(Šamanisms un pagānisms mums ir padarīti par lamuvārdiem, tomēr pilnīgi nepelnīti. Tie viltojumi, ārišķīgi atdarinājumi un kropļojumi, ko mēdz pārmest šamanismam, attiecas uz visiem cilvēka darbības veidiem, arī uz visiem -ismiem un reliģijām. Ar šamanismu var “aiziet tajās pašās auzās”, kur ar kristietību. Šamanisma “gari” nav vairāk nosacīts jēdziens kā “dievs” un “pāvests”. Šamanismā var atpazīt Jēzus brīnumdarbus un nojaust, kas bija tas, par ko viņš tā laika cilvēkiem teicis “vēl nesapratīsit”. Jo “pagāniskāka” kļūs cilvēce, jo saskanīgāk tā dzīvos ar savu nabaga planētu – I.L.)
Tibetas kultūras saknes guļ dziļi Ziemeļu un Vidusāzijas šamanisma senajā augsnē. Taisnība ir arī tas, ka mūsdienās vairums tibetiešu praktizē budismu – reliģisku kultūru, kas pārmantota no senās un viduslaiku Indijas. Tomēr Tibetā šis Indijas Budisms ir sakusis ar seno šīs zemes vietējo šamanismu un pāgānu animismu, tādā veidā veidojot Tibetas Budisma neatkārtojamo un īpaši krāsaino raksturu.
Šamaņa pamatuzdevums ir slimību dziedināšana, kādas nomāc viņa vai viņas cilti, un ir pareizi apgalvot, ka senā Tibetas kultūra ir vērsta uz dziedniecības praksēm. Kalpojošais lietpratējs jeb profesionālis šajā ziņā ir bijis Bonpo šamanis-dziednieks, kurš ir ārstējis un novērsis ne tikai fiziskā ķermeņa slimības, bet daudz īpašāk garīgās slimības, lai apdraudētā cilvēka psīhi no sašķelšanās un atsvešināšanās atgrieztu uz viengabalainību un labklājību. Turklāt, šamanis ir kalpojis klanam vai ciltij ne tikai kā dziednieks, bet tādā pat mērā arī kā cilvēka dvēseles pavadonis tās ceļā pēc šīs pasaules dzīves caur bīstamo Bardo uz tās nākošo pārdzimšanu. Šamanis ir bijis spējīgs veikt gan dziednieka, gan dvēseļu pavadoņa uzdevumus, pateicoties pirmām kārtām viņa vai viņas izmainītā apziņas stāvokļa, “uzbudinājuma senatnīgā stāvokļa” pārvaldībai tādā mērā, tā ka šis cilvēks ir spējis pēc vēlēšanās ieiet garu Viņsaulē, pārdabiskā īstenībā, paralēlā mūsu pazīstamajai sajūtu pasaulei un tās pierastajai īstenībai. Tādā veidā šamanis ir spējis iekļūt un izpētīt prāta vidi, kolektīvo neapzināto psīhi (virsapziņu), un atgriezties no turienes ar zināšanu dārgumiem un spēku, lai kalpotu cilvēces labā.
Kā garīga in psihoterapeitiska prakse šamanisms nāk no pašiem cilvēku rāses pirmsākumiem, kuri ir zuduši laiku neskaidrajā miglā. Liecības par šamaņa klātbūtni ir labi saglabājušās Eiropas alu glezniecībā, kas atbilst paleolīta laikmetam. Pirmatnējo cilšu senās tradīcijas viscaur pasaulē šamanismam piedēvē debesu jeb ārpuszemes izcelsmi, un tādējādi vēl viens šamaņa pamatuzdevums neskaitāmu tūkstošgažu gaitā blakām dziedniecībai un mirušo pavadīšanai ir bijis uzturēt tiešu saziņu starp cilvēci šeit lejā uz zemes ar debesu pasaulēm augšā. Sākotnējo laiku cilvēka evolūcijas ziņā šamanis ir bijis pirmais kultūras nesējs, kurš ir izcēlis cilvēci no pavisam dzīvnieciskas pastāvēšanas naksnīgās tumsas īstas cilvēka apziņas dienasgaismā. Šamanis ir bijis pirmais no visiem cilvēkiem, kurš ir runājis un staigājis kopā ar Dieviem. Šo zināšanu meklējumos šamanis ir pacēlies debesīs un nolaidies pazemē, kur tas sastapis noteiktas arhetipiskas (tikai restaurējamas) personas, gan dievus, gan senčus, kas ievada cilvēku tā absolūtās būtnes nāves un pārdzimšanas pārejās un piešķir šamanim viedību un spēku palīdzēt un pasargāt un vadīt cilvēci, atvieglojot tās negantumus un ciešanas.
Šamanis piederas ne tikai debesīm, bet tikpat lielā mērā arī zemei. Šamaņu reliģija pēc dabas ir pagānu reliģija, kurā cilvēciskas būtnes tiek saprastas kā dabas daļa un nevis kā kaut kas tai pretēji pastāvošs. Mērķis, kāds tajā tiek mācīts, ir dzīve saskaņā ar dabu īsti personiskā un tuvā līmenī, tā kā parasti dzīvojusi agrīnā cilvēce laikos, pirms mūsu patreizējā visaptverošā urbāni-rūpnieciskā civilizācija ir pārņēmusi zemes vaigu kā postošs vēzis. Tādējādi, blakus dziedniecībai vēl cits pirmatnējs šamaņa uzdevums ir bijis nodrošināt ekoloģisko līdzsvaru starpsugu saziņas ceļā. Ar rituālu maģiju un gaišreģa viedību šamanis ir varējis nodrošināt ciltij medību veiksmi, tā ka tā var izdzīvot līdz nākošajam gadalaikam, bet neviena suga tad nav pārmedīta jeb novesta līdz iznīcībai. Un cieņā pret medībām viņš ir uzturējis līgumu, derību starp saviem ļaudīm un medījamo sugu gariem.
Pamatā, šamaņu kultūras ziņā, kaites vai slimības ir uzskatītas kā nesaskaņu vai dabiskās un pasaules tikumiskās kārtības pārkāpumu izraisītas, kā arī no cilvēka personiskā enerģijas lauka nelīdzsvarotības vai vājuma. Cilvēka un apkārtējās dabiskās vides enerģijas ir jāatgriež līdzsvarā un saskanīgā mijiedarbībā. Šis līdzsvars un saskaņa ir pastāvējis pirmatnējos laikos, sākotnēji, bet cilvēces neprātīgās un grēcīgās darbības iznākumā ir ticis pārrauts un sagrauts. Lai šo zaudēto pirmatnējo saskaņu atklātu un iedibinātu no jauna, ir jāizsīcina visa apsēstā un noliedzošā domāšana, kas aizšķēršļo brīvu enerģijas plūsmu cilvēkā. Šādā ceļā cilvēks var nonākt pie savu dabisko spēju pilnīga īstenojuma, izpaužot savu enerģiju apkārtējā pasaulē, negraujot lietu dabisko kārtību.
Bet tieši dēļ cilvēku grupu un atsevišķu cilvēku graujošās ietekmes uz dabisko vidi mūsu pasaulē ir izplatījušās slimības. Cilvēce šajā pasaulē nav viena. Šī planēta Zeme pati savā kopuma ir dzīvs organisms, un to aptver un appludina atmosfērai vai okeānam līdzīga enerģijas aura. Dabas gari mājo šajā mūsu planētas enerģijas jomā, tāpat kā zivis dzīvo jūras ūdeņos. Cilvēces neprātīgās darbības, kā zemes virskārtas noplicināšana, mežu izciršana, strautu un upju aizdambēšana, ezeru piegānīšana un tā tālāk, traucēti un aizskarti, šie gari raida aplamajai cilvēcei slimības kā velnišķu sodu. Tā kā šie dabas gari ir enerģijas būtnes, tie spēj tieši ietekmēt cilvēka enerģiju un tā aizsargsistēmu, kas ir saistīta ar cilvēka enerģijas lauku. Tādā gadījumā ir bijis nepieciešams izsaukt dziedniecības lietpratēju, lai atjaunotu pirmatnējo saskaņu starp cilvēci un dabu, tādējādi kopjot un dziedinot.
Šis senais Tibetas šamanisms un animisms, pirmsbudisma Tibetas garīgā un reliģiskā kultūra, ir bijusi pazīstama kā Bon tradīcija, un šo šamanisko transa-uzbudinājuma un rituālās maģijas paņēmienu piekopējs ir bijis pazīstams kā Bonpo. Bonpo joprojām ir šamaņa nosaukums daudzos Himalaju cilšu apvidos. Bet cauri gadsimtiem ekstātiskais šamanis ir pamazām aizvietots ar priesteri – Lamu jeb rituālu lietpratēju, un tādā veidā Vidustibetā arī Bonpo ir kļuvuši vairāk par rituālas, nevis transa lomas pildītājiem. Tam ir līdzība ar to, kas ir noticis senajā Indijā ar Riši jeb agrīnā Vēdu laikposma ekstātiķiem, kuri transa lidojumos debesīs ir tieši sazinājušies ar debesu dieviem – un kurus vēlāk ir aizvietojuši Brahmanu priesteri, kuri ir rituālu veikšanas un upurēšanas lietpratēji nolūkā piesaukt dievu spēkus un nodrošināt to iesaisti cilvēku labklājībā un pārticībā.
Sākotnēji vārds Bonpo nozīmē kādu, kurš piesauc dievus un izsauc garus. Tādējādi Bonpo ir bijis lietpratējs mantru lietošanā un maģisku spēku izsaukšanā. Mantra jeb ngak (sngags) ir skaņa, un skaņa ir enerģija. Mantra ir pirmatnēja skaņa, kas izsauc esamībā visu lietu veidus no tukšā visuma – visa pamata, bezgalīgajām iespējām. Skaņai vai vārdam ir radošs spēks. Bet šis jēdziens Bonpo senos laikos, rādās, ir aptvēris dažādus praktizētāju atšķirīgus veidus, gan šamani, gan magu, gan priesteri. Šķiet, ka ir stingra līdzība starp senās Tibetas Bonpo un senās pirmskristietības Eiropas Druīdiem. Tāpat kā Druīdu kārta ir dalījusies Bardos, Vatu un Druīdos, kuri atbilstoši ir bijuši dziedoņi, pareģi un magi, tāpat Tibetas pirmsbudisma valsti ir sargājuši Drung (sgrung), kuri ir bijuši bardi un eposu dziedātāji, Deu (lde’u), kuri bijuši pareģi, pārdabisku lietu zinātāji, un Bonpo (bon-po), kuri bijuši priesteri un magi. Cits sens ar Bonpo cieši saistīts jēdziens ir bijis Šen jeb Šenpo (gshen-po), un šis jēdziens var būt sākotnēji daļēji nozīmējis praktizējošu šamani. Šen sistēma ir tikusi nodota caur ģimenes pēctecību, īpaši Rietumu un Ziemeļtibetā, tajos laikos pazīstamā kā Šang-Šung (Zhang-zhung) valsts, tā ka Šen varētu nozīmēt īpašu klanu vai cilti.
Pirmais šamanis, tā sakot, arhetipiskais šamanis, kurš ir uz Zemes topošajai cilvēcei no debesu pasaulēm nesis šamanisma zināšanas, rādās, Tibetas tradīcijā sākotnēji ir bijis pazīstams kā Šenrab Mivoče (gShen-rab mi-bo-che), vārdā ar nozīmi “dižais vispārākais cilvēku šamanis”. Protams, vēlākajās klosteros organizētā Jungdrung Bon tradīcijās un saglabājušos Bonpo tekstos kopš vismaz astotā mūsu ēras gadsimta Šenrabs Mivoče tiek priekšstatīts kā kaut kas daudz vairāk par arhetipisku šamani; tas ir pilnīgi apskaidrots Buda, jebkādā ziņā salīdzināms ar Šakjamuni Budu, kurš ir parādījies Ziemeļindijā sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
Tonpa Šenrabs ir nolaidies no debesīm, un tieši no Sidpa Jesangs (srid-pa ye-sangs) debesu pasaules, – debesu zilgmes krāsas dzeguzes veidā kā pavasara vēstnesis. Saskaņā ar tradicionālo Bonpo uzskatu, tas ir noticis pirms kādiem 18000 gadiem. Tad tas ir iedzimis kā cilvēciska būtne Olmo Lung-ring zemē, kas ir aptvērusi deviņstāvu kosmisko kalnu Jungdrung (svastikas) Gutsek
(Yungdrung Gutsek; g.yung-drung dgu-brtseg – pilnīgi tīra un garīga zeme, saukta Tagzig Olmo Lung Ring (turpmāk Olmo Lung Ring), kura ir viņpus šīs taustāmās pasaules netīrās dabas. Būdama visu apskaidroto dzimšanas vieta, tā ir nevainojams mājoklis, kur mūžīgi turpinās miers un patiesa līksme, un tā ir brīva no jebkādiem sagrāves draudiem no jebkādu dabas elementu puses. Olmo Lung Ring zeme atrodas rietumos no Kailaš (Kailas) kalna, un ir veidota kā astoņziedlapu lotoss, dalīts četrās daļās: iekšējā, vidējā, ārējās daļas un robeža. Tās debesis ir kā astoņspieķu ritenis. Olmo Lung Ring ir brīnišķu dārzu, stūpu, parku un sniegotu kalnu pilna. Jungdrung Gutsek, piramīdas veida kalns ar deviņiem Jungdrung, kas kā kāpnes ved uz virsotni, atrodas Olmo Lung Ring vidū. Kamēr viens Jungdrung nozīmē prāta mūžīgo un nesagraujamo būtību, deviņi Jungdrung nozīmē deviņus Bon ceļus vai pakāpes. Katrā kalna pakāpē ir gan sievišķo, gan vīrišķo dievību tempļi, un brīnišķas stūpas simbolizē apskaidrības prātu. No Jungdrung Gutsek plūst četras upes. Kalnam ir četras skaldnes, kuras ir vērstas četros virzienos, un šīs upes plūst no stūriem kalna pakājē, no veidojumiem, kas atgādina četru dažādu dzīvnieku galvas. Austrumos sniega leopards ir Narazara upes avots; ziemeļos zirgs ir Pakši upes avots; rietumos pāvs ir Gjim Šang (Gyim Shang) upes avots; un dienvidos zilonis ir Sindhu upes avots. Daži zinātnieki par Olmo Lung Ring uzskata Kailaš kalnu Tibetas ziemeļrietumos, – ezeru un sniegoto kalnu tā apkārtnē, kā arī četru no tā plūstošo upju dēļ. Bon sekotāji šādu skaidrojumu neatbalsta. Tas ir tāpēc, ka Olmo Lung Ring nav fiziska vieta, kuru varētu apmeklēt parastas cilvēciskas būtnes. Lai sasniegtu Olmo Lung Ring, cilvēkam ir jāvingrinās, jāgūst tīrība no visa noliedzošā un jāsasniedz apskaidrība. Bonpo cilvēki lūdzas pārdzimšanu Olmo Lung Ring, jo tas var notikt vienīgi pēc apskaidrības sasniegšanas. Bet Kailaš kalna apmeklēšana ir iespējama pirms sasniegta apskaidrība, – kamēr cilvēkam ir lemts pieņemt fiziskus pārbaudījumus. Tāds ir Bonpo pierādījums, ka Kailaš kalns nav Olmo Lung Ring. www.snowlionpub.com/samples/OPDOBO_Ch1.pdf)
Tadžikijā, Vidusāzijā. Šajā noslēpumainajā zemē pasaules centrā, kas vēlākā indoirāņu tradīcijā ir pielīdzināta Šambalai, viņš ir cīnījies un pārvarējis ļauno spēku plānus un melno magu intrigas, un iemiesojies dēmonā-princī Khyabpa Lag-ring’ā. Tad viņš sniedzis norādījumus cilvēcei, ne tikvien apskaidrības un atbrīvošanās no samsāras paņēmienus garīgajā ceļā, bet dažādos transa paņēmienus, ar kuriem var sazināties ar citām pasaulēm un piesaukt dievu apliecinošās enerģijas (lha gsol-ba), un arī ļauno garu izdzīšanas ritus (sel-ba), ar kuriem cilvēciskas būtnes varētu atbrīvoties no demonu ietekmes (gdon) un dažādām slimībām, ko izraisa demoni un citi naidīgi gari.
Bon attīstības vēsturi var iedalīt trijos posmos:
1. Pirmatnējais Bon vairāk vai mazāk atbilst senās Ziemeļāzijas un Vidusāzijas arhaiskajam šamanismam un pagānismam. Šis šamanisms tiek joprojām praktizēts savā sākotnējā un nepārveidotā veidā attālos Himalaju apgabalos, kā arī ap Tibetas un Ķīnas robežu.
2. Jungdrung Bon jeb Senais Bon (bon rnying-ma) ir bijusi augsti reliģiska kultūra senajā Šang-Šung valstī, kura ir aptvērusi Gangčen Tise (Gangchen Tise) jeb Kailaš kalnu Rietumtibetā. Šī valsts, kurai ir piederējusi sava pašas kultūra, valoda un rakstība, ir uzturējusi neatkarīgu pastāvēšanu jau sen pirms civilizācijas sākuma Vidustibetā septītajā gadsimtā ar Indijas Budisma ienākšanu šajā zemē. Nākošajā gadsimtā pēc Budisma ienākšanas Šang-Šung valsts ir tikusi iekļauta jaunveidotajā agresīvajā Tibetas impērijā, ko dibinājusi Vidustibetas Jarlung (Yarlung) dinastija, un Šang-Šung kultūra ir zaudējusi neatkarīgu pastāvēšanu.
Tomēr, Jungdrung Bon mācības nav radušās vienīgi Šang-Šung valstī; ir teikts, ka tās Šang-Šung valstī Rietum- un Ziemeļtibetā ir pārņemtas no tadžikiem, irāņu valodas Vidusāzijas tautas, caur noslēpumainiem baltās drānās tērptiem viedajiem ilgi pirms septītā un astotā gadsimta politiskajiem notikumiem. Blakus šamanismam, dziedniecībai, ļauno garu izdzīšanas maģiskajiem ritiem, astroloģijai un pareģošanai (šīs prakses piederas pie četriem zemākajiem jeb Cēloniskajiem Ceļiem Bon Deviņu Ceļu vidū), Jungdrung Bon ir ietvēris Sūtru, Tantras un Dzogčen augstākās garīgās prakses. Vēl vairāk, Jungdrung Bon un vēlākā Indijas Budisma garīgas ietekmes dēļ daudzas animistiskas prakses ir pārveidojušās, un asinsupuru prakse Tibetā ir vairāk vai mazāk izbeigta, kaut gan to vēl laiku pa laikam praktizē Jhangkri šamaņi Nepālā. Jungdrung Bon mācībā Šenrabs Mivoče tiek rādīts kā pilnīgi apskaidrots Buda, kurš ir Sūtru filosofisko, psīholoģisko un ētisko mācību avots, Tantras dziļāko psīholoģiskās pārveides un psīhiskās attīstības paņēmienu avots, kā arī Dzogčen pamata mistiskās un gnostiskās apskaidrības avots. Jungdrung Bon turpina plaukt vēl pat mūsdienās daudzās Tibetas daļās un Tibetas bēgļu vidū izraidījumā Indijā un Nepalā.
3. Jaunais Bon (bon gsar-ma) ir Šang-Šung Bon pārdomāts un apzināts sakausējums ar Indijas izcelsmes budismu, un īpaši to kā garīgu tradīciju ir pārstāvējusi Njingmapa (Nyingmapa) skola Tibetā. Jaunais Bon ļoti godā Guru Padmasambhavas gaišo personu, kurš ir Tantras skolotājs no indoirāņu zemes Udijanas (Uddiyana), kurš ir pirmais mūsu ēras astotajā gadsimtā Tibetā dibinājis Njingmapa tradīciju. Un tāpat kā Njingmapas, Jaunais Bon ir ļoti paļāvies uz Termām (gter-ma) jeb jaunatklātiem “slēptajiem dārgumu tekstiem”, kurus gadsimtu gaitā ir atklājuši dažādi Budisma un Bonpo skolotāji un apredzīgie. Šīs Termas senā pagātnē ir noslēpuši apgaismoti ezotēriskās tradīcijas skolotāji, tādi kā Padmasambhava un Dranpa Namkha, jo tie laiki vēl nav bijuši nobrieduši tādu tekstu atklāšanai un izplatīšanai tibetiešu vidū, un atrasti tie ir vēlākos gadsimtos. Pārveidotajā Bon cilvēks atrod klosteru sistēmu, filosofijas skolas, sholastisko tradīciju un mācību programas, kas ir pilnībā salīdzināmas ar tām, ko atrod citās Tibetas Budisma skolās, īpaši Njingmapā. No otras lietas puses, daudzi senie Bonpo riti un prakses ir pieņemti Tibetas Indijas izcelsmes Budisma skolās, un īpaši Sargu garu, pirmsbudisma pagāniskās Tibetas dievību – kuri tagad ir Dharmas aizstāvji – kults.
Turklāt, šamanismu Tibetā turpina praktizēt tā arhaiskā veidā, un tādus praktizētājus parasti sauc par Pavo (Pawo; dpa’-bo) jeb Lhapa. Šis sociālais uzdevums skaidri atšķiras no Lamas jeb priestera uzdevuma. Lama parasti, kaut gan ne vienmēr, ir mūks, vai viņš mūsdienās būtu Budists vai Bonpo. Vispār, Lama pret augstāko dievišķo īstenību attiecas kā lūdzējs, kurš ar šo jomu sazinās caur lūgsnu, meditāciju un ziedošanas ritiem, sauktiem pudžas (pujas).
Papildus pastāv vēl cits praktizētāju veids, Ngakpa (sngags-pa) jeb Tantras mags un ļauno garu izdzinējs. Kamēr Lama jeb priesteris lūdz un aizlūdz augstākajā garīgajā kārtībā, Tantrika jeb mags ar šā maģiskā spēka izaicinājumu un savu mantru, buramvārdu un piesaukšanas prasmi liek gariem paklausīt viņa gribai un pildīt viņa ieteikumus. Pavo jeb šamanis, no otras puses, ir raksturīgs ar ekstāzi, uzbudinājumu, pāriešanu citā apziņas stāvoklī, lai gūtu tiešu personisku saziņu ar garu pasauli.
Bet Tibetā šo trīs dziedinātāju veidu – Pavo jeb šamaņu, Ngakpa jeb magu un Lamu jeb priesteru – paņēmieni netiek katrā ziņā nodalīti. Daudzi Ngakpas, kaut gan parasti precēti vīri un ne mūki, tiek saukti par Lamām, jo tie veic arī pudžas jeb ziedošanas ceremonijas, kā arī šamaņu ļauno garu izdzīšanas un citus maģiskus ritus. Tie var būt izkopti zinātnieki un skolotāji, kam ir plašs sekotāju loks gan mūku, gan tāpat pasaulīgo cilvēku vidū, un tie nav tikai vienkārši lauku burvji. Tie savu reliģiju apzīmējumos var būt gan Budisti, gan Bonpo, tomēr mūsdienās vairums Ngakpas piederas pie Njingmapa skolas. Vēl vairāk, vairums Tibetas Pavo šamaņu, lai arī to šamaņu paņēmieni ir ar atšķirīgu izcelsmi, tagad reliģiskās piederības ziņā pieskaita sevi pie Budistiem.
Vispār, Pavo raksturo to gara pārņemtība. Nonākot citā apziņas stāvoklī jeb transā, kas sekmēts ar bungu rībināšanu un skandēšanu, viņa vai viņas apziņas pārliecība, ko pazīst kā Namše (Namshe; rnam-shes), tiek projicēta ārpus fiziskā ķermeņa caur atvērumu (avotiņu) galvaskausa vidū vienā vai trijos simboliskos spoguļos, kas novietoti uz šamaņa altāra. Šie trīs spoguļi pārstāv vārtus atbilstoši uz Lha (debesu garu), uz Tsen (zemes un kalnu garu), un Lu (pazemes ūdeņu garu) pasaulēm. Šie trīs garu veidi sazinās ar trim jomām – debesīm, zemi un pazemi – tā, kā ir bijusi sadalīta pasaule senajā Bonpo šamaņu kosmoloģijā. Šamanim ir bijusi tieša piekļuve šīm trim pasaulēm un to apdzīvotājiem viņa apziņas izmainītā stāvokļa ziņā. Brīdī, kad cilvēka Namše atstāj fizisko ķermeni, cilvēka sargājošais gars jeb gars–pavadonis, kas arī saukts par Pavo, ieiet tagad pamestajā nekustīgajā ķermenī un no tā runā caur šamani kā starpnieku. Šis gars–pavadonis atbild uz jautājumiem un var diagnosticēt tās slimības, par kuru ir runa, cēloni; parasti tas ir kāds aizskarts gars. Tad viņš iesaka rīcību dziedināšanas veicināšanai, un tā parasti ietver dziednieciskā rita (gto) izpildi, lai atjaunotu enerģiju saskanīgu līdzsvaru starp bojāto cilvēku un tā dabisko vidi. Šādā veidā tiek īstenota dziedināšana jeb saskaņas atjaunošana.
Ar Budisma un tā klosteru sistēmas iedibināšanos par Tibetas oficiālo reliģiju vienpadsmitajā gadsimtā un vēlāk kādi no šiem Pavo ir kļuvuši par lielo klosteru darbiniekiem un vēlāk pat par Tibetas valdības darbiniekiem kā padomdevēji. Tādi orākuli ir pazīstami kā Lhapa jeb Sungma (srung-ma). Visievērojamākais no tiem ir Valsts Padomdevējs, kurš piesaistīts Nečung (Nechung) klosterim, un tas parasti ir gara Pehar pārņemts, par kuru teic, ka tā pēc izcelsmes ir tjurku dievība. Valsts Padomnieks turpina darboties izraidījumā Dharamsalā Indijā, Viņa Augstības Dalai Lamas un Tibetas emigrācijas valdības rezidencē.
Bet Ngakpas, būdami Tantrikas un ļauno garu izdzinēji, reti ir garu pārņemti. Drīzāk Ngakpa spēj noteiktu meditāciju un citu psīhisku paņēmienu ceļā pāriet citā stāvoklī, kad cilvēka apziņa jeb Namše atstāj fizisko ķermeni kā netverams prāta radīts ķermenis (yid-lus) un nonāk Viņsaules jomās, kur cilvēks meklē sasirgušā cilvēka dvēseles daļas, kuras ir nozaguši nodevīgi gari, vai ieslodzījis melnais mags. Slimnieks, kurš cieš no dvēseles slimības vai dvēseles zaudējuma, ir atpazīstams pēc tā kūtruma, vārguma, nomāktības un intereses zuduma par apkārt notiekošo un ikdienas darbiem. Ja La (bla) jeb dvēsele, šis netveramās enerģijas lauks, kas kalpo kā cilvēka jūtu dzīves virzītājs, mēnešiem ilgā ciešanu posmā netiek slimniekam atgūta un atjaunota līdz veselumam, tad pastāv fiziskas nāves iespēja. Ngakpa šim nolūkam var veikt arī rituālus, pazīstamus kā La-guk (bla ‘gug), “dvēseles atgūšana”. Ngakpa ar sava spēka spēju ieiet Viņsaulē un atgriezties ar zināšanu un spēka dārgumiem spēj noteikt slimību cēloņus un norādīt dažādus iedarbīgas dziedināšanas paņēmienus.
Šie paši gan Budisma, gan Bonpo praktizētāji ir bijuši atbildīgi arī par Termu jeb “slēpto dārgumu tekstu”, kuri ir ļoti bagātinājuši Tibetas garīgo mantojumu, atrašanu. Tā kā to laiku tibetieši ir tikuši uzskatīti par vēl nenobriedušiem saņemt šīs mācības, vai arī ir pastāvējuši īsti vajāšanas draudi, šos Termu tekstus senos laikos noteikti apskaidroti skolotāji, galvenokārt Padmasambhava, ir noslēpuši dažādās Tibetas nomaļās vietās. Pēs tam tos pēc daudziem gadsimtiem ir atklājuši Tertoni (gter-ston), kuri bijuši šo seno skolotāju sākotnējo mācekļu pāriemiesojumi. Dažas no šīm Termām ir atrastas kā īsti fiziski objekti un teksti (sa-gter), citas ir nākušas caur vīzijām, redzējumiem (dag-snang) un dzirdējumiem (snyan-rgyud), un vēl citas ir piegādātas tieši caur dievišķu iedvesmu un automātisku pierakstīšanu, un tādēļ veido “prāta dārgumu” (dgongs-gter) kopumu. Ne pēdējais šo Termu tekstu vidū ir labi pazīstamais Bardo Thodol (bar-do thos-grol), tagad rietumos plaši zināms kā Tibetas Mirušo Grāmata.
Lama, gan budists, gan Bonpo, arī ir pilnīgi iesaistīts dziedniecības praksē. Daudzi Lamas ir klosteru skolās īpaši apmācīti Tibetas medicīnas praksē. Bez tam, visparastākais rits, ko veic Tibetas Lamas plašā tautas līmenī, ir tse-vang (tse-wang; tshe-dbang) jeb “ilga mūža atbalsts” (long life empowerment), psīhiskas dziedināšanas veids, kas piesauc un piesaista ceremonijas dalībniekiem, neatkarīgi no tā, vai slimiem vai veseliem, dziedinošu enerģiju. Lamas un Ngakpas Tibetas sabiedrībā ir dažādos veidos pārņēmuši šamaņa arhaisko uzdevumu, un pēc Budisma ieviešanas Tibetā daudzas kultūras personas, kā Guru Padmasambhava un ievērojamais jogs Milarepa, ir tikuši pielīdzināti Pirmā Šamaņa arhetipam. Tādejādi ir noticis, ka sensenie agrīnā akmens laikmeta šamaņu paņēmieni ir tagad Tibetā uzsūkti augsti garīgā un saprātīgā – gan Budisma, gan Bon kultūrā. To var novērot, piemēram, Tibetas Mirušo Grāmatā, kur Lama vai Ngakpa darbojas kā dvēseles pavadonis cilvēka dvēseles bīstamajā ceļā caur Bardo pieredzējumiem, vedot uz jaunu pārdzimšanu. Vai vēl, ar Čod (Chod) rita praktizēšanu, lietojot redzējumu (vizualizāciju), kā arī skandēšanu un deju pie šamaņa bungu skaņām, māceklis gūst pārvaldību pār gariem, ziedojot tiem sava ķermeņa miesu. Šis Čod rits daudzos veidos apkopo šamaņu sākotnējo iesvētīšanas pieredzējumu, ar tā sadalīšanās un atdzimšanas dzenuļiem. Čod vingrinājums tiek uzskatīts par īpaši iedarbīgu sērgu un infekcijas slimību izplatīšanās novēršanai. Abas šīs Tibetas tradicionālās prakses – Bardo riti un Čod rits nozīmē ceļu no sadrumstalotas psīhes uz pilnīgu (holistisku – I.L.) veselumu.
Tādējādi Tibetas kultūrā mēs rodam saskanīgu pirmatnējā no Ziemeļāzijas šamanisma pārmantota izmainīta apziņas stāvokļa arhaisku paņēmienu apvienojumu ar Budisma un Bon augsti izsmalcinātu psīholoģijas zinātni. Tagad, kad esam uz divdesmitpirmā gadsimta sliekšņa, mūsu urbāni-industriālie paņēmieni un trakojošais nevaldāmais komerciālisms draud izpostīt mūsu dabisko vidi visā pasaulē, apdraudot pašu cilvēku rases izdzīvošanu uz šīs planētas. Autors tic, ka Tibetas senā viedība un dziļās psīholoģijas zinātnes, kas uzsver dzīvošanu saskaņā ar dabas vidi, kā arī ar citām cilvēciskām būtnēm, būs dziļš ieguldījums humānākas un viedākas globālas civilizācijas attīstībā.
Copyright © 1989 by John Myrdhin Reynolds
Vidyadhara Institute, Berkeley, California
http://bonreligion.tribe.net/thread/770694a8-63c0-4e1b-8223-d7624baf4f11
Gara dāvanas 