(Šamsuddīns Mohammads Hafizs no Širāzas ir 14.gadsimta (apm.1320-1389) Irānas dzejnieks filosofs, dižs sūfijs, dzīvojis 100 gadus pēc Rūmī. Viņš ir saukts par Korāna sakņu Skolotāju, Slēptā Mēli, Noslēpumu Tulku. Lasot ir jāatceras, ka vīns sūfiju dzejā ir poētisks jēdziens, kas vairāk nozīmē garīgu skurbumu. Tāpat, Iemīļotais ir Dievs. Jāatceras arī tas, ka sūfiju paņēmiens neiekalst tā sauktajā “vārdā” ir spēlēt draiskuli un jampampiņu. Sūfiji savā ziņā ir garīgās jomas džezmeni.)
Kādam ir jāsāk smiet
Man ir tūkstoš lielisku melu
uz vaicājumu:
Kā klājas?
Man ir tūkstoš lielisku melu
uz vaicājumu:
Kas ir Dievs?
Ja tu domā, ka Patiesību var iepazīt
No vārdiem,
Ja tu domā, ka Saule un Okeāns
Var izspraukties caur šo spraudziņu,
Ko sauc par muti,
Ak vai, kādam ir jāsāk smiet!
Kādam ir jāsāk nevaldāmi
Smiet – tūdaļ!
Lielais Noslēpums
Dievs bija tik pārpilns
Vīna vakar,
Tik pārpilns vīna,
Ka ļāva Viņš izslīdēt lielam noslēpumam.
Teica Viņš:
Nav tāda cilvēka uz zemes
Kam vajag piedošanu no Manīm –
Jo īstenībā nav tādas lietas,
Nav tādas lietas
Kā Grēks!
Bij kļuvis Iemīļotais pavisam
Nevaldāms – Viņš Sevi bij izlējis manī!
Esmu es svētlaimē un
Piedzēries un
Pārpilns.
Dārgā pasaule,
Velc dzīvību no mana Jaukā Auguma,
Dārgās dvēseles, kas ceļā,
Nākiet jūs piedzerties
ar šķidru rubīnu,
Jo Dievs ir manu sirdi
Par Mūžīgu Strūklaku darījis!
Vienīgais
Ar cilvēka skatu
Šajā juceklīgajā mīlas spēlē
Tik viegli ir apmulst
Un iedomāties, ka tu tas darītājs.
Bet Dieva Mūžīgajā Patiesumā,
Viņš Zina vienmēr,
Ka Pats ir Vienīgais,
Kurš mūžīgi tiks pārbaudīts.
Zelta kompass
Aizmirsti domas par taisno un netaisno,
Visas skolas, kas mācīja tevi.
Jo
Tukša sirds, samocīts prāts,
Nelaipnums, skaudība, bailes
Liecina vienmēr,
Ka esi muļķots papilnam!
Griez muguru katram,
Ieslodzīt gatavam tavu brīnumu garu
Ar viltu un meliem.
Nāc, pienāc pie Valdnieka ubagu
Godīgā pulciņa –
Šiem spēlmaņiem, neliešiem, brīnišķiem klauniem
Un daiļavām pārsteidzošām
Kam ik nakti Dievišķo Mīlu vajag.
Nāc, pienāc pie dūšīgajiem,
Kam izvēles nava,
Bet uz derībām iet visa to pasaule
Ka Patiesi,
Patiesi, Dievs ir Īsts.
Vedīšu tevi
Iemīļotā viltīgo zagļu
Un draisko karalisko palaidņu lokā –
Ļauties vari to patiesam padomam –
Kas līdzēt var
Šajā dzīves Svētajā Postā.
Hafiz,
Lūko pēc Nevainojamā
Šā loka vidū:
Kā Zelta Kompass tas griežas un virpuļo,
Ārpus visa, kas prātīgs,
Lai rādītu šai jaukajai pasaulei,
Ka Viss,
Viss Esamībā
Rāda uz Dievu.
Zinu ceļu, ko vari iet
Zinu ceļu, ko vari iet,
Kad neesi dzēris no Mīlas:
Sakalst tev seja,
Krampjos naigie muskuļi velkas.
Rūpes māc bērnus
Par dīvaino skatu tavās acīs
Pat spogulis raizējas tavs
Un deguns.
Jūt tavas skumjas putni un vāveres
Un svarīgu spriešanu sasauc augstajā kokā.
Meklē tie slepeno atslēgu,
Tavam prātam un dvēselei līdzēt.
Bīstas pat eņģeļi šāda neprāta,
Kas nostāda sevi pret pasauli,
Asus akmeņus un šķēpus met
Bērnā nevainīgā
Un pašā.
Ak, zinu es ceļu, ko vari iet,
Kad neesi dzēris no Mīlas:
Nost vari atplēst
Katru draugu un gudrajo spriedumu,
Raugot pēc slēptās lietas.
Uz svariem katru vārdu svērt vari
Kā beigtu zivi.
Mērnieku vari izsaukt
Meklēt katrā savas tumsības kaktā
Jaukās sirds jomas,
Kam ticēji kādeiz.
Zinu ceļu, ko vari iet,
Kad dzēris neesi no Mīlas Saujām.
Tieši tā teic visi Dižie
Par dzīvībai svarīgo alku
Turēt prātā Dievu.
Līdz Viņa atziņai un vaigam nonāksi
Īsti draiskulis būdams
Un meklējošs,
Vien palīgu meklējošs.
Un tāpēc teic Hafizs:
Panes tuvāk man kausu.
Jo viss, par ko bažījos,
Tavas slāpes pēc brīvības apdzēš!
Rūpēties vienmēr visi prātīgi cilvēki var
Par to, kas sniedz Mīlu!
Dažreiz izgājšnedēļ
Kopš Laime dzirdēja tavu vārdu,
Tā ir skrējusi caur ielām,
Pūloties tevi atrast.
Un izgājšnedēļ dažas reizes,
Pats Dievs ir nācis pie manām durvīm –
Tavu adresi lūgdams!
Reiz teicu,
“Dievs,
Man šķita, Tu zini visu.
Kamdēļ jautā man,
Kur dzīvo tavi mīlētāji?”
Un atbildēja Iemīļotais,
Patiesi, Hafiz, zinu es Visu –
Bet ir tik jautri spēlēt neziņu reizi pa reizei.
Un tīk man pļāpas tuvā lokā
Un jūsu siržu uguns siltums.
Varbūt mums vajag šo dzeju par dziesmu pārvērst –
Domāju, tajā ir iespēja!
Cik tālu skan piedziedājums,
Jo zinu, Taisnība tā:
Kopš Laime dzirdēja tavu vārdu,
Tā ir skrējusi caur ielām,
Pūloties tevi atrast.
Un izgājšnedēļ dažas reizes,
Pats Dievs ir nācis pie manām durvīm –
Tik mīļi tavu adresi lūgdams,
Tavas sirds siltumu vēloties jauko.
Klusums
Klusuma diena
Var būt svētceļojums sevī.
Klusuma diena
Var palīdzēt sadzirdēt,
kā Dvēsele spēlē
Brīnišķo lautu un bungas.
Nav runu vairs
Grūstoša cietokšņa neprātīgas aizstāvības?
Domāju, nācām
Klusumam ļauties,
Ļauties Gaismai un Laimei,
Dejot
Mīlas Uzvaras svinībās!
Kāpēc stiept?
Hafiz,
Kāpēc veselu grāmatu kravu
Uz muguras stiept
Kāpjot šai kalnā,
Kad šovakar,
Tik dažas domas par Dievu
Svēto uguni iedegs.
Mans mirdzošais tēls
Saule atzina kādudien,
Tikai ēna es esmu,
Vēlētos parādīt tev
Baltkvēli Mūžīgo (Teju)
Kas manu mirdzošo tēlu izlej!
Vēlētos parādīt tev,
Kad vienatnē esi vai tumsā,
Tavas paša Būtības
Pārsteidzošo Gaismu!
Kas notiek
Kas notiek, kad dvēsele tava
Sāk mosties
Un acis
Un tava sirds
Un tava auguma šūnas
Mīlas Ceļam dižam?
Vispirms brīnišķi smiekli
Un varbūt asaras dārgas
Un simts solījumu saldu
Un zvēresti svinīgie
Ko netur nemūžam neviens.
Un tomēr Dievs priecājas jautri
Reiz gribēji svēts tu būt.
Kas notiek, kad dvēsele tava
Sāk mosties pasaulē šajā
Mūsu dziļajām alkām mīlēt
Un kalpot Draugam?
Ak, Iemīļotais
Tev atsūtīs
Kādu no Saviem brīnišķiem ceļabiedriem –
Kā Hafizu.
Deja Uz Mūžiem
Laimīgs es esmu, pat pirms iemesls ir tam.
Gaismas pilns es esmu, pat pirms debesis
Sveikt sauli vai mēnesi var.
Dārgie ceļabiedri,
Esam mēs bijuši mīlā uz Dievu
Tik ļoti ļoti ilgi.
Ko Hafizs tagad var darīt, ja ne Uz Mūžiem?
Diet!
Version by Daniel Ladinsky
http://www.poetseers.org/the_poetseers/hafiz/i_heard_god_laughing_hafiz/
Gara dāvanas 