Patandžali “Jogas Sūtras”. I Savākšanās (Samadhi Pada), 4.-6. Šri Šri Ravi Šankara skaidrojums

4.Kas ir Dievs?

 

Nākošā sūtra:

Ishwarapranidhandva.

[AUM vai OM apcere (1.23-1.29)
1.23 Ar īpašu ziedošanos un ļaušanos ieiet radošajā avotā, no kura esam cēlušies (ishvara pranidhana),  saplūsmes, virsapziņas (samadhi) iestāšanās ir nenovēršama.
(ishvara pranidhana va)


• ishvara = radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs;
• pranidhana = klātbūtnes, patiesuma, nodošanās, ziedošanās vingrināšana, ļaušanās šo vingrinājumu augļiem;
• va = vai.]

(Sasniegt virsapziņu) ir iespējams arī tikai ar nodošanos Dievam, tikai ar vienu mērķtiecīgu nodošanos Dievam.
Džai Gurudev!

Ļaujoties Valdniekam, tu vari sasniegt šo apziņas stāvokli, pilnību, pilnīgi uzplaukušas apziņas stāvokli.

Kas tad ir Valdnieks? Kur viņš ir? Viegli pateikt – ļaujies Dievam, bet kas ir Dievs? Kur ir Dievs? Neviens nekad nav redzējis Dievu. Tas ir nākošais jautājums, – kur ir Dievs? Kas ir Valdnieks? Kas ir šīs radības Valdnieks? Kas ir Valdnieka vara? Kas ir tas, kas pārvalda pasauli? Tu vēlētos zināt, vai tā ir mīlestība, kas pārvalda pasauli, – visu Visumu pārvalda esamības centrālais kodols.
Kā Saule ir saules sistēmas centrs, un Saule pārvalda visas planētas, tāpat pašu tavas dzīves centra kodolu pārvalda Mīlestība.

Viņpus tava mainīgā ķermeņa, viņpus tavām mainīgajām domām, viņpus tavām mainīgajām sajūtām tavas esamības pats centrālais kodols ir ļoti liegs, ļoti smalks, netverams. Tu to vari saukt par mīlestību vai citādi.

Šī apziņa, esamības būtība, ir atbildīga par visu radību. Tajā pastāv Valdnieka vara. Vai saprotat, ko es saku?

Putns baro savus mazuļus dēļ mīlestības, zieds uzplaukst dēļ mīlestības, pīles perē olas dēļ mīlestības, govis rūpējas par saviem teļiem dēļ mīlestības, kaķēnus aprūpē kaķenes dēļ mīlestības. Vai esat redzējuši pērtiķus, kā tie rūpējas par saviem mazuļiem? Mīlestība ir iedzimta, ģenētiski iekodēta radībā. Tas ir tas, kā darbojas visa radība, un tas, ko tu sauc par iedzimtu, – apziņas kodols.
Tas ir tas, kāpēc Jēzus ir teicis, ka mīlestība ir Dievs, un Dievs ir mīlestība. Tie ir sinonīmi. Tagad – Patandžali nākošajā sūtrā ļoti jauki pēta, kas ir šis apziņas stāvoklis? Kas ir tas, kas ir Dievs? (skat. arī https://tencinu.wordpress.com/2010/10/23/patiesiba-tikums-un-daile-sathyam-sivam-sundaram/#more-2437)
Šī apziņa ir brīva no bēdām vai ciešanām. Kas ir ciešanas?

Kleshakarmavipakashayerparamrusta purushvishesh ishwara.

[1.24 Šis radošais avots (ishvara) ir īpaša apziņa, tīrā apziņa, Es (purusha), ko neskar prāta indes (kleshas), rīcība (karmas), vai šīs rīcības sekas, kas notiek, kad šīs darbības ierosina un izraisa slēpti iespaidi.
(klesha karma vipaka ashayaih aparamristah purusha-vishesha ishvara)
• klesha =
kaitīgs, indīgs, piesārņots, sāpīgs, slims, nomākts; sakne klish nozīmē izraisīt nepatikšanas; (klesha ir lietvārda forma īpašības vārdam klishta);
• karma = rīcība, darbi, to sekas;
• vipaka = augļi, nogatavošanās, nobriešana;
• ashayaih = ar pārnesi, glabāšanas vieta, dziņu, pazīmju krātuve, uzkrājumi;
• aparamristah = neskarts, neaptraipīts;
• purusha-vishesha = īpaša jeb atšķirīga tīrā apziņa (purusha = tīrā apziņa, Es; vishesha = īpašs, atšķirīgs);
• ishvara = radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs.]

Tas apziņas kodols, kas ir brīvs no šķēršļiem, ciešanām.

  • Kādas ciešanas? Viņš skaidri nosauc piecus ciešanu cēloņu, prāta inžu (klesha) veidus.

1. Aprobežotība.
Kad tava apziņa ir pilna ar aprobežotību, tad ir nemiers, ir nelaimīgums, ciešanas. Tu esi nelaimīgs, nožēlojams. Bēdas ir dēļ aprobežotības, – un kas ir aprobežotība?
Aprobežotība ir svarīguma piešķiršana nevērtīgām lietām. Mainīgu lietu uzskatīšana par pastāvīgām. Un nepriecīgu lietu iztēlošanās par priecīgām. Vai saprotat, ko es saku?

Nešķīstu lietu uzskatīšana par skaidrām. Īslaicīgu lietu uzskatīšana par pastāvīgām. Tas ir tāpat kā kad kāds tev saka dažus vārdus, un tie ir tikai vārdi, kas nāk no kāda mutes, un tie izzūd.
Domāšana ir pastāvīga lieta, kurpretim tā turēšana prātā ir aprobežotība. Kāds nopēlums, piezīme ir garāmejošs domu vai enerģijas vilnis, kas nāk un aiziet; tas cilvēks šo domu vēlāk vairs neatceras, bet tu to turi savā prātā, it kā tas (tas, kas nav patiess) tomēr būtu viedoklis un attiektos uz tevi uz visiem laikiem. Tas ir viens aprobežotības piemērs.
Ir teikts – apziņa ir tas, kas ir brīvs no aprobežotības. Tā ir brīva no ciešanām.

2. Egoisms, nodalītība, patmīlība.
Tas, kurš ir egoisma (asmitas) maldos, izliekas par to, kas viņš nav, un tāpēc izskatās smieklīgs – tas ir ar aizmiglotu skatu uz dzīvi. Egoisms, nodalītība, patmīlība ir “Mani, mani, es, es”.  Šī “Mani, mani, es, es” (tukšas mucas – I.L.) sajūta ir otrs ciešanu cēlonis.

Redzat, tas ir tas, kāpēc mēs esam viltoti un neīsti. Kad esam viltoti un neīsti, tad nav sava Es, tu esi, it kā tu nebūtu. Tu esi kā tukšais zieds, tu esi kā mākonis, tu esi kā telpa, brīva un viltota un neīsta, – te ir vien kāds: “Es, es, man, man; ko cilvēki domā par mani? Ko es gribētu no viņiem? Kā es gūšu labumu no citiem? Vai tie mani uzskata par labu vai sliktu? Viss ir par mani, mani, es, es, es”, – to sauc par asmitu. Tas nes tev ciešanas.

Nekas cits nevar sagādāt tev ciešanas, nevienam nav vajadzīgs sagādāt tev ciešanas, tikai tava paša doma prātā – man, man, mans, mans. Nebūt vienotam ar esamību. “Sevišķas izjūtas, sevišķa personība. Esmu atšķirīgs no visiem. Visi ir muļķi, un es esmu vienīgais saprātīgais cilvēks.”

Īstenībā visi tie cilvēki, kuri uzskata visus citus par muļķiem un sevi par saprātīgiem, sirds dziļumos zina, ka īstenībā viņi paši ir lieli muļķi. Lai izvairītos saskatīt savu dumjību, tie uzskata par jukušiem vai muļķiem visus citus. Šis egoisms, nodalītība tevi saēd. Tas ir tavu ciešanu cēlonis. “Tas esmu es; varu dabūt gatavu visu, jebkādu lietu, jebkādu tēmu, jebko.”

Un tad aug kāre – stipra iekšēja kāre pēc katras lietas vai nepatika (dveša – nepatika, vairīšanās no kaut kā, nepatikas izjušana pret to) un bailes (abhinivesha – patmīlība, bažas). Kāre, nepatika, bailes. Mani, es, īpašais un aprobežotība.

3. Atkarība, iekāre, alkatība.
Iekāre (raga) nāk ar patīkamiem pieredzējumiem. Tev ir bijuši patīkami pieredzējumi, un tie izraisa tevī iekāri, un šī iekāre padara tevi nožēlojamu – “bet tas taču ir tik lieliski”.

4. Nepatika.
Naids, nepatika (dveša) – naids uznāk, nepatika uznāk no nepatīkamiem pieredzējumiem. Nepatika tāpat nes kādu nelaimīgumu – tāpat kā laimes sajūtas. Gan iekāre, gan nepatika ir nelaimīguma cēloņi.

5. Bažas.
Bažas, neapzinātas patmīlīgas bailes (abhiniveša) – Kaut arī ar prātu tu zinātu visu. Pat dižos zinātniekos ir kādas bailes.

Tie – aprobežotība, egoisms, atkarība, nepatika, bailes zaudēt – ir pieci ciešanu avoti, pieci ciešanu cēloņi.

Un Valdnieks ir brīvs no šiem pieciem ciešanu veidiem, no piecām indēm. Tā apziņa, kas tev ir sirds dziļumos, ir brīva no šiem pieciem ciešanu veidiem.

Tomēr ārpusē tu esi nelaimīgs, ārpusē tu esi kārs pēc kaut kā, bet ja tu īsti nonāc savas esamības kodolā, sirds dziļumos, pašā savā centrā, tu esi brīvs no tā. Tu vari ienīst kādu virspusēji, bet tavas esamības centrā naida nav. Bailes ir tikai tavā čaulā, prāta indes ir tikai tavā čaulā, bet kad tu nonāc savas esamības centrā, baiļu tur nav, prāta indes tur nav, tur nav es, es, es..

Šīs piecas prāta indes, (kleshas), – kad tu tās dabū ārā no sava Es apvalka, tad lai kas būtu tevī, tas kļūst ļoti apbrīnojams, ļoti skaidrs, – tevī uzplaukst Valdnieka vara. Tad tevī ir izpaudies Dievs. Tādējādi Dievs ir tā tīrā apziņa, Es (puruša – Visuma cilvēks, garīgais Es), – tā esamība, jeb Valdnieks ir tā esamība, kas ir brīva no šīm piecām klešām – prāta indēm, ciešanu jeb bēdu cēloņiem.

  • Un Viņš ir brīvs no karmas (rīcība, darbi, to sekas).

Ir četri karmas veidi:
– pirmkārt, ir karma, kas tevi uzlabo, un ir karma, kas tev nes sodu. Tu dari kādam labu, un tas tādēļ jūtas ļoti labi, un tas pateicas tev no visas sirds, – un tas nes tev labdarīgu karmu.

– jeb vai tu nodari kādam kautko, un tas jūtas nomākts, tas cieš, tas raud, tas brēc, un tas ir nelaimīgs, – tas nes tev ļaundarīgu karmu.

– un tad vēl tev ir noteikta karma, krātuve, kurā sakrājas gan labie, gan ļaunie darbi; tas ir labo darbu un ļauno darbu maisījums.

– ceturtais karmas veids ir gan labo, gan ļauno darbu trūkums, piemēram, tu vakarā pastaigājies, kas nav ne labi ne slikti. Tā ir darbība. Ir noteiktas darbības, kas nav ne labas, ne sliktas. Tu esi vakuums, kas iztukšo telpu, tam nepiemīt ne nopelns, ne vaina.
Bet ja tu dari kāda darbu, piemēram, palīdzot kādam virtuvē, tad tā ir nopelnu nesoša darbība. Tu griez dārzeni, vāri ēst kādam; tā ir labdarība. Tātad, labdarība, ļaundarība, darbība ar jauktu iznākumu, un darbība, kurai nav iznākuma vispār, vai tas ir neitrāls. Šie ir četri karmas veidi.
Bet tavas esamības pats kodols, būtība ir brīvs no visas šīs karmas, tam nav karmas. Lai kāda būtu darbība, kas nāk no Valdnieka, tai nav piesaistīta nekāda karma, laba, slikta, pareiza, nepareiza, tur nav nekā.

  • Darbības augļi.

Vipaka – tie ir darbības augļi, darbības iznākums. Bet līksme vai ciešanas, – darbības augļi tur nav. Augļi neskar to visjutīgāko, skaidrāko tavas esamības kodolu, tavas esamības, kas ir radības Valdnieks. Vai saprotat, ko es saku? Tāda apziņa ir brīva no tā.

  • Slēptas dziņas vai iespaidi (ašeja), jeb uzskati, iedīgļi.

Tādējādi, šī apziņa jeb šī Būtne ir brīva no klešas, tas ir, ciešanām jeb bēdām, no karmas, un vipakas – darbības augļiim, un ašejas – darbības iespaidiem.

Šī īpašā Būtne ir Īšvara (Ishwara – pārraugs vai visaugstākais pārraugs, tas ir, Dievs) jeb Valdnieks. (atcerieties dziesmu no saites sākumā – I.L.)

Un kur ir šī īpašā Būtne, Valdnieks? Ne jau kautkur karājas debesīs, – tas ir tavā sirdī. Tas ir katras būtnes sirdī. Vai uztverat to?

Lai ko tu darītu, lai kādi notikumi risinātos ap tevi, tas neskar tavas dzīves centrālo vietu. Tavas dzīves centrālais kodols paliek neskarts, jaunavīgs. Tas, ka Jēzus ir dzimis no jaunavas, nozīmē, ka Valdnieks ir dzimis šajā jaunavīgajā vietā dziļi tevī, kodolā, kurš netiek skarts ne ar kādiem dzīves notikumiem vai norisēm. Tīrā apziņa (purushavishesha – tīrā apziņa, Es, visuresošais Pārraugs), šī īpašā Būtne, ir Valdnieks, un kad tavs ārējais prāts lūdz Dievu, tas ir Būtnes centrālais kodols.

Tas ir vienmēr, – katra Dieva pielūgsme ir prāta pievēršanās savai Būtnei. Tas ir kā čaulas sarukšana uz centru. Malējais, čaula, kas ir ārpusē, sarūk centrā. Kad malējais sarūk centrā, kas tad notiek? Tas kļūst bezgalīgs, neierobežots. Tavs niecīgais čiepstošais prāts, kad tas lūdz Dievu, tas lūdz bezgalīgo Būtni, kas esi tu pats.

Tā ir lūgsna. Vai uztverat to? Tāpēc tu vari teikt – labi, Valdniek, mans Valdniek, palīdzi.

Lai kam tu lūgtu, lai ko tu lūgtu, un lai kur tu lūgtu, tas viss sasniedz mani un tikai mani.
Tas ir tas, ko arī Krišna saka Gītā, – “Lai kam tu lūgtu, viss nonāks pie manis viena, jo Es esmu esamības kodols.”

Tu vari lūgt to, vari lūgt citu, ko gan tas nozīmē? Lai kur tu lūgtu, lūgsna ir tikai izšķīšanas norise. Cukura lelle, karamele, nonākusi ūdenī, – lai kurā punktā tā ūdenī nonāk, tas nav svarīgi, – tā izkūst un kļūst vienota ar ūdeni. Tāpat Dieva pielūgšana ir prāta izšķīšanas Būtībā norise. Un šis Esamības veids, ja paturējāt prātā, kurš ir brīvs no prāta indes, brīvs no karmas, slēptām dziņām un augļiem, nogatavošanās, nobriešanas, tas notiek gandrīz uzreiz, – nekavējoties tavs prāts sāk izšķīst. Tas ir tas, kāpēc nav atšķirības starp Dievu, tavu Skolotāju – Guru un tavu Es. Ir teikts “ishwaro guru atma trimurti vibhagini” – tie trīs ir tikai nosaukumu lieta.
Lai kas būtu Skolotājs, tas nav nekas cits kā tavas Esamības kodols. Un tas ir tas pats, kas Dievišķais, kas pārvalda visu šo radību.

Sa purveshamapi guru kaalenaanvachedaat.

[1.26 No šīs virsapziņas (ishvara – radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs) ir mācījuši vissenākie skolotāji, jo tā nav ierobežota laikā.
(purvesham api guruh kalena anavachchhedat)
• purvesham = sākotnējais, iepriekšējais, agrākais, sens;
• api = arī;
• guruh = skolotājs;
• kalena = ar laiku;
• anavachchhedat = neierobežots (laikā), nepārtraukts, nedalīts, pastāvīgs.]

Šī Esamība, apziņa ir Skolotājs (Guru), – tas ir ceļvedis pat tiem, kuri ir bijuši pirms mums. Te nav lūzuma laikā, ciktāl tam ar to ir sakars. Man šķiet, bībelē bija kautkas tāds: “Es biju pirms Abrahama. Es mācīju cilvēkus, kuri bija pirms manis”. Arī Krišna ir teicis to pašu, viņš ir teicis: “Esmu mācījis Išvaku un Manu (cilvēces pirmsencis, kā arī pats pirmais valdnieks uz Zemes, kurš ir glābis cilvēci no vispārējiem plūdiem)”. Uz to Ardžuna saka: “Labi, nestāsti nu.” Viņš saka: “Tie ir dzimuši sen atpakaļ, un tu esi kopā ar mani, manā laikā, – kā gan tu vari būt mācījis tos cilvēkus?” Ardžuna saka: “Esmu jau tā šausmīgi apmulsis, nestāsti, ka tu esi bijis skolotājs kādam, kas ir bijis pirms tevis – pirms gadu tūkstošiem, – kā tas ir iespējams?” Tad Krišna saka: “Nu labi, raugi, tu nepazīsti mani. Es esmu nācis ļoti daudzas reizes, un tu esi nācis ļoti daudzas reizes. Tu esi aizmirsis, bet es to visu zinu. Es esmu mācījis tad, un es mācu arī tagad, un es turpināšu mācīt arī nākotnē.”

Šis “Es” ir vienmēr tas pats – šis Guru princips ir tas pats, jo nav laika pārrāvuma, tas turpinās. Jēzus turpinās viscauri, nav tā, ka viņš ir apstājies, kaut kur salūzis. Tā tikai cilvēki domā – ō, viņš nāks dažreiz nākotnē. Purveshamapiguru: tas ir skolotājs arī kādiem, kas ir bijuši agrāk, jo nav laika pārrāvuma.

Tatra niratishaya sarvagyabeejam.

[1.25 Šajā tīrajā apziņā (ishvara = radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs) visa zināšanas sēkla ir sasniegusi savu augstāko attīstības līmeni un nav pārspējama.
(tatra niratishayam sarvajna bijam)
• tatra = šeit, tajā (šajā īpašajā tīrajā apziņā, šajā Es (purusha));
• niratishayam = nepārspēts, neviena cita nepārsniegts, neierobežots;
• sarvajna = visu zinošs (sarva = viss; jna = zinošs);
• bijam = sēkla.]

Viņš (Patandžali) saka: – šajā virsapziņas stāvoklī ir visas viedības sēkla.

Tas ir ļoti svarīgi. Tatra niratishaya sarvagyabeejam – visas viedības sēkla ir klātesoša ļoti īpašā veidā.

Bet šeit cilvēki nonāk nesaprašanā. Nu labi, ja Valdnieks Krišna zināja visu, kāpēc tad viņš gāja uz miera nodibināšanu, apturēt karu, – trīs reizes viņš mēģināja apturēt karu. Ja viņš jau zināja, kāpēc viņš mēģināja? Viņš zināja, ka karš tā kā tā notiks. Un viņš nekad nav teicis Ardžunam, ō! Karš būs, un tu karu uzvarēsi. Nē! Viņš saka: “Ja tu uzvarēsi karu, tad valdīsi pār pasauli. Ja tu zaudēsi karu, vienalga tu nonāksi debesīs.” Viņš nedod pareizo atbildi, pareizās zināšanas, viņš nesaka: “Nu labi, iznākums būs tāds”.

Ō! Tad Krišna, ja viņš ir Valdnieks, viņš to zina, kāpēc viņš nepasaka, – tas ir otrs jautājums, kas uzpeld. Viņš saka: “Tatra nirantishaya sarvagya beejam” – visas viedības sēkla ir klātesoša.

Tev mājās ir vārdnīca. Jebkurā brīdī jebkuru vārdu, kādu gribi, – tu vari tikai uzšķirt lapu un paņemt tā vārda nozīmi, pareizi? Bet tev nevajag zināt no galvas visus vārdnīcas vārdus, atcerēties visus vārdnīcas vārdus, nedz tev jāzin visus vārdnīcas vārdus visu laiku. Tāpat, tu atveries līdz augstākajam savas apziņas līmenim, – tajā brīdī visas zināšanas ir klātesošas.
Ko nozīmē visas zināšanas? Šajā brīdī tu vari zināt vai saprast un just visas Būtnes, kādas ir pasaulē, un ko tās dara: dažas ceļas no savām gultām, dažas iet gulēt, dažas iet vannā, dažas ir savā auto, un tu redzi, kas notiek šajā brīdī, vienā šajā brīdī? Ir daudz cilvēku, kuri krāc – tas ir tikai par cilvēkiem, un ir daudz cilvēku, kuri kaujas, ir daudz cilvēku, kuri ēd,  ir daudz cilvēku, kuri dažādi rosās tieši šajā brīdī. Tie ir tikai cilvēki. Ņemam vērā visas dzīvās Būtnes; cik daudz dzīvu Būtņu te ir? Izšķiļas tik daudz cāļu. Tik daudzi nobeidzas. Tik daudz bifeļu klejo apkārt, tik daudz govju aplaizās, tik daudz pērtiķu lēkā no koka uz koku, ķirzakas norūpējušās šaudās šurpu turpu, un nevar saprast, ko tās dara. Tik daudz pīļu, tik daudz tarakānu, tik daudz mušu, tik daudz odu, tik daudz amēbu un miljoni un desmitiem miljonu vīrusu un baktēriju – daudz mirst, daudz dzimst, daudz tiek perēts, daudz aug.

Ir tik milzīga rosība šajā pat brīdī, un šīs milzīgās rosības vidū tu izķer, nu labi – ko dara tas un tas; ko tagad dara Dāvids? Ko dara Linda? Tur būtu daudz darba, un tas nav tā vērts, bet iespējams tas ir.

Dažkārt cilvēki man jautā – Gurudži, kā tu zini manas dzīves lielāko noslēpumu, ja es neesmu to nevienam stāstījis, bet tu to zini – kā tas ir, ka tu to zini? Es saku: “es nezinu, kā”. Bet es to zinu. Un dažkārt es meklēju pats savas atslēgas, kuras esmu kaut kur nolicis. Tas ir mulsinošāk. Kā tas nākas, Gurudži, ka tu meklē savu ķemmi vai atslēgu, ko esi kaut kur nolicis, bet, rādās, ka tu zini kaut ko, ko es nevienam nekad neesmu teicis, zini to, ko nezin neviens, izņemot mani. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams. Tāpat kā tu zini, cik daudz matu ir uz tavas galvas; – vai visi zināt, cik matu ir uz jūsu galvām? (smiekli) Tā sadzīvo zināšana un nezināšana. Un pat, ja tu izrauj vienu matu, tu zini, ka kāds mats ir izrauts. Tas ir tas, kāpēc ir teikts: tatra niratishaya sarvagyabeejam.

Šī visas viedības sēkla ir klātesoša šajā virsapziņā, bet tā ir pārsteidzoša. Kāpēc tā pārsteidz? Tā ir pārsteidzoša. Tā ir klātesoša. Valdnieka varā, šajā virsapziņas stāvoklī, visa zināšanas sēkla ir klātesoša. Šī virsapziņa ir Skolotājs pat tiem, kuri ir dzīvojuši pirms mums.

Tasya vaachak pranava.

[1.27 Svētais vārds, kas apzīmē šo radošo avotu, ir skaņa OM, ko sauc pranava.
(tasya vachakah pranavah)
• tasya = tas;
• vachakah = apzīmējums, nozīmes nesējs, rādītājs, nosaukums;
• pranavah = mantra AUM jeb OM.]

Kā tu pie tās (visas viedības sēklas, virsapziņas) vērsies? Viņš (Patandžali) teic – saki OM, un tā ir uzruna.

OM ir visīsākā skaņa, ar kuru var vērsties, ar kuru var uzrunāt. Jo kad tu izsaki OM, tad prāna, apziņa ir pilnīga. OM ir ļoti īpaša skaņa, tā ir visīsākā skaņa, vistaisnākais ceļš, kuru var lietot, lai vērstos pie šīs apziņas pilnības.

Tu saki “AAA”, un prāna ir ķermeņa apakšdaļā, pie “UUU” tā ir vidusdaļa, pie “MMM” tā ir ķermeņa augšdaļā.

Kad tu izsaki “OM”, prāna ir pilnīga, pabeigta. Jūs esat to darījuši! Vai esat to apjautuši? AA, UU, MM, – izmēģinājuši to savā ķermenī, kad skaņa izraisās. Sagrozīta OM forma ir kristiešu Amen un Amīn islāmā. Tas ir tas, kāpēc OM ir viena skaņa, kas ir pieņemta visās reliģijās pasaulē – budismā, džainismā, sikhismā, – lai kāda reliģija būtu pasaulē, tām visām ir vārds OM vai ļoti tuvs tam.

Tādējādi “OM” ir viena skaņa, kas nonāk ļoti tuvu šai virsapziņas pilnībai. Visi citi vārdi ir tikai nomale.

Tajjapastadarthabhavanam.

[1.28 Šī skaņa ir pieminama ar dziļu tās nozīmes izjūtu.
(tat japah tat artha bhavanam)
• tat = tas;
• japah = atkārtota pieminēšana, skandēšana;
• artha = nozīme;
• bhavanam = apjēga ar izjūtu, piesaiste, kavēšanās pie, bhava = objektīvā esamība, tapšana.]

Tā ir vēl viena svarīga sūtra. Mantras vai Dieva vārda dzirdama vai nedzirdama skandēšana (japa). Ko nozīmē džapa? Skaņa, kas, to pieminot, var tevi novest atbilstošā izjūtu stāvoklī. Piemēram. Ja tu saki “mango”, šis vārds tūlīt tev nes domu par to, mango izjūtu. Ja tev garšo mango, tavā mutē sāk izdalīties siekalas, tūlīt ir reakcija, iestājas šī sajūta. Ja tu saki “Ziemassvētki”, šis vārds “Ziemassvētki” tūlīt izraisa dāvināšanas, svinību izjūtu. Tas ir saistīts ar dāvanu – ō, Ziemassvētki! Dāvanas, svinības.
Kad tu saki OM, tu piemini Būtnes pilnību, tās Būtnes, kura ir šīs esamības pats kodols, tā dzīvība, kas ir brīva no ciešanām, un kas visa ir Mīlestība, beznosacījuma mīlestība. Skaņa “OM” tev atgādina Valdnieku, radību.

Tatah pratyekchetnadhigmonapyantrayamavasch.

[1.29 Ar šā OM pieminēšanu nāk cilvēka paša Es apjēga un traucēkļu novēršana.
(tatah pratyak chetana adhigamah api antaraya abhavash cha)
• tatah = tādēļ;
• pratyak = personība, cilvēks;
• chetana = apziņa;
• adhigamah = izpratne, apjēga, zināšanas;
• api = arī;
• antaraya = šķēršļu jeb traucēkļu;
• abhavash = iztrūkums, neesamība, nenotiekamība, noliegums, tukšums; nebūtība (objektīvās esamības, tapšanas);
• cha = un, arī.]

Kāds ir šīs sūtras lietojums? Kad tevī ienāk šī pacilātības sajūta, tavas esamības kodola apziņas pilnība, tad tevī uzaust apliecinoša apziņa, tevī iestājas cits apziņas stāvoklis, tavs prāts pilnīgi pārveidojas, tavā domāšanā iestājas skaidrība, tavās izjūtās iestājas skaidrība, izmaiņas piedzīvo viss ķermenis. Tā – dzīvs un prānas pilns, – un visi šķēršļi tiek aizvākti no tava ceļa. Tikai Valdnieka varas, Dievišķā pieminēšana vien var novākt kavēkļus no tava ceļa.
Tad, kas ir šie traucēkļi? Ir deviņi traucēkļi. Tagad – šie traucēkļi, – kādi tie ir?

Vyadhisathyaanasanshaypranadaalasyaviratibrantidarshanalabhdabhoomitvanavasth itatva.

[Traucēkļi un risinājumi (1.30-1.32)
1.30 Garīgajā ceļā ir dabiski jāsaduras ar deviņiem traucēkļu veidiem: fiziska slimība, prāta nosliece nedarboties lietderīgi, šaubas jeb neizlēmība, uzmanības trūkums pievērsties saplūsmei (samadhi), prāta un ķermeņa kūtrums, nespēja valdīt pār kāri pēc pasaulīgiem objektiem, nepareizi pieņēmumi jeb nepareiza domāšana, nespēja sasniegt vingrinājumu pakāpes un nespēja noturēt vingrinājuma līmeni, kad tas ir iestājies.
(vyadhi styana samshaya pramada alasya avirati bhranti-darshana alabdha-
bhumikatva anavasthitatva chitta vikshepa te antarayah)
• vyadhi = neveselība, slimība;
• styana = prāta laiskums, nemākulība, dīkdienība, vilcināšanās, trulums;
• samshaya = neizlēmība, šaubas;
• pramada = paviršība, nevērība;
• alasya = slinkums, gurdums, laiskums, kūtrums;
• avirati = juteklība, neatkarīguma trūkums, atturības trūkums, iekāre;
• bhranti-darshana = nepatiesi uzskati vai izpratne, juceklis domāšanā (bhranti = nepatiess; darshana = uzskats, izpratne);
• alabdha-bhumikatva = nespēja sasniegt vingrinājumu pakāpes (alabdha = nesasniegšana; bhumikatva = pakāpe, stāvoklis, stingrs pamats);
• anavasthitatva = nepastāvība, noslīdēšana, nespēja noturēt;
• chitta-vikshepa = prāta novirzes (chitta = apziņa prāta robežās; vikshepa = atmetiens, izkliede, novirze);
• te = tie ir;
• antarayah = šķēršļi jeb traucēkļi.]

1) Ķermeņa slimība (vyadhi) ir viens šķērslis, pirmais šķērslis.
2) Prāta slimība (sathyaana), otrais šķērslis. Garīga atpalicība, nespēja aptvert, klausīties, sekot, vingrināties, kaut ko paveikt. Tas ir otrs traucējumu veids. Zināt, ar tevi var būt viss kārtībā, bet, kad tu uzsāc mācību kursu, tu kļūsti nevesels. Vai zināt, kāpēc? Tiklīdz tu nonāc kursos vai sāc veikt kādus vingrinājumus, meditāciju, tad uznāk neveselums. Ķermenis sāp te šur, te tur. Kad tu skaties televīziju, tad gan nekas nenotiek. (smiekli) Bet kad tu nosēdies meditēt, tavs ķermenis kļūst tik nemierīgs un sāp te vienā, te otrā vietā. Tas viens no traucējumu veidiem, kas var parādīties, – šķērslis jogas ceļā.

Un tad –
3) Šaubas (sanshay): prāts stieg šaubās. Ir trīs šaubu veidi.
Šaubas par sevi: vai esmu pietiekami labs? Es nezinu, – ko es varu izdarīt? Tu redzi visus pārējos meditējam, un tie visi ir ļoti laimīgi un sēd patīkamā garastāvoklī, un tu domā, ō! Tie visi ir līksmi, svētlaimīgi, es esmu vienīgais, kurš cieš. Es neesmu labs. Nedomāju, ka es vispār varu to izdarīt. Tā cilvēki mēdz šaubīties par sevi.
Tad – šaubas par paņēmieniem. Vai tas viss ir pareizi? Vai šie man būs kaut cik labi? Nedomāju. Varbūt man ir jālieto citi paņēmieni. Tas nav priekš manis.
Vai šaubas par skolotāju. Kas viņš tāds ir? Ko viņš vēlas panākt? Šie trīs šaubu veidi var traucēt attīstību. Šaubas par sevi sākas tādā veidā, zināt. Tie ir traucējumi.
Saprotiet šaubu īpašības. Redziet, – jūsu šaubas parasti ir par kaut ko, kas ir labs.

Jūs nešabāties par to, kas ir slikts. Jūs vienmēr apšaubāt apliecinošo. Jūs nekad nešaubāties par savu nomāktību. Jūs nekad nejautājat, vai tiešām es esmu nomākts? Bet ja jūs esat laimīgi, jūs šaubāties – vai tiešām es esmu laimīgs? Vai tas ir tas, ko es vēlos? Nesmu pārliecināts. Šaubas ir trešais šķērslis.

4) Paviršība, nolaidība (pramada) – darot kaut ko nepareizi un zinot, ka tas ir nepareizi, ar nodomu, – tu zini, ka noteiktas lietas nav tev labas, un zini arī kā būtu jādara, vai arī labi zini, ka tev kaut kas ir jāpadara, un tomēr tu to nedari. Tā ir paviršība, nevērība (pramada), vai saprotat? Tu ļoti labi zini, ka jānomaksā nodoklis, un tu nemaksā, tā ir nevērība, nolaidība. Tu zini, ja tu neizdarīsi noteiktu lietu, tu būsi ķezā. Zināt, ka nokļūsi ķezā, un iet uz šo ķezu, tā ir paviršība, nevērība. Pieņemsim, tu esi slims, tu zini, ka slimojot nevajag ēst saldējumu, nevajag pārēsties. Un tu zini, ka tev ir problēmas ar cukuru, – tu nedrīksti ēst cukuru. Tu zini un tomēr ēd šo cukuru vai šokolādi vai līdzīgi. Tādējādi paviršība, nevērība, modrības un uzmanības trūkums ir cits šķērslis, tas ir pramada.

5) Kūtrums (alasya), smagums ķermenī. Tu vari darīt milzumu lietu, bet, kad jāveic kādas āsanas, pozas, vingrinājumi, tu saki – vai! – nu nē. Un kad tev jāveic, piemēram, elpas pārvaldības vingrinājumi (pranaayam), tu saki – ō! – atkal šie elpas pārvaldības vingrinājumi (pranaayam). Pietiek, tu saki. Justies tik laiski darīt kādas lietas. Šis laiskums var piezagties jebkurā dzīves jomā, darot jebkuras lietas.
Viena lieta ir kaut ko nedarīt apzināti, un cita lieta ir smagnējība vai slinkums ķermenī, kas uznāk un pārņem.

6) Juteklība (avirati) – tā nozīmē būt jebkāda sajūtu objekta gūstā un netikt no tā vaļā. Var teikt, apsēstība. Ja esi izsalcis, viss kārtībā, bet pēc ēšanas, kad tavs kuņģis ir pilns, nav iemesla domāt par ēdienu visu dienu. Līdzīga lieta, zināt, ļaudis,- tu vēlies redzēt kādu jauku ainavisku vietu, tu to redzi, un tad ir tā, – beidzies, bet tu nebeidz domāt par kaut kā jauka, brīnišķīga skatīšanos visu laiku. Vai saprotat, ko es saku?
Visas maņas, to darbība ir ierobežota, un kaut kad ir jābeidz. Bet uzturēt to, domāt par to visas 24 stundas dienā, uzbudināties par šo lietu visu laiku, ir juteklība, neatkarīguma trūkums, atturības trūkums, iekāre (avirati), tā ir apsēstība. Vai saprotat, ko es saku?
Tu ēd, un pēc ēšanas tev nebūtu jādomā par ēšanu. Tas pats ir ar dzimumbaudām, – dari to, pabeidz un tad neturi to galvā visas 24 stundas. Tad tā būtu atkarība no tām. Cilvēki skatās buļļu filmas dienām un naktīm. Viņu galvas kūp. Ķermenis nespēj darboties, bet prāts ir apsēsts ar domām par seksu. Pat veci cilvēki nonāk šādās grūtībās; – 70-80-90 gadīgi, bet tie domā par seksu.
Mullam Nasreddīnam ir bijusi dzimšanas diena – 75 gadi, un kāds ir jautājis, ko viņš domā par mīļākajām? Mulla ir teicis, – neprasi man vairs par to, nesatrauc, – tikai pirms trim dienām man izdevās beigt domāt par mīļākajām.
Jebkuru sajūtu pieredzējumu nebeigšana izraisa atkarību no šā sajūtu objekta, un neatkarības trūkums no šā sajūtu objekta ir liels šķērslis ceļā uz jogu. Jo tas neļauj tev savākties. Tas tevi atvelk un tur pie sevis, pie sevis Vai saprotat, ko es saku?

7) Maldi  (bhrantidarshana) ir halogenācija, gaisīgums: tu iedomājies, ka esi kaut kas ļoti īpašs. Tu pēkšņi iedomājies, ka esi superzvaigzne vai līdzīgi. Šī ir daudzu cilvēku problēma. Daudzi garīgie meklētāji – tie vingrinās, un tie saņem kādu vīziju, un tie tik ļoti ir šīs vīzijas pārņemti tāpēc, ka šīs vīzijas nav ne pilnīgi nepatiesas, ne pilnīgi patiesas. Tās ir patiesā un nepatiesā sajaukums. Un tā cilvēki mēģina turēties pie tām. Daudzi kulti šajā pasaules daļā ir izveidojušies tikai dēļ šīs maldīgās, nepatiesās domāšanas.
Cilvēki nekad nav sapratuši šos traucēkļus, šķēršļus, kas var rasties ceļā uz jogu. To sauc par jogamaju (yogo-maya – dievišķa šķituma maldi).
Jogamaja ir, kad it kā parādās redzējums un sniedz kādu vēstījumu, vai tas ir nojautas vēstījums, zināt. Tu sēdi un meditē, un nu nāk vēstījums, ō! Tu tikai ej un atver durvis – šķiet, kāds tevi gaida, un tu ej, un tu redzi, ō! Tiešām kāds ir gaidījis, un tu kļūsti arvien uzbudinātāks. Ō! Redz, iekšā ir atskanējusi balss. Jēzus man ir teicis to darīt, labi, es to darīju, un tā notika nākošajā dienā, 3.x tā notika, 4.x tā notika, 5.x.
Tā kā tu neesi pilnīgi neaizņemts un tukšs, tevī ir paliekas vai pēdas no tavām vēlmēm un naida un bailēm; šīs lietas var uznākt šādā veidā un vai nu caur Jēzus tēlu, vai caur punditji (hindu priesteris), – vai caur vēl kādu tēlu tās var ienest tev šīs domas prātā, un tad tu mokies. Vai saprotat, ko es saku?
Tā gadījās ar vienu no mūsu dalībniecēm, – un šis cilvēks redzēja vīzijas. Gandrīz katra vīzija bija pareiza. Tā, viena vīzija bija tāda: neved savu vīru pie ārsta. Viņš tiks dziedināts bez iešanas pie ārsta, un vienkārši teica – viss ir kārtībā. Tā kā viņa jau bija bailīga no iešanas pie ārsta un noraidoša pret parasto (alopātisko) medicīnu, un meditācijā viņa vēl atklāja: ō! – šī lieta gūst apstiprinājumu, tad teica – nē, es neiešu pie ārsta. Tā nu cukura līmenis auga un auga, un viņš zaudēja abas acis. Un tad šis cilvēks kļuva ļoti nikns, – kāpēc mana iekšējā balss man to teica, tā ir maldinājusi mani, nav bijusi pietiekama saprašanās, nav pieticis saprašanas. 80% no lietām bija pareizas, bet šajā gadījumā bija cilvēka paša bailes, kāre, un šīs lietas bija vēl prātā, un kad šīs lietas nāca kā jau agrāk domātas vai kā nojaustas, un tās nāca viņam virsū, iznākums nebija patīkams. Tie ir traucējumi. Tāpēc mums nevajadzētu auļot uz šā maldu zirga. Juceklīga domāšana – daudzi cilvēki ir tās gūstā.

8) Nespēja sasniegt vingrinājumu pakāpes (alabdhabhoomitva) – tas ir tas, kāpēc dažkārt cilvēki saka, ō! Gurudži, Es visus šos vingrinājumus veicu jau 8 gadus, 10 gadus, bet, rādās, neesmu neko sasniedzis. Es te sēdu, un nekas nenotiek. Tikai nāk domas, un nekādu stāvokli es neesmu sasniedzis. Nekāda saplūsme (samadhi), nekāds miers, nekāda kārtības sasniegšana, – tas ir vēl viens šķērslis – astotais, kad kāds jūtas pilnīgi neveiksmīgs un vēlas beigt, bet tajā pat laikā cilvēks neatlaižas no vingrinājumiem, tas ar mokām turpina vingrināties. Bet viņš jūtas iesprūdis, nav attīstības, nekas nenotiek.

9) Nepastāvīgums (anawasthi tatva). Cilvēks neiegūst noturīgumu nevienā stāvoklī. Tas nozīmē nepastāvīgumu. Tev ir daži labi pieredzējumi, tu jūties brīnišķīgi, bet tad tas vairs neturpinās. Tā ir vēl viena kaite. Devītais šķērslis ir: “Es jūtu visu šo svētlaimi, bet tas viss pēc brīža izbeidzas”. Es jūtos ļoti mierīgi, bet dažos mirkļos tas viss aiziet. Tikai daži mirkļi, tad viss pazūd. Man ir visa šī modrība, apjēga, laba tieksme, bet es izeju no tā un sāku kaut ko darīt – 10, 15 minūtēs tas viss ir prom. Dažas dienas es jūtu brīnišķīgu apjēgas, modrības stāvokli, un tad ļoti drīz tas viss ir prom. Tas nesaglabājas. Šī ir vēl viena parasta kaite, kas uznāk cilvēkiem. Tas ir devītais šķērslis – anavasthitatva – noturības nesasniegšana nevienā stāvoklī.

Dukhdaurmanasyagmevajayatvashwaasprashwasa vikshepsahabhuva.

[1.31 No šiem traucējumiem izceļas četras sekas, un tās ir: 1) garīgas vai fiziskas sāpes, 2) grūtsirdība vai nomāktība, 3) grīļīgums, svārstīgums vai trīcēšana un 4) nekārtīga ieelpa un izelpa.
(duhkha daurmanasya angam-ejayatva shvasa prashvasah vikshepa sahabhuva)
• duhkha = sāpes (garīgas vai fiziskas);
• daurmanasya = grūtsirdība, bezcerība, nomāktība, vilšanās, mokas;
• angam-ejayatva = grīļīgums, svārstīgums, locekļu vai ķermeņa trīcēšana (anga = locekļi vai ķermenis);
• shvasa = ieelpa (norādot uz nekārtīgu ieelpu);
• prashvasah = izelpa (norādot uz nekārtīgu izelpu);
• vikshepa = atmetiens, izkliede, novirze;
• sahabhuva = ceļabiedrs, pavadījums, saistītais.]

Tas, kas nāk līdz ar šiem traucējumiem, ir:
– skumjas, nožēla, ciešanas, sāpes (dukha);
– grūtsirdība, bezcerība, nomāktība, vilšanās, mokas prātā; tu nejūties labi, nevēlies nevienu redzēt, tas ir sarūgtinājums par sevi (daurmanasya);
– tavs ķermenis tevi neklausa (agmejayatva). Redziet, tā kā dzērājs – cilvēks, kurš ir dzērājs, kāds, kurš ir par daudz iedzēris, – viņš grib iet pa kreisi, bet sāk kustēties uz labo pusi. Viņš grib iet taisni, bet viņa ķermenis iet, kur pagadās, vai ne? Viņš mēģina paņemt glāzi, un var tikai nolikt roku uz galda tālu no glāzes, mēģinot to paņemt. Saskaņotības trūkums starp ķermeni un prātu. Ķermenis ņem virsroku, ķermenis tev neklausa. Tu gribi iet, bet ķermenis neceļas augšā. Vai saprotat, ko es saku?

– nekārtīga ieelpa un izelpa.


Dukhadaurmanasyagmejayatvashwasprashwasa vikshepasahabhuva.

Šīs ir četras tevi pārspējušu traucējumu pazīmes. Kas tās ir? Iziesim vēlreiz tām cauri. Šīs četras blakusietekmju pazīmes, kas ir acīmredzamas, kad kāds no šiem traucējumiem pārvar tevi. Kas tās ir?
Dukha – garīgas vai fiziskas sāpes.
Daurmanasja – grūtsirdība, bezcerība, nomāktība, vilšanās, mokas.
Agmedžajatva – saskaņotības trūkums ķermenī. Ķermenis tevi neklausa.
Švāsprašvāsa – nekārtīga elpošana.
Ieelpa un izelpa – saraustīta un neērta elpošana.

Tās ir novirzes (vikshepa), kas nāk līdz ar traucēkļiem. Un kas mums jādara, lai tiktu vaļā no tām, to redzēsim nākošajā lekcijā.
Džai Gurudev!

5. Traucējumu pārvarēšana

Aplūkojām deviņus traucējumu veidus. Pārdomājām šos deviņus iespējamos traucējumus ceļā uz jogu. Desmitā traucējuma nav. Šajās deviņās kategorijās ir ņemts vērā un iekļauts katrs iespējamais traucējums. Patandžali ir kā zinātnieks. Tikai daži vārdi, pavisam daži vārdi, – viņš ir teicis īsti kodolīgi, lai ir pateikts tas, kas bijis jāpasaka nepieciešami. Līdz ar šiem deviņiem traucējumiem ir minētas četras uzbudināta prāta pazīmes vai zīmes, tās ir:
1) Dukha – garīgas vai fiziskas sāpes.
2) Daurmanasja – grūtsirdība, bezcerība, nomāktība, vilšanās, mokas.
3) Agmedžajatva – nemiers ķermenī vai saskaņotības trūkums ķermenī.
4) Švāsprašvāsa – nekārtīga elpošana.
Ja tu esi pētījis savu elpu, – kad esi laimīgs vai satraukts, ieelpa ir garāka, uzbudinājumā tu vairāk apzinies ieelpu. Un kad tu esi nelaimīgs, pārsvaru ņem izelpa, tu novēro izelpu, ir pilnīgi izjaukts elpošanas līdzsvars. Vai esat pamanījuši? Dziļa nopūta, smaga, kad esi nelaimīgs, bet kad esi līksms, tu tikai elpo un nezini, kad tu izelpo, tu neapzinies izelpu. Arī nelīdzsvarota elpa – ieelpa un izelpa – tās ir četras blakus parādību zīmes līdz ar traucējumiem.
Tagad, – kā atbrīvoties no šiem traucējumiem.

Tatpratipedharthamektatvaabhyaasa.

[1.32 Lai novērstu vai tiktu galā ar šiem deviņiem traucējumiem un to sekām, ir ieteikts savākt prātu vienā punktā, mēģinot to cieši pievērst vienai lietai jeb objektam.
(tat pratisedha artham eka tattva abhyasah)
• tat = tie;
• pratisedha = novēršana, noraidījums, atspēkojums, aizliegums, pretstatījums, atcēlums,
noņemšana;
• artham = nolūkā, ar nolūku (artha = nozīme);
• eka = viens,
• tattva = patiesība, pamatlikums, subjekts, īstenība;
• abhyasah = ar vingrinājumiem (-os), atkārtotiem vingrinājumiem, kopjot šo īpašību.]

Lai atbrīvotos, dari tikai vienu. Parasti tu dauzi krūmu – runā riņķī un apkārt; tu tikai izvairies.

Tad dari tikai vienu lietu. Viena mērķtiecīga uzmanība uz vienu lietu.
Kas notiek, kad tu ilgstoši dari vienu lietu? Iestājas garlaicība. Uzrodas nemiers. Šis nemiers un garlaicība tevi pacels virsotnē, tā ka tas nesīs skaidrību. Tas ir vienīgais ceļš uz izeju. Mūsu prāts ir satraukts, kad tas kavējas divnozīmībā. Tam ir jāizvēlas, un tā tas ir vēl vairāk apjucis. Vai man darīt šo? Vai man darīt to? Un tad tas lēkā, dīdās visapkārt.
Šo – to, šo – to, un prāts tālāk ir sadalījies.

Sadalīts prāts ir ciešanas, un punktā savākts prāts ir prieks. Un visi tie brīži, kad tu esi bijis ļoti laimīgs, – ja esi pamanījis, kas ir laime, – tā ir prāta kļūšana par vienu veselumu. Tas kļūst ļoti pilnīgs, ļoti savākts.
Tad tu esi pieredzējis prieku dzīvē, mieru dzīvē, svētlaimi dzīvē. Tad tu esi pilnīgi pieredzējis pašu dzīvi. Divējība, sadalīts prāts ir baiļu un ciešanu cēlonis. Arī tas, ka tu turpini darīt divas lietas vai par daudz lietas, tas nav “ek tatva abhyaasa”, tas nav viens vingrinājums; tad kas ir ektatva? Pievēršanās vienam pamatlikumam, – tas var būt Dievs, var būt lieta, var būt Guru, var būt tavs Es, un var būt jebkas.
Ektatva abhjāsa – vingrinies vienā lietā, tad tu pārvarēsi visus šos traucējumus.
Tālāk, pievērsties vienai lietai mēs varam tikai tad, ja prātā ir noteikts rāmums, vērīgums prātā, citādi pat tas, šķiet, nav iespējams, vai ne tā?

Tu vari būt savākts, ja prātam ir noteikta rāmuma pakāpe. Tu redzi šo vienu pamatlikumu ikkatrā ķermenī, to pašu Es; – mans Es ir klātesošs visur; tas ir mans Skolotājs, kurš ir klātesošs visur. Nav cita ķermeņa, kā mana Skolotāja ķermenis. Tas man ir viss, jeb – mans Dievs man ir viss. Tas viss esmu es, nav nekā cita, kā es. Līdzīgi turēšanās pie viena pamatlikuma, un šā viena pamatlikuma apjēga ir viss. Tā ir dzīves prasme.
Mūsu dzīvei bija jārit daudzveidības pasaulē. Pasaulē jūs dzīvojat kopā ar daudziem cilvēkiem, neviens ķermenis nav tāds pat, bet kā tad jūs varat ieraudzīt vienu un to pašu ikkatrā? Neviens neizskatās tāds pats. Nav divu vienādu cilvēku. Bet te kāds saka: ”Saredzi vienu lietu ikkatrā”, pievērsies augstākajam pamatlikumam, – kā tas iespējams? Tā nu Patandžali saka: ”Labi, es sniegšu jums vēl vienu sūtru.” Nākošā sūtra teic:

Maitrikarunamuditoupekshanasukhsdukhspunyaapunyavishayaana
bhavanaathshichittaprasadanam.

[Prāta nostabilizēšana un noskaidrošana (1.33-1.39)
1.33 Cilvēku attiecībās prāts attīrās, kopjot draudzīguma jūtas pret tiem, kuri ir laimīgi, kopjot līdzjutību pret tiem, kas cieš, kopjot labo gribu pret tikumīgiem, krietniem, un kopjot vienaldzīgumu pret tiem, kurus uztveram kā netikumīgus vai ļaunus.
(maitri karuna mudita upekshanam sukha duhka punya apunya vishayanam
bhavanatah chitta prasadanam)
• maitri = draudzīgums, patīkamība, laipnība;
• karuna = līdzjutība;
• mudita = līksme, labā griba;
• upekshanam = piekrišana, nosvērtība, vienaldzība, nevērība, nepievienošanās;
• sukha = laimīgs, apmierināts, līksms;
• dukha = sāpes, ciešanas, bēdas;
• punya = tikumīgs, labdarīgs, augstsirdīgs, krietns;
• apunya = netikumīgs, ar trūkumiem, nelabs, ļauns, slikts, ļaundarīgs, bez labdarīguma;
• vishayanam = attiecībā uz pieredzējumu objektiem, subjektiem, iespaidiem;
• bhavanatah = ar ieradumu kopšanu, ar pastāvīgu apceri, attīstot attieksmi,
kopjot, ietekmējot sevi (bhava=objektīvā esamība, tapšana);
• chitta = apziņa prāta robežās;
• prasadanam = šķīstīts, skaidrs, dzidrs, patīkams, nomierināts, nesatraukts, mierīgs,
rāms.]

Tā Patandžali sakārto lietas, – redzat, pasaulē…

Pasaulē var būt tikai četri cilvēku veidi. Laimīgi cilvēki, nelaimīgi cilvēki, cilvēki, kuri ir iesaistījušies labos darbos – labdarības darbos, un cilvēki, kuri ir grēcīgu jeb ne pārāk labu darbu, jeb ļaunu darbu gūstā.
Grēkpilni cilvēki, labdarīgi – svētīti cilvēki, laimīgi cilvēki un nelaimīgi cilvēki – šīs četras kategorijas, un ko iesākt ar tām?
Viņš saka – esi draudzībā ar tiem, kuri ir laimīgi, esi draudzībā ar cilvēkiem, kuri ir laimīgi. Ja tu neesi draudzībā ar cilvēkiem, kuri ir laimīgi, tu jūties skaudīgs. Tava skaudība ir no tā, ka kāds ir laimīgāks par tevi. Bet ja tu pie tiem laimīgajiem piederi, ja tu jūti, ka tie piederas tev, skaudības nav.
Redziet, tu neesi skaudīgs pret kādu, kas ir tev ļoti dārgs, pret kādu, kas ir tev īsti tuvs īstā laimē, tas nenes, nenes skaudību tevī. Kad tu prāto – tas un tas ir ļoti laimīgs, bet tie ar tevi nav pilnīgi saistīti, tad uznāk skaudība.
Tad viņš – Patandžali – saka: “esi draudzībā ar tiem, iegūsti draudzību ar tiem.” Redzi, tu vari saskatīt to pašu Es ikkatrā, bet sajūtas tādas pat nebūs. Iesācējam tās var būt dažādas. Cilvēks nejūt to pašu ar katru, kaut ar prātu tu vari teikt – ir tikai Es, tomēr tev ir dažādas sajūtas, jo tas nav pilnīgi izkopts, pilnīgi iedibinājies tevī, cilvēkam ir tikai vēlamība, virzība.

Tad kādu ievirzi tu ņemsi? Ir teikts – esi draudzīgs ar tiem, kuri ir laimīgi.
Nu, un ko tad ar nelaimīgiem cilvēkiem? Ja tu esi draudzīgs ar nelaimīgiem cilvēkiem, kas notiek tad? Arī tu kļūsti nelaimīgs. Tad nu viņš (Patandžali) saka: “Neesi draudzīgs ar nelaimīgiem cilvēkiem, bet esi līdzjutīgs pret tiem.”.
Otrs kopjamais ieradums (bhaava) ir līdzcietība (karuna). Cilvēki, kuri cieš, – esi līdzjutīgs, līdzcietīgs pret tiem, bet nepieķeries līdz draudzīgumam, jo tad tie vilks tevi lejup un padarīs tevi nelaimīgu. Ja tu esi laimīgs, un tie ir nelaimīgi, tev nevajag tiem izlīdzēt. Vai saprotat, ko es saku?

Ja tu domā, ka tev jādalās ar draugu nelaimē. Labi, tu dalies, bet vai spēsi dalīties ar viņu laimē? Nav iespējams. Tādējādi, ar nelaimīgiem cilvēkiem – neesi draudzīgs ar tiem, bet esi līdzjutīgs tiem. Tā ir atšķirība. Vai uztverat būtību?
Nesakiet viņiem – ō! Slikti gan, tā nevajadzēja notikt ar tevi. Zināt, mēs nejēdzam, kā apieties ar cilvēkiem, kas ir ciešanās. Mēs ejam un pūlamies stiprināt to ticību, sakot: “Dievs ir tik netaisns pret tevi. Daba ir tik ļauna pret tevi, tu ciet, ar tevi ir slikti”. Tad mēs tikai grūžam tos lejā, pat lejā kanalizācijas caurulē: mēs pūlamies tos izcelt no notekcaurules, bet grūžam tos lejā. Neapzināti mēs tā darām, jo domājam: “Nu tie tak ir mani labi draugi, ko citu lai iesāk?”

Nē.
Ar cilvēkiem, kuri cieš, – nevajag žēlīgoties ar tiem. Redzat, ir atšķirība starp žēlošanu un līdzcietību. Žēlojot tu tos nepacel, tu pat grūd tos lejā, un tā dara vairums cilvēku. Tie padara cilvēka, kas cieš, pārliecību par viņu ciešanām vēl ciešāk piesaistītu vienalga kad aprobežotam spriedumam vai saistītai norisei. Vai uztverat, ko es saku?
Ja kāds domā – ō! – man ir nodarīta liela netaisnība, – un tas jūtas nelaimīgs, klūpot sevis žēlošanā, tas ir palaidies tajā, un tu tik saki – ak, tev ir slikti, tu esi tik nelaimīgs, tā tam nevajadzēja notikt ar tevi. Tad nu šis cilvēks domā – ak jā, redziet, es esmu ļoti nelaimīgs. Tu tam nekādi nepalīdzi pamosties patiesībai, sakot – tas nav nekas, daudzi cilvēki cieš no tā pat vairāk. Vai saprotat šo?

Es neesmu teicis – neej, vai – ej un saki, ka tavas ciešanas nav nekas, daudzi cilvēki cieš vēl vairāk. Tā tu vari iedegt naidu viņā. Esi līdzcietīgs pret cilvēkiem, kas cieš, bet ne draudzīgs.
Un ar cilvēkiem, kuri dara labus darbus, labdarīgus darbus, kam ir daudz nopelnu, kuri ir svētīti, jūties laimīgs ar tiem, kļūsti viens no tiem, lai vari izjust, ka dari tos darbus kopā ar viņiem. Tad izzudīs sāņcensības sajūta, skaudība norims, izbeigsies vainu meklēšana cilvēkos, kuri dara labas lietas.
Cilvēkiem ir šī tieksme, – ja kāds ir labs cilvēks, ja tas ir vērtīgu darbu ļoti svētīts, darot kādu labu darbu, tad cilvēki mēģina atrast viņā kļūdas. Vai saprotat, ko es saku?

Tie mēģina atrast labdarīgos cilvēkos vainas. Ak vai, nez vai viņi paši ir izdarījuši labāk? Tie ir vismaz izdarījuši to ko izdarījuši, tu neesi paveicis pat ne to, un tu saki, ka tiem vajadzēja izdarīt labāk, izkārtot labāk.
Pārmetumi pārsvarā nāk no cilvēkiem, kuri nedara. Vai esat to pamanījuši? Cilvēki, kuri neko nedara, kritizē citus. Ak! Tas cilvēks nedarīja labi, ak, tas cilvēks nedarīja labi, ak, tas cilvēks nedarīja labi, lielākoties tā, vairumā gadījumu. Nemeklējiet vainas cilvēkos, kuri dara labas lietas. Kad tu tāds nebūsi? Tas var notikt, kad tu jūties laimīgs par to. Ja kāds veic lielisku pakalpojumu, jūties laimīgs par to.
Nesaki – ak, tam cilvēkam vajadzētu veikt vairāk pakalpojumu, vajadzētu darīt labāk, un viņam ir šāds trūkums viņa iedibinājumā un tāds trūkums viņa iedibinājumā. Labi, šim iedibinājumam varbūt ir tik daudz trūkumu. Un tad? Tomēr tas izdara tik daudz laba cilvēku pacilāšanā, – kāpēc neesi pievērsis uzmanību tam? Tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka iedibinājums ir pārlieku stingrs, un tas cilvēks teica to, un šis cilvēks teica to; – cilvēks var paklupt šajās kļūmēs. Nemeklē vainu, bet jūties laimīgs par cilvēkiem, kuri veic labus darbus.
Kad tev tas izdosies? Kad tu kļūsi viens no viņiem. Tas ir tāpat kā, it kā tu saki, ka tava labā roka dara labu darbu, un kreisā roka to vērtēs – ak! Mana labā roka varētu uzrakstīt šo jauko dzejoli. Kreisā roka, kaut neraksta, tai nav jāattur labā roka no rakstīšanas. Jūties tā, ka tā ir daļa no otras rokas. Labi, šī roka var darīt kaut ko citu, tā var pieturēt galdu un papīru, tā ka otra roka var turēt rakstāmo un labi rakstīt.
Tā – baudi šo sajūtu, ka tie ir daļa no tevis, un tie dara labu darbu, un jūties laimīgs par to. Prieks par citu prieku (mudita) nozīmē laimes sajūtu par cilvēkiem, kuri dara brīnišķīgu darbu, dalīties laimē, justies laimīgam kopā ar tiem.
Un par cilvēkiem, kuri dara grēcīgas darbības, grēcīgus darbus, – neievēro tos. Viņš (Patandžali) saka – vienkārši neņem tos vērā savā prātā. Kāds saka kaut ko nepatiesu, – neklausies. Nav vērts pat domāt par to, strīdēties ar viņu, bet mēs parasti darām pretējo. Mēs nepadomājam par cilvēkiem, kuri dara labdarīgus darbus, bet mēs turam prātā cilvēkus, kuri dara grēcīgas lietas, un mēs tos nelaižam pār galvu. Mēs tos zelējam prātā. Visi šie laikraksti,visas šīs ziņas, lieli paziņojumi, par kādu slepkavu vai šo, vai to, vai par pretīgiem noziegumiem un kriminālu darbību – to attēli un pilni apraksti parādās laikrakstos. Protams, tagad cilvēki sāk mosties, lai rakstītu kaut ko apliecinošu par visiem jaukajiem notikumiem, jaukas lietas, kas notiek ar cilvēkiem, bet tas ir samērā maz, vai ne tā?
Tātad, kad cilvēki dara grēcīgas lietas, pamāciet tos un aizmirstiet. Ne tikai neievērojiet, bet pamāciet. Pamāciet bez līdzcietības un aizmirstiet.

Vienmēr, kad tu to turi prātā, un tu sāc raizēties, – tu domā – kāds ir kļūmīgs, un domā – tie ir kļūmīgi, tu pats kļūsti kļūmīgs. Tad tu neesi labāks par tiem. Tu esi tikpat kļūmīgs.
Pat sliktāks, jo tu domā, ka tas cilvēks ir slikts, bet tu esi ļoti labs. Tikai ieskaties, tu dari pat daudz vairāk muļķību. Redziet, kad pēti kādu, tu dari kļūdu; vienmēr atceries par trim pirkstiem, kas rāda atpakaļ uz tevi. Tā – viens pret trim; tev ir trīsreiz lielāka atbildība, tev pašam!
Bet ja tu pārtrauc teikt – tu, es, un tu sāc ieskatīties sevī, tas ir viss, visu lekciju varētu pabeigt, un tā ir joga, tā, tā, un tā savienošana, nedzirdama lekcija. “Maitrikarunamuditoupekshanasukhsdukhspunyaapunyavishayaana
bhavanaathshichittaprasadanam”

Uzturiet šo sajūtu veidu, jo Patandžali ir ļoti labi pazinis cilvēka prātu, un viņš ir pazinis visus tā niķus, visus tā izlēcienus. Patandžali ir zinājis, ka prāts nevar visu laiku uzturēt vienu un to pašu sajūtu pret ikkatru cilvēku. Sajūtas pastāvīgi mainās, un sajūtas var attīstīt. Tā viņš saka, – uzturiet šīs sajūtas, draudzīgumu, līdzcietību, prieku, laimi, un vērā neņemšanu, esiet vienaldzīgi pret grēcīgām darbībām. Ja tu tā darīsi, tava čitta, tavs prāts būs patīkams. Čitta prasadanam (chitta prasadanam – dziļš vingrinājums sevī). Tas kļūst pievilcīgs, cēlsirdīgs. Šajā pievilcīgajā, cēlsirdīgajā prātā savāktība nāk daudz vieglāk, ļoti vienkārši, jā! Vingrini pievēršanos vienai lietai vai nodošanos vienai lietai vai vienam aspektam. Labi, ja pat tas kļūst sarežģīti, – viņš saka, tad ir vēl cita sūtra.

Prachardanvidharanbhya va pranasya.

[1.34 Prātu var pieklusināt arī ar elpas pārvaldību, īpaši pievēršoties izelpai un dabiskai elpas nomierināšanai, kas nāk ar šādiem vingrinājumiem.
(prachchhardana vidharanabhyam va pranayama)
• prachchhardana = liega izelpa caur nāsīm;
• vidharanabhyam = paplašināšana vai regulēšana, pārvaldība;
• va = vai ( attiecībā pret citiem vingrinājumiem pēc 1.34-1.39);
• pranasya = prānas.]

Ar elpošanas ritma pārraušanu – elpas dabiskā ritma pārraušanu – un ar elpas aizturi, uzturot elpošanu dažādos ritmos.

(Vēl kāds iespraudums – no http://www.sudarshankriya.org/sudarshan-kriya.html)

Sudaršan krija (Sudarshan Kriya) ir īpaša ritmiskas elpošanas norise, kuru ir atklājis Šri Šri Ravi Šankars klusuma meditācijas laikā, kurā viņš bijis iegājis uz desmit dienām 1982.gadā. Pieņēmums ir tāds, ka krija ļauj veselam un līksmam prātam – smadzenēm izstrādāt ķīmiskus informācijas nesējus, kas nodod informāciju no nervu sistēmas uz imūnsistēmu, kā iznākums ir vispārējs ķermeņa un prāta uzlabojums.

Ravi Šankars sudaršan krijas darbību ir aprakstījis šādi:
“Dabā pastāv ritmiskums. Gadalaiki nāk un iet. Arī cilvēka ķermenis darbojas ritmiski. Tāpat arī cilvēka elpa norit rakstā. Īpašs ritms ir jūtām, kā arī domām. Visus šos ritmus ierosina cilvēka būtība, kurai ir pašai savs ritms.

Sudaršan krijas laikā mēs ieejam savas būtības ritmā un vērojam, kā mūsu būtība pārņem mūsu jūtas, mūsu domas, mūsu elpu un mūsu ķermeni. Drīz vien katra mūsu ķermeņa šūna kļūst darbīgāka un atbrīvojas no piesārņojumiem un sliktajām emocijām, kas tajās ir uzkrājies pagātnē. Mēs atkal spējam smaidīt no visas sirds.”

Ravi Šankars māca arī, ka bez noteiktām jogas pozām un citām norisēm sudaršan krija ietver prānajamu, kas klusina iekšējo nemieru. Kā izsakās Ravi Šankars, ar šo kriju prāts piedzīvo dziļu mieru. Viņš izklāsta, ka šī norise ietver arī šūnu apgādes ar skābekli palielināšanos, kas palīdz atbrīvoties no neiropeptīdiem, kas sakārto nesaskanīgus smadzeņu viļņus slimniekiem, kuri cieš no nervu darbības traucējumiem.

Ja kāds jums vaicās, kurā vietā Patandžali ir runājis par kriju, jāteic, ka viņš nav pieminējis sudaršan kriju (sudarshan kriya) tieši.

Bet šajā šīs sūtras vienā izteikumā ir pavediens. Tu vari gūt aizsākumu šim šīs vienas sūtras vingrinājumam. Mēs darām to pašu, ritmā, bet mēs ne tikai elpojam, kaut elpošana notiek, – mēs to apzināti uzturam noteiktā īpašā ritmā. Tā ir pračardana (prachardana) – plūstošās elpas ritma sašķelšana, elpas sašķelšana, sadalīšana un tās uzturēšana dažādos ritmos, – tas ir tas, ko mēs darām. “Prachardanvidharanbhya va pranasya”

Prānas un elpas modulācija īpašā veidā. Ar to arī tavs prāts kļūst rāms un savākts, jā!
Cita sūtra:

Vishayvati va pravrutirutpanna manastithinibandhani.

[1.35 Iekšēja savākšanās uz sajūtu pieredzējumiem, kas tiek veikta tādā veidā, ka ved uz asāku, smalkāku, netveramāku sajūtu uztveri, – arī tas ved uz prāta stabilitāti un sakārtotību.
(vishayavati va pravritti utpanna manasah sthiti nibandhani)
• vishayavati = sajūtu pieredzējumiem, iespaidiem;
• va = vai ( attiecībā pret citiem vingrinājumiem pēc 1.34-1.39)
• pravritti = asāka uztvere, darbīgums, noslieces;
• utpanna = izcelšanās, parādīšanās, izpaušanās;
• manasah = prāts, garīgais, manas – apjēga;
• sthiti = stabilitāte, stingrums, stabils kārtīgums, netraucēts rāmums;
• nibandhani = stingri iedibina, izraisa, apstiprina, pārvalda.]

Pieņemsim, ka tas iepriekšējais (sudaršan krija) nestrādā, – tas tiešām strādā – bet ja tu tomēr jūti, ka ir vēl neliela nepabeigtība, tad prātu var pieklusināt ar jebkura sajūtu objekta palīdzību, – tu cieši raugies; – kas notiek, cieši skatoties? Tu uz kādu lūkojies – dažus brīžus – tu raugies no visas sirds; tajā brīdī tavs prāts neskraida šurpu turpu. Acu skats. Tad tu sēdi ar aizvērtām acīm. Prāts ir pilnīgi norimis.
Mēs veicam kirtanu (sauc-un-atbild skandēšana), dziedam, pēc dziedāšanas mēs sēdam klusu, – pēc dziedāšanas, pēc badžanām mēs sēdam klusu, meditējam, prāts ir nonācis dīkā, atbrīvotā bezrūpīgā stāvoklī, vai ne tā? Tā mēs darām.
Pamatkursā esam veikuši Vīnogu norisi. Ko mēs darām? Tikai ņemam ēdienu un tikai esam ar ēdienu ļoti cieši saistīti. “Vishayvati va pravrutirutpanna manastithinibandhani”.

Ir labi, ja ikkatrs pilnīgi piedalās visos šajos procesos, jo tu nezini, kurā stūrī tavs prāts ir iestrēdzis. Varbūt tu prāto – ak, šī norise ir tik muļķīga, kāpēc man tas ir jādara? Kas zina, – tu to dari, un vēlāk redzi, ka kaut kas notiek, jo tavs prāts mēdz būt ļoti bērnišķīgs, iestrēdzis niecīgās lietās, un šajās sīkajās norisēs to var atbrīvot, ja?
Pravruttirutpanna manasthithi nibandhini – iedomājies, kādas aktivitātes ir tavā prātā. Ar šīm darbībām, ar šīm īstajām sajūtām to var novest bezvējā.

Nākošā sūtra :

Vishoka va jyotishmati.

[1.36 Vai – savākšanās uz gaišuma un mirdzuma bezbēdu iekšējo stāvokli arī nes stabilitāti un kārtīgumu.
(vishoka va jyotishmati)
• vishoka = brīvs no sāpēm, skumjām, nožēlas;
• va = vai ( attiecībā pret citiem vingrinājumiem pēc 1.34-1.39);
• jyotishmati = spožs mirdzums, gaišums, spīdums, iekšējā gaisma, visaugstākā jeb dievišķā gaisma (jyoti teja – prāta liesma, un mati – saprāts).]

Vai esat novērojuši – jā kāds cilvēks ir ļoti nelaimīgs vai skumjš, un tu ej un pasēdi ar to dažus brīžus kopā, arī tu sāc justies nomākts vai bēdīgs. Vai esat to pieredzējuši? Cik daudzi no jums ir to pieredzējuši?
Ja kāds ir nelaimīgs, ej tik un pasēdi kopā ar viņu, un tu sāksi justies nelaimīgs, un ja kāds ir īsti līksms, kāds kūsā no prieka, aizrautības, ej tik un pasēdi ar viņu, un tu sāksi smaidīt, tu sāksi justies tāpat, ja? Bez tam, laimīgums un nelaimīgums ir mācība, kas dota mūsu prātam. Ja tu esi izveidojis ieradumu būt nelaimīgam, tu pat īpaši nepūlies būt nelaimīgs, tas ir kļuvis par tavu otro dabu, – turēt garu ģīmi un žēloties; tā tu jūties kā mājās. Jūs varētu būt redzējuši to visos vecu ļaužu namos, – ļoti vecu cilvēku, – jo tie ir izveidojuši pamatīgu ieradumu, ilgi iestiprinājušos žēlošanās ieradumu, tā tie nonāk žēlabās arī tad, kad nav par ko žēloties. Un tie staigā ar garu ģīmi un turpina būt skumji. Jūs varētu būt to jutuši; – kāpēc viņi ir tik nelaimīgi, kad varētu tikpat labi būt laimīgi. Vai esat to pieredzējuši?
Vai neesat to sajutuši daudzas reizes? Ja? Tā šie cilvēki gados, kāpēc viņš vai viņa nevar būt laimīgs, – jūs brīnāties, – tiem ir visas lietas, tie ir paveikuši visu, ko vajadzējis, tie ir paveikuši visu, ko gribējuši, tiem ir viss nepieciešamais, un tomēr tie staigā ar gariem ģīmjiem. Jūs brīnāties, kāpēc? Kas pietrūkst?
Daudzi cilvēki ir nelaimīgi, kad tie nespēj labi strādāt, – tāda ir ķermeņa daba. Zināt, – ja tev ir 80 gadu, un tu esi nelaimīgs tāpēc, ka nevari noskriet tik tālu, kā varēji 30 gados. Tā ir aprobežotība, muļķība. Piemēram: nesen mani apmeklēja – cilvēks labi gados, vecs cilvēks, cienījams cilvēks, un es viņam pavaicāju – kā klājas, vai esi laimīgs? Viņš teica, redzi, es varēju noskriet daudz jūdžu, es varēju padarīt tik daudz darbu, es varēju strādāt pa 16 stundām dienā; tagad esmu nelaimīgs – jo nespēju tik daudz strādāt. Tagad esmu noguris jau pēc 4 stundām, noguris jau pēc viena kilometra. Kā es varu dabūt atpakaļ manu spēku, tā lai varu staigāt 4 jūdzes dienā. Jo iekšēji tas cilvēks jūtas tā – ak, man vajag būt mundram, bet ķermenis neklausa. Iekšēji prāts saka – man ir jāstrādā, es agrāk varēju strādāt; tiklīdz es nestrādāju, es novecoju. Šī doma – es palieku ļoti vecs – padara cilvēku ļoti skumju, nelaimīgu. Un no tāda nelaimīguma neviens nevar viņu atbrīvot, jo tas ir pašuzlikts nelaimīgums. Un ar tādu nelaimīgu prātu šis cilvēks kļūst tramīgs, dusmīgs, saspīlēts, un līdzīgi; viņu pārņem noliegums, un tas mirkst noliegumā, un tā tas nomirst. Vai esat pamanījuši šādu norisi? Jā? Patandžali sniedz šo – “Vishoka va jyotishmati” – tas nozīmē, – tiec vaļā no grūtsirdīguma. Skumjas ir tikai tavs ieradums. Ieskaties savā prātā, un kad tu redzi – ak, tā ir grūtsirdība, tā vienkārši ir nepamatota, pašdarināta. Brīdī, kad tu ieskatīsies savā prātā, pašdarinātā grūtsirdība pazudīs. Tu kļūsi brīvs no grūtsirdības.
Tās ir tikai iedomas, tāpat kā citas iedomas ir, ka cilvēki tevi neciena. Tas ir bez pamata. Neviens mani neciena, neesmu pietiekami atjautīgs. Visas domas par sevi, ko cilvēks sev uztiepj, dara to ļoti nelaimīgu. Nevienam es nerūpu. Kas nerūpējas? Par tevi parūpēsies katrs. Kāpēc tu domā, ka nevienam nav daļas gar tevi? Esmu tāds muļķis. Kas teica, ka tu esi muļķis? Muļķība ir tikai salīdzinājums; tu esi gudrais, salīdzinot ar to, kurš ir vēl dumjāks par tevi. Tie ir svari – muļķības svari. Tu vari atrast pat cilvēku, kurš ir muļķīgāks par tevi (smiekli). Pacel galvu un izjūti, ka tu esi gudrs. Tā ir salīdzināšana, kas var atnest tavā prātā šo visu – grūtsirdības traucējumus. Nesalīdzini sevi ne ar vienu, tad tu vari būt daudz laimīgāks. Vai saprotat, ko es saku?
Vishoka – dari savu prātu brīvu no grūtsirdības. Atbrīvo savu prātu no grūtsirdības, kas nāk no iedomām. Saprotat? Jeb, jyotishmati (jyoti teja – prāta liesma, un mati – saprāts; arī pretspriedzes ārstniecisks augs) – aplūko savu visu prātu kā gaismu, kā liesmu. Tava apziņa ir liesma. Tavs prāts ir liesma, – jūs to aizmirstat.

Viss tavs ķermenis darbojas dēļ prāta liesmas klātbūtnes. Citādi tu būtu kā neiedegta svece. Redzat, –  kas ir liesma? Kā darbojas liesma? Liesma dzīvo no skābekļa, vai ne tā? Ko tā dara? Liesmai vajag kādu vielu no zemes, un tad tā izmanto skābekli un deg. Un kas ir dzīvība?
Dzīvība ir tas pats. Tai ir vajadzīgs skābeklis, un tā dzīvo kādā vielā. Tāpat kā liesma dzīvo no vaska un degļa un izmanto skābekli, tava dzīvība, tavs prāts izmanto ķermeni un barību ķermenī kā vasku, un tad gaisu kā skābekli, un pauž darbību ķermenī tāpat kā izpaužas liesma, – apziņa pauž dzīvību. Dzīvība un gaisma ir līdzīgas. Tās ir ļoti tuvas. Līdzīgi, ja tu ņem šo sveci, ja tu tai uzbāzīsi pudeli, svece nodzisīs dažās minūtēs. Tas pats būs, ja tu esi ieslēgts telpā bez logiem, – tu dzīvosi vairākas stundas, astoņas stundas; liesma degs varbūt astoņas minūtes. Tāpat telpā, kurā tu esi ieslēgts, tu būsi dažas stundas, un tad arī tu nodzisīsi. Ļoti vienkārši, vai ne? To pašu, ko tu nodari svecei, tu nodari arī savam ķermenim. Būs sekas. Tā tu pielej vairāk vaska, un tad tā būs labāka; tā tu ieliec ķermenī vairāk barības, un tavs ķermenis dzīvos ilgāk.

Bet ja deglis ir kļuvis ļoti nolietots, daudz ir nodedzināts, lai cik tu pieliktu vaska, tomēr tas nodzisīs. Tātad arī deglim ir savi ierobežojumi. Līdzīgi ir arī ar ķermeni pēc noteikta degšanas laika, – lai kādu barības daudzumu tu neieliktu, tas to nespēcinās, tas to neuzturēs. Tieši kā deglis darbojas ķermenis, tieši kā skābeklis; liesma iedegas, šis ķermenis turas uz Jyotishmatipragya vishoka va jyotishmati….
Vai nu atbrīvojieties, vai vienkārši esiet laimīgi, un tajā pat laikā ziniet, ka jūsu prāts ir no gaismas. Nav svarīgi, jūsu prāts ir visāds. Tu esi enerģija – jyotishmati.
Nākošā sūtra.

Veetraagavishaya va chittam.

[1.37 Vai arī ar savākšanos uz no iekāres brīvu prātu tas kļūst stabils un sakārtots..
(vita raga vishayam va chittam)
• vita = bez, tukšs no;
• raga = atkarība, iekāre;
• vishayam = sajūtu pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi;
• va = vai (attiecībā pret citiem vingrinājumiem pēc 1.34-1.39);
• chittam = apziņa prāta robežās.]

Vai turi savu prātu aizņemtu ar apskaidrotām domām. Tavs prāts ir kā ūdens. Es teicu, ka tavs prāts ir kā liesma – tagad nu es saku, ka tavs prāts ir arī kā ūdens. Lai kādā kausā tu turi ūdeni, tas pieņems kausa veidolu. Tāpat, lai ar kādām domām tu nodarbināsi savu prātu, tas kļūs kā šīs domas. Tas attīstīs sevī visas tās īpašības, ar ko ir nodarbināts. “Veetraagavishaya va chittam”. Cilvēks, kurš ir pārvarējis šīs kārības pēc sajūtu objektiem (vishaya), kurš ir atbrīvojies no iekāres, – ja tu domā par viņu, ja tu domā par tādu cilvēku, tad arī tavs prāts iegūst šādas īpašības. Tu sāc izjust šo mieru, izjust rāmumu; tu sāc pieņemt visas šīs īpašības un sāc attīstīt šīs īpašības sevī. Vēl vienkāršāk. “Veetraagavishaya va chittam”. Jūs saprotat to?
Tā kā prāts ir kā gaiss, kā enerģija, tas ir visuresošs. Gaisam nav savas vietas, tas nekur nepiestāj, un paceļoties pāri atkarībai (veetraaga), arī prāts (chitta) ir visuresošs, un tāpēc gaiss, šī svaigā vēsma, šī enerģija ienāk tavā organismā, un tāpēc prāts ir kā ēters, telpa, tava apziņa ir kā izplatījums, tā ir visuresoša. “Veetraagavishaya va chittam”.
Bet pat ja kāds ir ļāvies iekārei, kaislei, mīlestībai, pieķeršanās (raga), – vienam no pieciem ciešanu veidiem, vai nepatikai, naidīgumam, dusmām (dwesha), – pat tad, – un tas ir tas, kāpēc ir teikts, ka

Guru jeb apskaidrots cilvēks – tas nav jāuzlūko kā cilvēciska būtne, kā cilvēks, tā patika un nepatika.
Citādi tavs prāts teiks, – ak, kas viņam patiks, kas nepatiks, tam visam tu savā prātā pūlies tikt  pāri ar lieliem klupieniem; – visas šīs lietas nāktu ar patiku un nepatiku un iekāri un dusmām.

Tā vietā uzlūko tādu cilvēku kā tīru apziņu: Veetraaga vishayam va chittam – kā mieru, kā prieku; ja sākas šie starojumi, vai ja pat ienāk prātā kādas domas, patika vai nepatika, tad nesaspringsti, nedomā – es to nedarīšu, tādā veidā; – tikai ļauj tam visam aiziet, – atslābinies: “Veetraagavishaya va chittam”. Ļoti vienkārši. Tad tu tūlīt pievelc šo enerģiju, tu pieņem šo veidolu.
Tev vajadzētu pamēģināt to pie sevis. Domā par kādu, kas ir ļoti nejauks. Tad tu sāksi izjust šīs nejaukās sajūtas sevī. Vai esat to pieredzējuši? Domā par kādu, kas ir ļoti skaudīgs uz tevi, un tad tu izjutīsi tādas neērtas sajūtas. Domā par kādu, kas ir narkotiku, alkohola atkarībā, kas ir ļoti nelaimīgs, tad tu jutīsi visus šos sarežģījumus uzpeldam savā ķermenī, savā organismā. Vai esat to pieredzējuši?
Domā par kādu, ko ļoti mīli, un tu redzēsi kā tevī raisās jaukas sajūtas, vai ne tā? Tā. “Veetraagavishaya va chittam”. Pievēršot savu uzmanību jeb prātu apskaidrotajam, tava apziņa kļūs arvien dzīvāka, un pilnāka ar gaismu.

Tas ir tas, kāpēc arī Jēzus ir teicis – nav cita ceļa. Ja tu ej pie mana tēva, tev jāiet caur mani; – nav cita ceļa, – tas nozīmē šo: tev jāiet caur Skolotāju, jo Skolotājs ir pārliecinošs paraugs, jo tev ir jāapiet savs prāts, jāiziet cauri savam prātam (jātiek galā ar savu prātu), un kas cits var tavam prātam palīdzēt?
Ir izeja, ir durvis, novērs šīs prāta dīdīšanās; šīs dīdīšanās, sajūtas izpaužas ķermenī, kurā ir čitta – prāts. Veetraaga – uzplauksti pilnīgi, uzplauksti pilnīgi bez kādiem traucēkļiem – veetraaga vishayamva chittam.
Nākošā sūtra:

Swapnanidragyaanalambavan va.

[1.38 Vai – savācoties uz sapņu plūsmas dabu vai bezsapņu miega stāvokli, prāts kļūst stabils un sakārtots.
(svapna nidra jnana alambanam va)
• svapna = sapņi (ar to domājot sapņu stāvokli, nevis sapņu saturu);
• nidra = dziļš bezsapņu miegs (
ar to domājot stāvokli kā objektu);
• jnana = uzzināšana, zināšanas, pētīšana, saprašana, novērošana;
• alambanam = turot to par uzmanības atbalstu, savākšanās objektu;
• va = vai (attiecībā pret citiem vingrinājumiem pēc 1.34-1.39).]

Zināšanas par miegu un sapņiem. Tas ir ļoti saistoši. Tu guli visu dzīvi, bet neesi nekad saticis savu miegu. Tu guli visu savu dzīvi, bet nekad neesi savu miegu saticis. Tā ir zobgalība.

Tas ir kā ar cilvēku, kurš ir dzīvojis visu savu mūžu ar miljoniem rokā, bet nav zinājis kā tos tērēt, un nodzīvojis ļoti trūcīgi. Tas ir kā ar cilvēku, kurš sēdējis pie pusdienu galda ar īstiem gardumiem, izmeklētiem ēdieniem, bet nav zinājis, ka tas ir ēdiens, un nav zinājis kā to ēst, un viņš ir mērdējis sevi badā līdz nāvei. Tāpat ir ar mūsu dzīvi. Mēs guļam katru dienu, bet nezinām, kas ir miegs. Mēs sapņojam ikdienas, un mēs nezinām, kas ir sapnis, nesaprotam, kas ir sapnis. Kas notiek, kad tu guli?
Tu esi atstājis visu. Tas ir miegs. Vai tu vari aizmigt, kad turi prātā kādu lietu? Visa tava personība pazūd. Miegā tu neesi ne vīrietis, ne sieviete. Nav nekā, ko varētu saukt par vīriešu miegu vai sieviešu miegu, nav nekā, ko varētu saukt par bagātu cilvēku miegu vai nabaga ļaužu miegu, nav nekā, ko varētu saukt par gudru cilvēku miegu vai muļķa ļaužu miegu. Miegs ir miegs. Ko tu dari miegā?
Tu atlaid visas īpašības, kāds tu esi, tu atlaid visas savas patikas, lai ar kas tev patiktu, tu neturies pie savām patikām miegā. Paldies Dievam, tas ir laiks, kad tu neturies ne pie kā. Tu nevari atbalstīt nevienu, kamēr guli, vai ne? Lai cik mīļš ir kāds cilvēks, tas nevar ienākt tavā miegā. Miegā tu esi tukšs no visām pazīmēm, kas tu esi, no savām kārībām, savas nepatikas, savas patikas, savas nepatikas, vai ne tā? Tu to visu atlaid, un ko tu dari? Tu vienkārši atpūties, tu tajā laikā nedari neko.
Tas ir arī meditācijā, kad tu nedari neko. Dieva dēļ, meditācijā tu nedari neko, – jeb paša dēļ nedari neko. Nedari neko un atlaid visu to, ko atlaidi miegā. Zināšanas par miegu, – tās ved uz saplūsmi (samadhi).
Un zināšanas par sapņiem? Aprobežots cilvēks notur sapņus par īstenību, un apskaidrots cilvēks apjēdz šo redzamo īstenību kā sapni. Pilnīga aprobežotība pūlas sapņus tulkot, un būt apskaidrotam nozīmē apjēgt, ka šī īstenība pati ir sapnis. Vai redzat šo atšķirību? Tu ej pie apskaidrota cilvēka un stāsti tam savu sapni, – viņš tev teiks – ō, aizmirsti to, mosties. Un kad tu ej pie kāda, kas ir sapņu tulks, tas teiks, – ō, tas nozīmē šo, tas to, – ieliks tavā sapnī, tavā galvā daudzas nozīmes, mēģinot skaidrot visus sapņus, tā ir tāda aprobežotība. Zināšanas par sapņiem. Ir pieci sapņu veidi.

1. Vieni sapņi ir tie, kuri raisās no visām tavām kārēm, vēlmēm, – nepiepildītas vēlmes uzpeld sapnī kā piepildījums. Vai esat to pieredzējuši? Tu vēlējies dzert, tu nepadzēries, tu gribēji saldējumu, bet tu noteici – ne šodien, tu gribēji ēst picu, un tu teici – ne šodien, un tad tu likies gulēt, un sapnī tu čāpstinies vai ēd picu, un tev ir liels kauss ar saldējumu, pareizi? Tu vēlējies pastaigāties ar kādu, savu draugu vai draudzeni, un tu to nevarēji, – un sapnī tu atrodi sevi ejam pastaigā, un staigājot, un slēpojot kalnos; viss tas uznāk, tavas slēptās vēlmes, tās uzpeld sapņos, ja?
Vēlmes un bailes – tās uzpeld sapņos.

2. Uzpeld kaut kādas pagātnes spriedzes, pagātnes pieredzējumi. Viss, ko esi pieredzējis, tas uzpeld sapņos.

3. Nojautu sapņi. Tu gūsti nojausmu par to, kas varētu notikt nākotnē.

4. Sajaukums no visiem trim iepriekšējiem.

5.Tam nav nekāda sakara ar tevi. Tam ir sakars ar vietu, kur tu guli. Tu guli viesnīcā Itālijā, un sapnī tu pieredzi visas itāļu dziesmas, un visas šīs dīvainās valodas, – cik daudzi no jums ir to pieredzējuši? Tā nu tu dzirdi šo ļaužu sarunas, tā ir pilnīgi atšķirīga valoda, tu nesaproti neko, bet tu tikai redzi visu to notiekam. Tas ir sakarā ar šo vietu, ar šo telpu.

Tā šie pieci sapņu veidi var uzpeldēt, un lieta ir tāda, ka tu nezini, kurš sapnis piederas kuram veidam. Parasti tas ir ceturtais – jauktais.
Tā tu nespēj īsti atšķirt arī to, kurš ir tavs nojautu sapnis. Tas varētu būt, un tam nevajadzētu būt. Tāpēc vieds cilvēks visu to vienkārši aizslauka. Tā kā tā tas nav lietojams, sapnis ir tikai sapnis. Pat šī nomoda īstenība ir sapnis. Tagad te sēdat jūs, rīt tas būs kaut kur citur, un nākošnedēļ tas viss būs sapnis. Un lai ko tu nedarītu, nākošā nedēļa ir sapnis tieši tagad.

Tavs prāts ir vairāk sapnī kā nomodā. Tev ir tikai divi apziņas stāvokļi. Viens ir dziļš miegs vai sapņi. Dienas sapņi vai nakts sapņi. Var sēdēt visu dienu un sapņot. Ō! Kas varētu notikt ar mani, – nākošnedēļ es darīšu šo, citu nedēļu es darīšu to – tā ir gaisa piļu būvēšana debesīs. Uznāk dienas sapņi, un visu laiku, un viss, ko tu zini, ir sapnis, ō! Tu esi dienas sapņos.

Un tad pār tevi nāk enerģijas straume, ienāk tevī, modrība ienāk tevī, un šī modrība pamodina tevi īstenībai. Tu esi atmodies. Šī atmoda ir apskaidrotas zināšanas, viedība (pragya), saplūsme (samadhi). Tikai tajā brīdī tu esi pilnīgi dzīvs. Tikai tajā brīdī tu esi pilnīgi dzīvs un nomodā attiecībā uz patiesību, kāda tā ir. Tā, pat zināšanas, ka, – ō, es esmu bijis dziļā miegā, ka esmu sapņojis, pamodina tevi saplūsmei.
Un Patandžali ir veicis apbrīnojamu lietu vien tikai ar šīs sūtras izteikšanu. “Zināšanas par miegu dara tevi apskaidrotu”. Jo tad, kad cilvēks guļ, viņā nav domu, tas neapjēdz, ka viņš guļ. Tajā brīdī, kad viņš pamana, ka guļ, vai ka tas ir miegs, viņš ir jau pamodies. Un cilvēks, kurš ir dienas sapņos, nezin, ka viņš ir dienas sapņos, fantāzijās, un brīdī, kad viņš pamana, ka ir bijis dienas sapņos, viņš tūlīt mostas īstenībā, tūlīt.
Pat kad tu veic darbības jogu (kriju) un elpas pārvaldības vingrinājumus (pranaayam), ieskaties! Vai esi dienas sapņos, vai guli? Var būt tikai divas iespējas. Trešās iespējas nav. Vai esi dienas sapņos? Ja esi dienas sapņos, kaut cik elpas pārvaldības vingrinājumi (pranaayam), kaut cik no nekā var tev palīdzēt, vai ne tā? Jo sapņos prāts auļo savā vaļā. Ō! Es būšu Vācijas prezidents vai līdzīgi. Vai nezini, cik galvassāpju ir Vācijas prezidentam? Bet prāts ir uz tādas takas. Politiķiem ir ļoti grūti nonākt apjēgas stāvoklī (sadhana), jo to prāts ir pastāvīgā dienas sapņu, fantāziju stāvoklī, un diemžēl tie nezin, ka tie fantazē, un ka to sapņi nav nekā vērti, nekā vērti. Arī sapņa vai miega apzināšanās var tevi atmodināt patiesībai.

Yathamimitdhyanadwa.

[1.39 Vai ar vienalga kāda patīkama objekta vai lietas apceri vai savākšanos uz to, vai uz to, uz ko cilvēkam ir tieksme, – ar to prāts kļūst stabils un sakārtots.
(yatha abhimata dhyanat va)
• yatha = kā, saskaņā ar;
• abhimata = cilvēka tieksme, izvēle, vēlme, vajadzība, patika, pārzināšana,
pieņemamība;
• dhyanat = meditēt uz;
• va = vai (attiecībā pret citiem vingrinājumiem pēc 1.34-1.39).]

Ir daudz dažādu meditācijas veidu. Jebkurā no šiem meditācijas paņēmieniem tu vari kļūt atmodies, apskaidrots, ja? Lai kurš veids būtu tev piemērots, lai kurš tev patiktu, ņem vienu un tikai turies pie tā, attīsties ar to. Ņem vienu un iedziļinies vienā. Nevis tā, ka tu šodien esi ar vienu Skolotāju, nākošā dienā aizej pie cita skolotāja, un trešajā dienā tu lasi kādu grāmatu, un tu nonāc ļoti lielā apjukumā un saputrojies. Tomēr visi veidi tev var būt labi. Izvēlies vienu un ej tajā dziļi, nenoniecinot citus. Tad tu būsi savācies šajā vienā lietā. “Yathamimitdhyanadwa”. Dažādu meditācijas paņēmienu dažādos ceļos. Ja?

Kāda ir attīstības pazīme meditācijā?

Parmanuparatmahatvaantosya vashikaar.

[Pēc tam, kad prāts ir nomierināts (1.40-1.51)
1.40 Kad ar tādiem vingrinājumiem (kā aprakstīts iepriekš 1.33-1.39) prāts attīsta noturīgumu kā uz netveramākajiem, tā uz lielākajiem objektiem, tad prāts patiesi kļūst pārvaldāms.
(parma-anu parama-mahattva antah asya vashikarah)
• parma-anu = no vissīkākā (parma = pārākais; anu = mazākais, sīkākais);
• parama-mahattva = vispārākais dižums (parama = augstākais, neaizsniedzamais, izcilais; mahattva = bezgalība, lielums, dižums);
• antah = beidzoties, plešoties līdz;
• asya = tā, viņa, viņas;
• vashikarah = pārvarēšana, meistarība, pilnīga pārvaldība.]

No vissīkākā uz vislielāko nonāk ar norises novērošanu. Tad daba tevi mīlēs, sāks tevi atbalstīt. No atoma – smalkā, netveramā – smalkākā no smalkajiem – līdz lielākajam no lielajiem nonāk ar savas dzīves norises novērošanu.

6. Nosvērtība un saplūsme

Ja dažās sekundēs notiek zemestrīce, jūs zināt, cik liels posts tad notiek. Uz šīs planētas Zeme jūs varat pastāvēt tāpēc, ka tā ir noturīga. Laiku pa laikam zeme nodreb, un tā tevi nomet no tavas vietas, – dažas sekundes var sastindzināt dzīvi uz daudzām dienām. Mēdz būt dabas katastrofas, uznāk plūdi, uznāk lietavas, uznāk dedzinošs karstums, un tas izjauc dzīvi. Tu vari būt rāms, kad rāma ir daba, kad daba ir noturīga, kad daba neuzvedas dīvaini.
Pirms vairākiem gadiem laikrakstos parādījās ziņa, ka vasaras vidū Sahāras tuksnesī ir bijis sniegputenis. Daudzi no jums varētu būt to lasījuši. Sahāras tuksnesī ir bijis sniegputenis. Un tajā pašā gadā, arī to jūs varējāt izlasīt laikrakstos, – un daudzi no jums to ir pieredzējuši, Anglijā bijis ļoti karsts. Ziemas mēnešos dienas ir kļuvušas ļoti karstas kā nekad dzirdēts, – pirmoreiz gadsimta laikā.
Laiku pa laikam daba sagrīļojas, bet jūsu jūtas grīļojas ik dienas. Kad jūtas ir grīļīgas, nav iespējams apcerēt vai turēt Valdnieku sevī. Tas izjauc tevī mieru. Tāpat kā dabā – kad tā ir noturīga, ir miers; kad tavas sajūtas ir noturīgas, ir miers.
Meditācija var notikt, kad ir saskaņa dabā un saskaņa ir tavās sajūtās. Kad tavas acis ir rāmas. Ja tavas acis skraida apkārt, tad tavs prāts nav meditatīvā stāvoklī. Tā ir viena lieta, ko tev jānovēro, kad tu sēdi meditācijai – vai tavas acis ir rāmas? Vai tava elpa ir rāma? Vai prāna plūst gludi un pierasti, vai iet kā pagadās? Kad sajūtas ir noturīgas, arī tava dvēsele kļūst mierīga, tava Būtība, tavs gars tevī kļūst noturīgs.
Kad tavas sajūtas var sagrīļoties? Tad kad sajūtas uztver to patiku, ko izraisa ārēju objektu Es daba. Sajūtas ir tas tilts, tas starpnieks; – viena puse ir objekts, un otra puse ir Es. Kad sajūtas jūt, ka patika nāk no ārējiem objektiem, vai no objekta nāks vēl lielāka patika, tās sagrīļojas. Pat dažās minūtēs, kad sajūtas grīļojas, tās nogurst, un tās nespēj izbaudīt vai uztvert prieku, pieredzēt līksmi. Vai uztverat, ko es saku?

Nesen es biju aklo cilvēku skolā Indijā, tur bija apmēram 175 akli bērni. Tie pusstundu dziedāja senās Vēdu himnas (bhajans). Mēs tur bijām daudzi, ieradāmies ar diviem autobusiem, un veids, kā šie bērni dziedāja vienkāršas dvēseliskas dziesmas, kas sakņojas senajās Vēdu himnās, ar visu sirdi nodevušies tām, bija pārsteidzošs. Mūsu dalībnieki teica, – mēs nekad neesam pieredzējuši šādu badžanu sanāksmi (satsang; sat = patiess, sanga = sabiedrība), tādu sadziedāšanos kā šo – tas bija ļoti spēcīgi, jo viņos nebija izklaidības, – tiem nevajadzēja skatīties šurpu turpu.
Tas bija, it kā tie dziedātu ļoti dziļā meditatīvā stāvoklī. Šajās badžanās, visās šajās dziesmās bija visa Būtība. Daži no jums tur bija klāt. Tā kā acis jau bija noturīgas, tām nebija iemesla kustēties šurpu turpu.
Tās pašas acis, kuras, kā zināt, nes jums gaismu, jūs sagrīļo, nes jums arī tumsu, jo šīs acis ir tās, kas nes visu veidu kārdinājumus. Tās iztēlojas, ka labāks ir šis, ka labāks ir tas; tam vajadzētu būt lieliskākam, tam vajadzētu būt izcilam. Prāts būtu daudz mierīgāks bez acīm. Lielākais tavas noturības izkliedētājs ir acis.
Tas nav Sātans, kas tevi kārdina, tam labi noder tavas acis. Daži saka, – Dievs, nedod man nekādus kārdinājumus, es pats atradīšu savus kārdinājumus. Acis pašas atrod savus kārdinājumus. Tas pats ir ar ausīm. Redzat, dažkārt cilvēki ieslēdz radio un ik piecas minūtes ņemas staigāt pa raidstacijām, pastāvīgi maina dažādas stacijas. Es pazīstu cilvēku, kurš pastāvīgi ieslēdza radio, tas bija, pirms Indijā ienāca televīzija. Un viņš neļāva nevienam noklausīties dziesmu vai programmu līdz galam. Pēc dažām sekundēm viņš grozīja tālāk, lai redzētu, kas varētu būt no citām stacijām, un pēc dažām minūtēm viņš grozīja atkal un atkal. Viss laiks tika izšķiests grozīšanā, drusku no šīs stacijas, drusku no tās, varbūt labāka dziesma nāks no vēl tās stacijas, viņš mainīja joslas, – ejam uz to. Pat tas izskatās visai dīvaini.
Bet redziet, tas ir tas, kā darbojas prāts. Tas pats dažiem cilvēkiem var notikt arī ar smaržu. Tas uzliek vienas smaržas, tad atkal nākošās; – vai arī ar tausti.
Kad sajūtas ir noturīgas, tad prāna, kura ir šūpojusies tevī, arī kļūst noturīga. Jūs varētu būt pamanījuši, – kad veicat elpas pārvaldības vingrinājumus (pranayam), pavērojiet, cik nenoturīga sākumā ir jūsu prāna, elpa. Tad tā kļūst noturīga. Un visos tajos brīžos, kad jūtaties ne pārāk labi, ne īsti lieliski, nomākti, nelaimīgi, bailīgi, vērojiet savu prānu. It kā nekas nav, bet prāna ir saraustīta. Bet saplūsme (samadhi) pastāv prānas noturībā.
Vēl – nesatraucieties tomēr par to, ka prāna ir nenoturīga. Ō, prāna ir nenoturīga, ō, prāna ir nenoturīga, kaut nu prāna negrīļotos, kaut nu negrīļotos. Tikai apzināties to, vērojiet, esiet ar to, – dažos brīžos prāna kļūs noturīga, un tā būs savāktība, tā nesīs tevi telpā, kur tu esi pilnīgi caurs un tukšs.

Sheenarvatteramijaatasyava manegrahitrugrahangraheshu.
[1.41 Kad domāšanas ieradumi ir vājināti, prāts kļūst kā caurspīdīgs kristāls, un tādējādi tas spēj pieņemt vērojamā objekta īpašības, vai tas būtu novērotājs, novērošanas līdzeklis, vai novērojamais objekts; tas notiek norisē, ko sauc par samapattih.
(kshinna-vritti abhijatasya iva maneh grahitri grahana grahyeshu tat-stha tat-anjanata
samapattih)
• kshinna-vritti = ar vājinātiem domāšanas ieradumiem (kshinna = vājināts;
vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi);
• abhijatasya = caurspīdīgs, šķīstīts, attīrīts;
• iva = kā;
• maneh = kristāla;
• grahitri = zinātājs, aptvērējs, vērotājs;
• grahana = uzzināšanas, aptveršanas norise, uzziņas rīks;
• grahyeshu = zināmais, zināšanas, aptverti objekti;
• tat-stha = palikšana tajā, būšana noturīgam tajā, tajā, kur tas ir jeb balstās;
• tat-anjanata = pieņemt tā kropļojumu, saaugt ar, šķietami pieņemt objekta veidolu;
• samapattih = iedziļināšanās, saskaņa, pilnīga iedziļināšanās, pielīdzināties, pilnīgs līdzsvars.]

Šajā sūtrā Patandžali saka, – tu kļūsti kā kristāls. Kristāls pastāv, bet tas ļauj gaismai iet cauri pilnīgi. Tu pastāvi ķermenī, bet saplūsmes (samadhi) stāvoklī tu šeit neesi vispār, (tu ļaujies). Citiem vārdiem var teikt, – dzīvo, it kā tu nepastāvētu. Tā ir saplūsme. Kad tu esi savācies, kopā ar savu Es, – tu esi tikai kopā ar savu Es; noturīgs, svētlaimīgs, līksms, un kad tu esi savācies uz sajūtām,  esi tajās ļoti pilnīgi, un kad tu esi sajūtu objektos, tu kļūsti par sajūtu objektu. Kā? Kā kristāls. Aiz kristāla tu turi kādu krāsainu gaismu, un tas bez kāda kropļojuma uzņem šo krāsu un šo gaismu. Tāpat, raugoties uz kalnu, tu kļūsti vienots ar šo kalnu. Tā ir saplūsme.

Ir divi saplūsmes (samadhi) veidi.

1. Pirmais – saplūsme, ko tu pieredzi darbībā, tā ir sabheej samadhi. Būdami bērni, jūs tajā esat bijuši, – jūs esat bijuši.
Vai esat novērojuši bērnus? Viņu acis neplivinās apkārt šurpu un turpu. Tās ir ļoti noturīgas. Bērns cieši lūkojas uz lietām, un bērna acīs ir dziļums. Tas uzrāda dvēseli – cik noturīga un stingra ir dvēsele. Acis tev ir logs, lai redzētu pasauli, un pasaule – lai redzētu tavu dvēseli, cik tā ir noturīga. Ja kāds ir pārāk godkārīgs vai pārāk alkatīgs, viņa acis tev to pateiks, paskatiet šo cilvēku, – tik savtīgs, tik alkatīgs, tāda godkāre. Ja cilvēks ir laipns un līdzcietīgs, viņa acis to atspoguļos.
Acis nozīmē seju, uzvedību, jūtas, visu to, ne tikai fiziskās acis; – tavs izskats, tava gaita, tava uzvedība, tava runa, – visa tava dzīve atspoguļo, kas tu esi dziļi iekšienē. Tas ir sajūtu darbs. Tās sniedz tev zināšanas par pasauli, un tās sniedz pasaulei zināšanas par tevi. Un kad mēs to visu pulējam, darām to cauru un tukšu, – cauru un tukšu, tas kļūst kā kristāls. Dvēsele tevī atspoguļo cildenumu, Valdnieku, sajūtas tevī atspoguļo šo dvēseli, šo Valdnieka varu tevī.
Tad tu raugies uz ziedu, un tu ne tikai raugies, tu pieskaries ziedam, tu izjūti ziedu, tu ieklausies ziedā, visas tavas maņas kļūst darbīgas pilnā mērā, kā kristāls, kas atspoguļo purušu, garīgo Es tevī, Būtību tevī, sajūtas un sajūtu objektus, atspoguļo vienoto Dievu. Tā ir saplūsme, ko tu pieredzi darbībā ( sabheej samadhi). Vai uztverat, ko es saku?

Tu lūkojies uz kalnu, kalns tev atgādina tavu Es, apziņu. Tu raugies uz ziedu, un zieds tev atgādina apziņu. Raugies uz sauli, mēnesi, ūdeni, tikai lūkojies cieši ūdenī, jūrā, un tas sniegs tev priekšstatu par neizpausto bezveida enerģiju, par Es, kas to visu ir radījis. Tajā pat brīdī tevī iestājas saplūsme, tu esi saplūsmes stāvoklī. Tu lūkojies uz saulrietu, un tad tu esi saplūsmē, jo prāts ir noturīgs, sajūtas ir noturīgas. Nosvērtība ir cieņa. Nosvērtība ir spēks, un nosvērtība ir rāmums, bezkaislīgums. Jūs varat to pārbaudīt. Uz dažiem brīžiem tu turi savu ķermeni noturīgu, un turi savas acis noturīgas, un tu gandrīz tūlīt redzēsi, ka arī prāts kļūst nosvērts, dīks, atbrīvots, bezrūpīgs, un elpa kļūst rāma.
Tad apstājas laiks, apstājas nāve, iestājas nemirstība. Pirms tevi aprij laiks, pirms tevi aprij zeme, tu atmosties, tu aprij laiku. Tā ir saplūsme. Uztverat to?
Saplūsme ir stāvoklis, kurā tu jūti, ka vari tā palikt uz miljoniem gadu. Saplūsme ir stāvoklis, kurā prāts iesalst. Tāpat kā tu saldētavā saglabā dārzeņus, augļus, un tie paliek svaigi ilgu laiku. Saplūsme ir tavas dzīves saldētava, jaunības noslēpums, mutuļojošas aizrautības noslēpums, dzīvības atjaunotnes noslēpums. Saplūsme, nosvērtība.

Bet mums visiem ir aplama saplūsmes (samadhi) izpratne un priekšstats par to. Mēs domājam, ka saplūsme ir tikai aiziešana pagrīdē, neelpošana. Cilvēki ļoti izkāmē, bārsta pelnus pa visu savu ķermeni – ļoti dīvainas iedomas par saplūsmi. Ja?
Katra tavu sajūtu pieredze, ko tu piedzīvo, tad kļūst ļoti spoži krāsaina, pilnīga.
Vērošanas asums, – vai zināt, kas parasti notiek, kad esam laimīgi? Mēs jūtamies atraisījušies, izpletušies. Vai esat novērojuši, kādas ir sajūtas, kad esat laimīgi? Kas notiek, kad esat laimīgi? Tu jūti, ka tu samilzti un samilzti – kaut kas tevī izplešas, tu nejūti ķermeni, bet tu jūti tikai izplešanos. Un kas notiek, kad tu esi bēdīgs, satraukts, noskumis? Saraušanās, saspīlētība, sarukums, vai ne tā? Kad mēs jūtamies plaši, izplešas arī mūsu apziņa, mēs tiecamies iemigt.
Un kad mēs gribam gūt apjēgas vērīgumu, mēs šķietamies satrauktāki, nevaram atslābt. Redziet, ja jums ir jāiever adatā diegs, tam ir vajadzīga īsti laba izmanība, modrība, lai to izdarītu, – pareizi? Pusaizmidzis cilvēks vai snauduļojošs, vai dzērājs to izdarīt nevar; ja tiem ir jāsaver kādas loti smalkas zvanīgas pērles, tie to nepaveiks. Vai saprotat, ko es ar to domāju? Lai kaut ko darītu minūti, tev vajadzīgs apziņas vērīgums. Ir daudz cilvēku, kuri dara prasmīgus darbus – ada un ko vien ne, darina visas šīs rotas no šīm niecīgajām sīkajām pērlītēm. Tie to dara; tur ir klāt milzums apziņas asuma. Tie prot gravēt uz viena rīsa grauda, un tie visi spēj gravēt, un tie spēj veikt visus šos smalkos darbus uz viena rīsu grauda.
Turpretim, kad tava apziņa ir izplesta, tur nav apziņas vērīguma, un kad apziņas asums ir, tad nav atslābuma, tad nav apziņas izplešanās.

Bet abu kopums, tas ir, – kad tu esi pilnīgi atslābinājies, laimīgs un izpleties, un tajā pat laikā tev ir šis apziņas asums, saprāta asums. Tas ir sabheej samadhi. Tavas maņas kļūst tik skaidras, ka tās uztver labāk, redz labāk, saprot labāk, dzird labāk.

Zināt, 95% cilvēku pasaulē nespēj pienācīgi sadzirdēt (uztvert). Tu cilvēkiem kaut ko saki un lūdz tos atkārtot, – tu vari droši saderēt, ka tie nevarēs atkārtot to pašu. Jeb tu 15 minutes stāsti tiem kaut ko un tad palūdz tos pateikt, ko esi teicis šajās 15 minūtēs, vai vismaz vienā minūtē no tām. 14 minūtes, lai ko tu būtu runājis, ir vienkārši izgaisušas vējā, izplatījumā; – cilvēki to nav dzirdējuši. Daudzi cilvēki, kuri mācās dzīves mākslas pamata kursu, pēc 4-5 atkārtojumiem joprojām saka, ka tas pirmajā dienā nav teikts, – daudzi skolotāji to ir pieredzējuši: “Es neatceros, ka esmu to darījis iepriekš.” Un tas pats ir ar redzēšanu. Cilvēki neierauga, – jums var būt daudz piemēru, varat izdarīt daudzus izmēģinājumus, lai pārbaudītu šo lietu, ka cilvēki neierauga lietas, kādas tās ir.

Mēs esam nejutīgi pret cilvēkiem, un tā ir vēl viena lieta, jo mēs neieraugām, mēs nesadzirdam pienācīgi; mēs esam pilnīgi nejutīgi cilvēku izjūtā. Samādhi ir jutīgs stāvoklis arī pret citu cilvēku izjūtām. Kad tu kļūsti jutīgs, kad šis rīks kļūst jutīgs, tad pasaule, daba kļūst jutīga pret tevi, daba sadzird tevi. Kā tas var notikt? Kāds ir nosacījums? Tad, kad visas šīs piecas prāta dīdīšanās (vritti = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi), ar kurām mums bija darīšana iepriekš, ir savaldītas; – ar šīs prāta rosīšanās savaldīšanu.
Apziņa, kas apjēdz, jeb kas tver, un objekts, ko tā tver, un sajūtas, caur kurām tas tiek tverts, – kad tie visi trīs ir saskaņā, tā ir saplūsme (samadhi). Vai uztverat šo lietu?
Cilvēks, kas skatās – prāts, Es, kurš redz, tas ir saskaņā, un sajūtas ir saskaņā; acis ir rīks, caur kuru tu tver redzamo, un ausis ir rīks, caur kuru tu tver skaņu. Tā tavas ausis, skaņa un objekts, no kura nāk skaņa, lai kas būtu runātājs, – tie visi trīs ir savienoti, tie visi kļūst vērīgi un skaidri kā kristāls.
Kad tas var notikt? Kad tavs prāts neturpina tavus nožēlas un dusmu, gaidu, miega, pierādījumu, aplamu zināšanu, iedomu klupienus.
Un atcerieties tās piecas prāta dīdīšanās. Zināt, kad tu skaties uz kalnu, tu ne tikai aplūko kalnu, – ō, šis ir brīnišķīgs kalns. Prāts tūdaļ teiks – ō! Tas ir brīnišķīgs, – bet tas neapstāsies pie tā, ka kalns ir brīnišķīgs. Ō, tas ir līdzīgs Kanādas vai Himalaju kalniem; nekavējoties kaut kas tiek pievienots. Tādējādi tu redzi lietas nevis tādas, kādas tas ir, bet tu redzi caur atmiņu, redzi caur salīdzināšanu. Tā vairs nav saplūsme (samadhi).
Indijā ir kāds sens nostāsts. Karalis ir dzirdējis par dārzu, ko kāds cilvēks ir izveidojis no saulespuķēm – brīnišķīgu saulespuķu dārzu tuksneša vidū; – visa Radžastāna ir tuksnesis. Tā nu tuksneša vidū cilvēks ir to izkopis – pūlējies un izveidojis brīnišķu saulespuķu lauku, dārzu. Karalis ir par to dzirdējis, visi ir teikuši, ka tas ir ļoti skaists, mums ir jāiet un jāredz. Tā viņš nolēmis iet turpu. Kad viņš aizgājis, viņš redzējis vairs tikai vienu saulespuķi. Jo tas cilvēks ir visas pārējās novācis, atstājot tikai to vienu. Karalis ir teicis, – esmu daudz dzirdējis par tavu dārzu. (Atbilde:) “Taisnais, te ir zieds tavai aplūkošanai. Kad te ir ļoti daudz, tu sāktu salīdzināt. Lai atvieglotu tev zieda apskatīšanu, es visus pārējos novācu. Tavs rēķinošais prāts būtu sācis meklēt, kurš ir lielākais?”
Tas ir lielāks, tas ir lielāks, tas ir jauks, tas ir izplaucis, un tas nav izplaucis. Tagad viņam nav bijis izvēles – aplūkojams ir bijis viens zieds.

[1.42 Viens no savākšanās, pielīdzināšanās (samapattih) veidiem ir tāds, kurā ir triju lietu sajaukums – vārds vai nosaukums, kas nāk kopā ar objektu, šā objekta nozīme jeb identitāte un zināšanas, kas saistās ar šo objektu, šo savākšanos sauc par savitarka samapattih (saistīta ar spriešanu).
(tatra shabda artha jnana vikalpah sankirna savitarka samapattih)
• tatra = šeit, starp tiem, šajā;
• shabda = vārds, skaņa, mutisks izteikums;
• artha = nozīme;
• jnana = uzzināšana, zināšanas, pētīšana, saprašana, novērošana;
• vikalpah = iedomas, nepareizi priekšstati vai maldi, fantāzija, rēgi;
• sankirna = sajaukts, piebārstīts;
• savitarka = pavadīts ar lielapjoma domām jeb spriešanu; lielapjoma domas (sa = ar; vitarka = lielapjoma domas jeb spriešana;)
• samapattih = iedziļināšanās, saskaņa, pilnīga iedziļināšanās, pielīdzināties, pilnīgs līdzsvars.]

Grahitgrahangrahyeshu grahit – tas, kurš tver, – ko tver? Tas, kurš tver prātu, dvēseli, redzi, kurš tver skaņu, atmiņu un caur to tver sajūtas, un objekts – kad visi šie trīs ir saskaņā, tas ir samapatti tasthatadanajanata. Lai gan tu esi iesaistīts sajūtu darbībās, drudžainuma nav, ir noturīgums. Vai saprotat, ko es saku?
Tu ēd ēdienu, katru tā kumosu tu sagaršo, un tas patīkami virzās caur tavu rīkli. Citādi tu tikai piebāztos ar barību. Tas būtu kā paniska bēgšana. Jo nemierīgāks tu esi, jo satrauktāks tu esi, jo vairāk dīdies – tu stūķēsi ēdienu vēderā ļoti steidzīgi. Vai esat to ievērojuši? Tā nav saplūsme (samadhi). Ēd pamatīgi. 60% no ēdiena tiek sagremots ar siekalām jau mutē. Noturīgums, par spīti cilvēka pastāvēšanai sajūtās, maņu orgānu darbībās.
Un tā viņš (Patandžali) pāriet uz vēl dažu lietu izklāstu. Uz ļoti smalkiem, netveramiem sajūtu pārveidojumiem.
Labi, tu pieredzi kaut ko. Arī tur prāts ir klāt ar savu zināšanu Ō! Tas ir tas. Tas ir ābols, es ēdu, tā ir roze, es skatos, tas ir tā, un es esmu tur klāt. Tas viss ir netverama spriešana vai zināšanu, pagātnes un nākotnes apzināšanās. To viņš sauc par pavadītu ar spriešanu (savitarka), – ir neliela apcere, ir dažas domas, bet šīs domas vēl neizjauc saskaņu. Ir noteiktas domas, tās neizjauc saskaņu, un ir noteiktas domas, kuras tevi tikai pakustina no līdzsvara, noteiktas domas, kas palīdz, sekmē tavu nonākšanu stingrā, rāmā apziņas stāvoklī. Tā viņš saka, – to sauc par savitarka samadhi (virsapziņa, saplūsme “ar jautājumiem”), kur ir arī kādas domas vai spriešana.
Smrutiparishuddhouswaroopshunyavarthamatranirbhaasa nirvitarka.
[1.43 Kad atmiņa jeb domāšanas ieradumi ir attīrīti, tad prāts ir bez savas paša dabas (niķiem), un atspīd tikai objekts, ko tas apcer; šo savākšanās veidu sauc par nirvitarka samapattih.
(smriti pari-shuddhau svarupa-shunya iva artha-matra nirbhasa nirvitarka)
• smriti = atmiņa, atcerēšanās;
• pari-shuddhau = attīrīšanā (pari = uz; shuddhau = attīrīšana, šķīstīšana);
• svarupa-shunya = bez savas dabas (shunya = iztrūkstot, bez, tukšs; svarupa = sava paša daba);
• iva = it kā;
• artha-matra = tikai objekts (artha = objekts, nozīme; matra = tikai);
• nirbhasa = apgaismojošs, spoži spīdošs;
• nirvitarka = bez spriešanas (nir = bez; vitarka = lielapjoma domas jeb spriešana.)
1.44 Tāpat kā šī savākšanās savitarka samapattih darbojas ar lieliem objektiem, tā darbojas arī savākšanās uz smalkiem, netveramiem objektiem, un to sauc par par savichara un nirvichara samapattih.
(etaya eva savichara nirvichara cha sukshma-vishaya vyakhyata)
• etaya = ar to;
• eva = arī;
• savichara = netveramu domu pavadībā (sa = ar; vichara = smalkas, netveramas domas);
• nirvichara = bez domām (nir = bez; vichara = smalkas, netveramas domas);
• cha = un;
• sukshma-vishaya = ar netveramiem objektiem (sukshma = smalks, ēterisks, netverams; vishaya
= pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi);
• vyakhyata = izklāstīts, aprakstīts, definēts.
1.45 Ar šādiem objektiem izplešas līdz pat neizpaustiem radošiem cēloņiem, smalkākajiem, netveramākajiem materiāliem cēloņiem, dabai (prakriti).
(sukshma vishayatvam cha alinga paryavasanam)
• sukshma = smalks, ēterisks, netverams;
• vishayatvam = pieredzējumu objektu, subjektu, iespaidu esamība;
• cha = un;
• alinga = bez iezīmēm jeb pēdām, neizpausta prakriti (radoši cēloņi, smalkākie, netveramākie materiālie cēloņi, daba);
• paryavasanam = kas plešas līdz, beidzas pie.
1.46 Šie četri savākšanās veidi ir vienīgie savākšanās, saplūsmes (samadhi) veidi, kas ir objektīvi, un kuriem ir objekta sēkla, būtība.
(tah eva sabijah samadhih)
• tah = tie;
• eva = tikai;
• sabijah = ar sēklu, sēts;
• samadhi = dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma, saplūsme.]


2.Un ir otrs saplūsmes (samadhi) veids, kad tu neapzinies neko citu, tu tikai zini, ka esi.


Nirvichaarvaisharagheaadhhyatmaprasaada.


[1.47 Kad cilvēks iegūst nirvičaras nesajauktās plūsmas prasmi, attīstās prāta iekšējā rīka tīrība un mirdzums.
(nirvichara vaisharadye adhyatma prasadah)
• nirvichara = bez domām (nir = bez; vichara = smalkas, netveramas domas);
• vaisharadye = nesajauktā plūsmā;
• adhyatma = garīgs, attiecināms uz ātmanu jeb patieso Es;
• prasadah = tīrība, mirdzums, atskārsme, skaidrība;]

Tas ir tas. Tā ir meditācija ar aizvērtām acīm. Kad tavas acis ir aizvērtas, tu vienkārši zini, ka esi, bet tu nezini, kur atrodies, kas tu esi, it kā tu vispār te nebūtu. Bet tikko ir apjēga (abhaas), ir tikai sajūta, ka tu esi, nekas vairāk kā tikai sajūta, ka tu esi. To viņš (Patandžali) sauc par saplūsmi, virsapziņu “viņpus meditācijas” (nirvichara samadhi). Un šā veida smalki, netverami, smalkāki un smalkāki aspekti ir vēl citi saplūsmes (samadhi) veidi.
Arvien vairāk atbrīvota, bezrūpīga, bezdomu prāta stāvokļa pieredzējumi ienes dzīvē gara šķīstumu, virsapziņas stāvokli, kad caur pašapjēgu nonāk pie atziņas, ka cilvēks ir vienots ar absolūto apziņu (adhyatma prasada), ar Dievišķo laipnību dzīvē izpaužas dvēseles laipnība. Adhjātma prasada. Garīga atmoda, garīgs uzplaukums iestājas, kad cilvēks kļūst arvien vairāk caurs un tukšs.
“Nirvichaarvaisharagheaadhhyatmaprasaada”. Tukšuma pārvaldība. Adhjātma Prasada – izraisās, izplaukst Būtnes laipnība.
Ritumbara tatra pragya.
[1.48 Pieredzējuma zināšanas, kādas gūst šādā stāvoklī, ir viedības būtība un tās ir patiesības pilnas.
(ritambhara tatra prajna)
• ritambhara = pildīts ar augstāko patiesību, būtību, augstākajām izziņas spējām;
• tatra = šeit;
• prajna = zināšanas, viedība, atskārsme.]

Šī apziņa ir īpaša viedība, atskārsme, apskaidrība, pilnīga garīga viedība (ritambhara) – intuitīva viedība, nevainojamas zināšanas, pārlaicīgas, stingras un labvēlīgas, ritambara – patiesības pilns, patiess apziņas stāvoklis, tā ir ritambara.
Shrutanumanpragyaabhyamanyavishaya visheshaarthtvat.
[1.49 Šīs zināšanas atšķiras no tām, kas ir sajauktas ar liecībām vai ar spriedumiem, jo tās attiecas tieši uz objektam raksturīgo, nevis uz tā nosaukumiem vai uzskatiem par objektu.
(shruta anumana prajnabhyam anya-vishaya vishesha-arthatvat)
• shruta = liecība, dzirdētais, iemācītais, no tradīcijas;
• anumana = secinājums, spriešana, slēdziens;
• prajnabhyam = no šādiem zināšanu veidiem;
• anya-vishaya = kam ir atšķirīgi objekti (anya = atšķirīgi; vishaya = pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi)
• vishesha-arthatvat = saistīts ar īpašiem objektiem, nolūkiem, vai jēgu (artha = nozīme).]

Tas atšķiras no tā, ko jūs esat dzirdējuši vai iedomājušies. Viedība, kas nāk no esamības dziļumiem, atšķiras no zināšanām, kuras esat izlasījuši, dzirdējuši vai izdomājat ar saprātu. Shrutanumanpragyaabhyamanyavishaya visheshaarthtvat”. Tā ir atšķirīga un ļoti īpaša.
Tajjah sanskaroanyasanskar pratibandhi.
[1.50 Šis zināšanu veids, kas ir patiesības pilns, rada prāta jomā slēptus iespaidus, un šie jaunie iespaidi tiecas samazināt citu mazāk lietderīgu ierastu slēptu iespaidu veidošanos.
(tajjah samskarah anya samskara paribandhi)
• tajjah = kas izceļas vai veidojas no tā;
• samskarah = dziļi iespaidi, iespaidi neapzinātajā, dziļākie ieradumi, zemapziņas modinātāji, pēdas;
• anya = cita;
• samskara = dziļi iespaidi, iespaidi neapzinātajā, dziļākie ieradumi, zemapziņas modinātāji, pēdas;
• paribandhi = kavējošs, traucējošs, pazeminošs, pretojošs, nomācošs.]

Šā apziņas stāvokļa iespaidi var noskalot visus citus nelietderīgus iespaidus prātā, tādus, kas dzīvē nav nepieciešami. Līdz kaut kādai pakāpei tas notiek ar visiem. Varbūt 5% vai 10%, 50%, 15%, 20%, 80%. Pašu pirmo reizi sēdot meditācijai, kad esat sākuši, jūs redzat, ka dzēšas kaut kas no pagātnes; jo dziļāk jūs ejat, vairāk caurumā un tukšumā, jūs jūtaties kā cits cilvēks, atšķirīgs cilvēks.

Šādā pieredzējumā nonāk daudzi cilvēki. Ō! Es jūtos pilnīgi cits, savādāks; es neesmu vairs tas agrākais cilvēks; – kas ir noticis? Tas ir aizvākts, izdzēsts no prāta – citi slēptie ieradumi, citi iespaidi. Tas ir darījis tevi jaunu; tas atjauno tevi atkal un atkal. Jūs bieži varētu būt pieredzējuši, ka, atminoties pagātni, jūs jūtat – ō, es neesmu tas pats cilvēks, jeb – tas nebiju es, – it kā tu nebūtu saistīts ar tiem notikumiem un ar to cilvēku, kurš to darījis. Cik daudzi no jums tā jūtas?
Vienalga, ko tu esi darījis pirms 15-20 gadiem, tagad tu atgriezies pagātnes atmiņās un skaties – tu brīnies – es esmu tas pats cilvēks? Es taču to nedarīju, to ir darījis kāds cits, kāpēc?
Tāpēc, ka šī skaidras apziņas ietekme (sanskara) ir izdzēsusi šīs lietas no tava “pasta” un dara tevi par jaunu cilvēku ikbrīdi, ikdienas, ja? Tā ir skaidrā viedība. Ja kāds tev uztiepj kaut kādus tavas pagātnes darbus, tu tikai smej par viņu, jo tu tagad vairs neesi tas pats cilvēks. Tu to redzi tā, it kā kāds cits būtu to darījis.

Vai esat dzirdējuši nostāstu no Budas dzīves? Jā! Es kādreiz esmu to stāstījis. Buda ir bijis sanāksmē (satsangā), un atnācis kāds džentlmens, un tas ir bijis ļoti nikns. Tas ir domājis, ka Buda dara aplamas lietas, viņš atrauj visus cilvēkus, un visi tagad meditē, un cilvēki ir ļoti rāmi un klusi, – un viņš ir bijis rosīgs darījumu cilvēks; – viņš ir atradis savus bērnus sēdam kopā ar Budu un meditējot pa divām stundām ik dienas, un viņš domā, – ja bērni būtu iesaistīti darījumos, tie varētu taisīt daudz naudas, tie var darboties labāk. Bet aizejot uz divām stundām un izšķiežot laiku ar kādu, sēdot ar aizvērtām acīm, ko viņi dabūs?
Tā nu šis ģimenes tēvs ir bijis lielā nesaprašanā, viņš teicis – es iešu un pārmācīšu šo cilvēku. Tā viņš ir nikns ieradies un skatījies uz Budu, viņš devies tieši pie Budas, jo viņš ir bijis ļoti pazīstams biznesmens tajā pusē, un, tiklīdz viņš piegājis Budam, visas viņa domas ir izzudušas, palikušas tikai dusmas, viņš ir grīļojies, nav varējis parunāt, neviens vārds nav nācis pār viņa lūpām, bet viņš ir spļāvis Budam sejā, un Buda ir tikai smaidījis, bet visi apkārtējie mācekļi, – tos ir pārņēmušas dusmas, tie arī ir saniknojušies, bet nav varējuši atbildēt, jo tur bijis Buda. Tā visi ir stāvējuši sakniebtam lūpām un sažņaugtām dūrēm, – kā tu iedrošinies – bet nav spējuši pateikt neko.
Un šis cilvēks nav spējis ilgāk palikt, viņš ir nospļāvies un tad pāris acumirkļos, un tad dažus mirkļus viņš domājis – ja es palikšu ilgāk, viņš var uzsprāgt, tā ka viņš ir skrējis prom, aizgājis.
Bet dēļ Budas, kad tas nav atbildējis ar to pašu un nav neko teicis, tikai smaidījis, tas vīrs nav varējis iemigt visu nakti. Jo pirmoreiz dzīvē viņš saticis cilvēku, kurš tikai smaida, kad tam iespļauts sejā. Tas vīrs nav varējis gulēt, un visam viņa ķermenim ir uznākušas tādas izmaiņas, – viņš ir trīcējis, grīļojies, viņš ir juties kā zemestrīcē, visa pasaule ir bijusi ar kājām gaisā, un nākošajā dienā viņš aizgājis un kritis pie Budas kājām un teicis, – lūdzu piedod man, es nezināju, ko es daru.
Buda ir teicis – es nevaru tev piedot. Tagad mācekļi atkal ir bijuši satriekti, sak, Buda taču ir tik līdzcietīgs, viņš vienmēr visiem piedod, bet tagad saka – es nevaru piedot, tas nav iespējams. Bet tad Budam bijis jāizskaidro, jo visi atkal ir bijuši satriekti. Viņš teicis – kāpēc, tu neko neesi darījis, kā es tev varu piedot, ko tad tu esi izdarījis? Ko aplamu tu esi izdarījis? Tas teicis – vakar es tev iespļāvu sejā, es esmu tas cilvēks.
Ō! Buda teicis, tā cilvēka te tagad vairs nav. Ja es kādreiz satikšu to cilvēku, kuram tu uzspļāvi, es pateikšu, lai viņš piedod. Tātad cilvēks, kas esi šeit, tu esi brīnišķīgs, tu nekad neesi nodarījis neko aplamu. Tāda ir līdzcietība. Līdzcietība nav pateikt – ō, likt justies kādam vainīgam un tad teikt – labi, es tev piedodu; – tā nav līdzcietība.
Tāda ir skaidra viedība, tīras zināšanas.
Tavai piedošanai ir jabūt tādai, lai tas cilvēks, kuram tiek piedots, pat nezin, ka tu viņam piedod, tam nav jājūtas vainīgam par savu kļūdu, tāds ir pareizais piedošanas veids. Ja tu liec kādam justies vainīgam par tā kļūdām, tad tu tam neesi piedevis. Viņa vaina pati par sevi ir pietiekami liels sods. Vaina ir pietiekama, lai saēstu, aprītu cilvēku. Viedība tevi pasargā no vainošanas, paceļ tevi stāvoklī, kur tu pasauli nemaz neredzi. Pasauli ne tādā nozīmē, ka tu to neredzi, – pasauli tādā nozīmē, ka tu neredzi visu šo sarežģīto sīka prāta tarkšķēšanu. Tas viss tad šķiet mazsvarīgs.
Tasyaapi nirodhesarvanirodhavirvijah samadhi.
[1.51 Kad līdz ar citiem iespaidiem atkāpjas pat šie patiesības pilno zināšanu iespaidi, tad ir bezobjekta saplūsme.
(tasya api nirodhe sarva nirodhat nirbijah samadhih)
• tasya = no tā;
• api = arī;
• nirodhe = atkāpšanās, meistarība, saskaņošana, regulēšana, pārvaldība, atlikšana malā;
• sarva = no visa;
• nirodhat = ar nirodhah (nirodhah = pārvaldība, regulēšana, ievirzīšana, meistarība, iekļaušana, saskaņošana, izpratne, nomierināšana, klusināšana, atlikšana malā)
• nirbijah = bez sēklas (nir = bez; bijah = sēkla);
• samadhi = dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma, saplūsme.]

Tā – tas ir vēl otrs saplūsmes (samadhi) veids, kur nav arī tas, nav arī nekādu iespaidu sajūtas, un nav tam gala.
Ir aprakstīti daudz dažādi apziņas stāvokļi, saplūsmes (samadhi) veidi. Šis ceļš ir garš, un katram solim ir jābūt pilnīgam. Nav tā, ka tu tiecies uz mērķi palaikam. Mērķis tev ir katru brīdi, tomēr ceļš ir garš. Vai uztverat to? Ceļš ir ļoti garš, tomēr mērķis ir ikbrīdi, mērķis ir tur, kur esi tu. Un šī pacietība, – tas nav tā, steigā, Labi! Šodien es gribu saplūsmi (samadhi).
Tam visam ir jābūt ar aizrautību un tajā pat laikā ar aizrautību-pacietību. Vai saprotat, – tā ir ļoti interesanta lieta?
Tiem, kas ir ļoti aizrautīgi, trūkst pacietības. Bet cilvēki, kam pacietība ir, tie ir ļoti miegaini. Tie saka – labi, mēs to darīsim, bet lai vairāk paliek nākošajai dzīvei.
Citi ir nemierīgi, un tie grib darīt tūlīt. Vai saprotat to? To jūs varat redzēt uz katra soļa, visur, – jūs varat redzēt vai katru – vai nu tas ir vienā galējībā vai otrā galējībā.
Redzat, jums var būt miegs, bet nevar būt ātrs miegs, steidzīgs miegs nav iespējams. Tu nevari teikt – es steidzos, man ir ātri jāguļ un jāiet. Labi! Pamēģiniet ātri gulēt. 10 minūtes ātra miega – ātri, steigā. Nav iespējams, vai redzat? Tāpat steigā tu nevari atcereties, – labi, jāatceras, ātri, ātri, ātri, ātri. Steiga, mēģinot atcerēties, atcerēšanos aizkavē. Kad tu gribi kaut ko atcerēties, jo steidzīgāks esi, nemierīgāks, jo ilgāks laiks paies, kamēr atcerēsies, vai ne tā? Tas pats ir ar miegu, tas pats ar meditāciju. Tu nevari teikt – es veikšu ātru meditāciju, man nav laika; es gribu ātru meditāciju, – tas tomēr nav iespējams.
Tādējādi tas ir vidusceļš, zelta ceļš, kurā tu esi aizrautīgs, tu nekavējies, un tu tajā pat laikā esi pacietīgs, un tajā pat laikā tu neesi vienaldzīgs, tu lietas nevelc garumā.
Bieži, kad cilvēki vēlas veikt kaut ko labu, kaut ko savai attīstībai, tie saka, – ja Dievs tā gribēs, es to darīšu, ja Dievs gribēs, tas nāks pār mani, tie atstāj to Dievam, kad lieta grozās ap cilvēka vingrināšanos, attīstību. Bet ja tev jāpadara kaut kas laicīgs, pasaulīgs, kaut kas, kas jāpaveic, tu nesaki – pēc Dieva gribas es būvēju māju, ja Dievs gribēs, man būs attiecības; – tu tā nedari, tu meklē attiecības, tu būvē māju, tu meklē darbu, tu meklē ienākumus, tajā tu ieliecies simtprocentīgi. Bet ja tev ir jāpaveic kaut kas savai izaugsmei, tu saki – ja Dievs gribēs, tas notiks. Tā saka daudzi, vismaz Indijā. Domāju, ka tāpat ir visur. Ja Dievs gribēs, tad es darīšu. Ir jābūt citādi.
Tā nu zelta likums ir pacietība un sparīgums – aizrautība. Šeit beidzas pirmā sadaļa.

Džai Gurudev!
http://www.megaupload.com/?d=WX35ONA0

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s