Patandžali “Jogas Sūtras”. I Savākšanās (Samadhi Pada), 1.-3. Šri Šri Ravi Šankara skaidrojums

(Joga ir prasmīgums, darbs ar sevi – sava ķermeņa turēšana, attieksmes un gara attīstība ar galamērķi saplūst kā Es kodolam ar visumu, virsapziņu, Dievu holistiskā veselumā.Īstenība ir apjēdzama kā organisks veselums”, J.K. Smetss.

Kas manam biedram nāca
Itin sebu vakarāi?
Dieviņš manam biedram nāca
Mēnestiņa gaišumāi.

Man arvien vairāk šķiet, ka vispārzināmajā Jēzus citātā “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība” tā lielākā ir joga, lai kā to sauktu, var arī par Līgo. Tā stāv pāri reliģijām, tai vislīdzīgākā ir mīlestība, un pietiekamā mācekļa garīgās attīstības stāvoklī tā atjauno saikni ar Dievu, lai kā to sauktu.

Ja atrodat cilvēkam vēl draudzīgāku Jogas Sūtru skaidrojumu, dariet zināmu. Ja atrodat kļūdas vai labojamas vietas, lūdzu komentējiet. Tulkots ir no lekciju pieraksta, tāpēc ir vērts paklausīties autora bagāto intonāciju šajā video:

http://www.youtube.com/watch?v=h0d8hUYt0kU

Ja izdodas atpazīt vietas, kur Šri Šri Ravi Šankars pajoko vai pavelk uz zoba, esat divkāršs guvējs.
Varbūtējai pētīgāku lasītāju vajadzībai šis tulkojums ir papildināts ar amerikāņa, Himalaju skolas parstāvja Swami Jnaneshvara Bharati numurētu un interpretētu
sūtru tulkojumu iespraudumiem, kas likti kvadrātiekavās. (http://www.swamij.com/downloads.htm) Ja neprasās pēc sīkākas, burtiskākas Jogas Sūtru interpretācijas, droši laidiet tos garām. I.L.)

Priekšvārda vietā – īss “darba lauka” apraksts.

Vārds “Yog” ir cēlies no sanskrita saknes “Yuj”, kas nozīmē sasiet vai pievienoties, vai apvienoties jeb veidot vienību. Jog jeb joga nozīmē Visaugstā jeb Dieva pieredzējumu.

Joga īstenībā nav tikai ķermeņa pozu vai elpošanas vingrinājumu komplekts labākai veselībai un ķermeņa gatavībai. Tā ir garīga lieta, dzīves pārveide ar īpašu dzīvošanu. Joga ir tāda attīstības pakāpe, kurā prāts, ķermenis un sajūtas ir paša cilvēka, kurš ir iedibināts Dievā, pilnīgā pārvaldībā. Tā ir pašpārvaldības un pilnīgas svētlaimes pakāpe. Tā ir arī pilnīgas atsacīšanās pakāpe, bet tā neprasa aiziet mežā vai kalnos, lai mācītos jogu. Īstenībā tā ir atbrīvota (bezrūpīga) prāta pakāpe, kurā cilvēka dvēsele ir izmainījusies Dievā.

Joga ietver saskanīgu ķermeņa un prāta attīstību un ir apzinātas un noturīgas pūles virzienā uz pilnveidošanos jeb pašapjēgu. Tā ir pakāpe, kurā cilvēks apjēdz savu īsto identitāti – savu Es –  kas ir atšķirīgs no materiālā ķermeņa. Īsāk, joga ir skaidrākais ceļš uz Dievapjēgu, kas ir cilvēka dzīves galīgais mērķis.

Swami Rama skaidro, – “Ir bijis daudz zinātnisku Jogas Sūtru skaidrojumu, bet tiem visiem trūkst kaut kā īsti praktiska. Tādi skaidrojumi var tikai apmierināt ziņkāri, bet nevar tev īsti palīdzēt tālāk par: ‘yogash chitta vritti narodha’ – joga ir prāta ieradumu pārvaldība. Narodha nozīmē pārvaldību. Pārvaldība nenozīmē apslāpēšanu, bet virzīšanu jeb regulēšanu. Himalaju skolotāju tradīcijā Joga, Vedanta un Tantra viena otru papildina, virzot cilvēku metodiski pa pašapjēgas ceļu. Māceklis apskaidro savu prātu ar jogas vingrinājumiem, kā ir izklāstīts Patandžali Jogas Sūtrās, tad veic pašizpēti pēc Vedantas, un tad izlaužas caur galējo šķērsli ar Tantru, pieredzot kundalini atmodas augstumus. ”
Izcili praktiska ievirze ir Šri Šri Ravi Šankara skaidrojumam.

Patandžali jogas sistēma

Viedais Patandžali ir pasludinājis astoņkārtīgu garīgo jogas vingrinājumu sistēmu dievišķā mērķa sasniegšanai. Tā ietver:

– uzvedības pārvaldības noteikumus (Yam);

– likumu un noteikumu ievērošanas paņēmienus (Niyam);

– ķermeņa pozas (Asan);

– elpas pārvaldības vingrinājumus (Pranaayam);

– sajūtu pārvaldību (Pratyahaar);

– savākšanos (Dharana);

– meditāciju (Dhyaana);

– saplūsmi (Samadhi).

Uzvedības pārvaldības noteikumi (Yam)

“Izvairies no … nekrietnas uzvedības.” Kad mijiedarbojamies ar citiem, visai mūsu uzvedībai ir jādibinās uz savaldīgu attieksmi. Kā noteicis viedais Patandžali, ir pieci uzvedības pārvaldības noteikumi. Tie ir:

– nevardarbīgums (Ahimsa);
– patiesums (Satya);
– nodošanās dievišķajam (Brahmachaarya no brahman = visuma gars, dievišķā – viedība + charya =  uzvedība, vingrināšanās, noturība);
– nezagšana (Asteya);
– neiekārošana (Aparigraha).

Šie pieci uzvedības pārvaldības likumi garīgam māceklim (sadhaka) ir jāievēro ar stingru nodošanos un uzcītību.

Likumu un noteikumu ievērošanas paņēmieni (Niyam).

“Ievēro pareizus tikumiskus norādījumus.”
Visai tavai mijiedarbībai jānotiek ar skaidrību, piekrišanu un pakļaušanos. Viedais Patandžali ir aprakstījis šos piecus noteikumu ievērošanas paņēmienus šādi:

– Uzturi tīrību ķermenī un runā.
– Esi apmierināts ar to, kas tev ir.
– Dzīvo vienkārši.
– Pastāvīgi pētī svētos rakstus.
– Katru savu rīcību pakārto visuma garam.

Šie pieci noteikumi palīdz tev sasniegt skaidrību ķermenī un prātā, darot tevi tikumiski un garīgi piemērotu uzņemties jogas taku uz apskaidrību.

Ķermeņa pozas (Asan).

“Mācies būt rāms … gan ķermenī, gan prātā.”
Ķermenis ir prāta un garīgās enerģijas “noliktava”. Tāpēc tas ir jāuztur piemērotā stāvoklī ar pareizām pozām. Viedais Patandžali iesaka pozas, kuras fiziskajam ķermenim ir ērtas.  Sēdus ar sakrustotām kājām un taisnu muguru.

Elpas pārvaldības vingrinājumi (Pranaayam).

“Kā tu elpo … tā tu dzīvo.”
Elpošana ietekmē tavu prāta stāvokli. Tāpat tavs prāta stāvoklis ietekmē elpošanu. Piemēram, kad tavs prāts ir sajūtu uzbudināts, tu pamanīsi, ka elpo straujāk kā parasti. Līdzīgi, pēc garākas skriešanas tev ir strauja elpa, un tu kādu laiku nespēsi savākt domas. Viedais Patandžali iesaka dziļas, lēnas un ritmiskas elpošanas veidu. Šī norise ir šāda: ieelpo dziļi dažas sekundes – aizturi elpu dažas sekundes – izelpo dažas sekundes – aizturi atkal elpu dažas sekundes – atkārto ciklu no jauna. Šāds lēnas ritmiskas elpošanas veids dos tev pārvaldību pār sajūtām, vienlaikus izraisot ķermeņa atslābinājumu un prāta savākšanās uzlabojumu līdz augstai pakāpei. Tas ir savā ziņā gavēnis, noturības treniņš. Šīs ietekmes var sajust, ja vingrinās pastāvīgi pietiekamu laiku.

Sajūtu pārvaldība (Pratyahaar)

“Sajūtu pārvaldība … ir prāta pārvaldība.”
Sajūtu pārvaldība var notikt trijos veidos:

– kāres atmešana pēc sajūtu objektiem.

– sajūtu objektu izbaudīšana stingri pēc rakstu norādījumiem.

– stingra atturība.

Bet saskaņā ar viedo Patandžali, tā nav tikai iekāres atmešana pēc sajūtu objektiem vai tikai atturība, bet gan pilnīga pašu šādu objektu neievērošana! Tā, pat ja objekts ir sasniedzams, prātam ir stingri jāatturas pievērst jebkādu uzmanību sajūtu objektam.

Savākšanās (Dharana).

“Savākšanās ir … nepārtraukta apcere.”
Kad ķermenis, prāts un elpa ir pārvaldīti, kā nosaka iepriekšējie soļi, tad tu vari sākt turēt savu uzmanību uz kādu vienu lietu. Dažādi viedā Patandžali Jogas Sūtru skaidrojumi iesaka dažādus uzmanības noturēšanas veidus. Bet sākotnēji savas savākšanās spējas uzlabošanai tev ir jāsēd klusā vietā, pūloties cieši pievērst savu uzmanību gaismai, piemēram, sveces liesmai (džjoti) vai piemērotam objektam. Savākšanās uzlabošanai tev ir pastāvīgi jāatgriež prāts uz šo objektu, neskatoties uz prāta dabisko tieksmi klīst apkārt, – jāatgriež, tiklīdz un lai cik reiz tas būtu vajadzīgs, un galamērķis ir sasniegt atbalstītu un noturīgu uzmanību pēc savas vēlēšanās.

Meditācija (Dhyaana).

Meditācija ir pēdējais solis pirms saplūsmes.

Saplūsme (Samadhi).

“Vienīgais mērķis … ir pašapjēga, sava Es apjēga.”
Tā ir patvaļīga cilvēka dvēseles savienošanās ar Augstāko Dvēseli jeb Dievu jeb Visuma garu.
Garīgais māceklis aizmirst savu personību un apkārtējo vidi un dziļi saplūst ar visuma (holistisko) veselumu ar tādu spēku, kas pārņem visu viņa esamību!

(Pamatā no
http://www.sudarshankriya.org/what-is-yoga.html )

Jogas saknes ir patiešām ļoti senas. Zemāk ir liecība no Harappas laikiem, no Indas ielejas – zīmogs ar jogu bifeļa maskā.  Pievērsiet uzmanību arī rakstu rindai augšmalā.

———————————————————————————————————————-

Patandžali Jogas  Sūtras satur kodolīgus lietišķas un filosofiskas viedības atzinumus attiecībā uz rādža jogas vingrinājumiem. Šo sarunu par Patandžali jogas sūtrām kopumu Šri Šri Ravi Šankars ir sniedzis Vegis (Weggis) pilsētā Šveicē laikposmā no 1994.gada decembra līdz 1995.gada janvārim un 2007.gadā.

Saturs

I Savākšanās (Samadhi Pada)

1. Jogas disciplīna
2. Garīgo vingrinājumu godāšana
3. Saplūsme ar dievišķo
4. Kas ir Dievs?
5. Šķēršļu pārvarēšana
6. Noturība un saplūsme

II Vingrinājumi (Sadhana Pada)

7. Darbības joga
8. Trīs pašdisciplīnas veidi
9. Bēdu aizklāji
10. Sāpju cēloņu novēršana
11. Astoņi jogas organisma locekļi

Ievads

Šodien mēs sāksim ar nostāstu – ar pasaku brīdi. Esat tam gatavi?

Lielisks un visiedarbīgākais veids kaut kā tālāknodošanai senatnē ir bijuši nostāsti – līdzības, un purānas (sanskr. – senlaiku) ir pilnas ar tādiem. Kādā ziņā tās izskatās kā stāstiņi, bet tverot dziļāk, tās satur kaut ko vairāk. Tā jūs varat tās baudīt abos veidos vai daudzos veidos.
“Reiz kādos laikos” … ļaudis ir gājuši pie dziedniekiem, lai viens un otrs un tie visi izbarotu tiem visas šīs zālītes, un pulverus (čurnas) un lapiņas un kašajas, un tā visas šīs ajurvēdiskās lietas ir kļuvušas ļoti apnicīgas. Višnu (Dieva kā pasauļu uzturētāja, sargātāja aspekts) ir bijis viens no tiem, kuri kļuvuši par ajurvēdas zintniekiem (dhanvantri) un nesuši cilvēkiem ajurvēdu – lai ārstētu cilvēku slimības.

Un tad tie visi – visi šie viedie (riši) un nerunājošie svētie (muni) ir vērsušies pie Višnu: – ir zālītes, kuras nav pieejamas noteiktos gadalaikos, – ir lietas, kuras nav pieejamas noteiktās vietās, – ko darīt, kad cilvēki pagurst vai saslimst? Ir ne tikai ķermeņa kaites – cilvēki dabū arī garīgas slimības, arī jutekliskas slimības – uznāk dusmas, uznāk iekāre, uznāk rijība un uznāk skaudība; kā lai dabū ārā no prāta visus tos sārņus? Un kā lai kļūst vesels bez kādām zālēm? Un kā justies laimīgam, pašspējīgam? Kāds ir risinājums?
Tie ir vēlējušies to vaicāt Višnu – un tā tie ir devušies uz dieva mājokli (Vaikuntham). Višnu ir bijis atlaidies gultā, ko veidojusi čūska – lielā Adišeša (viena no pirmbūtnēm) ar tūkstoš galvām. Kad tie ir nonākuši pie Višnu, tas ir teicis – viņš ir bijis nedaudz laisks, smaidīgs – labi, mani dārgie bērni, jūs visi vēlaties kautko vairāk – negribat ārstēšanos, negribat rīt zāles, jūs gribat kaut ko tūlītēju. Kā tas var notikt? Viņš ir tikai palūkojies uz Adišešu – tūkstošgalvu čūsku, kas nozīmē apziņu. Šis smaids, lūkojoties uz Adišešu ir bijis pietiekams, – tā ir pārņēmusi visu lietu.

Tad Adišeša ir iedzimusi pasaulē kā Patandžali. Adišeša ir apziņas zīme – un tā ir kļuvusi par  dižo viedo – hindu misticisma skolotāju (mahariši) Patandžali.
Nozīmīgs ir pats šis vārds “Patandžali”. Andžali nozīmē – “tava roka” – ziedojums. Iekāms tu esi gatavs ziedot, to nolikt – tas ir Pata andžali – tas, kurš noliek, – tu pat nevari šo ziedojumu sniegt – iekams tu esi gatavs jau pirms ziedošanas. Vai saprotat, ko es saku?

Tu ej uz templi ziedot dažus ziedus, augļus – kaut ko – tu ej pie skolotāja, tu ej pie dievības, tu ej pie cienījamā kaut ko pasniegt, ziedot. Īsta ziedošanas apjēga nāk, kad tu to sajūtu jau iepriekš izjūti kā sevī esošu. Vai tas jums ir skaidrs?

Kad tu domā, ka šis kokosrieksts ir tavs, tu saki: “Tas ir mans, es to ziedoju tev”. Tad tu saki: “Tas ir mans, es to ziedoju tev”. Ziedojuma jēga izzūd jau pirms ziedošanas. Tas nozīmē, ka ir jānāk apjēgai – te nav divu – te vispār nav nekā mana. Augstākā norise pasaulē ir ziedojums – nav nekā augstāka par to. Vienīgā vispārākā norise pasaulē ir ziedojums.
Vēl pirms šis ziedojums nokrīt, tu to apsteidz – kad tu apsteidz šo ziedojumu, tu gūsti pilnīgu bezpūļu stāvokli. Vai jūs uztverat, ko es saku?

Šī skaidrā apziņa, kas apjēdz, ka nav divu – tas ir Patandžali. Pata andžali – ziedojums notiek, pirms tiek ziedots, tas nozīmē, ka atnāk apjēga; – viedība nāk uzreiz. Tā Patandžali nāk sniegt šīs jogas – derības, saskaņas  zināšanas – Jogas Sūtras. Bet kas notiek tālāk – pat ja kāds ir kaut ko sniedzis, ir jābūt kādiem saņēmējiem, kam tu sniegsi.
Patandžali nav veidojis vienošanos ar vienu vai diviem mācekļiem. Ja tu māci vienu vai divus mācekļus, kas zina, cik daudz tie spēs – kurš uztvers, kurš daudz – cik gan daudz kropļojumu tie var izdarīt?

Viņš ir teicis: “Es nesniegšu jums sūtras, ja nesanāks kopā tūkstoš cilvēku”. Un tas ir noticis vienkārši, – katrs ir ilgojies pēc tām zināšanām, tā ka Vindija (Vindiya – vecu sairušu kalnu grēda) kalnu dienvidpusē ir sanākuši tūkstoš cilvēki. Vindija kalni atrodas Indijas vidienē, aptuveni Madhja Pradešas tuvumā. Dienvidos no Vindija kalniem – varbūt, ka kautkur Dienvidu Indijā, varbūt tieši tur – tie visi ir sanākuši, jo dabas apstākļi tur ir bijuši visādā ziņā piemēroti – “jogiskāki” kā citur – ne par karstu, ne par aukstu, ne par augstu, ne par zemu. Tādā vietā ir sanākuši dažāda dzīves gājuma cilvēki ar dažādu atšķirīgu sagatavotību un viedokli.
Un tad Patandžali ir devies sniegt tiem zināšanas.

Bet viņam ir bijis nosacījums. Nosacījums ir bijis tāds: viņš ir nolicis starp sevi un saviem tūkstoš mācekļiem aizslietni un noteicis nevienam nepacelt šo priekškaru jeb aizslietni un nevienam neaiziet – visiem ir jāpaliek, līdz viss ir beidzies. Tā Patandžali ir stāvējis aiz aizslietņa, un viņš ir sniedzis zināšanas visiem tūkstoš cilvēkiem.
Ikkatrs ir saņēmis – ikkatrs no tiem ir uzsūcis šīs zināšanas.
Tā ir bijusi pārsteidzoša parādība, un pat mācekļu starpā – tie nav varējuši noticēt: “Kā mēs visi esam saņēmuši šīs zināšanas, un kā Skolotājs tik pilnīgi nodod tās ikkatram no mums. Kā viņš ir darījis ikkatru no mums apjēdzošu, nepasakot nevienu vārdu – no aizslietņa otras puses”. Tā ikviens ir bijis saviļņots un pārsteigts par to, kas ar viņiem notiek. Tas ir bijis kā uzbudinājums – nāk jaunas zināšanas, nāk jauna apjēga – cilvēks nespēj vienkārši klusu sēdēt, un viņš tik tiešām – viņš vēlas izteikties – tik daudz enerģijas – ikviens ir pieredzējis sevī tādu enerģijas sprādzienu, tādu aizrautības vilni, ka tie nav varējuši pat valdīties, tomēr tie vēl ir varējuši saglabāt kārtīgu uzvedību, disciplīnu – katrs ir bijis kārtīgs.

Pa to laiku, kad tas noticis, kādam puisim ir uznākusi dabiska vajadzība. Tā nu viņš ir atstājis to vietu. Viņš ir klusu noteicis: “Es klusu aiziešu un atgriezīšos, Skolotājs nepamanīs.” Kad viņš aizgājis – ziniet, tas ir kā ar kopīgo apziņu – kad kāds cilvēks pārkāpj noteikumus, arī cits grib tos pārkāpt. Tā cits cilvēks ir kļuvis ļoti ziņkārīgs – ko šis Skolotājs dara aiz šā aizslietņa – es gribu to redzēt, zināt. Tā viens puisis teicis otram puisim, un tas otrs noteicis – jā jā, kāpēc ne?
Katrā ziņā Skolotājs ir ļoti žēlsirdīgs, tik laipns, viņš nepievērsīs uzmanību, pat ja mēs kļūdāmies – viņš vienkārši piedos mums – kāpēc mums neapmierināt savu ziņkāri? Šī ziņkāre ir augusi lielāka un lielāka – tad bez liekiem vārdiem daži no viņiem ir pacēluši aizslietni palūkoties.

Kad aizkars bijis pacelts, visi 999, – visi tie ir sadedzināti, tie ir kļuvuši par pelniem. Tad Patandžali ir kļuvis ļoti skumjš. Viņš bija gatavojies sniegt zināšanas visai pasaulei – tagad visi 999 mācekļi ir sadeguši. Būdams skumjās, – un viņš bijis vīlies notikušajā – visa viņa sūtība uz šīs planētas Zeme ir sabrukusi. Kaut kas līdzīgs ir noticis ar Jēzu. Viņš ir teicis, ka visi ir viņu pametuši. Viņu ir pametuši paša mācekļi – no 1000 – viņam ir sekojuši tikai 12 – un pat šie 12 ir viņu nodevuši, un galu galā viņš ir sists krustā – viņš ir teicis: “Ō Dievs! Vai arī Tu esi mani atstājis?” Tādas sāpes viņa sirdī – viņš ir teicis: “Pat Dievs ir atstājis mani”.
Tā, kad Patandžali ir gatavojis mācekļus tādiem augstumiem, un kad viņš ir atklājis, ka tikai ar vienu savu rīcību tie ir atcēluši visas viņa pūles – viņš ir kļuvis ļoti skumjš.

Tajā brīdī ir atgriezies tas puisis, kurš bijis aizgājis dabiskās vajadzībās. Un tad Patandžali ir tam jautājis – kā tā? Kas ir noticis? Kur tu biji aizgājis? Tas teicis: “Gurudži, lūdzu, piedod man. Es nevarēju pārvarēt savas dabiskās vajadzības, man bija jāiet. Man ir tik ļoti žēl, piedod man.” Tā viņš ir lūdzies piedošanu. Patandžali ir bijis tik žēlsirdīgs – viņa sirds ir plūdusi pāri malām – viņš teicis, – nu labi, vismaz viens ir paglābies, nāc, es tev sniegšu pārējās sūtras, pārējās zināšanas. Bet tomēr, puisis ir vēl arī pārkāpis likumu. Tad nu viņš ir teicis : “Tā kā tu esi pārkāpis likumu, tu kļūsi par Brahmarakšašu (brahmins, kurš ir par agrākajiem (ne)darbiem notiesāts dzīvot kā briesmīgs gars)”.

Tā Patandžali ir noteicis – tā kā tu esi pārkāpis likumu, tu kļūsi par Brahmarakšašu – tas nozīmē, ka tu kļūsi par rēgu, un tu karāsies kokā, tev tas būs jādara. Bet tad – kā pārvarēt šo lāstu? Tad viņš ir teicis: ”Ja tu šīs zināšanas iemācīsi vienam māceklim, tu tiksi atbrīvots.” To pateicis, Patandžali ir pazudis.
Tagad šis Brahmarakšaša – kārādamies kokā – viņš ir uzdevis jautājumu katram, kas gājis garām – katram jaunam māceklim vienu jautājumu, un tie nav spējuši atbildēt uz šo jautājumu. Kad tie nav spējuši atbildēt uz jautājumu, tad šis rēgs apēd šo cilvēku, tas ir, šis cilvēks pazūd; viņam nav bijusi nekāda izeja – tūkstošiem gadu, un par to ir stāsts, – viņš nav varējis sadabūt nevienu cilvēku, kuram varētu mācīt jogas sūtras, tā ka rēgs palicis kokā kā Brahmarakšaša.

Tas nozīmē, – kad cilvēks ar lielām zināšanām dara aplamības, tad nāks Brahmarakšaša, un es domāju, tas būs par smagu. Saprātīgs cilvēks, kurš kļūst par noziedznieku, ir daudz bīstamāks kā vientiesīgs cilvēks, kurš kļūst par noziedznieku.
Tātad cilvēks, kam piemīt visas zināšanas un ja tas kļūst par noziedznieku, tas ir daudz bīstamāks.
Tā Brahmarakšaša ir tur karājies, gaidīdams atsvabināšanu. Tur nav nekā priecīga, tā ir palīdzības gaidīšana. Tad savas žēlastības dēļ Patandžali pats ir kļuvis par mācekli – nācis pie Bramharakšašas kā māceklis, un Brahmarakšaša ir teicis visas sūtras, un Patandžali tad klausījies un pierakstījis uz koka lapas, un tā tas ir noticis. Un tad viņš ir atsvabināts.
Tā nu, lai atsvabinātu kādu mācekli, skolotājs kļūst par mācekļa mācekli. Patandžali žēlsirdībai nav nekā līdzīga. Un tad stāsts turpinās – Patandžali ir viens un gaida Himalaju kalnos nākam Šankaračarju (Shankaracharya – astotā gadsimta hindu filosofs un zinātnieks, kurš nostiprinājis Advaita Vedanta (monisms – viena pirmsākuma mācība) un iedibinājis Indijā mācību un izglītības centrus), un nākam Vjāsu (Vyasa – Mahabhāratas Purānu sarakstītājs, Vēdu apkopotājs četrās daļās. Tā īstais vārds ir bijis Krishna Dwaipayana) – izplatīt zināšanas tālāk.

Ja redzat – šajā stāstā ir milzu dziļumi – tagad nu katrs no jums prāto – kāda ir aizslietņa nozīme? Kāpēc tas tika pacelts? Kad tas tika pacelts, tie visi tika sadedzināti – kāda ir šā stāsta jēga? Ikviens no jums domā par savu, un redzēsim, kas no tā iznāk. Vai aptverat to?

Tātad domājam – kāda ir aizslietņa jēga? Kāpēc tas ir nepieciešams zināšanu nodošanā? Kāpēc tas ir pacelts? Kad tas ir pacelts, katrs ir sadedzināts, – un kādas ir citas pamācības, kuras jūs varat uztvert no šā stāsta – citas būtiskas lietas, kuras jūs varat gūt no šā stāsta? Redzat, purānas nesniedz nekādu citu skaidrojumu, tās sniedz tikai stāstu, un tā ir mūsu daļa šo noslēpumu atklāt.  Šā noslēpuma atklāšanai ir domāta šī mūsu “Augšpalāta”. Tā nu jūs visi prātojat un redzat, ko jūs visi par to domājat, – tā nu jūs par to domājat – ikviens no jums. Jūs varat pat uzrakstīt, un mēs to redzēsim. Būtu interesanti salīdzināt – ko kurš domā par šo stāstu. Vai esat skaidrībā par stāstu?

Tad, kas jums visiem ir jāatklāj?

– Kā skolotājs spēja nodot zināšanas katram un bez viena vārda, un kas tiem bija vajadzīgs?

– Kāda ir aizslietņa jēga? Kāpēc pēc tā pacelšanas visi ir sadedzināti?

– Kāpēc tomēr viens cilvēks, kurš nepaklausīja likumam, tika atbrīvots? Tomēr ir bijis viens izņēmums – kas nav bijis īsti pieņemams, tomēr ir kļuvis pieņemams, un ne gluži pieņemamais pieņemts ar nosacījumu, ar sekām, kas to skar? Tad turēsim to visu prātā, un tad mēs domāsim par to. Tas ir vērtīgi!
Nedaudz tālāk šajā stāstā Patandžali visu pieraksta uz lapām, sēdēdams koka galotnē, jo koka galotnē ir Brahmarakšaša. Tā nu tas saka: “Nāc augšā, tev jāsēd kokā”, un tas teic to visu naktī, tad Patandžali raksta uz lapām, viņš plūc lapas, un viņš nedaudz ieskrambā ādu un paņem nedaudz asiņu no sava ķermeņa.
Viņš sāka rakstīt ar savām asinīm – tikai atzīmēt uz koka lapām. Visa tā pierakstīšana ir ilgusi septiņas dienas. Patandžali pēc šīm septiņām dienām ir bijis ļoti noguris – viņš ir salicis visas lapas uz drāniņas un nolicis to zemē. Tad viņš ir gājis nomazgāties.

Tajā brīdī pienākusi kaza un sākusi ēst daudzas no šīm lapām. Kaza ir noēdusi pusi no tām. Tā nu Patandžali, kad atgriezies, ir redzējis pusi lapu zaudētas, un kaza stāv pie viņa lapu sainīša, pie viņa vākuma. Viņš ir paņēmis līdzi pāri palikušās, un ko gan citu viņš būtu darījis? Pārdomājiet arī to.

Kāda ir kazas jēga? Uz ko šī kaza norāda? Domājiet. Jums tas ir jāapsver.

Un tādēļ tavam prātam ir jābūt tukšam un brīvgaitā, atbrīvotam un bezrūpīgam. Sēdi uz akmens – patiesi esi šajās zināšanās – tev ir jāizaug ar risinājumu – katram no jums – pētiet risinājumu
ko tas viss varētu nozīmēt? Kāda varētu būt tā jēga?

————————————————————

I Savākšanās (Samadhi Pada)

1. JOGAS disciplīna

Sākas Patandžali “Jogas Sūtras”.

Atha yoga anushashanam.

[Kas ir joga? (1.1-1.4)
1.1. (atha yoga anushasanam)
• atha = tagad, labvēlīgajā brīdī; ar to norādot pāreju uz šiem vingrinājumiem un sekošanu, pēc iepriekšējas sagatavošanās; norādot uz pārejas brīža svētību;
• yoga = savienošanās; burtiski, yoke, no saknes yuj, kas nozīmē piesaistīties jeb apvienoties; tas pats, kas saplūsme samādhi stāvoklī;
• anu = iekļaujoties jeb sekojot tradīcijai; norāda uz pakārtotību kaut kam citam, šajā gadījumā uz priekšsagatavotību;
• shasanam = norādījums, disciplīna, vingrinājums, mācība, izklāsts, skaidrojums; shas norāda uz mācības sniegšanu, kas norit līdz ar disciplīnu;

1.2 Joga ir ieradumu prāta jomā (gan spriešanas, gan netveramu domāšanas ieradumu) pārvaldīšana;
(yogash chitta vritti nirodhah)
• yoga = savienošanās; burtiski, yoke, no saknes yuj, kas nozīmē piesaistīties jeb apvienoties; tas pats, kas saplūsme samādhi stāvoklī;
• chitta = apziņa prāta robežās;
• vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi;
• nirodhah = pārvaldība, regulēšana, ievirzīšana, meistarība, iekļaušana, saskaņošana, izpratne, nomierināšana, klusināšana, atlikšana malā.]

Tagad aplūkosim jogas disciplīnu. Tagad es skaidri pasludināšu jogas disciplīnu. Šašana nozīmē likumus, ko tev uzliek kāds cits. Anušašana ir likums, ko tu uzliec, uztiep pats sev. Vai redzat atšķirību?

Šašana ir likumi un noteikumi, ko tev uztiepj valdnieks vai sabiedrība. Anušašana ir likums, ko tu veido pats sev, uztiep pats sev. Nu tad kāpēc jogu sauc par disciplīnu? Kur ir vajadzība pēc disciplīnas? Kad rodas vajadzība pēc disciplīnas?

Redzi, kad tu esi izslāpis un tu gribi dzert ūdeni, tu neteiksi, ka tas, ka tev vajag dzert ūdeni, ir likums, vai ka tu esi uzņēmies disciplīnu dzert ūdeni. Kad tu esi izsalcis, tu neteiksi: “Man ir ēšanas disciplīna, kad esmu izsalcis.” Vai saprotat, ko es saku? Jeb, tu neteiksi pat: “Ō! Man ir dabas baudīšanas disciplīna.” Kad ir runa par patiku, nekāda disciplīna nav nepieciešama. No kurienes nāk disciplīna?
Ne jau no tā, kas ir patīkams jau no paša pirmā soļa. Bērns nekad neteiks: “Man ir skriešanas pie mammas disciplīna, kad es skatos uz viņu.”. Disciplīna rodas tur, kur nav diez cik patīkami kaut ko uzsākt, vai ne? Kad tu zini, ka kaut kas nesīs augļus, kas ir ļoti labi, patīkami – bet sākuma iedīglis nav tik patīkams. Kad tu esi stingrs Sevī, kad tu esi līksms, kad tu esi mierā vai laimē – īstā laimē, tad tu jau esi savā Es, tur nav disciplīna. Bet kad tā vēl nav, kad prāts visu laiku luncina asti, tad disciplīna ir būtiska, tā kā ir jānomierinās, ir jāatgriežas Sevī, un tā augļi galu galā ir svētlaimīgi, līksmi. Vai uztverat, ko es jums saku?
Saprātīga, bet neaizsargāta pret kārdinājumiem (rajasika) laime ir disciplīnas trūkums. Disciplīna ir vajadzīga nebojātai un ļaunu nedarošai vai slimības pasaulē nenesošai (sattviskai) laimei.

Tas ir būtiskais, sākt. Panest to, kas ir neērts, tā ir disciplīna. Tam nav jābūt neērtam visu laiku, bet kad tas ir neērti, tad lai spētu to panest un tiktu tam pāri, tev vajag disciplīnu. Tas ir tas, kāpēc sāka Patandžali.
Viņš saka – tagad, – kad tagad? Kad lietas ir neskaidras. Kad tava sirds nav īstajā vietā. Tagad – joga anušašanam. Es pasludināšu jogu.
Tagad aplūkosim jogas likumus, ne gluži likumus, bet jogas disciplīnu. Tātad tā nav neviena uzspiesta, tā ir pašpieņemta. Paraugies, ko tu esi pats uzņēmies? No rīta tu piecelies un tīri zobus. Pirms gulētiešanas tu tīri zobus. Tā ir tava disciplīna. Tas ir pašpieņemts kopš bērnības, vai ne? Varbūt tad, kad biji bērns, mātei bija tevi jāpiespiež. Kaut kad tas kļuva par ieradumu, un kad tu saprati, ka tas ir labi, tad tas vairs nav mātes likums. Tagad tas ir tavs likums, vai ne?
Tāpat sevis uzturēšana tīrībā, higiēna, vingrinājumi, apcere, laipnība, apdomīgums, nebūt rupjam, visi šie likumi, ko tu esi uzņēmies, ir disciplīna, vai ne? Nu, un ko disciplīna dara?
Disciplīna ir sevi savienot, savienot visus savas pastāvēšanas vaļējos galus.

Tada drushte swarupe awasthanam.

[1.3 Tad Redzētājs mājo Sevī, atlaidies pats savā Patiesajā Dabā, kas tiek saukta par Pašapjēgu.
(tada drashtuh svarupe avasthanam)
• tada = tad, tajā laikā; savākšanās un meditācijas laikā;
• drashtuh = dvēseles, liecības, Atmana, Es redzētājs; no saknes drsh, kas nozīmē redzēt
(ir svarīgi atzīmēt, ka Patandžali nepūlas paskaidrot, kas ir Redzētājs, nedz tā dabu. Tas ir atstāts atbildei tiešā pieredzējumā);
• svarupe = savā paša dabā, savā veidā vai būtībā; (sva = savs; rupa = veids, daba, izskats);
• avasthanam = stabilitāte, nometināts, paliekošs, esošs kādā stāvoklī, dusošs, stāvošs,
gulošs, mājojošs; sakne stha nozīmē stāvēt.]

Kad esi brīvs no prāta mētāšanās, dīdīšanās (vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi), tu sasniedz savu īsto patiesību (swarupa); tu apjēdz pats sevi. Tas noliek tevi tavā vietā; – kas notiek pretējā gadījumā?

Vrutti sarupya mitaratra.

[1.4 Citās reizēs, kad cilvēks nav sava Es apjēgā, Redzētājs, šķiet, pieņem prāta jomas ieradumu veidu, šo domāšanas ieradumu veidu;
(vritti sarupyam itaratra)
• vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi;
• sarupyam = līdzība, pielīdzinājums, izskats, veida vai dabas atpazīšana, veidola atbilstība; sakne sa nozīmē ar, un rupa nozīmē veidu, dabu, izskatu;
• itaratra = citur, citreiz, kad nav iepriekšminētās apjēgas stāvoklī.]

Tavs prāts ir aizņemts – tas pastāvīgi ir ārējās pasaules gūstā. Atvēris acis, tu esi visa tā gūstā, ko tu redzi. Tu dzirdi, tu saod, tu sagaršo, tu satausti. Un nomoda stāvoklī tu pastāvīgi esi sajūtu orgānu darbības gūstā. Vai arī tu atgriezies miegā, kad esi pilnīgi izslēdzies. Miegā un sapņos nāk kādas atmiņas, tikai tu nekad neesi savā Es – rāms, kluss.
Savienosim visus savas pastāvēšanas vaļējos galus. Tad tu kļūsti par savas uztveres priekšmetu.
Zināt, kad redzi lauciniekus vai ļoti vientiesīgus cilvēkus, vai pat bērnus, kad tie skatās kino, – tie ir pilnīgi iegrimuši filmā, vai ne? Nepastāv nekas cits. Tajā brīdī ir tikai filma. Tāpat, ja tu tikai sēdi, neko nedarot, tev var būt muguras sāpes, smeldze, tev sāpēs kājas, sāpēs mugura vai kas cits, bet kad tu esi pārņemts ar filmas skatīšanos, tu nejūti nekādas sāpes jeb neko, tu vispār nejūti savu ķermeni. Tu pat nezini, ka tu sēdi. Ja filma ir interesanta. Kas ir noticis? Tava apziņa pieņem filmas vai tās darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumu, izmaiņu, vai dažādu prāta jomas veidu (vritti); veidolu. Vai uztverat, ko es saku?
Reiz kādā ciematā kāds ir skatījies filmu, un cilvēki ir skatījušies kā filmas varoni moka nelietis. Ļaudis ir piecēlušies kājās ar savām rungām un saukuši: “Panāc tik – es tevi sitīšu.” Tie ir traukušies pie ekrāna. Kāds dižs reformists ir teicis – viņš ir Indijā skatījies teātri – un luga bijusi ļoti laba – ļoti labi attēlots nelietis – un šis cienījamais vīrs patiešām metis savu sandali uz to, jo bijis tik nikns uz lugas nelieti, – kā tas tā drīkst notikt – un šis nelieša tēlotājs tiešām ir paņēmis šo sandali kā goda zīmi.
Viņš ir teicis: “ Tas nozīmē, ka esmu spējis tevi ļoti aizraut – mans tēlojums ir bijis tik labs, ka tev vajadzēja mest man ar savām sandalēm.”
Mūsu apziņa pieņem veidolu citādi. Viss jogas nolūks ir būt pašam, nest sevī viengabalainību, padarīt sevi par veselumu. Joga padara tevi par (holistisku) veselumu.
Tagad palūko, kā tu skaties uz mani. Apzinies acu pāri, kas raugās uz mani. Vai apzinies savas acis tieši tagad? Un apzinies savu prātu, kas caur šīm acīm lūkojas uz mani. Tā ir?

Tagad uz brīdi aizver savas acis, tikai piever acis, sajūti savas acis un pārnes savu uzmanību no acīm uz prātu; tas viss ir tavā galvā. Tad apzinies visu savu ķermeni, savu sirdi un pašu savas pastāvēšanas kodolu. Tās acis ir tas, kas esi TU. Un ir Miers un ir atslābums. Tieši te. Šajā brīdī tevi neinteresē kaut ko ārēju redzēt, kaut ko saost, kaut ko dzirdēt vai kaut ko sagaršot, vai sajust vai kaut ko sataustīt.
Atgūsti savu prātu no piecām sajūtām uz savas sirds kodolu jeb savas pastāvēšanas kodolu. Tas ir “drustuho swarupe awastha” – (brīvs no prāta mētāšanās, dīdīšanās (vritti) tu sasniedz savu īsto patiesību (swarupa); tu apjēdz pats sevi). Joga šeit ir kā Redzētājs, stingri šeit esošs, – tā ir joga. Joga ir pastāvēšana Redzētāja (drashtuh = dvēseles, liecības, Atmana, Es redzētājs; no saknes drsh, kas nozīmē redzēt) veidā, Redzētāja dabā. Kad vien tu piedzīvo prieku, sajūsmu, svētlaimi, dzīvesprieku, apzināti vai neapzināti tu esi stingrs Redzētāja veidā, Redzētāja dabā. Citādi, citos brīžos tu esi dažādās prāta rosībās, tu kļūsti par prāta dažādām rosībām. “Vritti saarupya mitaratya” – citos brīžos tu pieņem prāta, tā rosības, dīdīšanās veidolu. Kas ir šīs rosības?

Vrutaya panchtayaya klishta aklishta.

[Tavu domu atmazgāšana (1.5-1.11)
1.5 Šie spriešanas, kā arī netveramie domāšanas ieradumi (vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi) iedalās piecos veidos, daži no kuriem ir kaitīgi,
indīgi (klishta) un citi nekaitīgi (aklishta).
(vrittayah pancatayah klishta aklishta)
• vrittayah = vritti, darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi;
• pancatayah = pieckāršs (un divu veidu); panch nozīmē pieci;
• klishta = kaitīgs, indīgs, piesārņots, sāpīgs, slims, nomākts
; sakne klish nozīmē izraisīt nepatikšanas; (klesha ir lietvārda forma īpašības vārdam klishta);
• aklishta = nekaitīgs, ne
piesārņots, nesāpīgs, nenomākts, skaidrs; ne ar klešām pilns; sakne a nozīmē bez, vai kaut kam iztrūkstot, tādējādi šeit – nekaitīgs.]

Prāta ieradumiem ir pieci veidi, – daži sagādā grūtības, un daži nesagādā.
Prātā mēdz būt noteiktas darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, jeb dažādi prāta jomas veidi (vritti), kuri sagādā grūtības, kuri izraisa nepatikšanas, nesaskaņas, un mēdz būt arī noteikti vritti, kas neizraisa nekādus sarežģījumus. Patīkami un nepatīkami vritti. Tad, kas ir tie pieci vritti.

Pramanaviparyayavikalpanidrasmruti.

[1.6 Tiešas izziņas pieci domāšanas ieradumi ir: 1) pareizas zināšanas
(pramana), 2) aplamības (viparyaya), 3) iedomas (vikalpa), 4) tukšuma objekts, kas ir dziļš bezsapņu miegs (nidra) un 5) atmiņas (smriti).
(pramana viparyaya vikalpa nidra smritayah)
• pramana = patiesa jeb pamatota izziņa, pareizas zināšanas, pamatots pierādījums, skaidra uztvere;
• viparyayah = neīsta izziņa, neapjēga, aplama uztvere, nepareizas zināšanas, nepareizi priekšstati, nepareiza izpratne, neskaidra uztvere;
• vikalpah = iedomas, nepareizi priekšstati vai maldi, fantāzijas, rēgi;
• nidra = dziļš bezsapņu miegs;
• smritayah = atmiņa, atcerēšanās.]

Saprāts vai apziņa vai čitta – tie visi ir viena un tā paša – apziņas dažādi veidi. Tavā prātā raisās pieci domāšanas ieradumi:

I  Izziņa (pramana), prāta darbība.

Tavs prāts ir aizņemts pierādījumu, apliecinājumu gaidīšanā. Vai ir pierādījums , ka esi Šveicē? Tieši tagad? Tu saki – jā; kā? Tev prātā ir pierādījums? Jā – es redzu šos Alpus, kalnus, ūdeni – tas viss, ko tu tagad redzi, ir pierādījums. Tev ir vēsi? Jā, ir. Nevienam tas nav tev jāsaka. Tās ir zināšanas caur sajūtām, tieša uztvere jeb izziņa (pratyaksha).

[1.7 No šiem pieciem trīs ir pareizu zināšanu (pramana) gūšanas veidi: 1)
uztvere, 2) secinājums un 3) ticamība jeb vārdiska saziņa ar citiem, kuriem ir pareizas zināšanas.
(pratyaksha anumana agamah pramanani)
• pratyaksha = zināšanas caur sajūtām, tieša uztvere jeb izziņa;
• anumana = secinājums, spriešana, slēdziens;
• agamah = ticamība, apgalvojums, apstiprinājums, lietpratīga acīmredzamība;
• pramanani = patiesa jeb pamatota izziņa, pareizas zināšanas, pamatots pierādījums, skaidra uztvere.]

Ir trīs patiesas jeb pamatotas izziņas, pareizu zināšanu, pamatotu pierādījumu, skaidras uztveres – pramanas veidi – pratjakša, anumana, agama.
– Pratjakša nozīmē acīmredzamo, pieredzēto. Mūsu prātam pastāvīgi vajag acīmredzamus, pārliecinošus pieredzētus pierādījumus. Tas ir viens no prāta rosīšanās veidiem.
– Cits ir anumana (secinājums, spriešana, slēdziens). Tas nav tik acīmredzams, bet tu tā uzskati, un lai kāds būtu tavs uzskats, tu tam tici. Prāta uzskati, tie ir anumana.
– Un tad – agama pramana (ticamība, apgalvojums, apstiprinājums, lietpratīga acīmredzamība) ir rakstītie avoti, un tā kā tas ir rakstīts melns uz balta, tu tam tici.
Šie ir trīs pierādījumu veidi, kurus tu meklē. Pat mūsdienās atsevišķos attālos ciematos – trešās pasaules valstīs – viss, kas ir drukāts, ir tiem tikpat kā no Bībeles – tam ir evanģēlija patiesība – tā ir drukātajā, rakstītajā. Daudzi cilvēki tai seko – tai vajadzētu būt patiesībai, daudzi cilvēki saka kaut ko, – tātad tam vajadzētu būt pareizam. Var apmuļķot vienu vai divus cilvēkus, bet nevar apmuļķot cilvēku tūkstošus – tūkstoši nav muļķi, lai sekotu. Ja tie visi ir muļķi, nu labi, tad arī es varu būt muļķis – prāts ies šādu ceļu. Pierādījumus prāts ņem no rakstiem vai no aprindām.
Agama pramana – tu pastāvīgi meklē pierādījumus kaut kam vai jebkam. Tas ir viens no prāta rosīšanās veidiem.

Joga ir, kad tu to atmet, vienīgi tad tu vari būt sevī. Vai saprotat, ko es saku? Atgūšanās no šīs prāta rosīšanās vai pierādījumu gaidīšanas ir atbrīvošanās no šīs vienas prāta rosīšanās atpakaļ savā Es. Tev vajag pierādījumu, vai tu esi vai neesi Šveicē, jo tavas sajūtas to pateiks. Bet tu ar savām sajūtām nevari izmērīt, vai tu esi šeit vai neesi. Vai uztverat šo īpatnību?

Tā ir ļoti smalka. Tu vari būt aizvests uz Austriju vai pat kaut kur Kanādā un tu vari redzēt tādus pat sniegotus kalnus vai tādu pat ezeru, tu vari domāt, ka tā ir Šveice, tai nemaz nav jābūt Šveicei. Tavas sajūtas var tevi apmuļķot.
Bet viņpus pierādījuma ir tava izjūta, ka tu esi, tu pastāvi – esamība savā Es neprasa pierādījumus. Vai uztverat šo īpatnību?
Patiesību nevar apjēgt caur pierādījumu. Visu, ko var pierādīt, var arī atspēkot. Patiesība ir viņpus pierādījuma vai atspēkojuma. Vai uztverat šo īpatnību? Dievs ir viņpus pierādījuma. Tu nevari pierādīt Dievu, nedz tu vari atspēkot Dievu.
Pierādījums ir saistīts ar loģiku, un loģika ir ļoti ierobežota – tai ir nepieciešams sprieduma darbības jomas apraksts.
Tāpat ir ar apskaidrību, tāpat ar mīlestību. Mīlestība nav pierādāma vai atspēkojama. Kāda cilvēka rīcība un uzvedība nav mīlestības pierādījums. Daudzās filmās – aktieri un aktrises izrāda filmās milzumu mīlas dēku, bet tur iekšā nav vajadzīga ne pile romantikas vai mīlestības. Tie var to tikai rādīt. Cilvēks var ļoti labi tēlot mīlestību, to neizjūtot, to nedzīvojot. Tavs Es ir ārpus visiem pierādījumiem. Pierādījums ir viena no galvenajām prāta rosībām. Pierādījums ir viena no galvenajām lietām pasaulē, kurā tu esi līdz ausīm. Tu gribi pierādīt kaut ko, – vai kāds tevi mīl vai ne, tu gribi par to pārliecināties. Parādiet man, kā? Ar savām darbībām, ar savu izturēšanos, ar šo, ar to, vai ne? Tu pastāvīgi gribi pierādījumu jebkam, apstiprinājumu no jebkura. Tā tas nav Redzētāja valstībā. Redzētājs ir viņpus pierādījuma. Pramana ir pirmā prāta dīdīšanās jeb rosība.

II Aplamības (viparjaja).
Patandžali ir ļoti jauki aprakstījis katru no šiem prāta dīdīšanās veidiem.

Viparyayo mithyagyanamatadupratistham.

[1.8 Nepareizas zināšanas jeb aplamības (viparyaya) ir nepareizas zināšanas, kas veidojas, uztverot lietas ne tādas, kādas tās īstenībā ir.
(viparyayah mithya jnanam atad rupa pratistham)
• viparyayah = neīsta izziņa, neapjēga, aplama uztvere, nepareizas zināšanas, nepareizi priekšstati, nepareiza izpratne, neskaidra uztvere;
• mithya = neīstais, nepareizais, maldīgais, šķietamais;
• jnanam = uzzināšana, zināšanas, pētīšana, saprašana, novērošana;
• atad = ne savs, ne tas;
• rupa = veids, daba, izskats;
• pratistham = nostiprinājies, pārņemts, iekārtojies, nodarbināts, nelokāms, noturīgs. ]

Pramana ir zināšanas no tā, ka prāts ir pastāvīgi nodarbināts ar strīdiem, ar pierādījumiem, uzzināšanu, pētīšanu vai aplamām zināšanām, ar aplamu izpratni. Mūsu dienās te vajadzētu pierādīt, tavā prātā būtu jābūt loģikai, kura meklē pierādījumu, vai arī tā būs aplama izpratne. Tu domāsi par lietām veidā, kādas tās nav. Vai saprotat, ko es saku?
Lielāko daļu laika tu uztiep savus viedokļus un idejas un sajūtas citiem, un tu domā, ka ir tā kā īstenībā nav. Vai saprotat, ko es saku? Lielāko daļu laika tu uztiep savus viedokļus un idejas un sajūtas citiem, un tu domā, ka tas ir tā, kā tas ir. Šo prāta rosību sauc par neīstu izziņu, neapjēgu, aplamu uztveri, nepareizām zināšanām, nepareiziem priekšstatiem, nepareizu izpratni, neskaidru uztveri (viparjaju).
Tev ir mazvērtības komplekss, un tu pēkšņi saredzi kāda cita uzvedību ļoti augstprātīgu. Cilvēki nav augstprātīgi, – un tie neizturas slikti pret tevi. Bet tu pēkšņi jūties, ka pret tevi izturas slikti. Tu netiec cienīts, jo necieni pats sevi un domā, ka cits neciena tevi. Šī tava prāta ievirze ir  viparjaja. Citi būtu satriekti par tavu uzvedību. Tie domātu, – kas ir noticis ar šo cilvēku. Līdz šim ar viņu bija viss kārtībā, un pēkšņi tas sāk izturēties ļoti jocīgi. Vai esat to novērojuši? Tavs īsti labs draugs pēkšņi sāk izturēties ļoti rupji un ļoti dīvaini, un tu brīnies, kas ir noticis, – ko es esmu jelkad šim cilvēkam nodarījis? Tu nevari saprast, ka citi savos prātos vāra paši savu zupu. Kāpēc? Ne tāpēc ka tie ir slikti, vai kā citādi, bet tikai prāta rosības dēļ, – dēļ tā, ka prāts ir saspīlējies, ir pārcenties. Kas tas ir? Viparjaja.
Pēkšņi cilvēki sajūtas, ka tie netiek mīlēti. Daudziem vecākiem ir šīs grūtības. Viņu bērni pēkšņi sajūtas vecāku nemīlēti, un viņi ir ļoti apmulsuši, nezinot, ko iesākt, kā izrādīt, kā pārliecināt, – jo pierādījumi nav nekā vērti tad, kad uznāk neīsta izziņa. Pierādījumi neko nedod, loģika cieš neveiksmi, jo prāts tagad vairāk rosās otrajā dīdīšanās veidā, tas ir, viparjajā. Visa loģika cieš neveiksmi, paliek tikai aplama pārliecība. Vai saprotat, ko es saku? Kaut kur iekšā viņu prāts uznesīs kādu loģiku, bet tā noplaks atpakaļ. Atkal priekšā nostāsies aplamās iedomas. Tā ir viparjaja. Viparyayo mithyagyanamatadu pratistham – tā ir viparjaja.

III Iedomas (vikalpa).

[1.9 Iedomas, nepareizi priekšstati vai maldi, fantāzijas, rēgi (vikalpa) ir domāšanas ieradums, kas lieto vārdiskus izteikumus un zināšanas, kam neatbilst nekādi objekti vai nekāda īstenība.
(shabda jnana anupati vastu shunyah vikalpah)
• shabda = vārds, skaņa, mutisks izteikums;
• jnana = uzzināšana, zināšanas, pētīšana, saprašana, novērošana;
• anupati = sekojoši, kā sekas, atkarībā no;
• vastu = īstenība, īsts objekts, esošs;
• shunyah = iztrūkstot, bez, tukšs;
• vikalpah = iedomas, nepareizi priekšstati vai maldi, fantāzijas, rēgi.]

Tas ir gaisīguma (halogenation) veids. Nekas no tā nepastāv. Tikai vārdu plivināšanās prātā. Visas šīs bažas, visas šīs nepamatotās tukšās skaņas, kas nenes diez kādas nozīmes, tādas domas, tādas idejas sauc par vikalpu – fantāzijām. Prāts vai nu iziet uz pierādījumiem, vai iziet uz aplamām pārliecībām, pārpratumiem vai fantāzijām. Iedomas, nepareizi priekšstati vai maldi, fantāzija, rēgi ir vikalpas. Vai saprotat to?
Tu sēdi un iztēlojies. Ō! Tev jau ir 40, 50, 60 gadu, – un tu sēdi un fantazē, – kā tas būtu, ja es pēkšņi būtu 16 gadus jaunāks, kā tas būtu? Varbūt es kaut kur iešu un dabūšu lielu kravu zelta, un tad pēkšņi kļūšu bagāts – tad man būs savs helikopters. Ne tikai bērni ir tie, kuri fantazē, bet arī pieaugušie iekrīt savās fantāzijās. Šīs fantāzijas sauc par vikalpu – trešo prāta dīdīšanās veidu. Vikalpa var būt divu veidu. Vienas var būt tikai priecīgas patīkamas fantāzijas, otras var būt nepamatotas bailes. Vai saprotat, ko es saku?

Pat bailes ir vikalpa. Vai! Kas notiks, ja es rīt nomiršu? Ar mani var notikt nelaimes gadījums. Es varu kļūt darba nespējīgs. Tās nav tikai tukša nevērtīga skaņa. Nedibinātas bailes vai fantāzijas prātā sauc par vikalpu.

IV Miegs (nidra).

[1.10 Dziļš bezsapņu miegs (nidra) ir smalks, netverams domāšanas ieradums, kura objekts ir kūtrums, tukšums, iztrūkums, jeb citu domāšanas ieradumu (vritti) neesamība.
(abhava pratyaya alambana vritti nidra)
• abhava = iztrūkums, neesamība, nenotiekamība, noliegums, tukšums; nebūtība (bhava=objektīvā esamība, tapšana);
• pratyaya = cēlonis, sajūta, cēlonisks vai izziņas pamatlikums, priekšstats, prāta saturs, pateikta doma, izziņa;
• alambana = atbalsts, pamatne, balstoties uz, pamatojoties uz, ar pamatu, dibināti;
• vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi;
• nidra = dziļš bezsapņu miegs.]

Kad prāts nav nodarbināts ar kādu no iepriekšējiem trim, ceturtais stāvoklis, kur tas nonāk, ir miegs.

V Atmiņa (smruti).

[1.11 Atmiņa, atcerēšanās (smriti) ir domāšanas ieradums, ko izraisa agrāki iespaidi no objekta, bet nepapildināti ar citiem raksturojumiem no citiem avotiem.
(anubhuta vishaya asampramoshah smritih)
• anubhuta = pieredzēts;
• vishaya = pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi;
• asampramoshah = nepiesavināts, nezaudēts, nepapildināts.
• smritih = atmiņa, atcerēšanās.]

Piektā prāta rosība. Tā ir bijušu pieredzējumu atcerēšanās. Bijušu aizgājušu pieredzējumu atcerēšanās. Aizgājušu pieredzējumu atcerēšanās, tā ir smruti.

Tagad padomājiet, – kad esat nomodā, vai esat kādā no šiem četriem prāta dīdīšanās stāvokļiem? Tad ziniet – tā nav meditācija. Tā nav joga. Vai tu meklē kādus pierādījumus? Vai tu strīdies sevī? Vai tu esi atkarīgs no aplamām zināšanām vai uzskatiem par to, kādas ir lietas? Tu nezini, kādas ir lietas, jo visa pasaule ir plūstoša, nav nekā sastinguša. Neviens nav sastindzis, neviena prāts nav nemainīgs. Nevienas domas nav sastingušas. Visa pasaule ir plūstoša. Pat gaistoša, es teiktu. Ejot soli tālāk, jūs teiksit gaisīgs, izplūdis.
Jebkas var mainīties jebkad jebkā. Visa pasaule ir visu varbūtību, iespējamību telpa, bet tavs prāts pieraksta lietas un cilvēkus un domas un vietas, – visu ko – noteiktos paragrāfos, daudzumos, saskaita to, –  ir kā ir, izvērš idejas uz pierādījumu, aplamu zināšanu vai vikalpas – iedomu vai baiļu, vai dzīvošanas aizgājušos pieredzējumos pamata.
Džai Gurudev (Uzvaru diženumam tevī)!

2 Garīgo vingrinājumu godāšana

Prāts nekad nespēj nokļūt tur, kur tu esi īstenībā. Vilnis nekad nevar nonākt dzīlēs. Ejot dziļumā, vilnis pārstāj būt vilnis. Tāpat prāts nekad nevar sasniegt tevi. Tu nekad neesi prāts. Prāts ir virspusīgs, paviršs.

Brīdī, kad prāts sāk pievērsties tavam īstajam Es, tas vairs nav prāts.  Tu tur esi pieņemts, bet tavs prāts nekad tur neiekļūs. Prāts pastāvīgi vaicā, – kāpēc? kāpēc? kāpēc? Bet tur nav – kāpēc? Tu zini, ka esi to pieredzējis bieži. Ō, tas viss ir tikai mana prāta lietas. Tajā brīdī ir modrība, rītausmas apziņa. Esat ievērojuši?

Tu turpini prātot, auļojot uz prāta, kāpēc? kāpēc? Un pēkšņi vienā mirklī – ō, tas viss ir tikai mana prāta darīšana, un tajā pat laikā iestājas atvieglojums no prāta, vai ne? Un arvien vairāk, kad tu jūti, ka tas viss ir mana prāta darīšana, – tas ir pirmais (vingrinājuma) iezīmēšanās solis. Ō, tas viss ir prāta darīšana, arvien vairāk tu to apzinies, un tad tas ir īstais, – tas tikai izzūd, tas ir vingrinājums (abhyasa – bezrūpīga atkārtošana), tas ir garīgs vingrinājums.

[Vingrinājumi un neatkarīgums (1.12-1.16)
1.12 Šie domāšanas ieradumi (vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi) tiek uzveikti ar vingrinājumiem (abhyasa) un nepieķeršanos, neatkarīgumu (vairagya).
(abhyasa vairagyabhyam tat nirodhah)
• abhyasa = ar vingrinājumiem (-os), atkārtotiem vingrinājumiem;
• vairagyabhyam = ar nepieķeršanos, neatkarīgumu, kaislību izkaltēšanu, atsacīšanos, neiekāri, neiesaistību, bez
prāta indēm (coloring), bez patikas vai nepatikas;
• tat = to, ar to;
• nirodhah = pārvaldība, regulēšana, ievirzīšana, uzveikšana, iekļaušana, saskaņošana, izpratne, nomierināšana, klusināšana, atlikšana malā.

1.13 Vingrinājumi (abhyasa) nozīmē izšķiršanos, pūļu pielikšanu un tādu darbību veikšanu, kas nes stabilu un rāmu stāvokli (sthitau).
(tatra sthitau yatnah abhyasa)
• tatra = no šiem diviem (vingrinājumi un neatkarīgums);
• sthitau = stabilitāte, nosvērtība, stingrs kārtīgums, neuzbudināts rāmums;
• yatnah = pūles, neatlaidīga piepūle, ilgstoša piepūle, centība;
• abhyasa = ar vingrinājumiem (-os), atkārtotiem vingrinājumiem.]

Sa tu dirghkaal nairantarya satkarsevito drudbhoomi.

[1.14 Kad šie vingrinājumi tiek veikti ilgstoši, bez pārtraukumiem un ar godprātīgu nodošanos, tad vingrinājumi kļūst stingri iedibināti, stabili un iegūst stabilu pamatu.
(sah tu dirgha kala nairantaira satkara asevitah dridha bhumih)
• sah = tie (vingrinājumi);
• tu = un, bet, tomēr;
• dirgha = ilgstoši (dirgha = ilgs; kala =laiks);
• nairantaira = bez pārtraukumiem, nemitīgi;
• satkara = ar nodošanos, godprātību, cieņu, godbijību, apliecinošu nostāju, pareizu rīcību;
• asevitah = nododoties, ar vingrinājumiem, attīstīti, uzmanīgi, veikts ar centīgu uzmanību;
• dridha-bhumih = stabils, ciets pamatojums, stingri sakņots, stingri pamatots (dridha
= stingrs; bhumih = pamats).]

Šīs pūles būt nosvērtam, pūles būt rāmam, ir garīgs vingrinājums. Acumirklī tu apjēdz, ka šis ir īstais brīdis, un tad tas atkal izzūd no tava redzesloka. Tu saki: “Tagad!” Bet mirklī, kad esi pateicis – tagad, – tu atkal esi šo “tagad” zaudējis. Nav gluži pareizi teikt, ka esi to zaudējis, bet kaut kādā ziņā tu jūti, ka neesi vairs šajā “tagad”. Izņemot šīs pūles būt stingri nostiprinātam šajā “tagad”, jo “tagad” nav tikai lineārs; “tagad” ir ļoti dziļš un plašs.
“Tagad”, tas ir patreizējais mirklis. Tas nav tikai smaile, tikai punkts. Tas ir bezgalība. Tas ir visās dimensijās, tam ir visas puses, visi virzieni, tas ir “tagad”.
Garīgais vingrinājums ir noturīgums patreizējā momentā. Tāds ir garīga vingrinājuma nolūks, bet kā to var sasniegt?

Tas aizņem daudz laika (dirghkaal), bez pārrāvumiem (nairantarya), to saņemot un vingrinot ar godinājumu un ar cieņu (satkarsevito), tad tas kļūs stingri nostiprināts (drudbhoomi). Viss, kas ir dzīvē kaut cik vērtīgs, prasa laiku tā izkopšanai. Apgūt mākslu, vai tā būtu kulinārija, vai ģitāras, sitaras, sintezatora, flautas spēle, – tas paņem kādu laiku, vai ne tā? Tas paņem laiku. Lai ar tie ir tie paši pirksti, bet flautai pirkstus ir jāiekustina krietnu laiku. Tu nevari teikt, ka kādu dienu iemācījies spēlēt flautu. Nevar vienā dienā iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu. Tas aizņem daudz laika, un lai pārvaldītu, pat vairāk. Nerunājot nemaz par mūziku, arī futbola spēlei vajag treneri, un tev ir jāvingrinās. Tu ej uz vingrošanas zāli, tev tur vajag treneri. Kultūrisms nav gūstams vienā naktī. Muskuļi nepieaugs. Tas nemanāmi paņem daudz laika. Ķermenim ir savas prasības, lai tas augtu. Līdzīgi prātam vajag vēl daudz vairāk laika izaugsmei. Redziet, ja jūs gribat kaut ko atcerēties, tas paņems kādu laiku, lai to iestrādātu atmiņā. Tāpat katrs vingrinājums paņem kādu laiku. Tam nav jābūt par daudz garam laikam, bet pietiekami ilgam.
Un kādā veidā? Bez pārtraukumiem. Kā mēs darām parasti – mēs kaut ko iemācamies un uz kādu laiku pārtraucam un tad atkal sākam to darīt. Ja jūs tikai pakļaujaties sava prāta iedomām. Ja gribas, darām, ja negribas un esam laiski, nedarām. Tad saite ir pārrauta, tad tas nenotiks.

Bez pārrāvumiem, ar pastāvīgu piedomāšanu, – pastāvīgi vingrinājumi ir būtiski. Tāpat, ja tu ej uz vingrošanas zāli dažas dienas, tad atmet un nākošajā mēnesī ej dažas dienas, nekas nesanāks. Tu mācies klavierspēli, divas dienas to dari, tu spēlē, un tad tu pārstāj uz diviem mēnešiem un tad atsāc spēlēt. Zināt, tad nav pastāvīguma, mērķtiecības, tas ir pastāvīguma trūkums. Tā tu neiemācīsies nevienu mākslu.
Tā ilgstoši (dirghkaal), bez pārrāvumiem (nairantarya), darot ar godinājumu un ar cieņu (satkarsevito), bez kurnēšanas un raustīšanās. Arī bez apsēstības, – tas neder, tas nebūs vingrinājums (abhjāsa).
Vingrinājums ir kaut kas, ko veic ar pateicību, patiku, godu, cieņu. Šāda attieksme ir kaut kas, kas mums dzīvē parasti pietrūkst. Lai ko mēs darītu, darīsim ar godu jeb cieņu. Pat ja jūs darāt ar godu un cieņu, tas parasti turpinās ļoti īsu laiku. Ja jums kaut kas ir jādara ilgstoši, jūs tiecaties zaudēt šo godu un cieņu. Vai saprotat, ko es saku?

Ja jums ir jāveic kāds posms, un tā ir jauna lieta, – darāt to pirmoreiz – tad pirmajā dienā tiešām to darāt ar visu godu, visu cieņu, un katru lietu ar ļoti lielu uzmanību, tik lielu mīlestību, ieliekat tik daudz sirdi un apziņu ieliekat, bet ja jums tas jādara vēl un vēl ik dienas nākošos 5, 6 mēnešus, jūs to tikai padarīsit – jūs to nedarīsit ar tādu pat garu kā pirmajā dienā. Pirmajā dienā, kad jūs sēdat meditācijai, jūs jūtaties brīnišķīgi, jo esat šeit, jūs saņemat to ar visu godu. Bet vēlāk jūs vienkārši sēdat – ō! Man ir jāmeditē un tikai jāsēd, un “aizveriet acis” – tas vairs nav tik iedarbīgi. Vai saprotat, ko es saku? Laikam ejot, jūs zaudējat to modrību, to uzmanīgumu, godu, cieņu.
Ja kādu dienu tava darbības (kriya) meditācija vai joga ir vāja, bez burvīguma, tas ir tāpēc, ka tu esi zaudējis cieņu pret to. Ne necieņas nozīmē, – ir krities uzmanīgums, modrība uz to. Tāpēc, kad laiku pa laikam sanākat uz kursu, jūsu meditācija notiek dziļāk, jo šeit jūs to saņemat ar godu, jūs godājat šīs zināšanas, jūs godājat savu Es.
Kas ir gods? Vai esat jelkad par to domājuši? Kas ir godāšana? Kas ir gods? Gods ir pilnīgs uzmanīgums attiecībā uz patreizējo brīdi, ar mazliet pateicības. Jūs godājat šo kalnu, – tas nozīmē, ka raugāties uz šo kalnu ar visu sirdi, visu saprātu, bez jautājumiem jeb bez sarunām sevī. Tikai godājat, esat laimīgi un pateicīgi par to, kas šis kalns ir, vai ne tā? Jūs godājat kādu cildenu zinātnieku, ko tas nozīmē? Kad šis cildenais zinātnieks ir šeit, jūs šajā brīdī piedalāties visā pilnībā, ar visu sirdi. Vai ne? Cienāt, godājat.

Izjūtiet šo cieņu un godu katrā dzīves brīdī, tad tas būs garīgs vingrinājums. Kad cienāt savu ķermeni, tad tas ir vingrinājums, tā ir āsana (ķermeņa poza jogas vingrinājumā).
Āsana ir sava ķermeņa cienīšana, ikbrīdi, apzināti. Savas elpas cienīšana, savas elpas godāšana, tie ir elpas pārvaldības vingrinājumi (pranaayam – prānas jeb dzīvās elpas pārvaldība). Un tā visa noturēšana augstu visu laiku. Redziet, tas ir kā krija (sudarshan kriya – darbības jogas vingrinājums) un tās dimensijas. Kas tur ir vajadzīgs? Mums krija ir jādara, bet jādara ritmā, uzmanīgā klātesamībā, godājot, cienot visu laiku.
Jebkāds vingrinājums ir vingrinājums, ja to veic visu laiku, bez pārtraukumiem, cienot, godājot to ikdienas. Tad tas kļūst stingri iestiprināts. Vai uztverat šo lietu? Tā ir ļoti svarīga lieta.
Tu tikai ievēro, ka kādu dienu tava meditācija ir kļuvusi trula vai tevi neapmierina. Re kā! Vai esmu uzturējis vingrinājumu nepārtrauktību? Jā! Darīju to ikdienas, bet tomēr labi nav, kas par lietu? Ō! Es neesmu godājis šo mantru. Es neesmu godājis šo kopā ar savu Es sēdēšanas laiku, es neesmu godājis dzīvību sevī, un tā mana meditācija iet kā jauna tele. Nu tagad gan godāšu. Visi šie gadījumi ir otršķirīgi.

Godā patreizējo brīdi. Tas ir ļoti vērtīgs. Lai kāds ir patreizējais brīdis, tas ir ļoti vērtīgs. Godā šo vārdu, – skolotājs ir sniedzis man šo vārdu, tas ir ļoti vērtīgs. Skolotāja godāšana ir skolotāja vārdu godāšana. Tie vienkārši ir pateikti vienā teikumā. Ja tev nav godinājuma un cieņas pret skolotāju, tava meditacija nestrādās. Kāpēc? Kāpēc tā? Tāpēc, ka šis godinājums un šī cieņa paceļ šo apziņu tevī, modrību tevī, tas palīdz tev pievērsties patreizējam brīdim ļoti pilnīgi.
Ja tu skolotāju necieni, skolotājs nezaudēs neko. Tas ir tavs paša prāts, kas paliek zaudētājs, jo tas nespēj būt patreizējā brīdī pilnīgi. Iegrimsti avotā dziļi un pilnīgi, tā godājot zināšanu avotu, godājot Skolotāju, godājot zināšanas, godājot saņēmēju. Tas ir garīgs vingrinājums. Vai uztvērāt? Vienkāršs pavediens. Tikai garīga vingrinājuma definīcija.
Labs mūziķis godās mūziku un to, kurš ir viņu iemācījis, to, kurš ir sacerējis dziesmu; viņa pilna uzmanība ir klātesoša. Vai saprotat to? Tas pats ir ar labu sportistu. Viņš godās savu treneri. Ja viņš negodās savu treneri, viņš neattīstīsies. Sava uzmanīguma dēļ, godinājuma dēļ, ko viņš izjuta pret savu treneri, viņš spēja tikt uz priekšu savā sportā. Citādi, ja tu nostāsies vērtējoši, – ō!, treneris atkal kaut ko teiks. Ļauj man darīt, ko es gribu. Tad kāpēc ir vajadzīgs treneris? Tad, vai zini, ir pārkāpti noteikumi?
Tā ir abhjāsa.

Tagad nāk nepieķeršanās, neatkarīgums (vairagja). Vai pietiek vien ar vingrinājumiem? Patandžali saka, nē.
Šo ratu vilkšanai vajag divus vēršus. Viens ir abhjāsa un otrs ir vairagja. Divi vienu divriču riteņi. Abhjāsa ir vienā pusē. Un kas ir otras puses vairagja?

Drustanushravikvishayvitrushnasyavashikaarsangyavairagyam.

[1.15 Kad prāts zaudē vēlmi pat pēc tradīcijā redzētiem vai aprakstītiem objektiem, tas iegūst pilnīgas (vashikara) beziekāres stāvokli, ko sauc par nepieķeršanās, neatkarīgumu (vairagya).
(drista anushravika vishaya vitrishnasya vashikara sanjna vairagyam)
• drista = redzēts, uztverts;
• anushravika = atklāts, no svētiem rakstiem, dzirdēts no tradīcijas;
• vishaya = pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi;
• vitrishnasya = cilvēka, kurš ir brīvs no vēlmēm vai iekāres;
• vashikara = pārvarēšana, meistarība, pilnīga pārvaldība;
• sanjna = apjēga, apziņa, zināšana;
• vairagyam = nepieķeršanās, neatkarīgums, kaislību izkaltēšana, atsacīšanas, neiekāre, neiesaistība, bez
prāta indēm (coloring), bez patikas vai nepatikas.]

Prāts auļo piecu sajūtu pasaulē. Tad nu tu klusi sēdi, aizver acis vai atver acis, dari kautko, – kurp dodas tavs prāts? Tavs prāts seko redzes sajūtām. Tas skrien uz tām. Tu gribi kaut ko redzēt vai sajust smaržas, garšas, skaņas, sataustīt. Saprotiet to? Jeb tas lēkšo uz kautko, ko tas dzirdējis, ko tas vēl nav redzējis vai ko tikko izlasījis, uz kādām domām, un šī kāre pēc kāda no šiem prāta pieredzējumiem var pārtraukt tavu klātesamību patreizējā brīdī. Kas ir vairagja?
Kādā brīdī tu esi spējīgs pateikt, – lai cik jauka ir ainava, tagad mani tā neinteresē. Lai cik lielisks ir ēdiens, nav īstais laiks, mani neinteresē to nogaršot tagad. Lai cik melodiska var būt mūzika, es nedomāju to klausīties tieši tagad. Lai cik jauki ir pieskarties kaut kam, mani neinteresē to sajust. Saprotat to? Pat uz dažiem brīžiem, – mūsu sajūtu atdabūšana no kāres, vai no slāpēm pēc šīm lietām atpakaļ uz to avotu ir vairagja. Vai uztverat to? Tas ir otrs meditācijas pamata priekšnoteikums. Lai kur tu sēdētu meditācijā, dziļā meditācijā, tavā prātā ir radies šis rāmums.
Bez rāmuma tava meditācija ir bojāta, tā ir veltīga. Vai saprotat, ko es saku? Tad tā nevar nodrošināt tev to mieru, pēc kura ilgojies. Tavs prāts ir noguris, sadedzis savā auļošanā no kārdinājuma uz kārdinājumu. Tas ir ļoti noguris. Tikai paskaties atpakaļ un apskati visas kārības, kuras esi apmierinājis; – vai tās ir devušas tev mieru? Nē! Tās ir radījušas vēl dažas vēlmes un tu esi tajās. Vai tās ir devušas tev apmierinājumu? Nē! Tās tikai ir devušas tev vēl vairāk cerības, ka tu vari dabūt vairāk, un tas ir tevi nodevis citai apsēstībai. Tā tu esi karuseļa reibumā. Tas nav pat patīkams, tikai skrējiens pa apli. Jūs zināt, ka šiem reibinošajiem karuseļiem ir zirgi. Tu uz tāda sēdi.
Tas zirgs nekur nenonāk. Tikai riņķo uz vietas. Bet dod tev ilūziju, ka tu esi ceļojis jūdžu jūdzes; īstenībā nokļuvis neesi nekur. Dzīve ir bijusi kā ceļojums, kurā tu esi auļojis un auļojis un neticis nekur. Tas ir tas, ko ar tevi dara iekāres. Prāts, kurš seko iekārēm, tāds prāts nespēj meditēt. Vai uztverat, ko es saku?
Tagad, – ir divu veidu attieksmes. Daži cilvēki teic, ka prātam nedrīkst būt nekādu vēlmju, un tātad man nedrīkst būt nekādu vēlmju. Tas kļūst par citu vēlmi. Par vēlmju sagraušanas vēlmi. Daži cilvēki ir apsēsti ar savu vēlmju graušanu. Tie dauza krūmu.
Nekas nenotiek. Izprotiet ļoti labi šo pamatlikumu. “Vitrushnasya vashikarsangya vairagyam”. Tā kāre pēc kāda sajūtu priekšmeta vai kādas padzirdētas dievišķas debesu vietas tā, ka prāts auļo uz to, ir traucēklis.
Gaidas meditācijā ir traucēklis. Tu esi padzirdējis, ka kādam ir bijis liels pieredzējums ar gaismas atnākšanu, ar kāda nonākšanu no debesīm un viņa paņemšanu rokā, un tu sēdi, acis aizvēris… Ō! Es gribu, lai nolaižas eņģelis, lai man ataust gaisma, un tad es sasprāgstu miljons zvaigznēs. Visas šādas domas kļūst par traucēkli. Saka “bezkaislība” – saki “nav svarīgi”. Es nepadodos nevienai no šīm tīksmēm. Tavas alkas pēc baudām vai laimes dara tevi nelaimīgu. Kad jūties nožēlojams vai nelaimīgs, pārbaudi: aiz tā ir tavas tieksmes būt laimīgam. Vai uztverat to?
Kāre pēc laimes nes ciešanas. Ja tu nekāro laimes, tu esi laimīgs. Kārodams laimi, tu ielūdz ciešanas. Kad tu nekāro laimi, tu esi brīvs. Un kad tu nerūpējies pat par atbrīvošanos, tu sasniedz Mīlestību. Tā ir augstākā, izcilā (param) vairagja, kad tu pat nekāro atbrīvošanu, bet tas ir otrs solis. Pirmais solis ir, kad tev nerūp laime, tad tu esi brīvs, tu esi atbrīvots. Redzi, laime ir tikai tīra doma tavā prātā. Tu domā, ja tev tas būs, tu būsi laimīgs, un kad tu to dabū, lai kas tas būtu, – vai esi? Tu saki, – es gan nebiju domājis, ka tas būs tā.
Vairagja ir laimes kārošanas apturēšana. Vai uztverat?

Tas nenozīmē, ka tev jābūt nelaimīgam. Nav teikts, ka tev nav jāizbauda, bet ja tu atdabū savu prātu nost no kāres pēc prieka, tad tu vari meditēt, tad tu vari apklusināt visas piecas prāta dīdīšanās – tad notiek joga. Vai uztverat to?
Tavi sapņi un iedomas, tas viss ir vērsts uz kārēm. Visi tavi sapņi un iedomas tikai atdod to ugunij, sadedzina. Cik lielu laimi tu gribi dabūt? Cik ilgi tā tev var būt? Tu gatavojies būt pilnīgs. Tu būsi zem tiem dubļiem, vai tad ne tā? Pilnīgi droši. Tas viss ved uz galu.

Pirms tevi paņems zeme, kļūsti brīvs, brīvs no tā drudžainuma, kas sagrābj tavu prātu, brīvs no laimeskāres. Cik liela laime tev ir?

Katrs baudas priekšmets, ko tu esi pieredzējis, ir kļuvis par polistirola putām, vai ne tā? Par iepakojuma materiālu. Kas ir polistirola putas? Tu pazīsti polistirola putas, tu tās pagaršo – kas nu tam par garšu, vai ne? Papēti katru kārību, kādas tev ir, cieši, rūpīgi, un tu atcerēsies, ka tā tu gatavojies mirt. Tu kāro saldumus, cukuru, ēdienu – nu labi, lai tev tas ir tonnām. Un skaties, apzināti skaties, kas tur ir. Nekas.
Pēc kā tu kāro vēl? Jaukas ainavas? Novēro savas sajūtas. Cik ilgi tu spēj skatīties? Tu piemirsīsi vislabāko vietu. Kādu laiku tu vari skatīties, tas ir viss. Tavas acis nogurst. Tu tās aizvērsi.
Cik daudz lielāka kāre var būt pēc dzimumbaudām! Cik daudz seksa tu vari dabūt? Tu dabū, pabeidz un redzi, – tur nekā nav. Cik ilgi? Daži brīži, un tad ķermenis ir kā polistirola putas, kas izskatījās tik pievilcīgas.
Vēl kādas lietas? Visiem sajūtu priekšmetiem, ko tu redzēsi, visiem ir ierobežojumi. Bet tavs prāts nav gatavs ierobežojumiem, tas grib neierobežotu prieku, neierobežotas baudas, ko tavas piecas maņas nespēj tev dot. Tas nav iespējams. Tu vienkārši sadedz, dabūjot un vēl un vēl vienu un to pašu.
Tagad, to visu nenosodot, godinot visus sajūtu priekšmetus, prasmīgi nonāc atpakaļ sevī. Tas ir rāmums. Tā ir vairagja.
Bieži cilvēki, kuri uzskata sevi par bezkaislīgiem, – tie ņemas nosodīt pasauli, nosodīt sajūtu priekšmetus, baidās no sajūtu priekšmetiem, bēg no tiem un domā, ka tie ir liels kārdinājums, it kā kaut kas tos kārdinātu. Kā kaut kas var tevi kārdināt? Tās bailes no kārdinājuma ir vēl sliktākas. Vai saprotat, ko es saku? Ō! Kaut kas var tevi kārdināt – kā gan kaut kas var kārdināt.

Tatpar purushkhyate gunavetrushnam.

[1.16 Vienaldzība pat pret smalkākajām, netveramām pamatīpašībām, noteicošajiem principiem jeb gunām, kas sasniegta caur tīras apziņas, Es, (purusha) dabas apjēgu, tiek saukta par vispārāko neatkarīgumu (paravairagya).
(tat param purusha khyateh guna vaitrshnyam)
• tat = tas;
• param = augstākais, neaizsniedzamais, izcilais;
• purusha = tīra apziņa, Es;
• khyateh = caur zināšanām, iztēli, uztveri;
• guna = sastāvdaļa, pamatīpašība, raksturojums, pazīme; (trīs gunas:
nebojāta un nedara ļaunu vai nenes slimības pasaulē (sattvas), saprātīga, bet neaizsargāta pret kārdinājumiem (rajas), tumsība, neapjēga, tūļīgums, postīšana, kūtrums, slimības (tamas));
• vaitrshnyam = brīvība no vēlmēm vai iekāres (attiecībā uz gunām).]

Tiklīdz tu pazīsti savas Esamības dabu, pilnīgu svētlaimi, pilnīgu prieku, pazūd pat bažas par universālās dabas darbības pamatīpašībām (gunām), bažas par pasauli. Vai saprotat, ko es saku? Līdzīgi kā diabēta slimnieks, kurš baidās no saldumiem. Tas domā – ō! Kas notiks, ja es apēdīšu? Biedē pat skatīšanās uz saldumiem, jo tie viņam ir aizliegti. Bet tāds, kam saldums ir sevī, nekad nedomā, vai tie ir saldumi, vai nav.
Tā ir param vairagja, bezkaislības, rāmuma augstākais veids. Nevis būt bailēs un bēgt no pasaules, bet būt pasaulē un pilnīgi bezkaislīgam, savākušamies – centrētam. Mēs nesakām pat “nošķirtam”, jo tas būtu liels kropļojums.
Un katrai kultūrai, un katrai reliģijai ir savas domas par apskaidrību.

Kristīgajā kultūrā – bagāts cilvēks nevar būt apskaidrots, tas ir neiespējami. Tev ir jānonāk trūkumā, lai varētu būt apskaidrots. No kristīgā redzes viedokļa Rama nevar būt apskaidrots. Viņš ir bijis valdnieks; – kā valdnieks var būt apskaidrots? Pat kamielis var iziet caur adatas aci, bet ne bagāts cilvēks.
Kāds notikums:

Reiz es ceļoju Indijā no Bangalores uz Deli un satiku lidostā kādu godavīru; viņš bija priesteris, kristiešu priesteris – baznīctēvs. Viņš tikai skatījās uz mani un smaidīja, es atsmaidīju, un viņš pienāca un teica – es vēlētos parunāt ar tevi, mans dārgais brāli. Es teicu – “Jā”.
“Šķiet, ka tu esi ļoti jauks cilvēks. Vai tu patiešām tici Jēzum? Es teicu – jā. “Bet tu esi hinduists, vai ne?” Es teicu – varbūt. “Bet vai tu tici Krišnam?” Es teicu – jā, es ticu arī Krišnam.
“Bet kā Krišna var būt Dievs? Viņš ir bijis sviesta zaglis, viņš ir bijis precējies. Kā kāds var būt precējies un zagt sviestu un ar visu to būt Dievs? Tas nevar būt tas, kas tevi pestīs – Jēzus ir vienīgais ceļš.” Viņš teica: “Es arī agrāk biju hinduists.Tagad esmu kļuvis kristietis. No brīža, kad kļuvu par kristieti, viss notiek, Jēzus ir uzņēmies rūpes par mani. Es tev saku, es tev iesaku, kļūsti labāk par kristieti.” Un viņš tik sirsnīgi stāstīja to visu, zināt, mēģinot mani pārpievērst.
Kā gan Krišna var būt apskaidrots?

Džaini (jains) arī nedomā, ka Krišna varētu būt apskaidrots. Viņš ir izraisījis karu. Ardžuna (Arjuna) ir gatavojies nošķirties, uzņemties atsacīšanos (sanyas), atteikties no pasaules. Krišna ir viņu pierunājis, skalojis smadzenes, licis karot. Krišna ir bijis atbildīgs par šo milzu karu, kas ir noticis. Kā viņš var būt apskaidrots? Zogot sviestu un ar tik daudz sievām. Tas nav iespējams.
Džaini nedomā, ka apskaidrots cilvēks vai sādhu (sadhu – atsacījies svēts cilvēks) drīkstētu pat valkāt apģērbu. Džainu ideja par apskaidrību ir staigāt kailam. Tas, kas nav kails, ir nedaudz mazāk lielisks. Kas zina, kas kad notiek? Kādas iekāres var uznākt? Vai tie ir brīvi no kaisles vai nav, kā tu to vari redzēt? (smiekli) Kāds ir pierādījums? Džainu sādhu ir kaili, tie nevalkā nekādu apģērbu – tie staigā kaili – tie ir apskaidroti – šāda apskaidrības ideja. Tie to vienkārši neapspriež.
Kādi, kas ēd divas pamatīgas maltītes dienā – tie par daudz bauda ēdienu – beigas – tie nepavisam nav apskaidroti. Kādi ēd šokolādi – vai svētais var ēst šokolādi? Tas nav svēts vispār.
Budistiem ir cits mērs, citas domas par apskaidrību. Tāds, kas dzied, dej, apskata visu pasauli, dzīvo pasaulē, nevar būt apskaidrots. Tāds, kas tiekas ar ģimenes locekļiem, noteikti nav apskaidrots. Tev ir jāatsakās no ģimenes. Es redzu daudzus šos tā sauktos svētos – sanjāsi (sanyasi – atsacījies, kurš veltī dzīvi garīgiem meklējumiem) – tie ļoti baidās no savas ģimenes cilvēkiem. Tie nedrīkst satikt savu ģimeni – ō, bailes! Varbūt viņš var pieķerties, kļūt atkarīgs no tiem. Tu izvairies no ģimenes, un tagad satiec tos atkal, varbūt pieķeršanās var uznākt jebkurā laikā. Tik iebaidīti.
Atceros, kādā no garīgas nošķiršanās vietām (ashram) – kāds tās iemītnieks – tā sauktais sanjāsi – tie ir atsacījušies cilvēki – netikās ar savu māti. Šī vecā kundze – 70 gadīga – viņa atnāca. Viņš tikās ar jebkuru citu – ko gan bija nodarījusi šī nabaga kundze? Viņš nevēlējās pat satikt to. Viņa raudāja. Tie ir ļoti cietsirdīgi pret savas ģimenes cilvēkiem – daudzi no atsacījušamies – tā sauktās mūķenes un brāļi un tēvi, – tāpēc, ka tāda ir viņu ideja. Vai saprotat, ko es saku? Ja tu vari mīlēt jebkuru, lai kādu grēku tie būtu darījuši – šie nabaga cilvēki, kas ir devuši tev dzīvību, kas ir tavi ģimenes locekļi, kāpēc tu nedrīksti tos redzēt ar tām pašām acīm? Tāds ir uzskats – daudzi sanjāsi iziet caur šo lielo šķērsli galvās – tie nedrīkst redzēt savus ģimenes locekļus. Vai saprotat, ko es saku? Visi uzskati par apskaidrību; šis – šis, šis – tas ir bojāts.

Galvenā būtība, ko te aizmirstam, ir rāmums, bezkaislīgums, savāktība. Būt savāktam, darboties pasaulē ir otrs būtisks jogas pamatlikums. Abhjāsa un Vairagja.

Trīs gunas:

– nebojāta un nedara ļaunu vai nenes slimības pasaulē,  gaišums, miers, skaidrība, viedība (sattvas);

– saprātīga, bet neaizsargāta pret kārdinājumiem – darbība, kaisle, radīšana (rajas, rajasika);

– tumsība, neapjēga, tūļīgums, posts, kūtrums, slimības (tamas).

Tās mūsu dzīvēs nāk cikliski.
Kad nāk sattvas, ir modrība, zināšana, interese, prieks, laime, nāk daudz kas labs.
Kad nāk radžoguna, ir vairāk vēlmju, uzbudinājuma, nemiera, grūtsirdības – tie atnāk.
Kad nāk tamoguna, tad maldi, atkarības, aprobežotība, gurdums – tie visi atnāk.
Šīs trīs sastāvdaļas, pamatīpašības, raksturojumi, pazīmes (gunas) nāk dzīvē riņķi pēc riņķa, bet cilvēks, kas ir savācies, tas vēros, būs kā liecinieks un tikai ies tam cauri pavisam dabiski, viegli, bez nepatikas.
Vai zināt, kas notiek, kad uznāk nepatika? Tu to nepatīkamo pastiprini. Vai saprotat, ko es saku? Lai pret ko tu izjustu nepatiku, tu paliec ar to, un lai pēc kā tu kārotu, tu turpināsi kārot pēc tā, tu ļausi alkatībai turpināties.

Tāda virzīšanās caur gunām bez nepatikas un iekāres ir īstā prasme, un tā ir joga. Prasmīga rīcība ir joga. Joga pati nozīmē prasmi.
Prasmīgi dzīvot savu dzīvi. Prasmīgi pārvaldīt savu prātu. Prasmīgi sadalīt savas jūtas. Prasmīgi sadzīvot ar cilvēkiem, prasmīgi būt mīlestībā un neļaut tai pārvērsties naidā. Šajā pasaulē mīl ikviens, bet šī mīlestība nepaliek par ilgu, jo tāda mīlestība tūlīt pārvēršas naidā, gandrīz nekavējoties.
Bet joga ir tā prasme, tas drošinātājs, kas uztur mīlestību kā mīlestību viscauri.
Džai Gurudev!

3. Samādhi.

Dažiem cilvēkiem ir jāveic daudz vingrinājumu, lai būtu mierīgi un savākušies, lai paceltu savu apziņu, un citiem cilvēkiem tas nāk no agrāku dzīves posmu, agrāku dzīvju iespaidiem.

[Savākšanās veidi (1.17-1.18)
1.17 Dziļa uzmanības pievēršana (savākšanās uz) objektam ir četru veidu:

1) lielapjoma domu (vitarka);
2) smalku, netveramu (vichara);

3) svētlaimes pavadīta (ananda);

4) ar egoismu, nodalītību, patmīlību (asmita), un to sauc par samprajnata samadhi (samadhi = saplūsme, dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma;).
(vitarka vichara ananda asmita rupa anugamat samprajnatah)
• vitarka = lielapjoma domas jeb spriešana;
• vichara = smalkas, netveramas domas;
• ananda = svētlaime, ārkārtēja sajūsma;
• asmita = egoisms, nodalītība, patmīlība;
• rupa = veids, daba, izskats;
• anugamat = kopā ar, saistīts ar;
• samprajnatah = izzinoša iedziļināšanās, zemāks saplūsmes (samadhi) līmenis (prajna = viedība, apķērība, vērīgums, ārkārtēja izziņas spēja).]

Dažkārt šie iespaidi sāk atvērties jau no dzimšanas vai dažkārt īpašos dzīves posmos. Vai esat pamanījuši? Daži cilvēki pēc 30- 40 gadiem pēkšņi atveras kādai garīgai pieredzei. Tad tiem piemīt lielāka apjēga. Bet diemžēl vairums šo cilvēku ir dezinformēti, nepieredzējuši, un tad tie ar visiem šiem pravietojumiem – lai kas tas būtu – pasaule iet uz galu, vai kaut kas cits notiek; tie ir lasījuši kautkur bībelē šādus un tādus pravietojumus, un pēkšņi pieredzē, ja tas tiem šķiet noticis, tie redz vīziju un tad tie pasludina cilvēkiem, un tad, ō!
Jā, pasaules gals būs 20.septembrī, sapulcējaties visi, – jo tiem nav nekādu pamatu šajā jogas izpratnē. Kāds, kas pamatus zin, pazīst šos pieredzējumus. Pēkšņi nāk balta gaisma – tie saka – ō!, kaut kas ir nolaidies, kaut kas ir noticis – cilvēki ir maldināti ar tādiem pieredzējumiem, tādiem evanģeliskiem notikumiem. Visi šie evanģeliskie pieredzējumi, jums ir jāzina, ka tie visi ir no sanskara šešām (sheshas), kaut kādām pagātnes nosliecēm, kas pārmantotas no iepriekšējās dzīves (sanskarām), tas ir pavisam cits saplūsmes veids, ja?

[1.18 Cits saplūsmes veids ir asamprajnata samadhi, un te nav objekta, uz kuru būtu vērsta uzmanība; te paliek tikai slēpti iespaidi; šā stāvokļa sasniegšanu ievada ar pastāvīgiem vingrinājumiem, ar kuriem ļauj prāta lielapjoma domām un svārstībām atkāpties uz jomu, no kuras tie nākuši.
(virama pratyaya abhyasa purvah samskara shesha anyah)
• virama = pārtraukšana, apturēšana, atteikšanās;
• pratyaya = cēlonis, izziņas pamatlikums, prāta saturs, izziņa;
• abhyasa = ar vingrinājumiem (-os), atkārtotiem vingrinājumiem;
• purvah = iepriekšējs, agrāks, priekšnoteikums;
• samskara = dziļi iespaidi, iespaidi neapzinātajā, dziļākie ieradumi, zemapziņas modinātāji, pēdas;
• shesha = atliekas, no zemapziņas;
• anyah = cita (cita saplūsme (samadhi)).]

Bhavpratyayo videha prakrutilayanaam.

[Pūles un nodošanās (1.19-1.22)
1.19 Tie, kuri ir sasnieguši augstākos līmeņus (videhas), vai pazīst neizpausto dabu (prakritilayas), dēļ viņu atlikušajiem slēptajiem aprobežotības iespaidiem tiek gan ievilkti iedzimšanā šajā pasaulē, bet daudz dabiskāk nonāk šajā saplūsmes (samadhi) stāvoklī.
(bhava pratyayah videha prakriti layanam)
• bhava = objektīvā esamība, tapšana;
• pratyayah = cēlonis, izziņas pamatlikums, prāta saturs, izziņa;
• videha = bez ķermeņa, bezmiesīgs;
• prakriti = radoši cēloņi, smalkākie, netveramākie materiālie cēloņi, daba;
• layanam = izšķīdis, saplūdis ar.]

Te ir runa vairāk par ezotērisko dzīvi.
Saplūsme (samādhi) ir piederīga ne tikai šim esamības līmenim – šajā pasaulē. Tā pārsniedz šo līmeni.
Tā iesniedzas arī citās pasaulēs. Cilvēki, kam nav ķermeņa, arī tie var tikt ietekmēti ar meditāciju. Kad tu meditē, tu ne tikai ienes saskaņu sevī, bet arī ietekmē visuma smalkos, netveramos slāņus, visu dažādo esamības līmeņu būtnes visumā. Tādējādi tava meditācija ietekmē tos cilvēkus, kuri dzīvojuši pirms 100 gadiem, to apziņu un to prātu, cilvēkus, kuri dzīvos nākotnē, – arī to prātu, to apziņu. Vai saprotat, ko es saku?
Jo dzīve ir bezgalīga. Lai arī dzīve notiek ik brīdi, tā ir arī bezgalīga. Tava dzīve ir bijusi šeit tūkstošiem gadu, gadsimtiem, un tava dzīve turpinās būt šeit gadsimtiem. Tādējādi ir dažādi jogu veidi; vieni jogas tiek saukti par videha (bezmiesīga būtne, kas ir sasniegusi asamprajnata samādhi (pārejošs saplūsmes (samadhi) stāvoklis, kurā prāta pēdas aktivizējas atbilstoši to intensitātei) –  un šī būtne nāk pasaulē, lai noslēgtu rēķinus), kas nozīmē kādu, kam nav ķermeņa. Tu vari iet, jūtoties, it kā tev nebūtu ķermeņa, un prāts ir tādā aukstasinības, bezkaislīguma stāvoklī. Un tie, kam nav ķermeņa, arī nonāk jogas iespaidā jeb ietekmē.
Tas pats ir ar prakritilaju (prakriti laya – “saplūdis ar dabu” – esamības augsta līmeņa stāvoklis, kas nesasniedz īstu atbrīvošanos (kaivalya – nošķirtība jeb atdalīšanās); arī būtne, kas ir sasniegusi šādu stāvokli) – ar tiem, kas ir pilnīgi iekļauti dabā. Arī tie sasniedz to pašu aukstasinības, bezkaislīguma stāvokli. Vai saprotat, ko es saku?
Vai nu tu esi ļoti tālu no materiālas esamības, pilnīgi neapzinoties materiālu, bez ķermeņa, bezmiesīgs (videha), ieguvis pilnīgu ķermeņa, apkārtnes, situācijas neapzināšanos, tik ļoti iegrimis savā Es, vai arī pilnīgi otrādi – iegrimis pasaules objektā.

Jeb, kad tu esi aizvēris acis un pilnīgi iegrimis, arī tad tu esi meditācijas, saplūsmes (samadhi), stāvoklī.

Vai, kad tu lūkojies uz kalnu saulrietā, – kas notiek?
Notiek prakritilaja, tu iegrimsti dabā tajā brīdī. Tu lūkojies uz sauli, un tā noriet un noriet. Esi tu, un ir saule, un vīzija, kāda tev ir par sauli, un tad drīz tu neapzinies sevi, tu apzinies tikai sauli. Vai esat to kādreiz pieredzējuši? Kad tu lūkojies uz kalnu, tu raugies un raugies, tu pilnīgi aizmirsti sevi, tu esi tikai šajos kalnos, sniegainās virsotnēs vai ezeros, tu vēro ūdeni, tikai ūdens viļņus, tas viss apstājas, nav domu, nav prāta, nav ķermeņa, nav apziņas, vai jums ir bijusi tāda pieredze? Tas ir prakriti laja samādhi stāvoklis.
Bet kad tu tā dari, un ja tad atgriežas prāts, – vai! Tas ir ūdens; ko es daru? Vai es neesmu muļķis, blenzdams te ūdenī? Man būtu jālieto savs laiks labāk, darot ko citu. Vai varbūt prātā iekrīt kas cits, – tad tu vairs neesi izšķīdis dabā.
Tas atkal ir liels vingrinājums, prakritilaja ir liels vingrinājums uz stundām nepārtraukti, uz gadiem nepārtraukti, cilvēki sēd vienatnībā tikai vērojot un vērojot un vērojot, līdz visas to domas izzūd. Un viss, ar ko tie paliek, ir tukšums. Jūs varat to izmēģināt. Kad esi ļoti noraizējies vai uztraukts, sēdi tikai pie plūstošas upes vai avota, izplūstoša ūdens, un tikai raugies uz ūdeni. Zināt, drīz vien tu jutīsi it kā magnētisku vilkmi, ka tavs prāts tiek vilkts uz ūdens straumes pusi. Tad tu pagriezies un sēdi ar otru sānu un raugies, – tu redzēsi, ka tavs prāts tiek vilkts arī uz otru pusi. Cik daudzi esat to mēģinājuši? Cik daudzi no jums ir to mēģinājuši?
Tu sēdi pie plūstoša ūdens un tas ir, kāpēc daudzi cilvēki, zināt, kad tie grib lēkt ūdenī un slīcināties, kad tie pieiet tuvāk ūdenim, skatās ūdenī, tad notiek kaut kas, notiek pārmaiņa, – tie nevar izdarīt pašnāvību, tie nepastrādā pašnāvību tur ūdenī. Jo lūkošanās ūdenī izmaina visas prāta, prānas dīdīšanās. Un īsā brīdī visas mokas, maldi, lai kas tev būtu bijis, aizplūst ar tekošo ūdeni, tas viss aizplūst, un tu kļūsti atjaunots. Tas pats ir ar jūru. Kāpēc cilvēki mīl jūru? Tur ir vairāk prānas, vairāk ozona, un tad tu sēdi un tikai atdodies viļņu vērošanai, viļņu un viļņu un viļņu. Tas nomazgā, noceļ kaut ko no tevis. Tā ir prakritilaja meditācija, kurā tu izšķīdini savu “es” dabā. Vai saprotat, ko es saku?
Un videha nozīmē apjēgu, ka es neesmu ķermenis, ķermenis man ir (kā rīks). Tas ir mans ķermenis, es neesmu ķermenis.
Tā ir videha. Gadsimtu gaitā šī sūtra ir tikusi ļoti aplami saprasta, cilvēki to ir sapratuši aplami atkal un atkal.

Bet, bez tam, šeit Patandžali teic, šīs lietas derēs noteiktiem cilvēkiem noteiktā laikā. Zināt, tas nav vingrinājums, ik dienas iet un sēdēt kalnā. Ne jebkuram, – noteiktā laikā, noteiktiem cilvēkiem; – šīs lietas izraisa saplūsmi (samadhi).

Tad nāk vissvarīgākā sūtra:

Shraddhaveeryasmrutipragyapurvakitareshaam.

[1.20 Citi iet pieckāršu secīgu ceļu:
1) uzticīga paļāvīga pārliecība garīgajā ceļā;
2) uz vingrinājumiem virzīta enerģija,
3) pastāvīga garīgā ceļa atminēšanās un prāta klusināšanas norise;
4) dziļas savākšanās treniņš;
5) patiesu zināšanu, apjēgas ceļš, ar ko tiek sasniegta augstākā saplūsme (samadhi) (asamprajnata samadhi).
(shraddha virya smriti samadhi prajna purvakah itaresham)
• shraddha = beznosacījumu paļāvība, uzticība, pārliecība, ticība, drošības sajūta;
• virya = spars, enerģija, gribas spēks;
• smriti = atmiņa, atcerēšanās, mērķtiecīga atcerēšanās, vērīgums;
• samadhi = saplūsme, dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma;
• prajna = viedība, apķērība, vērīgums, ārkārtēja izziņas spēja, apjēga;
• purvakah = iepriekšējs, agrāks, priekšnoteikums;
• itaresham = citi cilvēki.]

1) Paļāvība (shraddha). Paļāvība izraisa tavā apziņā kaut kādu dižciltīgumu. Tā dara tavu apziņu ļoti stabilu, noturīgu, stingru. Šaubas apziņā dara tevi ļoti vārīgu, bailīgu, neizlēmīgu, nepastāvīgu. Bet paļāvība dara tevi stingru. Vai saprotat to? Paļāvība nes tevī pilnīgumu.

Tā savelk kopā visus tavas apziņas vaļējos galus. Tā apvieno vienā (holistiskā) veselumā visu tavu personību.
Šaubas tevi izkaisa, šaubas tevi sagrauj. Šaubas izšķērdē tevi un tavu enerģiju. Šaubas ir kaut kas, kas velk tevi uz visām pusēm, enerģijas izšķiešana ir šaubas.
Tavas enerģijas saliedēšana ir paļāvība. Vai saprotat, ko es saku?
Šī īstā sajūta, – tev ir paļāvība, ir saliedēšanās, spēka veids. Tas ir tas, kāpēc arī Jēzus ir teicis: “Ticībā ir jūsu spēks”; tās ir līdzīgas lietas – paļāvība un spēks. Kad tu esi stiprs, drošs, tad tev ir paļāvība. Kad tu esi vājš un nespēcīgs, tev ir šaubas. Šaubas ir vājuma pazīme. Nenoteiktība ir vājuma pazīme. Paļāvība ir spēks. Kad ir paļāvība, tad arī tiek sasniegta saplūsme (samadhi). Bezkaislīgums, rāmums iestājas tikai no paļāvības.

2) Un tad – spars (virya – spars, enerģija, gribas spēks) – tā ir 100% varonība jeb ietekme, dūša, dzīvotspēja, pilnīga drosme, spēks, ar kādu iet karavīri, drošsirdība; – drošsirdība, ar kādu cīnās karaspēks. Nu labi, jūs nākat karā pret mūsu zemi. Kas notiek?
Visa mūsu zemes enerģija sanāk kopā vienā veselumā. Mēs cīnāmies par mūsu zemi. Mūsu zeme, mana zeme, vai zināt, kas notiek? Mana zeme ir briesmās, mana ticība ir briesmās, tā tas ir! Redzat, kāda varonība aug tautā. Visa pasaule ir drošsirdība kaujā. Vai domājat, ka tie vienkārši kaut ko dara, negūstot no tā nekādu prieku? Tādā drosmes, ārkārtīgas patriotisma izjūtas brīdī tās dod tādu pat ārkārtīgu prieku.
Tas ir tas, kāpēc šī pasaule atkal un atkal stāv kara priekšā. Ja cilvēki pilnīgi nosodītu karu, nevienam karš nepatiktu, tad karš nevar notikt. Bet kara norisē, kaut kara iznākums nav pieņemams, un nevienam kara iznākums nepatīk, tomēr kara norise ir ļoti saviļņojoša. Kāpēc cilvēkiem patīk trilleri – neziņas situāciju pilnas filmas? Zināt, saviļņojums ir vīrja, drosmes sajūta. Viss ķermenis, katra šūna apvienojas, visa apziņa kļūst par veselumu. Tevī mostas aizsardzības sistēma. Tas, savukārt, ir spēks, aizsardzība pret bailēm. Tāda aizsardzības sistēma, kad tā sasniedz virsotni, tā ir priekpilna, jo ir klāt arī šī bezkaislība, nosvērtība. Ir apmierinājuma, pateicības sajūta. Ir patriotisma, ziedošanās sajūta. Vai saprotat, ko es saku? Arī patriotisma vai drošsirdības vai varonības vai enerģijas – spara sajūta tevi nes uz meditācijas stāvokli.

3) Atmiņas (smruti). Ja kāds reiz ir piedzīvojis īsti mierīgu, patīkamu prāta stāvokli, pati atmiņa atkal un atkal to liks pārdzīvot no jauna. Vai saprotat, ko es saku?
Atmiņa par saplūsmi (samadhi) atražojas; atmiņa par Dieva esamību, atmiņa par savu Es, atmiņa par brīvību, atmiņa par ziedošanos, atmiņa par atsacīšanos, atmiņa par mīlestību, atmiņa par prieku – tas atgriež tevi tavā Es.
Bieži mēs neatceramies jaukas lietas, – tas, ko turam atmiņā, ir sliktas lietas, ne tikdaudz labās lietas. Mēs neatminamies apsveikumus, bet vairāk atceramies apvainojumu no kāda. Bet joga pagriež riteni atpakaļ. Atceries to brīnišķo brīdi, kad tev tas bija, sēdi un esi ar to, tajā pat atmiņā visa tava esamība atgriežas tajā stāvoklī. “Smrutisamadhipragyapurvak”. Te ir īpatnība – mrudu nozīmē nedaudz lēni un vidēji un ātri – ir teikts lēni, vidēji un ātri.

4) Tad caur saplūsmi (samadhi=saplūsme, dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma), caur dziļu meditāciju un caur dziļu rāmu prātu tiek gūta apjēga, un saplūsmes iznākums ir pragja.

5) Viedība (pragya, prajna = viedība, apķērība, vērīgums, ārkārtēja izziņas spēja, apjēga). Rāms prāts paceļas uz pacilātu apjēgu.

Tādējādi šīs daudzās gatves, šie daudzie ceļi ir, lai jūs varat uzplaukt dzīvē. Ir arī citi ceļi, kā apzināties savu Es:

Nākošā sūtra:

Tivrasamvegaanamaasanna.

[1.21 Tie, kuri veic savus vingrinājumus spraigi, jaudīgi un ar stingru parliecību, sasniedz savākšanos un tās augļus daudz ātrāk, salīdzinājumā ar tiem, kas to dara vidēji jeb mazāk spraigi.
(tivra samvega asannah)
• tivra = temps ir straujš, steidzīgs;
• samvega = virzītājspēks, spēks, ķermeņa un prāta darbības spēks, pārliecība, aizrautība;
• asannah = ļoti tuvu, blakām, steidzīgi.]

Ko mēs bieži darām – mēs turam savus vingrinājumus trešajā, ceturtajā, piektajā vietā. Pirmo vietu mēs ierādām pasaulīgām lietām, mūsu izdzīvošanai, visam kam otršķirīgam, un pēdējo vietu atstājam visam garīgajam.
Tad tas ies lēni. Ir teikts “tivrasavengaanamasanna”. Kad tu ierādi pirmo vietu saviem garīgajiem vingrinājumiem, tad tas iet daudz vieglāk. Tavas dzīves centrā ir garīgā attīstība, ir miers. Tad visas citas lietas būs ap to. Vai saprotat, ko es saku?
Tavas pirmās un galvenās saistības dzīvē ir būt patiesam, izvērsties patiesībā. Tad tavs darbs, citas lietas – sabiedriskie pienākumi, viss cits priekšrocību sarakstā nāks otrajā, trešajā, ceturtajā vietā. Tad tas tev nāks ļoti viegli.
“Tivrasamvegaanamasanna”. Ļoti viegli tam, kurš ierāda garīgajam ceļam pirmo vietu, tam, kura prāts pa īstam vēlas iet šajā virzienā. Pat tad, pat te, – te ir trīs veidi:

Mrudumadhyadheemamatratvatatodapivishesh.

[1.22 Cilvēkiem ar spraigu vingrināšanos un ar stingru pārliecību (1.21) ir vēl trīs vingrinājumu spraiguma apakšlīmeņi, – lēnīgi, vidēji un spraigi.
(mridu madhya adhimatra tatah api visheshah
• mridu = lēnīgi, gausi;
• madhya = mēreni, viduvēji;
• adhimatra = spraigi, spēcīgi;
• tatah = no tā;
• api = arī;
• visheshah = atšķiršana, atpazīšana, īpašs, atšķirīgs.]

Arī te ir īpatnība – mrudu nozīmē lēnīgi, un tad vidēji un ātri – ir teikts lēni, vidēji un ātri. Cilvēki ar trim attieksmem:

– nu labi, darīšu;

– nē nē, man tas jādara;

– es nevaru iztikt, to nedarījis.

Vai saprotat to? Ir kāds, kurš ir tajā pa īstam, 100%, ir kāds, kurš ir nedaudz mērens attiecībā uz to, un ir kāds, kurš saka “Nu, darīšu, jādara jau būs” – pirmā, otrā un trešā pakāpe.

http://www.megaupload.com/?d=WX35ONA0

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s