Tengrisms (no Wikipedia)

Tengristu trīs pasauļu kosmoloģijas attēls uz kādām šamaņu bungām [3] [4].  Pasaules vidū stāv Pasauļu koks, kas savieno Apakšējo pasauli, Zemes pasauli un Debesis. Svītriņas, kas nokarājas no līmeniskās apvāršņa līnijas, nozīmē Zemes un Ūdens garus.

(Šis raksts te nav ielikts pārkarsušu “kristiešu” kaitināšanai. Tengrisms ir dabas reliģija, kas var palīdzēt latviešiem saprast sevi. Un neviennozīmīgā, maigi izsakoties, un pasaules vēsturē lielākā mongoļu – tatāru, pareizāk, tjurku impērija ir bijis milzīgs tautu kausējamais katls, kurā  ir kopā vārījušies  huņņi, persieši, mongoļi un vēl daudzas tautas; ļoti iespējams, ka no tā pirms tāla ceļa līdz rietumu jūrai ir izsprukuši balti un līvi, somi. I.L.)

Kādreiz tengrisms ir bijusi visu Vidusāzijas tjurku un mongoļu tautu ticība. Šī ticība dibinās pirmām kārtām uz debesu Dievu Tengri un ietver sevī animismu, šamanismu, senču (tengristiem senšus skaita pa sieviešu līniju) kultu, kādu totemisma īpašu paveidu un ķīniešu universisma (arī kosmoteisms, kur pretstatā teismam sakārtojošs un radošs spēks piemīt pašam Visumam. … Nav šķirams dabiskais no pārdabiskā) ietekmes.

Tengrismā cilvēka dzīves jēga pastāv saskanīgā sadzīvošanā ar visu, kas ir zem debesīm, tātad ar viņa apkārtējo pasauli. Cilvēks stāv pasauļu vidū un redz savu pastāvēšanu nodrošinātu starp mūžīgo zilo Debesu tēvu, Zemes māti, kura viņu atbalsta un baro, un kādu Valdnieku, kurš ir Debesu dēls. Ar nosvērtu dzīvesveidu cilvēks tur savu pasauli līdzsvarā un izstaro savu garīgo spēku – Vējazirgu. Visums, dabas gari un senči rūpējas par to, lai cilvēkam nekas netrūkst, un viņu aizsargā. Gadījumos, kad līdzsvara pārvaldība tiek izjaukta dēļ kāda sabrukuma vai ļaunu garu iejaukšanās, tas tiek atjaunots ar šamaņa darbību [1] [2].

Mūsdienās debesu dieva Tengri tēls ir saglabājies pārsvarā pie mongoļiem (blakus lamaismam), un dažām vēl ar dabu saistīta dzīvesveida tjurku tautām kā hakasiem, altajiešiem, jakutiem utt. Tomēr arī tautās, kuras tengrismu jau sen atmetušas, daudzas senās ticības sastāvdaļas joprojām turpinās slēpti – kā māņticība.

Tengrisms, tjurku tautu un mongoļu senā reliģija sākumā tikusi aprakstīta kā šamanisms. Starp citu, šamanisma jēdziens tiek uztiepts arī citu visdažādāko kultūru senu reliģiju un dabas reliģiju apzīmēšanai visā pasaulē. Tāpēc kopš dažiem gadu desmitiem seno tjurku un mongoļu tradicionālo reliģiju apzīmēšanai arvien vairāk tiek ieviests tengrisma jēdziens.

Džūlija Stjūarte (Julie Stewart) [3] ir aprakstījusi mongoļu vidē vēl sastopamo tengrismu no tīri mongoliska viedokļa. Savā rakstā “Mongoļu šamanisms” („Mongolischer Schamanismus“ [1]) viņa norāda:

Starp citu, rietumu zinātnieki šo ticību arvien vairāk apzīmē kā tengrismu. Tas ir daudz atbilstošāk, jo šī ticība dibinās pirmām kārtām uz Tengri, un tāpēc tengrismam šamaņi īstenībā nav noteicoši nepieciešami. Cilvēki var paši bez šamaņu starpniecības pielūgt Tengri un dabas garus.

Tengrisms sevi nodala no vispārējā šamanisma arī dēļ savas kopības ar ķīniešu universālismu, tā ka nav pieļaujams to aprakstīt tikai kā šamanismu.

Vārda Tengri atveidojums

Tengri un tengrisms tiek rakstīti, tas ir, atveidoti daudzos veidos, kas piederas daudzo izcelsmes valodu (mongoļu un tjurku) un tulkojumu valodu rakstībām. Izplatīti ir:

• Tengri, Tänri, Tengre, Tenger, Tengere, Tangra, Tangar, Tangara, Tenghri, Tanrı.

• Tengrismus, Tengerismus, Tänriismus, Tangriismus, Tengrianismus, Tangrismus, tengrisms.

Vēsture

Senākās rakstiskās liecības par Debesu dieva Tengri godināšanu ir rodamas senajos ķīniešu rakstos, kuros ir aprakstītas ne tikai pašu ķīniešu, bet arī kaimiņu un naidīgas tautas. No tiem ir jāizceļ, ka Hsiung-nu (jātnieku klejotāju cilšu savienības, kuri ir pārvaldījuši plašus Vidusāzijas apgabalus no 3.gs.pr.Kr. līdz 4.gs., ķīniešu nosaukums) ir Tengri godinājuši jau 4.gs.pr.Kr.

„Tengri: Debesis(-u dievs). Pirmā šā vārda liecība ir atrodama ķīniešu hronikās attiecībā uz Hsiung-nu ciltīm veidā “čeng-li” (tcheng-li), kas neapšaubāmi ir ķīniešu rakstība divzilbju vārdam “tängri”. Vēlāk ķīnieši “tengri” raksta ar trīszilbju vārdu “teng-ning-li” (jeb teng-yi-li); vidējā “i” izkritums ir parasts, bet, kamēr trīszilbju vārdu (dažkārt arī “Tengeri”) vēlāk ir lietojuši Gök-Tjurki (viena no Mongolijas agrīno viduslaiku klejotāju ciltīm), agrākos rakstos tas nav atrasts: Var apsvērt arī šumeru “dingir”, ķīniešu “T`ien” un gök-tjurku “teng-”; tas būtu samērā pamatoti…

… Tengri piemīt visas nacionāla dieva pazīmes. Gök-Tjurki dzīvo pasaules centrā, tieši zem debesīm, kas tos arī īpaši sargā. Uzrakstu teksti skaidri liecina, ka tas ir tjurku dievs (Türük Tängrisi), nevis sveštautu. Dažkārt tam ir pievienots tituls “Khan” (valdnieks). Tas sargā īpaši savu tautu. Kopā ar citiem spēkiem viņš pavēl, „lai gök-tjurku tauta neizsīkst, lai tā atkal kļūst par tautu“. “ (“Die alttürkische Mythologie” Jean-Paul Roux, lpp.. 255)

Hsiung-nu ir ticējuši, ka viņu valdnieku asinis ir dižciltīgas darījis dievs Tengri. Saskaņā ar kādu Hsiung-Nu leģendu, tie par savu senci uzskatījuši svēto vilceni Asenu. Kādā citā leģendā Tengri pats vilka izskatā stājas dzimumattiecībās ar kāda “Tue’kue” valdnieka meitu. Tjurku valdnieki vēl pēc tūkstoš gadiem ir atvasinājuši savu izcelsmi no šīs Asenas dižciltības un tāpēc tikuši savu padoto godināti kā dzīvas dievības.

Gök tjurki

Kāda akmens plāksne ar sentjurku uzrakstu no Vidusāzijas.

Gök tjurki ir bijuši pirmā tjurku orda, kura ir atstājusi neskaitāmas rakstiskas liecības, kuras satur daudzus vērtīgus pierādījumus par savu kultūru, ticību un politiku. No ar Orhonas rūnām aprakstītām Kilteginas (Kül-Tegin) akmens plāksnēm (7. gadsimts) nāk šāds tengristisks ticības apliecinājums:

„üzä kök tänri asra yağız yer kılıntıkda, ekin ara kişi oğli kılınmış.“

Tulkojumā:

„Kad esamībā nāca zilās debesis augšā un brūnā zeme apakšā, caur tiem (starp tiem) tika radīts cilvēku dzimums.“

Gök tjurku valdnieku tituli vienmēr ir saturējuši norādi uz to dievišķo saikni ar debesīm, piemēram, “kök tengri yaratmış” (Tengri radītais). Bilge Khan uzrakstos ir teikts: „Tjurku valdnieks ir norīkots Debesu uzdevumā, lai pārvaldītu pasauli“. Papildinājums viņa titulam ir skanējis: „tänri täg tänri yaratmış türk bilge kağan“, tulkojumā: „Debesīm līdzīgais, Debesu (ar tautu) vienotais dižciltīgais (tjurks) Bilge Khans.“ [2]

Gök tjurku impērijas laikā tengrisms ir piedzīvojis uzplaukumu, kaut gan katrā daudztautu valstī būtu jābūt lielai un pieaugošai svešu reliģiju ietekmei. Kādā no nostāstiem dižais Khans ir ticis no saviem padomniekiem brīdināts par pieaugošu budisma izplatību; budisms varētu veicināt tjurku kļūšanu par neražīgiem un vienaldzīgiem pacifistiem. Tomēr neraugoties uz to tengrisms pret citām reliģijām ir bijis iecietīgi noskaņots. Kādā nostāstā par kādu kipčaku hanu ir teikts, ka tas pirms kādas kaujas ir sapulcējis visus savas ordas dažādo ticību garīgos vadoņus kopīgā dievkalpojumā un paziņojis: „Jo vairāk dievu ir mūsu pusē, jo labāk tas mums!“

Mongoļi

Čingiz (Dschingis) Khans. Savas runas viņš vienmēr sācis ar vārdiem: “Pēc mūžīgo zilo debesu vēlējuma …”

Arī dižais mongolis Cingiz Khans nav bijis nepieejams citām reliģijām. Miera laikos viņš palaikam ir meklējis mieru nomaļos budistu klosteros, lai ar meditācijām atgūtos un atpūstos no savām kaujām. Viņš ir apvienojis Vidusāzijas tengristu ciltis neuzvaramā ordā un izveidojis lielāko impēriju cilvēces vēsturē. Savas runas viņš vienmēr sācis ar vārdiem: “Pēc mūžīgo zilo debesu vēlējuma …” Zelta ordas laikā tengrisms ir piedzīvojis tālāku uzplaukumu [1].

Pēc tam, kad Kubilai Khans ir iekarojis Ķīnu, ir pieaugusi viņa interese par tur iedzīvojušamies reliģijām. Viņš ir atdarinājis ķīniešu vienotu debesu (Tian Ming) mācību, kas jau par sevi ir ļoti radniecīga Tengri mācībai. Viņš ir bijis arī lielā sajūsmā par uiguru budistu mūkiem. Viņš ir pilnvarojis kādu uiguru mūku grupu izplatīt Budas mācību arī mongoļu vidū un nosūtījis tos uz Karakorumu, kur tie ir dibinājuši budistu klosteri. Budismam katrā ziņā līdz mūsdienām nav izdevies izspiest Mongolijā tengrismu, tas ir tikai iekļāvies tengrismā. Mongoļu lamaistiskais budisms mūsdienās pastāv lielākoties tādā veidā, ka svētajā vietā uz altāra klejotāju jurtā Budas statuete stav blakus Čingiz Khana attēlam un totemam.

Tengri Eiropā

Huņņi Itālijā.

Kareivīgie huņņi, avāri, senbulgāri (tjurku un/vai indoirāņu tauta ar savu īpaši rūnu rakstību, savu kalendāru un īpašu reliģiju, kuras augstākais dievs ir bijis debesu dievs Tangra. To bolgāru valoda ir izzudusi 14.gs. un nomainīta ar slāvisko vecbulgāru valodu.), kumanieši un vēlāk arī Čingiz Khana Zelta orda ir aiznesuši tengrismu arī līdz Eiropai..

Ticība ir bijusi tik cieši saistīta ar klejotāju dzīvi, ka tengristu tautu nometināšanās ir vienmēr bijusi saistīta ar ticības izmaiņām. Kamēr šie cilvēki ir dzīvojuši kā klejotāji, tikmēr tie ir palikuši tengristi. Līdz pat vēliem viduslaikiem Austrumu un Viduseiropā vēl ir bijušas sastopamas klīstošas klejotāju ciltis, kas pielūgušas Tengri [4].

„..Vārds “tudomany” (mūsdienu ungāru valodā: zinātne) sākotnēji ir nozīmējis okultas zināšanas vai burvestības. Ungāru šamaņi, saukti par “Taltos”, ir savu “tudomany” ieguvuši pēc vienas vienīgas nepārtrauktas šķietamas nāves dienas, kuras laikā tie tikuši iesvētīti. Ungāru šamaņu nosaukums “Taltos” ir cēlies no tjurku “tal-, talt-“, kas nozīmē “būt nesamaņā”, “zaudēt samaņu”, “iegrimt”. Iesvētīšana ir notikusi caur pārbaudījumu, kurā topošajam šamanim ir vajadzējis transa stāvoklī uzrāpties “debesis sasniedzošā kokā” (ung. “Tetejetlen nagy fa”). Šis Pasauļu koks ir piederējis pie šo tautu pasaules uzskata.“ [5]

Senbulgāri debesu dievu saukuši “Tangra” [6]  un tā vārdā saukuši arī kādu lielu kalnu Bulgārijā, kura nosaukumu tikai 15.gs. osmaņi nomainījuši par “Musala” (Mashallah: Dieva Slava) . Tie ir atstājuši arī daudzas citas liecības, kā vairākas klintis ar rūnu rakstu ar Tangra vārdu, vai cilni uz Perperikonas (akmenslaikmeta klinšu svētnīca) augstākās klints ar auglības dieves Umajas (Umay) attēlu.

864.gadā Bulgārijas cars Boriss Mihails Hans ir pasludinājis kristietību par valsts reliģiju. Ar to tengrisms Bulgārijā ir 9.gadsimtā atmests. (skat. Bulgarische Geschichte).

Eiropā ieceļojušie un tur nometinājušies tengristi laika gaitā ir zaudējuši savu identitāti un pārgājuši pārsvarā pie slāvu, ģermāņu un romāņu tautām.

Pārējās tjurku tautas

Jau pirms 10.gs. ir bijušas nelielas ordas un ciltis, kas nonākušas saistībā ar arābiem un persiešiem, un (ne vienmēr labprātīgi) pārgājušas islāmā. Bet tikai 920. gadā uz islāmu ir pārgājusi visa pirmā lielā Karačanīdu (Karachaniden) tjurku tauta sava valdnieka Saltuka Bugra Kara-Khana ‘ Abd nal-Karima (Saltuq Bughra Qara-Khan ‘Abd al-Karim, valdījis 920-56.gg.) vadībā. Pēc tam islāms ir izplatījies Vidusāzijas dienvidrietumu tjurku tautās arvien straujāk.

Dažas tjurku tautas pirms pāriešanas islāma ticībā ir bijušas arī nestoriāņu kristieši. Persiešu nostāsti no 581.gada vēsta, ka pēc tjurku gūstekņu ziņojumiem tiem ir bijis jāvalkā uz sejas krusta tetovējums.

Uiguru kņazs, sienas/alu gleznojums Bezeklikā (Bezeklik) pie Turfanas), 8./9. gs.

762.gadā Begi Khans (Bögü Khan) pasludinājis Uiguru impērijā par valsts reliģiju manihejismu (persieša Mani (216.-277.g.) dibināta iekļaujoša, sinkrētiska reliģija, kam pamatā gaismas un tumsas attiecības cauri laikiem).

Tā kā manihejisma pamatdoma nemaz nesaskan ar tengrisma pamatdomu, ir diezgan grūti stādīties priekšā, ka visa tauta tūlīt ir sekojusi jaunajai reliģijai. Pēc tam, kad uiguri ir vairumā pieņēmuši par reliģiju budismu, tie uz tā pamata ir nodibinājuši pirmo nometināto tjurku civilizāciju. Tie ir kļuvuši pat par budisma virzītājiem; – lielos apjomos tulkojuši sanskrita un ķīniešu rakstus tjurku valodā un nodarbojušies pat ar misionārismu. Tie ir nodibinājuši pirmo budistu sieviešu klosteri. Pēc kirgīzu iebrukuma tie uz laiku ir kļuvuši atkal par klejotājiem. Mūsdienu uiguri ir pārsvarā musulmaņi.

No 16. gadsimta Sibīrijas tjurku tautas arvien vairāk kristianizējuši un pārslāvojuši krievi. Tomēr dažos no šiem kristiešiem uzticība vietējam šamanim vēl mūsdienās ir lielāka nekā ārstam vai ciema popam. Galu galā tengrisms ir saglabājies pie mongoļiem līdzās ar lamaismu un pie dažām mazām vēl dabas dzīvi dzīvojošām Sibīrijas tjurku tautām.

Āzijas tautas, pie kurām tengrisms vēl ir saglabājies, ir bez izņēmuma klejotāji. Pie dažām islāma tjurku tautām, kā kirgīziem un turkmēņiem, kuriem daļa tautas vēl dzīvo kā klejotāji, vēl mūsdienās darbojas šamaņi, kuri savus senos ritus veic pamīšus ar islāma lūgsnām.

Pēdējos gadsimtos ir veikti daži mēģinājumi iedibināt tengrismu no jauna. Viens no tādiem mēģinājumiem Altaja apvidū tiek rietumu pētījumos saukts par Burhanismu (Burchanismus; skat. http://de.wikipedia.org/wiki/Benutzer:Erdal/Burkhanismus ). Burhanisms ir bijis pretšamanisks un noteikti pretkrievisks. Šamaņi gadsimtu gaitā ir pieņēmuši arvien vairāk svešu reliģiju un to garīgo vingrinājumu sastāvdaļas, un ir atsvešinājušies no tengrisma. Burhanisms ir aicinājis vajāt šamaņus un arī boikotēt visu krievisko. Ir dedzināti šamaņu tērpi un bungas. Ir dedzinātas pat krievu naudaszīmes. Šī kustība ir pastāvējusi apmēram no 1904.gada līdz 1940.gadam, un krievi to ir varmācīgi izbeiguši.

(piemēram: “1909. gadā Marekanas upes pietekās atklāja zeltu.” http://85.114.94.194/page.php?page=29111&date_id_num=2006-11-30&year=2006&month=11&day_id=11 un “Čekisti ar artilērijas uguni nolīdzināja no zemes virsas tungusu jurtas, kur slēpās sievietes, bērni, vecie; ar ložmetēju uguni slīcināja bērzu tāšu laivas ar mierīgiem medniekiem un zvejniekiem. Vietējos nekaunīgi aplaupīja, uzliekot neizpildāmus “nodokļus” burtiski par visu: par medījumu, par ieročiem, par malku, par suņiem, koku mizu utt.” http://ilin-yakutsk.narod.ru/1998-1/24.htm ; skat.arī http://awantag.ru/sibir/31-narodnye-vosstaniya.html )

Tengri

Tengri, ( „Mūžīgās zilās Debesis“ ) ir bijis vīriešu dzimtes Dievs, kurš apgarojis debesis.

• Tengri sentjurku valodā: sākotnēji – Debesis/ vēlāk – Dievs.

• Tanrı tjurku valodā: Dievs.

• Tenger mongoļu valodā: Debesis

• Tenger Etseg: mongoļu Debesu dieva nosaukums.

„Šie neticīgie sauc debesis par Tengri un pielūdz tās. Par Tengri tie sauc arī citas lietas, kas tiem dabā šķiet varenas, kā lielus kalnus vai krāšņus kokus, un krīt to priekšā uz ceļiem, tos pielūdzot. Lai Allahs žēlo viņu dvēseles.“ (no Kasgarli Mahmut 1074.gada vārdnīcas “Divan Lügat ü- Türk”)

Tengri tiek saprasts kā nepersonificēta vīrišķa dievība vai kā dižs debesu gars. Tengrisma uzskats ir, ka visā Dabā rodamajā mājo kāds Gars. Tengri ir varenākais no visiem. Tas ir visuma un dabas aprites līdzsvara radītājs un sargātājs. Pretstatā citiem svētiem tēliem, ko šamaņi un tengrisma tautu mitoloģija rāda ļoti cilvēciskus, nav nekādu Tengri aprakstu vai personalizācijas, kaut arī tas tiek uzskatīts par lielu valdnieku un citu pārdabisku varu tēvu. Tas vienmēr tiek minēts kā pārlaicīgas un bezgalīgas zilas Debesis [1].

Tā kā Tengri nozīmē arī debesis, šis vārds ir sastopams dažu citu dabas objektu nosaukumos, par kuriem cilvēki ir ticējuši, ka tos ir apgarojis debesu gars. Debesu Kalns, Debesu Koks, Debesu Klintis, Debesu Vilks utt. Gari ir dalīti debesu un zemes-ūdens garos. Bet pats Tengri ir bijis pastāvīgi debesīs.

Tengri godināšana

Jebkurš rits ir sācies ar Tengri, Zemes mātes Jeras (Yer) un senču godinājumu. Tengri cilvēki ir godinājuši un cildinājuši pastāvīgi ikdienā. Pirms dzert kādu īpašu dzērienu, daļa no tā ir izlieta bļodiņā un pasniegta Debesu tēvam, Zemes mātei un senčiem. Bez tam sievietes ir kārtni ziedojušas pienu vai tēju, apstaigājot ar dzērienu jurtu un trīs reizes izšļakstot uz visām četrām debess pusēm. Tengri ietekme uz likteni ir atzīmēta kā “Debesu labvēlība” (Lob des Himmels) un pastāvīgi pieminēta ikdienas sarunās.

Ir bijuši regulāri ziedojumi kalnu gariem un citi reliģiski godinājumi, kuros pirmām kārtām pielūgts Tengri. Ir bijis arī ziedošanas rits dēļ ātras palīdzības spiedīgas vajadzības gadījumā, kurā Tengri ziedots kāds dzīvnieks. Lietus lūgsnas tāpat ir vērstas uz Tengri. Tās ir veiktas noteiktās svētās vietās, kuras mongoļi saukuši par “Oboo” un tjurki par “Oba”. Sazināties ar kalnu gariem un atjaunot pārvaldību pār zudušu līdzsvaru ir bijis ļauts tikai šamaņiem, bet Tengri palīdzību ir drīkstējis lūgt katrs cilvēks pats jebkurā laikā.

Zibens

Zibens un pērkons ir saprasts kā Tengri neapmierinātības zīme. Bet dažkārt zibeņi ir uzskatīti par norādi uz garīgi īpaši ietekmīgām vietām dabā. Šādās vietās šamaņi ir veikuši kādu ritu, – Johor (Yohor) deju, lai tur izlādēto enerģiju nosūtītu atpakaļ debesu valstībā. Ir ticēts, ka zibens vai meteorīta skartas lietas ir uzlādētas ar debesu enerģiju. Ir ticēts arī, ka zibens, kas saukts arī par debesu matiem, ir uzlādējis ar dievišķu spēku arī dzērienus, piemēram, kumisu (arī “airag”. “Piena vīns”, dabiski raudzēts ķēves piens), kas tad, ar ticību iedzerts, pārnes dievišķo enerģiju uz cilvēku. Daži meteorīti vai zibens skarti akmeņi ir lietoti lietus burvestības ritā [1].

Jera (Zemes māte)

Veselīgi krāšņi koki ir zīme, ka Zemes māte ir apmierināta ar cilvēkiem. Lūgsnas Zemes mātei ir bijušas vērstas uz veselīgiem lieliem kokiem.

Tāpat kā Tengri, arī Zemes māte (Yer, Gazar Eej vai Eje) nav tikusi iztēlota kā cilvēkam līdzīga. Tā ir bijusi vien auglīga zeme, pie kuras krūtīm cilvēki jutušies droši, un kura tos barojusi. Tā ir saukta arī par Itigen (Itügen). Šamanes bieži ir ieguvušas tādu vārdu, kas atvasināts no “Itügen” (Jadgan, Utgan, Udagan utt.). Zemes mātes meita Umaja (Umay, tungusu valodā – zeme, arī “Tenger Ninnian”) ir bijusi grūtnieču dieve un nedzimušo cilvēku dvēseļu sargātāja Pasauļu kokā.

Koku stāvoklis atspoguļo Zemes mātes noskaņojumu. Kad uz to tiek vērsta lūgsna vai rituāls, tas tiek veikts virzienā uz kādu sevišķi krāšņu koku.

Cita Zemes mātes un Tengri meita ir bijusi “Golomto”, uguns gars. Uguns ir Zemes un Debess spēka zīme. Tās gaisma ir Debesu Gaismas zīme, un siltums, ko tā sniedz, ir no Zemes mātes izstarojošā drošība. Cilvēki tāpat kā koki saņem enerģiju no Debesīm un Zemes [1].

Debess ķermeņu godināšana

Saule un Mēness ir Uguns un Ūdens pretstata, kā arī Tengri spēka zīmes. Lai gan laikam un vietai tengrismā liela vieta ierādīta nav, jo laiks ir bezgalīgs riņķojums, un visuma vidus var būt jebkurā laikā jebkurā vietā, debesu ķermeņiem tengrismā tomēr ir svarīgas lomas. Bujans (Buyan – personības dvēseles spēks), kuru var saņemt ar lūgsnām debesīm un saulei, laiku pa laikam mainās. Vislielāko Bujanu var saņemt jauna un pilna mēness laikā. Gada garākajā dienā un dienās, kad gaisma un tumsa ir vienādi ilgas (saulstāvji, saulgrieži), ir noteikti svarīgākie svētki. Gads sākas ar baltajiem Mēness svētkiem (pirmajā jaunajā Mēnesī pēc 21.decembra). Sarkanie Saules svētki notiek nākošajā pilnmēnesī pēc 21.jūnija.

Venēra (Auseklis) tjurku valodā ir erklik (ärklik), mongoļu – Tsolman. Tas ir ticis bieži attēlots uz šamaņu bungām. Ir ticēts, ka erklik han (ärklik han) sūta meteorus un krītošās zvaigznes, kas saukti par ugunsbultām. Lielā Lāča zvaigznāju mongoļi ir saukuši “Doolon Obdog” (tjurku Büyük Ayı), – “Vīrs ar septiņām asarām” (tjurku Yedi Kardeşler – Septiņi Brāļi).

Plejādes (Sietiņa zvaigznājs) ir uzskatītas par septiņu varenu Debesu garu mājokli.

Ir ticēts, ka Debesis ir nostiprinātas pie Polārzvaigznes, un ka tās griežas ap šo zvaigzni. Plejādes jeb Sietiņš (sentjurku Ülker) ir uzskatītas par ļoti varenu Debesu garu mājokli. Šie gari ir reiz sapulcējušies, lai sūtītu uz Zemi pirmo šamani ērgļa veidā. Baltā Mēness svētkos tiek iedegtas 14 vīrāka nūjiņas, – septiņas Vīram ar septiņām asarām (Lielajam Lācim) un septiņas Sietiņam [1].

Triju pasauļu Visums

Kā vairumā dabas reliģiju, arī tengrismā blakus taustāmajai zemes pasaulei ir arī kāda virspasaule (debesu valstība) un kāda apakšējā pasaule, kas savienotas savā starpā ar Pasaules Nabu. Tengrismā šī naba ir tā sauktais Pasaules Koks.

Augšējai un apakšējai pasaulei ir katrai pa septiņiem līmeņiem (dažkārt apakšējai pasaulei 9, vai debesīm 17). Šamaņiem ir vairākas pieejas šīm pasaulēm. Šajos līmeņos (paralēlajās pasaulēs) dzīvo pārpasaulīgas būtnes, kas dzīvo līdzīgu dzīvi kā pasaulīgās būtnes uz Zemes. Arī tām ir savi īpaši dabas gari. Kad tie nonāk uz Zemes, cilvēkiem tie ir neredzami. To klātbūtne ir uztverama tikai dažkārt caur noteiktām pazīmēm: savāda uguns sprakšķēšana, lapsas riešana, vai šamaņa redzējums [1].

Apakšējā pasaule

Apakšējai pasaulei ir līdzība ar zemes pasauli, bet tās apdzīvotājiem pretstatā zemes būtnēm nav trīs dvēseles, bet tikai viena. Tiem trūkst Ami-dvēsele, kas rūpējas par ķermeņa siltumu un prasa elpošanu. Tie ir ļoti blāvi, un to asinis ir ļoti tumšas. Zem tiem ir dažu cilvēku Saules dvēseles, kuras gaida uz atdzimšanu. Saule un Mēness apakšējā pasaulē ir ļoti stipri tumšāki. Arī tur ir meži, pļavas, upes un apmetnes. Apakšējās pasaules būtnēm ir savi īpaši šamaņi.

Apakšējā pasaule ir Erlik Khan valstība (mongoļiem Erleg Han). Tas ir debesu dieva Tengri dēls. Apakšējā pasaulē mītošo dvēseļu atdzimšana ir viņa pārziņā. Ja kādas zemes būtnes dvēsele jau pirms savas nāves noslīd apakšējā pasaulē, tad šamanis var to sarunās ar Erlik Khan atvest atpakaļ. Ja viņš to neatdzīvina, slimais cilvēks mirst.

Augšējā pasaule

Augšējai pasaulei (debesu valstībai) tāpat ir līdzība ar zemes pasauli, tikai tur nav cilvēku dvēseļu kā apakšējā pasaulē. Tajā pasaulē ir daudz gaišāks kā uz Zemes (pēc kāda nostāsta tur ir septiņas Saules). Zemes šamaņi var to apmeklēt. Tur daba ir vēl neskarta, un tās apdzīvotāji nav novērsušies no savu senču ieradumiem. Tā ir Ilgena (Ülgen) valstība, kas arī ir debesu dieva dēls. Ir dienas, kad debesu valstības ieejā paveras sprauga; tad caur mākoņiem atspīd augšējās pasaules gaisma. Tādā brīdī šamaņu lūgsnas ir sevišķi iedarbīgas.

Šamanis var nokļūt augšējā pasaulē putna izskatā vai uz tā muguras, zirga vai brieža mugurā, uzkāpjot Pasaules kokā vai pa varavīksni.

No tengrista redzes viedokļa pasaule nav tikai trīsdimensiju telpa, bet noslēgts riņķojums. Viss kustas kādā riņķojumā: Saules kustība, vienmēr atnākošie gadalaiki un visu dzīvo radību trīs dvēseles, kas vienmēr atgriežas zemes pasaulē. Šamanis ir starpnieks starp pasaulēm. Tas var sasniegt augšējo pasauli, uzkāpjot Pasaules kokā vai uzlidojot, – vai iegremdēties Dvēseļu upē un tajā pa straumi aizpeldēt līdz apakšējās pasaules ieejai, kas atrodas ziemeļos [1].

Klejotāju jurtas un debespušu nozīme

Izvietojums jurtā

Debespuses

Agrāk ir bijušas šādas debespuses: priekša, aizmugure, kreisā puse, labā puse. Priekša ir bijuši austrumi, taču nezināmu iemeslu dēļ tā vēlāk ir kļuvusi par dienvidu apzīmējumu. Mūsdienās aizmugure ir ziemeļi. Ir ticēts, ka austrumos ir mājojuši nikni sievišķi gari, kuri nesuši slimības un nesaskaņas, bet rietumos – labi vīrišķi debesu gari [1].

Jurtas mikrokosmoss

Klejotāju jurta (mongoliski: Ger , tjurku valodā: Yurt / Jurte) ir ne tikai Visuma vidus, bet pati ir mikrokosmoss. Velvētie griesti ir debesu zīme. Ieeja ir priekša un tādēļ vienmēr nostādīta uz dienvidiem. Pretējā puse aiz ugunsvietas ir saukta Hoimar, tā ir ziemeļpuse (aizmugure). Tur stāv galds, uz kura tiek nolikts totems (ģimenes zīme, tjurku val.: Ongun, mongoļu: Ongon) un likti ziedojumi gariem. Sēdvietas tam blakām ir visnozīmīgākās jurtā. Tur ir vieta cilts vecākajam, šamaņiem un citiem godājamiem viesiem.

• Labā puse (rietumi) ir jurtas vīriešu puse, tur sēd vīrieši. Tāpat tikai tur tiek nolikti ieroči un citas vīriešu lietas.

• Kreisā puse (austrumi) ir sieviešu puse. Tur sēd sievietes, un tur tiek liktas sieviešu lietas kā virtuves piederumi vai bērnu gultiņas. Jaunieši uzturas sieviešu puses tuvumā. (divdesmitajā gadsimtā, šķiet, izkārtojums starp austrumiem un rietumiem ir savu nozīmi zaudējis. Tagad daudzas jurtas ir iekārtotas arī apgrieztā kārtībā)

• Jurtas vidū atrodas ugunsvieta, svētākais punkts. Tā ir Golomto, Tengri meitas, vieta. Ir jāizrāda tai cieņa. Jurta ir visuma vidus, un Gal Golomto (Golomto ugunsvieta) ir mikrokosmosa vidus. Dūmu stabs, kas paceļas no ugunsvietas, ir Pasaules koka zīme, un dūmu caurums griestos ir ieeja debesu valstībā. Šamaņa transa ceļojums sākas lielākoties caur šo dūmcaurumu. Caur šo atveri šamanis kāpj Pasaules kokā vai izlido putna tēlā.

Šaurais apaļais saules stars, kas caur dūmcaurumu krīt jurtā, kustas pulksteņrādītāja virzienā. Pēc tā var noteikt pulksteņa laiku. Arī iemītnieki jurtā pārvietojas tikai pulksteņrādītāja virzienā, lai nejauktu līdzsvaru. Arī šamanis rita gaitā savu kustību virza vienmēr pa saulei [1].

No šāda viedokļa tengristu klejotājiem ir bijis pavisam īpatnējs priekšstats par dzimteni. Dzimtene vienmer ir bijusi tur, kur uzslieta jurta (tjurku valodā Yurt = dzimtene / mājoklis) (Ak vai, mūsu globālistiskie austrumu kaimiņi! I.L.). Stepes impēriju valdnieki, kas apmetušies rietumos, ir uzskatīti par varenākiem un svētākiem nekā tie, kuru valdījumi bijuši austrumos.

Citas pārpasaulīgas varas

Ar to, ka lieli valdnieki dēļ senču godināšanas paraduma pēc savas nāves sasniedz dieva stāvokli, no cilts uz cilti pastāv dažādi papildus svētie senči, kuri tiek pielūgti. Daži turklāt kļūst par augstu debesu garu, kas mājo augšējās pasaules augstākajā līmenī, kā, piemēram, altajiešu godātais Kaira Khans (vai Kara Han). Daži vēsturnieki viņu identificē kā Oğus Khana tēvu, kurš saukts par Kara Khanu un bijis uzvarām vainagots un varens valdnieks. Tāpēc ir gandrīz neiespējami savilkt kopā pilnīgu tengrisma svēto tēlu un garu sarakstu.

Zināmākie svētie

Svarīgākie, kuri ir godāti papildus Tengri, ir:

• Ilgen (Ülgen, altajiešiem arī Adakutay, jakutiem Ak Toyun): Tengri dēls. Debesu valstības (paradīzes) valdnieks.

• Erlik Khan (apakšējā pasaule ir Yerlik vai Erlik): apakšējās pasaules valdnieks. Tas mājo apakšējās pasaules 7. līmenī zaļā dzelzs pilī. Tas ir radījis apakšējā pasaulē sauli, kas spīd tumši sarkana. Tas sēd sudraba tronī. Viņa rīcībā stāv deviņi apsegloti buļļi. Kādā leģendā, kuru joprojām stāsta dolganu tjurki, Erlik Khanam ir jānogādā mamutus no zemes pasaules uz apakšējo pasauli. Tie esot nolādēti uz esamību smirdošā, karstā tumsā un uz mūžīgu kalpošanu Erlik Khanam. Kad mamuts mēģina nokļūt uz zemes virsmas, tas tūlīt sasalst ledū. Ar šādu leģendu dolgani ir skaidrojuši nejaušos dziļi sasalušo, pa pusei no tundras mūžīgā sasaluma rēgojošos mamutu atradumus [7].

• Umaja (Umay): (arī Iduk Umay vai Tenger Ninnian) Tengri meita. Tās vārds tjurku valodā nozīmē “placenta”. Tā ir grūtnieču un Pasaules kokā esošo nedzimušo dvēseļu sargātāja. Kad bērnam ir jādzimst, Umaja ņem vienu piena pilienu no trešajā debesu līmenī esoša piena ezera un ar to atmodina bērnā jauno dzīvību. Dažreiz Umajas vārdā tiek saukta pati Zemes māte.

• Golomto: Tengri meita. Uguns valdniece.

Dievības, kas ir īpašas ziemeļtjurkiem

Ziemeļtjurki ir pazinuši šādus dievus:

• Ajcita (Ayzit): mīlestības un skaistuma dieve. Tā mājo debesu trešajā līmenī. Tās starojošais skaistums tiek aprakstīts šamaņu lūgsnās un skandējumos.

• Gin Ana (Gün Ana): Saules dieve. Mājo kopā ar Sauli augstākajās (septītajās) debesīs. Tā tiek godāta kā pirmā cilvēku vecāmāte.

• Aj Ata (Ay Ata, arī Ay Dede): Mēness dievs. Sēd debesu sestajā līmenī. Tiek godāts arī kā pirmais cilvēku vectēvs.

• Ajkiza (Aykız): Mēness dieve. Tā mājo kopā ar Mēnesi debesu piektajā līmenī.

• Alasbatirs (Alasbatir): mājdzīvnieku sargeņģelis.

• Ankasins (Ancasin): Zibens valdnieks.

• Su Ijesi (Su Iyesi): ūdeņu valdniece.

• Taš Gašit (Tasch Gaschit): likteņu dievs.

• Andarkana (Andarkan): uguns valdnieks. Augu dieve; senkirgīzi saukuši tāpat.

• Satilaja (Satilay): Nikna dieve, kas nes nesaskaņas, apjukumu un garīgas slimības. Tā vilina izmisušus cilvēkus pašnāvībā.

• Kiš Khans (Kysch Khan): ziemu valdnieks (tjurku valodā kış – ziema).

• Arahs (Arah), Tojers (Toyer), Tarila, Sabirajs (Sabiray): dievišķi soģi apakšējā pasaulē, kas tiesā grēcīgus cilvēkus.

• Gelpen Ata (Gölpön Ata): aitu sargeņģelis.

• Erdenajs (Erdenay): dievu ziņnesis; tas nes cilvēkiem ziņas par dievu labajiem darbiem.

• Kambar Ata (Qambar Ata): zirgu sargātājs.

Gari

Tengrismā valda animistisks (dvēselisks) priekšstats, ka viss, kas ir dabā, ir apdvēseļots ar kādu garu. Tāpēc ir liels skaits garu, kuri tiek pieskaitīti dažādām grupām. Atkarībā no valodas un izloksnes tiem ir dažādi nosaukumi.

Ir divas lielas garu grupas: debesu gari (Tengris / Tengers) un zemes- ūdensgari (tjurku valodā Yer su / mongoļu Gazriin Ezen). Kā uzskata Rafaels Bezertinovs, tjurkiem ir 17 Tengris un mongoļiem 99 Tengers, kam pretī stāv 77 zemes- ūdensgari. Debesu gari ir saistīti ar Debesīm, un zemes- ūdensgari ar Zemesmāti. Daži ir tik vareni, ka šamaņi tos ietekmēt nespēj, turpretim citi ir viegli vadāmi. Vadīt un uzraudzīt kādu garu drīkst tikai, lai atjaunotu līdzsvaru, saskaņu, bet nekad tīras ziņkāres vai nesvarīgu lietu dēļ.

Varenākie gari ir Tengeri, kuri pastāv četru debespušu četros galos. Ir teikts, ka rietumu gari ir radījuši cilvēkus, suņus un ēdamos dzīvniekus. Austrumu gari ir radījuši ērgļus, neēdamus dzīvniekus un garus, kas nes slimības. Tā kā līdzsvars vienmēr ir svārstīgs, nedrīkst austrumu Tengerus uzskatīt par vienmēr ļauniem un rietumu Tengerus par vienmēr labiem.

• Nozīmīgākais austrumu Tengers ir Erlik Khans, apakšējās pasaules valdnieks, Ilgen (Ülgen) brālis.

• Usan Han, ūdensgaru valdnieks, tiek izsaukts no dienvidiem.

• Tataj (Tatay) Tengers tiek izsaukts no ziemeļiem. Tas ir vētru, zibeņu un virpuļviesuļu valdnieks.

Tengeri ir ļoti vareni un tāpēc nav ietekmējami, bet tiem var lūgt palīdzību šamaņu ritu laikā. Cilvēku, kuri dzīvojuši krietnu dzīvi, dvēseles beigās nokļūst debesīs. Tās mājo mākoņos un rūpējas par lietu. Bez tam pastāv vēl šādi gari: Čotgori (Tschotgors), Ozoori, Ongoni, Burhani (Burchans) un Jer su (Yer su, saukti arī par Gazrin Ezen vai Ajī (Ayy)).

• Jer su (Yer su, Gazrin Ezen, Ayy) ir gari, kuri pārvalda kādu noteiktu kalnu, ezeru, upi, klintis, koku, apmetni, būvi vai pat visu valsti. Kādā senā tjurku leģendā Jer Su ir padzinuši veselu cilti no tās dzimtenes, jo tā ar kādu kļūdu ir tos aizvainojusi.

• Čotgori (Tschotgors) ir cita starpā atbildīgi par fiziskām un psihiskām slimībām un dažu cilvēku juceklīgumu. Daži Čotgori ir dažu cilvēku Zuns-dvēseles (Suns-Seele – viena no trim cilvēka dvēselēm, kura pēc nāves peld pa Pasaules straumi uz apakšējo pasauli un atdzimst), kuras nav atradušas ceļu uz apakšējo pasauli. Šādā gadījumā tās kādam šamanim ir jāuzved uz to ceļa. Citi ļaunie gari ir ārpus atdzimšanu riņķojuma un mūžīgi dzīvo dabā. Tie var pārvērsties par labiem gariem-palīgiem, ja kāds šamanis tos ir ievirzījis.

• Ozoori, Ongoni un Burhani ir lielākoties labi gari, bet laiku pa laikam var sagādāt arī grūtības. Ozoori un Ongoni ir dažu senču Zud (Sud)-dvēseles, kas vienu laikposmu (ciklu?) dzīvo dabā. Tie ir šamaņu svarīgākie palīgi ritu laikā.

• Kermes (Körmös) vai Uta (Utha) – tie ir gari, kuri pavada un virza šamani kā tā papildus dvēseles. Tie ir mirušu šamaņu bijušās dvēseles. Kermes nes sevī vairāku šamaaņu paaudžu viedību. Ir tiklab labi kā arī ļauni Kermes. Cita starpā tie arī pavada mirušo dvēseles uz tām paredzēto vietu.

• Burhani (Burchans) ir par vareniem, lai šamanis tos varētu pārvaldīt. Kad tie ir palaiduši kādu slimību, var tikai tos lūgt atstāt slimnieku mierā. Burhanu var ietekmēt tikai šamaņi, kam ir ļoti stiprs gars-palīgs. Pēc tam Burhans pārvēršas nedaudz vājākajā Ongonā [1].

Daži altajiešu varenie gari

• Altaj Han (Altay Han): varens gars. Tas mājo kalna virsotnē.

• Buncak Tujun (Buncak Toyun): kopā ar Buzul Tojun (Buzul Toyun) apsargā ceļu, kas debesīs ved uz lielā Kaira Khana pili.

• Demir Han: varens kalnu gars.

• Talaj Han (Talay Han): varens kalnu gars.

• Okto Han: varens Yer Su kalnu gars.

Svētie kalni, ezeri un koki

Khan Tengri saulrietā

Cilvēkam – tengristam ir ļoti liela cieņa pret dabu, pret kalniem, mežiem, upēm, kokiem un visām citām dzīvām radībām. Izšķērdība ir apvainojums pret Tengri un viņa dabas gariem. Cilvēks redz savu pastāvēšanu nevis dabas izmantošanā, bet dzīvo ar apziņu, ka viņa izdzīvošana ir atkarīga no nebojātas apkārtējās vides. Kaut gan cilvēks pilnīgi skaidri apzinās sevi kā kaut ko citu nekā pārējās dzīvās būtnes, tomēr šo cilvēku mītos dzīvnieki un pat koki tiek aprakstīti kā cilvēciskas un patstāvīgi domājošas būtnes. Dabā visam piemīt dvēsele, arī mežam, ezeram, klintij, upei, kalnam un kokam. Ja cilvēks ņem kaut ko no dabas, tas ir iespējams tikai tad, ja to ir atļāvis kāds dabas gars, tāpēc cilvēkam ir jābūt pateicīgam, jāciena šos garus un jāizrāda tiem gods.

Kalni, strauti, meži, klintis un koki ir Zemes mātes daļa, bet tie ir arī dabas garu Jer Su (Yer Su) mājokļi. Dabas gari ir bijušie senču gari, kurus to pēcteči vairs nepiemin. Stāsta, ka lieliem kalniem un iespaidīgiem kokiem ir Zuld (Suld)-dvēsele. Zuld-dvēsele ir cilvēka dvēsele, kas pēc cilvēka nāves paliek dabā. Tic, ka dažas klintis un koki izmitina sevišķi stiprus garus, un tiem regulāri ziedo tabaku vai dzērienu un izrāda tiem cieņu. Kaitēt dabai, piemēram, noplēst kokam zarus vai to bez vajadzības nocirst, ir liels tabu (aizliegts). Citādi saniknoti dabas gari varētu sagādāt lielas grūtības [1]. Kādā senā tjurku nostāstā senie tjurki atdod ķīniešiem kādu klinti, kuru viņi līdz tam 40 paaudzēs godājuši kā svētu. Tūdaļ debesis iekrāsojušās savādā krāsā, pārstājuši dziedāt putni, izbālējusi un izkaltusi stepes zāle, izplatījušās slimības. Šādā veidā tie ir Jer Su (Yer Su zemes un ūdensgaru) Erd- Wassergeistern) par sodu padzīti.

Kalnu gari ir ārkārtīgi vareni. Šie kalnu gari tiek bieži pielūgti medību veiksmei un bagātai augu barības ieguvei. Kalnu garu pielūgšana notiek pie kāda Oboo / Oba. Oba parasti ir kupolveidīgs divus līdz trīs metrus augsts uzbērums, kas ir kalna zīme (un tieši tāpat kā jurta – visuma zīme ar visām tā nozīmēm). Katrs, kurš steidzas tam garām, apiet tam trīs reizes apkārt un uzliek uz tā vienu akmeni. Tādā veidā cilvēks stiprina savu Vējazirgu (dvēseli), kalna garu un ar to saņem laimi tālākam ceļam. Pie Oba tiek veikti daudzi riti Tengri, Zemes mātei un senčiem [1].

Daži svēti kalni un ezeri

• Khan Tengri (Kazahstāna)

• Ulu Tau (Ulu Taw, Kazahstāna)

• Altajs; uz tā augstākās virsotnes it kā mājo varenais Altaj Han (Altay Han).

• Isikkuls (Issyk Kul); svēts ezers Kirgīzijā leģendā par kirgīzu izcelsmi.

• Musala Bulgārijā (Tangri, pirms osmaņi šo vārdu bija izmainījuši par Musala (Mashallah) )

• Tjanšans (Tianshan; kalni Kirgīzijā un Ķīnā; sākotnēji uiguru valodā “Dieva kalns”)

Ziedojumi

Ir bijuši divu veidu upurēšanas veidi: asinsupuri un bezasins ziedojumi. Tā kā ir ticēts, ka dzīvniekos mājo dvēsele, kas atkal atdzims, nekad nedrīkstēja dzīvniekus bez nepieciešamības mocīt. Tāpēc pie dzīvnieka nogalēšanas ir bijis jāievēro daudzus stingrus likumus. Nogalinot upura dzīvnieku, nekādā gadījumā nedrīkstēja kaitēt Ami dvēselei (rūpējas par ķermeņa siltumu un prasa elpošanu). Ir ticēts, ka Ami dvēselei ir sava vieta galvas, rīkles, plaušu un sirds apvidū. Tāpēc šī ķermeņa daļa bija jāsaglabā kā viens vesels.

Asinsupuri

• Asinsupuri ir bijuši lielākoties zirgi, aitas, kazas vai liellopi. Pie nogalēšanas nedrīkstējis izlaistīt ne pilienu asiņu un salauzt ne kauliņu. Ādai uz vēdera bijis jāpaliek neskartai ar nevienu iegriezumu, tāpat galvai, plaušām un sirdij. Caur iegriezumu ir vēdera dobumā iebāzta roka un ar pirkstiem pārrauta vainagartērija (šis bezasiņu un nesāpīgais nogalēšanas veids pie kaušanas Mongolijā ir parasts vēl šodien). Tad upuris ir sadalīts divās daļās un uz divām ugunsvietām sagatavots. Pie tam ir bijis jāvēro, kā izturas dūmi. Ja dūmi stāvus kāpj debesīs, tas ir nozīmējis, ka šo daļu ir jāatstāj Tengri. Tā ir vienkārši atstāta uz uguns līdz pilnīgai sadegšanai. Kirgīzi arī mūsdienās upursvētkos (Kurbam Bajram, Hadžas svētceļojuma kulminācija) dod priekšroku zirgam kā upura dzīvniekam.

Bezasiņu ziedojumi

• Bezasiņu ziedojumi ir bijuši dažādi pārtikas produkti, baudvielas, ieroči, mājturības lietas un arī sporta sarīkojumi, kā tradicionālās divcīņas vai jātnieku sacensības. Piemēram, pērkona laikā gāja ap jurtu ar kumisa, piena, airana, jogurta pilnu bļodu, lai ar to nomierinātu dievus. Vietā, kur iespēris zibens, jauni vīrieši sarīkojuši divcīņas bez ieročiem kā ziedojumu dieviem. Arī mūsdienās visparastākais ziedojums ir kumisa vai vodkas velte. Dzērienā iemērc pirkstu, un ar to izslaka uz visām debess pusēm, pie tam sveicot Tengri, Zemes māti un senčus, pirms izdzer uz to labklājību.

Senču godinājums

Senču dvēseles vienmēr tiek godinātas kopā ar Debesu tēvu un Zemes māti. Cilvēkā iemājo trīs dvēseles, kurām pēc nāves ir dažādi likteņi. Viena atgriežas debesīs, viena zemē, un viena paliek dabā. Dabā palikušās dvēseles palīdz un sargā savus pēcnācējus. Pēc vairākām paaudzēm šīs dvēseles var atstāt savus pēcnācējus, ja tās vairs nepiemin, bet ja tās tiek regulāri piesauktas, tad paliek tuvumā. Kad šīs dvēseles ir pēcnācējus pametušas pilnīgi, tās kļūst par dabas gariem un mājo, piemēram, kādā kokā vai akmenī. Šamaņi ritu laikā, kad jāpadzen ļaunie gari, bieži piesauc palīgā senču dvēseles. Tad tie uzturas totemu tuvumā.

Tjurki un mongoļi par saviem senčiem ir uzskatījuš zilo vilku (kök böri) un staltradzi briedi (maral). Burjatiem bez tam ir bijis kāds nozīmīgs sencis vārdā Tēvs Bullis. Mongoļu vārds “Lācis” nozīmē arī “Tēvs”. Mongoļiem pēc Čingis Khana arī šā senča gars ir bijis sargeņģelis. Tas ir sargājis ne tikai tautu, bet arī laulības. Bijušās tengristu ciltīs vēl šodien ir pieņemts īpašā mājas stūrī nolikt senču fotogrāfijas, Čingiz Khana attēlu vai cilts totemu, un pastāvīgi izrādīt tiem cieņu [1].

Valdnieki (lielākoties saukti “Khan”) tiek uzskatīti par svētiem. To asinis, kas arī ir svētas, nedrīkst izliet. Pēc nāves Khans ticis joprojām godināts. Dažkārt tas ir kļuvis par cilts sargeņģeli, kam regulāri nesti ziedojumi. Vareni Khani pēc nāves ir sasnieguši dieva stāvokli. Kad kāds Khans pēc cilts vecajo sprieduma ir sodīts ar nāvi, neskatoties uz to tā asinis izliet nedrīkstējis. Tāpēc tas ir ticis nožņaugts ar loka stiegru.

Totemu lietojums

Mežos un ūdeņos mitinās dzīvnieki, kuri ir paredzēti cilvēku izdzīvošanai. Dzīvniekiem tāpat kā cilvēkiem piemīt Ami-dvēsele. Šī dvēsele noteic ķermeņa siltumu un prasa elpošanu. Ami dvēseles atdzimst dažādos veidos. Tā kā tengrismā dzīvniekiem ir dvēseles, tiem ir savas personības, savas valodas un savas spējas.

Visu dzīvnieku valdnieks ir dižais gars Bajan Ahā (Bayan Ahaa). To pielūdz mednieki pirms medībām. Nozīmīgākie savvaļas dzīvnieki ir vilks, briedis, Sibīrijas tīģeris, sniega leopards un lācis. Burjati tīģeri sauc par “Anda Bars”, kas nozīmē „Labākais draugs tīģeris“, un to pielūdz, lai gūtu veiksmi medībās. Sibīrijā par savvaļas dzīvnieku valdnieku tiek uzskatīts, pirmkārt, lācis. Ir īpaši riti, kurus notur pēc lāča nāves, lai cienīgi atvadītos no tā dvēseles.

Tā kā dzīvniekiem piemīt dvēseles, kas atdzimst, pie to nogalināšanas tiek ievērota vesela virkne noteikumu, lai nesakaitinātu to dvēseles. Visa cilts var pat zaudēt medību veiksmi uz ilgu laiku, ja dabas gari to kavē. Kad ir nogalēts liels meža zvērs vai noķerta liela zivs, var gadīties, ka mednieks no bēdām par tā dvēseli pat raud. Lai izlīdzinātos, mednieks atvainojas nogalētā dzīvnieka dvēselei un paskaidro tai, kāpēc bija jānogalina. Arī lopi tiek nokauti ar pienācīgu cieņu. Netiek pārgriezta rīkle, lai tādējādi nesavainotu Ami dvēseli.

Ir ticēts, ka Ami dvēsele mājo Zuldas apvidū – galvā, kaklā, plaušās un sirdī. Tāpēc Zuldai vienmēr jāpaliek nedalītai. Ja dzīvnieks tiek upurēts, tad Zuldu pakar kārtsgalā, kas vērsts uz debesīm. Apēsta lāča skeletu noliek mežā uz kādas kārts vai uz kāda paliktņa.

Mežā ir jāizturas piesardzīgi, lai nesaniknotu garus. Ieejot mežā nedrīkst klaigāt vai skraidīt. Ir jākustas piesardzīgi kā meža iemītniekam. Mest ar nūju nozīmē aizvainot Bajan Ahā (Bayan Ahaa) un citus dabas garus, un tas ir tabu (nugeltei). Tāpat mest akmeņus vai mīst ūdenī ir aizliegts. Dzīvniekus drīkst nogalināt tikai, kad ir nepieciešama to gaļa vai āda. Nonāvēšana jāveic iespējami ātri un bezsāpīgi. Medījums ir jāsadala visai ciltij, to nedrīkst uzkrāt. Ja šos likumus ievēro, tad tiek uzskatīts, ka dabas gari ir piekrituši.

Upes, ezeri, strauti un jūras nav tikai ūdensdzīvnieku dzīves telpa, bet arī ejas dvēselēm, kas ir ceļā starp pasaulēm. Tāpēc dažiem ūdensdzīvniekiem tiek piedēvētas īpašas spējas. Ir ticēts, ka šie dzīvnieki sazinās ar gariem un dvēselēm.

Daži dzīvnieki var būt arī dažu šamaņu dvēseles, kuri nupat ir pieņēmuši kāda zvēra izskatu, lai veiktu kādus uzdevumus. Ir kāds stāsts par to, kā viens mednieks nogalējis zvēru, kas īstenībā bijusi šamaņa dvēsele. Tāpēc tajā pat brīdī ir nomiris šamanis sava rita izpildes vidū. Dzīvnieka izskatu var dažkārt pieņemt arī senču dvēseles. Bet ir vienmēr dzīvnieki, kurus neēd, kā, piemēram, lapsas, šakāļi, zirnekļi, gliemeži utt.

Dzīvniekus, kuri tiek godāti kā totems, nedrīkst medīt, nedz ēst. Izrunāt to vārdus ir tabu, tāpēc ikdienā cilvēki uz tiem norāda ar kādu citu vārdu. Mongoļiem tie ir galvenokārt zilais vilks un staltradzis briedis. Tjurkiem tas ir pārsvarā vilks. Arī ērglis ir nozīmīgs totems.

Daudzkārt dzīvnieku dvēseles ir šamaņu skolotāji un pavadoņi. Pēc kādas jaukutu paražas divi šamaņi, kuri grib iepazīt sevi, vispirms savstarpēji iztēlojas savus spēka dzīvniekus. Rita gaitā šamanis pieņem sava spēka dzīvnieka veidu [1].

Vējazirgs un Bujanhišigs (Bujanhischig)

Cilvēka personība, garīgais spēks tiek saukts par Vējazirgu, kas atrodas krūtīs. Atkarībā no tā, cik līdzsvaroti cilvēks uzvedas savā vidē, šis spēks ir dažādi stiprs. Ļoti stiprs Vējazirgs tiek sasniegts ar to, ka cilvēks ļoti skaidri domā, ir ļoti apdomīgs un vienmēr nonāk pie pareiziem lēmumiem. Ja cilvēks savu spēku lieto ļaunos nolūkos un ar to izjauc līdzsvaru, viņš novājina savu Vējazirgu. Tādēļ ļauni cilvēki vienmēr nosliecas uz pašiznīcināšanos (līdzīgi kā ar karmu). Vējazirgu var stiprināt ar nelieliem ikdienas ritiem. Piemēram, sniedzot veltes debesīm, zemei un senčiem, vai tos pielūdzot.

Rita laikā šamanis var stiprināt savu Vējazirga spēku, ieelpojot piemērotu dziedniecisku zālīšu dūmus un/vai sniedzot dzīvnieka ziedojumu.

Bujanhišigs/Bujans (Buyanhischig/Buyan) ir līdzīga parādība. To var salīdzināt ar bankas kontu. Atkarībā no savas uzvedības cilvēks palielina vai samazina savu Bujanu. Neievērojot tabu aizliegumus, necienot senčus un ar bezjēdzīgu dzīvnieku nogalināšanu dabas gari tiek sadusmoti un Bujans pavājinās.

Apziņā, ka Vējazirga un Bujana spēkam atbilst dzīves labums un liktenis, cilvēki tengrismā ievēro virkni uzvedības noteikumu, kas galu galā ved uz saskanīgu dzīvi starp cilvēkiem, kā arī starp cilvēkiem un dabu [1].

Cilvēku vairākas dvēseles

Katrā cilvēkā un katrā dzīvniekā iemājo vairākas dvēseles. Ir ticēts, ka cilvēkā iemājo vismaz trīs dvēseles. (Ņenci ir izņēmums. Tie ir ticējuši, ka sievietes vada vairāk kā četras, un vīriešus vairāk kā piecas dvēseles). Dzīvniekos mājo divas dvēseles: Ami dvēsele un Zuns (Suns) dvēsele; viena no tām atdzimst. Tā kā dzīvniekiem piemīt atdzimstoša dvēsele, ar tiem jāapietas ar cieņu.

Cilvēku trīs dvēseles:

• Ecit (Özüt) dvēsele (arī Zuld (Suld)): pēc cilvēka nāves paliek dabā;

• Ami dvēsele: atdzimst;

• Zuns dvēsele (arī Zine (Süne)): atdzimst.

Visas trīs dvēseles atrodas cilvēka enerģiju lauka iekšpusē. Dzīvībai svarīgākā ir Zuld (Suld) dvēsele. Kad tā pamet ķermeni, nāve ir neizbēgama. Divas pārējās dvēseles var atkarībā no apstākļiem ķermeni īslaicīgi atstāt un pie tam izsaukt samaņas zudumu. Ami un Zuns dvēselēm ir vienmēr jāuzturas pretējos ķermeņa galos, lai uzturētu līdzsvaru. Kad tās kāda iemesla dēļ kustas ātrāk, tās izraisa paaugstinātu asinsspiedienu. No tā izriet dažādu citu slimību izskaidrojumi un dziedniecības paņēmieni, kas tiek atvedināti no triju dvēseļu garastāvokļa un Vējazirga stipruma.

Ami dvēsele ir savstarpēji saistīta ar elpošanu, un Zuns dvēsele ar ūdeni. Zuns dvēsele izmanto ūdensceļus, lai pārvietotos ārpus ķermeņa. Dienvidos esošais Pasaules koks ir savienojums starp zemes pasauli un debesu valstību. Pasauļu upe, kas plūst uz ziemeļiem, ieplūst apakšējā pasaulē. Zuns dvēseles vienmēr atdzimst un atgriežas uz zemes. Ir dažādi mīti par dvēseļu pilnu apriti. Visvairāk stāstītajā variantā pār Pasaules kokā esošajām Ami dvēselēm valda Umajs (Umay); tās uz zemes virsmas iznāk Pasaules upes avotā. Dzimšanas brīdī atdzimšanai paredzētā dvēsele peld pa upi un iesūcas jaundzimušā bērnā. Kad cilvēks mirst, Zuns dvēsele iegrimst Pasaules upē un peld līdz ar tās straumi līdz apakšējai pasaulei. Ami dvēsele pārvēršas par putnu un lido atpakaļ uz Pasaules koku. Lai atdzimtu, Zuns dvēselei ir jāsasniedz Pasaules upes avotu vai jāšķērso Piena ceļu (Galaktiku), lai sasniegtu vietu dienvidos, kurā saskaras debesu valstība un vidējā (zemes) pasaule (Arda?).

Šī dvēseļu aprite būtībā ir tāda pat kā ūdens aprite dabā. Ūdens līst no debesīm un sūcas caur zemi, tad kā avotu ūdens nāk dienasgaismā (arī strauti ir ieejas apakšējā pasaulē). Galu galā ūdens nonāk jūrā, kur tas atkal iztvaiko un sasniedz debesis, no kurām atkal nolīst. Līdzīgi dvēseles plūst ar Pasaules upi un atgriežas uz avotu, lai tiktu atdzemdinātas [1].

Šamanis

Šamanis (Kam) pats nav svēts cilvēks. Tas tikai bauda cilvēku cieņu, jo ir saistīts ar gariem. Tāpēc to nekādi nevar pielīdzināt priesterim. Tengri un garu ikdienas godināšanai šamanis nav nepieciešams. Šamaņa uzdevums galvenokārt ir atjaunot izjauktu līdzsvaru un dziedināt slimos. Ir dažādos veidos spēcīgi šamaņi. Atkarībā no tā, kādus palīdzīgus garus tie iesaista, viņiem ir dažādas spējas. Tos iedala baltajos un melnajos šamaņos.

Šamaņi valkājuši tērpu, ko sauc par “manjaku” (Manyak). Tam bijis jābūt arī darinātam no noteiktu dzīvnieku ādām. Tas ir bijis apdarināts ar kauliem un spalvām, kam bijusi sava nozīme. Šamaņiem un šamanēm ir bijušas prasmes atšķirīgās jomās. Šamanis ir varējis sasniegt tikai trešo debesu līmeni, bet šamane līdz pat piektajam. Dažās ciltīs sievietes nedrīkst kļūt par šamanēm, jo menstruāciju laikā tās uzskatītas par netīrām. Ir bijuši tā sauktie baltie un melnie šamaņi ar atšķirīgiem dziedinātāja spēkiem. Tie ir valkājuši vai nu gaišus vai tumšus manjakus. Pēc nāves šamaņi kļuvuši par Kermez (Körmöz – gari ar burvju spēkiem) [1].

Tapšana par šamani

Pēc kāda nostāsta pirmās šamaņu bungas darinājis un pirmo šamaņu ritu veicis Erlik Khans. Tas, kas šamaņus atšķir no citiem cilvēkiem, ir, ka tas pārvalda kāda miruša šamaņa dvēseli. Šī (utha- / Körmös-) dvēsele pavada šamani un tam palīdz. Kā likums, kāda veca šamaņa dvēsele kādu dienu pēkšņi uzpeld un pārceļas uz izredzēto tā bezapziņas stāvoklī (mediķi runā par katalepsiju, sastingumu, kas dažkārt ir ildzis vairākas dienas). Šajā stāvoklī izredzētajam ir bijusi vīzija, redzējums. Tajā viņam ir bijis jāizlemj, vai viņš tiešām varētu kļūt par šamani. Divi nākošie nostāsti ir visizplatītākie par šo redzējumu:

• Izredzētais satiek cilts totema dzīvnieku. Parasti šim dzīvniekam uz pieres ir kāda iezīme. Tas viņu ved pie kāda koka, no kura mizas viņam ir jādarina savu bungu ietvars. Pamodies no bezsamaņas, izredzētais dodas mežā, atrod dzīvnieku un koku no sava redzējuma un izgatavo savas bungas no šā dzīvnieka ādas un šā koka mizas.

• Atbalstošā šamaņa dvēsele ieved izredzēto debesu valstībā un sadala tā ķermeni sastāvdaļās. Lai viņš varētu atgriezties uz zemes ar jaunām šamaņa spējām, viņam šīs daļas ir atkal jāsavieno kopā. Ja viņš izvairās par šamani kļūt, viņš savā katalepsijas stāvoklī mirst un nekad vairs nepamostas.

Kāds cits šamanis, kas ir saukts palīdzēt “slimniekam”, tūdaļ apjēdzis, ka tas īstenībā nav slims, taču ir izredzēts tapt par šamani [1].

Šamaņu uzdevumi

• Dziedināt slimības: garu un dvēseļu noskaņojumi ir slimību cēloņi.

• Stāties saziņā ar gariem, lai lūgtu tiem aizsardzību un laimi.

• Lietus riti un zibens riti: viņam ir jāaizraida zibens spēriena enerģija atpakaļ debesīs, lai saglabātu dabas līdzsvaru, un sausuma laikos lūgt, tas ir, burties par lietu.

• Oba rits: var ilgt vairākas dienas un ir nozīmīgs visas cilts labklājībai.

• Pareģošana: viņš ielūdz kādu garu iemājot viņa ķermenī. Tad gars runā ar šamaņa ķermeni.

Savas darbības gaitā šamanis dejo un dzied, pie tam spēlē savas bungas, ar tām uzdodot ritmu savām kustībām. Viņa tērps un viņa Onguni (totemi) piemitina garus, kuri palīdz viņam darbībā. Šamanim uz krūtīm bieži ir mazs apaļš spogulis, kam ir jāatvaira ļaunu garu uzbrukumi vai tie jāapžilbina. Bez tam spogulim ir jāuztver visuma enerģija šamaņa vajadzībām. Šamaņiem bieži ir arī gara nūja, kas ir zirga (vai kāda cita dzīvnieka) zīme, uz kura muguras viņš ceļo citās pasaulēs. Dažkārt šamanim ir arī kāds vēdeklis, ar kuru atgaiņāt garus. Citi muzikas instrumenti bez bungām vai maskas šamaņiem ir retos gadījumos [1].

„..Šamaņa darbības augstākais līmenis ir šamaņu kauja starp vienu labo / balto un vienu ļauno / melno Taltos (seno ungāru šamaņu nosaukums), kuri abi ir pieņēmuši buļļa izskatu. Baltais Taltos bailēs no kaujas izlūdzas cilvēku palīdzību. Tā tiek viņam sniegta un izpaužas viņa pretinieka cīpslu pārgriešanā. Šeit parādās tumšā pasaules aspekta izpausme. Labais Taltos cīnās vai nu pret slimību, par kādas dabas katastrofas novēršanu vai par izdevīgiem laika apstākļiem.“. [8]

Šamaņu bungas un halucinogēni

Kad ir nepieciešams cits apziņas stāvoklis, šamanim ir daudz palīglīdzekļu. Lielākoties tas lieto vienlaicīgi vairākus palīglīdzekļus. Rita laikā liela nozīme ir gaisotnei, kas to apņem. Daudzi gari naktīs ir daudz stiprāki kā dienas laikā. Apkārtējie cilvēki var skaļi atkārtot viņa lūgsnas un tā viņam palīdzēt. Līdzīgi enerģiju papildināt vai šamani nosūtīt citās pasaulēs var kopdejas aplī.

Svarīgākais transa sasniegšanas rīks ir šamaņa bungas. Ir zinātniski pierādīts, ka bungu pastāvīgi noteiktā biežumā atkārtojošais ritms tiešām var izraisīt hipnotisku stāvokli. Bungas tiek turētas lielākoties galvas vai ķermeņa augšdaļas augstumā; tā bungu svārstības stiprāk ietekmē ķermeni.

Šamaņi bieži lieto arī alkoholiskus dzērienus vai tabaku. Tad tie pārtrauc bungu spēli, lai lietotu šīs vielas. Arī dažu augu, kā, piemēram, kadiķu, dūmi noder kā halucinogēni, kas tiek iepūsti sejā un ieelpoti. Kadiķu dūmi ir pat svēti. Tic, ka tie spēcina Vējazirgu un iepriecina garus. Ļoti sens un stiprs palīglīdzeklis ir mušmire. Šamanis ēd kaltētas sēnes sava rita pārtraukumos (ir lasīts, ka šamanis pēc tam dod apkārtējiem iedzert savus mīzalus, kas satur vāju halucinogena devu. I.L.).

Uzkāpšana Pasaules kokā ir viens no daudziem ceļiem, kas ved uz debesu līmeņiem. Pasaules kokam ir deviņi zari. Uzkāpšanas laikā šamanis noskaņo savu balsi uz virstoņa dziedājumu. Ar katru zaru, kurā ir uzkāpts, viņš paaugstina sava dziedājuma apakšējo noti [1].

Tengrisms mūsdienās

Kopš PSRS sabrukuma ir pieaugusi Vidusāzijas tjurku tautu interese par savu īpašo vēsturi un līdz ar to arī par tengrismu. Tas kļuva skaidri redzams 1990. gados, pirmkārt, Tatarstānā un Krievijā un drīz pēc tam arī Kirgizstānā. Sākumā bija runa par Bizneng-Jul (Bizneng-Yul, tatāriski – “Mūsu ceļš”) un vēlāk par Tengirčilik (Tengirchilik – tengrisms). Ar laiku šī kustība ir iedibinājusies un sakārtojusies. 1997. gadā ir radusies tengristu sabiedrība Biškekā, kurai, kā ziņots, ir piederīgi 500.000 dalībnieki. Starptautisks tengrisma pētniecības centrs ir Tengir-Ordo Foundation. Abas organizācijas vada Dastans Sarigulovs (Dastan Sarygulov), kurš ir arī Kirgīzijas parlamenta deputāts. Šī kustība ir veicinājusi izglītošanas kampaņu, kas ir modinājusi interesi par tengrismu arī Kazahstānā un citās tjurku republikās. Kazahstānas un Kirgīzijas ministru prezidenti Nursultans Nazarbajevs un Askars Akajevs kopš tā laika atkal un atkal piemin tengrismu kā visu tjurku tautu dabisko un nacionālo ticību [9].

Mongolijā tengrisma organizāciju sauc Golomt Center for Shamanist Studies. Šī organizācija pievēršas izskaidrošanas darbam cerībā izplatīt tengrismu arī rietumos, arī rietumu pasaulē (cita starpā ar angļu valodas web lapu tengerism.org [10]). Daži no vadošajiem spēkiem tajā ir, piemēram, dr. Sendenjavīns Dulams (Sendenjaviin Dulam) vai prof. dr. Šagdarins (Schagdaryn), kuri ir lasījuši lekcijas par tengerismu universitātēs visā pasaulē, un ir pieejami intervijām [11].

Šķiet, ka Vidusāzijā atkal iegūst popularitāti kā nacionālas jeb pantjurkiskas zīmes tengristiski simboli, kā debeszila krāsa vai senu totema dzīvnieku attēli.

Jaukutiem ir izplatīta mūsdienīga tengrisma versija, ko tie sauc par Ajī (Ayy). (Skat. https://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/tengrisms-un-cilveka-attistiba-aikrivosapkins-ajina/ )

Un arī Turcijā, šķiet, arvien vairāk, īpaši intelektuāļu aprindās, izplatās Gek Tanri Dini (Gök Tanrı Dini – debesu reliģija), Tanrıcılık jeb Tengricilik.

Šamaņu tērpa manjak (manyak) jēdzienam mūsdienu Turcijā ir noteikti pavisam cita nozīme: 1. maldījies, neprātīgs, 2. apsēsts, kaprīzs, 3. med. maniakāls, jeb ikdienas valodā “paviegls”. (13)

Pētījumi

Tengrisma izpēte nav vienkārša, jo sava klejotāju dzīvesveida dēļ tengristu ciltis ir bijušas pastāvīgā kustībā, pastāvīgi pakļautas svešām ietekmēm un līdz 6.gadsimtam gandrīz nav atstājušas rakstiskas liecības uz ilgizturīgiem nesējiem. Sākot ar 6. gadsimtu ir saglabājušies neskaitāmi sentjurku uzraksti uz akmens plāksnēm, kas sniedz ieskatu seno tjurku ticībā. Bet agrākas, līdz 6.gadsimtam, zināšanas par šīm ticībām ir jāgūst no to kultūru, kuras vēstures gaitā ir saskārušās ar tjurku tautām un pieredzi rakstiski saglabājušas, agrīniem rakstiem. Pie tiem pieder ķīniešu, persiešu, arābu avoti. Vairumā šo rakstisko avotu izpaužas toreizējo cilvēku nesaprašanās, kuri nav diezko pūlējušies izprast šīs svešās ticības. Tengristi, piemēram, ir attēloti kā briesmīgi barbari, kas dara dīvainas dievu zaimojošas lietas [2].

Tjurku zinātnieks Kasgarls Mahmut ir 11. gadsimtā sarakstījis tjurku vārdnīcu (Divan Lügat-ü Türk), kurā skaidrojis tjurku vārdu izcelsmi. Tā satur arī ļoti daudz vērtīgu zināšanu par tjurku pirmsislāma ticību. Kaut arī viņš savos izklāstos ir viscaur sašutis par neticīgajiem, kā viņš tos sauc, tomēr viņa darbs līdz šai dienai ir viens no uzticamākajiem avotiem tengrisma izpētei.

Lai gan mūsdienās ar seno tjurku ticību nodarbojas daudzi zinātnieki, tie nav vienoti attiecībā uz dažām svarīgām lietām, un zinātnieku aprindās aprit pat pilnīgi maldīgi skaidrojami.

Viendievība – teorija

Ir dažādi ieskati par to, vai tengrismu var uzskatīt par monoteistisku reliģiju vai ne, pie tam nav viegli pateikt, vai senie tjurki ar vārdu Tengri domājuši Dievu vai debesis, kad tie to ir lietojuši attiecībā pret citām par svētām ticētām varām, nevis attiecībā pret Debesu dievu pašu. Abi skaidrojumi būtu savietojami ar jebkuru nostāstu un savietojami vienā jēdzienā.

Attiecībā uz agrīno tjurku reliģiju ir divas pretējas uztveres:

1. Tjurkiem nav bijis ne šamanisms, ne totemisms, bet vienmēr viendievība: šāda uztvere nāk no Tengri godināšanas, un to pārstāv galvenokārt tjurku vēsturnieki.

2. Tjurkiem ir bijis šamanisms un totemisms: senākajos uzrakstos vārds “šamanis” nav sastopams, bet parādās vēlākos gadsimtos, un ir vēl sastopams virknē mūsdienu ziemeļtjurku valodu. Par avotu pieņēmumam, ka agrīnie tjurki bijuši šamaņi, kalpo cita starpā ķīniešu avoti. Arī par tjurku totemismu ir zināms maz, bet uz to norāda dažādas netiešas liecības. Svarīgākā saskan ar tjurku izcelsmes mītu SCHARLIPP: pēc tā pirmajiem tjurkiem būtu jābūt vilka un vilcenes radītiem. Arī militārajā jomā ir bijis sastopams vilks. Kaujas standarta kāta galā ir bijusi uzstādīta zelta vilka galva, un Beri (Böri – vilks) ir bijis seno tjurku karavadoņu apzīmējums. [12]

Jean Paul Roux, šķiet ir ienesis kādu skaidrību, rakstīdams:

„Senajā tjurku reliģijā, kas ir bijusi izteikti viendievīga, skaidri iezīmējas arī kāda daudzdievība. Var iedomāties, ka viendievība ir ieņēmusi pirmo vietu īpaši lielapjoma tautās, tas nozīmē – laikos, kad tjurki dibinājuši lielu impēriju, un ka daudzdievība ir valdījusi vairāk vispārpieejamā līmenī vai sadalīšanās un juku laikos. Īstenībā Tengri, Debesu dievs ir ciešā saistībā ar valdnieku, savu vietnieku uz zemes, un pat ar tā dēlu. Lai gan pantjurkisks, tas parādās kā nacionāls un valdniecisks Dievs. Kā uz zemes katrs pakļaujas Khanam kā visvaldniekam, tā katram ir jāpakļaujas Debesīm, Visuma Dievam. Tomēr pat T’ue-küe impērijā mēs blakus Debesu dievam redzam daudzus pārdabiskus spēkus, kas tiek saukti vai nu pat vārdā “Dievs” (tengri), vai vārdā “svētīts” (Iduq). Tie ir gan vīrišķi, gan sievišķi; pēdējie varbūt ir vairāk saistībā ar valdnieci, kvatun (qatun)“

– Jean Paul Roux: Alttürkische Mythologie, lpp. 213

Tangra?

Kāda teorija, kuru izplata galvenokārt bulgāru pētnieki, aplūko Tangra kā seno ēģiptiešu saules dieva Ra bulgāru nosaukumu. Tā varētu būt bijusi trāķiešu reliģija. Daži bulgāru vēsturnieki apgalvo, ka tā ir senākā viendievības reliģija cilvēces vēsturē, no kuras ir atvasinājušās citas viendievības reliģijas. Pēc viņu domām “Tangra” ir savienojums no “Tan” (Visums), “Nak” (vīrietis) un “Ra” (saules dievs).

2001. gadā bulgāru pētnieki ir devuši vārdu Tangra kādai kalnu grēdai Antarktīdā.

Skat. arī:

• Shintō

• Taoismus

• Himmelsmeister

• Zoroastrismus

• Mithraismus

• Indogermanische Religion

Avoti

1. Julie Stewart – Mongolischer Schamanismus

2. Dr. Peter Laut: Vielfalt türkischer Religionen: Tänriismus, Universität Freiburg [1]

3. Julie Stewart studierte die Kultur der Mongolen jahrelang, bevor sie den Schamaninnamen Sarangerel Odigan annahm und in Zusammenarbeit mit dem Golomt Center for Shamanist Studies mehrere Artikel und ein Buch mit dem Titel Riding Windhorses schrieb.

4. Urreligion der Ungaren

5. Wörterbuch der Mythologie, Band 2, Stuttgart 1973, Hsg. Norbert Reiter, S.249, darin: der Aufsatz von M. de Ferdinandy, Die Mythologie der Ungarn.

6. Tangrist sanctuaries

7. Wilhelm Radloff

8. Wörterbuch der Mythologie, Band 2, Stuttgart 1973, Hsg. Norbert Reiter, S.212, darin: der Aufsatz von M. de Ferdinandy, Die Mythologie der Ungarn.

9. Tengrismus:Auf der Suche nach den geistigen Wurzeln Zentralasiens/Marlene Laruelle

10. tengerism.org – practicing tengerism

11. www.eurasischesmagazin.de

12. Religion der frühen Türken und Mongolen, in: Einführung in die Ethnologie Zentralasiens (Skript), Universität Wien, S.110 [2]

• Julie Stewart: Mongolischer Schamanismus, Golomt Center for Shamanist Studies, Ulaanbaatar, Mongolia [5]

• Dr. Peter Laut: Vielfalt türkischer Religionen: Tänriismus, Universität Freiburg [6]

• Rafael Bezertinov: Tengrianizm:Religion of Turks and Mongols [7]

• Käthe Uray-Kőhalmi, Jean-Paul Roux, Pertev N. Boratav, Edith Vertes: Götter und Mythen in Zentralasien und Nordeurasien. ISBN 3-12-909870-4 Daraus: Jean-Paul Roux: Die alttürkische Mythologie (Seite 173 – 278); Pertev N. Boratav: Die türkische Mythologie der Oghusen und Türken Anatoliens, Aserbaidschans und Turkmenistans (Seite 279-481)

• Marion Linska, Andrea Handl, Gabriele Rasuly-Paleczek: Religion der frühen Türken und Mongolen, in: Einführung in die Ethnologie Zentralasiens (Skript), Universität Wien, S.109 [8]

Literatūra

• Ágnes Birtalan: Die Mythologie der Mongolischen Volksreligion, Stuttgart 2000.

• Walther Heissig / Giuseppe Tucci: Die Religionen Tibets und der Mongolei, Die Religionen der Menschheit Bd. 20, Stuttgart [u.a.] : Kohlhammer 1970; engl. Übers.: The religions of Mongolia, London 1980, ISBN 0710306857.

• Günter Lanczkowski: Art. Mongolische Religion, in: Theologische Realenzyklopädie, Bd. 23, 209-211.

• Andras Rona-Tas: Materialien zur alten Religion der Turken, in: Walther Heissig / Hans-Joachim Klimkeit (Hgg.): Synkretismus in den Religionen Zentralasiens: Ergebnisse eines Kolloquiums vom 24.5. bis 26.5.1983 in St. Augustin bei Bonn, Wiesbaden 1987, 33–45.

• Jean-Paul Roux: Tängri: Essai sur le ciel-dieu des peuples altaïques, in: Revue de l’histoire des religions 149 (1956), 49–82.197–230, 150 (1956), 27–54.173–212; 154 (1958), 32–66.

• Jean-Paul Roux: Art. Tengri, in: Encyclopedia of Religion, Bd. 13, 9080-9082.

Web saites

• Prof. Dr. Schagdaryn: Tengerismus

• ethnikoi.org – Tengri, God of Turks (engl.)

• Tengerism.org (engl.)

http://de.wikipedia.org/wiki/Tengrismus