Patandžali “Jogas Sūtras”. II Vingrinājumi (Sadhana Pada), 11. Šri Šri Ravi Šankara skaidrojums

11. Astoņi jogas organisma locekļi.

Cilvēka apziņa ir kā sēkla. Sēkla nes koka, lapu, zaru, sakņu, ziedu, augļu un vairošanās iespēju. Tāpat ir arī ar cilvēka prātu. Sēklas uzdīgšanai un izplaukšanai vajag piemērotu augsni, piemērotus apstākļus, saules gaismu, ūdeni, – piemērotu augsni, vai ne tā? Tas pats ir arī ar cilvēka apziņu, cilvēka prātu. Sēkla var vai nu palikt gaidoša gadiem, glabājot savī savas iespējas, vai sākt dīgt un plaukt; – cilvēka apziņas uzdīgšana ir viveka – apjēga, spēja atšķirt lietas, viedība.

[Apjēgas attīstībai ir paredzēti astoņi jogas locekļi (2.26-2.29)
2.26 A
tbrīvošanās līdzeklis ir skaidras, noteiktas, nevājinātas apjēdzošas zināšanas.
(viveka khyatih aviplava hana upayah)
• viveka-khyatih = atšķiroša apjēga (viveka = spēja atšķirt lietas, u
ztvere; khyatih = zināšanas, pareiza izziņa, skaidrība, apjēga);
• aviplava = nesajaukts, bez viļņošanās, nepārtraukts;
• hana = noņemšanas, atcelšanas;
• upayah = līdzekļi, ceļš, paņēmiens]

Cilvēka brīvība nāk ar viveku jeb apjēgu. Visus citus šīs radības paveidus pārvalda daba – pilnīgi; – tiem apjēga nav vajadzīga, nedz tiem ir brīvība. Tā tie nekad nepārkāpj dabas likumus. Cilvēka apziņai, cilvēka prātam piemīt šī brīvības iespēja, brīvība ir dota, – tādējādi tiek dota arī apjēga.

Tas ir dēļ vivekas, viedības, apjēgas, ka cilvēka prāts, cilvēka apziņa var pārvaldīt savu attīstību vai palikt, kāda ir.
Jūs parasti neatradīsit pārēdušos dzīvnieku. Ja tie ir slimi vai kropli, tie var izturēties arī citādi. Bet parasti dzīvnieki ēd vai pārojas noteiktā laikā, tie ēd, kad pienākas, atpūšas, kad pienākas, tiem nav izvēles, – bet cilvēkam ir brīvība ēst, kad vien iegribas, darīt visu, ko iegribas. Šī brīvība tiek dota līdz ar apjēgu, līdz ar viedību, līdz ar rīcības sekām un rīcības seku zināšanu. Tādējādi cilvēks var to izmantot un dzīvot savu dzīvi viedi. Vai uztverat, ko es saku?
Cilvēka dzīves brīvības īpatnību pārvalda viveka – viedība, apjēga.

[2.27 Cilvēks, kurš ir sasniedzis šādu apjēgas pakāpi, gūst septiņus galīgas izpratnes veidus.
(tasya saptadha pranta bhumih prajna)
• tasya = tam, tādam cilvēkam;
• saptadha = septiņkārtīgs;
• pranta = beidzamais, galīgais;
• bhumih = posms, līmenis, pakāpe;
• prajna = viedība, apjēga, apķērība, vērīgums, ārkārtēja izziņas spēja.]

Un kā apjēgai ir jāparādās? Kā tai ir jāvairojas? Kā izdiedzēt sēklas? Kā dot dzinumus? Tiklīdz dzinums ir uznācies, tas ir jākopj, jālaista atkal un atkal, tad tas darbojas. Kad sēkla ir ir izkaltusi, tajā ir iespēja, tās iespējas saglabājas, tās neizpaužas. Patandžali  saka:

Yogaangaanushthana.

[2.28 Atskārsme, kas savu augstāko punktu sasniedz apjēdzošā viedībā jeb apskaidrībā, atraisās atsevišķo jogas locekļu vingrināšanā, ar ko tiek novērsti apziņas piesārņojumi.
(yoga anga anusthanad ashuddhi kshaye jnana diptih a viveka khyateh)
• yoga-anga = jogas locekļi (yoga = joga; anga = pakāpes, locekļi, piederumi, sastāvdaļas, soļi, daļas, dalībnieki)
• anusthanad = ar noturīgiem vingrinājumiem, ar godbijību, izpildīgumu;
• ashuddhi = piesārņojumi;
• kshaye = ar likvidēšanu, ar sagraušanu;
• jnana = uzzināšana, zināšanas, pētīšana, saprašana, novērošana;
• diptih = gaisma, spožums, spīdēšana, starojums;
• a = līdz;
• viveka-khyatih = atšķiroša apjēga (viveka = spēja atšķirt lietas, uztvere; khyatih = zināšanas, pareiza izziņa, skaidrība, apjēga).]

Vingrinot jogas organisma locekļus, vērojot jogas zarus, – ar jogu tiek novērsti apziņas piesārņojumi, un atspīd viveka, viedība. Čaula ir prom, dīgsts izlaužas un uzdīgst.

Tagad – kas ir jogas locekļi?
Ir astoņi jogas locekļi. Tie ir (1) jama, (2) nijama, (3) āsana, (4) prānajama, (5) pratjahara, (6) dhjana, (7) dharana, (8) samādhi.

[2.29 Astoņi jogas locekļi jeb zari ir:
– pašaudzināšanas jeb savaldības noteikumu (yamas) kopums;
– pašaudzināšanas ieradumu jeb vingrinājumu (niyamas) kopums;
– meditācijas pozu (asana) kopums;
– elpas un prānas izvēršanas paņēmieni (pranayama);
– attālināšanās no sajūtām paņēmieni (pratyahara);
– savākšanās paņēmieni (dharana);
– meditācijas paņēmieni (dhyana);
– pilnīgas saplūšanas ar dievišķo (samadhi) paņēmieni.
(yama niyama asana pranayama pratyahara dharana dhyana samadhi ashtau angani)
• yama = uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumi (Yama – apakšējās pasaules valdnieks, taisnīguma dievs, pirmais no mirstīgajiem, kurš atradis ceļu uz debesu mājokļiem);
• niyama = pašaudzināšanas – uzvedības, godbijības likumu ievērošanas un pildīšanas “rituāli”, paradumi, vingrinājumi;
• asana = meditācijas poza (no saknes ~as, kas nozīmē “sēdēt”);
• pranayama = elpas un prānas izplešana, regulēšana, pārvaldība;
• pratyahara = attālināšanās no sajūtām (indriyas = sajūtas, darbības un sajūtu spējas, rīki, uztveres sajūtu orgāni), iekšupvēršanās;
• dharana = savākšanās, koncentrācija;
• dhyana = meditācija;
• samadhi = saplūsme, dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma, pilnīgas savākšanās stāvoklis;
• ashtau = astoņi;
• angani = pakāpes, zari, accessories, soļi, daļas, locekļi, sastāvdaļas.]

Katru jogas locekli viņš (Patandžali) apraksta sīki, arī iznākumu, kādu no katra locekļa var sagaidīt. Jogai ir astoņi locekļi; – tāpat kā krēslam ir četras kājas, tā jogai ir astoņi locekļi jeb kājas. Jebkurš no tiem ir saistībā ar visu kopumu, veselumu. Tā, ja tu pavilksi vienu, nāks līdz visi pārējie – ja pavilksi vienu krēsla kāju, nāks viss krēsls. Redzat, kad aug ķermenis, – tas aug viss, visi locekļi aug kopīgi, vai ne tā?
Nav tā, ka izaug deguns un tad ausis. Vienlaicīgi attīstās visi aspekti, attīstās ķermeņa orgāni, tas ir tas, kāpēc Patandžali saka, ka tie ir jogas locekļi. Diemžēl cilvēki dažkārt domā, ka tie ir attīstības posmi, – ka tos ir jāsasniedz vienu pēc otra. Šī ir tā vieta, kur jogai ir pielavījusies aplama izpratne jeb nepareizs priekšstats.

Astoņi jogas locekļi.

[2.30 Nevardarbīgums, neapvainošana jeb nekaitēšana (ahimsa), patiesums (satya), atturība no zagšanas (asteya), dzīve augstākās īstenības apjēgā (brahmacharya) un nesavtīgums jeb neatkarīgums no sajūtām (aparigraha) – tie ir pieci uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumi (yamas), un tas ir pirmais no astoņiem jogas locekļiem.
(ahimsa satya asteya brahmacharya aparigraha yama)
• ahimsa = nevardarbīgums, nekaitēšana, neapvainošana;
• satya = patiesums, vaļsirdīgums;
• asteya = nezagšana, noturīgums pret zagšanu;
• brahmacharya = dzīve augstākās īstenības apjēgā, savaldīgums, dievišķā pieminēšana, Dieva klātbūtnes sajūtas vingrināšana;
• aparigraha = neīpašnieciskums, neatkarīgums no sajūtām, nealkatīgums, neskopums, neļaušanās savām iegribām, nemantrausīgums;
• yama = uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumi.]

1) Uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumi (yama) – pirmais loceklis.

Kas ir jamas? Ahimsa, satja, ašteja, brahmačarja, aparigraha. Šie ir pieci uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumi, jamas.

Ahimsa – nevardarbīgums.
Satja – patiesīgums.
Astheya – nezagšana.
Brahmačarja – ieiešana (dzīvošana) brahmanā, bezgalīgajā, ieiešana dižumā.
Aparigraha – neīpašnieciskums, nealkatība, neiekārošana.

Šīs ir piecas jamas.

Jaatideshkaalsamayanva chinahsaalbhauka mahavrutta.

[2.31 Kad šie pašpārvaldības jeb savaldīguma noteikumi pieņem vispārēju raksturu un nav vairs ierobežoti ar nekādiem dzīvesveida apsvērumiem, nedz ar kādu vietu, nedz ar kādu laiku, nedz ar kādu stāvokli, tie kļūst par dižu solījumu.
(jati desha kala samaya anavachchhinnah sarva-bhaumah maha-vratam)
• jati = iedzimšanas veids, suga, dzīves stāvoklis;
• desha = telpa,vieta;
• kala = laiks, laikposms, ilgums;
• samaya = apstākļi, noteikumi, apsvērumi;
• anavachchhinnah = neierobežots ar;
• sarva-bhaumah = vispārējs, uz jebko attiecīgs (sarva = viss; bhaumah = daļas, jomas);
• maha-vratam = dižs solījums (maha = dižens; vratam = solījums, zvērests).]

Šīs lietas ir vislielākās, jo tās attiecas uz visiem laikiem, visām vietām, visiem cilvēkiem bez izņēmuma.
Ir noteiktas likumības, kas attiecas uz noteiktiem cilvēkiem, noteiktām vietām, noteiktiem laikiem – tās, kas nav vispārējas, – bet šīs ir universālas.

a) Nevardarbīgums, nekaitēšana, neapvainošana (ahimsa).

Dzīvnieks nav vardarbīgs bez iemesla. Dzīvmieki medī, pat plēsīgie dzīvnieki, – arī tie medī tikai kad ir izsalkuši un kad tiem gribas ēst. Tie neiziet medīt vai iekost kādam dēļ baudas, bet cilvēki tā dara, tie medī bez nepieciešamības.
Paitals apēd vienu žurku mēnesī un pārējo laiku mierīgi guļ. Ar vienu žurku tam pietiek, lai cik briesmīgs un draudīgs viņš nebūtu. Ja tas aprij kazu vai kaut ko lielāku, tas var palikt bezdarbībā mēnešiem un viņš nekaitēs, nedz nogalēs citu dzīvnieku, bet cilvēki Dieva vārdā un mīlestības vārdā slepkavo viens otru.
Bezjēdzīga vardarbība pasaulē pastāv valsts vārdā, reliģijas vārdā, kā tik vēl vārdā ne. Tā ir pilnīga bezjēdzība. Tas ir pilnīgs vivekas trūkums, pilnīgs viedības trūkums.
Vardarbīgs cilvēks nespēj sadzirdēt citus, viņa ausis nestrādā, tās ir aizzīmogotas.
Un kā rodas vardarbība? Neapmierinātības dēļ. Prāts ir neapmierināts un neapmierināts. Un neapmierinātība veidojas, un priekšplānā uznāk liela jautājuma zīme, un šis lielais jautājums pārvēršas vardarbībā. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Un tas ķeras pie apkārtējiem.
Vardarbību pastrādā pūlis, atsevišķi cilvēks nav tik gatavs veikt vardarbību, bet kad cilvēks ir pūlī, tas iesaistās.
Viedība, viveka var uzaust, kad cilvēks ir pieņēmis sev nevardarbības solījumu. Es nenokaušu nevienu dzīvnieku, nevienu dzīvību uz šīs planētas, vai tā būtu apzinīga vai neapzinīga būtne.

Vipakshbaadhane pratipakshbhavane.

[2.33 Kad ar pretdabisku, neveselīgu jeb novirzītu domāšanu ir nomākti šie uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumi (yamas) un pašaudzināšanas – uzvedības, godbijības likumu ievērošanas un pildīšanas paradumi, (nijamas), tad ir jākopj pretēja virziena uzskati jeb pretējas domas.
(vitarka badhane pratipaksha bhavanam)
• vitarka = nemiera domas, novirzes (no jamas un nijamas – uzvedības pārvaldības, pašsavaldības, atturīguma noteikumiem un pašaudzināšanas – uzvedības, godbijības likumu ievērošanas un pildīšanas);
• badhane = uzbudināts, nomākts;
• pratipaksha = uz pretējo, pretējas domas jeb uzskati;
• bhavanam = apjēga ar izjūtu, piesaiste, kavēšanās pie, kopšana, īstenošana (bhava = objektīvā esamība, tapšana).]

Pagriezies atpakaļ uz dabiskumu. Bet kad atgriešanās virziens tevi satrauc, kad tavs prāts dumpojas pret šiem pamatlikumiem, tad tu izraisi sabrukumu, kas ir pretstats šim likumam, – un kas notiek tad?

Vitarkahahinsadyaha krutyakarita anumodita lobhakrodhamoha purvaka mrudu.

[2.34 Darbības, ko izraisa tādas negatīvas domas, veic vai nu pats cilvēks, vai tās liek darīt citi, vai cilvēks piekrīt citu sliktai rīcībai. Tās var tikt ievadītas vai veiktas ar dusmām, alkatību vai maldiem, un var būt pēc dabas vāras, apvaldītas vai spēcīgas. Ir jāatgādina sev, ka šīs negatīvās domas un darbības ir nebeidzamu nelaimju cēlonis, un pretdoma jeb pretēji iepriekšējā sūtrā ieteiktajam vērsts ieradums ir aprobežotība.
(vitarkah himsadayah krita karita anumoditah lobha krodha moha purvakah mridu
madhya adhimatrah dukha ajnana ananta phala iti pratipaksha bhavanam)
• vitarkah = nemiera domas, novirzes (no jamas un nijamas – pašaudzināšanas likumiem un to pildīšanas ieradumiem);
• himsadayah = kaitīgs un līdzīgi (himsa = kaitīgs; adayah = un tā tālāk);
• krita = pabeigts, novests līdz galam (paša);
• karita = likts darīt (citam);
• anumoditah = piekrītot, pieņemts (cita darītais);
• lobha = alkatība, iekāre;
• krodha = dusmas;
• moha = maldi;
• purvakah = iepriekšējs, agrāks, priekšnoteikums;
• mridu = liegi, vārīgi, lēnīgi, gausi;
• madhya = mēreni, viduvēji;
• adhimatrah = spraigi, spēcīgi;
• dukha = sāpes, nožēla, ciešanas, bēdas;
• ajnana = neziņa (a = bez; jnana = zināšanas);
• ananta = neierobežots, bezgalīgs (an = ne; anta = beidzams);
• phala = piepildījums, iznākums, ietekmes;
• iti = tādā veidā;
• pratipaksha = uz pretējo, pretējas domas jeb uzskati;
• bhavanam = apjēga ar izjūtu, piesaiste, kavēšanās pie, kopšana, īstenošana (bhava = objektīvā esamība, tapšana).]

Vardarbība un patiesība, un visa “madhyadhimimatra dukhagyanaantah pratipaksh bhavana”, –
šīs pretējās vērtības. Mēs tā darām vai nu paši vai liekam tā darīt kādam citam, vai esam vienisprātis ar kādu, kas tā dara.
Ir trīs veidi. Vai nu tu tieši ļaujies vardarbīgumam un tādām lietām, vai liec tā rīkoties citam, vai piekrīti, ka tā dara cits, – tev vajag citu, kas to padara, jo tev negribas darīt pašam, jeb, ja kāds cits to dara, tu tikai piekrīti. Jeb tu ļauj tam notikt, pieļauj kāda cita rīcību.
Šie trīs veidi nāk no alkatības, bailēm un maldiem. Kad tu esi mantas kārē, tu liec rīkoties citam, kuru izvēlies. Tas nāk no alkatības, vardarbīguma vai nepatiesības, un visi šie noliedzošie dzinuļi uzplaukst. Kad cilvēks ir alkatīgs, tas neredz lietas, kādas tās ir, – tāpat, kad cilvēks ir dusmās, niknuma apsēsts, viņa apjēga, prāts aizmiglojas, pazūd sajēga, viņš nezin, ko dara. Tāpēc, kad tu kaut ko dari vai pieļauj kādu rīcību, paraugies, kas ir aiz tā, – vai tās nav dusmas, kas liek tā rīkoties? Vai tā nav mana iekāre, mana iepīšanās, mani maldi, kas mudina mani tā darīt?
Tas var būt vāji, vidēji un stipri. Ko tas izraisa? Tas nes bēdas (dukha), aprobežotību (agyaana), skumju un aprobežotības virkni. Tas nozīmē, ka nāks pretējais.
Kad tu to zini, – ka tas ved tikai uz vairāk sāpju, vairāk bēdu izraisīšanu, tu izvairīsies no tādas rīcības, tu sāksi stingri ievērot krietnas uzvedības likumus. Pasaulē cilvēku miljoni ir iesaistīti vardarbībā, – kāpēc?
Tie pat nedomā, ka viņu rīcība nesīs viņiem vairāk sāpju un ciešanu. Tie nepazīst sāpes, tie nepazīst ciešanas, – jo nevienam pasaulē taču tas nav pieņemams, nav patīkams; pat skudra negrib ciest, nedz tarakans. Neviens cilvēks ciest nevēlas, – tad kāpēc tik daudz cilvēku ir iesaistīti noziedzīgās darbībās, – tāpēc ka tie neapjēdz, ka tas noved tikai pie arvien vairāk ciešanām, vairāk sāpēm, lielākas aprobežotības, vai ne tā? Tas ir ļoti nopietni, – mostamies! Tā viņš (Patandžali) saka. Tā ir 100% patiesība.
Varbūt tavs prāts saka, – man nerūp šādas lietas, ko gribu, to daru, es gribu būt ar varmācīgu prātu, es gribu būt vardarbīgs, – nu un ko tu padarīsi?
Vipakshbaadhane pratipakshbhavane.

Es domāju, neapzināti jūs esat jau esat iznīcinājuši daudzus radījumus. Tu staigā, un daudzas skudras nobeidzas tev zem kājām, – tu tomēr to nedari ar ļaunumu, tu tās neslepkavo, tas tā notiek.
Bet tieksme kādu iznīcināt, vardarbības tieksme var atcirst pašus tavus pamatus, pašas tavas  saknes. Šīs vardarbības tieksmes atmešana ir ahimsa.
Kāda ir nevardarbīguma, nekaitēšanas, neapvainošanas – ahimsas iedarbība?

Ahimsapratishtayamprasangayovairtyaga.

[2.35 Kad jogas cilvēks ir stingri iedibinājies nevardarbīgumā (ahimsa), cilvēki, kuri viņam tuvojas, dabiskā veidā zaudēs jebkādu naidīgu noskaņojumu.
(ahimsa pratishthayam tat vaira-tyagah)
• ahimsa = nevardarbīgums, nekaitēšana, neapvainošana;
• pratishthayam = stingri iedibināts;
• tat = tas, viņa, viņas;
• vaira-tyagah = atteikties no naidīguma (vaira = naidīgums, uzbrukums; tyaga = atmest, atteikties).]

Ja tu esi nodevies nevardarbībai, tavā īstā klātbūtnē citu radījumu vardarbīgums mazināsies. Kāds nāk tev uzbrukt, un tiklīdz tas ir pienācis, tavu svārstību, tava noskaņojuma dēļ tas kļūst pilnīgi nevardarbīgs, tas aprimst, tas pārstāj būt vardarbīgs. Budas laikabiedrs ir Mahavira, džainu reliģijas veicinātājs – viņš ir visvairāk uzsvēris nevardarbīgumu, un viņš ir teicis – lai kur es ietu, apmēram 20 km apkārtnē cilvēkiem mazināsies vardarbīgums, un šis nostāsts attīstās līdz tam, ka pat ērkšķi viņa klātbūtnē nevienu nedursta, tie kļūst mīksti un mierīgi.
Nododies nevardarbībai, un tavā klātbūtnē izčākstēs citu radījumu vardarbīgums.

b) Patiesums, vaļsirdīgums (satya).

Satyapratisthayaam kriyaphalashay.

[2.36 Kad ir sasniegts patiesums (satya), darbības augļi ir dabiskā saskaņā ar jogas cilvēka gribu.
(satya pratisthayam kriya phala ashrayatvam)
• satya = patiesums, vaļsirdīgums;
• pratisthayam = stingri iedibināts;
• kriya = darbība;
• phala = piepildījums, iznākums, ietekmes;
• ashrayatvam = nāk kā sekas, ir saskaņā, noderīgs (jogas cilvēkam).]

Tas nozīmē būt ar savu apziņu tajā, kas ir šeit un tagad. Būt tajā, kas ir nemainīgs, apjēgt, ka dziļi tevī kaut kas ir nemainīgs.

Satja nenozīmē tikai patiesu runāšanu. Vai saprotat, ko es saku?
Satja ir pilnīga nodošanās patiesībai. Tā nav tikai vārdi.
Diemžēl cilvēki aplami uzskata satju tikai par runāšanu – būdami atklāti, daudzi cilvēki nospriež – es esmu patiess. Vai saprotat, ko es saku?
Nododoties patiesībai, tava darbība kļūs auglīga, katrs tavs darbs kļūs auglīgs. Redzat, daudzi cilvēki dara savus darbus, bet tas nenes iznākumu, – jo tiem nav patiesas iekšējas apziņas. Ja iekšā ir patiesa apziņa, dibināta patiesībā, tad darba augļi sekos darbībai tūlīt – kriyaphalashaya – darba veiksme nāks. Vai saprotat, ko es saku?
Patiesība nav tikai vārdi, tā ir krietnas apziņas kvalitāte – pat ja tu melo un esi pietiekami stiprs, lai pateiktu, ka tagad melo, tad tu runā patiesību, bet kad tu melo, tava apziņa nav stingra, tā nav krietna, tā visa ir izplūdusi, aiz tās nav stingra pamata, vai ne tā? Satyapratisthayam kriya phalashaya.

Cilvēks, kurš ir nodevies patiesībai, kurš ir nodevies lietām, kādas tās ir, Esamības klātbūtnei, tam veiksme nāk viegli. Nav jau tā, ka viņš nesadursies ar neveiksmēm, tomēr viņš uzvarēs.
Lai uzvar patiesība – “Satyamev jayete”- šis sauklis, – tāpat kā “Mēs paļaujamies uz Dievu”, kas ir rakstīts uz Amerikas dolāriem; – Indijā mēdz teikt “Patiesība uzvarēs pati”, – tas ir sauklis “Patiesība uzvarēs noteikti”…
Patiesība uzvarēs noteikti, taču brīžiem var šķist, ka tā neuzvar. Ir kāds nostāsts.
Deli valdnieks, Deli valstiņas imperators – Indijā ir bijušas daudzas mazas pavalstis – tā ka tur ir bijis imperators. Deli imperatoram ir bijis vieds ministrs, vārdā Birbals. Imperatoram ir bijis paradums izdot jocīgus likumus un noteikumus.
Reiz viņš noteicis, ka katrs, kurš šajā zemē samelosies, tiks pakārts. Tāds ir bijis likums, un tas ir bijis jāievieš. Būdams valdnieks, viņš pats varējis izdot likumus, tas viss bijis pēc viņa iegribas, parlaments tur nav bijis, nav bijis kongresmeņu, kas sēdētu un strīdētos. Tā nu viņš izdevis likumu – no rītdienas katrs, kurš pasaka melus – viņš bijis dzirdējis lielu priekšlasījumu, sarunu par patiesību, un viņš ir bijis viscaur aizrautīgs.
Labi, es iemācīšu visus runāt patiesību. Tā nu, tiklīdz viņš likumu izsludinājis tirgus laukumā, tur ir bijis liels satraukums – un kāds vēl satraukums.

Visi likumu zinātāji sanākuši kopā. Runājuši, – kas tas par likumu, tas ir muļķīgs likums. Tas tikai izputinās visu mūsu biznesu; ar mūsu amatu būs cauri. Tas ir apvainojums Augstākajai Tiesai. Ja mēs veidojam tādu likumu, tad kur te vairs pamats strīdam? Visi likumu zinātāji paliek bez darba. Tie visi sanākuši kopā.
Likumu zinātāju apvienība teikusi, ka kaut kas ir jādara, tā tas nevar turpināties. Un citā stūrī savākušies visi tirgoņi, visi pārdevēji, sak, kas te notiek, mūsu karalis nodod mūsu valsti. Tas nesīs postu, kā tad mēs varēsim kaut ko pārdot? Mēs jau zinām, ka mūsu prece nav pati labākā, bet pastāvam uz to, ka tas ir labākais produkts. Mēs uzpērkam lietas par 3 penijiem un pārdodam par 13 penijiem, un mēs sakām, ka tikai paturam nobirumu, nekādas peļņas, ka īstenībā mēs atdodam par velti – visi šie biznesa triki. Visi ejam uz sēkli. Tie teica, tas ir par traku, mēs nevaram piekrist. Kaut kas ir jādara.
Un tad sanāca astrologi, un tie teica – ar mums ir cauri, klientu mums vairs nebūs. Un sanāca priesteri – tas pats stāsts, un sanāca ārsti. Tie teica, ō? Mums ir jādodas uz kādu citu zemi. Šis likums ir pārāk bīstams. Jo ārsti sola saviem slimniekiem – nesatraucies, es tevi izārstēšu, tu rīt būsi kārtībā, es te esmu, un tu nemirsi. Tie iedrošina savus slimniekus. Tie visi devās pie viedā valsts ministra – tie sauca Birbalu un teica – nāc, Birbal, tev ir kaut kas jādara – kas ar mūsu valdnieku notiek?
Viņam ir nepieciešama psihiatriska ārstēšanās – tas saka, ka katrs, kas runās melus, tiks pakārts; katrs kas nerunās patiesību, tiks pakārts. Tas ir briesmīgi.
Birbals teicis – labi, es kaut ko izdarīšu. Nākošā dienā Birbals gājis uz karaļa guļamistabu – viņš ir mēģinājis ieiet – bet viņu ir apturējis sargs, jautādams – kur tu ej, tu nedrīksti tur iet.
Viņš teicis – es eju, lai tiktu pakārts. Nu – tie ir meli. Jo viņš ir bijis ministrs, viens no galvenajiem Ministru kabinetā, kurš tagad dodas karaļa galmā, viņa istabās un saka – eju, lai mani pakārtu. Tā nav tā vieta, kur tādu cilvēku pakārtu. Tā nu tie teikuši – labi, viņš melo, tātad ņemam viņu ciet, – un viņš ir aizvests karaļa priekšā.
Ja viņu pakārs, tad viņš nebūs melojis, viss, ko viņš teicis, būs bijusi patiesība, – tad tu būsi sodījis nevainīgu cilvēku par nevienu pārkāpumu – tas ir liels noziegums. Bet ja tu viņu nepakārsi, šis likums kļūs nespēcīgs. Tad ko iesākt?
Tad tikuši sasaukti visi mācītie vīri, visi ministri, un notikušas lielas pārrunas, – kas tad ir patiesība? Ko iesākt? Pakārt viņu vai nepakārt? Ja pakārsi, būsi pārkāpis likumu, un ja nepakārsi, tad arī pārkāpsi likumu.
Karalis ir bijis sprukās, un katrs no tiem ir bijis lielās grūtībās, un tad tie ir jautājuši Birbalam, iesaki pats, ko darīt?

Tad Birbals teicis, – redzat, patiesība ir nepateiktais. Viss, ko izsakāt, kļūst par meliem, – brīdī, kad atverat muti, jūs izkropļojat īstenību, un īstenība ir patiesība, un lai būtu kopā ar to, kas ir īstenībā –
lai cilvēks būtu savā dzīvē patiess, viņa sirds seko patiesībai, īstenībai (satjai), nevis vārdiem.

Vai tavi nodomi ir patiesi? Vai tavi nodomi ir krietni? Vai tavi nodomi ir skaidri? Jeb vai aiz tiem slēpjas vēl kaut kas, vai te nav vēl kādi āķi, kurus tu slēp – kuri uzrādītu patiesību. Otrs pamatlikums – patiesība un tavu nodomu skaidrība, krietnums tavā attieksmē pret lietām, patiesums ir otra jama.

c) Nezagšana, noturīgums pret zagšanu (astheya).

[2.37 Kad ir iedibināta nezagšana (asteya), visas dārglietas, visas bagātības jogas cilvēkam uzdāvinās pašas vai kļūst pieejamas.
(asteya pratisthayam sarva ratna upasthanam)
• asteya = nezagšana, noturīgums pret zagšanu;
• pratisthayam = stingri iedibināts;
• sarva = no visa;
• ratna = dārglietas, bagātības;
• upasthanam = parādīties, nākt, pienākt, kļūt pieejamam, pašiem uzdāvināties.]

Nezagšana. Ja tu vēro kādu un pie sevis domā – cik tam ir jauka balss; kaut man tāda būtu, – tu jau esi zadzis viņa balsi. Kad tu raugies uz kādu, kurš izskatās lieliski – ō, cik jauki būtu, ja es tā izskatīties, tu esi zadzis. Vai saprotat, ko es saku?
Tas izraisa skaudību. Kāpēc cilvēki zog? Man, man, es gribu. Astheja novērš skaudību. Nezagšana. Cilvēki mēdz zagt visādas lietas, dažs pat dzejoļus, daži zog paņēmienus, lietas. Tas tomēr nedarbojas.

Cilvēki, kuri zog, paliek nabagi. Nezagšanas ietekme, ja tu esi nodevies patiesumam, vaļsirdīgumam, nezagšanai, ir sarvaratnopalapati –
visa turība tev nāk bez pūlēm, visa turība nāk pie tevis. Sīkmanīga tieksme nozagt dara tevi nabagu. Vai saprotat, ko es saku?
Vairumā gadījumu nabadzība ir paša radīta. Cilvēkam ir tieksme blēdīties, tas mēģina dabūt, kampt, cik vien spēj, –
šis ir tas punkts, kurā viņa laime aiziet kanalizācijā. Nezagšana nes visas bagātības.

Brahmacharayapratisthayam veeryalaabha.

[2.38 Kad ir stingri iedibināta dzīvošana augstākās īstenības apjēgā (brahmacharya), tad tiek sasniegts liels spēks, spējas, jeb dzīvības spēks (virya).
(brahmacharya pratisthayam virya labhah)
• brahmacharya = dzīve augstākās īstenības apjēgā, savaldīgums, dievišķā pieminēšana, Dieva klātbūtnes sajūtas vingrināšana;
• pratisthayam = stingri iedibināts;
• virya = spars, enerģija, gribas spēks, dūša;
• labhah = iegūts, sasniegts, gūts.]

d) Dzīve augstākās īstenības apjēgā, savaldīgums, dievišķā pieminēšana, Dieva klātbūtnes sajūtas vingrināšana (brahmacharya).

To mēdz saukt par celibātu, bezlaulību. Lai gan bezlaulība nes spēku, daudz spēka, tomēr brahmačārjai ir dziļāka jeb lielāka nozīme kā tikai bezlaulība. Brahma nozīmē mūžību, un čārja nozīmē virzību uz mūžību.
Iepazinis savu bezgalīgo dabu, neuzskatot sevi par tikai ķermeni, bet gan par dzīvošanu kā gaismas zaigai, tu kusties pasaulē, it kā tu būtu telpa. Bezlaulība tad notiek dabiski. Vai saprotat, ko es saku?

Kad tu sēdi meditācijā, tu nejūti sevi kā ķermeni, nejūti sevi kā smagu kluci, 80 vai 90, vai 100 mārciņas smagu ķermeni, tu nejūties kā cieti sēdoši 60 kilogrami. Tu jūties ļoti viegls, tu jūties kā spalviņa, vai ne tā?
Kad tu ej, kā tu jūties? Tu nejūti sava ķermeņa smagumu. Tu jūti, ka aizņem vairāk telpas. Jo līksmāks tu esi, jo nejūti savu ķermeni, – jo vairāk tu esi bezgalīgajā apziņā, jo mazāk tu jūti slodzi jeb ķermeņa svaru. Tā ir dzīve augstākās īstenības apjēgā, savaldīgums, dievišķā pieminēšana, Dieva klātbūtnes sajūtas vingrināšana – brahmačārja.
Apziņa, kad tā izvēršas bezgalībā, mūsu īstajā dabā, dabā, kas ir telpa, – nes tevī milzumu enerģijas, dūšas un spēka.
Bet vienmēr šauri domājošs cilvēks vienmēr raugās pēc kāda, kurš labi izskatās. Ar ko man varētu būt dzimumattiecības? Tu redzēsi, ka enerģija tādam ir ļoti vāja, ļoti trula, un neviens netuvosies tāda veida cilvēkam. Tāds cilvēks, kurš ir apsēsts ar dzimumtieksmi, ir ļoti nepievilcīgs, vai ne tā? Un tāds rada ap sevi tādas trulas un biezas svārstības, ka tur nav spēka, nav dūšas, nav nodošanās, tāds neko neizstaro, – vai esat pamanījuši? Ja neesat, palūkojiet bāros utt., tur tos atradīsit kādā no ielām, tādus biezus, iekāres pilnus prātus, un spēka tiem nav nemaz. Tie tikai kaut kur iet, kādam seko, pat nezinādami, kurp dodas.
Ir kāds nostāsts par mullu Nasreddīnu. Mulla Nasredddīns ir vērojis dejas uz kino ekrāna. Tā nu aktrise ir dejojusi, un mulla ir vērojis deju, gaidījis, gaidījis, un pēkšņi mulla ir nolicies garšļaukus uz grīdas. Viņa sieva ir vaicājusi – kas par lietu, ko tu tur skaties? Viņš atbildējis, – es gribu šīs lēdijas deju redzēt tuvāk; es gaidu, kad viņa apsēdīsies.
Prāts nonāk tādā trakumā, ka nepaliek vairs spēka, un tas ir tā aprobežots, ka uznāk visa greizsirdība, dusmas, uzbudinājums, vilšanās, uznāk visas tādas lietas, un kad prātā ir šīs negativitātes vētras, es jums saku, tas ir visvājākais un nožēlojamākais prāts.
Pazūd visa patiesības izjūta, viss, kas ir sakarā ar esamību, viss tas pazūd. Kad tavs prāts ir apsēsts ar tādu nolieguma kravu attiecībā uz kādu cilvēku, tu nespēj pat pamanīt to brīnišķīgo dabu, kāda ir tevī, vai ne tā? “Brahmacharya – pratishthaveerya”.

Dižens spēks nāk, kad tevī ir iedibināta dzīve augstākās īstenības apjēgā, savaldīgums, dievišķā pieminēšana, Dieva klātbūtnes sajūtas vingrināšana, tas ir, kad tu saredzi sevī vairāk kā ķermeni, kad tu redzi sevi kā brahmana apziņu. Ja?

Aparigrahaastherya janmakatyantasanhada.

[2.39 Kad cilvēks ir stingrs savā neīpašnieciskumā jeb neatkarīgumā no sajūtām, tad atraisās zināšanas par iepriekšējām un nākošajām iedzimšanām – kāpēc un no kurienes.
(aparigraha sthairye janma kathanta sambodhah)
• aparigraha = neīpašnieciskums, neatkarīgums no sajūtām, nealkatīgums, neskopums, neļaušanās savām iegribām, nemantrausīgums;
• sthairye = nosvērtība, noturīgums;
• janma = iedzimšana;
• kathanta = kā un no kurienes;
• sambodhah = pilnīgas zināšanas par.]

e) Neīpašnieciskums, neatkarīgums no sajūtām, nealkatīgums, neskopums, neļaušanās savām iegribām, nemantrausīgums, nekrāšana (aparigraha).

Kad tu nekrāj, tad gūsti zināšanas par iepriekšējo iedzimšanu, zināšanas par dažādām sugām, – tevī pilnveidojas saziņa. Vai saprotat, ko es saku?
Kad cilvēks domā: – dabūt man vairāk, man vairāk, tikai man, man, man – tad viņš ir baiļu apsēsts. Šis cilvēks neapjēdz dzīves mūžīgo vērtību. Dzīve ir bijusi jau kopš laikmetiem un turpināsies laikmetiem. Neīpašnieciskums nozīmē vienkārši paļāvību uz savu pastāvēšanu, paļāvību uz savām spējām, sava Es pazīšanu.
Kad tu zini kā cept maizi un zini, kā maizi nopelnīt, tad tu necepsi maizi cauru nedēļu un nekrāsi to gadam; tu zini, ka tā sacietēs. Lietas noveco. Ķīnā ir paruna: “Lai ko tu dod, tu gūsti vairāk, lai ko tu izdali, tas ir tavs, bet kad tu turies pie sava, tu to zaudē”. Kad tu dalies, tas viss atgriežas; visas lietas ir tavas, tu esi viscaur.

Kas ir ļoti skops? Kas ļoti baidās par sevi, kuram nav pārliecības par savu spēku? Tas ir ļoti savtīgs cilvēks, skops, viņš glabā un glabā, tikai uzkrāj.
Ir kāds nostāsts. Kāds džentlmens ir bijis uz miršanu, bet viņš ir telefoniski sekojis fondu biržas datiem – cik daudz naudas es iztaisīšu. Viņam ir bijis jāmirst kuru katru brīdi, bet viņam ir bijis svarīgi, kāds ir biržas kurss, – cik daudz es dabūšu? Ko viņš ir gatavojies dabūt? Tas ir neizbēgami, mums ir jāatstāj viss šajā pasaulē un jāaiziet. Ja būtu iespējams naudas pārvedums, cilvēki pirms aiziešanas pārvestu uz “augšu” visus bankas konta atlikumus.
Notāri būtu brīvi no testamentu rakstīšanas, cilvēki pārvestu visus savus īpašumus uz augšu, – visu paņemtu līdz. Par laimi vai nelaimi tas nav iespējams.
Cilvēki krāj un krāj, un tad tie mirst.

Tas nenozīmē, ka nav jātaupa nauda. Bet viņš (Patandžali) runā par to, kāda tam ir ietekme. Kad tu dod cilvēkiem lietas, tas tev nes atpakaļ kādas labas svārstības, un tas dara tevi laimīgu. Ja tu esi ļoti nelaimīgs, un tajā dienā tu kaut ko atdod, kaut ko kādam uzdāvā, tu redzēsi, ka tava apziņa izmainīsies, pārbīdīsies. Vai esat to pieredzējuši?
Un dažkārt tu pieņem no kāda lietas, – kad tu pieņem noteiktas dāvanas vai noteiktas lietas, tu jūties nepatīkami, nelaimīgi.
Senos laikos cilvēki šo mākslu ir zinājuši ļoti labi. Kad kāds pieņem tavas dāvanas, devējs būs pateicīgs – devējs vienmēr ir pateicīgs: “Ō! Es esmu ļoti pateicīgs tev, jo tu esi pieņēmis to, ko es dāvāju” – to sauc par ziedojumu (Dakshina). Cilvēki ielūdz savās mājās vai savā dzīves vietā viedus cilvēkus, un tie davā viņiem ēdienu un lai vai ko, un kad dāvinājums tiek pieņemts, tie pateicas, tie izrāda pateicību par viņu ziedojuma pieņemšanu, tie sniedz vēl vienu ziedojumu, – un to sauc par dakšinu. Devējs ir pateicīgs, jo tā nav tikai kaut kā pieņemšana, tā ir viņa prāta atdošana, kādu pagātnes karmas iespaidu noņemšana.
Objektu vai lietu nepieņemšana ir aparigraha. Jo cilvēks, kurš vienmēr saņem, – ko šis cilvēks dos, ko tāds dos? Tā ir parigraha – saņemšana. Tu vari to pamēģināt – labi, dažas dienas, kādu mēnesi nepieņem neko ne no viena, – tu jutīsies citādāk. Pasaulīgā dzīvē tas gandrīz nav iespējams; – bet ir arī cilvēki, kuri to vingrinas līdz galējībām. Nav jānonāk līdz galējībām, bet ir jāapjēdz šīs lietas, tas var noderēt.

Šie pieci ir Mahavratas, dižie likumi.
Lai cik tālu tu izvērsīsi savu vingrināšanos, tas nesīs minēto iznākumu.

Pagriezies atpakaļ (uz dabiskumu) – pretējā virzienā. Pirms pieminēt šo, viņš (Patandžali) ir minējis arī pašaudzināšanas – uzvedības, godbijības likumu ievērošanas un pildīšanas “rituālus”, paradumus, vingrinājumus – nijamas, – un kas ir nijamas?

2) Pašaudzināšanas paņēmieni (niyamas)

Sauchasantoshatapasswadhayaishwarapranidhana niyama.

[2.32 Ķermeņa un prāta tīrība (shaucha), pieticīgums (santosha), atturīgums (askēze) jeb sajūtu rūdījums, savaldība (tapas), pašizpēte un pārdomas par svētajiem vārdiem (svadhyaya) un ievirze uz ļaušanos nonākt savā (dievišķajā) avotā (ishvarapranidhana) ir pašaudzināšanas (niyamas) riti jeb vingrinājumi un otrais pakāpiens jogas kāpnēs.
(shaucha santosha tapah svadhyaya ishvarapranidhana niyamah)
• shaucha = ķermeņa un prāta tīrība;
• santosha = pieticīgums;
• tapah = sāpīgu pieredzējumu attīrošo aspektu pieņemšana, attīroša darbība, sajūtu vingrināšana, savaldīšanās;
• svadhyaya = pašizpēte sakarā ar mācībām, mantras svētā vārda pieminēšana;
• ishvara = radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs;
• pranidhana = klātbūtnes, patiesuma, nodošanās, ziedošanās vingrināšana, ļaušanās šo vingrinājumu augļiem;
• niyamah = pašaudzināšanas – uzvedības, godbijības likumu ievērošanas un pildīšanas “rituāli”, paradumi, vingrinājumi.]

Kas ir nijamas? Ir pieci pašaudzināšanas paņēmieni:
a) ķermeņa un prāta tīrība (shaucha);
b) pieticīgums (santosha);
c) savaldība (tapas);
d) pašizpēte (swadhaya);
e) ļaušanās dievišķajam (Ishwara Pranidhana).

Pašaudzināšana sīkāk.

a) Ķermeņa un prāta tīrība (shaucha).

Sauchaswangayijisutsahe parihitsansaka .

[2.40 Ar ķermeņa un prāta tīrību (shaucha) cilvēks attīsta ievirzi uz nošķiršanos no ķermeņa jeb intereses trūkumu par savu paša ķermeni un samazina interesi saskarties ar citu ķermeņiem.
(sauchat sva-anga jugupsa paraih asamsargah)
• sauchat = ar ķermeņa un prāta tīrību;
• sva-anga = savs paša ķermenis (sva = cilvēka, savs; anga = locekļi, ķermenis);
• jugupsa = bez tieksmes uz, attālināts no, atrauts no;
• paraih = un ar to, kas ir citu;
• asamsargah = saskares pārtraukšana, nesaistība.]

Sūtra: Personīgā higiēna, tīrīgums, – ar to tiek celta tava Es apziņa saistībā ar fizisko ķermeni. Tu vairāk sāc apzināties savu iekšējo Es, iekšējo ķermeni, kas tu esi.
Swagaryajigutsaa – sava fiziskā ķermeņa, dažādu ķermeņa daļu kārošana prātā nāk, kad cilvēks pilnībā neizprot savu ķermeni. Zem ādas ir visi kauli, miesa, nervi. Ja pilnīgi neizprot ķermeni, tad nāk dažādi apsēstības un pārņemtības veidi, un šādus cilvēkus neapmierina nekas. Tos pārņem dažādas apsēstības, un tie kļūst vardarbīgi. Tāpēc pasaulē ir daudz noziegumu, kas saistīti ar ķermeņa norisēm. Cilvēki nogalina viens otru tikai dēļ izpriecas. Notiek ļoti daudz dzimumnoziegumu.
Tā ir sava paša ķermeņa neizpratne.

[2.41 Ar ķermeņa un prāta tīrību un skaidrību (shaucha) nāk arī iekšējās netveramās būtības šķīstīšana (sattva), patīkamība, krietnums un sajūtu līksme, savākšanās ar vērīgumu, vara jeb pārvaldība pār sajūtām, piemērotība jeb pašapjēgas spēja.
(sattva shuddhi saumanasya ekagra indriya-jaya atma darshana yogyatvani cha)
• sattva = vistīrākā no netveramām būtībām, iekšējā būtība;
• shuddhi = attīrīšanās, šķīstīšanās;
• saumanasya = cildenums, augstsirdīgums, dzīvesprieks, skaidrība, patīkamība, krietnums, līksme;
• ekagra = savākšanās (eka = viens; agra = tiešums, vērīgums)
• indriya-jaya = sajūtu pārvaldība (indriya = darbības un izziņas spējas-sajūtas, rīki, uztveres sajūtu orgāni; jaya = pārvaldība, vadība, meistarība);
• atma = būtība, pastāvēšana, esamība, Es, apziņas kodols;
• darshana = apjēga, redzējums, pieredzējums;
• yogyatvani = būt piemērotam, derīgam;
• cha = un.]

Ķermeņa un prāta tīrība (shaucha) iedibina to, kam jābūt vistīrākajai no netveramām būtībām, iekšējā būtība (sattva). Prāts kļūst par vistīrāko būtību (sattvic), smadzenes kļūst apjēdzošas (buddhi), saprāts kļūst tīrs, šķīsts, prāts kļūst līdzsvarots un saskanīgs (saumnyata), savākts (ekagrata), tas gūst pārvaldību pār sajūtu orgāniem (indriyajayatva); – ar tīrīgumu cilvēks iegūst spēju apjēgt savu Es (atmadarshanyogyavaani).
Arī to tu vari izmēģināt. Kad tu esi ļoti nelaimīgs vai nomākts, kādu laiku tu nevēlies saskarties ne ar vienu. Zināt, tā ir ļoti dabiska iedzimta lieta tavā organismā. Kad tu jūties ļoti nepatīkami, tu vēlies noslēgties no ikviena un palikt tikai ar savu Es, vai ne tā? Tā ir ļoti dabiska lieta. Nesaskare ar citiem var nest tevī zināmu tīrību. Vai saprotat, ko es saku?
Nesaskare, jebkāda veida, pat garīga, var pilnveidot pašapjēgas spēju, var darīt tavas smadzenes, tavu prātu savāktāku, tas var nest domu skaidrību. Vai saprotat, ko es saku?
Tāpēc vairums pasaules dižo darbu ir radušies vienatnībā. Vai saprotat to?

Kad nāk diža dzeja, cilvēkam ir jasēd vienatnē, un tad viņš var uzrakstīt dižu dzeju. Dižs gleznotājs vēlas būt viens ar sevi, un tad viņš grib kaut ko uzgleznot.
Arī to cilvēki var pārvērst galējībā, saprotot nesaskari tā: – ak, nepieskaries man, nepieskaries man, – cilvēki izvairās. Cilvēki var šīs lietas izprast galēji un kropļoti, tas ir tas, kas mēdz notikt. Šī māksla ir tikusi lietota nepareizi dažādos veidos. Bet patiesība ir tāda, – nesaskaries ar nevienu, neesi saskarsmē ar nevienu – dienu vai divas, un tu redzēsi, ka tavs prāts atgriezīsies savā vietā. Tāda ir ķermeņa un prāta tīrības (shaucha) ietekme.
Tīrīgums, fizisks tīrīgums. Turi sevi tīru. Ja cilvēks vairākas dienas neiet vannā, bet tikai lieto parfīmus, dezodorantus, tas nav tīrīgums. Ap un caur ķermeni ir jātek ūdenim, tev ir jādzer pietiekami daudz ūdens un jālaiž ūdens caur organismu. Ūdens ir fiziskā ķermeņa lieliskākais tīrītājs. Gaisa, vides tīrība. Zināt, ja tu esi radis būt netīrs, tu to nemani. Jūs to varat redzēt trešās pasaules zemēs, graustu rajonos, – tie nejūt neko sliktu, tie jūtas nevainojami. Viss ir kārtībā, tā kā tie ir tik netīri, – tur ir govju mēsli, atkritumi, – tie to vienkārši neatzīmē savā apziņā. Tie ir pieraduši pie tā. Tāpat tu vari pierast būt netīrs, turēt netīru savu telpu, savu Es netīru.
Tas, kā tas sākas ir: ō! Uzvilkšu to pašu apģērbu, nav liela lieta, ka nepārģērbšos šodien, – tu esi aizņemts, jūties iejūgts, un 2-3-4 dienas tu neej vannā, un tu nemani, ka sāc nelabi ost, bet kādu citu tava klātbūtne ļoti apgrūtina, un vissliktākais ir, ja tu tam pa virsu lieto smaržas (vai netīram prātam pa virsu reliģiozitāti – I.L.), tā ka tu to smaku nemani. Tas vienkārši neatzīmējas tavā apziņā. Personīgās higiēnas uzturēšana ir ļoti būtiska lieta; ķermeņa un prāta tīrība (shaucha), – un arī prāta – antahshaucha bhaayabrantarashaucha – ārējs un iekšējs tīrīgums, prāta brīvība no saspringuma.

b) Pieticīgums (santosha).

[2.42 Ar pieticīgu attieksmi (santosha), tiek gūta nepārspējama laimes sajūta, garīgs miers, prieks un apmierinājums.
(santosha anuttamah sukha labhah)
• santosha = pieticīgums;
• anuttamah = nepārspēts, galējs, augstākais;
• sukha = laimīgs, patīkams, apmierināts, līksms, bezrūpīgs;
• labhah = iegūts, sasniegts, gūts.]

Pieticīgums, laimīgums (santosha sukhalaabha), – apmierinātība sniedz lielu līksmi. Nāk lielākā laimes sajūta.

Kop tikai šo līksmes attieksmi, tas savukārt pasargās tevi no nelaimīguma, – tā nav tikai garastāvokļa taisīšana, tas nav tas, – īstenībā tas tev dzīvē sniedz vislieliskāko, nesalīdzināmu laimes sajūtu.
Apmierinātība, svētlaime, – laime atkal ir attieksmes lieta. Ja esi radis būt nelaimīgs vislabākajos stāvokļos, tu tikai kurnēsi un būsi nelaimīgs. Neviens cits visā pasaulē nedarīs tevi laimīgu. Vai saprotat, ko es saku?
Zināt, kad tu no rīta veic smaida un elpošanas vingrinājumu un tikai izbaudi savu elpu… Vai esat pamanījuši? Redzat – kad esi laimīgs, – kas tad notiek? Kas notiek, kad tu smaidi?
Sejā ir tik liels atslābinājums, sejas muskuļos, viscaur galvā, – ir brīvības sajūta, ir līksme, ir atvieglojums, bet kad tu pūlies turēt savus muskuļus un nervu sistēmu nelaimīgu, turpinās atkal tas pats vecais. Tavā sejā ir grumbas un saspringums, stīvums galvā, stīvums ķermenī, un tu paliec nelaimīgs neatkarīgi no stāvokļa, apkārtnes, jebkā.

Pieticīgums (santosha) ir vingrinājums, laimīgums ir vingrinājums, beznosacījuma līksme ir vingrinājums, – lai kas nāktu šodien, es esmu gatavs smaidam. Tā vai citādi, viss beidzas, viss izzūd un pazūd, tā ka – liela lieta, – esam vismaz laimīgi, smaidīgi šobrīd, izbaudīsim, ka elpojam, ja neko citu. Ja kādas lietas ir sliktas, nu un tad, tu vari vismaz līksmi elpot, neviens cits tavu degunu augšā neturēs. Tu esi brīvs.

Tu izpārdod savu līksmi par neko un saki, ka tā nav nekā vērtīga.
Visa pasaule nav tava smaida vērta. Pat ja tevi padarītu par pasaules valdnieku vai imperatoru, tā dēļ nav vērts atteikties no sava smaida.
Tāds ir šis pašaudzināšanas – uzvedības, godbijības likumu ievērošanas un pildīšanas “rituāls”, paradums, vingrinājums (niyama), norādījums, jogas nosacījums, – pieticīgums (santosha), līksme, – kas gan te ir tāds, lai būtu nelaimīgs? Ja?
Tu zaudē dolāru miljonus, un tas dara tevi nelaimīgu, nu un tad? Tu zaudēsi kādreiz arī savu ķermeni, kurš gatavojās izbaudīt šos dolāru miljonus. Tik daudziem cilvēkiem ir dolāru miljoni, visi tie mirst, par ko tu te sēro. Jeb tevi ir pametis draugs? Tevi pametīs tavs paša ķermenis, kāpēc tu esi tik noraizējies par sava drauga aiziešanu?
Labi, viena lieta ir beigusies. Zināt, dažkārt cilvēki zaudē lietas vienu pēc otras, dažkārt visu uzreiz. Tā ir tikai viena vai otra iespējamība. Vai nu tu zaudē visu uzreiz, vai arī secīgi, tu zaudē. Tāpat, ja tu zaudē draugu, padomā, ka esi zaudējis vienu lietu, kādu cilvēku; kaut kad būs jāzaudē ķermenis. Es esmu otrajā iespējā – secīgā zaudēšanā, vai ne?

Tu taču netaisies mirt līdz ar draugu. Tu taču tāpat neņemtu viņu līdz uz debesīm, ja tas nevēlas nākt. Katram ir savs talons, savs laiks, sava vieta iegrāmatota. Tu nevari teikt – es vēlos tur sēdēt blakus tam un tam, tur tu nevari izvēlēties savus istabas biedrus.
Kāpēc nebūt laimīgam tagad? Tava laimīguma spēja tiek mērīta ar nelabvēlīgiem stāvokļiem, kādos tu esi. Ja viss ir labi, un tu staigā ar platu smaidu, tas smaids nav nekā vērts. Bet ja tu vari smaidīt jebkurā stāvoklī, jebkurā norisē, tam ir milzu vērtība.
Es uzturu platu smaidu. Lai pasaule iet bojā un pazūd, es neizpārdošu savu smaidu, es netaisos būt nelaimīgs. Šis spēks tevī ir pieticīgums (santosha). Tā ir attieksme, kādu tu attīsti.

Atkal kāds nostāsts par mullu Nasreddīnu.
Mula Nasreddīns bijis radis visu laiku kurnēt. Kalifornijā tik ilgus gadus nav lietus, ak, nav lietus, un neuznāk labība, un ir tik grūti, viņš kurnējis, un tad vienu gadu ir bijis ļoti piemērots lietus, un viņam padevusies lieliska labība, un ļaudis domājuši, ka togad Nasreddīns nekurnēs; viņa labība ir bijusi tik jauka, tik laba, ka nekādu problēmu, un viņam vajadzētu būt laimīgam. Tā nu ļaudis ir gājuši viņu apsveikt. Ō! Mulla, kā klājas? Un, šķiet, tev klājas ļoti labi, būs milzums graudu, tavs lauks ir tā sazēlis un tik jauks. Mulla ir taisījis to pašu garo ģīmi, teikdams, jā, jā! Nu man būs tik daudz darba. Visus šos gadus nekādu pūļu – graudu nebij. Tagad tik daudz, man tas viss jānovāc, jāiet uz tirgu, jāpārdod tos, – tās ir lielas galvassāpes, tā viņš kurnējis. Ir raža vai nav, viņa kurnēšana turpinās.
Tas pats ir jūsu dzīvēs, – jūs esat nelaimīgi par to, kas nav, un par to, kas ir – vai ne tā?
Redz, kāds, kam nav auto, ir nelaimīgs tāpēc, ka nav. Kāds, kam auto ir, ir nelaimīgs tāpēc, ka auto ir jāuztur, – kas par lielām galvassāpēm; jāmaksā nodoklis, un viss kas jādara; viņš saka – labāk es brauktu ar sabiedrisko transportu un dzīvotu kā agrāk; šā auto apkalpe, iešana uz garāžu, noņemšanās, baterija sēžas, simtu viena rūpe. Pieticīgums (santosha) – attīsti ieradumu būt laimīgam. Tev tas ir jādara, neviens cits to tavā vietā nedarīs. Neviens cits to izdarīt nevar. Ja kādam tas izdotos, tas var būt tikai īslaicīgi. Veic šo soli, pieticīgumu; – pieticīgums ir mans likums. Skaidra sirds un laimīgums.

Un vēl – tapas swadhayaishwarapranidhana.

c) Savaldīgums (tapas).

Kaalendriya siddhi sashubdhi shana tapas.

[2.43 Ar atturīgumu, askēzi jeb sajūtu norūdīšanu, – savaldību (tapas) nāk garīgas netīrības iznīcināšana un sekojoša ķermeņa un prāta un darbības orgānu (indriyas) pārvaldības meistarība.
(kaya indriya siddhih ashuddhi kshayat tapasah)
• kaya = fiziskā ķermeņa;
• indriya = darbības un sajūtu spējas, rīki, uztveres sajūtu orgāni;
• siddhih = spējas, meistarība, sasniegums, pilnveidošana;
• ashuddhi = piesārņojumi;
• kshayat = noņemšana, iznīcināšana, novēršana;
• tapasah = sāpīgu pieredzējumu attīrošo aspektu pieņemšana, attīrošas darbības, savaldīguma, sajūtu vingrināšana.]

Nedaudz savaldīguma, izturīguma, pacietīguma. Ar savaldīgumu (tapas) ķermenis un sajūtas kļūst norūdītas.
Ar savu gavēšanu tu neiepriecē Dievu, nedz tu dodies uz debesīm, nedz saņem apskaidrību.
Tas, kas notiek ar gavēšanu vai vingrināšanos, – ar visu šo dažādo vingrinājumu veikšanu ķermenis kļūst stingrs, tu spēj pretoties savam karsts-auksts, tava izturība palielinās, – tas viss notiek.
Savaldīguma (tapas) ietekme ir ķermeņa un sajūtu norūdīšana. Notiek piesārņojumu atmešana (ashudhishaya).

d) Pašizpēte (swadhyaga).

Swadhayaistdevata samayanta.

[2.44 Ar pašizpēti un svēto vārdu apceri (svadhyaya) cilvēks gūst saskari, saziņu jeb saskaņu ar šo fundamentālo dabas īstenību jeb spēku.
(svadhyayat ishta samprayogah)
• svadhyayat = pašizpēte sakarā ar mācībām, mantras svētā vārda pieminēšana;
• ishta = tas, kam ir dota priekšroka, izvēlēts, uz ko ir nosliece;
• samprayogah = savienots, saistīts, sakarā.]

Ar pašizpēti (swadhyaya) tiek izjusts dievišķais, krāšņa dievība (deva – no darbības vārda saknes “div” – mirdzēt, starot). Ar vērošanu, esot caurs un tukšs, tu kļūsti par avotu, tu kļūsti par Dievišķā daļu, tu gūsti spēju sajust Dievišķā klātbūtni, visus dažādos eņģeļus un Starojošos, – sāk uzplaukt visi šie dažādie tavas apziņas veidi.

e) Ļaušanās nonākt savā (dievišķajā) avotā (Ishwarapranidhana).

Samadhisiddhiishwarapranidhana.

[2.45 Ar ļaušanās attieksmi nonākt savā avotā (ishvarapranidhana) tiek sasniegts pilnīgas savākšanās – saplūšanas (samadhi) stāvoklis.
(samadhi siddhih ishvarapranidhana)
• samadhi = saplūsme, dziļa iegrimšana meditācijā, nevaldāma sajūsma, pilnīgas savākšanās stāvoklis;
• siddhih = spējas, meistarība, sasniegums, pilnveidošana;
• ishvara = radošais avots, tīra apziņa, Es (purusha), Dievs, visaugstākais Guru jeb skolotājs;
• pranidhana = klātbūtnes, patiesuma, nodošanās, ziedošanās vingrināšana, ļaušanās šo vingrinājumu augļiem.]

Nodošanās Dievam,Valdniekam.
Ar savāktu nodošanos Dievišķajam iestājas saplūsme (samadhi).

Tādi ir šie pieci pašaudzinašanas paņēmieni.

3) Meditācijas poza (aasana).

Sthiramsukhamasana.

[Āsana jeb meditācijas poza, trešais no astoņiem jogas locekļiem (2.46-2.48)
2.46 Jogas meditācijas pozai (asana) ir jābūt noturīgai, stingrai, nekustīgai, kā arī ērtai. Un šis ir trešais no jogas astoņiem locekļiem.
(sthira sukham asanam)
• sthira = noturīgs, stingrs, nekustīgs;
• sukham = laimīgs, patīkams, apmierināts, līksms, bezrūpīgs;
• asanam = meditācijas poza (no saknes ~as, kas nozīmē “sēdēt”).]

Tas stāvoklis, kad tu esi noturīgs un arī jūties ērti, ir meditācijas poza (asana). Parasti, kad tu jūties ērti, tu neesi stingrs, tu nesēdi stalti kā meditācijas pozā. Kad tu esi stalts, tu esi ļoti stīvs, tu nejūties ērti. Bet meditācijas poza ir, kad ir abi – staltums, stingrums un tajā pat laikā ērtības sajūta.
Kāda ir meditācijas pozas ietekme?

Prayatnashaitalya anant samapattibhaam.

[2.47 Pozas pilnveidošanas līdzeklis ir ķermeņa atslābināšana jeb piepūles atlaišana un ļaušanās uzmanībai saplūst ar bezgalību, ar neierobežoto.
(prayatna shaithilya ananta samapattibhyam)
• prayatna = saspringums jeb pūles (attiecibā uz pozas noturāšanu);
• shaithilya = ar atslābinājumu, samazinājumu, atlaišanu;
• ananta = neierobežots, bezgalīgs (an = ne; anta = beidzams);
• samapattibhyam = ar iedziļināšanos, saskaņu, pilnīgu iedziļināšanos, pielīdzināšanos, pilnīgu līdzsvaru.]

Piepūles un ķermeņa sajūtas atlaišana, tas ir galvenais, un tad bezgalīguma pieredzējums. Vai esat pamanījuši kā jūtaties, kad esat meditācijas pozā (asana)? Jūs jūtaties pilnīgi izslēgušies, nereāli.
Atlaid pūles (prayatnashatalya). Sēdi līksmi ērtā pozā (sukhsmasana). Jūties, it kā tas butu viens baudījums – tikai būt, tikai sēdēt – tas ir laimīgums, bezrūpība, līksme, svētlaime (sukha).
Kā sasniegt līksmi? Tad nu lielais brīnums. Vai esi kādreiz sēdējis noturīgi un brīnišķīgi – tikai būt, tikai sēdēt? Tad vienreiz tā izdari, un redzēsi, kā jūties. Visu pūļu atlaišana un bezgalības sajūta (prayatnashaitalya) – un kāda tam ir ietekme? Ko tas ietekmē?

Tatodhwandana vidhata.

[2.48 No tādas pilnveidotas pozas sasniegšanas izraisās neizbojājama, netraucēta brīvība no ciešanām, ko izraisītu pretstatu pāri (kā karsts-auksts, labs-ļauns, jeb sāpes-bauda).
(tatah dvandva anabhighata)
• tatah = tad, tādā veidā, tādēļ, no tā;
• dvandva = pretstatu pāri, divējādības, dalījumi divās daļās;
• anabhighata = netraucēta brīvība no ciešanām, bez iespaida vai ietekmes, satraukuma pārtraukšana.]

Tas novērš tevī divējādību jeb sadursmes. Tas tevī izravē sadursmes. Katru reizi, kad esi apmulsis, kad tavs prāts ir svārstīgs, nosēdies meditācijas pozā (asana), – tu tūlīt redzēsi, ka iestājas skaidrība.
Āsanas ietekme ir visu sadursmju, divējības attīrīšana.

4) Elpas un prānas izplešana, regulēšana, pārvaldība (pranayama).

Tasmeensatishwaasprashwaasaya gati vichedaha pranayama.

[2.49 Kad ir sasniegta šī pilnveidotā poza, tad piepūles un nesakarīgas ieelpas – izelpas gausināšana vai aizture tiek saukta par elpas un prānas izplešanu, regulēšanu, pārvaldību (pranayama), kas noved pie to abu apzināšanās aiztures, un tas ir ceturtais no astoņiem jogas locekļiem.
(tasmin sati shvasa prashvsayoh gati vichchhedah pranayamah)
• tasmin = tajā (meditācijas pozas pilnīgumā);
• sati = pilnveidots;
• shvasa = ieelpa (nekārtīga);
• prashvsayoh = izelpa (nekārtīga);
• gati = nepārvaldītu kustību;
• vichchhedah = piepūles palēnināšana, mīkstināšana vai aizture;
• pranayamah = elpas un prānas izplešana, regulēšana, pārvaldība.]

Šajā meditācijas pozas stāvoklī, vienreizīgajā āsanas stāvoklī, traucējot dabisko elpas plūdumu. Šeit viņš (Patandžali) teic, – dabiskā plūduma traucēšana – jo jūsu plūdums nav dabisks vispār. Mēs esam padarījuši savu elpu nedabisku, jo esam nedabiski, tā, lai kas pašlaik skaitītos dabisks,  dabisks tas nav. Mums ir jāatgriežas atpakaļ; – tad kā mēs varam atgriezties? Ne tikai pieņemot to, kā ir, – lai kā elpošana turpinās, es to pieņemu – nē. Pārtrauc tās kustību; pārtrauc elpas kustību, apzināti dziļi ieelpojot, gari, liegi, skaitot un pievēršot uzmanību atsevišķām vietām.

[2.50 Šai prānajamai ir trīs aspekti: arējā plūsma (izelpa), iekšējā plūsma (ieelpa) un trešais, kas ir abu iztrūkums pārejas laikā starp tiem, un kuru sauc par nekustīgumu, aizturi.
Tie tiek pārvaldīti pēc vietas, laika un skaita, elpai kļūstot lēnai un liegai.
(bahya abhyantara stambha vrittih desha kala sankhyabhih paridrishtah dirgha
sukshmah)
• bahya = ārējs;
• abhyantara = iekšējs;
• stambha = apvaldīšana, atturība, atlikšana, nemainība, saglabāšana, aizture, pāreja;
• vrittih = darbības, rosības, dīdīšanās, ieradumi, izmaiņas, vai dažādi prāta jomas veidi;
• desha = telpa,vieta;
• kala = laiks, laikposms, ilgums;
• sankhyabhih = ar šiem trim, skaits;
• paridrishtah = pārvaldīts, novērots;
• dirgha = ilgstoši (dirgha = ilgs; kala =laiks);
• sukshmah = smalks, ēterisks, netverams.]

Vienā vienīgā sūtrā viņš (Patandžali) apraksta visu pranajamu. Tikai vienā sūtrā. Ieelpo, aizturi, izelpo, aizturi – ar dažādiem ilgumiem, pievēršot uzmanību atsevišķam ķermeņa daļām..
Un viss. Viens teikums, viena sūtra – visi pranajamas veidi ir radušies no tā.

[2.51 Ceturtais prānajamas aspekts ir pastāvīgā prāna, kas pārsniedz, ir ārpus jeb aiz pārējām, kas darbojas ārējā un iekšējā jomā.
(bahya abhyantara vishaya akshepi chaturthah)
• bahya = ārējs;
• abhyantara = iekšējs;
• vishaya = pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi,jomas;
• akshepi = izejošs ārpus, pārsniedzošs;
• chaturthah = ceturtais.]

Ir vēl viena prānajama, kas notiek pati no sevis, – kad ir attīrījušās domas, prāta objekti, – tad sākas dabiskā prānajama. Tā izmet no prāta visus piesārņojumus – tā ir ceturtā prānajama.

Mācieties prānajamu pienācīgā vadībā, nemācieties paši uz savu roku.
Prānajama, kas notiek pati no sevis bez kādām pūlēm, – tā ir ceturtā prānajama. Tu iedziļinies, prānajama sāk notikt, tā pārtrauc ierasto elpošanas veidu, tā pieņem jeb atrod savu īpašu ritmu, – tas ir ceturtais prānajamas veids. Un kāda ietekme ir visām šīm prānajamām?

Tathakashiyate prakashvarnam.

[2.52 Ar šo prānajamu tiek novājināts, samazināts, izzūd karmas krātuves (karmasheya – 2.12) aizklājs, kas aizsedz iekšējo apskaidrību jeb gaismu.
(tatah kshiyate prakasha avaranam)
• tatah = tad, tādā veidā, tādēļ, no tā;
• kshiyate = iznīcināts, novājināts, samazināts, izzūdošs;
• prakasha = apgaismojums, gaisma;
• avaranam = aizklājs, apvalks.]

Šīs prānajamas novājina aizsegu ap gaismu. Tu esi gaisma, bet tu to nezini, jo ap tevi ir biezs aizsegs, dzelzs aizkars ap tevi, – un tās novājina dzelzs aizkaru ap tevi un dara to caurspīdīgāku, tā ka tu spēj pamanīt, ka esi gaisma. Tāds ir labums no elpas un prānas izplešanas, regulēšanas, pārvaldības – prānajamas.
Cits labums.

Dharanasachayogyatamanasa.

[2.53 Ar šiem elpas un prānas izplešanas, regulēšanas, pārvaldības vingrinājumiem un norisēm – prānajamu, kas ir ceturtais no astoņiem jogas soļiem, prāts gūst jeb attīsta piemērotību, derīgumu, sagatavotību īstai savākšanās (dharana) spējai, kas pati ir sestais solis.
(dharanasu cha yogyata manasah)
• dharanasu = savākšanās, koncentrācijai;
• cha = un;
• yogyata = piemērotība, derīgums, sagatavotība, novērtējums, spējas;
• manasah = prāts, garīgais, manas – apjēga.]

Tavs prāts gūst spēju pievērsties jebkurai vietai ķermenī, pievērsties jebkurai lietai; tas attiecas uz spēju būt ievirzītam. Līdz tam nebija ciešas pievēršanās, tu biji tikai kā kustīga drūzma, tur iekšā nebiji tu, tev vispār nepiemita ciešas pievēršanās spēja. Tagad ar prānajamu nāk skaidrība.
Tu tad esi spējīgs uz pievēršanos, uz ievirzi. Tas ir tas, kāpēc pēc labas prānajamas tavs prāts ir skaidrāks, noturīgāks, rāmāks, tu spēj izjust savu ķermeni, tu esi spējīgs pat meditēt, vai ne tā?

5) Attālināšanās no sajūtām, iekšupvēršanās (pratyahara).

Swavishyasamprayogechittaswarupalukaarivendriyanaam.

[Iekšupvēršanās (pratyahara) jeb attālināšanās no sajūtām, piektais jogas loceklis no astoņiem (2.54-2.55).
2.54 Kad darbības un sajūtu garīgie rīki pārstāj savā garīgajā jomā būt saistīti ar atbilstošiem objektiem un uzsūcas jeb atgriežas prāta jomā, no kuras cēlušies, tad to sauc par iekšupvēršanos (pratyahara), un tas ir piektais solis.
(sva vishaya asamprayoge chittasya svarupe anukarah iva indriyanam pratyaharah)
• sva = savs;
• vishaya = pieredzējumu objekti, subjekti, iespaidi, jomas;
• asamprayoge = nesavienots, nesaistīts, neiesaistīts;
• chittasya = prāta jomā;
• svarupe = savā paša dabā, savā veidā vai būtībā; (sva = savs; rupa = veids, daba, izskats);
• anukarah = atdarināt, līdzināties, nomainīt, būt iesaistītam;
• iva = šķietams, izskatās kā;
• indriyanam = darbības un sajūtu (indriyas) spējas, rīki, uztveres sajūtu orgāni;
• pratyaharah = attālināšanās no sajūtām (indriyas = sajūtas, darbības un sajūtu spējas, rīki, uztveres sajūtu orgāni), iekšupvēršanās.]

Iekšupvēršanās (pratyahaara). Prāts ir radis pieķerties sajūtu objektiem. Bet kad tu tam dod citu objektu, kam pieķerties, tas ir tas, kam paredzēti dažādi virzītas meditācijas veidi. To sauc par pratjaharu – aizvietotājbarību prātam, atdarinājumu prātam, lai tas var atgriezties sevī. Tā – tu dejoji, tas bija aizvietojums, redzat, cik tas bija brīnišķīgi. To sauc par pratjaharu – aizvietotājbarību prātam, lai tas iegrimst sevī.

Tatahaparmavashitesriaanaam.

[2.55 Ar šo sajūtu un darbības orgānu atgriešanu arī nāk augstākā spēja, vadāmība jeb pārvaldība pār sajūtām, kam ir nosliece vērsties uz āru uz saviem objektiem.
(tatah parama vashyata indriyanam)
• tatah = tad, tādā veidā, tādēļ, no tā;
• parama = augstākais, pārākais, neaizsniedzamais, izcilais;
• vashyata = pārvaldība, vadība;
• indriyanam = darbības un sajūtu spējas, rīki, uztveres sajūtu orgāni.]

Tas savāc visas savas sajūtas, savu ķermeni kopā vienā veselumā, tu jūties, ka esi viens vesels, viens vesels. Vai esat to sajutuši, nē?

Pēc labas meditācijas, labas sēdēšanas tu jūti, ka esi nedalīts, pilnīgs. Tas ir tas, ko teicis Jēzus – esmu nācis, lai darītu cilvēku par veselumu – mans nolūks ir darīt jūs par nedalītiem, pilnīgiem cilvēkiem. Tas ir tas, ko jūs sajūtat, kad veicat darbības jogu (kriya), kad jūs veicat augstākās patiesības cilvēku biedrošanos (satsang), kad dziedat, – jūsu enerģija kļūst pabeigta, kļūst pilnīga.
Tu kļūsti viens vesels. Tad tev klausa visas sajūtas, tev nav jākalpo tām.
Tāda apmierinātība, tāda līksme, tāds miers, tāda pacilātība, tāda piepildījuma sajūta. Tāda ir iekšupvēršanās ietekme. Šeit mēs pabeidzam otro sadaļu.

http://avaxhome.ws/ebooks/personality/health_healthcare_fitness/822949.html

——————————————————————————————————————-

Šri sri Ravi Šankars šīs lekcijas pabeidz ar Patandžali  “Jogas Sūtru” II daļu.

Pēdējie trīs jogas locekļi ir aprakstīti III daļas “Vibhuti Pada” sākumā. Pievienoju to tulkojumu, turpinot Swami Jnaneshvara Bharati sūtru tulkojumu iespraudumu.

——————————————————————————————————————-

[VIBHUTI PADA (pirmās 3 sūtras)

Jogas pēdējie locekļi: savākšanās (dharana), meditācija (dhyana) un saplūsme (samadhi).

  • Dharana: savākšanās ir uzmanības turēšanas vai piesaistes norise uz kādu objektu vai vietu.
  • Dhyana: meditācija ir atbalstīta, uzturēta savākšanās, ar kuru turpina turēt vai atgriezt uzmanību pie kāda objekta vai vietas.
  • Samadhi: saplūsme ir dziļa iegrimšana, kurā prātā atspīd tikai šā objekta, vietas, punkta būtība, it kā prāts būtu atbrīvojies pat pats no sava veida.

Tās ir uzmanības savākšanas pakāpes, kuras secīgi attīstās viena pēc otras.

6) Savākšanās (dharana)

3.1 Savākšanās (dharana) ir uzmanības turēšanas jeb piesaistes norise uz objektu vai vietu, un tā ir sestais no astoņiem jogas locekļiem.
(deshah bandhah chittasya dharana)

  • deshah = vieta, objekts, punkts;

  • bandhah = piesienot, turot, piesaistot, pievienojot;

  • chittasya = prāta, apziņas jomā;

  • dharana = savākšanās, pievēršanās, uzmanības ievirzes paņēmieni;

Sagatavošanās savākties: savākties vieglāk ir, kad ar piepūli (1.20) nomierina prātu (1.33-1.39), samazina tveramās prāta indes krija jogas (2.1-2.2) ceļā, un ar pirmajiem pieciem jogas locekļiem(2.29).

Bez sagatavošanās: bez tādas sagatavošanās pūles savākt prātu parasti novedīs tikai pie iekšēja cīniņa. Uzbudināts prāts tikai liks cilvēkam teikt, ka nevar meditēt, un ka meditēs kaut kad vēlāk, kad problēmas būs pārgājušas. Tādā izjūtā ir daļa patiesības, bet atrisinājums nav tikai meditācijas novilcināšanā uz laiku, kas, šķiet, nekad nepienāk. Drīzāk šīs izjūtas patiesā nozīme ir, ka sagatavošanās ir vajadzīga. Ar sagatavošanos savākšanās nāks daudz dabiskāk. Bez sagatavošanās būs maz vai nemaz jēgas.

Pat īslaicīga savākšanās ir panākums: ir viegli iedomāties, ka meditācijas mēģinājums nav bijis “labs”, jo tas nav nesis nekādas dziļas svētlaimes sajūtas. Īstenībā, kad cilvēks ir izpratis vienkārša savākšanās vingrinājuma milzīgo vērtību, tad pat īslaicīgs, sekls vingrinājums pienācīgos apstākļos tiek uztverts kā vērtīgs. Pat dažas minūtes, dažas sekundes, kad prāts ir liegi pievērsies izvēlētajam objektam, meditācijas ceļā ir auglīgas. Katrs veiksmīgas pieredzes brīdis atstāj vēlamas pēdas prāta dzīlēs. Sākumā tās šķiet nemanāmas, bet ar laiku tās sakrājas, kad savākšanās galu galā sāk pārvērsties meditācijā, un tās savukārt – saplūsmes uzplaiksnījumos.

7) Iegrimšana meditācijā (dhyana).

3.2 Ilgstoši atkārtota jeb nepārtraukta uzmanības plūsma uz šo vienu savākšanās punktu tiek saukta par iegrimšanu meditācijā (dhyana), un tā ir septītais no astoņiem jogas locekļiem.
(tatra pratyaya ekatanata dhyanam)

  • tatra = šeit (šajā vietā jeb desha – 3.1);

  • pratyaya = cēlonis, sajūta, cēlonisks vai izziņas pamatlikums, priekšstats, prāta saturs, pateikta doma, izziņa;

  • ekatanata = nepārtrauktas uzmanības ilgstoša plūsma (eka = viens; tanata = ilgstoša pievēršanās);

  • dhyanam = meditācija.

Iegrimšana objektā: atkārtotu savākšanos uz vienu objektu sauc par meditāciju. Parasti tas ir savākšanās brīdis, kurā nav izklaidības. Tad, brīdi vēlāk, nāk izklaidība. Tad uzmanība tiek galā ar izklaidību un atgriežas pie savākšanās objekta. Tomēr par meditāciju sauc ilgstošu savākšanos, kad izklaidības nav.

Kad tas pats objekts nāk atkārtoti: cits meditācijas aprakstīšanas veids ir – atsevišķu savākšanās brīžu ilgstošas virknes. Ja katrs no šiem savākšanās brīžiem ir uz vienu un to pašu objektu, to sauc par meditāciju. Var dot priekšroku vai nu nepārtrauktai savākšanās plūsmai, vai atsevišķu savākšanās brīžu uz vienu objektu virknēm, nonākt bet meditācijā ļauj nepārtraukta jeb neizjaukta uzmanība.

Vērotājs, vērošana, novērojamais: meditācijā piedalās tikai vērotājs, vērošana, novērojamais. Kad vērotajs kļūst galīgi iegrimis objekta vērošanas norisē, tie trīs sabrūk tā, ka ir vairs tikai objekta apzināšanās. Tas ir tad, kad meditācija kļūst par saplūsmi (samadhi).

Meditācija ir rīks: meditācija (līdz ar savākšanos un saplūsmi) ir iekšējās pasaules pētīšanas, apziņas kodola pieredzēšanas rīks (1.3). Ar neatkarīgumu, nepieķeršanos (1.12-1.16) atkārtoti tiek pieredzēti, pētīti un atlikti malā tverami (2.1-2.9) un netverami (2.10-2.11) objekti, pakāpeniski atbīdot aprobežotības (avidya) slāņus (2.5).

8) 8) Saplūsme (samadhi).

3.3 Kad prātā atspoguļojas tikai pievēršanās objekta, vietas, punkta būtība, pat bez tā veidola, tādu dziļas pārņemtības stāvokli sauc par dziļu savākšanos jeb samādhi, kas ir astotais jogas loceklis.
(tad eva artha matra nirbhasam svarupa shunyam iva samadhih)

  • tad = tas;

  • eva = tas pats;

  • artha = objekts, vieta, punkts;

  • matra = tikai, vienīgi;

  • nirbhasam = atspīd, parādās;

  • svarupa = no savas dabas, sava paša daba, savs veidols (sva = savs; rupa = veidols);

  • shunyam = iztrūkstot, bez, tukšs;

  • iva = ja, ja būtu;

  • samadhih = meditācija tās augstākajā pakāpē, dziļa pārņemtība ar meditāciju, pilnīgas savākšanās stāvoklis.

Vērotājs, vērošana un novērojamais: meditācijā piedalās tikai vērotājs, vērošana, novērojamais. Kad vērotajs kļūst tik pārņemts ar objektu vērošanas norisē, tie trīs šķiet tikai objekts, tā ir saplūsme (samadhi). Ir it kā vērotājs, vērošanas norise un objekts – visi trīs sabrūk tādā veidā, ka vienīgais, kas paliek, ir objekts. Kad iestājas šī dziļā saplūsme, meditācija kļūst par samādhi.

Tu pašlaik esi meditācijā: tam ir nedaudz grūti noticēt, bet pašlaik tu atrodies saplūsmē, samādhi stāvoklī, un objekts, kam esi pievērsies, ir tava izpratne par to, kas tu esi (1,4), atkarībā no tā, kā tu uzskati, kas ir pasaule. Īstenībā tu esi tīrā apziņa, Es, Redzētājs utt. (1.3), bet tev ir grūti to pieredzēt prāta aizmiglojumu dēļ (1.5). Meditācijas un saplūsmes rīks ir jāapgūst, lai kļūtu spējīgs lauzt šīs maldīgās piederības.

Samādhi pakāpes: ir svarīgi atgādināt, ka šie trīs ir saplūsmes pakāpes (1,17-1.18, 1.42), un ka samādhi nav galamērķi par sevi, bet rīks, kas vajadzīgs visā ceļā.

Saplūsme kļūst par rīku: spēja laist savākšanos pāriet meditācijā, un tad meditācijai pāriet saplūsmē, ir norise, ko sauc par samyama, kas ir aprakstīta nākošajās sūtrās (3.4-3.6). Tas ir vajadzīgs kā smalks rīks netveramiem vingrinājumiem.]

(http://www.swamij.com/downloads.htm)

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s