Patandžali “Jogas Sūtras”. II Vingrinājumi (Sadhana Pada), 7.-10. Šri Šri Ravi Šankara skaidrojums

7. Darbības joga

Redzat, kad cilvēks ir noraizējies, tas ļoti apzinās laiku, katru aizejošo brīdi, vai ne tā? Bet visa uzmanība ir notikumā, drīzāk norisē nekā laikā. Pieņemsim, kāds gaida pienākam autobusu, vai gaida pienākam vilcienu, vai pienākam kuģi; viņš pastāvīgi lūkosies, vai nenāk autobuss? Visa uzmanība ir notikumā, drīzāk norisē, nevis tikai laikā.  Ir notikusi tikai neliela nobīde, kaut kas nav tā, – jeb tiek gaidīts ārsts, gaidīts autobuss, vilciens, vai kāds cilvēks atnākam norunātā brīdī, tieši šajā brīdī. Vai uztverat, ko es saku?
Tā ir vienība ar laiku. Tā ir joga. Prāts tādā brīdī gaida kaut ko neesošu, tomēr gaida. Vai uztverat? Tas pieliek apziņai citu īpašību. Šis aspekts asina saprātu, klusina prātu, sirdi. To sauc par darbības jogu, tas ir, par krija jogu (kriya yoga – senākā jogas sistēma, dibināta uz dažāda līmeņa prānajamām; kriya sanskr. – norise, darbs, piepūle).

Tapaswadhyayaishwarapranidhana kriyayoga

[Tveramu prāta inžu, ciešanu cēloņu, kas aizklāj Es, mazināšana (2.1-2.9)
2.1 Darbības jogai (kriya yoga) ir trīs daļas: 1) sajūtu vingrināšana un attīrīšana, savaldība (tapas), 2) pašizpēte sakarā ar mācībām (svadhyaya), 3) nodošanās un ļaušanās atgriezties radošajā avotā, no kura esam parādījušies (ishvara pranidhana).
(tapah svadhyaya ishvara-pranidhana kriya-yogah)
• tapah = sāpīgu pieredzējumu attīrošo aspektu pieņemšana, attīroša darbība, sajūtu vingrināšana, savaldība;
• svadhyaya = pašizpēte sakarā ar mācībām, mantras svētā vārda pieminēšana;
• ishvara = radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs;
• pranidhana = klātbūtnes, patiesuma, nodošanās, ziedošanās vingrināšana, ļaušanās šo vingrinājumu augļiem;
• kriya-yogah = vingrināšanās joga, darbība, darbības joga.]

Sadhanapath nozīmē vingrinājumos, ceļā, dzīvojot garīga mācekļa dzīvi. Kas tas ir? Krija joga ir darbības joga. Darbība ir šīs radības daļa un sastāvdaļa. Katrā radības lietā ir darbība. Sākot no atoma līdz Saulei, Mēnesim un zvaigznēm, visur ir darbība. Visa radība ir darbība. Radībā nav nekā stinga jeb nekustīga, viss ir ļoti darbīgs. Brahmans, bezgalība ir pilna ar bezgalīgu darbību. Klusuma nav vispār. Pat miegā ir darbība. Tu domā, ka guli, bet, kaut šķiet, ka miegā nav nekādas darbības, vai ir klusums, īstenībā turpinās liela rosība. Jūsu ķermeņi vairāk aug miegā, nekā nomodā. Vai zināt to?

Tāpēc augošs bērns guļ ilgāk. Jaunietis guļ ilgāk kā pieaudzis cilvēks, jo viņā norit milzu rosība, – metaboliska rosība notiek jaunietī. Tiek būvēts ķermenis. Bērnā vairojas katra šūna. Miegā šūnas vairojas vairāk. Ja tu traucē kādam miegu, tu redzēsi, ka viņa augšana arī piestāj, tiek aizturēta. Miegā notiek milzums norišu. Pat klusumā ir darbība.
Tajā pat laikā katrā norisē ir kāds kakts, kas ir ļoti kluss. Krišna stāsta Ardžunam, – Ardžuna, vai zini, kas ir īsti saprātīgs un gudrs? Ardžuna saka – nē. “Tas, kurš saredz klusumu darbībā un darbību klusumā, tas ir saprātīgs cilvēks.” Kā tu vari redzēt klusumu darbībā un darbību klusumā? Vajadzīgs ir apziņas asums, vērīgums, un vērīgums nāk ar tavas darbības prasmīgumu.

Un darbības prasme ir joga, krija joga – darbības joga. Kas tā tāda ir? Tā ietver 3 daļas.

> Savaldība (tapas; sanskr. karstums, piespiedu stāvoklis; garīgas ciešanas, savaldīšanās vai bargums pret sevi, arī garīga sajūsma).
Izturība, stāvokļa pieņemšana – redzat, – tu esi pārlidojumā, tas ir tāls ceļš, tu sēdi, un kājas kļūst nejutīgas, tu zini, ka esi noguris, bet tu turpini sēdēt, tu jūties smagi, tomēr tu turpini sēdēt. Tu nesaki – nē, es vairs nevaru sēdēt, es kāpšu laukā no lidmašīnas. Nekad. Ja lidmašīna kavējas, ja tā ir aizkavēta gaisā, tev tajā ir jāpaliek, nav izvēles. Ja tev izvēle būtu, vai tu tā sēdētu astoņas stundas vienā vietā? Nekad. Bet lidmašīnā tu sēdi no brīvas gribas – bez kurnēšanas. Tā ir savaldība (tapas). Savaldība ir brīvprātīga nepatīkamu stāvokļu panešana bez kurnēšanas. Vai uztverat, ko es saku?

Var būt arī labāki piemēri. Labi, tu stūrē savu auto uz kādu vietu, bet jūties miegains, ir gulētiešanas laiks. Bet vienalga, nav nozīmes, vēl 2-3 stundas tu brauksi un sasniegsi mājas. Tu nesaki – labi, ir jau desmit, laiks gulēt, es tagad liekos gulēt.
Tu nenoliec auto kaut kur un neliecies gulēt, ja vien nav galīgi nepanesami, tiesa? Tāpat, tu esi izsalcis, bet tu saki – nē, es tagad gavēju, es vēlos veikt attīrošu dietu, jeb – es vēlos attīrīt savu ķermeni. Kādu dienu tu saki – es šodien gavēšu uz sulas vai ūdens. Kad tu pie sevis nolem veikt kādu darbību, kas nav parasta, tā ir savaldība (tapas). Vai uztverat, ko es saku?

Tu zini tā labumu, iznākums būs tev ļoti labs, tev labvēlīgs, tā ka tu vēlies to darīt, piemēram, veikt vingrinājumus. Cilvēki iet uz vingrotavu, svarcelšanas zāli, tas nav nekāds joks, nav nekāds lielais prieks to darīt, cilāt svarus, tas nav patīkams darbs vai pabraukāšana ar riteni, bet cilvēks to dara; kāpēc?
Tu zini, ka tas ir labi tavam organismam.
Šī izturība tiek saukta par savaldību (tapas).

> Pašizpēte (swadhyaya – pašizpēte – dziļas pārdomas par to, kas es esmu).
Modrība, pašizpēte, elpas vērošana, jūtu, domu vērošana, iekšējo norišu vērošana – sevis novērošana, pētīšana, tas ir svadhjaja.

> Dzīves veltīšana Dievam (Ishwarapranidhana – dzīves veltīšana Dievam (Īšvaram)).
Dievišķā pielūgsme, Dievišķā mīlestība.

Šīs trīs lietas kopā veido krija jogu. Ko tas viss dara? Ko tas viss dara ar tevi?

Tas samazina ciešanas, samazina bēdas dzīvē (kleshatanukarana – prāta inžu, ciešanu vājināšana).

[2.2 Šī darbības joga (kriya yoga) tiek vingrināta, lai īstenotu saplūšanu (samadhi) un vājinātu kaitīgas prāta indes (kleshas).
(samadhi bhavana arthah klesha tanu karanarthah cha)
• samadhi = saplūsme, dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma, pilnīgas savākšanās stāvoklis;
• bhavana = apjēga ar izjūtu, piesaiste, kavēšanās pie, kopšana, īstenošana (bhava = objektīvā esamība, tapšana);
• arthah = nolūkā, ar nolūku (artha = nozīme);
• klesha = kaitīgs, indīgs, piesārņots, sāpīgs, slims, nomākts; sakne klish nozīmē izraisīt nepatikšanas; (klesha ir lietvārda forma īpašības vārdam klishta);
• tanu-karana = samazināt līdz minimumam, darīt sīkāku, samazināt, vājināt;
• cha = un.]

Saplūsmes kopšana (samadhibhavanatha) sniedz samādhi, nosvērtības pacēlumu. Ir cilvēki, kas ļoti karstā, dedzinošā laikā tomēr nevalkā kurpes. Tas izskatās dažkārt pēc pašmocībām. Kāpēc šis cilvēks moka pats sevi? Bet īstenībā, ja tu ar viņu parunā, – viņš ir tā pieradis pie tā, un viņa ķermenis ir tik ļoti stiprāks, ka viņš šo karstumu spēj izturēt, panest šos laika apstākļus, kaut citiem tas ir ļoti nepanesami. Tādā veidā savaldība (tapas) dara tevi kādā veidā stipru. Ja tu ierodies Šveicē no Kalifornijas, tev vajag vienu svīteri virs otra un tad vēl lielu mēteli, un tev ir jāuzvelk lērums apģērbu, bet ja tu nāc no ziemeļrietumu apgabaliem, tad šis aukstums nav nekas, tu vari staigāt bez svītera, jo tu esi pieradis pie skarbākiem laika apstākļiem. Vai saprotat, ko es saku?
Labprātīgi darīt, kaut tas nav nemaz tik viegli, tā ir savaldība (tapas), un tas tevi spēcina. Cilvēki var to pārspīlēt līdz galējībai. Tad tie kļūst par mazohistiem, tie sevi moka. Ja?

Trīs savaldības (tapas) veidi:

1) ķermeņa savaldība;
2) vārdu, runas savaldība;
3) prāta savaldība.

Uguns uztur dzīvību. Ir pieci uguns veidi.

1) Vielmaiņa (bhootagni).
Tā ir uguns, ar kuru jūs sildāt sava Es mājokli, rādāt siltumu sevī, tā uztur dzīvību, ķermeņa dzīvību. Tas ir ļoti acīmredzami; varbūt ne tropu zemēs, kur viņi šai ugunij nepiešķir lielu vērtību, bet vēsās zemēs jūs zināt, cik nozīmīga tā ir. Bez visas šīs fiziskās uguns dzīvība dziest, un šī fiziskā uguns ir kaut kādā veidā klātesoša ķermenī.

2) Iekāres uguns (kamagni).
Kad pārņem iekāre, iekāres uguns, tā tevi aprij. Iekāres jeb kaisles, jūtu vētras uguns ir kama-agni. Dzīvība uz šīs planētas turpinās dēļ šīs kaisles uguns. Kaisles uguns piemīt visiem radības veidiem.

3) Gremošanas uguns (jataragni) – izsalkuma un gremošanas uguns.
Jataragni ir viena no ajurvēdasnozīmīgākajām likumībām. Ir teikts – ja gremošanas uguns ir par mazu vai par lielu, tas ietekmē veselību, tas ietekmē tavu līdzsvaru. Zināt, kad tev ir drudzis – kāpēc tev ir drudzis? Mēs vienkārši aplūkojam pazīmes, mēs neizprotam likumības. Kad tavā ķermenī iekļūst svešķermenis, viss tavs ķermenis paceļ karstumu, uznāk drudzis. Drudzī tavs ķermenis izvērš aizsardzības mehānismu, tas sadedzina visus svešķermeņus, ienaidniekus, kuri ir iekļuvuši ķermenī. Tiklīdz šie svešie vīrusi vai baktērijas ir ārā no ķermeņa, tavs drudzis krītas. Drudzis tīra organismu. Drudža mērķis ir attīrīt tavu ķermeni, atbrīvot no vīrusiem, svešķermeņiem, lai kādi tie būtu, vai tā nav? Gremošanas uguns.

4) Nosodījuma uguns.
Kad cilvēki tevi nosoda, kas tad notiek? Mostas uguns. Tavā organismā mostas uguns. Kas notiek, kad stāvam liela pūļa priekšā? Kaut kas notiek, tu jūti karstumu, un tu jūti trīsas. Bailes no nosodījuma, cilvēku domām par tevi. Tāda ir šī uguns.

5) Viedības jeb mīlestības uguns.
Kad no visām šīm ugunīm iekustas dzīvība, tā izpaužas kā zelts.

Diemžēl mēs neesam izpratuši šo likumību. Mēs neļaujam ugunīm izpausties.

Brīdī, kad uznāk drudzis, mēs ņemam paracetamolu un nomācam drudzi, nomācam pazīmes; mūsu imūnsistēma tiek nomākta. Nav jau tā, ka jums nevajadzētu lietot zāles, bet lietojiet tās dabiskā veidā.

Pievērsiet uzmanību pamatcēlonim; apkarojiet baktēriju, nevis tikai pazīmes vai organisma uguni. Naturopātija un ajurvēda, tās darbojas saskaņā ar šo likumu – uzturēt dzīvu bhootagni. Tavs ķermenis attīsta savu gaisa kondicionieri.
Darbinot elektrisko kondicionieri visu laiku, mēs sagraujam ķermeņa pašregulāciju, īpaši karstās un tropu zemēs; mēs uzturam gaisa komfortu visu laiku, dienu un nakti. Tevī neienāk ne prāna, nedz svaigums, vai esat ievērojuši?
Mūsu ķermenis izstrādā sviedrus un atvēsina; kad uznāk vēja pūsma, tad ķermenim kļūst vēsi. Tam ir sava paša gaisa kondicionēšanas sistēma. Un to mums ir jālieto no bērna kājas. Bet mēs nelaimīgā kārtā esam no bērna kājas dzīvojuši kondicionētā gaisā, tā izdarot nobīdi, kas izraisa zināmas grūtības. Bet tomēr, jūs varat papētīt šo aspektu, ja? Man nav nekas pret gaisa kondicionieru lietošanu. Bet nodrošiniet, ka ienāk svaiga prāna, un jūsu ķermeņa temperatūra pieskaņojas videi, izmainās. Tad jūs iegūsit spēju staigāt vēsā vietā bez pārmērīgas tuntuļošanās vai atrasties karstā vietā, neslāpstot nost.

Tad nāk iekāres uguns. Mēs neļaujam iekāres ugunij pat uznākt, iedegties mūsos. Tiklīdz vēlmes brīdis uznāk, mēs to tūlīt apmierinām; – tad tā mūsos nepaliek, tā mūs neiededzina. Cilvēkiem ar neizvēlīgiem dzimumsakariem, tiem ir nulles kamagni. Jo tie neļauj ugunij pieņemties un tos kaut cik iededzināt, nedaudz pacepināt. Dzimumtieksmes brīdis uznāk, tūlīt to apmierina. Tad kama agni cilvēkā nepamostas. Dzimumtieksme ir viens no senākajiem iespaidiem, sanskarām – līdz ar ēšanu. Visā dzīves laikā jums noteikti ir divas lietas – viena ir ēšana, un otra ir dzimumattiecības – kā govij, tā pērtiķim, ēzelim, zirgam, vērsim, lai kas tas būtu, – šīs divas darbības ir visiem. Kad šī iekāre izraisās, pavērojiet to, – un tā ir ikvienā tava ķermeņa šūnā, tā aprij tevi pilnīgi un pavisam pilnīgi, tā dedzina un iet pa ķermeni, tā izmaina. Tad ir simtprocentīga modrība, apziņa, kas attīstīta caur kamu. Bet ja tu neļauj tai izvērsties un tūlīt kā uznāk sīka iekāre, nekavējoties to apmierini, tad arī tavs spēks jeb šakti (shakti; sanskr. shak – “būt spējīgam” ar nozīmi svētais spēks jeb pilnvara) tevī, potence tevī samazinās un samazinās, un iemieg, un tu kļūsti kūtrs. Samazinās jutīgums un attīstās kūtrums, un nav dzīvības spēka, nav drosmes, nav prieka vai aizrautības nevienā cilvēka darbībā. Tas ir tas, kāpēc cilvēkiem, kas ir ļoti izlaidīgi, nav spēka vai gribas, vai stingrības veikt kādu darbību, vai esat to ievērojuši? Jā vai nē?

Un tad gremošanas uguns – tas pats ir ar džataragni. Tu nelaid izsalkumu pat tuvumā. Pat pirms izsalkuma sajūtas tu ņemies stūķēt iekšā ēdienus. Un stūķē un stūķē un stūķē, ēdiens kļūst par indi ar indes ietekmi uz ķermeni. Daudzi cilvēki saslimst vai nomirst nevis no bada, bet no pārēšanās. Mūsdienu pasaulē no bada mirst pavisam maz cilvēku. Bet arvien vairāk aiziet no pārēšanās; jo mēs neesam ļāvuši iekvēloties šai izsalkuma ugunij, mēs nekad to neesam iedeguši.
Tas ir gavēšanas likums. Kad tu gavē, katra tava ķermeņa šūna atdzīvojas; gavēšana ir ļoti laba terapija. Tā var iztīrīt tavu organismu, džataragni var iztīrīt tevi no visām indēm. Kad tava galva ir piebāzta ar rūpēm, spriedzi un nepatīkamām domām, nakts murgiem, gavēšana varētu būt ļoti liela palīdzība. Ir daudz gavēšanas pētījumu. Tieši ūdens gavēnis vai sulas gavēnis.
Ļauj ienākt sevī šai ugunij – džataragni. Tā var iztīrīt tavas asinis, tā var aizvākt indes no ķermeņa. Tā var uzlabot tavas sajūtas. Kristietībā un džainismā, islāmā, gandrīz visās pasaules reliģijās. Gavēšana un lūgsna ir saistītas lietas. Jo gavēnis skar dziļākos iespaidus, sanskaru tevī, – gadiem ēst, un ēst un ēst un ēst un ēst.
Mēdz būt cilvēki, kuri gavē, to neapzinoties; ja uguns ir par lielu, tā tevi var sadedzināt. Tas ir jādara ar apjēgu. Ir cilvēki, kuri iziet uz galējībām – vai nu tie pārēdas, vai gavē pārāk daudz. Abi gadījumi nav labi. Gavēšana var attīrīt tavu organismu, atjaunot līdzsvaru, bet ar mērenību, ar vadību.

Un tad – sabiedriskā nosodījuma uguns. Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks. Tā kā cilvēki dzīvo sabiedrībā, tiem ir jāievēro noteikti noteikumi, tie nevar rīkoties, kā kuram iegribas. Tie nevar teikt – es esmu brīvs, es varu darīt, ko gribu. Tu nevari darīt visu, ko gribi. Kad tu brauc pa ielu, tev ir jābrauc pa pareizo pusi, un tev ir jābrauc, kur tas ir atļauts, un jāapstājas, kur jāapstājas. Tev ir jāievēro noteikts kodekss un uzvedība.
Kad tu ievēro noteiktu kodeksu un uzvedības noteikumus pasaulē, dabīgi parādās bailes no nosodījuma, bailes tikt sodītam, tas viss parādās. Noteikta likuma ievērošana uzjunda zināmas bažas par šo likumu ievērošanu. Tālāk – atkal, ja tu esi tik ļoti nobažījies par nosodījumu, – bailēs par to, ko cilvēki par tevi varētu nodomāt, ko var par tevi runāt, tu “nokavē kuģi” – tu palaid garām iespēju.
Bailes no nosodījuma uztur tevī tikumu. Bet ja tu to vairs nespēj pārvaldīt, tas aiziet pāri mēram, šī pati nosodījuma uguns var aizslēgt tavu brīvību, tavu vaļsirdīguma izjūtu, tavu savāktības un brīvības apjēgu. Vai uztverat, ko es saku?
Nosodījuma uguns, ja tās ir par daudz, tad tu esi saspringts un nobažījies par neko, vai ne tā? Laid cauri bailes no nosodījuma, nav svarīgi, ko teiks cilvēki, tiešām tā! Cilvēku uzskati mēdz mainīties, un tu taču zini – no savas apziņas – ka tu nenodari nevienam pāri.

Pārejam uz mīlestības uguni. Mīlestība rada tevī ļoti lielu uguni. Mīlestības uguni, kas tiešām tev atņem bailes no nosodījuma. Tu neievēro, ko cilvēki saka, šī mīlestības uguns ir ļoti spēcīga. Tā paņem tevi pilnīgi. Viedības uguns un mīlestības uguns ir viens un tas pats, tie ir divi vārdi vienai lietai.
Mīlestības uguns iesākas ar ilgošanos, ar spēcīgu ilgošanos, kāda līdz tam nav bijusi, tā ir tik jauna sajūta, ka tu vari justies ļoti neērti. Tikai cilvēku dzīvēs, tikai cilvēku dzimums var pieredzēt šo uguni. Mīlestības uguns jeb viedības uguns sākumā izraisa pretestību jeb ilgošanās sajūtu, alkas, tomēr virza uz svētlaimes uzplaukumu, pilnības uzplaukumu.

Šīs ir piecas dzīvības ugunis, pančagni. Savaldība (tapas) īstenībā nozīmē cepšanos.
Jūs varētu būt redzējuši kādos žurnālos par kumbhamelu (hinduistu svētceļojumu cikls caur četrām svētvietām ik pa 12 gadiem), – kāds stāv uz vienas kājas, viss vienos pelnos, un tur uz galvas podu ar uguni, un izsvaida uguni uz visām pusēm.
Tā ir tāda aplama pančagni izpratne. (Bet no otras puses – tas, kurš ir izgājis caur šīm piecām ugunīm, ir šķīstīts, ir tam pāri. Tā svētie raksti saka, bet tie tiek aplami saprasti.) Cilvēki domā – izmētā apkārt piecas ugunis, un tas, kurš būs izgājis caur piecām ugunīm, – viss kārtībā, – tad izliekam piecas ugunis visapkārt un uzliekam piecas uz galvas, piecas apakšā – tā ir staigāšana pa oglēm basām kājām. Viss, ko šie cilvēki dara, tā ir savu ķermeņu mocīšana. To sauc par rakšaši (rakshashi – nekrietns gars) tapas.

8. Trīs savaldības veidi

Arī savaldība (tapas) ir triju veidu:
1) prāta un ķermeņa attīrīšana pašapjēgas sasniegšanai (sattvic);
2) iekāres un atkarības izkliedēšanai (rajasic – gavēšana un ķermeņa pakļaušana karstumam un aukstumam);
3) vardarbība pret ķermeni, cerot ar to ietekmēt prātu (tamasic – faķīrisms). Tamas savaldība ir tumsonīga, dēmoniska savaldība, kurā cilvēks spīdzina sevi, jo citus spīdzināt nedrīkst, – tad spīdzina sevi.

Neviens tev nevaicās, kāpēc tu pats sevi moki. Kādi cilvēki sevi pārmāca. Tā ir tamas savaldība, naglu dzīšana viscaur ķermenī, staigāšana pa uguni.
Un ir cits cilvēku veids, kuri veic vingrinājumus ar vēlmi kaut ko sasniegt, ar jauktu ietekmi, vienmēr ar vienu un to pašu nolūku – man ir kaut kas jāsasniedz. Tā ir radžas savaldība, ko veic sevis izrādīšanai. Kāds gavē – un tad stāsta visai pasaulei, katram – ō! Es gavēju jau tik daudz dienas. Es meditēju, es daru to, es esmu ļoti labs – neviens nelīdzinās man, es varu padziedāt labāk, es dejoju, es darīšu to, es daudz kalpoju. Tādējādi savaldība, kas tiek darīta ar izrādīšanos un darīta ar egoismu – es, es, es to daru – tā ir radžas savaldība (tapas).
Sattvas savaldība ir tā, ko tu pat nejūti, ka to dari. Tu esi tikai daļa no parādības. Pasaule šodien ir parādība, fenomens. 1995. gada pasaule ir parādība, un tu esi tikai daļa no šīs parādības. Tu esi tikai daļa no šīs parādības. Kur tu pastāvi?
Šajā ezerā ir tik daudz sīku vilnīšu, bet ja katrs vilnītis domātu – es pastāvu kā vilnis, tas būtu muļķīgi. Viens vēja pūtiens, un rodas ļoti daudz viļņu, un tie visi pēc brīža izzūd. Palaid šo laiku apziņas okeānā, šo vilni, – te bija šī laika straume, un sacēlās ļoti daudz viļņu, un viens vilnis sauca sevi par Džjoti (Jyoti – cilvēka vārds ar nozīmi – dievišķā gaisma), un cits nosauks viņu par gliemežvāku, citus sauca Dāvids un Lilija. Visi šie dažādie vārdi ir doti šiem nepastāvīgajiem viļņiem, un dažās dienās, un dažos gados visi šie viļņi norims, un pacelsies jauni viļņi, vai ne tā? To zinot, ar šo apziņu cilvēks iet caur šo dzīvības uguni, – tā ir sattvas savaldība (tapas).

Pat tā (prāta un ķermeņa attīrīšana pašapjēgas sasniegšanai) ir dalāma trīs sadaļās:

– ķermeņa savaldība;
– runas savaldība;
– prāta savaldība.

Kas tās ir? Kas ir ķermeņa savaldība? Personīgās higienas uzturēšana, letarģijas, vienaldzības nepieļaušana, ietekme pār visām piecām sajūtām? Ja tu negribi izniekoties, neskaties televīziju, ja tu negribi ēst, vienkārši neēd, ja? Personīgās higienas uzturēšana un palikšana savā Es, pārvaldot sajūtas ķermenī. To sauc par fizisko savaldību.

Un tad – runas savaldība (tapas) ir tādu vārdu runāšana, kas nesatrauc cilvēkus, nav ar nepareizu nozīmi. Patiesības runāšana un patīkama patiesības runāšana.

Anudevagkarmavakyamsatyampriyamhitamjayak.

Pavēro, – kad sēdi ar cilvēkiem, ko tu tiem stāsti, par ko tu ar tiem runā? Vai tu uzmundrini viņu prātus, vai tie aiziet no tevis atviegloti, mierpilni, vai tie aiziet no tevis dusmās, alkatībā, skaudībā, vai vīlušies, vai nomākti.

Bieži ir tā, ka tad, kad tu turi muti, tu esi labāks cilvēks, tu esi patīkamāks, tu esi vajadzīgāks cilvēks, gaidītāks. Brīdī, kad tu atver muti, tu nezini, kas nāks ārā, tu nepārvaldi, ko saki. Vārdi vienkārši šaujas ārā no tavas mutes, un tu pat nedomā, kāda būs to ietekme. Ka tie var būt kā duncis kāda cita prātam. Tavi vārdi var kļūt par ziedu un var kļūt par dunci – vaanmayetapah – anudevagkarmavakyam.

Vārdi, kuri nerada īgnumu rāmos, klusos cilvēku prātos. Ja tu to dari ar nodomu, tā ir cita lieta, bet bieži tu runā, un tas no tavas puses nav paredzēts, bet tas rada citu prātos satraukumu. Tas ir vaanmayi tapas anudaveg karma vakyam – satyam:

patiesība, un ir veids, kā pateikt patiesību.

Pajautājiet visiem tiem, kuri runā ļoti skarbi, – tie saka – es saku patiesību, kāpēc staigāt riņķī apkārt? Nevajag staigāt riņķī apkārt, tas tiesa, bet tam ir jābūt patīkamam patiesības izteikumam. Vai saprotat, ko es saku?
Bieži sanskritā tiek sniegts piemērs – kad tu satiec kādu aklu cilvēku, tu vari tam teikt – ō! Nāk akls vīrs; – tu vari tādā veidā vērsties pie tā. Akls cilvēks, – tā nav nepatiesība, ja tu aklu sauc par aklu. Bet teikt kādam – tu esi akls – var to sāpināt. Tā vietā saki – ō, tavas acis ir tava apziņa (pragyachakshu).
Sanskritā bieži ir piemēri, kā runāt jauki – ō! Apjēgušais, panāc, vai – panāc – vai pretēji – ō – aklais, panāc. Tas cilvēks redz tikai caur apziņu, viņš redz caur savu trešo aci jeb apziņu, viņš ir intuitīvi redzīgs. Tā ir runas savaldība (vaanmaya tapas); tā ir svarīga lieta; kāpēc?

Tāpēc, ka tev augot šajā jogas ceļā, tavi vārdi kļūst arvien vairāk un vairāk ietekmīgāki, un ja tu nosauc kādu par muļķi, un pat ja tas nav muļķis, tas var par muļķi kļūt. Iespējams ir viss; tu kādu nosauc par stulbu, un pat ja viņš nav stulbs, ir 99% iespēja, ka tas kļūs stulbs. Tādējādi taviem vārdiem ir svētības spēks, un taviem vārdiem ir lāsta spēks. Runas savaldība tevi attīra. Citādi šīs lietas atspēlēsies, ja tu runāsi skarbi.
Es ar to nedomāju, ka tev vienmēr ir jābūt glumam, jārunā pa labam, jauki-jauki, arī tas ir pašapmāns. Tev nav jābūt ļoti izvairīgam, – viss ir jauki – ō! viss ir jauki , daži cilvēki tā mēģina veidot garastāvokli. Tie saka – viss ir jauki, jauki, bet iekšēji tie ir ļoti sagrauti, sagrauti. Prātā tie nosoda, ārēji tie smaida. Tev nav jābūt tādam – sašķeltam, divkosīgam cilvēkam, bet tajā pat laikā tev nevajag skarbam patiesības deklarētājam. Tā ir runas savaldība (vaanmayi tapas).

Un tad – manomayi savaldība (tapas) – prāta savaldība (tapas):

Manaprasadasaumyatvam maun atma vinigraha

Patīkama prāta uzturēšana ir liela savaldība (tapas). Tu jūties patīkami, un ļoti drīz tu vari tikai turēt visu šo patīkamību savā prātā, uzturot patīkamību – manaprasada – patīkamību, apmierinātību prātā – saumyatva – rāmu, aukstasinīgu, sakārtotu.
Tu vari arī justies patīkami, bet uzbudināts. Tad tā nav savaldība. Daži cilvēki jūtas patīkami, bet tie nevēlas justies rāmi. Patīkamība var cilvēkus padarīt ļoti aizrautīgus un satrauktus, bet arī sakārtotus – saumyatva. Cilvēki, kas ir laimīgi, rada nepatikšanas citiem, ja nav apzinīgi. Tādā laimē, satraukumā tie runā visādas lietas, tie neapjēdz, ko runā, ko tie dara, un kā tas, zināt, var aizskart citus.
Bet ja cilvēks ir rāms un sakārtots, viņš ir daudz apzinīgāks. Apjēga ienāk savāktā, rāmā prātā. Tad tu esi jutīgs pret citu izjūtām, pret to, kā tas skar citus, – jutīgs pret apkārtējiem. Tāds patīkams prāts un savākts prāts – manapasaadasaumya maaun – kluss prāts, un ne čivinošs prāts.  Prāta savaldība ir klusums. Izsvaidīta prāta savākšana kopā, prāta vaļējo galu sasiešana kopā, tas ir klusums – maun un tad atmavinigraha – palikšana savā Es, atgriešanās savā Es. Tā ir prāta savaldība.
Šis prāts atkal un atkal pasprūk, pasprūk, pasprūk; – tad atkal un atkal bez piepūles vajag to savākt atpakaļ, vienkārši atminēties savu Es un redzēt Es ikkatrā – arī šis ir mans Es, arī tas ir mans Es.

Parasti mēs domājam, ka mūsu prāts ir mūsu ķermenī. Bet tā tas nav. Ķermenis ir prātā. Vai mēs par to esam jau runājuši?

Desmitkārt lielāks par tavu fizisko ķermeni ir prānas ķermenis, tava enerģija – bioenerģija ir desmitkārt lielāka par fizisko ķermeni, un desmitkārt lielāks par prānas ķermeni ir tavs prāta ķermenis, tavs domu ķermenis, un desmitkārt lielāks par to ir svētlaimīgais ķermenis, kas nozīmē bezgalīgo laiku, – mūsu svētlaimīgais ķermenis ir neierobežots. Tas ir tas, kāpēc, kad tu jūties laimīgs, svētlaimīgs, tu nejūti robežas, tu nejūti sev ierobežojumus, tu jūties izpleties, un kad tu jūties bēdīgs vai nelaimīgs, tu juties sabrucis, jo tad tava prāna ir kļuvusi mazāka par tavu taustāmo ķermeni.
Tieši tāds ir nelaimīguma mehānisms. Zināt, tas ir, it kā tu mēģinātu dabūt savu ķermeni caur ventilācijas lūku. Tas nevar piemēroties. Tavs ķermenis nevar piemēroties, tas ir tas, kāpēc tu jūties sažņaugts, nelaimīgs. Tāpat ir, kad tu savu prānu, kas ir ļoti liela, mēģini iespiest mazā vietā, un tu jūties nelaimīgs, nepatīkami. Kad tu ej caur durvīm, tavs ķermenis tām iet cauri.

Lai kad tu esi dzīvē nelaimīgs, zini, – tātad esi licis savai mīlestībai iet caur šauru kanālu. Tava mīlestība ir tik liela, tik lieliska – tai vajag karalisku ceļu, lai ietu tālāk. Bet tu esi iesprudinājis šo lielo savas mīlestības ziloņa ķermeni šaurā skurstenī vai ventilācijas kanālā, – tas nevar ne tikt ārā, nedz tikt iekšā. Tā ir sapīšanās. Tas ir tas, kāpēc mīlestība tev šķietami sagādā grūtības. Tu neapjēdz tās dižumu. Tā ir prāta savaldība – manomayi tapas atmavinigraha – atgriešanās savā Es, savāktības aptveršana sevī. Ja?
Džai Gurudev!

9. Ciešanu aizklājs

Mēs runājām par savaldību (tapas), Ja? Ko dara savaldība? Kāpēc mums ir jāiziet caur savaldību? Tā attīra mūsu organismu un spēcina mūsu organismu. Noturīgums un tīrība ir savaldības mērķis, ja? Bet savaldība var cilvēkā ienest arī lielu patmīlību, ego. Diemžēl cilvēki mēdz iedomāties, ka, esot ļoti savaldīgi, tie kļūst ļoti diži. Kāds ir ilgu laiku gavējis, un tas iedomājas, ka viņam ir bijis daudz nešķīstības. Nesamērīga savaldības uzkrāsošana vienkārši noved pie patmīlīguma. Esmu skandējis milzum daudz lūgsnu, esmu veicis milzumu meditāciju. Šāds sevis neapjēgas veids noved pie ego.

Tātad, tūlīt pēc savaldības nāk pašizpēte (swadhyaya – sevis iztaujāšana). Redzat, – kāpēc tad jūs gavējat? Vai tā ir izrādīšanās, vai tu ar kādu sacenties?
Ir kāds stāsts. Divi džentlmeni ir sēdējuši un meditējuši, veikuši kādus savaldības vingrinājumus; tie ir bijuši kaimiņi, un Dievs piegājis pie viena no viņiem un vaicājis tam,- ko viņš vēlas? Dievs ir teicis – lai ko tu gribētu, dod to arī savam kaimiņam.
Cilvēks ir pajautājis, vai Dievs ies arī pie viņa kaimiņa? Dievs teicis – jā, protams, arī viņš gavē, jūs sākāt vienā dienā. Tu sāki par stundu agrāk, tad nu es pie tevis nācu vispirms; kas ir tas, ko tu gribi? Cilvēks atbildējis – vai tu nevarētu kaut kā izvairīties no iešanas pie tā otra? Dievs teicis – nē, tas būtu netaisni, tas nav labi, man ir jāiet un jāsatiek viņu; bet pasaki, kas ir tas, ko  gribi tu? Cilvēks teicis – paga, paga, vai tik tu jau nenāc no kaimiņa? Dievs teicis – jā. Ko tu viņam devi? Dievs klusējis. Tad cilvēks teicis – nu tad pasaki, ko viņš lūdza? Dievs ir brīdi vilcinājies un tad teicis – nu labi – kaimiņš lūdza, lai viņam dod divtik to, ko lūgsi tu, lai kas tas būtu.
Cilvēks vaicājis – un tas ir tas, ko viņš lūdza? Labi, atņem man vienu aci un vienu ausi. Es viņu pārmacīšu; viņš vienmēr sacenšas ar mani. Nu tad lai viņam tiek divtik tas, ko dabūšu es.
Šāds savaldības veids bez pašizpētes noved pie patmīlības. Tāpēc viņš (Patandžali) tūlīt, gandrīz tajā pat sūtrā, vienlaicīgi, viņš ir nosaucis pašizpēti.
Pašizpēte. Saskatīt dziņas aiz savas rīcības. Bieži vien jūs nedarāt lietas, ko īstenībā gribat paši. Jūs darāt lietas, jo to grib citi, vai citi tā saka, – par to jūs domājat, vai to darāt. Daudzreiz jums nav skaidrs, ko vēlaties, jo nekad neesat ieskatījušies savā Es.
Tevi šūpo peldošas domas un peldošas jūtas, peldošas vēlmes. Tavas iegribas pat nav tavas vēlmes. Tu ej un kaut kur kaut ko ēd, un nepiemērota barība, un lai kas tas būtu, visi šie ēdieni un visi šie notikumi, apstākļi, kompānija, viss saceļ tevī vētru, un tu sāc ticēt, ka tā vētra ir tavs īstais Es. Tas ir tas, kāpēc tu bieži esi nelaimīgs, kad ir piepildījušās tavas iegribas, vai apmierinājums no tā ir ātri beidzies, – dažu nedēļu laikā tas sagrūst, un tu brīnies, kāpēc to darīji, un prāto par to vai sāc ticēt, ka tiešām to esi vēlējies – tas ir tas, kāpēc tas ir noticis.
Pašizpēte – sava Es novērošana, apjēga, kas ir tavs Es, kas tu esi? Tu esi attīrījis savu ķermeni, bet vai tu esi ķermenis? Jeb tu esi prāts, jeb tu esi tavas domas, jeb tu esi tavas jūtas? Kas tu esi? Šī pašizpēte ved tevi augšup uz Visumu, kas mums ir nezināms. Pašizpēte nes tevi soli tālāk, un pašizpēte novērš ciešanas un prāta mokas.

Buda ir to pateicis brīnišķīgi, viņš ir teicis:
– novēro ķermeni (kayanupaschana), tā ir savaldība;
– novēro ķermeņa sajūtas (vednanupaschana);
– novēro prātu, prāta iespaidus, domas prātā, sajūtas prātā (chittaupaschana);
– novēro savu īsto dabu, kas tu esi, novēro dharmu, savu īsto dabu (dharmaupaschana).

Buda ir nosaucis četrus soļus, un to pašu ir teicis Patandžali – tapas swadhyaya Ishwara pranidhana.
Swadhjaja var novērst visu garīgo, emocionālo piesārņojumu, nenoteiktību, bailes tevī, un Ishwara pranidhana – Dieva mīlestība – nodošanās Valdniekam – var pabeigt šo norisi. Bez mīlestības pašizpēte kļūst par citu sausu lietu.

Bez nodošanās pašizpēte ir nepievilcīga. Bez pielūgsmes, bez mīlestības garīgais ceļš kļūst ļoti līdzīgs polistirola putām – tas ir kā kūka bez saldumiem, kā pudiņš bez salduma.

Kā var izveidoties Išvarapranidhana, mīlestība uz Valdnieku, kā tā var dzīvē uzplaukt?

Pirmais solis: saskatīt Valdnieku kā atšķirīgu no sevis. Valdnieks un tu, šiem diviem ir vajadzīga nodošanās, pakļaušanās attieksme. Valdniekam ir visi tikumi, un es neesmu nekas. Šajā nekas izjūtā notiek savienošanās. Tad ir apjēga, tas esi viss tu. (Tu esi aizgājis) no šā: viss es, es, un tas viss esmu es, es, man, man.
Ō! Valdniek, Visums ir tavs, šis ķermenis ir tavs, šis prāts ir tavs, tavs ir arī prāts ar visām tā pretrunām, un arī prāts ar visiem tā jaukumiem ir tavs. Sevis nodošana ir paņēmiens, kas atgriež tevi atpakaļ mājās.
Išvara Pranidhana šajā meditacijā izraisa saplūsmi – samādhi jeb transu. Ziedu, sveču, vīraka ziedošana nav liela lieta, – katras ķermeņa daļas ziedošana, katra dzīves brīža ziedošana, katra elpas vilciena ziedošana – katras domas ziedošana – gan labu, gan sliktu, patīkamu, nepatīkamu, visa nepatīkamā ziedošana, visu tieksmju un dziņu (vasanu) ziedošana, vai to lietu, kuras tu uzskati par saviem trūkumiem, ziedošana. Ziedo visu slikto un ziedo visu labo. Redzat, ar visa sliktā upurēšanu tu kļūsti brīvs, ar visa labā ziedošanu tu izjūti piederību, tu kļūsti brīvs – tu nekļūsi iedomīgs.

Tikumi dara tevi iedomīgu, tikumi veido tevī tādu uzskatu, uzvedību, it kā tu būtu īpašs, un tavi trūkumi vai tavi šķēršļi noliek tevi īstajā vietā, un liek tev justies slikti par sevi, un ja tu sāc justies nekam nederīgs – atrauts no Dievišķā, tad nav nekā, kas tevī varētu atjaunot piesaistītības sajūtu. Vai saprotat, ko es saku?
Piesaistes sajūta Dievišķajam ir tava darīšana. Tava darīšana, starp citu, ir justies tuvam kādam, pat ja tas neizjūt vienotību, nav svarīgi, vai tas to sajūt – ka tu esi viņam tuvs. Tu to nezini – kā tu to vari zināt tikai no izturēšanās? Novērtēšana nav pareizais ceļš.
Jo nekas cits nevar pārliecināt par to, ka esi Dievišķajam mīļš, vienīgi tavs paša prāts – apjēga, tavs paša Es. Izbeidziet salīdzināt.
Tas pats ir ar Skolotāju, – nu jūs teiksit – ō? Tā un tā, – var kļūt tuvāks Gurudži; – ne jau man, tāpēc, ka es visbiežāk ar jums runāju un smaidu; – nav nepieciešams ar mani runāt, man smaidīt. Tās ir jūsu iedomas. Runāšanās, nerunāšanās, tas nav tas.
Tad tu sāc justies, ka esi vienīgais, ka tu esi man vistuvākais. Tad tu ātri ieraudzīsi, kas notiks, kas sāks dīgt.
Kādu sēklu sēsi, tas uzdīgs. Ja tu sēsi sēklu “esmu bezcerīgs, esmu nelabs”, tad šī nelabā sēkla arī uzdīgs. Bieži nevajadzīgas lietas, kvieši, uzaug bez kopšanas – tev kvieši nav jākopj, tāpēc es nosaucu kviešus. Tie vienkārši aug. Bet vērtīgāki augi prasa kādu uzmanību. Kvieši uzmanību neprasa. Tavā prātā daudz kviešu uzpeld ik dienas – nevērtīgi, negribēti, – nevajadzīgas šaubas, domas, tev tās sēklas nebūtu jāsēj; tās nāk pašas no sevis. Ar svadhjaju, ar uzmanību tu vari tās atmest un uzturēt tikai tās, kuras dzīvē ir būtiskas.
Tapas swadhayaishwarpranidhana kriya yoga. Tā ir darbības joga, un pat to dzīvojot, justies, it kā tu to (īpaši) nedari – būt notiekošā klusam lieciniekam.
Tevī ir dzīles, kluss nostūris tevī, tas ir Viedais, un tā ir patiesība – visa tā telpa ir ļoti klusa; visa darbība notiek šajā klusajā vietā, katrs elektrons griežas ap kodolu, visas planētas griežas, un tomēr tas viss ir pavisam kluss. Nolūks tam ir samazināt dzīvē ciešanas vai bēdas (kleshatanukarana), un izraisīt saplūsmi – samādhi, saskaņu, rāmumu dzīvē (samadhibhavana).

Kas dzīvē ir ciešanu pamatcēlonis?

Avidyaasmitaragadweshabhinivesha panchklesha

[2.3 Ir piecu veidu prāta indes (kleshas): 1) lietu patiesās dabas aizmiršana jeb aprobežotība (avidya), 2) egoisms, patmīlība (asmita), 3) pieķeršanās jeb atkarība no prāta iespaidiem vai objektiem (raga), 4) nepatika pret jēdzieniem vai objektiem (dvesha), 5) pieķeršanās tam visam, it kā tas būtu pati dzīve, kā arī bailes to zaudēt, it kā tā būtu nāve.
(avidya asmita raga dvesha abhinivesha pancha klesha)
• avidya = garīga nevērība, aprobežotība, aizplīvurotība, neziņa;
• asmita = egoisms, nodalītība, patmīlība;
• raga = atkarība, iekāre, pievilkšana, kaitīgs ieradums;
• dvesha = nepatika vai novēršanās, pretīgums;
• abhinivesha = pretošanās zaudējumam, bailes no personības nāves, vēlme pēc turpinājuma,
pieķeršanās dzīvei;
• pancha = pieci;
• klesha = kaitīgs, indīgs, piesārņots, sāpīgs, slims, nomākts; sakne klish nozīmē izraisīt nepatikšanas; (klesha ir lietvārda forma īpašības vārdam klishta);

2.5 Aprobežotība (avidya) ir četru veidu: 1) pārejošā pieskaitīšana mūžīgajam;
2) aptraipītā uzskatīšana par tīru; 3) pieņēmums, ka tas, kas nes ciešanas, nes laimi; 4) ārišķīgā, ne-Es pieņemšana par savu Es.
(antiya ashuchi duhkha anatmasu nitya shuchi sukha atman khyatih avidya)
• antiya = ne mūžīgs, pārejošs, gaistošs;
• ashuchi = netīrs;
• duhkha = sāpīgs, nožēlā, ciešanās, bēdās;
• anatmasu = ne-Es, ne-dvēsele;
• nitya = mūžīgs, nepārejošs;
• shuchi = tīrs;
• sukha = laimīgs, patīkams, apmierināts, līksms, bezrūpīgs;
• atman = Es, dvēsele;
• khyatih = pieņemšana par esošu, uzskatīšana par zināmu;
• avidya = garīga nevērība, aprobežotība, aizplīvurotība, neziņa.]

Aprobežotība (avidya) – ir ciešanu pamatcēlonis. Kas ir aprobežotība? Uzskatīt nepastāvīgu par pastāvīgu, domāt vai saprast mainīgu par nemainīgu, neīstu prieku par prieku, ne Es par Es. Neesmu ķermenis, bet domāju, ka esmu ķermenis. Neesmu manas domas, manas jūtas, bet domāju, ka esmu manas domas, manas jūtas. Es uzskatu savu ķermeni par nemainīgu, bet šis ķermenis mainās visu laiku. Ķermenis pārveidojas katru dienu. Asinis izmainās 24 stundās. Ārsti saka, ka 5 dienās izmainās vēdera līnijas krāsa (grūtniecības pazīme), un izmainās visa mutes gļotāda, gada laikā izmainās katra ķermeņa šūna, bet mēs nekad nedomājam vai neizprotam mūsu ķermeni. Tas ir kā ar upi, – tās caurplūde mainās ik brīdi. Viena gada laikā tavam ķermenim ir pavisam citas šūnas. Trīs gadu laikā ir mirušas un izvadītas visas vecās šūnas, ir jaunas šūnas. Tavs ķermenis ir jauns, tavs prāts ir jauns, Tavs ķermenis ir jauns, tavs prāts ir jauns, tiklīdz tu esi modies šai patiesībai, tu redzēsi, ka neatpazīsti savas vecās domas un bailes par savu Es. Aprobežotība ir turēšanās pie pagātnes lietām, iedomātas pārliecības uzturēšana par to, kas esi.

Cilvēki domā, ka tas ir ļoti pagodinošs izteikums, ka tu zini, kas esi, domas uzturēšana par to, kas tu esi. Es saku jums, ja tev ir doma par to, kas tu esi, tu esi pagalam, jo tu esi sastindzis. Pareizā attieksme ir, ka tu nezini, kas esi. Pareizā attieksme ir, ka tu mainies ikbrīdi, un tu uzturi izmaiņu iespēju. Sastingusi pārliecība par to, kas tu esi, tevi sagrauj pilnīgi.
Tā aptur tavu izaugsmi. Tā uzliek robežas tavām iespējām.

[2.6 Egoisma (asmita) inde (klesha), ko izraisa aprobežotība, rodas dēļ aplama pieņāmuma, ka saprāts (buddhi, kas zin, lemj, novērtē un atšķir lietas) pats ir tīra apziņa (purusha/drig).
(drig darshana shaktyoh ekatmata iva asmita)
• drig = apziņa kā uztveres rīks;
• darshana-shaktyoh = vērīgums, izpratnes spēja, saprāta spēks, buddhi (budh = apjēgt, noskaidrot, zināt, novērot (darshana = uzskats, izpratne; shakti = spēja);
• ekatmata = personība, sevī (eka = viens; atmata = savtīgums);
• iva = šķietams, izskatās kā;
• asmita = egoisms, nodalītība, patmīlība.]

2. Egoisms (asmita). Tā ir mūsu saprāta un mūsu Es uzskatīšana par vienu un to pašu. Vai esat kādās sarunās pamanījuši, ka daži cilvēki pasaka kādu lietu un pielīp šim uzskatam. Tie īstenībā ir iesīkstējuši šajā ziņā. Vairums cilvēku strīdas, un tie strīdas ar bezjēdzīgiem, beznozīmīgiem argumentiem. Bezjēdzīgi argumenti rodas tāpēc, ka šie cilvēki ļoti iesīkstējuši domā, ka tas ir viņu saprāts, viņu saprāts kā Es, domas kā Es – mana doma, mana nostāja, mana, mana. Nespēja atšķirt savu Es un buddhi (saprāts, zināšana) jeb saprātu un maņu orgānu uzskatīšana par patstāvīgiem ir asmita.

[2.7 Atkarība (raga) ir īpašs domāšanas ieradums, kas seko atmiņām par patīkamo, kad savstarpēji sasaistās trīs ieradumi – pieķeršanās, patika un atmiņas par objektu.
(sukha anushayi ragah)
• sukha = laimīgs, patīkams, apmierināts, līksms, bezrūpīgs;
• anushayi = secīga pievilkšana, cieši sekojošs, pakārtota pavadība, palaišanās uz;
• ragah = atkarība, iekāre, pievilkšana, kaitīgs ieradums.]

3. Raga (atkarība), iekāre – un iekāre nāk ar patīkamiem pieredzējumiem. Tev ir bijuši patīkami pieredzējumi, un tie izraisa tevī iekāri, un šī iekāre padara tevi nožēlojamu – “bet tas ir lieliski”.

Patandžali ir teicis, ka ir tikai pieci nelaimes cēloņi, sestā nelaimes cēloņa nav. Aprobežotība ir iedomāties mainīgo kā nemainīgu.
Mēs pūlamies pārvaldīt citus, teikdami – mums ir jābūt šādiem, mums ir jābūt tādiem. Kā gan tas ir iespējams? Kāds ir mīlējis tevi vakar, tam nevajag to pašu šodien un rīt. Kas to var zināt? Tie paši to nezin. Vai saprotat šo?
Mēs sagaidām apskaidrotu uzvedību no katra savā tuvumā, tā mēs kļūstam nelaimīgi. Tu pats neuzvedies apskaidroti, bet sagaidi, lai ikkatrs tev apkārt būtu apskaidrots un beznosacījuma mīlestībā. Tu atradīsi vienu no miljona, kurš ir spējīgs uz beznosacījuma mīlestību. Bet kad tu to sagaidi no visiem apkārtējiem cilvēkiem, tas ir tas, kāpēc tu kļūsti nelaimīgs.
Apjēgti vai neapjēgti, apzināti vai neapzināti – tas ir tas, ko dara visi, – katrs sagaida beznosacījuma mīlestību no katra, ko satiek, vai ne tā? Un tie pat nezin, ko tie gaida, un ka šīs viņu gaidas ir ļoti liela lieta. Tie meklē Dievu ikkatrā, un tie meklē Dievu, neapjēgdami, ka Dievs var izpausties, kā vien vēlas. Tie meklē svētu Dievu ikkatrā, kas ir tuvumā. Iedomas, kādām būtu jābūt lietām, tās tevi dara arvien nelaimīgāku. Vai saprotat, ko es saku? Avidyaasmitaragadweshaabhinivisha.

[2.8 Nepatika (dvesha) ir ieradums, kas ceļas no aplamības, kas saistās ar to pašu atmiņu, – kad savstarpēji sasaistās trīs ieradumi – nepatika, sāpes un atmiņas par pieredzēto objektu.
(dukha anushayi dvesha)
• dukha = sāpes, nožēla, ciešanas, bēdas;
• anushayi = secīga pievilkšana, cieši sekojošs, pakārtota pavadība, palaišanās uz;
• dvesha = nepatika vai novēršanās, pretīgums.]

4) Dveša (nepatika). Naids – naids uznāk, nepatika uznāk no nepatīkamiem pieredzējumiem. Nepatika tāpat nes kādu nelaimīgumu – tāpat kā laimes sajūtas. Gan iekāre, gan nepatika ir nelaimīguma cēloņi.

[2.9 Pat mācītos cilvēkos ir pastāvīga, stingri iedibināta tieksme pēc nemainīguma un bailes no beigām jeb nāves, šie dažādie kaitīgie ieradumi (kleshas).
(sva-rasa-vahi vidushah api tatha rudhah abhiniveshah)
• sva-rasa-vahi = plūstošs pat savās dziņās (sva = savs; rasa = nosliece, dziņas, spēja; vahi = plūstošs);
• vidushah = gudrā vai mācītā cilvēkā;
• api = pat;
• tatha = tāpat;
• rudhah = stingri iedibināts;
• abhiniveshah = pretošanās zaudējumam, bailes no personības nāves, vēlme pēc turpinājuma.]

5) Bažas (abhiniveša) – neapzinātas patmīlīgas bailes – Kaut arī ar prātu tu zinātu visu. Pat dižos zinātniekos ir kādas bailes. Tā tas izskatās.

Daba ir ielikusi šīs piecas lietas katrā ķermenī. Tagad nu – cik vājas tās vari padarīt, un cik biezas tās paliks, – tas dara tevi par attīstītu vai neattīstītu.

[2.4 Būtiska garīga nevērība pret lietu dabu jeb aprobežotība (avidya) ir auglīga augsne pārējām prāta indēm (kleshas), un katra no tām var būt vienā no četriem stāvokļiem: 1) dusošs jeb bezdarbīgs, 2) samazināts jeb vājināts, 3) pārtraukts jeb uz laiku nodalīts, 4) darbīgs un dažādas pakāpes domas un darbības izraisošs.
(avidya kshetram uttaresham prasupta tanu vicchinna udaranam)
• avidya = garīga nevērība, aprobežotība, aizplīvurotība, neziņa;
• kshetram = tīrums, auglīga augsne;
• uttaresham = citiem;
• prasupta = dusošs, slēpts, sēklā;
• tanu = samazināts, vājināts;
• vicchinna = nošķirts, atdalīts, izslēgts, atvienots;
• udaranam = pilnā spēkā, ierosināts, uzturēts.]

Šīm nelaimēm ir četras pakāpes:
– apslēptā stāvoklī (prasupta wastha). Šīs nelaimes var būt miegainas, slēptas.
– kļuvušas ļoti vājas (tamu), tik vājas, it kā tās vispār nebūtu, ļoti vājas.
– ja viena no nelaimēm ir pārsvarā, citas atiet dibenplānā (prachana). Vai saprotat, ko es saku? Kad ir iekāre, tad dibenplānā paliek bailes, nepatika ir dibenplānā – visas citas no šīm piecām aiziet dibenplānā.
Kad ir aprobežotība, mēs pat neapzināmies divas lietas sevī – uztveri, saprātu, viss ir tas, ko saka mans prāts, manas prāts un es, tad nav atšķirības. Tu esi ļoti pilnīgi situācijas gūstā.

Kad tu esi apzinīgs, apjēdzošs, tad tu zini, ka viss ko saka tavs prāts, zināt, – tas ir tas, ko es gribu, tas ir tas, kas notiek; tu saredzi šo atšķirību sevī. Dažkārt tu saki – ō! Kas ar mani notiek? Apjēdzošs, apzinīgs cilvēks teiktu – kas ar mani notiek, vai es neesmu aptracis? Bet cilvēks, kurš patiesi ir kļuvis traks, pat neiedomāsies, ka ir traks, jo šī īpašība ir tā saaugusi ar viņu, ka nav iespējams atšķirt. Vai saprotat, ko es saku?
Vēl – dažkārt tu kļūsti dusmīgs un tu šīs dusmas neizpaud, tu zini, ka esi dusmīgs un tu saki ō! Esmu dusmīgs, kāpēc esmu dusmīgs? Jeb, kas ir tas pats, tu kļūsti miesaskārs, un tu apzinies, ō! Esmu kļuvis miesaskārs, uzbudināts un ciešanu pilns. Bet cilvēks, kurš zaudē savu garastāvokli, nepamana, ka ir kļuvis dusmīgs, viņš kļūst nikns. Vai saprotat, ko es saku? Ja?

[2.10 Kad šie pieci prāta inžu veidi (kleshas) ir to netveramākajā, tikai iespējas veidā, tie tad tiek iznīcināti ar izzušanu vai izbeigšanos pašā prāta jomā.
(te pratipasava heyah sukshmah)
• te = tie;
• pratipasava = atpakaļvirziena attīstība, uzsūkšanās atpakaļ cēlonī, no kura nāk;
• heyah = pārvarēts, samazināts, atmests, iznīcināts, novērsts;
• sukshmah = smalks, netverams.]

Tādā veidā garīgi vingrinājumi (sadhana) novājina šīs piecas klešas, nelaimes avotus, – tik ļoti plānus kā aizejošu dienu. Tā tu, pirms stājies uz garīgā ceļa, tu mēdzi dusmoties, un arī tagad tu vari kļūt dusmīgs, bet starp šīm dusmām ir liela kvalitatīva atšķirība. Vai saprotat, ko es saku?
Te ir nobīde, klikšķis.
Te tas ir kļuvis par tamu, tas ir, aizklājs ir kļuvis arvien vairāk caurspīdīgs.
Pračana, tas nozīmē, ka viena inde ir pārsvarā, visas citas ir nogājušas dibenplānā.
– un udara, tas nozīmē – tad, kad tās ir ļoti intensīvas, kad tās ir pilnā mērā darbīgas.

To jūs varat redzēt visā sabiedrībā, pasaulē, – cilvēkiem, kuri veic kādus vingrinājumus, meditāciju, visas šīs nelaimes viņos ir bagātīgā veidā. Tas ir tik jauki no Patandžali, saukt tās par “bagātīgām”. Tās ir ļoti bagātīgas, tās var atrast visur – vīlušies un nelaimīgi cilvēki – tie netrūkst cauri gadsimtiem. Udara – kad tās ir pilnā spēkā. Cilvēki bažījas par bailēm. Nedaudz baiļu ķermenī pietiek, lai tas tiktu uzturēts. Vai saprotat, ko es saku?
Bet tām jābūt tik daudz kā sālij, mazāk kā sālij, nelielas bailes ķermenī paliek, tas ir tas, kāpēc ir nosaukts pat gudrais (vidushopi) – arī milzuma rakstu un gudrību zinātājs – pat tajā nelielas bailes ir. Tās varētu pat nesaukt par bailēm, to varētu saukt par modrību.
Vārds “bailes” nes dažādas nozīmes. Modrība – piesardzība – vai saprotat, ko es saku? Starp piesardzību un bailēm ir kvalitatīva līdzība. Tas ir tas, kāpēc Patandžali ir lietojis vārdu abhiniveša (bailes, kas plūst pat viedajā, ir viņā iedibinātas kā piesardzīgums), nevis bhaja (bhaya). Bhaja nozīmē bailes, abhiniveša ir – … angļu valodā nav tāda vārda (bažas). Abhiniveša ir, kad tās biezākais veids ir bailes, un plānākais, atšķaidītais veids ir rūpes. Vai uztverat, ko es saku?
Tu staigā gar ezera krastu no viena gala līdz otram, un tu staigā uzmanīgi, tu liec soļus piesardzīgi, lai neiekristu ūdenī. Ja pietrūktu piesardzības, ķermenis var iet bojā, tu vari iekrist ūdenī.
(Jūs teiksit -) ja jau es neesmu ķermenis, man vispār nav jārūpējas par ķermeni. Tā tas nav. Ķermeņa uzturēšanā zināms rūpju līmenis ir būtisks. Vai tas ir skaidrs?
Bet kad šīs rūpes kļūst nedaudz lielākas kā īstenībā vajadzīgs, tad tās pārvēršas nedrošībā, izvēršoties nedaudz par lielu, tās kļūst par bailēm, vēl vairāk, par vajāšanas māniju. Līdzīgi kā, ja sāls ēdienā ir par daudz, tas kļūst neēdams. Bet cilvēks nespēj spriest. Ō! Tam ir jābūt; lai ir – var būt aprobežotība, – nu un tad?
Nē, nē, nē – tanukarna – samazini to, samazini līdz pašam minimumam – avidyaasmitaragadweshaabhinivesha panchklesha – šīs piecas klešas, piecus nelaimes avotus.
Nu un tad? Nē, nē, nē. Tanukarna – vājini tās, samazini, samazini līdz minimumam.
Kad tu padari tās smalkākas un smalkākas, tās laiž tevi atpakaļ pie sava Es, tās nes prātu atpakaļ pie pirmavota. Kad šīs nelaimes ir ļoti biezas, tās tevi apgrūtina, tās sasaista tavu prātu. Kad tās kļūst plānākas un plānākas, tās atbrīvo tavu prātu un palaiž to atpakaļ pie sava Es, pie avota. Redzat – kad tu pēc kaut kā ļoti kāro – kā padsmitnieks vai jaunietis kāro pēc savas meitenes vai puiša. Kad ir iekāre, prāts nestāv uz vietas, nav iespējams sēdēt un meditēt. Bet, tiklīdz iekāre ir novērsta, tad cilvēks ir spējīgs uzņemt dziļu klusumu, sēdēt un ieiet dziļi sevī. Vai saprotat, ko es saku? Uzbudinājuma spīles ir atslābinātas. Tiklīdz tās atslābst, uzbudinājums, prāta indes, ciešanas samazinās, – tas ļauj prātam atgriezties pie avota.
Tagad – kādā veidā atbrīvoties no šīm ciešanām dzīvē?

Dhyaandhyeya stabdh vruttiya.

[2.11 Kad šiem ieradumiem vēl ir kāda kaitīguma spēja (klishta), tos mazāk iedarbīgus padara ar meditāciju (dhyana).
(dhyana heyah tat vrittayah)
• dhyana = meditācija;
• heyah = pārvarēts, samazināts, atmests, iznīcināts, novērsts;
• tat = tas;
• vrittayah = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi.]

Šīs piecas ciešanas var novērst ar meditāciju. Ciešanas var pārvarēt ar meditāciju, un tas ir jādara, tā uzsver Patandžali. Tev ir jāatbrīvojas no tā tikai ar meditāciju. Kas notiks, ja tā nedarīsi?

Kleshamulah karmashayo drushtadrust janmavedaniyah

[2.12 Slēpti iespaidi, kas ir kaitīgi (karmashaya – karmas krātuve) izceļas no citām darbībām
(karmas), kuras izraisījušas prāta indes (kleshas), un kļūst aktīvi un tiek pieredzēti patreizējā vai nākamajā dzīvē.
(klesha-mula karma-ashaya drishta adrishta janma vedaniyah)
• klesha-mula = kaitīgs no izcelsmes (klesha = kaitīgs, indīgs, piesārņots, sāpīgs, slims, nomākts; sakne klish nozīmē izraisīt nepatikšanas; mula = pirmsākums, sakne);
• karma-ashaya = karmas krātuve (karma = darbības, kas sakņojas dziļos samskaras iespaidos; ashaya = krātuve, uzkrāšana, krājums, nesējs, tvertne, dzemde);
• drishta = redzēts, redzams, apzināti pieredzēts, tagad;
• adrishta = neredzēts, neredzams, pieredzēts neapzināti, sagaidāms;
• janma = iedzimšana;
• vedaniyah = būt pieredzētam.]

Ja tu neattīri savu apziņu no šīm piecām ciešanām, piesārņojumiem, ciešanu cēloņiem, indēm, tev nāksies ciest gan šajā, gan nākošajā dzīvē. Tā viņš teic. Nav cita ceļā, tev nāksies ciest šajā dzīvē, tev ir jāiziet caur šīm ciešanām, šīm bēdām ne tikai šajā dzīvē, bet arī nākošajā dzīvē, jo tās, būdamas karmašaja (karmashaya), veido karmas banku, tās nonāk uzkrājējā kā karmas tvertnē tevī, bet ar meditāciju šī karma ir nomazgājama, novēršama, tieši tagad, šeit.
Pirms tavs ķermenis krīt, tu atbrīvojies no karmas un samazini aprobežotības nosēdumus pār tevi; citādi tev nav glābiņa no tiem. Drushtadrustjanmavedaniya.
Daži cilvēki būs auglīgi šajā dzīvē, un daži paliks iepakaļ, lai būtu auglīgi nākošajā dzīvē. Daži cilvēki strīdas – ja tu ieliksi liesmā pirkstu – kā būs – vai tas sadegs šodien, vai sadegs rīt, vai nākošgad, vai nākošajā dzīvē? Protams, sekas būs katrai darbībai, bet tā tev ir jādara tagad, tam nav jānāk tev līdz nākošajā dzīvē vai nākošajā gadā, vai līdzīgi. Ir dažiem cilvēkiem šāda aizbildināšanās, bet tā nav pareizā analoģija.
Redziet, sēklas – tu iesēj dažas sēklas; kādas sēklas uzdīgs divās dienās, ja iesēsi alfu (alpha), tā uzdīgs trijās dienās, ja iesēsi zemesriekstus, tie var uzdīgt četrās piecās dienās. Ja tu gribi izdiedzēt kokosriekstu, tas paņems vairākus mēnešus. Ja tu stādi lattus, tas dos ražu divos, divarpus mēnešos. Ja tu stādi mango, tas dos ražu desmit gados. Tu stādi avokado koku, jāgaida četrus,piecus – līdz septiņiem gadiem. Ja tu stādi Austrumindijas maizeskoku, augļi priecēs nākošo paaudzi. Dažādām sēklām ir dažādi laiki, tāpat dažādām karmām sekas būs dažādos laikos.
Daudzi cilvēki vaicā – mēs esam tik labi, – kāpēc šīs sliktās lietas notiek ar mums? Sliktas lietas nevar notikt ar labiem cilvēkiem; pat ja šķiet, ka tā notiek, tie kaut kad ir bijuši slikti. Tagad tie varbūt ir labi. Bet tie ir izdarījuši kaut ko sliktu. Un tad notiek sliktas lietas. Tie ir sējuši, tie ir sen atpakaļ iesējuš dažas neam sēklas, un tagad tie stāv ar rūgtajiem neam koka augļiem. Tagad varbūt viņi sēj mango. Ko sēsi, to pļausi.

Satimuletadvipategyatyobhoga.

[2.13 Kamēr pie saknes paliek indes (kleshas), tās izraisa trīs sekas: 1) iedzimšanas veidu; 2) dzīves ilgumu; 3) pieredzējumus dzīvē.
(sati mule tat vipakah jati ayus bhogah)
• sati = kopš esamības šeit, klātesamība, esamība;
• mule = no saknes;
• tat = tā;
• vipakah = nogatavošanās, piepildījums, nobriešana;
• jati = iedzimšanas veids, suga, dzīves stāvoklis;
• ayus = dzīves ilgums, mūžs;
• bhogah = kam ir pieredzējums, prieks iznākumā.]

Vai Patandžali skaidro izcelšanos? Kā mēs gūstam iedzimšanu? Kamēr vien pastāv saknes, ienākas to augļi. Kā tie ienākas? Jaatiayurbhoga, – jaati nozīmē, kurā ķermenī tu ieradīsies.  Kur tu iedzimsti? Vai tu iedzimsti kā cālis vai pērtiķis, vai cilvēks; vai kā vīrietis, vai sieviete? Tava dzimšana ir iepriekšnoteikta, tavas dzīves garums ir noteikts, un arī tas, ko tu dzīvē gūsi; arī tavi iepriecinājumi vai ciešanas ir noteiktas.
Kāpēc viens ir dzimis Etiopijā, un cits Šveicē? Vai te ir izskaidrojums? Patandžali ir sniedzis ieskatu šajā parādībā. Tas ir parasti uzdotais jautājums. Kāpēc tas un tas ir dzimis šeit, un tas un tas dzimis citur, kāpēc tas un tas ir nelaimīgs, un kāpēc tas un tas ir nevainīgs un tomēr cieš?
Tas ir liels jautājums. Neviens zinātnieks nevar sniegt nekādu izpratni vai izskaidrojumu. Ir teikts – dēļ tavas pagātnes karmas katru dienu dažādos veidos jaatiayurbhoga ietekmē tevi.
Kā tas notiek? Redzat, kad kāds cilvēks mirst, tas mirst ar visām atmiņām, piemēram,  par cāli un cāli un cāli; – viņa apziņā visspēcīgākie nāves brīža iespaidi ir bijis cālis, tad tā nu viņš dodas uz putnu fermu, viņa prāts, dvēsele dodas turp. Lai kāds būtu visspēcīgākais iespaids prātā, tas paliek. Tas ir vienkārši, ļoti vienkārši. Varat pamēģināt.
Vakarā, pirms gulētiešanas, padomā, tikai ļoti stipri domā par kaut ko, un tiklīdz tu no rīta pamodīsies, tā būs tava pirmā doma. Un naktī tas pats – arī sapnī uzpeldēs tā pati doma, un ja tu ar šo domu kādu laiku vingrināsies, teiksim, apmēram 2-3-4-6 mēnešus, pieņemsim, sešus, es saku, tu uzņemsi visas šīs īpašības sevī. Tiklīdz tu pamosties, ja tu domā – man ir jākrata galva kā manam sunim, un tā vien dari visu dienu, un pēc sešiem mēnešiem tu redzēsi, ka tas ir jau ārpus tavas pārvaldības, tu piecelies un kraties tādā veidā. Ja tu teiksi – man ir jāpaceļ kāja kā sunim, un tā arī darīsi, tad sešos mēnešos tu redzēsi, ka ir gandrīz neiespējami tā nedarīt.
Tā tu iegūsti sevī uzvedības ieradumu (programmu), jo šī karma, šis iespaids ir kļuvis ļoti stiprs. Tu izkar mēli kā suns vai tu novēro suni – tā tēls nāk prātā visu laiku, visu laiku, atkal un atkal, vēl un vēl, un kad tu mirsti, tava apziņa ir iesprūdusi šajā ķermeņa veidā. Ir teikts, ka dzīves pēdējām dienām ir daudz lielāka ietekme kā visam tavam mūžam.
Lai to uzsvērtu, Indijā ir daudz daudz nostāstu. Tas ir tas, kāpēc cilvēki dara šādi, – zināt, parasti veci cilvēki, būdami uz nāves gultas, ir ļoti saistīti ar saviem bērniem. Tas ir tas, kāpēc tie saviem bērniem ieliek Dieva vārdus. Ir kāds nostāsts par valdnieku Adžamillahu.

Adžamillahs ir bijis karalis. Viņš ir bijis neticīgs, neticīgs līdz savai nāvei, viņš pēc nāves nevarējis būt nekas. Ja būtu iespējams, viņš būtu gribējis būt ateists pat pēc nāves, bet tas nav bijis iespējams. Tā nu līdz nāvei viņš bijis neticīgs.
Pēdējā brīdī, mirstot, viņš saucis savu dēlu – Narajan, Narajan – viņa dēla vārds ir bijis Narajans (viens no dieva Višnu vārdiem), un mirstošais ir domājis par viņu – Narajan, Narajan. Šķiet, ka Dievs domājis, ka sauc viņu, tādējādi Narajans nācis un atpestījis viņu. Tāds ir nostāsts par Adžamillahu, kurš nāves gultā tikai kļūdas dēļ piesaucis, izrunājis Dieva vārdu un tā ir atpestīts.
Pēdējam iespaidam ir lielāka ietekme kā pārējiem darbiem visas dzīves laikā. Tas pats ir teikts par kādu svēto, īsti apskaidrotu svēto – šis riši ir meditējis upes krastā un redzējis briežu teli plūdu ūdenī. Tā nu viņš ir ielēcis upē un izglābis briedi. Kā jebkurš cilvēks, viņš ir palīdzējis briedēnam; tam bijusi savainota kāja, viņš ir rūpējies par to un ļoti pieķēries briedēnam, lūkojoties briedēna acīs, un ir teikts, ka pēc nāves viņš ir kļuvis par briedi. Tas ir vienīgais piemērs, kad apskaidrots cilvēks, kaut arī tas atbrīvotam cilvēkam ir gandrīz neiespējami, atgriezies dzīvnieka ķermenī.
Tā ir viena no neiespējamām lietām, un šis piemērs tiek visiem atstāstīts, lai pateiktu, ka pēdējie iespaidi ir visnozīmīgākie – ka viņš kļuvis par briedi. Tas pats ir arī, kad ejat gulēt, – bērni, kad vēlu iet gulēt, un pēdējā lieta – ja tie pirms miega ir skatījušies kādu šausmu filmu, tos moka nakts murgi, tie raud un kliedz, un tā mokās, vai ne tā? Kā atbrīvoties no tā?

Tetlaad paritaapphalapunyapunya hatrutva.

[2.14 Dēļ nopelniem vai ļaundarīgas dabas (tikumiem vai netikumiem) šie trīs (iedzimšana, dzīves ilgums un pieredzējumi) var tikt pieredzēti vai nu kā priecīgi vai sāpīgi.
(te hlada-paritapa-phalah punya apunya hetutvat)
• te = tie (attiecībā uz tiem, kas iedzimst, kā iepriekšējā sūtrā);
• hlada-paritapa-phalah = pieredzot patiku un sāpes kā augļus (hlada = patika, bauda; paritapa = sāpes, mokas, ciešanas; phalah = augļi);
• punya = tikumīgs, labdarīgs, augstsirdīgs, krietns;
• apunya = netikumīgs, ar trūkumiem, nelabs, ļauns, slikts, ļaundarīgs, bez labdarīguma;
• hetutvat = ar cēloni (tikumību vai netikumību).]

Šie iespaidi – kad tie ir labi, tie nes vairāk prieka, vairāk laimes, bet ja šie iespaidi labi nav, tie nes jums ciešanas. Tas ir atkarīgs no taviem labajiem un sliktajiem darbiem, ko esi darījis. Tu esi darījis cilvēkiem labu, un šī labā karma uzkrājas un nes tev prieku. Ja kāds ir līksms, tas ir tāpēc, ka viņš ir agrāk izdarījis kaut ko labu, un ja kāds ir skumjš, tas pagātnē ir izdarījis kaut ko nožēlojamu.
Tā viņš, Patandžali, saista katru laimi un katru postu ar kādu pagātnes darbību jeb ar to, kas ir tavā karmas krātuvē. Tādā veidā meditācija ir īstais ceļš, – tu tikai izskalo to visu ārā – nepaliek nekas – tu kļūsti ļoti gaišs, caurs un tukšs. Izzūd visas karmas, un tu dziedi un dej, un viss, kas ir jādara, ir vājināt tos nosēdumus, kas aizklāj tavu Es. Ja? Ļoti vērtīgi.
Tomēr tu dažkārt sēdi noguris no visas pasaules, nav svarīgi, kāpēc, – zināt – tu tikai dedzini kādas vecas garlaicības sēklas. Ja tu esi pagriezies pret grūtsirdību, tā tevi nekad neatstās. Ja tu esi garlaicīgs pats ar sevi, cik gan daudz garlaicīgāks tu būsi ar citiem. Dažiem, ja tie ir grūtsirdīgi, nav svarīgi, kāpēc, – tas dara tos arvien vārīgākus, zināt, mēs tikai dedzinām kādas sēklas. Tā ir savaldība (tapas). Sper tikai soli. Labprāt, es to darīšu, lai cik tas man būtu garlaicīgi, es to izdarīšu, paskatīsimies. Kā kaut kas varēja mani izslēgt?
Pieņem izaicinājumu. Bieži uzņemies izaicinājumu. Pieņem izaicinājumu – paskatīsimies! Tas ir veids, kā pārvarēt grūtsirdību – iedegt sevī izaicinājumu, – es nezaudēšu. Tas viss var tev palīdzēt.
Džai Gurudev!

10. Sāpju cēloņa novēršana.

Ja tu tikai izmēģini visas baudas un priekus, ko tu dzīvē no pasaules vari dabūt – tas viss nāk ar nodokli, un šis nodoklis ir nožēla. Nākošajā sūtrā Patandžali teic:

Parinaamtaap sanskardukha gunavrutti virodhashca dukhamevamsarvam vevekinamah.

[2.15 Vieds cilvēks, kurš atšķir lietas, saredz visus pasaulīgos pieredzējumus kā sāpīgus, izprotot visus šos pieredzējumus kā uz daudzām sekām, nemieru un dziļiem ieradumiem (samskaras) vedošus, kā arī kā tādus, kas darbojas pretim dabiskām īpašībām.
(parinama tapa samskara duhkhaih guna vrittih virodhat cha duhkham eva sarvam
vivekinah)
• parinama = mainīgs, pārveidojums, iznākums, sekas, izmainoša ietekme, izmaiņa;
• tapa = raizes, sāpes, ciešanas, posts, mokas;
• samskara = netverami, dziļi iespaidi, iespaidi neapzinātajā, dziļākie ieradumi, zemapziņas modinātāji, pēdas;
• duhkhaih = dēļ sāpēm, nožēlas, ciešanām, bēdām;
• guna = sastāvdaļa, pamatīpašība, raksturojums, pazīme; (trīs gunas:
nebojāta un nedara ļaunu vai nenes slimības pasaulē (sattvas), saprātīga, bet neaizsargāta pret kārdinājumiem (rajas), tumsība, neapjēga, tūļīgums, postīšana, kūtrums, slimības (tamas));
• vrittih = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi;
• virodhat = dēļ pretrunām;
• cha = un;
• duhkham = dēļ sāpēm, nožēlas, ciešanām, bēdām;
• eva = ir vienīgi;
• sarvam = viss;
• vivekinah = cilvēks, kurš atšķir lietas, saskata atšķirību.]

Katrs notikums izraisa kādas sāpes. Lai arī notikums ir patīkams, tāpēc, ka tas beidzas, tā nobeigums, lai cik notikums bijis patīkams, priecīgs, nāk ar nelielu kodienu, smeldzi. Jo lieliskāks notikums, jo lielāka smeldze, vai ne tā? Parinaam dukha – jebkura notikuma iznākums atstāj tevi smeldzē. Paap Dukha – ilgas pēc notikuma, priecīga patīkama notikuma gaidīšana atkal ir smeldzīga. Sanskara Dukha – arī iespaidi, atmiņas par to, atmiņas par baudu nes sāpes. Pirms tu kaut ko gribi, šī iztrūkuma sajūta, šis satraukums gūt iedomāto, tas viss ir mokošs. Kad tu to esi dabūjis, mokošas ir zaudējuma bailes, un kad tas ir zaudēts, mokošas ir atmiņas par tiem priekiem. Tā nu mokošas ir visas lietas.
Cilvēks, kurš spēj atšķirt īstu no neīsta, pārejošu no pastāvīga, garu no vielas utt. (viveki), apjēdzošs cilvēks, tāds, kura viedība ir modusies – tas to visu saredz kā sāpes. Tā ka nav nekā bez sāpēm. Sarvaevamdukhaviveki – viss ir mokošs.
Jūs teiksit, ka ļoti jauka ir dzimumbauda, bet arī tā ir mokoša. Cik tuvs tu vari tikt, ķermeņi var tuvināties, bet ar to nepietiek. Ikkatra šūna grib ieiet otrā ķermenī. Cik lielā mērā tā var tur tikt? Nav iespējams. Paliek vīlies. Bieži vīrieši nākošā dzīvē ieņem sievietes ķermeni, un sievietes – vīrieša. Tas ir tas, kāpēc iekāre vai ilgas prātā ir pirmām kārtām. Tas ir tas, kāpēc jūs katrā vīrietī atrodat arī kaut ko sievišķu, un katrā sievietē kaut ko vīrišķu – jo cauri spiežas kādi pagātnes iespaidi.
Dvēsele nav apmierināta tikai ar ķermeņu tuvināšanos. Tā vēlas kaut ko vairāk. Tā vēlas saplūst, tā vēlas izzust un pazust. Tas ir tas, ko jūs saucat par mīlestību.
Dzimummīlestībā mēdz būt divi izteicieni. Viens ir, – es vēlos pazust tevī, vai otrs – es vēlos tevi apēst, un pazūdi tu. Šie ir divi izteicieni, ko mīlnieki saka viens otram. Tie nezin, kāpēc to saka. Tie saka – tu esi tik salda, es gribu tevi apēst. Miesaskāre. Kanibālisms. Dzimumbaudas virza tevi uz kanibālismu.
Patiesi, ja tas būtu iespējams, katrs to darītu burtiski, – pataisītu savu dzimumdraugu vai draudzeni par mazu lelli un norītu. Tā ka šeit nav mazāk raižu – uz ko otrs skatās, kurp tas skatās, kurp tas iet – citiem vārdiem – tavs prāts ir pastāvīgi aizņemts ar skatīšanos, kur draugs ir, ko viņš dara, uz ko skatās.
Pēc kāda laika mīlnieki kļūst par sargsuņiem. Bieži, kad tie abi nāk uz kursiem, tie nespēj meditēt. Tie atver acis un skatās, – vai mana draudzene meditē? Vai viņa izbauda kursu? Vai neesmu viņu piespiedis nākt uz kursiem? Vai tas viņai ir labs piedzīvojums? Ļoti satraukts tas grib viņai teikt – turi acis aizvērtas, ieej dziļi sevī, tu meditē. Nebažījieties par savām draudzenēm. Mēs rūpēsimies par viņām. Ja tas tiešām būtu iespējams, cilvēki tā darītu, tie aprītu, nolaistu savas draudzenes vai draugus caur rīkli un turētu drošībā – es turu tevi savā sirdī; tie to darītu fiziski, turētu sirdī – ļoti drošā vietā, vai kuņģī, kur nevar skatīties uz citiem, kur nevar izdarīt neko bez atļaujas, nevar tevi atstāt un aiziet.
Arī mīlestība rada sāpes, milzīgas sāpes. Un šķiršanās rada sāpes, milzīgas sāpes. Vēlmes, gribēšana rada milzīgas sāpes, saspringumu prātā, un pūles patikt kādam rada sāpes, un pūles uzzināt vai tam patīk, vai nepatīk, rada sāpes. Tu gribi zināt otra cilvēka prātu pilnībā. Kā tas ir iespējams? Tu nepazīsti pats savu prātu un gribi pārzināt cita prātu. Nav iespējams zināt cita prātu tikai no viņa vārdiem vai lūpu un mēles kustībām. Mēlei nav skeleta, tā ka tā var kustēties kā vien vēlas. Tai nav vērtības. Tai nav uzticības. Mēle ir bez kaula. Tā ir nenoturīga. Šodien tā saka vienu, rīt pavisam citu. Tu nevari uzticēties savai mēlei; tu nevari uzticēties nekam pasaulē.
Darīt kādam to, ko tas vēlas, piepildīt viņa vēlmes, turēties pie tā ir mokoši, bet tad tu pieredzi labas izjūtas, mīlestību un brīnišķu prieku, bet nākošajā brīdī, kad tas tā nav, tas atkal ir mokoši.
Ja tu veic garīgus vingrinājumus, to veikšana prasa piepūli – tas ir mokoši, bet ja tu to nedari, šī nedarīšana ir pat mokošāka. Ō! Es nemeditēju, es nejūtos pavisam labi. Un kad tu meditē, ō! Tas beidzas, nav izdarīts pietiekami, vai nekas nenotiek, – ir par ko žēloties. Sarvamevadukhavevekinam. Ja tu tiešām skaties ar viedības acīm, nav nenieka šajā radībā, kas būtu brīvs no sāpēm. Sāpes velkas pakaļ visam pasaulē kā aste, tās nāk līdzi visam, ko tu paņem, un tu dabū visam klāt sāpes par brīvu. Pērc jebko – zini, tu dabūsi divus vienā.

[2.16 Tā kā pasaulīgie pieredzējumi tiek saredzēti kā sāpīgi, tās ir sāpes, kas vēl nāks, un no tām ir jāizvairās, un tās ir jāatmet.
(heyam duhkham anagatam)
• heyam = būt pārvarētam, samazinātam, atmestam, iznīcinātam, novērstam;
• duhkham = sāpīgs, nožēlā, ciešanās, bēdās;
• anagatam = kaut kas, kam vēl jānotiek, nākotnē.]

Nākošā sūtra: – Kad tu apjēdz, ka visas lietas ir sāpes, tad kā tu rīkojies? Tev vajag kaut ko iesākt, lai sāpes apturētu. Kā tu to darīsi? Ir jānovērš sāpju pamatcēlonis, mums ir jānovērš skumjas, nožēla, ciešanas, sāpes (dukham). Tās sāpes, kuras vēl nav ielauzušās dzīvē, tā nožēla, kura vēl nav uzdīgusi – tas ir jānokniebj jau pašā sākumā. Kā to darīt?

Drushtadrustayo sanyogo heyahetu.

[2.17 Redzētāja (subjekta jeb pieredzētāja) apvienošanās ar redzamo (objektu jeb to, kas ir pieredzēts) ir cēlonis tapt atmestam.
(drashtri drishyayoh samyogah heya hetuh)
• drashtri = redzētāja, zinātāja, izpratēja;
• drishyayoh = redzamais, uzzināmais;
• samyogah = apvienošanās, savienošanās;
• heya = būt pārvarētam, samazinātam, atmestam, iznīcinātam, novērstam;
• hetuh = cēlonis, iemesls.]

Aizmiršana, ka Es pastāv atsevišķi no cilvēka dabiskās vides, ir galvenais sāpju (dukha) cēlonis. Es, Skatītājs un Skatāmais. Pats un objekts – tas viss ir ap tavu Es. Tā izpratnes trūkums. Šis Es un apkārtējais.
Tu domā – tas esmu Es, – un ar to arī grūtības sākas. Vispār, savu dzīvību mēs glabājam citur.
Mēs neglabājam savu dzīvību sevī. Vai zināt, senos nostāstos parasti ir kāda maza sala aiz daudzām salām, uz tās parasti ir cietoksnis, tajā ir pils, tajā pilī ir nams, tajā namā ir kāds – vai esat dzirdējuši tādu nostāstu?
Redzat, ķēniņa dzīvība ir papagailī kādā citā vietā. Tā nu, kad papagaili nogalina, ķēniņš mirst – vai esat dzirdējuši tādus nostāstus? Ka ķēniņa dzīvība nav ķēniņā – ķēniņš nemirs, kad kāds tam kaut ko nodarīs, tas ir kā pārcilvēks. Ja tev ir ķēniņu jānogalina, tev ir jāatrod tā sala, un ir ļoti grūti iekļūt cietoksnī, un tad pēc dažādiem piedzīvojumiem kāds pārcilvēks iekļūst cietoksnī, un tur ir pils, un tā pils ir pilna ar kobrām un ar ko tik vēl ne. Viņam ir jāiziet tam visam cauri, tas viss ir vareni satraucoši, zināt, un tad viņš ieiet pazemē, un tur pēkšņi atveras durvis, un viņš ieiet, un tur stāv būris, un būrī papagailis, un būris ir nepieejams, tu nedrīksti tam pieskarties, jo ja pieskarsies, tu vari sadegt – tev papagailis ir jānogalē, neskarot būri. Ja nogalēsi, ķēniņš kaut kur mirs, vai lai vai kā, tas nobeigsies.

Dzīvība nav pašā. Dzīvība ir kaut kur citur. Tāpat ir ar tekošo rēķinu bankā. Cilvēki ir ielikuši bankā ne tikai naudu, – līdz ar naudu tie ir ielikuši arī dzīvību. Ja banka bankrotē, nauda zūd, un sirdskaite ir klāt. Vai saprotat, ko es saku?
Lai ko jūs par sevi domātu, īstenībā jūs lielāku nozīmi piešķirat – katrai vielai vai materiālai lietai jūs piešķirat lielāku nozīmi nekā dzīvībai, un tas kļūst par ciešanu cēloni.
Tā, – kad tu saredzi atšķirību, ka dzīvība pastāv atsevišķi no apkārtējā – ka es neesmu ķermenis.
Un caur meditāciju tu vari gūt šo pieredzējumu. Viņš, Patandžali, ir teicis:

Prakashkriyasthithishilambhudeniaatmakamabhogapavargatamdrushyam.

[2.18 Objektiem (jeb izzināmajam) ir šāda daba: 1) atskārsme jeb spēja sajust, 2)
kustīgums jeb nepastāvība; 3) kūtrums jeb stagnācija; – un tie sastāv no pamatelementiem un sajūtu orgāniem, un tie pastāv ar nolūku pieredzēt pasauli un dēļ atbrīvošanās jeb apskaidrības.
(prakasha kriya sthiti shilam bhuta indriya atmakam bhoga apavarga artham
drishyam)
• prakasha = apgaismojums, gaisma;
• kriya = darbības;
• sthiti = stingrums, kūtrums, stagnācija;
• shilam = kam ir (atskārsmes, darbīguma, nosvērtības) daba;
• bhuta = pamatelementi (zeme, ūdens, uguns, gaiss, telpa);
• indriya = darbības un sajūtu spējas, rīki, uztveres sajūtu orgāni;
• atmakam = sastāvošs no (sastāvdaļām un sajūtām);
• bhoga = pieredze, patika;
• apavarga = atbrīvošana, brīvība;
• artham = nolūkā, ar nolūku (artha = nozīme), objekts;
• drishyam = redzamais, uzzināmais.]

Tas nenozīmē, ka tev ir jābēg no šīs pasaules. Šī pasaule te ir tavam iepriecinājumam. Patandžali to saka ļoti skaidri. Šīs brīnišķīgās ainavas te ir, lai tu tās skatītos. Lieliski ēdieni te ir, lai tu tos ēstu un izbaudītu.
Visa pasaule te ir tavam priekam, bet, kamēr tu izpriecās neaizmirsti savu Es, tu pastāvi atsevišķi no tā. Tā ir apjēga (viveka). Vai saprotat to?
Šī redzamā pasaule ir apgaismojoša. Katra lieta sniedz tev vēstījumu, nodod ziņu, dod tev domu par to, cik diža ir apziņa. Katrs pasaules aspekts ir apziņas izpausme, un tas viss darbojas, visas lietas ir šīs apziņas izteikums, tā izpaužas, ziedi izplaukst.
Viss šajā Visumā ir mainīgs, un nav nekā nekustīga. Kaut kalni šķiet nekustīgi, tie tādi nav, tie visi ir kustībā. Šajā Visumā katrs atoms ir kustībā. Tas nozīmē, ka viss atrodas noteiktos pārmaiņu posmos, katra lieta ir savā patreizējā posmā, savā stāvoklī, un visu pārvalda noteiktas pamatlikumības, noteiktas īpašības.
Bhutendriatmakam. Visa radība ir darināta no piecām sastāvdaļām. Pieciem pamatelementiem un pieciem maņu orgāniem. Pieciem maņu orgāniem un pieciem darbības orgāniem. Tie ir desmit orgāni. Visa radība ir apveltīta ar šiem desmit plus arī ar prātu par sevi.

Visa šī radība pastāv, lai sniegtu tev prieku un dažādību.

Bet, lai kas tevi priecētu, tam ir tevi arī jāpalaiž vaļā. Vai saprotat, ko es saku?
Citādi ļoti liela bauda kļūst par sāpēm. Tas ir tāpat kā, teiksim, – tev garšo ābolkūka; 1, 2, 3 ābolkūkas – tev tās patīk, un tu darīsi visu, lai tās dabūtu, vai kaut ko līdzīgu – gulab džamunu (saldēdiens Indijā) Labi, tās tev ir, pirmā, otrā, trešā, ceturtā un tad piektā, un tad vēl 10-tā, 11-tā, 12-tā, 13-tā. Tagad tas pats, kas tevi priecēja, dara tev ciešanas. Un ja tu esi piespiedies apēst divdesmit ābolkūkas, tu saķersi galvu un teiksi – ō! Mans Dievs, es gribu atbrīvošanu no tā, es gribu tikt prom no tā, – kas pietiek, tas pietiek, vairāk es nevaru izturēt.
Tas pats ir ar mūziku. Labi, tev patīk jauka mūzika. Cik ilgi tu spēj baudīt mūziku? Vienu stundu, divas stundas, trīs stundas; – ja kāds atskaņo mūziku 24 stundas dienā visas septiņas nedēļas dienas, tu saki – ō! Lūdzu, vai tu to nevarētu izslēgt? Šī brīnišķīgā mūzika, kas tev sniedza tik daudz prieka, ja tās ir par daudz, tā nes sāpes.
Tātad tam ir jādod tev arī pārmaiņas. Visa radība sniedz tev iepriecinājumu un dažādību un atbrīvošanu, un tā atvieglo, atbrīvo tevi, tev ir pašam jāatbrīvojas no tā visa pēc tāda vai citāda laika, citādi bauda pārvēršas sāpēs.
Tālāk viņš, Patandžali apraksta, kādas pakāpes te ir.

[2.19 Ir četri pamatīpašību (gunas) stāvokļi, un tie ir: 1) atšķirams, īpašs jeb ar uzbūvi (vishesha); 2) neatšķirams, ne īpašs jeb viendabīgs (avishesha); 3) tikai pazīme, viendabīga parādība, jeb tikai iezīmēts (linga-matra); 4) bez pazīmēm, ne parādība, jeb neiezīmēts (alingani).
(vishesha avishesha linga-matra alingani guna parvani)
• vishesha = atšķirams, atpazīstams, īpašs, atšķirīgs;
• avishesha = neatšķirams, neatpazīstams, ne īpašs, ne atšķirīgs;
• linga-matra = viendabīgs, tikai ar iezīmi vai pēdām (linga = iezīme, pēdas;
matra = vienīgi);
• alingani = bez kādas iezīmes vai pēdām, viendabīga netverama viela;
• guna-parvani = gunu stāvoklis (guna = sastāvdaļa, pamatīpašība, raksturojums, pazīme; parvani = stāvoklis, posms, līmenis).]

Ir noteiktas lietas – radžasika, tamasika un satvika.
Tamasiskas lietas nes vairāk truluma.
Radžasiskas lietas vairāk rosības, satviskas ir ar vairāk gaismas un vairāk brīvības, saprotat?

Līdzīgi kā ja tu ņem ābolkūku, tā ir laba veselībai un dod tev baudu, bet ja tu krīti narkotikās, tas tikai tevi noved slazdā un, sākumā šķietami dodot tev baudu, galu galā nes tikai sāpes, vienas ciešanas, un ir grūti tikt no tā ārā. Tā tas ir ar tamas lietām. Tā satvisks, radžasisks, tamasisks, tās ir trīs pakāpes, un visa radība ir veidota no šīm trim gunām, trim dabām. Ņemsi vienu ēdienu, tas tevi padarīs trulu, cits ēdiens darīs tevi rosīgu, kā šīs darbības – visas lietas ir no šīm trim atšķirīgajām gunām. Un te ir kādas īpatnības, te piedalās visas sastāvdaļas – radība ir veidota no ļoti daudzām sastāvdaļām. Viņš saka:

Drushtadwishimatrasudhopipratyayanupashaya.

[2.20 Redzētājs ir nekas cits kā pati redzēšanas spēja, ieraudzīšana jeb tā pieredzējums, kas tiek priekšstatīts kā izziņas pamatlikums.
(drashta drishi matrah suddhah api pratyaya anupashyah)
• drashta = redzētājs;
• drishi-matrah = redzes spēja (drishi = redzēšana; matrah = spēja);
• suddhah = tīrs;
• api = kaut gan;
• pratyaya = cēlonis, sajūta, cēlonisks vai izziņas pamatlikums, priekšstats, prāta saturs, pateikta doma, izziņa;
• anupashyah = kļūt redzamam.]

Tavs Es, lai gan vienmēr šķīsts, nebojāts, ir tikai novērotājs, bet kad tas apvienojas ar buddhi, (apjēdzošu, noskaidrojošu, zinošu) saprātu, tad tas iegūst kaitīgumu, tas izpaužas kā kaitīgs. Līdzīgi kāds, kas ir iestrēdzis savā saprātā, tas tikai tveras pie savām domām un uzskatiem, it kā tās būtu viņa (Es) paša, un tāds cieš ļoti daudz. Es ir visas radības vidū.

Tadataiva drushyasya aatma.

[2.21 Izzināmu objektu dabas būtība pastāv vienīgi, lai kalpotu kā tīrās apziņas objektīvā joma.
(tad-artha eva drishyasya atma)
• tad-artha = nolūkam, lai kalpotu kā (tad = tas; artha = nolūkā, ar nolūku (artha = nozīme));
• eva = vienīgi;
• drishyasya = redzamā, uzzināmā;
• atma = būtība, pastāvēšana, esamība.]

Nākošā sūtra:
Taču pasaule nepastāv cilvēkam, kurš ir apjēdzis, apskaidrots, – tā ir kā ceļš, kas domāts cilvēkam, kurš vēl nav apskaidrots (nav vēl galā), un kuram pasaule turpina pastāvēt ar savām pretrunām. Cilvēkam, kurš ir modies viedībā, ciešanu vairs nav – tādam tad pasaule šķiet esam pavisam citāda, tad jums katra šīs radības colla ir svētības pilna jeb daļa no Es.
Bet citiem tā ir tāda, kādu tie to saredz. Tā nu – lai gan tu esi apjēdzis un neskati pasauli kā nošķirtu, bet kā daļu no sava Es, tā tev nepastāv, bet kādiem citiem tā pastāv. Tas ir līdzīgi kā, kad tu esi izkāpis no lidmašīnas vai no autobusa, tavs ceļš ir galā, bet lidmašīna turpina izpildīt reisus, autobuss brauc tālāk. Autobuss turpina ceļu, jo tas ved arī citus.
Bet tev ceļojums ir galā, tomēr tāpēc autobuss nepaliks uz vietas. Autobuss turpinās maršrutu. Vai tas ir skaidrs?

Kriyatamprati nastamanastam tadanya saradhanatvaa sa swami shaktiyo swarupo uplabdhi hetu sanyogaha.

[2.22 Kaut gan izzināmie objekti cilvēkam, kurš ir pieredzējis savu būtisko, bezveidola patieso dabu, pārstāj pastāvēt, šo objektu izpausmes netiek iznīcinātas, jo to pastāvēšana turpina būt pieejama tiem, kuri vēl tos novēro to tveramajā veidā.
(krita-artham prati nashtam api anashtam tat anya sadharanatvat)
• krita-artham = cilvēks, kura mērķis ir piepildīts (krita = pabeigts, novests līdz galam; artham = nolūkā, ar nolūku (artha = nozīme));
• prati = attiecībā uz;
• nashtam = izšķīdis, beidzies, iznīcināts;
• api = kaut gan;
• anashtam = neizšķīdis, nebeidzies, neiznīcināts;
• tat = tas;
• anya = citiem;
• sadharanatvat = kas citiem ir parasts, to parastuma dēļ;

2.23 Savienības jeb attiecību pastāvēšana starp objektiem un Es ir nepieciešamais līdzeklis, ar kuru pēc tam ar šo īsto Es var apjēgt šo objektu patieso dabu.
(sva svami saktyoh svarupa upalabdhi hetuh samyogah)
• sva = piederošs;
• svami = īpašnieks, vadītājs, garīgs skolotājs, cilvēks, kam pieder;
• saktyoh = spēju;
• svarupa = no dabas, sava paša daba, savs veidols (sva = savs; rupa = veidols);
• upalabdhi = atpazīšana;
• hetuh = cēlonis, iemesls;
• samyogah = apvienošanās, savienošanās.]

Tas ir dabas spēks. Kā tavs ķermenis sastāv no trim pamatīpašībām (gunām), sattvas, radžas un tamas, un šīs trīs gunas – tās darbojas atbilstoši, un atbilstoši nāk domas; – tāpat atbilstoši mūsu uzvedības ieradumiem pasaulē notiek daudzas lietas, un tās atbilstoši piesaista notikumus, stāvokļus, apstākļus ap tevi.
Ja pārsvarā ir tamasiska guna, tā izraisa trulumu, vienaldzību, miegu.
Ja pārsvarā ir radžasiska guna, tu vari atrasties dažādās gaisotnēs, bet tavs prāts vienmēr ir nemierīgs, vēlmju pilns, tas mokās, tas auļo uz šāda zirga.
Un ja prātā pārsvaru ņem sattva, tad tavs prāts ir ļoti modrs, ass, līksms, visas šīs īpašības raisās aizrautīgi.
Tālāk – kad šīs trīs gunas darbojas tavā ķermenī atbilstoši savai dabai, laikam, vietai, tad sevis iezīmēšana kā tāda un tāda – esmu truls cilvēks, esmu garlaicīgs cilvēks, arī tā ir aprobežotība. Vai uztverat, ko es saku? Ja?
Novēro tieksmes, kādas tevī rodas, un neiedomājies, ka tu esi šīs tieksmes. Prāta funkcionālā aspekta (gunas vruttibheda) dēļ šī guna, īpašība, tā darbojas pēc savas dabas.
Ir kāds nostāsts.
Ir bijis ļoti dižs mūks, kurš dzīvojis Himalaju kalnos, un viņam ir bijusi brīva piekļuve visur, kur tas gājis, jo ļaudis viņu mīlējuši un laipni viņu pieņēmuši. Un šis mūks ir gājis uz pili, ķēniņa pili un katru dienu tur paēdis. Viņš ir gājis un ēdis, un ķēniņiene ir klājusi viņam galdu uz zelta paplātes. Viņš ir gājis un ēdis un tad gājis projām, – tas bijis pierasts.
Bet reiz noticis, lūk kas – pēc maltītes viņš paņēmis tur sudraba glāzi un zelta karoti, un paņēmis un aizgājis, nevienam pat nepasakot – es to paņēmu, man to vajadzēja, vai citādi. Tālāk, pils ļaudis ir to pamanījuši, pamanījusi arī karaliene. Nekad viņš neko nav ņēmis, bet kas ir noticis šodien? Viņš ir paņēmis šo, arī to, nevienam neteikdams. Viņš ir tikai ielicis somā un aizgājis. Un pēc trim dienām viņš atnesis atpakaļ šo glāzi un karoti un aizgājis.
Tā ir bijusi pat lielāka mīkla – iepriekš tie bija domājuši – labi, varbūt viņam to vajadzēja, viņš to paņēma – bet tagad viņš ir atnācis un nolicis to atpakaļ, tas ir vēl mīklaināk. Tad ķēniņš sasaucis visus viedos cilvēkus, un uzdevis jautājumu, kāpēc tā ir noticis? Kāpēc viņš ņēma, un kāpēc viņš atnesa atpakaļ? Tad tie domāja, šie viedie cilvēki, mācītie cilvēki un visi šie cilvēki teica – labi, uzziniet, kas ir viņu ēdinājis iepriekšējā dienā vai abas iepriekšējās dienas. Tā viņi atklājuši visas lietas.
Tie atklājuši, ka ir ēdinājuši viņu ar barību, kuru atņēmuši kādiem laupītājiem, dakoitiem (bruņotas laupītāju bandas Indijā), jo daži dakoiti ir bijuši apcietināti pirms pāris dienām – un viņi tiem atņēmuši daudz graudu un visādas ēdamlietas un no tām gatavojuši un pasnieguši ēdienu svētajam, un tas licis viņam paņemt tās lietas. Senos laikos cilvēkiem ir bijis parasts pētīt, – tad, kad kāds dara ļoti neparastas lietas, tad tie meklējuši pamatcēloni – kāpēc? Tā vietā, lai apsūdzētu šo cilvēku, – mūks ir sācis zagt – viņi pētījuši, kas lika mūkam zagt ēdienu? Kas gatavoja ēdienu? Kas bija ēdienā un kas notika? Tie pētīja visos sīkumos un atklāja pamatcēloni – tas un tas un tas ir, kāpēc tā notika.

Tasya hetu avidya.

[2.24 Aprobežotība (avidya) (2.3-2.5), nevērības stāvoklis, ir pamatcēlonis, kas ļauj šai savienībai izpausties kā esošai.
(tasya hetuh avidya)
• tasya = of that (no šīs savienības, kā iepriekšējā sūtrā);
• hetuh = cēlonis, iemesls;
• avidya = garīga nevērība, aprobežotība, aizplīvurotība, neziņa.]

Ja jūs domājat, ka šīs tendences, prāta svārstības ir jūsu, tā ir aprobežotība. Un kādā ceļā tikt vaļā no aprobežotības – tā ir skaidra apjēga, skaidra prāta pazīšana, – ka tas ir pastāvīgi pakļauts izmaiņām, pasaule ir pastāvīgi pakļauta izmaiņām, viss visums ir plūstošā veidā, šķidrā stāvoklī, un tas viss ir pārmaiņu pilns, un tas viss iet savu ceļu atbilstoši savai dabai.

[2.25 Izraisot aprobežotības (avidya) izzušanu, tiek atmesta arī šī savienība, un tas noved pie brīvības, ko sauc par Redzētāja atbrīvošanās jeb apskaidrības stāvokli.
(tat abhavat samyogah abhavah hanam tat drishi kaivalyam)
• tat = tā;
• abhavat = dēļ tās izzušanas, iztrūkuma vai neesamības (aprobežotības iepriekšēja sūtrā);
• samyogah = apvienošanās, savienošanās;
• abhavah = iztrūkums, neesamība, nenotiekamība, noliegums, tukšums; nebūtība (bhava=objektīvā esamība, tapšana);
• hanam = noņemšana, pārtraukšana, atmešana;
• tat = tas;
• drishi = zinātāja, redzēšanas spēja;
• kaivalyam = pilnīga brīvība, atbrīvošanās, apskaidrība.]

Šī skaidrā apjēga, ka es neesmu ķermenis, es esmu Es, es esmu visums, es esmu nezūdošs, netaustāms, pirmatnējā viela (prakriti) un apkārtējās pasaules neaptraipīts, ka šis ķermenis viss ir caurs un tukšs, un katra šā ķermeņa daļiņa mainās, mainās, mainās un mainās, prāts mainās un mainās un mainās. Šī skaidrā apjēga ir ceļš ārā no šā riņķojuma, ja?
Džai Gurudev!

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s