Cildeno tikumi. Svētie Manu likumi (Manava Dharma-shastra). 3.nodaļa – Saimnieka gadi; riti.

(Vairāk vēsturiskas nozīmes norādījumi. Šī it kā raibā un neticamu apgalvojumu pilnā, kā arī vietumis pretrunīgo un tostarp Brahmanu iztikšanu nodrošinošo noteikumu virkne kļūst skaidrāka, kad pamana tajos klātesošos pamatlikumus, kas dara ritus no bezjēdzīgām ceremonijām par cilvēka garīgas (arī praktiskas) izaugsmes stundām

– GODBIJĪBA, TĪRĪBA, SKAIDRĪBA, PAĻĀVĪBA, DĀSNUMS, SAVĀKTS PRĀTS, NENAIDĪGUMS, NESTEIDZĪGUMS, NESKAĻUMS, NOROBEŽOŠANĀS NO NECIENĪGĀ, DZIEDNIECISKI AUGI UN VIELAS. Cilvēka kampjošās plaukstas iztaisnošana. Nezinu kā citiem, manī tie uzvēdī manas mātes attieksmi pret lietām (kaut pats visu dzīvi esmu izvairījies no ceremonijām kā vien varēdams. Pieņemu, ka tas ir bijis dēļ mūsu dubultdzīvēm pēdējās okupācijas laikā) I.L.)

1. Solījums (mācīties) pie skolotāja trīs Vēdas ir jātur trīsdesmit sešus gadus vai pusi no šā laika, vai ceturto daļu, vai kamēr (māceklis) ir tās iemācījies nevainojami.
2. (Māceklim), kas ir pienācīgā veidā mācījies trīs Vēdas vai divas, vai tikai vienas, nepārkāpjot mācekļa (brahmacarya) solījumus, ir jāpāriet saimnieka (dzīves) kārtā (citiem vārdiem – jādzīvo saimnieka ašramā).
3. Cilvēks, kad tas ir pazīstams ar savu pienākumu (kārtīgu veikšanu) un ir saņēmis savu mantojumu – Vēdas no sava (miesīgā vai, parasti, garīgā) tēva, ir jāpagodina, tam sēdot uz dīvāna un rotātam ar vītni, ar govs (dāvanu) (variants – madliuparka: medus dzēriens no piena ar medu).
4. Apmazgājies ar sava skolotāja atļauju un veicis atbilstoši noteikumiem Samavartanu (samavrtta) (mājās atgriešanās ritu), lai divkārt dzimušais apprec sievu no tās pašas kastas, kura ir apveltīta ar labvēlīgām (ķermeņa) zīmēm (3.-7…10).
5. Divkārt dzimušajam likumīgai laulībai un laulāto savienībai ir ieteicama meitene, kura nav nedz Sapinda (asinsradiniece) no mātes puses, nedz pieder pie tās pašas ģimenes (gotra – dzimta) kā tēvs.
6. Saistoties ar sievu (strisambandha), lai viņš rūpīgi izvairās no sekojošām desmit ģimenēm (kula), pat ja tās būtu ļoti dižas (mahat) vai bagātas ar govīm, zirgiem, aitām, graudiem vai (citām) mantām.
7. Tādām, kas izturas nevērīgi pret svētajiem ritiem, tādām, kurās nav dzimuši zēni (nispurusa), tādām, kurās nemācās Vēdas, tādām, kurās uz muguras aug bieza spalva, tādām, kurās cieš no hemoroīdiem, tuberkulozes, vājas gremošanas, krītamās kaites vai baltās vai melnās spitālības (svitrikust’hin).
8. Lai viņš neprec rudmatainu (kapila) meiteni, nedz ar lieku locekli (piemēram, ar sešiem pirkstiem), nedz slimīgu, nedz tādu, kam nav nemaz vai ir pārāk liels apmatojums, nedz pļāpīgu, nedz ar sarkanām (acīm).
9. Nedz tādu, kurai dots zvaigznāja, koka vai upes vārds, nedz tādu, kurai ir zemākas kastas vārds (antya), vai kalna, nedz putna, čūskas vai kalpones (presya, piemēram, dasa – verdzene vai bala – meitene) vārdā sauktu, nedz tādu, kuras vārds iedveš bailes (piem, dakini, rakšasa – demoniskas būtnes).
10. Lai viņš prec sievieti bez ķermeņa trūkumiem, kam ir pieņemams vārds, piemīlīga gulbja (Hamsa, hansa) vai ziloņa (varanagamini – līgana) gaita, mērens apmatojums uz ķermeņa un galvas, skaisti zobi un maigi locekļi.
11. Bet apdomīgam vīrietim nevajag precēt (meiteni), kurai nav neviena brāļa, nedz tādu, kuras tēvs nav zināms, dēļ bažām, vai viņa nav (agrāk bijusi) pieņemta meita (putrika), lai vēlāk viņš nenodarītu grēku (asinsgrēku vai apprecētu meiteni no aizligtām laulībām).
12. Pirmajām divkārt dzimušā laulībām ir ieteicama tās pašas kastas (sieva); bet tam, kurš alkst (precēties vēl), vispieņemamākās ir šādas sievietes (tiešā kastu) secībā:
13. Ir pasludināts, ka Šudras sieva (var būt) vienīgi Šudru sieviete, Šudru sieviete un paša kastas sieviete – Vaišjas (sievas), abas minētās un savas kastas sievietes – Kšatrija (sievas), minētās trīs un paša kastas sieviete – Brahmana (sievas).
14. Šudru sieviete nav minēta nevienā (senajā) nostāstā kā Brahmana vai Kšatrija (pirmā) sieva, pat ja tie būtu dzīvojuši (galējā) postā.
15. Divkārt dzimušais, kurš savā neprātā apprec zemas (Šudru) kastas sievu, drīz vien pazemina savu ģimeni un savus bērnus līdz Šudras stāvoklim.
16. Saskaņā ar (viedajiem) Atri un (Gautama), Utathjas dēlu, par izstumto kļūst cilvēks, apprecot Šudru sievieti, saskaņā ar Saunaka – pēc dēla piedzimšanas (no tās), un saskaņā ar Bhrigu – tas, kuram ir (vīrišķais) pēcnācējs (tikai no Šudras sievietes).
17. Brahmans, kurš guļ ar Šudras sievu, (pēc nāves) grims ellē; ja viņš ar to dzemdina dēlu, tad zaudē Brahmana pakāpi.
18. Senču gari un dievi neēdīs tādu cilvēku (ziedojumus), kuri veic dievu, senču garu un viesu godināšanas ritus galvenokārt ar (Šudras sievas) palīdzību, un tāds (cilvēks) nenonāks debesīs.
19. Viņam, kurš skūpsta Šudras (vrsali) lūpas (phenapitasya – dzer tās lūpu valgmi), kuru aptraipa viņas elpa, un kurš dzemdina ar viņu dēlu, nav paredzēts nekāds izpirkums.
20. Tālāk uzklausiet īsu astoņu precību ritu (aprakstu), ko lieto četras kastas (varnas), un kuri var nodrošināt labumu un var veidot ļaunumu šajā un pēcnāves dzīvē.
21. (Tie ir) Brahmas rits, dievu (Daiva) rits, Arša (Arsha) rits, Pradžapati (Pragapatya) rits, Asuras rits, Gandharvas rits, Rašašas (Rakshasa) rits un (pats nicināmākais -) Pisakas (Paisaka) rits (te ir aprakstīti dāžādu Indijas cilšu riti).
22. Es pasludināšu jums, kurš atbilst kurai kastai (varnai), un kādas ir katra (rita) priekšrocības un trūkumi, visu to, kā arī to labo un slikto ietekmi uz pēcnācējiem.
23. Cilvēkam ir jāzin, ka pirmie seši to secībā ir likumīgi Brahmanam, pēdējie četri Kšatrijam, un tie paši (pēdējie) četri, izņemot Rakšasas ritu – Vaišjam un Šudram.
24. Gudrie (kavi) teic, ka pirmie četri ir pieņemami Brahmana (gadījumā), viens, Rakšašas (rits) – Kšatrija (gadījumā), un Asura (precības) – Vaišjas un Šudras gadījumā.
25. Bet šajās (Šastrās) trīs no pieciem (pēdējiem) ir pasludināti par likumīgiem un divi par nelikumīgiem; Paisaka un Asura (ritus) nedrīkst izmantot nekad.
26. Kšatrijiem svētā tradīcija atļauj iepriekšminētos divus ritus – Gandharvas un Rakšasas, atsevišķi vai jaukti (līgavas zagšana – ar varu, bet ar līgavas piekrišanu).
27. Meitas izdošana (dāvana – dana), pēc viņas greznošanas (greznā tērpā) un godināšanas (ar dārgakmeņu dāvināšanu), Vēdās mācītam cilvēkam un labas uzvedības cilvēkam, kuru ielūdz pats (tēvs), tiek saukta par Brahmas ritu.
28. Meitas, klātas ar rotām, izdošanu (kā balvas) piesterim, kurš pienācīgi veic ziedošanas dievkalpojumu, rita norises gaitā, tie sauc par Daiva ritu.
29. Kad (tēvs) atbilstoši noteikumiem izdod savu meitu pēc govs vai buļļa, vai divu pāru saņemšanas no līgavaiņa svētā likuma (ievērošanai, tas ir, it kā nepārdodot), to sauc par Aršas ritu.
30. Kad (tēvs) izdod meitu, uzrunājis (pāri) ar vārdiem: “Pildiet savus pienākumus kopīgi” un pagodinājis līgavaini, to Smriti sauc par Pragdžapati ritu (vidhi).
31. Kad (līgavainis) saņem meiteni pēc tam, kad saskaņā ar paša vēlēšanos ir devis tik daudz mantu (dravina), cik viņa iespējās, radiniekiem un pašai līgavai, to sauc par Asura ritu.
32. Meitenes un viņas mīļotā labprātīga savienošanās, kas izraisās no iekāres un kuras mērķis ir dzimumsakari (maithunya), ir jāzina kā Gandharva rits.
33. Meitenes aizvešana no viņas mājas ar spēku, viņai kliedzot un raudot, kad viņas (radinieki) ir nogalēti vai ievainoti un to (mājas) uzlauztas, sauc par Rakšasu ritu.
34. Kad (vīrietis) zaglīgi paved meiteni, kura guļ miegā, apskurbināta vai ar traucētu saprātu, tas ir astotais, visnekrietnākais un visgrēcīgākais Pisaku rits.
35. Meitas izdošana Brahmanu (dvijagrya) starpā ir vispieņemamākā, (kad to ievada) ūdens (ziedojums); bet citās kastās (to var veikt), izsakot abpusēju piekrišanu.
36. Tagad klausieties, Brahmani, kamēr es pilnīgi pasludinu, kādas iezīmes Manu ir attiecinājis uz katru no precību ritiem.
37. Tādas mātes, kura ir precēta saskaņā ar Brahmas ritu, dēls, ja viņš rīkojas tikumīgi, atbrīvo no grēka desmit priekštečus, desmit pēctečus un pats sevi kā divdesmit pirmo.
38. Tādas mātes, kura ir precēta saskaņā ar Daiva ritu, dēls tāpat (glābj) septiņus priekštečus un septiņus pēctečus, mātes, kura ir precēta saskaņā ar Arša ritu, dēls – trīs (gan iepriekšējos, gan nākošos), un mātes, kura ir precēta saskaņā ar Ka (kaya, Pragapati) ritu, dēls – sešus (abos virzienos).
39. Jo šīs secīgi (uzskaitītās) četras precības rada dēlus, starojošus Vēdu apjēgā un (krietnu cilvēku) godātus.
40. Apveltīti ar daiļumu un labvēlīgumu, turību un labu slavu mantojuši, pēc vēlēšanās priekus gūstoši un būdami viskrietnākie, tie dzīvos simts gadus.
41. Bet no pārējām (četrām) kļūmīgajām laulībām rodas dēli, kas ir nežēlīgi un melu runātāji, kas necieš Vēdas un svēto likumu.
42. Nevainojamā laulībā dzimst nevainojami bērni, nosodāmās – nosodāmi pēcnācēji; tāpēc cilvēkiem ir jāizvairās no nosodāmiem (precību veidiem).
43. Roku savienošanas rits ir noteikts (precībās) ar līdzīgas kastas (varnas) sievieti; ziniet, ka precībās ar citas kastas sievieti lieto sekojošus noteikumus.
44. Precoties ar augstākas kastas vīrieti, Kšatriju līgavai ir jāturas pie bultas (kuru tur līgavainis, nevis līgavaiņa rokas kā vienādu kastu gadījumā), Vaišju līgavai – pie vēršu mudināmās nūjas (stimuls), un Šudru līgavai – pie (līgavaiņa) tērpa mala.
45. Lai (vīrs) tuvojas savai sievai pienācīgā brīdī, apmierinoties vienmēr (vienīgi) ar viņu; viņš var arī, tiekdamies viņu iepriecināt (vrata – pildot pienākumu), tuvoties viņai, vēloties laulāto tuvību, (jebkurā dienā), izņemot Parvanas (mēness pārejas dienas – pilnmēness un jauns mēness).
46. Sešpadsmit (dienas un) naktis (katru mēnesi), ieskaitot četras dienas (pēc menstruācijas parādīšanās), kas atšķiras no citām un tiek tikumīgo atzītas par bezgodīgām, (tiek sauktas) par sievietes dabisko laikposmu (kad notiek ieņemšana).
47. Bet no tām trīs pirmās, vienpadsmitā un trīspadsmitā ir (pasludinātas par) aizliegtām; pārējās naktis ir ieteicamas.
48. Pāra naktīs tiek ieņemti dēli, un meitas – nepāra naktīs; tāpēc vīrs, kurš vēlas dēlus, lai tuvojas savai sievai pienācīgā laikposmā pāra (naktīs).
49. Vīriešu dzimtas bērns tiek radīts ar lielāku vīra sēklas daudzumu, sieviešu kārtas bērns – ar sievietes pārsvaru; ja (abi ir) vienādi – starpdzimumu (hermaphrodite) cilvēks vai zēns un meitene; ja (abi ir) vāji vai ar nepietiekamu daudzumu, (iznākums) ir apaugļošanās neveiksme.
50. Vīrs, kas izvairās no sievietes sešās aizliegtajās naktīs un astoņās citās (bez 3.-46), ir (šķīstībā pielīdzināms) māceklim, lai kurā kārtā viņš dzīvotu.
51. Neviens tēvs, kurš zina (likumu), nedrīkst pieņemt ne vismazāko balvu (sulka) par savu meitu; jo vīrietis, kurš mantrausības dēļ pieņem balvu, ir savu pēcnācēju pārdevējs.
52. Bet tie (vīrieši), kuri savā muļķībā izmanto sievietes nodalītās mantas (stndhana, tas ir, piešķirtus) nastu nesēju dzīvniekus, divričus un sievietes apģērbu, nodara grēku un grims ellē.
53. Daži par “balvu” sauc govi un bulli, kas (doti) Aršas precībās, (bet) tas ir nepareizi, jo samaksas (pieņemšana), mazas vai lielas, ir (meitas) pārdošana (vikraya).
54. Kad radinieki nepiešķir (dotās) balvas (par kaut ko), tā nav pārdošana; (tādā gadījumā dāvana) ir vien cieņas apliecinājums un laipnība pret meitenēm.
55. Tēviem, brāļiem, vīriem un dieveriem, kuri vēlas (sev) labklājību, sievietes ir jāgodā un jārotā.
56. Kur sieviete ir godā, tur dievi priecājas; bet kur godātas netiek, tur augļus nenes nekādas svēto ritu norises (kriya).
57. Kur sieviešu kārtas radinieces dzīvo skumjās, tā ģimene izzūd pilnībā; bet ģimenes, kur tās nav nelaimīgas, zeļ vienmēr.
58. Mājas, kurās sieviešu kārtas radinieces, pienācīgi negodātas, izsaka lāstus, izzūd pilnīgi, kā burvības sagrautas.
59. Tādēļ vīriešiem, kuri meklē (savu) labklājību, vienmēr svētkos un svinībās jāgodā sievietes ar rotu, tērpu un gardumu dāvanām.
60. Ģimenē, kurā vīrs priecājas par savu sievu un sieva par savu vīru, laime nešaubīgi mājos ilgi.
61. Jo ja sieva nestaro daiļumā, tā nevaldzinās savu vīru; bet, ja viņa nebūs tam pievilcīga, bērni nedzims.
62. Ja sieva staro daiļumā, mirdz visa māja, bet ja viņai trūkst skaistuma, viss izskatīsies nomācoši.
63. Ar nelāgām precībām, ar nevērību pret svētu ritu (veikšanu), ar nolaidību Vēdu mācībās un ar necieņu pret Brahmaniem pagrimst (dižas) ģimenes.
64. Ar (nodošanos) roku darbiem, ar naudas darījumiem (vyavahara), ar bērnu (dzemdināšanu) tikai no Šudru sievietēm, ar govju, zirgu un ratu (tirgošanu), ar zemkopību un uzņemoties kalpošanu pie valdnieka.
65. Kā arī ar ziedošanu tā necienīgiem cilvēkiem un ar (pēcnāves atalgojuma par labiem) darbiem (nastikyena… karmanam) neatzīšanu, ģimenes, kam trūkst Vēdu (apjēgas), ātri izzūd.
66. Bet ģimenes ar bagātām Vēdu zināšanām, pat ar nelielu bagātību, tiek pieskaitītas dižām un gūst dižu slavu.
67. Uz svētās uguns, kas iedegta precībās, saimniekam ir saskaņā ar likumu jāveic ģimenes ritus un piecus (dižos) ziedojumus, un (uz tās) viņam ir ik dienas jāgatavo savu ēdienu.
68. Saimniekam ir piecas (it kā) kautuves, (kurās viņš var netīši nogalināt kukaiņus utt.): pavards, maltuves akmens, slota, piesta un miezeris un ūdenstrauks, ar kuru lietošanu viņš iepinas (grēka tīklos).
69. Lai veiksmīgi izpirktu (pārkāpumus, ko nodara ar šiem) pieciem, dižie viedie ir noteikuši saimniekiem ikdienas (šādu) piecu dižo ziedojumu (veikšanu):
70. Mācības (un izpēte) ir ziedojums Brahmam, (ūdens un ēdiena ziedojumi, ko sauc par) Tarpana – (ēdiena un ūdens) ziedojums senču gariem, uguns ziedojums (homa) – dieviem, Bali (ēdiena pārpalikuma) ziedojums – gariem (Bhutas), un viesmīlīga viesu uzņemšana – ziedojums cilvēkiem.
71. Cilvēks, kurš nav nevērīgs pret šiem pieciem dižajiem ziedojumiem, kamēr vien spēj (tos veikt), netiek grēka, (ko nodara) šajās piecās kautuvēs, apkaunots, lai gan pastāvīgi dzīvo mājas (saimnieka) dzīvi.
72. Bet tas, kurš nepabaro šos piecus – dievus, viesus, tos, kurus viņam ir jāuztur (bhi-tya – vecāki lielā vecumā un tml.), senču garus un sevi, nav dzīvs, kaut elpo.
73. (Šos) piecus ziedojumus (viedie) sauc par Ahuta, Huta, Prahuta, Brahmja-huta (Brahmya-huta) un Prasita.
74. Ahuta (ko neziedo ugunij) ir (Vēdu izteikumu) murmināšana, Huta ir homas ziedojumi ugunij, (kas veltīti dieviem), Prahuta ir Bali (tiek ziedoti ar izkaisīšanu uz zemes) ziedojumi, kas veltīti gariem (Bhutas), Brahmja-huta, (ko ziedo Brahmanu gremošanas ugunij), ir cieņpilna Brahmana (kā viesa) uzņemšana, un Prasita (ēdams) ir ikdienas ziedojums senču gariem (Tarpana).
75. Lai (katrs cilvēks) (vismaz) šajā (otrajā – saimnieka kārtā, saimnieka gados) ik dienas uzņemas vientuļi Vēdu skandēšanu un arī ziedojumu dieviem veikšanu; jo tas, kurš ir uzcītīgs ziedojumu veicējs, uztur gan kustīgu, gan nekustīgu radību.
76. Ziedojums, kas pienācīgi iesviests ugunī, sasniedz sauli; saule izraisa lietu, no lietus nāk pārtika, no tās – dzīvas radības (gūst savu iztiku).
77. Tāpat kā visas dzīvas būtnes dzīvo, saņemot gaisu, tāpat visu (pārējo dzīves) kārtu (māceklis, vientuļnieks, askēts) locekļi dzīvo, saņemot saimnieka atbalstu.
78. Tā kā triju (pārējo) dzīves kārtu cilvēki tiek ik dienas saimnieka atbalstīti ar svēto zināšanu un ēdiena (dāvanām), tad saimnieku (kārta) ir vislieliskākā kārta.
79. Šīs kārtas (pienākumi), kurus nevar veikt cilvēks ar vājiem orgāniem, ir rūpīgi jāievēro tādam, kurš vēlas nezūdoši (būt svētlaimē) debesīs, un pastāvīgu līksmi šajā (dzīvē).
80. Viedie, senču gari, dievi, gari (Bhutas) un viesi lūdz saimniekiem (ziedojumus un dāvanas), tādēļ viņš, kurš zina (likumu), lai sniedz tiem to, (kas katram pienākas).
81. Lai viņš saskaņā ar noteikumiem godina viedos ar vientuļu Vēdu skandēšanu, dievus ar uguns ziedojumiem, senču garus ar mirušo piemiņas ziedojumiem (Sraddha), cilvēkus ar ēdiena (dāvanām), un garus ar Bali ziedojumu.
82. Lai viņš ik dienas veic mirušo piemiņas ziedojumu ar ēdienu vai ūdeni vai arī ar pienu, saknēm un augļiem, un tādā veidā iepriecē senču garus.
83. Lai viņš (Šradhā), kas pieder pie pieciem dižajiem ziedojumiem, senču garu godam paēdina kaut vienu Brahmanu; bet lai viņš neēdina nevienu Brahmanu šajā sakarā Vaisvadevas ritā (ziedojums visiem dieviem).
84. Brahmanam (un arī pārējiem divkārt dzimušajiem) ir saskaņā ar (Grihja, grhyasutra) noteikumiem daļa no Vaišvadevām gatavotā ēdiena ir jāziedo ģimenes svētajā ugunī sekojošām dievībām.
85. Vispirms uguns dievam Agni, tad Mēness un svētā somas dzēriena dievam Somam, tad abiem šiem dieviem kopā, tālāk visiem dieviem (Visve Devah) un (tad) dziedniecības dievam Dhanvantari.
86. Tālāk – Kuhu (jaunā mēness dienas dieviete), Anumati (pilnmēness dienas dieviete), Pradžapati (radības valdnieks), debesīm un zemei kopā, un beidzot Agni Svištakrit (Svishtakrit – uguns, kas labi veic ziedojumu).
87. Tādā veidā pienācīgi ziedojis ziedojuma ēdienu, lai viņš uz visām debess pusēm izkaisa Bali ziedojumus, sākot (no austrumiem) uz dienvidu pusi, debesu valdniekam Indram, Jamam, Varunam un Somam, kā arī (šo dievību) palīgiem.
88. Sakot: (Godinājums) vētru un vēju dieviem Marutiem,” viņam ir jāizkaisa (nedaudz ēdiena) pie durvīm un (nedaudz) ūdenī, sakot: “Godinājums ūdeņiem”; (nedaudz) viņam ir jāuzkaisa uz (koka) piestas un miezera, sakot šādi: “(Godinājums) kokiem.”
89. Pie (gultas) galvgaļa lai viņš veic ziedojumu Sri (burtiski – starojums, Sri Devi – Lakšmi, Višnu dzīvesbiedre), un pie kājgaļa – Bhadrakali (nelaimes dieviete); mājas vidū lai viņš izkaisa Bali Brahmam un Vastošpati (Vastoshpati – mājokļa aizbildnis) kopā.
90. Lai viņš izmet gaisā Bali visiem dieviem un (vienu dienas laikā) rūķiem, mājas gariem, kas klaiņo pa dienu, (un vienu vakarā) mājas gariem, kas staigā naktī.
91. Uz (plakanā) mājas jumta lai viņš izkaisa Bali ziedojumu Sarvatmabhuti; bet pārpalikumu (no šiem ziedojumiem) – uz dienvidiem senču garu labad.
92. Lai viņš laipni noliek uz zemes (nedaudz ēdiena) suņiem, izstumtajiem (patita – smagu grēku izpirkšanu izpelnījies divkārt dzimušais), Kandaliem (Kandalas, Svapak – “ēdiena gatavotājs suņiem”, viens no nepieskaramajiem), ar slimībām sodītiem grēciniekiem (paparogin, piemēram, spitālīgais), vārnām un kukaiņiem.
93. Tas Brahmans, kurš tādā veidā ik dienas godina visas radības, dodas, ar mirdzošu ķermeni apveltīts, taisnā ceļā uz visaugstāko (Brahmas) mājokli.
94. Veicis šo Bali ziedojumu, lai viņš vispirms paēdina savu viesi un saskaņā ar noteikumiem sniedz žēlastības dāvanas mūkiem (bhiksu un) māceklim.
95. Divkārt dzimušais saimnieks, sniegdams žēlastības dāvanas, par šo tikumīgo rīcību gūst tādu pat balvu, kādu gūst (māceklis), saskaņā ar noteikumiem dāvādams savam skolotājam govi.
96. Lai viņš saskaņā ar noteikumiem dāvā Brahmanam, kurš apjēdz Vēdu īsto nozīmi, kā žēlastības dāvanu (nelielu ēdiena daudzumu) vai podu, pilnu ar ūdeni, izrotājis (ēdienu ar garšvielām vai podu ar ziediem un augļiem).
97. Ziedojumi dieviem un senču gariem, ko veic cilvēks, kurš neapjēdz (veltes likumu), ir zaudēts, ja tāds devējs savā muļķībā dāvā Brahmaniem, jo tie ir tikai pelni (bhasrnibhuta – necienīgi).
98. Ziedojums, ko veic tāda Brahmana mutes uguns (viprarnukhagni – ir uzskatīts, ka ziedojumus dievi ēd ar Brahmanu muti, tāpat kā ar uguns liesmu), kurš ir bagāts ar svētajām zināšanām un sajūtu pārvaldības varoņdarbiem, pasargā no nelaimes un no lielas vainas.
99. Bet viesim, kurš ir ienācis (pats no sevis), lai viņš saskaņā ar noteikumiem piedāvā sēdekli un ūdeni, kā arī, cik iespējams, (ar garšvielām) greznotu ēdienu.
100. Brahmans, kurš paliek (viņa mājās) neapmierināts, aiznes (sev līdz) visus garīgos panākumus pat no cilvēka, kurš pārtiek vien no vārpu lasīšanas vai (vienmēr) ziedo piecus uguns ziedojumus.
101. Siens, (atpūtas) telpa, ūdens un ceturtais – laipns vārds; šīs lietas nekad netrūkst krietnu cilvēku mājās.
102. Bet Brahmanu, kurš paliek uz vienu nakti, kā ir teikts, sauc par viesi (atithi – “tas, kas nepaliek”); jo viņš paliek (sthita) ne ilgi (anityam).
103. Par Brahmana viesi nevar uzskatīt tādu cilvēku, kurš dzīvo tajā pat ciematā, nedz cilvēku, kurš meklē sev iztiku, izmantojot pazīšanos (samgatika – mācekļa gadu biedrs), pat ja viņš ierodas mājās, kurās ir sieva, un kur (tiek uzturētas) svētās ugunis.
104. Tie muļķīgie saimnieki, kuri pastāvīgi mēģina (dzīvot) no citu pārtikas, šā zemiskuma dēļ pēc nāves kļūst par šīs pārtikas devēju lopiem.
105. Viesi, kurš ir sūtīts ar saules (rietu), saimnieks nedrīkst noraidīt; vai viņš būtu ieradies vakariņu laikā vai nelaikā, viņš nedrīkst palikt mājā, (pienācīgi) neuzņemts.
106. Lai viņš neēd nevienu (gardu) ēdienu, ko nepiedāvā savam viesim; viesmīlīga viesu uzņemšana sagādā pārticību, labu slavu, ilgu mūžu un debesu svētību.
107. Lai viņš ziedo (piedāvā saviem viesiem) sēdekļus, telpas, guļvietas, uzmanību aizejot un cieņu (uzturēšanās laikā), visapjēgušākajiem vislabākajā veidā, zemākajiem zemākā veidā, līdzīgiem kā līdzīgiem.
108. Bet ja cits viesis atnāk pēc Vaisvadeva ziedojuma pabeigšanas, tad (saimniekam) ir jādod viņam ēdiens atbilstoši iespējām, (bet) neatkārtojot Bali ziedojumu.
109. Ēdiena saņemšanai (viesim) Brahmanam nav jānosauc savs ģimenes vārds un (Vēdu) gotra (dzimta); jo to, kurš dīžojas ar to dēļ ēdiena, viedie sauc par vēmiena ēdēju (vantasin).
110. Bet Kšatrijs, (kurš atnāk) Brahmana mājās, netiek saukts par viesi (atithi), nedz arī Vaišja, nedz Šudra, nedz paša draugs, nedz radinieks, nedz skolotājs.
111. Bet ja Kšatrijs atnāk Brahmana mājās kā viesis (atithidharinena), (saimnieks) var viņu paēdināt, ja viesis vēlās (kainam)), pēc tam, kad ir paēduši iepriekšminētie Brahmanas ir paēduši.
112. Pat Vaišjam un Šudram, kuri ir pienākuši viņa mājai (kufumba) kā viesi, viņš var ļaut ēst kopā ar kalpiem (bhi-tya), (ar to) izrādot savu līdzjutīgo noslieci.
113. Pat citiem – saviem draugiem un tā tālāk, kas ir atnākuši viņa mājās dēļ labām attiecībām, viņš var dot ēdienu, kas izrotāts (ar garšvielām), atbilstoši savām iespējām – (reizē) ar sievu.
114. Bez svārstīšanās viņš var dot barību, pat savu viesu klātbūtnē, šādiem cilvēkiem – jaunlaulātai sievietei, bērniem, slimam un grūtai sievietei.
115. Bet nejēga, kurš ēd pirmais, nedevis, pats piebāžoties, ēdienu šiem (cilvēkiem), nezin, ka (pēc nāves) viņu pašu aprīs suņi un maitu lijas.
116. Saimnieks un viņa sieva var ēst to, kas palicis, tad, kad ir paēduši Brahmani, asinsradinieki un kalpi.
117. Saimnieks var ēst palikušo, kad viņš ir pagodinājis dievus, viedos, cilvēkus, senču garus un mājas sargdievības.
118. Tas, kurš gatavo ēst tikai sev (vienam), ēd neko citu kā grēku; jo ir noteikts, ka tikumīga cilvēka maltītei ir jābūt tam ēdienam, kas paliek pēc ziedojumu (veikšanas).
119. Lai viņš ar medus dzērienu (madhuparka) pagodina valdnieku, kalpojošo priesteri, mācības beigušu mācekli (Snataka), skolotāju, znotu, sievastēvu un krusttēvu no mātes puses, (ja tie atnāk) atkal, kad (kopš viņu pēdējā apciemojuma ir aiztecējis) pilns gads.
120. Valdnieks un Srotrija (Vēdu zinātājs), kas atnāk ziedojuma veikšanas laikā, ir jāpagodina ar medus dzērienu, bet ne ātrāk kā ir beidzies ziedojums; tāds ir iedibinātais noteikums.
121. Bet sievai ir vakarā jāziedo (daļa) izrotāta ēdiena kā Bali ziedojums bez svēto mantru (skandēšanas); jo šis (rits, ko sauc par) Vaisvadeva, ir noteikts gan rītiem, gan vakariem.
122. Pēc Pitrijadžnas (Pitriyagna) veikšanas, Brahmanam, kurš glabā svēto uguni, ir ik mēnesi jauna mēness dienā jāziedo mirušo piemiņas rits (Sraddha, ko sauc par) Pindanvaharjaka (Pindanvaharyaka).
123. Viedie ikmēneša mirušo piemiņas ziedojumu senču gariem sauc par Anvaharja (Anvaharya), (ko ziedo pēc to pindām (mazas rīsa lodītes no Šraddhas ēdiena)), un tas ir rūpīgi jāveic ar pieļautajiem gaļas (veidiem, kas minēti tālāk).
124. Es pasludināšu pilnībā, kādi un cik (Brahmani) ir jāēdina šajā (gadījumā), no kā ir jāizvairās, un kādus ēdiena veidus (tiem ir jāēd).
125. Ir jāpaēdina divi (Brahmani), ziedojot dieviem, un trīs, ziedojot senču gariem, vai viens citos gadījumos; pat ļoti bagātam cilvēkam nav jābūt ļoti centīgam (cienāt) lielu sabiedrību.
126. Liela sabiedrība izjauc šādus piecus (labumus) – cieņpilna (ielūgto) izturēšanās, vietas un laika (pienācīgums), skaidrība un krietnu Brahmanu (viesu) pietiekamība; tādēļ viņam nav jāmēģina (uzņemt) lielu sabiedrību.
127. Šis rits mirušo piemiņai, ko sauc par pitrja (ziedojums senču gariem), ir izslavēts un tiek veikts jauna mēness dienā; ja cilvēks ir cītīgs tā (pildīšanā), (balva par) mirušo piemiņas ritu, kas veikts saskaņā ar Smartas noteikumiem, sasniedz viņu vienmēr.
128. Ziedojumus dieviem un senču gariem devējiem ir jāpasniedz tikai Srotrijam (Srotriya – Vēdu zinātājs); tas, kas ir dots tādam viscienījamākajam Brahmanam, nes dižus augļus.
129. Lai viņš (ziedojumā) dieviem pabaro kaut vienu mācītu cilvēku un vienu – (ziedojumā) senču gariem; (tādā veidā) viņš gūs bagātīgu atalgojumu, nevis (uzņemot) daudzus, kas nejēdz Vēdas.
130. Lai viņš apjautājas pat attiecībā uz mācīta Brahmana, kurš ir pētījis visus Vēdu (papildinājumus), attāliem (senčiem); (ja tas ir cēlies no cienījamas dzimtas), tāds cilvēks ir cienījams dāvanu saņēmējs, kas nāk no dieviem vai senču gariem ziedotā ēdiena, tāds ir pasludināts (kā tāda pat atalgojuma nodrošinātājs kā) viesis (atithi).
131. Kaut (mirušo piemiņas ziedojumā) tiktu pacienāti miljons cilvēku, kas nejēdz Rikas (Rigvēdas himnas), tomēr viens cilvēks, kas ir mācīts Vēdās, un kurš ir apmierināts (ar viņa uzņemšanu), ir tā visa miljona vērts, kas attiecas uz garīga panākuma (radīšanu).
132. Ēdiens, kas tiek ziedots senču gariem vai dieviem, ir jāpasniedz cilvēkam, kas apjēdz svētās zināšanas; jo rokas, kas aptraipītas ar asinīm, nevar notīrīt ar asinīm (bet ar ūdeni).
133. Cik daudz kumosus ziedojumā dieviem vai senču gariem norij nejēga, tikpat daudz nokaitētas naglas, žebērkļi un dzelzs lodes pēc nāves ir jānorij (maltītes devējam).
134. Vieni Brahmani (iesp., askēti) ir nodevušies (sekošanai) zināšanām (par Augstāko Dvēseli), citi (iesp., vientuļnieki) – sajūtu pārvaldības vingrināšanai; vieni (iesp., mācekļi) – sajūtu pārvaldības vingrināšanai un Vēdu skandēšanai, un citi (iesp., saimnieki) – svēto ritu (veikšanai).
135. Ziedojumi senču gariem ir uzmanīgi jāpiedāvā tiem, kas nodevušies zināšanām, bet ziedojumi dieviem, saskaņā ar (svētā likuma) nodomu, visu četru (iepriekšminēto grupu cilvēkiem).
136. Ja ir tēvs, kurš nezin svētos rakstus, un kura dēls ir mācījies pilnu Vēdu un Angu pārskatu, un ir dēls, svētos rakstus nezinošs, kura tēvs zin visu Vēdu un Angu pārskatu (recension).
137. Tad zināt, ka tas, kura tēvs zin Vēdas, ir (no abiem) godājamāks; taču otrs ir cieņas vērts, jo cieņa ir dēļ Vēdām (kuras viņš mācījies).
138. Lai viņš neuzņem savus draugus uz mirušo piemiņas ziedojumu (Šraddhu); viņš var gūt viņa draudzību ar (citām) vērtīgām veltēm; lai viņš Šraddhā pabaro Brahmanu, kuru neuzskata nedz par ienaidnieku, nedz par draugu.
139. Tas, kurš veic mirušo piemiņas ziedojumus un ziedojumus dieviem galvenokārt dēļ draugu (gūšanas), pēc nāves par Šraddhām un ziedojumiem neievāc nekādu balvu.
140. Tas viduvējākais no divkārt dzimušajiem, kurš savā muļķībā slēdz draudzību ar mirušo piemiņas ziedojuma palīdzību, zaudē debesis, jo viņš ir veicis Šraddhu dēļ draudzības.
141. Divkārt dzimušu (ēdiena) velte, kas tiek apēsta ar (draugiem un radiem), ir, kā teikts, ziedota Pisakām; šajā (pasaulē) tā paliek gluži viena kā akla govs vienā kūtī.
142. Kā saimnieks neievāc ražu no sēklas, kas kaisīta neauglīgā zemē, tāpat ziedojuma ēdiena devējs negūst balvu, ja viņš to ir piedāvājis cilvēkam, kurš nezin Rikas (Rigvēdas himnas).
143. Bet dāvana, kas sniegta mācītam cilvēkam saskaņā ar noteikumiem, dara devēju un saņēmēju par augļu baudītājiem gan šajā (dzīvē), gan pēc nāves.
144. Lai viņš pagodina drīzāk (tikumīgu) draugu, nekā ienaidnieku, kaut pēdējais būtu mācīts; jo ziedojuma ēdiens, kuru ēdis ienaidnieks, pēc nāves nenes nekādu balvu.
145. Lai viņš (uzņemas) pūles paēdināt Šraddhā Rigvēdas sekotāju (bahvrc), kas ir pētījis visu šīs Vēdas (pārskatu), vai Jadžurvēdas sekotāju (adhvarju), kurš ir pabeidzis vienu Sakhu (Sakha – “zars” skola, kurā māca kādas noteiktas Vēdas), vai Samanu (Samans – lūgsnu dziesmas) dziedātāju (chandoga – priesteris, kurš lasa Samavēdu), kurš (tāpat) ir pabeidzis (visa Vēdas pārskata mācības).
146. Ja kāds no šiem trim, pienācīgi pagodināts, mirušo piemiņas ziedojumā nogaršo ēdienu, tad cilvēka, (kurš sniedz mielastu), senči līdz pat septītajai paaudzei būs apmierināti uz ļoti ilgu laiku.
147. Tas ir galvenais noteikums (prathamakalpa), (kam jāseko), ziedojot dieviem un senču gariem; ziniet, ka krietnais vienmēr ievēro sekojošos papildus noteikumus (anukalpa), (kad nav iespējams ievērot galvenos).
148. Cilvēks var arī pacienāt (šādos gadījumos) savu vectēvu no mātes puses, mātes brāli, māsasdēlu, sievastēvu, savu skolotāju, meitas dēlu, meitas vīru, asinsradinieku, savu kalpojošo priesteri vai cilvēku, kuram viņš ziedo.
149. Ritam, kas tiek ziedots dieviem, tas, kurš zin likumu, neveiks (uzaicinātā) Brahmana (pārāk stingru) pārbaudi; bet, kad cilvēks veic ritu senču garu godam, viņam ir rūpīgi jāpārbauda (viesa īpašības un izcelsme).
150. Tos Brahmanus, kas ir zagļi, izstumtie (patita), izrūnītie vai neticīgie (nastikavj-tti), Manu ir pasludinājis par necienīgiem (sniegt) ziedojumus dieviem un senču gariem.
151. Lai viņš neuzņem Šraddhā cilvēku, kurš savus matus nēsā bizēs (mācekļus), (Vēdās) nemācītus, ādas slimību skartus cilvēkus (variants – impotentus (durbala)), kauliņspēlmaņus, nedz tos, kuri ziedo dēļ (ziedotāju) daudzuma.
152. Ziedojumos dieviem un senču gariem ir jāizvairās no dziednieka, tempļu (elku) priestera (devalaka), gaļas pārdevēja un tāda, kas pārtiek no tirgošanās.
153. Un no ciemata apmaksāta kalpa (presya) vai valdnieka (radža, raja), no cilvēka ar kropliem nagiem vai melniem zobiem, no cilvēka, kurš pretojas savam skolotājam, cilvēka, kurš ir pametis svēto uguni un no augļotāja (vardhusin).
154. No diloņslimnieka, cilvēka, kas pārtiek no lopu pieskatīšanas, no jaunākā brāļa, kurš ir apprecējies (parivettar) vai iededzis svēto uguni pirms vecākā, cilvēka, kurš noliedz piecus dižos ziedojumus, Brahmanu dzimtas ienaidnieka, vecākā brāļa, kurš ir apprecējies (parivitti) vai iededzis svēto uguni pēc jaunākā, un cilvēka, kurš piederas pie grupējuma vai apvienības (ganabhyantara – piederīgs pie tirgotāju vai amatnieku apvienības, kas Brahmaniem nav ieteikts).
155. No aktiera, dejotāja vai dziedātāja (kus’lava), cilvēka, kurš ir lauzis mācekļa (šķīstības) solījumu, cilvēka, kura (vienīgā vai pirmā) sieva ir Šudru sieviete, atkārtoti precētas sievietes dēla, no vienača un no tāda, kura mājā (mīt) viņa sievas mīļākais.
156. No tāda, kurš māca par nolīgtu samaksu, un tāda, kurš tiek mācīts uz tādiem noteikumiem, tāda, kurš apmāca Šudru bērnus, un tāda, kura skolotājs ir Šudra, tāda, kurš runā nepieklājīgi, laulības pārkāpējas dēla un no atraitnes dēla.
157. No tāda, kurš bez (pamatota) iemesla ir pametis savu māti, savu tēvu vai skolotāju, no tāda, kurš ir salīdzis apvienību ar dēļ Vēdu (mācīšanas tādam, kas atkritis no savas kastas) vai dēļ precībām izstumtu cilvēku,
158. No musinātāja, cietumnieka, no tāda, kurš ēd laulības pārkāpējas dēla sniegtu ēdienu, no Somas pārdevēja, jūras ceļotāja, dziesminieka, sviesta kūlēja, no viltus liecības uzpircēja (kutakaraka).
159. No tāda, kurš ķildojas vai tiesājas ar savu tēvu, spēļu nama turētāja, dzērāja, tāda, kurš ir slimības skarts (sodā par agrāku) noziegumu, tāda, kurš ir apsūdzēts māves grēkā, no liekuļa, no garšvielu pārdevēja (rasavikrayin – cukurniedru sulas, melases pārdevējs, indētājs).
160. No šaujamloku un bultu darinātāja, no tāda, kurš baudkāri izklaidējas ar brāļa atraitni, no drauga nodevēja, no cilvēka, kurš pārtiek no kauliņspēlēm, no tāda, kurš mācās (Vēdas) no sava dēla,
161. No krītamās kaites skarta cilvēka, no tāda, kurš cieš no kakla dziedzeru skrofuloziem augoņiem, baltās spitālības skarta cilvēka, no ziņu pienesēja, no ārprātīgā, no aklā un no tāda, kurš paļā Vēdas, (visiem) ir jāizvairās.
162. No ziloņu, vēršu, zirgu vai kamieļu dresētāja, no tāda, kurš pārtiek no astroloģijas, putnkopja un tāda, kurš māca lietot ieročus.
163. No tāda, kurš nodala (sev) ūdens straumi, un no straumes aizšķēršļotāja, no arhitekta un no cilvēka, kurš audzē kokus (naudas dēļ).
164. No cīņas suņu audzētāja, no vanagu dresētāja, no meiteņu apgānītāja, no tāda, kurš bauda dzīvu radību mocīšanu, no tāda, kurš gūst iztiku no Šudras, un no tāda, kurš ziedo Ganām (apvienībām, skat. 3-154),
165. No tāda, kurš neseko uzvedības noteikumiem, no (cilvēka, kurš zaudē enerģiju kā) einuks, no tāda, kurš pastāvīgi lūdz (pakalpojumus), no tāda, kurš dzīvo no zemkopības, no kleinkāja un no tāda, kuru nosoda krietni cilvēki.
166. No gana, bifeļu turētāja, atkārtoti precētas sievietes vīra un līķu nesēja, no (šiem visiem) ir uzmanīgi jāizvairās.
167. Brahmanam, kurš zina (svēto likumu), pie ziedojumiem (gan dieviem, gan senču gariem) ir jāvairās no zemiskākajiem divkārt dzimušajiem, kuru uzvedība ir peļama, un kas nav cienīgi (sēdēt) sabiedrībā (apankteya) pie maltītes.
168. Tāpat kā uguns no sausas zāles (nespēj sadedzināt ziedojumus un ātri) izdziest, tāpat (ir ar) nemācītu Brahmanu; tam nedrīkst dot ziedojuma ēdienu, jo tas (būtu) ziedots pelnos.
169. Es pilnībā pasludināšu, kāds iznākums ir ziedojuma sniedzējam pēc nāves, ja viņš sniedz ēdienu, kas paredzēts dieviem vai senču gariem, tādam cilvēkam, kas nav cienīgs sēdēt sabiedrībā.
170. Patiesi, to (ēdienu), ko ēdis Brahmans, kurš nav pildījis mācekļa solījumu, vai Parivettri un līdzīgi, un citi, kuri nav pieņemami sabiedrībā, apēd Rakšasas.
171. Par Parivettri ir jāuzskata tas, kurš apprecas vai uzsāk Agnihotras veikšanu pirms sava vecākā brāļa, bet pēdējais – par Parivitti.
172. Vecākais brālis, kurš apprecas pēc jaunākā, jaunākais brālis, kurš apprecas pirms vecākā, sieviete, ar kuru tāda laulība ir noslēgta, cilvēks, kurš viņu ir izdevis pie vīra, un kalpojošais priesteris kā piektais, visi krīt ellē.
173. Cilvēks, kurš baudkāri izklaidējas ar miruša brāļa atraitni, kaut tai saskaņā ar svēto likumu būtu noteikts (dzemdēt ar viņu bērnu (niyukta, skat. 9-59)), ir jāsauc par Didhišupati (Didhishupati).
174. Ar cita vīra sievu dzimst divu (veidu) dēli – Kunda un Golaka; (tas, kas ir dzimis), vīram dzīvam esot, būs Kunda, un (tas, kurš ir dzemdināts) pēc viņas vīra nāves – Golaka.
175. Bet šie divi radījumi, kas ir dzimuši no cita vīra sievas, ir cēlonis ziedojuma dieviem vai senču gariem sniedzēja (atalgojuma) zudumam, gan šajā dzīvē, gan pēc nāves.
176. Nejēga (mirušo piemiņas mielasta) devējs neplūks augļus no tikpat daudz cienījamu viesu (pacienāšanas), cik ēzdams var ieraudzīt sabiedrībā nepieņemams cilvēks.
177. Aklais ar savu klātbūtni izraisa (mielasta) devējam deviņdesmit (viesu) radītā atalgojuma zaudējumu, vienacis – sešdesmit, baltās spitālības slimnieks – simts, un cilvēks, kurš ir sodīts ar (drausmīgu) slimību – tūkstoša.
178. (Šraddhas) sniedzējs zaudē atalgojumu dēļ tādas ziedojumam neatbilstošas dāvanas par tik daudz Brahmaniem, cik (viesis), kurš ziedo Šudrām, var (mielasta laikā) var skart ar saviem locekļiem.
179. Un ja Brahmans, kaut mācīts Vēdās, savā alkatībā pieņem no tāda (cilvēka) dāvanu, viņš ātri izšķīdīs kā nededzināta māla trauks ūdenī.
180 (Ēdiens), kas dots Somas pārdevējam, kļūst par netīrumiem, (dots) dziedniekam – par strutām un asinīm, bet tempļa priesterim – zaudēts, un (dots) augļotājam (vardhusin), neatrod vietu (dievu pasaulē – apratisfha).
181. Tas, kas ir dots Brahmanam, kas dzīvo no tirgošanās, nav (derīgs) ne šajā, ne nākošajā pasaulē, un (dāvana) Brahmanam, kurš ir dzimis no atkārtoti precētas sievietes, (līdzinās) pelnos izmestam ziedojumam.
182. Bet viedie pasludina, ka cilvēks, kas (ir ziedojis) nešķīstiem nepieņemamiem cilvēkiem, kādi uzskaitīti iepriekš, (tiek pārvērsts tārpā, kas pārtiek no) taukiem, asinīm, gaļas, kaulu smadzenēm un kauliem.
183. Tagad klausieties, ar kādu augstāku divkārt dzimušo tiek šķīstīta sabiedrība, ko aptraipījusi necienīga (viesa klātbūtne), un pilnīgu sabiedrību svētījoša Brahmana aprakstu.
184. Par sabiedrības šķīstītājiem var uzskatīt tādus cilvēkus, kuri ir visvairāk apjēguši Vēdas un visas Angas, un kuri ir Vēdu zinātāju pēcnācēji.
185. Trinakiketa (trinaciketa, kurš ir trīs reizes iededzis ugunis (naciketa)), cilvēks, kurš uztur piecas svētās ugunis, Trisuparnu (trīs suparnas zinošs), cilvēks, kurš pārzin sešas Angas, Brahmas ritiem atbilstoši precētas sievietes dēls, cilvēks, kurs dzied Džješthasaman (Gyeshthasaman – galvenā Samavēdas daļa).
186. Kā arī cilvēks, kurš zin Vēdu jēgu, un tāds, kurš tās izskaidro, māceklis, cilvēks, kurš ziedojis tūkstoš (govis), un simtgadnieks ir jāuzskata par Brahmaniem, kas svētī sabiedrību.
187. Dienā pirms Šraddhas rita veikšanas vai dienā, kad tas notiek, lai viņš (saimnieks) ar pienācīgu cieņu uzaicina vismaz trīs Brahmanus, kādi ir minēti iepriekš.
188. Brahmans, kurš ir uzaicināts uz (ritu) senču garu godam, lai vienmēr iegrožo sevi un lai neskandē Vēdas, un tam, kurš veic Šraddhu, (ir jārīkojas tāpat).
189. Jo senču gari pavada uzaicinātos Brahmanus, seko tiem kā vējš, (kad tie staigā), un sēd tiem blakām, kad tie apsēžas.
190. Bet Brahmans, kurš, pienācīgi uzaicināts uz ritu dievu vai senču garu godam, jebkādā veidā pārkāpj (šo norunu), kļūst par noziedznieku un par cūku (nākošajā iedzimšanā).
191. Bet tas, kurš, būdams uzaicināts uz Šraddhu, guļ ar Šudru sievieti, uzņemas visus grēkus, ko nodarījis (mielasta) sniedzējs.
192. Senču gari ir pirmatnējas dievības, brīvas no naida, pilnīgi skaidras, vienmēr nevainojamas, novēršas no nesaskaņām un apveltītas ar dižiem tikumiem.
193. Tagad mācieties pilnībā, no kā visi šie (senču gari manto) savu izcelsmi, un ar kādiem ritiem tie ir jāgodina.
194. Ir pasludināts, ka visu (dažādo) veidu senču gari (pitrgana) ir visu to viedo dēli – Mariki un pārējo, kuri ir Manu, Hiranjagarbhas (Hiranyagarbha – “tas, kas ir bijis zelta dīglis”, tas ir, Brahma) dēla dēli.
195. Somasadi, Viradža dēli, tiek uzskatīti par Sādhju (Sadhyas) senču gariem, un Agnišvatti (Agnishvattas), Mariki bērni, dievu (devas) pasaulē ir ievērojami (kā senču gari).
196. Barhišadi (Barhishads), kuri dzimuši no Atri, tiek raksturoti kā Daitju (Daityas – demoni, devu ienaidnieki), Danavu (radniecīgi Daitjām), Jakšu (Yakshas), Gandharvu, Čūsku dievību (uraga – “tie, kuri staigā uz vēdera”, pus čūskas, puscilvēki), Rakšasu, Suparnu un Kinnaru (senču gari).
197. Somapas ir Brahmanu (senču gari), Havirbhudžas (Havirbhugs) – Kšatriju, Agjapas (Agyapas) – Vaišju, bet Sukalini – Šudru.
198. Somapas ir Kavi (Bhrigu) dēli, Havišmati – Angirasa bērni, Adžjapas ir Pulastjas pēcnācēji, bet Sukalini – Vasišthas.
199. (cits variants) Ir jāzin, ka (citi veidi), the Agnidagdhas, Anagnidagdhas, Kavjas (Kavyas), Barhisšadi, Agnišvattas un Saumjas, ir vienīgi Brahmanu (senču gari).
200. Bet ziniet arī, ka šajā (pasaulē) pastāv neskaitāmi šo iepriekšminēto galveno senču garu veidu dēli un mazdēli.
201. No viedajiem (Riši) ir cēlušies senču gari, no senču gariem – dievi un Danavas, bet no dieviem – pienācīgā kārtībā visa pasaule, gan kustīgā, gan nekustīgā.
202. Pat ūdens, kas ar ticību ziedots (senču gariem) sudraba vai ar sudrabu rotātos traukos, rada nebeidzamu (svētlaimi).
203. Divkārt dzimušajiem rits senču garu godam ir daudz nozīmīgāks kā rits dievu godam; jo ziedojums dieviem, kas notiek iepriekš (Šraddhām), ir pasludināts kā (pēdējo) pastiprināšanas līdzeklis.
204. Lai viņš (saimnieks) vispirms uzaicina dievu godinājumam (Brahmanu) kā (ziedojuma senču gariem) aizsardzību; jo Rakšasas iznīcina mirušo piemiņas ziedojumu, kas ir atstāts bez tādas aizsardzības.
205. Lai viņš liek sākt un beigt (Šraddhu) ar (ritu) dievu godam; tai nav jāsākas un jābeidzas ar (ritu) senču gariem; jo tas, kurš liek to sākt un beigt ar (ritu) senču garu godam, drīz izzūd kopā ar saviem pēcnācējiem.
206. Lai viņš ieziež tīru un nošķirtu vietu ar govs mēsliem un uzmanīgi izvēlas to ar slīpumu pret dienvidiem.
207. Senču gari vienmēr priecājas par ziedojumiem, kuri ir veikti atklātās dabiski tīrās vietās upju krastos un nošķirtās vietās.
208. Lai (ziedotājs) liek (uzaicinātajiem) Brahmaniem, kuri ir pienācīgi veikuši savu apmazgāšanos, apsēsties uz atsevišķiem sagatavotiem sēdekļiem (tā, lai nesaskaras), uz kuriem ir uzliktas (variants – ar ūdeni apslacītas) Kusa zāles lapas.
209. Nosēdinājis šos nevainojamos Brahmanus uz viņu sēdekļiem, lai viņš tos pagodina ar smaržīgām vītnēm un smaržvielām, sākot ar (tiem, kuri uzaicināti) dievu (godam).
210. Piedāvājis tiem ūdeni, sezama sēklas un Kusa zāles lapas (pavitra), lai Brahmans (ziedotājs) pēc atļaujas saņemšanas no (visiem) Brahmana (viesiem) ziedo (ziedojumu) svētajā ugunī.
211. Veicis vispirms, saskaņā ar noteikumiem, kā (Šraddhas) aizsardzības līdzekli, ziedojumus Agni, Somam un Jamam, lai viņš tad apmierina senču garus ar ziedojuma ēdiena velti.
212. Bet ja nav (pieejama svētā) uguns (piemēram, ja Šraddhu veic bērns, neprecēts vai atraitnis), tad viņam (ziedojumi) ir jāieliek Brahmana rokā; jo Brahmani, kuri zin svētos rakstus, pasludina: “Tas, kas ir uguns, tas pats ir Brahmans.”
213. Viņi šos pirmos no divkārt dzimušajiem sauc (arī) par senajām mirušo piemiņas (Šraddhas) dievībām, brīvām no naida, viegli līksmām, nodarbinātām cilvēku uzplaukuma labā.
214. Pēc tam, kad viņš ir veicis (ziedojumus) ugunī, un visu rita darbību virkni tādā veidā, ka tās beidzas pret dienvidiem, lai viņš ar labo roku izsmidzina ūdeni tajā vietā, (kur jāliek pindas).
215. Bet, darinājušam no ziedojuma ēdiena pārpalikuma trīs pindas, viņam ar savāktu prātu tās ir jānoliek uz (Kusa zāles) tādā pat veidā, kā (viņš ir veicis) ūdens (ziedojumu).
216. Ziedojis šīs pindas (trim senčiem – tēvam, vectēvam un vecvectēvam) saskaņā ar noteikumiem, būdams tīrs, lai viņš noslauka to pašu roku ar Kusa zāles lapu (saknēm), to labā, kas pārtiek no noslaucītā (lepa).
217. (Pēc tam), iemalkojis ūdeni, apgriezies (pret ziemeļiem) un veicis trīs elpas aiztures, lai (ziedotājs), kurš zina svētos rakstus, godina sešu gadalaiku (pavasaris (vasanta), vasara (grisma), lietus periods (varsa), rudens (isarad, sharat), ziema (hemanta), aukstais periods (sisira – vēla ziema)) un senču garu (sargdievības).
218. Lai viņs lēnām izlej ūdens pārpalikumu (pēc zemes apslacīšanas) blakus pindām un ar savāktu prātu ieosta šīs pindas tādā secībā, kā tās ir noliktas (uz zemes).
219. Bet, paņēmis secīgi ļoti mazus gabaliņus no pindām, lai viņš dod tos ēst tiem sēdošajiem (uz Šradhu uzaicinātajiem) Brahmaniem pirms (viņu maltītes), saskaņā ar noteikumiem.
220. Bet ja (ziedotāja) tēvs ir dzīvs, tad viņam ir jāpiedāvā (pindas) trim tālākiem (priekštečiem); jeb viņš var arī paēdināt mirušo piemiņas ziedojuma ritā savu tēvu kā (vienu no) Brahmana (viesiem).
221. Bet tam, kura tēvs ir miris un vectēvs ir dzīvs, ir pēc sava tēva vārda izteikšanas jāpiemin sava vecvectēva vārds.
222. Manu ir pasludinājis, ka Šraddhā, ja vēlas, (kā viesis) var ēst gan vectēvs, gan pats (mazdēls), kas saņēmis atļauju.
223. Ielējis (viesu) rokās ūdeni ar iejauktu sezamu un Kusa zāles lapām, lai viņš pasniedz (katram iepriekšminētajam) gabaliņu pindas, sakot: “Lai … (te jānosauc atbilstoši tēva, vectēva un vecvectēva vārds) svētība (Svadha, svāhā – izsauksmes vārds, apmēram “sveiks!”, bet Šraddhā – “augstākā svētība”)!’
224. Lai (ziedotājs) pats, abās rokās atnesis (trauku) ar ēdienu, rūpīgi noliek to Brahmanu priekšā, kuri apcer senču garus.
225. Ēdienu, kas ir nests, neturot to abās rokās, ar varu pagrābj ļaunprātīgie Asuri.
226. Lai viņš, būdams tīrs un ar savāktu prātu, rūpīgi noliek zemē papildus ēdienus (guna, pretstatā pamatēdienam (anna), kas ir no rīsa): garšvielas (rīsam), kā arī viru un kaņepju zāles (pot herbs), saldu un rūgušu pienu, un medu,
227. (Kā arī) dažādus cietas barības (veidus), kas prasa sakošļāšanu, un mīkstu barību, saknes, augļus, gardu gaļu un smaržīgus dzērienus.
228. Tas viss viņam ir jāpasniedz (viesiem), tīram un ar savāktu prātu esot, secīgi uzaicinot tos piedalīties katrā (ēdienā) un apliecinot tā īpašības.
229. Lai viņš nekādā gadījumā nenobirdina asaru, lai nesadusmojas un nerunā nepatiesību, nedz pieskaras ēdienam ar kāju, nedz to ar spēku krata.
230. Asaras nosūta (ēdienu) badīgajiem gariem (Pretas – kapsētu spoki, bez bēru rita apbedīto dvēseles), dusmas – viņa ienaidniekiem, meli – suņiem, pieskāršanās ēdienam – Rakšasām, bet kratīšana – ļaundariem (duski-tin).
231. Lai kas iepatiktos Brahmaniem, lai viņš to pasniedz vēlīgi; lai viņš stāsta teiksmas un mīklas no Vēdām (tas ir bijis iemīļots priesteru izklaides veids ziedojumu laikā), jo tas ir senču gariem patīkami.
232. Lai viņš (ziedojumā) senču garu (godam) ļauj (saviem viesiem) dzirdēt Vēdas, svētā likuma Šastras, leģendas (akhyina), nostāstus (itihasa), senlaiku mītus (Purānas – “senās”) un Vēdu pielikumus (Khilas).
233. Lai viņš, līksms būdams, ielīksmo Brahmanus, lai pakāpeniski un palēnām aicina tos pievienoties (katram ēdienam), un uzaicina atkārtoti, (ziedojot) ēdienu un (slavējot) tā īpašības.
234. Lai viņš dedzīgi pakavē laiku meitas dēlam, kaut tas būtu māceklis (vratastha), un lai viņš uzsedz (katra viesa) sēdeklim pārklāju no Nepalas nogāzēm (kutapa), nokaisījis zemi ar sezama sēklām.
235. Šraddhā (lieto) trīs svētīšanas līdzekļus – meitas dēlu, Nepalas pārklāju un sezama sēklas; un tajā ir ieteiktas trīs (citas lietas) – tīrīgums, nenaidīgums un atturēšanās no steigas.
236. Visam ēdienam ir jābūt īsti karstam, un (viesiem) ir jāēd klusumā; (pat mielasta) sniedzēja vaicāti, lai Brahmani nepauž ziedojuma ēdiena labumu.
237. Tik ilgi, kamēr ēdiens paliek silts, tik ilgi lai tie klusām ēd; kamēr nav izpaustas ēdiena īpašības, tikmēr (tajā) piedalās senču gari.
238. To, ko (viesis) ēd ar apsegtu galvu, ko viņš ēd ar seju uz dienvidiem, ko viņš ēd ar sandalēm (kājās), to aprij Rakšasas.
239. Uz Brahmaniem, kad tie ēd, nedrīkst skatīties Kandala (arī Čandala – viens no nepieskaramo veidiem), ciemata cūka, gailis, sieviete netīrajā laikposmā un kastrāts.
240. Tas, ko (kāds no) tiem redz uguns ziedojumā, (svinīgā) dāvinājumā, (Brahmaniem sniegtās) pusdienās, vai jebkurā ritā dievu un senču garu godam, tas nenes paredzēto iznākumu.
241. Vepris padara (ritu) nesekmīgu ar (ziedojuma) smaržas ieelpošanu, gailis ar spārnu vēdināšanu, suns, mezdams acis (uz to), zemas kastas cilvēks (avaravai-naJa)– ar pieskaršanos (tam).
242. Ja klibais, vienacis, cilvēks bez kāda locekļa vai ar lieku locekli ir kaut (Šraddhas) veicēja kalps, tas ir jāaizraida no tās vietas, (kur tiek noturēta Šraddha).
243. Brahmanu (saimnieka kārtā) vai ubagojošu vientuļnieku (bhiksuka), kas nāk dēļ ēdiena, viņš ar savu (viesu) – Brahmanu atļauju var pagodināt atbilstoši savām iespējām.
244. Lai viņš sajauc kopā visu veidu ēdienus, apslaka tos ar ūdeni un noliek tiem viesu priekšā zemē, nokaisījis to ar (Kusa zāli), tad kad tie ir beiguši savu maltīti.
245. (Maltītes) pārpalikums un tas, kas izkaisīts uz Kusa zales, lai ir to (bērnu), kuri miruši, nesaņēmuši (kremācijas) sakramentu (asamskj-ta), un to, kuri (netaisni) pametuši cildenas sievas, daļa.
246. Tie (viedie) pasludina, ka druskas, kas (Šraddhā) senču garu godam ir nobirušas zemē, ir godīgu, apzinīgu kalpu (dasavarga) daļa.
247. Bet pirms Sapindikaranas (mirušā pieņemšana Šraddhas dalībnieku vidū trīspadsmitajā dienā vai gadu pēc nāves) veikšanas mirušo piemiņas ziedojumā (nesen) miruša Ārija (Aryan) godam ir jāpaēdina (vienu Brahmanu), ne(ziedojot) dieviem, bet pasniedzot tikai vienu pindu (ekoddista – “rits tikai vienam”).
248. Bet, kad ir veikta Sapindikarana (mirušam tēvam), kas veikta atbilstoši svētajam likumam, lai dēli pindas ziedo šajos (iepriekš aprakstītajos) ritos.
249. Nejēga, kurš, paēdis Šraddhas (maltīti), atliekas dod Šudram, krīt Kalasutras ellē ar galvu pa priekšu.
250. Ja Šraddhas (mielasta dalībnieks) tajā pat dienā guļ ar Šudru sievieti, viņa (priekšteču) senču gari tajā mēnesī gulēs viņas netīrumos.
251. Uzrunājis (savus viesus) ar: “Vai paēdāt kā nākas?”, lai viņš (saimnieks), pasniedz ūdeni tiem, kuri ir sāti, un, kad tie ir izskalojuši muti ar ūdeni (obligāts attīrīšanās rits), atlaiž tos (ar vārdiem): “Atpūtieties vai nu (šeit, vai mājās)!”
252. Brahmana (viesiem) tad ir viņam jāatbild: “Lai jums svētība (Svadha)”, jo visos ritos senču godam vārds Svadha ir augstākā svētība.
253. Pēc tam lai viņš (saviem viesiem), kuri pabeiguši maltīti, paziņo par pārpalikušo ēdienu; ar Brahmanu atļauju lai viņš ar (to) rīkojas, kā tie ir norādījuši.
254. (Šraddhā) senču garu godam, (apvaicājoties viesiem par viņu apmierinātību, saimniekam) jālieto vārds “paēdāt (svaditam)”; Gošthi-šraddhā (Goshthi-sraddha) – “dzirdējāt (susrutam)”; Vriddhi-šraddhā (arī abhyudaya, priecīgs rits, piemēram, kāzās) – “veiksmīgi (sampannam)” un (ritā) dievu godam – “apmierināti (rukitam)”.
255. Pēcpusdiena, Kusa zāle, pienācīga mājokļa sagatavošana, sezama sēklas, devīgums, ēdiena rūpīga sagatavošana un apjēgušu Brahmanu sabiedrība ir īstās bagātības visos mirušo piemiņas ziedojumos.
256. Ziniet, ka Kusa zāle, grass, šķīstījošas (lūgsnas, mantras), rīts, visu veidu ziedojuma pārtika un iepriekš minētie (3.206,207) šķīstīšanas līdzekļi ir ziedojuma dieviem svētība.
257. Ziedojuma barība pēc savas dabas ir meža vientuļnieka barība (šajā gadījumā savvaļas rīss), piens, Somas sula, gaļa, kas pagatavota bez garšvielām, un dabiska (neattīrīta) sāls.
258. Atlaidis (uzaicinātos) Brahmanus, lai viņš ar savāktu prātu, kluss un tīrs, skatās uz dienvidiem un lūdz senču gariem sekojošas svētības.
259. “Lai starp mums vairojas dāsni ļaudis! Lai vairojas mūsu Vēdu (zināšanas) un (mūsu) pēcnācēji! Lai mūs nepamet paļāvība! Lai mums ir vairāk, ko pasniegt (trūcīgajiem)!”
260. Tādā veidā ziedojis (pindas), lai viņš pēc (lūgsnas) dod apēst šīs pindas vai nu govij vai Brahmanam, vai āzim vai svētajai ugunij, jeb lai iesviež tās ūdenī.
261. Vieni pindas pēc (maltītes) ziedo, citi (tās) noliek apēst putniem vai iesviež tās ugunī vai ūdenī.
262. (Ziedotāja) pirmā sieva, kura ir uzticama un tiecas godāt senču garus, (ja) vēlas dzemdēt dēlu, var ēst vidējo pindu.
263. (Tādā veidā) viņa dzemdēs ilgdzīvojošu dēlu, ievērojamu, saprātīgu, bagātu, daudzu pēcnācēju tēvu, kas apveltīts ar labdabīguma un krietnuma (īpašībām).
264. Nomazgājis rokas un iemalkojis ūdeni, lai viņš sagatavo (ēdienu) saviem radiem no tēva puses (jnati) un, izrādījis tiem pienācīgo cieņu, lai viņš paēdina arī savus radiniekus no mātes puses (bandhava).
265. Bet pārpalikumi lai paliek, (kur tie stāv), līdz ir aizgājuši Brahmani; pēc tam viņam (ar tiem) ir jāveic (ikdienas) ģimenes Bali-ziedojums (grhabali – izsvaida gariem); tādi ir iedibinātie svētā likuma (noteikumi).
266. Tagad es pilnībā pasludināšu, kāds ziedojuma ēdiens, kas saskaņā ar noteikumiem sniegts senču gariem, kalpos ilgi vai mūžīgi.
267. Cilvēku senči ir apmierināti uz vienu mēnesi ar sezama sēklām, rīsu, miežiem, maša pupiņām (masha, kidney, Phaseolus vulgaris), ūdeni, saknēm un augļiem, kas pasniegti saskaņā ar noteikumiem.
268. Uz diviem mēnešiem ar zivīm, uz trim mēnešiem ar gazeles gaļu, uz četriem ar jēra gaļu un uz pieciem, patiesi, ar putnu gaļu.
269. Uz sešiem mēnešiem ar kazlēnu gaļu, uz septiņiem ar plankumainā brieža gaļu, uz astoņiem ar melnās antilopes gaļu, bet uz deviņiem ar Ruru brieža gaļu.
270. Uz desmit mēnešiem tie ir apmierināti ar mežakuiļa vai buivola gaļu, bet uz vienpadsmit mēnešiem, patiesi, ar zaķa un bruņurupuča gaļu,
271. Uz vienu gadu ar govs pienu un rīsa pienu (Kiri Bath, rīss ar kokosa pienu); ar garausaino balto āžu (vardhrinasa) gaļu to apmierinājums ilgst divpadsmit gadus.
272. (Dārzeņi, ko sauc par) Kalasaka (zivs, ko sauc par), Mahasalka, degunradža (khadga) un sarkanās kazas gaļa, un visi ēdieni, ko ēd meža vientuļnieki, apmierina uz mūžīgiem laikiem.
273. Jebkāds (ēdiens), kas sajaukts ar medu, ko cilvēks pasniedz trīspadsmitajā mēness (kalendāra) dienā lietus sezonā zem Maghah (viens no 27 vai 28 zvaigznājiem, caur kuriem iet mēness) zvaigznāja, arī sagādā mūžīgu (apmierinājumu).
274. (Senču gari teic): “Kaut jūsu ģimenē dzimtu tāds cilvēks, kurš sniegtu mums rīsa pienu ar medu un dzidrinātu sviestu (Bhadrapada mēneša) trīspadsmitājā mēness dienā un (pēcpusdienā), kad ziloņa ēna krīt uz austrumiem.”
275. Lai ko arī paļāvības pilns (cilvēks) atbilstoši noteikumiem pienācīgā laikā nesniegtu, tas citā pasaulē kļūst par mūžīgu un nezūdošu (iepriecinājumu) senču gariem.
276. Mēness (kalendāra) tumšās puses dienas, sākot ar desmito, bet izņemot četrpadsmito, ir ieteiktas mirušo piemiņas ziedojumiem; tā (tas) nav (ar) citām.
277. Tas, kurš tos veic (mēness kalendāra) pāra dienās un zem pāra zvaigznājiem, gūst visu savu vēlmju (piepildījumu); tas, kurš godina senču garus (mēness kalendāra) nepāra dienās un zem nepāra (zvaigznājiem), dabū apjēgušus pēcnācējus.
278. Tāpat kā mēneša otrā puse ir atzīta par labāku kā pirmā puse, tāpat pēcpusdiena ir labāka mirušo piemiņas ziedojuma (veikšanai), kā priekšpusdiena.
279. Lai viņš (saimnieks) neapnicis pienācīgā laikā veic (ritus) senču godam saskaņā ar noteikumiem, pārlicis svēto pīni pār labo plecu, virzoties no kreisās puses uz labo (un) turot rokās Kusa zāli līdz (rita) beigām.
280. Lai viņš neveic mirušo piemiņas ziedojumu naktī, jo (nakts) ir pasludināta kā Rakšasiem piedienīga, nedz arī mijkrēslī, nedz kad saule ir tikko uzaususi.
281. Lai viņš šeit apakšā (šajā pasaulē) mirušo piemiņas ziedojumus veic saskaņā ar iepriekš sniegtajiem noteikumiem, (vismaz) trīsreiz gadā – ziemā, vasarā un lietus sezonā, bet tos, kuri ietilpst piecu dižo ziedojumu skaitā, ik dienas.
282. Uguns ziedojumus, kas tiek sniegti ziedojumā senču gariem, nedrīkst veikt uz parastās uguns; Brahmans, kurš glabā svēto uguni, ne(drīkst veikt) mirušo piemiņas ziedojumu citā laikā, kā jauna mēness dienā.
283. Brahmans, kas pēc apmazgāšanās apmierina senču garus kaut tikai ar ūdeni, gūst ar to tādu pat balvu (phala), kā no Šraddhas veikšanas (ik dienas).
284. Tie (viedie) tēvu (senču garus) sauc par Vasus (astoņas Indras svītas dievības), vectēvu – Rudras (vētras dievs) un vecvectēvu – Aditjas (Adityas – Aditi, Bezgalības 7 līdz 12 dēli, parasti – Saule); tā (teic) mūžīgās Vēdas.
285. Lai viņš (saimnieks) ik dienas dalās ar vighasu un ik dienas ēd amritu (ambrozijs); bet vighasa ir tas, kas paliek no (Brahmana viesu) maltītes, un ziedojuma pārpalikums (tiek saukts par) amritu.
286. Tādējādi jums ir pasludināti visi riti, kas attiecas uz pieciem (dižajiem ikdienas) ziedojumiem; tālāk klausieties likumu par Brahmana dzīves veidu (dvijatimukhya).

No sanskrita uz angļu valodu tulkojis Džordžs Bīlers (George Bühler) (Sacred Books of the East, Volume 25)
http://www.sacred-texts.com/hin/manu/manu03.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s