(Te ir apmēram Jēzus laika pasaulīgās pārvaldes likumi Ziemeļindijā. Jēzus esot teicis, ka “jo tālāk no Dieva, jo vairāk likumu.” Ir vērts salīdzināt, kuri no pārvaldes likumiem ir īstāki – 0.gadsimta Manu vai 21.gadsimta sākuma Latvijas…
Šī Manu likumu nodaļa, kas lielā daļā ir padomi, daļā arī ar vairāk vēsturisku vērtību, ir īsti skarbi un neizslēdz arī bruņiniecisku vardarbību, spiegošanu, norobežojas no sievietes kā vairāk sajūtām pakļautas, cilvēku kvalitātes ievērtēšanu vienkāršo ar kastu sistēmu.
Tie nosaka stingru padotības kārtību, un pakļautajiem atliek vien cerēt, ka viņu valdnieks ir vairāk vai mazāk tuvs Manu likumu ideālam. Slepenā pārraudzība, kas tādā sistēmā ir nepieciešama, var izvirst kā visi cilvēka iedibinājumi. Garīgās mācības atklāsmes nesēji, kas nepieciešami valdnieka un pārraugu kvalitātei, var izvirst gan līdz iedomām vienā galējībā, gan līdz neauglīgam formālismam un humora trūkumam otrā galējībā. Tāda valdnieka kļūdas mēdz būt katastrofālas. Lielāka vai mazāka pārliecība, ka slikts valdnieks nākošajā dzīvē iedzims sliekā, varbūt nav liels mierinājums.
Tad kāpēc es piedāvāju šo likumu tulkojumu? Manu likumu gars ir skaidri acīmredzams, vienkāršs un taisnīgs. Un gan valdnieku, gan pakļautos garīgā ziņā balsta no sadzīves rūpēm izbrīvēta vesela skolotāju kasta – brahmani. Un brahmanu pašaudzināšanai ir, kā apgalvots, atklāsmēs saņemta mācība, kas satur līdz pat mūsu laikiem spožus garīgus vingrinājumus. Manuprāt, mūsdienu dzīve rāda, ka pārattīstītajiem Rietumiem nāksies mācīties no Austrumiem, ka vai nu.
Ko tas dod?
Vai nav beidzot pa īstam jāatzīst, ka īstais regulātors ir sabiedrības pašregulācija, kas balstās uz cilvēku vairuma intuitīvu taisnīguma izjūtu? Un Manu likumi ir labi ar to, ka uzrāda, nesamudžina un negrauj sabiedrības ideālu.
Latvijas likumi – (iedrošinos vērtēt intuitīvi un sabiezināt krāsas) mēdz būt ciniski, demokrātiju liekuļojoši, un cilvēktiesības uz zagļiem un izvirtuļiem attiecinoši, vīriešu (haha) bezatbildīgumu neierobežojoši, Saeimas naudas žurku izaloti un bezmaz tikpat neaptverami kā… lai Dievs man piedod šādu salīdzinājumu.
Manu likumi rēķinās ar to, ka cilvēks ir kaut kas vairāk kā runājošs dzīvnieks, ka cilvēka kvalitāti izšķiroši ietekmē ģimene, īpaši māte, kā arī garīgais skolotājs, un tajos bieži ir sastopams taisnīguma un lietpratības jēdziens.
Vai Latvijas likumdošanas “dievs” nav atziņa, ka nauda nesmird, liberālisma godā celtas Kārļa Marksa instrukcijas par mežonīgo kapitālismu, čekistiskas slepenās visatļautības tradīcijas, un šīs likumdošanas paņēmiens – Burtiskums, salaulāts ar to pašu čekistisko shēmošanas mākslu?
Vai Latvija neturas uz tā saucamajamiem godīgajiem muļķiem, kuri likumus nelasa un dzīvo pēc intuitīva taisnīguma un godīguma pamatlikuma?
Bet nu jau stirkš pa visām šuvēm. Jo “veiksminieki” vai nu izcaurumo likumus, vai ir blēdīgi likumu jājēji, kas “kakā virsū” šķietami netveramiem jēdzieniem. Un neveiksminieki arī sāk mācīties lasīt likumus…
Pavisam nopietni es iesaku ieteikt pārlasīt šos likumus arī jūsu paziņām – esošiem un topošiem deputātiem, kā arī ierēdņiem tajos brīžos, kad galvā (atkal?) draud sakāpt nauda, kas it kā neesot netīra.
Protams, arī es ticu un esmu redzējis, ka starp deputātiem un ierēdņiem ir lietpratīgi un tikumīgi cilvēki. Bet kāpēc viņi ir tādā pagrīdē, ka nav manāmi? Kāpēc viņi nekristalizējas ārā no tā purva un nesadarbojas savā starpā, lai izbeigtu bezjēdzīgas darbības, un nemeklē tiešāku sadarbību ar tautu, kura taču ir (skaitās) viņu īstais darba devējs?
Un kāpēc par beigtiem izliekas sabiedrības pašregulācijas lietpratēji, kādiem taču būtu jābūt tik “attīstītā” valstī kā Latvija?
I.L.)
1. (Tagad) es pasludināšu valdnieka pienākumus (un) parādīšu, kā valdniekam ir jāpārvalda sevi, kā viņš ir radīts, un kā (viņš var gūt) augstākās sekmes.
2. Kšatrijam, kurš atbilstoši noteikumiem ir saņēmis Vēdās noteikto sakramentu (kronēts), ir pienācīgi jāaizsargā šī visa (pasaule).
3. Jo, kad šīs radības, būdamas bez valdnieka, bailēs izklīda uz visām pusēm, tad Kungs visas šās (radības) aizsardzībai radīja valdnieku,
4. Ņēmis (šim nolūkam) Indras, Vēja (Anilas), Jamas, Saules, Uguns (Agni), Varunas, Mēness un pārticības Valdnieka (Kubera – vittesa) mūžīgās daļiņas.
5. Tā kā valdnieks ir veidots no šo dievu valdnieku (netveramajām) daļiņām, tas spožumā (enerģijā) pārspēj visas radītās būtnes;
6. Un tāpat kā saule, viņš dedzina acis un sirdis, un neviens uz zemes nevar pat skatīties uz viņu.
7. Dēļ sava (pārdabiskā) spēka viņš ir Uguns un Vējš, viņš ir Saule un Mēness, viņš ir tiesas (Dharmas) Valdnieks (Jama), viņš ir Kubera, viņš ir Varuna, viņš ir dižais Indra.
8. Pat, būdams bērns, valdnieks nedrīkst tikt pelts, (domājot), ka viņš ir (tikai) mirstīgais; jo viņš ir diža dievība cilvēka veidā.
9. Uguns sadedzina tikai vienu cilvēku, ja tas neuzmanīgi tai tuvojas, bet valdnieka (dusmu) uguns iznīcina (visu) ģimeni kopā ar tās lopiem un tās mantu krājumiem.
10. Pilnībā apsvēris nolūku, (savu) varu un vietu un laiku, viņš pilnīga taisnīguma sasniegšanas labad pieņem daudzus (dažādus – drauga draugam, ienaidnieka ienaidniekam) veidolus.
11. Viņš, kura labvēlībā mājo Padma (arī Lakšmi, laimes dieviete), veiksmes dieviete, kura drošsirdībā mājo uzvara, kura dusmās mājo nāve, ir veidots no visu (dievu) spožuma (enerģijas).
12. (Cilvēks), kurš savā ārkārtējā neprātā viņu ienīst, nešaubīgi ies bojā; jo valdnieks strauji lemj tādu (cilvēku) iznīcināt.
13. Lai neviens (cilvēks) nepārkāpj šo likumu, kurš ir labvēlīgs, nedz (viņa rīkojumus), kas dara sāpes nežēlastībā kritušiem.
14. (Valdnieka) labad Kungs pirms tam ir radījis savu dēlu, Sodu (atmaja, dan-da: “runga”), visu radību aizstāvi (un likuma iemiesojumu), kas veidots no Brahmas slavas.
15. Bailēs no tā visas radītās būtnes, gan nekustīgās, gan kustīgās, kalpo labumam (bhogaya kalpante – ļauj sevi lietot) un neizvairās no saviem pienākumiem.
16. Pilnībā apsvēris (pārkāpuma) laiku un vietu, (pārkāpēja) iespējas un zināšanu līmeni (vidya), lai viņš taisnīgi uzliek to (sodu) cilvēkam, kurš rīkojas netaisnīgi.
17. Sods (īstenībā) ir valdnieks (un) vīrs, kas vada lietas (rietar), soģis (shasitar), un kas tiek saukts par četru likumpaklausības kārtību galvotāju.
18. Vien sods pārvalda visas radītās būtnes, vien sods tās aizsargā, sods tās sargā, gulot miegā; viedie sodu pasludina (kā to pašu), kas ir likums.
19. Ja (sods) ir pienācīgi uzlikts pēc (pietiekamas) apsvēršanas, tas dara visus ļaudis laimīgus; bet uzlikts bez apsvēršanas, tas sagrauj visu.
20. Ja valdnieks nemitīgi neuzliktu sodus tiem, kas tos ir izpelnījušies, stiprākie cepinātu vājākos kā zivis uz iesma;
21. Vārna ēstu ziedojuma plāceni un suns laizītu ziedojuma ēdienus, un īpašumtiesības (svamya) nepaliktu nevienam, un zem(is)ākie (aizņemtu) augstāko (vietas).
22. Visu pasauli kārtībā tur sods, jo nevainīgu cilvēku nav viegli atrast; bailēs no soda visa pasaule nes augļus, (kurus tai ir jānes).
23. Dievi (Devas), Danavas (Asuru veids), Gandharvas (dabas gari, Apsaru dzīvesbiedri), Rakshasas (ļaunprātīgi demoni), putnu un čūsku dievības nes (pienācīgos) augļus tikai, ja tos mudina (bailes no) soda.
24. Visas kastas (varna) būtu samaitātas (ar sajaukšanos), visas robežas (setu) būtu sarautas, un visi cilvēki niknotos (cits pret citu; sarvalokaprakopa) dēļ respekta trūkuma pret sodu.
25. Kur melnā krāsā un ar sarkanām acīm soļo sods, graujot noziedzniekus, tur cilvēki netiek uzbudināti (rnuhyanti), (tie ir) droši, ka tas, kurš soda, pienācīgi atšķir labu no ļauna.
26. Ir pasludināts, ka valdniekam ir jābūt taisnīgam soda uzlicējam, kurš ir patiess, kurš rīkojas pēc pienācīgas apsvēršanas, kurš ir vieds, un kurš zina tikuma, baudas (kama) un bagātības (artha) (vērtību).
27. Valdnieks, kurš pareizi uzliek (sodu), uzplaukst cieņā pret (tiem) trim (laimes līdzekļiem); bet tas, kurš ir baudkārs, ieinteresēts un melīgs, tiks iznīcināts ar (netaisnīgajiem) sodiem (ko pats uzliek).
28. Sodam (piemīt) ļoti spožs mirdzums (enerģija), un to ir grūti pārvaldīt cilvēkam ar neattīstītu prātu (akrtatman – kurš neapjēdz Šastras); tas satriec valdnieku, kurš novirzās no sava pienākuma, kopā ar viņa radiem.
29. Pēc tam tas sagāzīs viņa pilis, viņa zemes, visu pasauli kopā ar kustīgo un nekustīgo (radību), līdzīgi viedajiem un dieviem, kas aiziet debesīs (ziedojuma trūkuma gadījumā).
30. (Sodu) nevar uzlikt taisnīgi cilvēks, kam nav domubiedra, (nedz) muļķis, (nedz) iekāres pilns, (nedz) cilvēks ar neattīstītu prātu, (nedz) cilvēks, kas ir nodevies sajūtu baudām.
31. Cilvēks, kurš ir šķīsts (slicin – nav rausējs un) uzticīgs savam solījumam, kurš rīkojas saskaņā ar (svētā likuma) Šastrām, kam ir labi domubiedri, un kurš ir vieds, var uzlikt (taisnīgu) sodu.
32. Lai viņš rīkojas taisnīgi savā jomā, bargi soda savus ienaidniekus, bez divkosības izturas pret saviem draugiem un ir pacietīgs ar Brahmaniem.
33. Tāda valdnieka labā slava, kurš uzvedas šādi, izplatās pasaulē kā sezama eļļas pile uz ūdens, pat ja viņš pārtiek no vārpu lasīšanas.
34. Bet tāda valdnieka labā slava, kas rīkojas pretēji un nepārvalda sevi, pamazām ļaudīs sarūk kā dzidrināta sviesta pile uz ūdens.
35. Valdnieks ir ticis radīts (lai) sargātu kastas (varna) un kopienas, kuras katra saskaņā ar to stāvokli pilda savus dažādos pienākumus.
36. Kas viņam un viņa palīgiem ir jādara savu ļaužu aizstāvībai, to es jums pasludinu pilnībā un pienācīgi.
37. Lai valdnieks, piecēlies agri no rīta, godina Brahmanus, kuri ir lietpratēji trīskāršajā svētajā zinātnē (traividya – Vēdas) un mācīti (pārvaldē), un ņem vērā to padomus.
38. Lai viņš ik dienas godā pieredzējušus Brahmanus, kas zina Vēdas un ir šķīsti; jo to, kas vienmēr godā vecus cilvēkus, ciena pat Rakšasas.
39. Lai viņš, kaut varbūt jau pieticīgs, pastāvīgi mācās no tiem pieticību; jo valdnieks, kurš ir pieticīgs, neiznīkst nekad.
40. Pieticīguma trūkuma dēļ ir gājuši bojā daudzi valdnieki, kopā ar to, kas tiem pieder; ar pieticību pat meža vientuļnieki ir kļuvuši par valstu valdniekiem.
41. Pazemības trūkuma dēļ ir gājis bojā Vena (prasījis, lai ziedojumus nes viņam, ne dieviem), tāpat arī valdnieki Nahuša (Nahusha – vajājis Brahmanus, liekot tiem pat vilkt savus divričus), Sudas, Pigavana dēls, Sumukha un Nemi.
42. Bet ar pazemību Prithu (leģendārs sens valdnieks) un Manu ir guvuši augstāko varu, Kubera turības Kunga stāvokli un Gadhi dēls (viedais Višvamitra) – Brahmana pakāpi.
43. No Vēdu pazinējiem lai viņš mācās trīskāršās (svētās mākslas), senās pārvaldīšanas mākslas (dandaniti, burtiski – “rungas lietošanas norādījumi”), loģikas zināšanas (anviksiki) un (augstākās) Dvēseles apjēgu; no cilvēkiem – zināšanas par (dažādiem) arodiem (varta) un nodarbošanās (arambha) veidiem.
44. Dienu un nakti viņam ir spraigi jāstrādā pie savu sajūtu pārvaldības; jo (tikai) tas cilvēks, kurš ir uzvarējis savas sajūtas, var turēt savus pakļautos paklausībā.
45. Lai viņš rūpīgi izvairās no desmit netikumiem, kas rodas no baudkāres, un astoņiem, ko rada dusmas, un kas (visi) noved pie posta.
46. Jo valdnieks, kurš ir baudkāres izraisītu netikumu atkarībā, zaudē savu turību un vīra dūšu, bet (kurš ir pakļāvies) netikumiem, ko izraisa dusmas – pat savu dzīvību.
47. Medības, azartspēles, gulēšana pa dienu, ļaunas valodas, (pārmērības ar) sievietēm, dzerstīšanās, (juceklīga nosliece uz) dejām, dziesmām un mūziku, kā arī bezmērķīgi ceļojumi ir desmitkāršo (netikumu) kopums, kas izceļas no baudkāres.
48. Tenkas, vardarbība, nodevība, skaudība, neslavas celšana, (netaisna) īpašuma sagrābšana (arthadusana), nievas un vardarbības draudi ir astoņkāršo (netikumu) kopums, kas izceļas no dusmām.
49. Lai viņš rūpīgi apkaro šo alkatību, kuru visi viedie pasludina par abu to (netikumu kopumu) sakni; tā veido abus (netikumu) kopumus.
50. Dzerstīšanās, kauliņspēles, sievietes un medības to uzskaitīšanas secībā ir lietas, kas viņam ir jāzin kā vispostošākās tajā kopumā, kas izceļas no baudkāres.
51. Fiziska ievainošana, lamas, īpašuma sagrābšana – šīs trīs ir lietas, kas viņam ir jāzin kā vispostošākās tajā kopumā, kas izceļas no dusmām.
52. Pašpārvaldošam (valdniekam), ir jāzin, ka tajā septiņu (50.-51.) kopumā, uz ko (ļaudīm) ir nosliece visur, katrs iepriekšējais netikums ir riebīgāks (kā aiz tā nosauktie).
53. (Salīdzinot) netikumu un nāvi, netikums ir pasludināts par postošāku; netikumīgs cilvēks grimst viszemākajā (ellē), bet tas, kas mirst, brīvs no netikumiem, paceļas debesīs.
54. Lai viņš (valdnieks) ieceļ septiņus vai astoņus ierēdņus (saciva), kuru vecāki ir bijuši valsts kalpotāji, kuri ir lietpratēji zinātnēs, varoņi – ieroču lietpratēji, un kas ir cēlušies no (cildenām) ģimenēm, un kuri ir pārbaudīti.
55. Pat viegli uzsākamas lietas (dažkārt) ir grūti paveicamas vienam cilvēkam; cik gan daudz (grūtāk ir valdniekam), īpaši (ja) nav palīgu, (pārvaldīt) valsti, kas nes lielus ienākumus.
56. Lai viņš ik dienas apspriež ar tiem patreizējās (lietas, kas attiecas uz), mieru (samdhi) un karu (vigraha), četrām valsts sastāvdaļām (sthana – karaspēks, dārgumi, galvaspilsēta, teritorija), ienākumiem, (savas un valsts) aizsardzības (veidiem), un ieguvumu svētīšanu (ar dievbijīgām veltēm).
57. (Vispirms) noskaidrojis katra (ierēdņa) viedokli atsevišķi un (tad) kopējo viedokli, lai viņš dara to, kas ir viņam (vis)izdevīgākais viņa darīšanās.
58. Bet ar izcilāko no tiem, mācītu Brahmanu, lai valdnieks pārdomā vissvarīgākās lietas, kas attiecas uz sešiem valsts politikas virzieniem (sadgunya – savienība, pārvietošanās, nogaidīšana, palīdzības meklēšana, spēku sadalīšana).
59. Lai viņš, paļāvības pilns, vienmēr uztic šim (ierēdnim) visas lietas; galīgo lēmumu pieņemot kopā ar to, ļaujot viņam pēc tam sākt rīkoties.
60. Viņam ir jāieceļ arī citus ierēdņus (arnatya), goda (vīrus), (kuri ir) gudri, nelokāmi, spēj pienācīgi uzkrāt naudu (sarnyagarthasarnahartar), un ir labi pārbaudīti.
61. Lai viņš ieceļ tik daudzus cilvēkus, cik prasa pienācīga viņa lietu veikšana, tik daudz prasmīgus un gudrus (cilvēkus), kas nav tūļīgi.
62. Drošos, prasmīgos, augstdzimušos un godīgos lai viņš nodarbina nodokļu (ievākšanas amatos), (piemēram,) raktuvēs (akara), darbnīcās (karinanta) un noliktavās, (bet) biklos savā pilī.
63. Par sūtni (duta) lai viņš ieceļ tādu, kurš ir lietpratīgs visās zinībās, kurš saprot mājienu, sejas un žestu izteiksmību, kurš ir godīgs, prasmīgs un no (cildenas) ģimenes.
64. Ieteicams ir (tāds) valdnieka sūtnis, (kurš ir) uzticams, godīgs, prasmīgs, ar labu atmiņu, kurš zina (īsto) vietu un laiku (rīcībai), un kurš ir ar ietekmīgu izskatu, bezbailīgs un daiļrunīgs.
65. Karaspēks ir atkarīgs no karavadoņa (arnatya), (kam ir likts gādāt par to), pienācīga (cilvēku) pārraudzība – no karaspēka, valsts dārgumu glabātava un valsts (pārvaldība) – no valdnieka, miers un tā pretstats (karš) – no sūtņa.
66. Jo vienīgi sūtnis veido (valdnieka) sabiedrotos un noraida sabiedrotos; sūtnis kārto tās lietas, ar kurām (valdnieki) tiek šķirti vai apvienoti.
67. Kas attiecas uz darīšanām, lai (sūtnis) pēta (ārzemju valdnieka) pašsavaldīšanās izpausmes, žestus un rīcību caur viņa slepeno (padomnieku) žestiem un rīcību un (atklāj) tā nodomus viņa darbinieku vidū.
68. Skaidri sapratis (no sava sūtņa) ārzemju valdnieka nodomus, lai (valdnieks) uzņemas tādus pasākumus, kas neizraisa nelaimi pašam.
69. Lai viņš (valdnieks) apmetas atklātā (bultas šāviena attālumā) vietā ar sausu laiku, kur graudi ir pārpilnībā, kurš ir (apdzīvots) galvenokārt ar Ārijiem (аrуаpraya), kas nav pakļauta epidēmiskām slimībām (vai līdzīgām nelaimēm), patīkamā vietā, kur padotie (аnаtasamanta) ir paklausīgi, un viņa (ļaudis viegli) rod savu iztiku.
70. Lai viņš (tur) būvē pilsētiņu, drošības labad uzceļot cietoksni, ko sargā tuksnesis, vai cietoksni no akmeņiem un māla, vai cietoksni, ko sargā ūdens un koki, vai cietoksni, (ko veido bruņoti vīri, nrdurga), vai pilskalnu ar grāvjiem un vaļņiem.
71. Lai viņš pieliek visas pūles pilskalna nodrošināšanā, jo starp tiem visiem (minētajiem cietokšņiem) pilskalns atšķiras ar daudzām pārākām īpašībām.
72. Pirmos trīs no tiem apdzīvo zvēri, alu dzīvnieki un ūdens dzīvnieki, pēdējos trīs – pērtiķi, cilvēki un dievi.
73. Kā ienaidnieki nekaitē tiem, kas patvērušies (savos) cietokšņos, tāpat pretinieki (nevar) aizskart valdnieku, kas patvēries savā cietoksnī.
74. Loka šāvējs uz vaļņa kaujā ir līdzvērtīgs simt (pretiniekiem), simts – desmit tūkstošiem; tāpēc (Šastrās) ir noteikts, (ka valdniekam jāpieder) cietoksnim.
75. Lai tas (cietoksnis) ir labi apgādāts ar ieročiem, naudu (dhana), graudiem un nastu nesējiem dzīvniekiem, ar Brahmaniem, ar amatniekiem, ar (kaujas) ierīcēm, ar lopbarību un ar ūdeni.
76. Vidū lai viņš liek būvēt sev plašu pili, (labi) aizsargātu, apdzīvojamu visos gadalaikos, (balti) krāšņotu, apgādātu ar ūdeni un koku iekļautu.
77. Tur apmeties, lai viņš apprec līdzīgas kastas (varna) dzīvesbiedri, kam piemīt labvēlīgas (ķermeņa) iezīmes, un kura ir dzimusi dižā ģimenē (kule mahati), mīlamu un kam piemīt daiļums un izcilas īpašības.
78. Lai viņš ieceļ ģimenes priesteri (purohita, arī padomnieks ritu lietās) un izvēlas kalpojošos priesterus (ritvig); tiem ir jāveic viņa ģimenes riti un (ziedojumi – vaitanika), kuru veikšanai ir vajadzīgas trīs ugunis.
79. Valdniekam ir jāziedo dažādi (Srauta) ziedojumi, kuros (pasniedz) devīgas dāvanas, un, lai izpelnītos nopelnus, viņam ir jāsniedz Brahmaniem iepriecinājumi un turība.
80. Lai viņš ikgada nodokli (bali) valstī liek ievākt uzticamiem (ierēdņiem), (darījumos ar) ļaudīm lai viņš pakļaujas svētajam likumam (nepārsniedzot atļautās nodevas), un pret visiem cilvēkiem izturas kā tēvs.
81. Lai dažādās (darījumu nozarēs) viņš ieceļ saprātīgus pārraugus; tiem ir jāpārbauda visi to cilvēku, kuri kārto viņa darījumus, (darbi).
82. Lai viņš godā tos Brahmanus, kas ir (pēc Vēdu mācībām) atgriezušies no savu skolotāju mājām; jo Brahmaniem (dāvātā nauda) ir pasludināta par valdnieka nezūdošu dārgumu.
83. To nevar paņemt ne zagļi, ne nelabvēļi, nedz tā var pazust; tādēļ valdniekam ir jānogulda nezūdošie krājumi pie Brahmaniem.
84. Ziedojums, kas izdarīts ar Brahmana muti, un kurš nedz izlīst, nedz izkrīt (zemē), nedz jebkad izzūd, ir daudz lieliskāks kā Agnihotras.
85. Dāvana cilvēkam, kas nav Brahmans, (nes) parastu (labumu), cilvēkam, kas sauc sevi par Brahmanu (tomēr izvairās no Vēdu mācīšanās) – divkāršu, dāvana mācītam Brahmanam – simts līdz tūkstoškārtīgu; (dāvana) cilvēkam, kas zin Vēdas un Angas (Vedaparaga) – bezgalīgu. (Mantas dāvinājums atbilstoši vietai, laikam un noteikumiem ir labvēlība; bet dāvinājums veltes saņemšanas cienīgam ir svētā likuma pildīšana. Pēdējais teikums ir tikai vienā izdevumā).
86. Jo atbilstoši saņēmēja sevišķajām īpašībām un atbilstoši (devēja) ticībai nākošajā pasaulē kā dāvana tiks saņemts mazs vai liels atalgojums.
87. Valdniekam, kurš, aizsargājot savus ļaudis, tiek (ienaidnieka) izaicināts, lai tas būtu spēkā līdzīgs vai stiprāks vai vājāks, nedrīkst izvairīties no cīņas, atceroties Kšatrija pienākumu.
88. Neatkāpties kaujā, aizsargāt ļaudis, godāt Brahmanus ir valdnieka labākie līdzekļi nodrošināt svētlaimi.
89. Tie valdnieki, kuri, mēģinādami kaujā viens otru uzvarēt, cīnās ar visaugstāko piepūli un neatkāpjas, aiziet debesīs.
90. Kad viņš cīnās ar saviem pretiniekiem kaujā, lai viņš nesit ar ieročiem, kas noslēpti (mežā), nedz ar dzeloņainiem, saindētiem vai tādiem, kuru smaile kvēlo ugunī.
91. Lai viņš nesit cilvēku, kurš (bēgot) ir uzkāpis augstienē, nedz izrūnīto (einuku), nedz cilvēku, kurš (lūgdamies) ir salicis plaukstas, nedz cilvēku, kurš (bēg) ar plīvojošiem matiem, nedz cilvēku, kas sēd zemē, nedz cilvēku, kurš saka: “Es esmu tavs.”
92. Nedz gulošu, nedz cilvēku, kurš pazaudējis savu bruņutērpu, nedz kailu, nedz atbruņotu, nedz cilvēku, kurš nepiedalās kaujā, nedz cilvēku, kurš cīnās ar citu.
93. Nedz ar cilvēku, kam salauzts ierocis, nedz postā (vyasana) nonākušu, nedz smagi ievainotu, nedz pārbijušos cilvēku, nedz cilvēku, kurš atkāpjas; (bet lai viņš visos šādos gadījumos) atceras (godājama cīnītāja) pienākumus.
94. Bet (Kšatrijs), kurš ir nogalināts kaujā, bailēs atkāpjoties, uzņemas visus sava priekšnieka grēkus, lai kādi (tie būtu).
95. Un, lai vai kādi būtu (cilvēka), kurš nogalināts bēgot, nopelni nākošajai (pasaulei), tos visus paņem priekšnieks.
96. Kaujas rati un zirgi, ziloņi, saulessargi, nauda (dhana), graudi, lopi, sievietes (strt – verdzenes), visādas (pārdodamas – zelts, sudrabs, zeme, būves, ieroči) lietas un nevērtīgi metāli pieder tam, kurš tās iegūst, (pats) uzvarējis (īpašnieku).
97. Vēdas izteikumi (pasludina), ka (karavīram) jādāvā (no) ieguvuma atlasīta daļa valdniekam; bet to, kas iegūts kopīgi, ir starp karavīriem jāsadala valdniekam.
98. Tāds ir bijis pasludināts nevainojamais sākotnējais karavīru likums; no šā likuma Kšatrijs, sitot kaujā savus pretiniekus, nedrīkst novirzīties.
99. Lai viņš pūlas iegūt to, ko nav vēl ieguvis; iegūto lai viņš rūpīgi saglabā; lai viņš vairo saglabāto, un ko viņš ir pavairojis, lai viņš dāvā dāvanu (patra) cienīgiem cilvēkiem.
100. Lai viņš zina, ka tie ir četri cilvēku (pastāvēšanas) mērķu sasniegšanas līdzekļi; lai viņš nepaguris pienācīgi tos lieto.
101. To, ko viņš (vēl) nav ieguvis, lai viņš mēģina (iegūt) ar (savu) karaspēku; to, ko viņš ir ieguvis, lai viņš aizsargā rūpīgā gādībā; ko viņš ir nosargājis, lai viņš pavairo (ar dažādiem) pavairošanas (veidiem); un ko viņš ir pavairojis, lai viņš devīgi dāvā (cienījamiem cilvēkiem).
102. Lai viņš vienmēr ir gatavs triecienam (u(lyatadanda – burtiski – “ir ar paceltu rungu”), pastāvīgi rādot savu drošsirdību un pastāvīgi noklusējot savus noslēpumus, un lai viņš pastāvīgi pēta sava ienaidnieka vājās puses.
103. No viņa, kas vienmēr ir gatavs triecienam, bijībā stāv visa pasaule; lai viņš tāpēc dara visus radījumus pakļautus sev, pat lietojot spēku.
104. Lai viņš vienmēr rīkojas bez viltības un nekādā ziņā nodevīgi; rūpīgi sargājot sevi, lai viņš vienmēr izdibina nodevību, ko izmanto viņa pretinieks.
105. Viņa ienaidnieks nedrīkst zināt viņa vājās puses, bet viņam ir jāzin ienaidnieka vājās puses; kā bruņurupucis (,kas slēpj savus locekļus,) tāpat lai viņš nodrošina savus (valdības) locekļus (pret nodevību), lai viņš aizsargā savas vājās vietas.
106. Lai viņš gatavo savus pasākumus (pacietīgi apcerot) kā gārnis; kā lauva lai viņš izliek savu spēku; kā vilks lai viņš sagrābj (savu laupījumu); kā zaķis lai viņš dubultojas atkāpjoties.
107. Kad viņš tādā veidā ir iesaistījies iekarošanā, lai viņš pakļauj visus pretiniekus, ko var atrast, ar (četriem) līdzekļiem, pārrunām un citiem (šķelšanu, uzpirkšanu un spēku).
108. Ja tos nevar apturēt ar trim pirmajiem līdzekļiem, tad lai viņš, pieveicot tos tikai ar spēku, pakāpeniski tos noved pakļautībā.
109. No četriem līdzekļiem, pārrunām un pārējā mācītie vienmēr valsts uzplaukumam iesaka pārrunas un spēka (pielietošanu).
110. Kā ravētājs izrauj nezāles un saglabā labību, tāpat lai valdnieks sargā savu valsti un iznīcina pretiniekus.
111. Tas valdnieks, kas neprātā pārsteidzīgi nomāc savu valsti, ātri vien zaudēs savu dzīvību kopā ar radiniekiem un savu valsti.
112. Tāpat kā dzīvu radību dzīvības tiek iznīcinātas ar to ķermeņu mocīšanu, tāpat arī valdnieku dzīvības tiek iznīcinātas ar viņu valstu mocīšanu.
113. Savas valsts pārvaldīšanā lai viņš vienmēr ievēro (šādu) likumu; jo valdniekam, kurš labi pārvalda savu valsti, veicas viegli.
114. Lai viņš izvieto kareivju grupu (gulma), ko vada (uzticams virsnieks), starp diviem, trim, pieciem vai simtiem ciematu, lai (tie) ir valsts aizsargātāji (samgraha).
115. Lai viņš ieceļ vecāko (adhipati) katram ciematam, kā arī ciematu desmitu pārvaldniekus (pati), ciematu divdesmitu (īśa), ciematu simtu un ciematu tūkstošu pārvaldniekus.
116. Viena ciemata pārvaldniekam (gramika) pašam ir jāziņo desmit ciematu pārvaldniekam (īśa) par noziegumiem, kas pastrādāti viņa ciematā, un desmita pārvaldniekam (ir jāsniedz savs ziņojums) divdesmita pārvaldniekam.
117. Bet divdesmita pārvaldniekam ir jāziņo visas tādas (lietas) simta pārvaldniekam, un simta pārvaldniekam ir pašam personīgi jāsniedz ziņojums tūkstoša (pati) pārvaldniekam.
118. Tās (nodevas), kuras ciematniekiem ir ik dienas jāsniedz valdniekam, kā pārtika, dzērieni un kurināmais, ir jāievāc ciemata vecākajam.
119. Desmit (ciematu) pārvaldnieks lai izmanto (bhunjita) vienu kula (tik daudz zemes, cik pietiek vienai ģimenei; variants – cik var apstrādāt ar vienu vēršu iejūgu – 12 vēršiem), divdesmita pārvaldnieks – piecas kulas, simts ciematu pārvaldnieks (adhyaksa) – viena ciemata (nodevas), tūkstoša pārvaldnieks – pilsētiņas (nodevas).
120. To (ierēdņu), kuri ir saistīti ar (saviem) ciematiem un saviem personīgiem darījumiem, lai pārrauga cits valdnieka ministrs (saciva), (kuram jābūt) uzticamam un nekad laiskam;
121. Un katrā pilsētiņā lai viņš ieceļ vienu pārvaldnieku pār visām lietām, paaugstinātu amatā, bargu, (līdzīgu) planētai (šeit domāts Marss, Saule vai Mēness) zvaigžņu starpā.
122. Lai šis (vīrs) vienmēr pats apmeklē visus šos (citus ierēdņus) pēc kārtas; lai viņš pienācīgi pēta to uzvedību viņu apgabalos (rastra) ar katram (piesaistītu) spiegu (cara).
123. Jo valdnieka kalpotāji, kas ir iecelti (ļaužu) aizstāvībai, parasti izvirst un tiecas sagrābt citu īpašumu; lai viņš pasargā savus pakļautos pret tādiem (cilvēkiem).
124. Lai valdnieks tādiem (ierēdņiem), kas ļaunprātīgi taisa savu naudu (artha) no lūdzējiem, atņem visus īpašumus un padzen izsūtījumā.
125. Sievietēm, kas tiek nodarbinātas valdnieka apkalpošanā, un sulaiņiem (presya) lai viņš nosaka dienas uzturu (vrtti) atbilstoši viņu stāvoklim un viņu darbam.
126. Kā alga zemākajam ir (ik dienas) jādod viena pana (vetanа, skat. 136.), sešas – augstākajam, kā arī apģērbs katrus sešus mēnešus un viena drona (apm.20kg, variants -7,8kg) graudu katru mēnesi.
127. Kā nākas apsvēris pirkšanas un pārdošanas (cenas), (pievešanas) ceļa (garumu), uztura un garšvielu, preču nosargāšanas (izdevumus), lai valdnieks liek tirgoņiem maksāt nodevas.
128. (Pienācīgi) apsvēris, lai valdnieks vienmēr nosaka savā valstī nodevas un nodokļus tādā veidā, ka gan pats, gan darba darītāji saņem (pienācīgu) atalgojumu.
129. Valdniekam ir jāgūst no savas valsts mērenus ikgada nodokļus (kara), tāpat kā maz pamazām savu barību ņem dēle, teļš un bite.
130. Lai valdnieks ņem piecdesmito daļu no (peļņas no) lopiem un zelta, un astoto, sesto vai divpadsmito daļu no graudiem.
131. Viņš var ņemt arī sesto daļu no kokmateriāliem, gaļas, medus, dzidrināta sviesta, smaržvielām, (dziedniecības) augiem, garšvielām, ziediem, saknēm un augļiem;
132. Un no lapām, zaļumiem, zālēm, niedru izstrādājumioem, ādām, māla traukiem un visām lietām, kas darinātas no akmens.
133. Kaut mirdams (no trūkuma), valdnieks nedrīkst aplikt ar nodokļiem Srotrijas (Srotriyas – Vēdu zinātāji), un neviens Srotrija, kas mājo viņa valstī, nedrīkst iet bojā no bada.
134. Tāda valdnieka, zem kura valdīšanas Srotrijs vārgst badā, valsts ātri vien tāpat ies bojā bojā no trūkuma.
135. Pārliecinājies par tā Vēdu zināšanām un tā uzvedības (skaidrību), lai valdnieks nodrošina viņam iztikas līdzekļus saskaņā ar svēto likumu un pasargā viņu visos veidos, tāpat kā tēvs (sargā) savu īsto mīļoto dēlu.
136. Lai kādus tikumīgus darbus (tāds Brahmans) darītu pilnā valdnieka aizbildniecībā, caur tiem pieaugs valdnieka dzīves garums, turība un valsts.
137. Lai valdnieks savas valsts vienkāršajiem iedzīvotājiem, kas dzīvo no atļautiem ikdienas darījumiem (vyavahara), liek maksāt ik gadus kādu nieku, saucot to par nodokli.
138. Amatniekus (karukanchilpinah), kā arī Šudras, kas pārtiek no roku darba, viņš var izsaukt vienu (dienu) ik mēnesi darbā pie sevis.
139. Lai viņš necērt sev, nedz citiem (cilvēkiem) saknes, pārmērīgā alkatībā (ievācot nodokļus); jo ar savu (vai citu) sakņu atciršanu viņš sevi vai citus dzen postā.
140. Lai valdnieks, rūpīgi apsverot (katru) rīcību, ir gan stingrs, gan labsirdīgs; jo valdnieks, kurš ir gan stingrs, gan labsirdīgs, tiek augsti cienīts.
141. Kad viņš ir noguris, pārbaudot cilvēku darīšanas, lai viņš tajā (tiesas) amatā liek savu galveno ministru, (kuram ir) jāpazīst likums, jābūt viedam, savaldīgam un nākušam no (cildenas) ģimenes.
142. Tādā veidā sakārtojis visas savas (valdības) lietas, lai viņš cītīgi un rūpīgi aizstāv savus pakļautos.
143. Tāds (valdnieks), kura padotos no viņa valsts izdzen laupītāji (Dasyu, taskaradibhih), kaut tie skaļi sauc (pēc palīdzības), un kurš kopā ar saviem kalpiem (klusu) noskatās, ir miris, nevis dzīvs (valdnieks).
144. Augstākais Kšatrija pienākums ir aizsargāt savus pakļautos, jo valdnieks, kas saņem iepriekš minētos augļus (nodokļus), ir uzņēmies (pildīt šo) pienākumu (dharmenn yujyate).
145. Piecēlies pēdējās nakts sardzes laikā, veicis savu šķīstīšanās (ritu), ar savāktu prātu, ziedojis ugunij un godinājis Brahmanus, lai viņš iet uzklausīšanas zālē, kam jābūt ar labvēlīgu izskatu.
146. Tur uzturoties, lai viņš apmierina visus pakļautos (kas nāk viņu apmeklēt pēc laipnas saņemšanas) un tad tos atlaiž; atlaidis pakļautos, lai viņš apspriežas ar saviem ministriem.
147. Uzkāpis pakalnā vai terasē (un tur) nošķīries vientuļā vietā vai vientuļā mežā, lai viņš nenovērots ar tiem apspriežas.
148. Tas valdnieks, kura slepenos nodomus neatklāj citi cilvēki, (kaut) apvienojušies (ar tādu nolūku), paēdinās (bhunkte) visu zemi, kaut tā būtu nabaga ar dārgumiem.
149. Apspriežu laikā lai viņš liek izvest ārā muļķus, mēmos, aklos un vājdzirdīgos, dzīvniekus (kā papagaiļus, strazdus u.c., kas spēj atdarināt runu), pārāk vecus cilvēkus, sievietes, mlečhas (barbarus – svešzemniekus) un ar nepilnīgiem locekļiem.
150. Nicināmi (cilvēki), tāpat dzīvnieki un īpaši sievietes mēdz nodot slepenu apspriedi; tāpēc viņam ir jābūt piesardzīgam attiecībā pret tiem.
151. Pusdienā vai pusnaktī, kad viņa garīgais un miesīgais nogurums ir pārgājis, lai viņš pārdomā, vai nu pats ar sevi vai saviem (ministriem) par tikumiem, priekiem (kama) un pārticību (artha),
152. Par šo pretrunīgo (mērķu) sasniegšanas (saskaņošanu), savu meitu laulībā izdāvāšanu, un savu dēlu pasargāšanu (no nelaimes),
153. Par sūtņu sūtīšanu, par (jau uzsāktā) pabeigšanu, par savas pils sieviešu puses (iemītnieču) uzvedību un par savu spiegu (pranidhi) darbību.
154. Lai viņš rūpīgi (pārdomā) par visiem astoņiem darīšanu veidiem (nav vienprātīga tulkojuma) un piecām spiegu pakāpēm (kas izliekas par skolotājiem, ubagiem, zemniekiem, tirgoņiem un vientuļniekiem), par labvēlību un naidīgumu un par (kaimiņzemju) loka uzvedību.
155. Par starpvalstu (valstu starp ienaidnieka un savu valsti valdnieku) uzvedību, par iekarot kāro izdarībām, par neiesaistīto (valdnieku) uzvedību un par ienaidnieka (uzvedību) lai viņš pārdomā rūpīgi.
156. Šīs (četras) sastāvdaļas (prakriti – pamatbūtības) veido, (īsi sakot), (kaimiņu ) loka pamatus; bez tam ir nosaukti vēl astoņi (politikas iedibinājumi, 155.), un (tādējādi) ir pasludināti divpadsmit.
157. Vēl piecas citas (loka pamatsastāvdaļas bez paša valdnieka) ir ministri, valsts, cietoksnis, dārgumi, karaspēks; jo tās tiek minētas saistībā ar katru (no šīm divpadsmit, un tādā veidā viss loks sastāv), īsi (sakot no) septiņdesmit divām (sastāvdaļām).
158. Lai (valdnieks) par naidīgu uzskata savu tiešu kaimiņu un tāda (pretinieka) piekritēju, par draudzīgu – sava ienaidnieka tiešu kaimiņu, un par neiesaistītiem – pārējos (valdniekus).
159. Lai viņš tos pārvar ar (četriem) līdzekļiem – pārrunām un pārējiem, (lietojot) tos vai nu atsevišķi vai saistīti, vai (tikai) ar drosmi un politiku (ñáya – pareizais paņēmiens).
160. Lai viņš pastāvīgi domā par sešiem valsts politikas veidiem (guna, tas ir,) apvienības, karš, pārvietošanās, nogaidīšana, karaspēka sadalīšana un palīdzības meklēšana.
161. Rūpīgi apsvēris (esošās) norises, lai viņš ķeras pie nogaidīšanas vai pārvietošanās, savienības vai kara, spēku sadalīšanas vai palīdzības meklēšanas (nepieciešamības gadījumā).
162. Bet valdniekam ir jāzin, ka ir divu veidu savienības un kari, (tāpat divi) gan pārvietošanās, gan nogaidīšanas, gan divi palīdzības meklēšanas (iemesli).
163. Ir jāzin, ka savienības (samdhi), kuras nes labumu tagad un nākotnē, ir divējādas – tās, kurās visi (kā sabiedrotie) darbojas kopā, un pretējas (kad sabiedrotie darbojas katrs par sevi).
164. Kari (vigraha) ir pasludināti kā divējādi – tie, kuri ir paša uzsākti paša nolūkā, piemērotā vai nepiemērotā laikā, un (izcīnīti atriebībā) par drauga izdarītu pārkāpumu.
165. Pārvietošanās (yana) (uzbrukumam) ir divējas – tās, ko (uzsāk) viens, kad pēkšņi radies neatliekams iemesls, un tās, ko (uzsāk) kopā ar sabiedroto.
166. Ir teikts, ka nogaidīšana (asana) ir divu veidu – kad kāds ir pakāpeniski likteņa jeb neprātīgu agrāko norišu novājināts, un (nogaidīšana) sabiedrotā labā.
167. Ja karaspēks apstājas (vienā vietā) un tā vadītājs (svamin) citā, ar nolūku sasniegt kādu mērķi, to valsts politikas paņēmienu zinātāji sauc par spēku divēju sadalīšanu.
168. Ir pasludināts, ka palīdzības meklēšana ir divu veidu – (pirmkārt,) priekšrocības iegūšanai, kad pats ir ienaidnieka nokausēts, (otrkārt,) ar nolūku kļūt pazīstamam stipro vidū (kā stipru valdnieku aizstāvībā esošam).
169. Kad (valdnieks) zin, (ka) pēc kāda laika viņa pārsvars (kļūs) drošs, un (ka) pašlaik (viņš cietīs) nelielus zaudējumus, tad lai viņš lieto mierīgus paņēmienus.
170. Bet kad viņš domā, ka visi viņa pakļautie ir ārkārtīgi apmierināti, un pats ir visstiprākais, lai viņš karu uzsāk.
171. Kad viņš zin, ka viņa karaspēks ir mundrā noskaņojumā un stiprs, un (ka) ar viņa ienaidnieku ir otrādi, tad lai viņš dodas pret savu pretinieku.
172. Bet kad viņa kaujas rati un nastu nesēji dzīvnieki un karaspēks ir novājināti, tad lai viņš piesardzīgi nogaida, pakāpeniski vedot pārrunas ar savu ienaidnieku.
173. Kad valdnieks zin, ka viņa ienaidnieks ir stiprāks visās jomās, tad lai viņš sadala savu karaspēku (ar nelielu karaspēku atdalās un patveras cietoksnī) un savus mērķus sasniedz šādā veidā.
174. Bet kad viņš ir ienaidnieka karaspēkam ļoti viegli uzvarams, tad lai viņš ātri meklē patvērumu pie krietna spēcīga valdnieka.
175. Tam (valdniekam), kurš tur paklausībā gan viņa (neuzticamus) pakļautos, gan ienaidnieka karaspēku, lai viņš vienmēr kalpo cik vien varēdams, kā Guru (padomdevējs).
176. Kad pat tādos (nosacījumos) viņš redz, (ka tāda) aizbildniecība izraisa ļaunumu, lai viņš bez vilcināšanās meklē izeju karā.
177. Politikas lietpratējs (nitijna) lai ar visiem (četriem) paņēmieniem izkārto (lietas tā), ka nedz draugi, nedz neiesaistītie, nedz ienaidnieki nav pārāki par pašu.
178. Lai viņš pilnā mērā apsver nākotni un visu pasākumu tūlītējo iznākumu un iepriekšējās (rīcības) labās un sliktās puses.
179. Tas, kurš paredz (savas rīcības iespējamās) labās un ļaunās (sekas), kurš ir veicīgs lēmumu pieņemšanā ikbrīdi, un kurš izprot agrākās (rīcības) sekas, uzvarēts netiks.
180. Lai viņš izkārto visas lietas tādā veidā, ka ne sabiedrotais, ne neiesaistītais, ne ienaidnieks nespēj viņu aizskart – tāda ir politiskās viedības būtība.
181. Bet ja valdnieks uzņemas karagājienu pret naidīgu valsti, tad lai viņš uz ienaidnieka pilsētu virzās pakāpeniski, šādā veidā.
182. Lai valdnieks atkarībā no (sava) karaspēka (stāvokļa) uzsāk savu gājienu jaukajā Margasirsha (novembeis – decembris) mēnesī vai ap Phalguna (femruāris – marts) un Kaitra (marts – aprīlis) mēnešiem.
183. Viņš var virzīties uzbrukumā arī citos laikos, kad viņam ir drošas uzvaras izredzes, vai kad viņa ienaidnieks ir nokļuvis postā.
184. Bet (tikai), pienācīgi izkārtojis (visas lietas) savā (valstī, mula) un tās, kuras attiecas uz karagājienu, nodrošinājis (savas darbības) pamatus, un pienācīgi izsūtījis savus spiegus.
185. Noskaidrojis ceļu veidus (pār līdzenumiem, caur mežiem un pa ūdeni), un darījis (iedarbīgu) savu seškārtīgo (kaujas ziloņi, jātnieki, kaujas rati, kājnieki, karavadoņi un darbnīcu pajūgi) karaspēku, lai viņš nesteidzīgi virzās uz ienaidnieka pilsētu tādā veidā, ko iesaka kara māksla (samparayika).
186. Lai viņš ir ļoti piesardzīgs attiecībā uz draugu, kas slepus kalpo ienaidniekam un uz (pārbēdzējiem); jo tādi (cilvēki ir) visvīstamākie ienaidnieki.
187. Lai viņš virzās savā ceļā, izkārtojis (savu karaspēku) kā mietu (danda, tas ir, iegareni), vai kā ratus (cakata, tas ir, ķīļveidīgi), vai kā mežakuili (varaha, tas ir, rombveidīgi), vai kā Makara (tas ir, divos trīsstūros ar savienotām virsotnēm), vai kā adatu (siici, tas ir, garā līnijā), vai kā Garuda (tas ir, rombveidīgi ar plaši izplestiem flangiem – spārniem).
188. No kuras (puses) viņš paredz draudus, turp lai viņš izpleš savu karaspēku, un pats lai viņš ietver sevi ierindā, kas veidota kā lotosa zieds (padma).
189. Lai viņš galvenajam karavadonim (senapati), (pakļautajiem) pulkvežiem (baladhyaksa) un (augstākajienm virsniekiem) iedala vietas visos virzienos, un lai tur savus priekšpulkus draudošu briesmu virzienā.
190. Visās pusēs lai viņš izvieto karavīrus, uz kuriem viņš var paļauties, ar kuriem ir iedibināti sakari, kuri ir lietpratēji gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, bezbailīgus un uzticīgus.
191. Lai viņš liek kareivjiem cīnīties nelielās ciešās grupās, ja viņš vēlas, lai viņš izvērš daudz kareivju brīvās rindās; vai lai viņš liek tiem cīnīties, (mazām grupām) izkārtojoties “adatas” ierindā (un lielām grupām) – zibens (vajra – Indras mītiskais ierocis) ierindā.
192. Līdzenās vietās lai viņš liek cīnīties ar kaujas ratiem un zirgos, ar ūdeni klātās vietās – ar laivām un ziloņiem, kokiem un krūmiem klātās – ar šaujamlokiem, kalnainās vietās – ar šķēpiem, vairogiem un (citiem) ieročiem.
193. (Cilvēkiem, kuri dzimuši) Kuru-kšetras, Matsju, Pankalu zemēs, un Surasenā dzimušajiem, kā arī (citiem, kuri ir) gara auguma un izveicīgi, lai viņš liek cīnīties kaujas priekšgalā.
194. Pēc sava karaspēka izkārtošanas lai viņš iedrošina tos (ar uzrunu) un rūpīgi pārbauda tos; viņam ir arī jāvēro (karavīru) uzvedība, kad tie saķeras ar ienaidnieku.
195. Kad viņš ienaidnieku ir aplencis (pilsētā), lai viņš nogaida, ierīkojis apmetni, novārdzinot tā valsti un pastāvīgi bojājot tā ganības, pārtiku (barību), kurināmo un ūdeni.
196. Tāpat lai viņš iznīcina ūdenskrātuves, vaļņus un grāvjus, un lai viņš dod (ienaidniekam pēkšņus) triecienus un iebaida naktīs.
197. Lai viņš musina uz nemieriem tos, kuri ir atvērti tādai kūdīšanai, lai viņš ir lietas kursā par sava (ienaidnieka) rīcību un, kad liktenis ir labvēlīgs, lai viņš cīnās bez bailēm, mēģinot uzvarēt.
198. Viņam (tomēr) ir jāmēģina uzvarēt savu pretinieku ar pārrunām, ar (labi pielietotām) dāvanām (dana, uzpirkšanu) un ar nevienprātības izraisīšanu, to visu lietojot gan atsevišķi, gan kombinācijās, bet nekad nav jāiet kaujā (ja var no tā izvairīties).
199. Jo, kad cīnās divi (labākie), tad, kā rāda pieredze, uzvara un zaudējums ir nedroši; lai viņš tādēļ izvairās no sadursmēm.
200. (Bet) ja pat šie trīs iepriekš minētie paņēmieni cieš neveiksmi, tad lai viņš, pienācīgi sasprindzinājies, cīnās tādā veidā, ka var pilnīgi uzvarēt savu pretinieku.
201. Guvis uzvaru, lai viņš pienācīgi godina (iekarotās zemes) dievus un apbalvo krietnus Brahmanus, lai viņš dāvā (nodokļu utt.) atvieglojumus (parihara), un lai viņš liek izsludināt drošības solījumus.
202. Bet, pilnībā noskaidrojis visu (uzvarēto) vajadzības, lai viņš (tronī sēdina uzvarētā valdnieka) radinieku un lai viņš uzliek tam savus noteikumus.
203. Lai viņš piešķir spēku (iedzīvotāju) likumīgiem (paradumiem), tieši tādiem, kādi tie ir izveidojušies, un lai viņš pagodina (jauno valdnieku) ar vērtīgām dāvanām.
204. Vajadzīgo īpašumu atņemšana, kas izraisa neapmierinātību, un to sadale, kas izraisa patiku, ir ieteicama, (ja tas notiek) piemērotā laikā.
205. Visi pasākumi šajā (pasaulē) ir atkarīgi gan no likteņa labvēlības, gan no cilvēku pūliņiem; bet no tiem diviem liktenis ir neizdibināms; cilvēka darbības gadījumā rīcība ir iespējama.
206. Vai arī (valdnieks), uzskatot draugu, zeltu un zemi (bhumi) (par) trīskāršu (karagājiena) iznākumu, var, rūpīgi nodrošinājies, noslēgt mieru ar (savu ienaidnieku) un atgriezties (savā valstī).
207. Pievērsis pienācīgu uzmanību visiem (kaimiņzemju loka) valdniekiem, kuri varētu uzbrukt viņam no aizmugures, un saviem atbalstītājiem, kuri ir to pretinieki, lai (uzvarētājs) nodrošina sava karagājiena augļus pret (uzvarēto valdnieku), vai (viņš būtu kļuvis) draudzīgs, vai (palicis) naidīgs.
208. Ar zelta un zemes iegūšanu valdnieks nepieaug spēkā tik daudz, kā ieguvis noturīgu draugu (mitra), (kurš), kaut vājš, nākotnē (var kļūt) varens.
209. (Pat) vājš draugs ir ļoti ieteicams, ja viņš ir krietns un patīkams, un kura ļaudis ir apmierināti, un kurš ir savā rīcībā centīgs un neatlaidīgs.
210. Viedie par visbīstamāko pretinieku ir pasludinājuši viedu, dižciltīgu, drosmīgu, gudru, devīgu, patīkamu un noturīgu.
211. Ārija (aryata) cienīga uzvedība, cilvēku pazīšana, drošsirdība, līdzjutīga attieksme un liels devīgums ir neiesaistītā (,kurš ir vērā ņemams,) tikumi.
212. Lai valdnieks bez svārstīšanās pats savā labā atstāj zemi (bhumi), (kura ir) veselīga, auglīga, un veicina lopkopību.
213. Dēļ posta laikiem viņam ir jāsaglabā sava bagātība, uz bagātības rēķina viņam ir jāsaglabā sieva; lai viņš jebkurā gadījumā saglabā sevi, pat (zaudējot) savu sievu un savu bagātību.
214. Vieds (valdnieks), redzot, ka visi neveiksmju veidi nikni uzbrūk viņam vienlaicīgi, lai (sevis saglabāšanai) izmēģina visus (četrus aizsardzības) līdzekļus, vai nu kopā vai atsevišķi.
215. Lai viņš apsver un cenšas sasniegt savus mērķus ar šiem trim – ar cilvēku, kas izmanto līdzekļus (pats vai uzticības persona), ar veicamo lietu un ar visiem līdzekļiem kopā.
216. Tādā veidā apspriedies ar saviem ministriem par visām šīm (lietām) un pēc tam veicis vingrinājumus un peldi, valdnieks var pusdienlaikā doties harēmā, lai pusdienotu.
217. Tur lai viņš ēd ēdienu, (kuru sagatavojuši) uzticami, neuzpērkami (kalpi), kuri zina (piemērotu pusdienu) laiku, (ēdienu), kas ir labi pārbaudīts (un svētīts) ar svētajiem rakstiem (mantrām), kas iznīcina indi.
218. Lai viņš sajauc visu šo ēdienu ar dziednieciskām zālēm, (kas ir) pretindes, un lai viņš vienmēr kārtīgi valkā dārgakmeņus, kas iznīcina indi.
219. Lai labi pārbaudītas sievietes, kuru tērpi un rotas ir pārbaudīti, uzmanīgi apkalpo viņu ar vēdekļiem, ūdeni un smaržām.
220. Tāpat lai viņš ir uzmanīgs ar saviem pārvietošanās līdzekļiem, gultu, sēdekli, vannu, tualetes piederumiem un visiem saviem greznojumiem.
221. Paēdis, viņš var izklaidēties ar savām sievām harēmā; bet, izklaidējies, lai viņš pienācīgā laikā atkal domā par valsts lietām.
222. Tērpies (savā valsts tērpā) lai viņš atkal pārbauda savus kareivjus, visus kaujasratus un nastu nesēju dzīvniekus, ieročus un uzkabi (abharana).
223. Veicis savu mijkrēšļa ziedojumu, lai viņš, labi bruņots, iekšējās telpās uzklausa to cilvēku, kuri veic slepenos ziņojumus (rahasyakhyayin), un savu spiegu (pranidhi) veikumu.
224. Bet, aizgājis citā slēptā telpā un atlaidis tos ļaudis, viņš var doties harēmā, sieviešu (kalpoņu) pavadībā, lai paēstu atkal.
225. Ieēdis tur kaut ko otrreiz un atjaunojis spēkus ar skaņām un mūziku, lai viņš dodas pie miera un mostas brīvs no noguruma.
226. Lai valdnieks, būdams vesels, ievēro šos likumus, bet, ja viņš ir nevesels, viņš var uzticēt visas šīs (lietas) saviem palīgiem.
No sanskrita uz angļu valodu tulkojis Džordžs Bīlers (George Bühler) (Sacred Books of the East, Volume 25)
http://www.sacred-texts.com/hin/manu/manu02.htm
http://www.indostan.ru/biblioteka/5_1244_0.html
Gara dāvanas 