Bon Dzogčen No: Tendzins Vangjals “Dabiska prāta brīnumi”

(Maz ticams, ka lasītājs varēs šo rakstu saldi baudīt. Drīzāk tas sarežģītais teksts kaitinās. Tomēr iesaku to pārlasīt: pietiktu, ja pakutināsies Jūsu apziņa – ja būs lemts, kaut kas aizķersies un uzpeldēs gatavības brīdī. Arī es – tulkotājs visu nesaprotu un atvainojos arī par neizbēgamām tulkojuma neveiklībām. I.L.)

Pamats ir pašizcelsmes viedība.

Piecas aptumšojošās kaislības ir izpausta enerģija.
Kļūda ir pieņemt, ka kaislības ir netikums.
Veids, kā iegūt viendabīgu Atbrīvošanās stāvokli ir – atstāt kaislības to pašu dabā.
Auglis ir cerību un baiļu pārvarēšana.

Lai gan cilvēki, kuri vingrinājušies Dzogčen, ir bijuši visās Tibetas reliģiskajās tradīcijās, piemēram, gelugpa skolas Piektais Dalailama, kagjupa skolas Trešais Karmapa Rangčžungs Dordže, sakjapa skolas Drepa Gjalcens, – tomēr ievērojamākās Dzogčen mācību tālāknodošanas līnijas ir Bon – Tibetas pamatreliģijā, un njingmapā, senākajā Tibetas budisma skolā.
Abas šīs tradīcijas sadala savas mācības deviņos ceļos, kuri ved uz apskaidrību jeb apjēgu, un abās klasifikācijās Dzogčen ir devītais – visaugstākais ceļš.
Mūsdienās mācīt Dzogčen ir sākuši visu Tibetas skolu skolotāji, un, šķiet, Rietumos Dzogčen kļūst par modi.

DZOGČEN

Vārds Dzogčen (rdzogs chen) burtiski nozīmē “pilnība”, “sasniegums” – jeb “nobeigtība” (dzog), kas ir “pilnīga” vai “diža” (čen). Lai gan Dzogčen ir “vienota diža joma” (Njagčig Tigle Čenpo: Dzogčen sinonīms), skaidrojuma ērtības labad to aplūko kā triju aspektu kopumu: pamats, ceļš un auglis.
Tajā ir:

“pamats” – cilvēka sākotnējais stāvoklis,
“ceļš” – augstākais un tiešākais ceļš uz apjēgu,
“auglis”, jo Dzogčen ir apskaidrības iznākums, atbrīvošanās no šķietamu sansāras pārdzimšanu virpuļa vienas pašas dzīves laikā.

Lai Dzogčen izprastu labāk, pamatu, ceļu un augli apskatīsim dziļāk.
Saskaņā ar Dzogčen mācību, vispārējā pamata (kunži: kun zhi)

būtība (ngovo: ngo bo) ir tukša (tonpanid: ston pa nyid) un sākotnēji tīra (kadag: ka dag),
daba (rangžin: rang zhin) ir skaidrība (salva: gsal ba), kura ir pilnīga pati no sevis (lhundrub: lhun sgrub);
sākotnēji tīrās būtības un pašpilnīgās dabas nedalāmā vienība (jermed: dbyer med) – tā ir netraucēta (magagpa: ma ‘gag pa) enerģijas jeb līdzcietības (tugdže: thug rje) plūsma.

Ja aplūko atsevišķa cilvēka prātu, tad
aptumšotam prātam (marigpa: ma rig pa) pamats, dabiskais stāvoklis (ži: gzhi) ir sansāras avots,
prātam, kurā ir modusies apjēga (rigpa: rig pa) pamats, dabiskais stāvoklis (ži: gzhi) ir nirvānas avots.
Vispārējā pamata būtību (kunži) sauc par māti (ma: ma), modušos apziņu (rigpa) sauc par dēlu (bu: bu), bet mātes un dēla nedalāmība (jermed) ir energijas plūsma (cal: rtsal).

Ceļš (lam) nozīmē Dzogčen pārliecības (tava) sasniegšanas norisi. Šī pārliecība ir cilvēka pamata patiesā stāvokļa apjēga, kā arī ar meditācijas palīdzību attīstītas apjēgas – rigpa plūsmas padarīšana par nepārtrauktu arī pēc meditācijas, tādā veidā to nedalāmi sapludinot ar rīcību ikdienā.

Auglis ir katram cilvēkam nedalāmi piemītošo triju Ķermeņu (kay) apjēga patreizējā dzīvē. Augstākais auglis ir Varavīksnes Ķermeņa jeb Gaismas Ķermeņa sasniegšana dzīves beigās, kā sekas ir tas, ka pēc nāves materiālais ķermenis neatstāj nekādas iznīcīgas atliekas, bet izšķīst savā dabā, kas ir gaisma.

DZOGČEN VIETA STARP BON GARĪGAJIEM VINGRINĀJUMIEM

Dzogčen ir Bon mācību virsotne. Pagātnē Tibetā ir bijis maz Dzogčen zinātāju un vingrinātāju pat starp Bon un njingma tradīciju sekotājiem. Viens no cēloņiem ir, ka iegūt šīs zināšanas nav bijis viegli – tās ir stingrā noslēpumā glabājuši un tālāk nodevuši tikai ļoti mazs skaits skolotāju ļoti mazam skaitam skolnieku. Pat mūsdienās Tibetā Bon sekotāji laicīgo cilvēku vidū parasti veltī ļoti daudz laika deviņu iepriekšējo pakāpju vingrinājumu (ngondro) un pova vingrinājumu izpildei, bet mūki, kas dzīvo klosteros, nodarbojas galvenokārt ar teorijas un filosofijas mācīšanos, pārrunām un rituālo tekstu lasīšanu.
Daudzi skolotāji ir uzstājuši (un daudzi joprojām uzstāj) uz to, ka, pirms iegūt Dzogčen zināšanas, mācekļiem ir pilnībā jāpabeidz ngondro vingrinājumi. Šie sagatavošanās vingrinājumi ir aprakstīti tekstā “Njamgjud gjalvej čagtrid” (Nyams rgyud rgyal ba’i phyag khrid).

Katru no šiem deviņiem vingrinājumiem ir jāizpilda simts tūkstoš reizes. Lūk, šie vingrinājumi:

1. Līdzcietības pret visām dzīvām būtnēm iedibināšana sevī.
2. Patvēruma pieņemšana.
3. Mandalas ziedošana.
4. Pārdomas par nepastāvību.
5. Pārkāpumu nožēla.
6. Zemošanās ar krišanu pie zemes.
7. Guru joga: sava prāta sapludināšana ar guru, kuru iztēlojas savā priekšā, apskaidroto prātu.
8. Lūgsnu ziedošana.
9. Svētību saņemšana.

Tomēr, kad autors saņēma Šang-Šung nengjud mācības, Lopons Sange Tendzins uzskatīja, ka, ja arī pagātnē slēpt Dzogčen zināšanas ir bijis saprātīgi, mūsu nemierīgajos laikos labāk ir sniegt tās atklātāk un brīvāk, lai izvairītos no to zaudēšanas briesmām.

DZOGČENS BON UN NJINGMAP VIDĒ

Iepriekš runājām par to, ka Dzogčen ir gan Bon, gan budistu njingmap skolas sastāvdaļa, un ka abas šīs garīgās tradīcijas sadalās deviņos ceļos jeb vingrinājumu veidos. Tomēr starp atbilstošām deviņceļu sadaļām Bon po un njingmap vidēs ir būtiskas atšķirības.

Ir jāatzīmē, ka jaunākajās budisma skolās, kuras pieder pie vēlāko jaunākās tradīcijas (sarma: gsar ma) budisma kanonu tulkojumiem, kas veikti otra budisma izplatības viļņa laikposmā Tibetā desmitajā un vienpadsmitajā gadsimtā – ir nevis deviņas, bet tikai sešas vingrinājumu sadaļas. Deviņus budistu ceļus aptver tikai tradicionālie budistu raksti un pie tam, stingri aplūkojot, diviem zemākajiem ceļiem (kā norādījis profesors Snellgrovs), kas attiecas uz Hinajanas budismu, nav praktiski nekāda sakara ar Tibetas budisma reliģiskajiem vingrinājumiem, kuri ir balstīti Mahajanā.

Atšķirībā no tiem Bon deviņi ceļi aptver gan budisma izcelsmes vingrinājumus, gan visu senseno Tibetas paradumu, ticējumu un vingrinājumu spektru, tostarp medicīnu, astroloģiju un kosmoloģiju, zīlēšanu un pareģošanu, varenu ļauno garu pielabināšanu un izdzīšanu, ritus uzplaukuma sasniegšanai un ienaidnieku iznīcināšanas tantriskos ritus, mirušo izpirkšanu un palīdzību tiem, tikumiskos noteikumus pasaulīgajiem ļaudīm un mūkiem, tantriskos vingrinājumus un Dzogčen augstāko ceļu. Šajā ziņā Bon var saukt par Tibetas īsto reliģiju, kura aptver gan vietējas, gan patapinātās reliģiskās tradīcijas.

Bon un budistu njingmap ir daudz kopēja. Kā jau minēts, abās skolās tiek atklāti uzturēta un izplatīta Dzogčen mācību tālāknodošana, ko citās Tibetas tradīcijās, kurās pašās nav Dzogčen skolotāju talāknodošanas līniju, var atrast tikai retumis un tikai īpaši apdāvinātu praktiķu vidū. Abās skolās par augstāko sākotnējo Adi-budu godā Kuntusangpo, kamēr trijās citās Tibetas budisma skolās godā Adi-budu Vadžradharu. Abās skolās pastāv terma – slēptu garīgu dārgumu, ko atrod tertoni (cilvēki, kuriem ir noteikts labvēlīgā laikposmā atrast termas), tradīcija.
Bez tam, starp Tibetas budistiem tikai njingmap sekotāji atklāti atzīst par budismam piederīgām ārpusindijas izcelsmes mācības, kuras ir pastāvējušas Tibetā pirmā budisma izplatības viļņa laikā valdnieka Songcena Gampo valdīšanas gados un vēlāk, kad astotajā gadsimtā budismu ir sludinājuši skolotājs-brīnumdaris Padmasambhava un viņa sekotāji. Šīs mācības ietver sevī budisma mācības daudzveidību, kura ir ienākusi no Ķīnas un Vidusāzijas, kā arī no Indijas.
Otrajā budisma izplatības vilnī Tibetā desmitajā un vienpadsmitajā gadsimtā no budisma kanona, ko oficiāli ir atzinušas trīs citas, vēlākas Tibetas budisma skolas, ir izslēgtas visas budisma mācības, kuru Indijas izcelsme nav bijusi pierādāma. Bonpo apgalvo, ka, tā kā Buda ir bijis Tonpa Šenraba Mivoče skolnieks, tad visas budisma skolas, nākušas no Indijas vai vienalga no kurienes, īstenībā ir Mūžīgā Bon mācības.

TRĪS DZOGČEN VIRZIENI BON RELIĢIJĀ

Bonā Dzogčen mācības, kuru kopīgais nosaukums ir A-dzog nengjud (A rdzogs snyan rgyud), tradicionāli iedalās trijos virzienos:

A-trid (A khrd),
Dzogčen,
Šang-Šung nengjud.

Pirmās divas ir terma tradīcijas, kas balstās uz atrastiem tekstiem, bet trešā ir mutvārdu tradīcija, kura balstās uz pastāvīgu tālāknodošanu, ko veic nepārtraukta skolotāju pēctecības līnija.

Sistēmu A-trid vienpadsmitajā gadsimtā ir dibinājis Dampa (svētais) Meu Gongčžads Ritro Čenpo (1038.-1096.g.), kurš pamatmācības ir ņēmis no Trogjud (Khro rgyud) cikla, kura autors ir bijis Tonpa Šenrabs (1).
A-trid burtiski nozīmē “norādījumi par A”. “A” simbolizē absolūto sākotnējo stāvokli, prāta dabisko stāvokli. Šis burts ir balts, jo simbolizē prāta neatņemamo tīrību. Tibetiešu burtu “A” lieto, izpildot šine vingrinājumus, lai, savācot uz šo burtu uzmanību, gūtu prāta dabiska stāvokļa piedzīvojumu. Budisma njingmap tradīcijā šie vingrinājumi atbilst Semde – Dzogčen sadaļai, kas saistīta ar prātu.

Otrā virziena nosaukums “Dzogčen” nozīmē nevis Dzogčen plašā nozīmē, bet īpašu Dzogčen mācību veidu ar savu atsevišķu pēctecības līniju (2). Budisma njingmapa tradīcijā šī sistēma atbilst Longde, Dzogčena sadaļai, kas saistīta ar skaidrību un telpu.

Trešais virziens ir Šang-Šung nengjud, “Šang-Šung mutvārdu tālāknodošana”, – vissenākā un Bon reliģijai svarīga Dzogčen tradīcija un meditācijas sistēma. Šo mācības sadaļu ir sakārtojis skolotājs Gerpung Nangžer Lodpo no Šang-Šung, kurš to ir saņēmis astotajā gadsimtā no sava skolotāja Tapihricas. Tomēr, kā būs redzams tālāk, šīs mācības nav radījis cilvēks; tās nav izdomātas, bet izraisījušās pašas no sevis. Daudzus gadsimtus tās ir nepārtraukti nodotas tālāk pa “garo līniju” un, atšķirībā no terma, kas ir tālāknodotas pa “īso” jeb “tiešo” līniju, tās nekad nav vajadzējis slēpt un atrast. Šis mācības virziens atbilst Dzogčen sadaļai Upadeša, budisma njingmapa tradīcijas slēpto norādījumu sadaļai.

Kaut gan visiem trim Dzogčen virzieniem ir savi sagatavošanās vingrinājumi, to būtība un mērķis ir viens un tas pats: ievest cilvēku Dzogčen dabiskajā stāvoklī. Daži tradīcijas skolotāji ir visu šo triju pēctecības līniju turētāji. Tibetā šādu tālāknodošanu no skolotāja uz mācekli, kurš savukārt kļūst par skolotāju un nodod mācību savam māceklim, sauc par “karstu”, jo tā glabā personisku tieša piedzīvojuma nodošanu, kādēļ tā turpina būt dzīva, nepārvēršoties aukstās prāta zināšanās, kādas var gūt no grāmatām un prāta konstrukcijām.

TAPIHRICA

Bon (vismaz vēl arī sūfiju) tradīcijā ir guru-jogas vingrinājums: tajā mēs nedalīti savienojam savu prātu ar guru, kuru iztēlojamies dievības Šenlha Odkara jeb Tapihricas veidolā un kurš pārstāv visu Bon tradīcijas skolotāju vienību, dabisko prātu. Tapihricu attēlo dharmakajas Kuntusangpo veidolā: kailu un bez greznojumiem.
Saskaņā ar tradicionālo dzīves aprakstu, kas ir rodams Šang-Šung nengjud, Tapihrica ir dzimis astotajā gadsimtā. Viņa tēva vārds ir bijis Rasang Lugjal, bet mātes – Šerig Sal. Mācības viņš ir guvis prāta tiešas uztveres ceļā, caur mutvārdu nodošanu no sava tēva un no dižā skolotāja Pončen Rasanga, bet, kas ir galvenais, viņš ir bijis Lava Gjalcena, siddhi un divdesmit ceturtā skolotāja Šang-Šung Cepung mutvārdu līnijā, māceklis. Viņš ir veicis jogas vingrinājumus deviņus gadus uz klinšu kalna Tagtab Sengej Trag, cilvēka runai ne reizi nepārtraucot klusumu, un guvis parasto un augstāko siddhi (garīgais spēks jeb psihiskās spējas, “nevainojamība”, “dotības”, “sasniegums”, “panākumi”).
Dzīves beigās viņš, ieejot pilnīgi attīrītā stāvoklī un neatstādams mirstīgās atliekas, ir ieguvis Varavīksnes Ķermeni. Sev viņš ir īstenojis stāvokli bonku, bet citiem – stāvokli tulku, parādoties redzamā veidolā, lai atmodinātu tos, kam bijusi laime viņu ieraudzīt. Viņa materiālā izpausme ir bijusi brīva no ierobežojumiem un varējusi ieņemt dažādus apveidus. Ieguvis Varavīksnes Ķermeni, Tapihrica ir iemiesojies, pieņemot bērna veidolu, lai mācītu divus savus galvenos mācekļus: Genpungu Nanšeru Lodpo un Mo Jungdrungu.
Genpungs Nanšers Lodpo ir bijis no pazīstamās Gurib dzimtas, no kuras nākuši vairāki viņa priekšteči, tālāknodošanas līnijas turētāji. Viņa tēvs bijis Guribs Bemeds, māte – Mangorsa Troma. Viņš ir ieguvis norādījumus un mācības no skolotāja Sepunga Lava Gjalcena un no daudziem zinātniekiem, un pats kļuvis par dižu zinātnieku, pilnībā pārvaldot visas Deviņu ceļu mācības. Viņš ir veicis jogas vingrinājumus un turējis visus solījumus. Ar jidama Meri vingrinājumiem viņš ir ieguvis dižu spēku un kļuvis par Lingminčas, Šang-Šung valsts valdnieka priesteri. Kad Tibetas valdnieks Trisongs Decens ir nogalinājis valdnieku Lingminču, viņš ir apmētājis Tibetas valdnieku ar maģiskām lodēm un tādā veidā paglābis Bon mācību, piespiežot Trisongu Decenu atteikties no Bon tekstu iznīcināšanas. Tāpēc Šang-Šung nengjud tekstus, kurus viņš sarakstījis, nav bijis vajadzīgs slēpt un atklāt no jauna terma veidā.
Nangžers Lodpo ir sācis pārmērīgi lepoties ar savu dižo spēku un slavu. Lai izārstētu viņu no šās lepnības, Tapihrica ir viņam parādījies bērna izskatā un atbrīvojis no visām pieķeršanās važām savam “es”, kādēļ viņš ir spējis līdzsvaroti apcerēt savu prātu, sasniegt pilnīgu augstāko apjēgu un kļūt par visu zinošu budu.
Pieņēmis bērna veidolu, Tapihrica ir parādījies Mo Jungdrungam, kurš ir bijis ļoti bagāts, un teicis, ka lūdz dāvanas, jo nevar atrast darbu. Bagātais māceklis ir pieņēmis viņu savā kalpošanā, lai pieskata lopus. Zēns, izrādīdamies ļoti saprātīgs un veikls darbā, ir ieguvis vārdu Nelegs. Nangžers Lodpo tajā laikā ir bijis aizgājis nošķirtībā netālā alā, bet Mo Jungdrungs ir rūpējies par viņa pārtiku. Reiz, atgriežoties ar somu no kalnu ganībām, Nelegs ir ieraudzījis Nangžeru Lodpo iznākam no alas. Nelegs kritis pie zemes viņa priekšā un izteicis cieņu deviņos tradicionālos veidos. Jogins ir pamanījis, ka zēns pārzin mācības, un vaicājis:
Kas ir tavs skolotājs? Kādu meditāciju tu lieto? Kas tev ir somā? Ar ko tu nodarbojies? Kurp tu dodies?
Mans skolotājs ir pārliecība. Mani vingrinājumi ir stāvoklis bez jēdzieniem. Mana meditācija ir viss, ko es redzu trijās pasaulēs. Somā es nesu domas. Mana nodarbošanās ir būt visu dzīvu būtņu kalpam. Bet eju es uz nekurieni, – atbildējis Nelegs.
Jogina patmīlība ir bijusi aizskarta. Viņš ir lepojies ar savu svarīga skolotāja stāvokli un nospriedis, ka zēna atbilde ir bez cieņas. Un augstprātīgi iebildis:
Ja tavs skolotājs ir pārliecība, tas nozīmē, ka skolotāja tev nav. Ja tavi vingrinājumi ir stāvoklis bez jēdzieniem, tas nozīmē, ka tev nav vajadzīgs ēdiens un apģērbs. Ja tava meditācija ir viss, ko tu redzi trijās pasaulēs, tas nozīmē, ka tev nevajag meditēt – tu jau tā kā tā gūsti pilnu apjēgu. Ja somā tu nes domas, tas nozīmē, ka tev nav vēlmju.
Uz to zēns ir atbildējis:
Ja par skolotāju neuzskata pārliecību, kas tad mācīja sākotnējo Budu?
Viņš ar to ir domājis, ka patiesa stāvokļa izpratnei skolotājs nav vajadzīgs – skolotājs izskaidro un apstiprina māceklim viņa paša neatņemamās viedības piedzīvojumus – to, ko māceklis jau zin. Neko jaunu skolotājs iemācīt nevar.
Mani vingrinājumi ir stāvoklis bez jēdzieniem, jo tas ir pamats, kurā nav domu – jo teorētiska, spekulatīva pārliecība nav meditācijas vingrinājums. Mana meditācija ir viss, ko es redzu trijās pasaulēs, jo lietu īstajā dabā nav nekādu tieksmju. Ja tādas būtu, tā nebūtu meditācija. Somā es nesu domas, un tas nozīmē, ka kaislības ir izsmeltas, – tāpēc arī domu nav. Ja tu esi brīvs no jēdzieniem, tu nozīmi sapratīsi. Mana nodarbošanās ir kalpot visām dzīvām būtnēm. Tas nozīmē, ka visām svētlaimes un ciešanu sajūtām ir viena garša. Mani vingrinājumi ir laba un ļauna nedalītības izjūta.
Ja tu esi tik gudrs, rīt sarīkosim pārrunas valdnieka klātbūtnē, – teicis saīgušais Nangžers Lodpo.
Atbildei zēns skaļi iesmējies:
Cēlonis un sekas – tie ir nejēgu priekšstati. Dižus praktiķus, kuri tur savas domas zem pūra un neļauj tām raisīties, pārvar miegainums, un meditācijas vietā viņi snauž. Filosofijas valoda un loģika ir tas pats, kas ierocis tumsas tīklos. Pārrunas ir tikai vārdi, bet tantriskie vingrinājumi tikai pārveido prātu, nevis atstāj to tā paša dabā. Dižu zinātnieku priekšstati ir bezjēdzība, bet viņu pārliecība un meditācija ir kā burbuļi – tukši vārdi bez pielietojuma. Tas viss nav īsta prakse. Absolūtais stāvoklis nav nosacīts ne ar ko. Tajā nav ne vingrinājumu, kurus jāpilda, nedz aptumšojumu, bet, ja ir patiesa apjēga, vairs nevajag neko darīt ar spēku, nedz mainīt.

Cilvēkiem kaut ko izskaidrot var trijos veidos:

norādīt uz viņu kļūdām, un tas nav labākais veids;
klusēt, jo cilvēki, nesaņēmuši atbildes uz saviem jautājumiem, var kaut ko saprast paši;
rīkoties tāpat kā viņi.

Tieši tā ir darījis Nelegs – viņš tikai atsaucies uz jautājumiem un atbildēm, ko dzirdējis. Viņš ir iebildis Nangžeram Lodpo, un tas ir saskaities, teikdams: “Rīt veiksim pārrunas valdnieka priekšā. Ja uzvarēsi tu, kļūsi par manu skolotāju, bet ja es – tu tiksi sodīts”. Un tajā brīdī Nangžers Lodpo pēkšņi pazinis zēnā savu skolotāju un nokritis bez samaņas. Atguvies, viņš ir nožēlojis savu rīcību Tapihricas priekšā.
Pa to laiku ganāmpulku, atstātu bez uzraudzības, bija plosījuši vilki, ieradies Mo Jungdrungs strostēt zēnu, bet Nangžers Lodpo teicis: “Nedusmo, viņš ir dižs skolotājs, un mums ir viņš jāgodā”. Abi ir nožēlojuši, lūguši piedošanu zēnam un krituši bezsamaņā. Kad atguvuši samaņu, Tapihrica jau bijis pacēlies debesīs un smējies, sēdot brīvi varavīkšņu loku oreolā. Tad mācekļi apsēdušies, bet Tapihrica sācis nodot tiem savu pēdējo mācību. Kaut gan Nangžers Lodpo ir bijis visai izglītots, viņa pārmēra lepnība ir traucējusi viņam sasniegt pareizu apjēgu, bet šie īsie, pašu būtību saturošie norādījumi ir palīdzējuši viņam gūt atbrīvošanu.

TAPIHRICAS AICINĀJUMI, KURUS TEICIS NANGŽERS LODPO

Nangžers Lodpo ir nodziedājis Tapihricam šādu aicinājumu:

E ma ho!
Ak, kāds brīnums!
Tu esi sākotnējā pamata izpausme.
Tavs ķermenis ir kā starojošs baltais kristāls,
Tīrs un dzidrs,
Kas apstaro desmit pasaules puses.
Kails un negreznots –
Tāda ir sākotnējā stāvokļa apslēptā būtība.
Apveltīts ar tukšuma un smalku paņēmienu
Divkāršu viedību,
Ar līdzjutību tu domā par dzīvām būtnēm.
Ar vislielāko noteiktību tu māci
Dižās Pilnības augstāko mācību,
Apskaidroto apziņas būtību,
Apjēgas ceļa virsotni,
Atklāsmes tekstu (tantras) sirdi,
Svarīgāko no tekstiem (lung)
Un slēptos norādījumus (upadeša).
Tu skaidri norādi
Esamības pamata patieso stāvokli,
Apskaidrības un pārdzimšanas virpuļa,
Atbrīvošanas un maldu,
Skaņu, gaismu un staru, trūkumu un vērtību avotus.
Klīdinot tumsu dzīvu būtņu prātos,
Tu palīdzi mums vienā mirklī
Sasniegt apceres piedzīvojumu
Un prāta tukšumā atmest
Pārdzimšanas virpuļa un apskaidrības divējību;
Palīdzi mums sasniegt triju augstāko dimensiju
Absolūto stāvokli.
Ar visu savu būtību paļāvīgi lūdzu es tevi,
Tapihrica, dzīvo aizstāvi:
Sūti svētību
Un dāvā augstāko spēku man un citām būtnēm.
Lai sapūst ārēji, iekšēji un slēpti kavēkļi,
Lai izgaist kļūmīgi priekšstati par “es” –
Kas ir maldu pamats, ko izraisa aprobežotība.
Caur apjēgas iegūšanu –
Caur skaidru klātbūtni –
Lai īstenojas apcere un rīcība.
Lūdzu tevi, dāvā man tagad
Dižuma apjēgu, pārlaicīgā tukšuma jēgu,
Ko negūst ar prātu.
Piesaucu tevi, Tapihrica, Būtņu Valdniek:
Lai pasargā tava līdzjutība visas būtnes sešās pasaulēs
Un atbrīvo manu prātu!

PĒDĒJIE TAPIHRICAS NORĀDĪJUMI

Vispirms Tapihrica ir sniedzis norādījumus par “Četriem Labumiem”:

1. Pārliecība: Lai nekādi nenosacītā pašapjēga savas visur klātesamības spēkā pārtop par pašatbrīvotu apredzību, kādu ar prātu nevar sasniegt, tāds ir labais paņēmiens.
2. Meditācija: Lai neatbalstīts pieredzējums, būdams neatkarīgs ne no kā, sasniedz bezsatura un senseni skaidru meditāciju, tāds ir labais paņēmiens.
3. Uzvedība: Lai piedzīvots redzējums, nekrītot izvēles divējībā (šaubās), tiešā veidā veic elastīgu rīcību, kas ir brīva no pieķeršanās, tāds ir labais paņēmiens.
4. Auglis: Lai ierobežojumi – cerības un bailes – pašatbrīvojas pūliņos nesasniedzamā pašizraisītā apjēgā, tāds ir labais paņēmiens.

Sniedzis šos norādījumus, Tapihricas ir kādu laiku klusējis, bet tad turpinājis izteikt mācību “Četri vingrinājumu pielietojumi” mācību:

1. Dharmas (visuma pamatlikumu) dabu vingrināties nav iespējams – tomēr lieto brīvu no vingrināšanas dharmas dabas stāvokli.
2. Saprast dharmakaju (“patiesības ķermenis” – buddhas, visa esošā absolūtā daba, tukšums. Nedivēja, tukša no jēdzieniskuma un brīva no jebkādām īpašībām) ar prātu, balstoties uz cēloņu un seku sakarībām nav iespējams – tomēr lieto to viedību, kas ir pāri cēloņiem un otršķirīgiem nosacījumiem.
3. Atklāt zināšanas par būtību nav iespējams – tomēr lieto to, ko vari atklāt.
4. Mainīt jebko ar spēku nav iespējams – tomēr lieto nemainīgo stāvokli.

Tad, pēc apceres klusumā, Tapihrica ir mācījis “Piecus vingrinājumu pielietojumus”.

1. Tā kā dabiskam stāvoklim nepiemīt kaislības, tad izraisīšanās nav ar neko nosacīta – tad lieto vingrinājumus, kas nav ne ar ko nosacīti un ir bezkaislīgi.
2. Tā kā nav tieksmes un pieķeršanās objektiem, ir pašatbrīvošanās bez atbrīvošanās no objektiem – tad lieto vingrinājumus ārpus saistībām un atbrīvošanās no tām.
3. Tā kā prāts ir brīvs gan no dzimšanas, gan no nāves, ir esība neradītajā dabā – tad lieto vingrinājumus ārpus piepildīšanās un iztukšošanās.
4. Tā kā nav ne vārdu, ne izteikumu, ir esība klusuma telpā – tad lieto vingrinājumus ārpus izaugsmes un pagrimuma.
5. Sākotnēji nav nodalīšanās no dabiska stāvokļa un nav neda
mības no ārējā redzējuma – tad lieto vingrinājumus ārpus nodalīšanās un nedalāmības.

Tā ir sacījis Tapihrica:

“Novēro sevi. Vai tevī šīs zināšanas ir?”

Viņš ir iegrimis klusā apcerē, bet pēc kāda laika atkal ierunājies un sācis mācīt “Četrus veidus, kā apgūt lietu dabu”.

1. Lieto apceri, kas nav ierobežota laikā; esi lietu dabā, kas ir ārpus laika.
2. Lieto apceri bez novirzīšanās; nonovirzoties, esi dižās svētlaimes telpas dabā.
3. Lieto nepārtrauktu apceri; esi pašizraisītā dabiskā stāvoklī bez pārrāvumiem.
4. Lieto stāvokli, kas tā būtībā ir ārpus dzimšanas un nāves; esi neradītā vienotā dabā.

Kādu laiku Tapihrica ir bijis klusā apcerē, tad no jauna aicinājis:

“Novēro sevi, lai saskatītu, vai tevī ir šīs zināšanas”.

Pēc kāda laika viņš ir sācis atkal mācīt – “Trīs Pārliecības”:

1. Apjēdzis, ka nav nekādas neatkarīgas esamības, tu gūsi pārliecību par vienotu izpratni.
2. Apjēdzis, ka nav divējības, gūsi pārliecību par vienotu tieksmi.
3. Apjēdzis, ka nav virzienu, gūsi pārliecību par neierobežotību.

Un vēl viņš piemetinājis: “Ja tu esi guvis šīs trīs pārliecības, tu esi jogins”.

Tieši tāpēc, lai sniegtu savam māceklim Nangžeram Lodpo šos svarīgos norādījumus, Tapihrica bijis iemiesojies bērna ķermenī. Tad viņš turpinājis:

“Šie norādījumi sabaidīs cilvēkus ar aprobežotu redzesloku. Tos nevar saprast ar parastu prātošanu. Paslēp šos norādījumus sava prāta paslēptuvē”.

Un noslēgumā viņš ir teicis:

“Ja vienmēr pieminēsi mani, tad mani satiksi, ja aizmirsīsi, nesatiksi nekad”.

Nangžers Lodpo un Mo Jungdrungs ir pierakstījuši šīs mācības, pēdējos Tapihricas norādījumus, un kļuvuši pazīstami un godājami Bon tradīcijā, jo viņiem pieder pirmie mācības pieraksti.
Tāda ir Šang-Šung nengjud norādījumu, kuri nonākuši līdz mūsu dienām, izcelsme.

—————————————————-
Paskaidrojumi.
1. Kopīgi ar Šiva dongi kor (Zhi ba don gyi skor) viņi ir sastādījuši mācību ciklu Čipung janlaggi kor (sPyi spungs yan lag gi skor). Meu Gongčžads ir pievienojis savu paša gongter (dgonds gter: prāta dārgumi) un izveidojis ciklu no astoņdesmit nedēļu vai divnedēļu ilgiem meditācijas periodiem (tuniem), kas saucas A-trid tuncam gedčupa (A khrid thun mtshams brgyad cu pa) un sastāv no trim sadaļām: norādījumiem par pārliecību jeb tava (lta ba), par meditāciju jeb gompa (sgom pa) un uzvedību jeb čodpa (spyod pa). Pabeidzis šā cikla izpildi, māceklis ir saņēmis titulu togden (rtogs ldan). Trīspadsmitajā gadsimtā skolotājs Asa Lodro Gjalcens (1198.-1263.g.) ir šo sistēmu saīsinājis līdz trīsdesmit tuniem, bet pēc tam “Ļoti Godājamais Savrupnieks” Tručens Gjalva Jungdrungs (1242.-1296.g.) ir saīsinājis to jau līdz piecpadsmit tuniem. Kopš tā laika šo sistēmu sauc par “Piecpadsmit A-trid Tru tuni” (Bru’i a khrid thun mtshams bco lnga pa). Jau mūsu gadsimtā Bon skolotājs Šardza Rinpoče (1859.-1934.g.), kurš ieguvis Varavīksnes Ķermeni, ir uzrakstījis komentārus par A-trid un norādījumus par tumšo ritrītu (muncam: mun tsams), ar ko ir veicinājis talāku attīstību.
2.Šo virzienu 1088.gadā ir dibinājis tertons Žodtons Ngodrubs Tragpa (gZhod ston dNgos grub grags pa), kad atradis terma krājumu ar kopēju nosaukumu “Nesalīdzināmā Dzogčen augstākās virsotnes dižā telpa” (bLa med rDzogs chen yang rtse klong chen), kuru astotajā gadsimtā aiz Vairočanas statujas Komting (Khom thing) templī Lodragā (Lho drag) noslēpis Bon skolotājs Njačen Lišu Tagrings (sNya chen Li shu stag rings).

No angļu uz krievu valodu tulkojis F.Mališkovs
www.uddiyana.ru/pdf/wonders_example.pdf

One thought on “Bon Dzogčen No: Tendzins Vangjals “Dabiska prāta brīnumi”

  1. Atpakaļ ziņojums: Pēteris Kļava – Džogčens, teorija un prakse | Meta Reality

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s