem. Tad Viņš stāsta tam veidu, kā jācīnās, ja viņš grib uzvarēt karā. Tā šajā gadījumā Viņš pievērš Ardžunas uzmanību uz darbības augļiem, bet tad Viņš māca tam arī nerūpēties par darbības augļiem.
Krišna Ardžunam bija kā dārgs draugs. Bhagavatam (Bhāgavata Purāṇa), jūs redzēsit, ka, izņemot Viduru un Udhavu, neviens viņu pat neuzskatīja par apskaidrotu; visi domāja, ka viņš ir tikai ļoti atjautīgs. Protams, bija Pandavi un gopi (govju meitas, kas ārkārtīgi dievinājušas Krišnu), kas zinājuši, kas bija Krišna, un cik pilnīgs Viņš bija visās jomās. Bet daudzi no viņiem, ieskaitot Ardžunu, viņu tādā veidā neredzēja.
Bet tad Krišna vienā acumirklī parāda viņam, ka Viņš ir neierobežots. Viņš teic Ardžunam: “Tu nevari redzēt bez apjēgas acīm; tad tagad es došu tev īpašu apjēgas aci, kādu gadsimtiem neesmu devis nevienam.
Došu to tagad tev, jo ir (īstais) laiks.” Ar šo Viņš sniedz Ardžunam redzējuma spēju, uzplaiksnījumu. Šajā acumirklī visums Ardžunam parādās kā Krišnas izpausme.
Ardžunas prāts šajā mirklī tiek sagrauts. Viņš redz visu radību, visas lietas – kalnus un upes, pagātni, tagadni un nākotni – izzūdot pa elementiem Krišnā.
Viņš redz, ka Krišna ir tā vieta, tā bezgalība, kurā viss rodas un izzūd. Acumirklī visa dzīvība, viss visums, visa atmiņa un viss, kas ar to saistīts, tikai aizslīd kā kinofilma, un tas Ardžunu biedē.
Tad Ardžuna lūdz: ”Ak! Lūdzu, rādi man savu vienkāršo, dabisko un draudzīgo seju. Man tīk tavs vienkāršais smaids, un es vēlos redzēt savu draugu. Es nevēlos redzēt neko viņpus. Tas man ir par daudz.” To sauc par vispasaules redzējumu (Vishva Roopa Darshana).
Pēc tam Krišna stāsta Ardžunam par jadžjām (yagya) un visiem pamatlikumiem un likumiem, pēc kā darbojas visa sabiedrība un visums. Tad Viņš teic par sanjāsu (to cilvēku dzīves kārtība, kuri ir ar bezkaislīgumu un nepieķeršanos atteikušies no pasaulīgās dzīves), un par to, kā būt īsti savāktam.
Piemēram, notikums vai gadījums būtu jāapskata kā tikai tas – notikums, gadījums vai parādība. Bet tas iestrēdz prātā, un tu mēģini no tā atbrīvoties. Notikums iegūst nozīmīgumu, un prāts ir nokļuvis tā lamatās – “Ak, vai! Viņš teica to, tie teica šo, citi to neteica utt.”
Tiklīdz notikums ir atkāpies, jūs jūtat lielu atvieglojumu. Jūs pēkšņi atklājat sevī mieru.
Jūsu īstā daba ir miers. Savā kodolā jūs esat miers. Brīdī, kad šis uzbudinājums ir izmests, jūs varat to īsti sajust – visas smadzeņu šūnas, un visas smadzenes kļūst ļoti rāmas un rimtas tajā brīdī, kad šie atkritumi aiziet.
Un dziļi sevī jūs varat īsti smaidīt kā miera lāpa. Ardžuna vaicā Krišnam: ”Tas, ko Tu saki, ir ļoti brīnumaini un līksmi. Bet tas nav vienkārši. Šo prātu ir grūti pārvaldīt. Tas būtu kā pārvaldīt gaisu – vai kāds spēj pārvaldīt gaisu?”
Tad Krišna saka: “Es tev piekrītu. Tas ir grūti, bet ne neiespējami. Abhyasena tu Kaunteya — ar vingrināšanos, bezkaislīgumu un ar atgriešanos savā kodolā tev sekmēsies.” Jūs redzēsit, ka Krišna ir izmēģinājis visu.
Galu galā, tas, kas bija iedarbojies uz Ardžunu, bija vispasaules redzējuma parāde. Cilvēki nevar izmainīties arī no redzējumiem vien. Krišna īstenībā neizraisa apjēgu vien no ārpuses – tur vajag kaut ko vairāk.
Tāpēc Krišna pēc tam, kad bija ievadījis Ardžunu neierobežotā redzējumā, viņš runā par to, kas viņam ir dārgs, par ziedošanos, un viņš pāriet pie visām citām lietām, ko jūs zināt – par radīšanu un pat par ēdienu.
Bet, kad Ardžuna saka: “Es padodos,” Krišna teic: “Es tur neko nevaru darīt; domā tu un dari, kas tev ir labākais. Vispirms apsver, ko es tev esmu teicis, un tad rīkojies.” Ardžuna saka: ”Nē, tagad es esmu skaidrībā savā prātā. Tā Krišnam nācās runāt cauri 18 (Bhagavad Gītas) nodaļām, lai novestu viņu līdz šai būtībai.”
Krišna varēja to izdarīt pašā pirmajā nodaļā.
Bet tas ir brīnišķīgs veids, kā šī apjēga tika vadīta.
Viss var šķist pretrunīgs, aplūkots no visiem viedokļiem.
Bet tā tiešām ir īstenība.
http://www.facebook.com/topic.php?uid=77018074868&topic=9071
Gara dāvanas 