I plāksne
Es dziedu par lielisko apdzīvoto zemju dēlu,
Es slavēju lielisko Ninurta
(šumeru “zemes valdnieks”, kara, medību, zvejas, augu un auglības dievs. Arī rīta saules dievs, dziednieks un piedodošs dievs. Astroloģijā atbilst Saturns un Oriona zvaigznājs. Enlila (arī Ellil, šumeru “vējš”, viens no šumeru augstākajiem dieviem, Nippuras aizbildnis, An un Zemes dieves Ki dēls, atdalījis debesis no zemes) un Ninlilas (šumeru vēju dieve, viena no dieves-mātes izpausmēm) dēls.),
kuru mīl Mami (iespējams, arī Ninhursaga; cilvēku radītāja),
Vareno dievu, Enlila dēlu,
Eku bērnu, Anunnaku (An dēli, viena no divām (otra – Igigi) debesu dievu grupām, kopskaitā 7 vai 50, vai 600) vadoni, Eninnu (šumeru “Piecdesmita templis”, dieva Ningirsu templis Lagašā) centru,
Kurš dod ūdeni liellopu aplokiem, apūdeņojamiem dārziem, dīķiem (?) gan zemē, gan pilsētā.
Kauju uzplūdu, kas aptumšo jostu, kareivis.
Visniknākie gallu
(Gallu gari ir vilkuši nelaimīgos upurus uz apakšējo pasauli. Gallas ir vieni no septiņiem nelabajiem (jeb “elles atvasēm”) Babilonijas ticībā, kurus var nomierināt ar jēra ziedojumu uz to altāriem. Galli ir pavadījuši Inanu tās gājienā uz apakšējo pasauli)
gari, kaut nenogurdināmi, baidās viņa uzbrukumu,
Klausies slavinājumu par varenā spēku,
Kurš pakļāva, kurš sasēja Klinšu Kalnu tā niknumā,
Kurš uzvarēja lidojošo Anzu (arī Anzud, Zu, milzu dievišķs putns ērgļa ar lauvas galvu izskatā,bet, sākot ar 2.gadu tūkstoša vidu pr.Kr. – parasta ērgļa izskatā) ar savu ieroci,
Kurš buļļcilvēku galēja jūrā.
Stiprais karotājs, kurš galē ar savu ieroci,
Varenais, kurš ātrs izkārtot kaujai,
Nekādi troņi nebij līdz tam Igigiem (viena no divām (otra – Anunnaki) debesu dievu grupām) radīti;
Būtu pulcējušies Igigi sava Enlila varā.
Bija veidotas upes – Tigris un Eifrata.
Bet nebij vēl avoti sūtījuši savu ūdeni uz zemi.
Jūras [ ]
Mākoņi bija vēl tālu pie apvāršņa [ ]
Pulcējās visi Igigi
Pie Enlila, sava tēva, dievu karotāja,
Tie viņa dēli, vēsti tie nes,
Ņemiet vērā uzticamus vārdus!
Hehe kalnā, [ ] mežainajā kalnā
Anunnaku [ ] ielejā (?)
[ ] bija dzemdēts Anzu.
[Tā knābis ir zāģis]
[ ]
Kurš [ ]
Vienpadsmit bruņukrekli (?) [ ]
Kalni [ ]
Uz viņa kliedzienu [ ]
Dienvidvējš [ ]
Varenais [ ] vējš [ ]
Milzums [ ]
Virpuļviesuļi [ ]
Tie satikās un [ ]
Šie četri vēji [ ]
Dievu tēvs, Duranki (Dur-An-ki; šumeru “debesu un zemes saites vieta”; līdzīga nozīme ir Su-Meru, pasaules kalnam (Kailas). Priedēklis Su nozīmē godināšanu un sajūsmu. Arī svētnīca E-kurā.) dievs, uz viņu lūkojās,
Bet turēja pie sevis savas domas.
Cieši viņš pētīja Anzu [ ]
Viņš apdomāja ar (?) [ ]
‘Kas ir dzemdējis [ ]
Kāpēc ir šis [ ]
Ea (arī Eia, Enki – “zemes valdnieks”, esamības spēju me (šumeru me vai ñe [ŋɛ], vai akadiešu parşu, mes, maes – pārstāv jebko, kas dod spēku vai esamību visos civilizācijas aspektos (gan apliecinošu, gan noliedzošu); tie ir dievu likumi, būtība, kas nosaka civilizāciju, attiecības starp cilvēci un dieviem. Saistīts ar vēlāko akadiešu Likteņu Plākšņu jēdzienu, pasaules valdnieka vara, kas nosaka visus likteņus) pārvaldnieks, Anu dēls) atbildēja tā meklējumiem,
Tālu redzošais vērsa savus vārdus Enlilam:
“Plūdu ūdeņi noteikti dzemdējuši Anzu,
Apzu (akadiešu Apsu, arī Engurra, no Ab=ūdens un Zu=tāliene, bezgalība, no kuras kondensējies saldūdens, vīrišķais pirmsākums, arī dzīvības pirmcēlonis, pirmatnējā stihija, arī pazemes saldūdens okeāns ar ieeju no Eridu pilsētas, lietu būtību – me glabātuve.) dievu svētais ūdens.
Plašā zeme ir to iecerējusi,
Un tas ir dzimis no kalnu klintīm.
Esat lūkojušies uz Anzu pašu [ ]
Lai tas kalpo jums un nepārstāj!
Lai namā noslēgts ceļš uz visdziļākām telpām uz visiem laikiem.
(trūkst 3 rindas)
[ ] -ais vārds, ko tam saka.
Viņš (Enlils) uzņēmās svētnīcu [ ]
Un pārvaldīja visu dievu kopienu.
Viņš radīja īpašu likteni, un Anzu pārvaldīja to.
Enlils nolika to pie ieejas telpā, kuru bij darījis nevainojamu
Viņš vēlējās peldēties svētajā ūdenī tā klātbūtnē.
Viņa (Anzu) acis cieši skatījās uz Enlila varas zīmotnēm;
Uz tā valdnieka kroni, tā dievišķuma tērpu,
Uz Likteņa Plāksni tā rokās cieši skatījās Anzu,
Un mērķi sev noteica – pievākt Enlila varu.
Bieži Anzu cieši turēja prātā Duranki dievu, dievu tēvu,
Un noteikto mērķi pievākt Enlila varu.
“Sev paņemšu dievu Likteņu Plāksni,
Un pārvaldību pār visu dievu kopienu,
Un iegūšu troni un ritu noteicējs būšu!
Es izrīkošu katru no Igigiem!’ (labie dievi)
Pretdarbību perināja viņš savā sirdī
Un pie svētnīcas ieejas, kuru tik bieži vēroja,
Savas dienas sākumu gaidīja viņš.
Kamēr Enlils peldējās svētajā ūdenī ,
Izģērbies un kroni uz troņa nolicis,
Tas pievāca Likteņa Plāksni,
Paņēma Enlila varu. Riti bij atcelti,
Aizmuka un noslēpās Anzu,
Izzuda starojums, valdīja klusums,
Tēvs Enlils, to padomdevējs, bija mēms,
Jo viņš bij atstājis svētnīcu bez tās starojuma.
Meklēja risinājumu zemes dievi gan augstu, gan zemu.
Anu darīja savu balsi dzirdamu un runāja, vērsies pir dieviem, saviem dēliem:
“Lai kurš dievs galētu Anzu,
Tas padarīs dižu mūsu vārdu visās apdzīvotajās zemēs!”
Kanālu pārvaldnieku tie sauca, Anu dēlu,
Teica tam lēmējs;
Adadu (arī Addu, Ada, Iškur, pērkona, lietus un vētras dievs, “mežonīgais niknuma dievs”) tie sauca, kanālu pārvaldnieku, An dēlu,
Teica tam lēmējs,
“Varenais Adad, negantais Adad, nav atvairāms tavs uzbrukums;
Dižs būs tavs vārds lielajā dievu sapulcē,
Nebūs tev pretinieka dievu, tavu brāļu, starpā,
Tad svētnīcas būs radītas droši!
Iekārto savas pielūgsmes vietas viscaur četrās debess pusēs!
Lai iedibinās Ekurā tavas pielūgsmes vieta!
Rādi dūšu dieviem, un tavs vārds būs Varens!”
Atbildēja Adads šai runai, vēršot vārdus uz Anu, savu tēvu:
“Tēvs, kas varēja aiztraukties uz nepieejamu kalnu?
Pievācis Enlila varu: riti ir atcelti!
Ir aizmucis Anzu un noslēpies!
Viņa runa ir nomainījusi Duranki dieva runu!
Viņš vienīgais pavēl, un katrs, ko tas nolād, pārvēršas mālos!
Tagad no viņa runas jātrīc dieviem!”
Viņš novērsās, teikdams, ka nerīkos uzbrukumu.
Tad sauca tie Gerru (uguns dievs, pārmantojies no Gibil.), Anunitu (Antu, Antum, Babilonijas dieve, pārmantojusies no šumeru Ki. Pirmā Anu dzīvesbiedre, ar kuru radījusi Anunnakus un Utukki, septiņus ļaunos garus.) dēlu.
Teica tam lēmējs:
“Varenais Gerra, negantais Gerra, nav atvairāms tavs uzbrukums;
Sadedzini Anzu ar liesmu, savu ieroci!
Dižs būs tavs vārds lielajā dievu sapulcē,
Nebūs tev pretinieka dievu, tavu brāļu, starpā,
Tad svētnīcas būs radītas droši!
Iekārto savas pielūgsmes vietas viscaur četrās debess pusēs!
Lai iedibinās Ekurā tavas pielūgsmes vieta!
Rādi dūšu dieviem, un tavs vārds būs Varens!”
Atbildēja Gerra šai runai, vēršot vārdus uz Anu, savu tēvu:
“Tēvs, kas varēja aiztraukties uz nepieejamu kalnu?
Kurš no dieviem, taviem dēliem būs sāncensis Anzu?
Jo tas ir pievācis Likteņa Plāksni,
Pievācis Enlila varu: riti ir atcelti!
Ir aizmucis Anzu un noslēpies!
Viņa runa ir nomainījusi Duranki dieva runu!
Viņš vienīgais pavēl, un katrs, ko tas nolād, pārvēršas mālos!
Tagad no viņa runas jātrīc dieviem!”
Viņš novērsās, teikdams, ka nerīkos uzbrukumu.
Tie sauca Šaru (kara dievs), Ištaras (akadiešu auglības, miesīgās mīlestības un kara dieve, Venēras iemiesojums, līdzinās Inanai) dēlu,
Viņš (Anu) ierosināja risinājumu, runāja tam,
‘Varenais Šara, negantais Šara, nav atvairāms tavs uzbrukums!
Satriec Anzu ar [ ……..] savu ieroci!
Dižs būs tavs vārds lielajā dievu sapulcē,
Nebūs tev pretinieka dievu, tavu brāļu, starpā,
Tad svētnīcas būs radītas droši!
Iekārto savas pielūgsmes vietas viscaur četrās debess pusēs!
Lai iedibinās Ekurā tavas pielūgsmes vieta!
Rādi dūšu dieviem, un tavs vārds būs Varens!”
Atbildēja Šara šai runai, vēršot vārdus uz Anu, savu tēvu:
“Tēvs, kas varēja aiztraukties uz nepieejamu kalnu?
Kurš no dieviem,taviem dēliem būs sāncensis Anzu?
Jo tas ir pievācis Likteņa Plāksni,
Pievācis Enlila varu: riti ir atcelti!
Ir aizmucis Anzu un noslēpies!
Viņa runa ir nomainījusi Duranki dieva runu!
Viņš vienīgais pavēl, un katrs, ko tas nolād, pārvēršas mālos!
Tagad no viņa runas jātrīc dieviem!”
Viņš novērsās, teikdams, ka nerīkos uzbrukumu.
Klusu sakņupa dievi un zaudēja cerību uz padomu.
Viedības Kungs, kurš mājo Apsu (Enki),
Domu radīja būtības dziļumos savos;
Ea radīja ziņu savā sirdī
Teica viņš Anu, ko domā savas būtības dzīlēs.
“Ļauj man dot norādījumus un meklēt starp dieviem,
Un izvēlēties no Sapulces Anzu sāncensi.
Pats meklēšu dievu vidū
Un izvēlēšos no Sapulces Anzu sāncensi.”
Klausījās Igigi viņa runu,
Brīvi kļuva Igigi no nemiera un skūpstīja kājas tam.
Tālu redzošais darīja savu balsi dzirdamu un runāja,
Vērsis vārdus uz Anu un Daganu (feniķiešu Dagons, arī Oannes; Viduseifratas ielejas aizbildnis, Mari galvenais dievs. Zemkopības un zvejas dievs. Ļoti senas izcelsmes kults. Par savu radītāju to uzskatījis Hamurapi. Feniķiešu statuetes to attēlo ar zivs veida ķermeņa apakšdaļu.):
“Lai tie atsauc pie manis Belet-ili (“dievu kundze”, arī Mami), dievu māsu,
Viedo dievu, savu brāļu padomnieci,
Lai tie pasludina viņas pārākumu sapulcē,
Lai dievi godina viņu savā sapulcē;
Es tad pateikšu tai domu, kas manā sirdī.”
Pasauca tie Belet-ili, dievu māsu, pie viņa,
Viedo dievu, tās brāļu, padomnieci,
Pasludināja tie viņas pārākumu sapulcē,
Godināja dievi viņu savā sapulcē;
Pateica tad Ea domu, kas viņa sirdī.
”Ierasti saucām tevi par Mami,
Bet tagad tavs vārds būs Visu Dievu Kundze.
Uzrunā vareno, savu lielisko mīļoto,
Kurš platām krūtīm, kurš izkārto kaujai!
Dod Ninurtu, savu lielisko mīļoto,
Kurš platām krūtīm, kurš izkārto kaujai,
Būs Kungs viņa vārds dižajā dievu sapulcē.
Lai rāda viņš dūšu dieviem, ka var viņš būt Varens!
Lai dižens viņa vārds visās apdzīvotajās zemēs
Viņa pielūgsmes vietas….
Kungs…..
(2 rindas nav pilnīgas)
Klausījās Mami šo viņa runu
Un Belet-ili, lieliskā, izteica “Jā”.
Patika zemes dieviem viņas runa,
Brīvi kļuva Igigi no nemiera un skūpstīja kājas tai.
Dievu sapulcē iesauca tā savu dēlu,
Un pamācīja savu mīļoto, tam sakot,
“Anu un Dagana klātbūtnē,
Šie ir pasludinājuši sapulcē savu ritu norisi.
Esmu laidusi dzimt visiem Igigi,
Esmu radījusi ikkatru Anunnaku!
Un esmu izveidojusi dievu sapulci. Es, Mami,
Enlila varu esmu piešķīrusi savam brālim.
Anzu ir sagrāvis valdnieku kārtu, ko noteicu!
Likteņu Plāksni tas dabūjis sev [ ]
Aplaupījis Enlilu tas ir; noraidījis jūsu tēvu,
Nozadzis ritu kārtību un padarījis tos par saviem.
(sasaistes rinda ar nākošo plāksni)
Gatavo ceļu, noteic stundu.”
II plāksne
“Gatavo ceļu, noteic stundu,
Paver gaišu rītausmu manis radītiem dieviem.
Savāc savu graujošo kaujas spēku,
Liec uzliesmot saviem niknajiem vējiem, ka tie drāžas pār to.
Sagrāb planējošo Anzu
Un pārplūdini zemi, ko esmu radījusi. Sagrauj tā mājokli.
Lai baiss pērkons iet pār viņu,
Lai trīc viņā bailes no tava kaujas spēka.
Liec graujošam virpuļviesulim celties pār viņu,
Liec savu bultu lokā, ar indi to noklāj,
Tavam veidolam jāmainās kā gallu-garam,
Izsūti miglu, lai tas nespēj atpazīt tavas pazīmes!
Lai tavi stari darbojas uz to,
Augstu uzbrukuma lēcienu dari; apžilbini to
Daudz varenāk kā dara Šamašs (akadiešu “saule”, saules dievs. Tā sieva ir Aija. Visu redzošs un visu zinošs cilvēku darbu tiesnesis. Nakti nolaižas apakšējā pasaulē, nesot tur gaismu, ēdienu un dzeramo).
Lai skaidra dienasgaisma tam par tumsu top,
Sagrāb to pie rīkles; pārvari Anzu,
Un lai vēji nes tā spalvas kā labu vēsti
Uz Ekuru, uz tava tēva Enlila namu,
Pārbrāz un pārpludini kalnu ganības
Un pārplēs ļaunā Anzu rīkli.
Tad atgriezīsies Ekurā valdnieku kārta,
Tad atgriezīsies riti par tēvu, kurš tevi dzemdinājis!
Tad svētnīcas būs radītas droši!
Iekārto savas pielūgsmes vietas viscaur četrās debess pusēs!
Iedibini Ekurā savas pielūgsmes vietu!
Rādi dūšu dieviem, un tavs vārds būs Varens!”
Klausījās karotājs savas mātes vārdos,
Viņš salīka satraukumā un slēpās,
Kungs izrīkoja Kaujas Septītnieku –
Izrīkoja karotājs septiņus ļaunos vējus,
Kas putekļos virpuļo, septiņus virpuļviesuļus,
Viņš izkārtoja kaujas ierindu, veidoja cīņu ar baisu izvietojumu,
Pat vētras pieklusa viņa pusē, turoties gaisā sadursmei.
Satikās Anzu ar Ninurtu kalnu nogāzē.
Blenza Anzu uz viņu un drebēja niknumā uz viņu,
Atņirdza zobus kā lauva pēkšņā niknumā,
Pilnīgā trakumā izkliedza karotājam:
“Esmu atņēmis katru ritu,
Un pārvaldu visas dievu kārtas!
Kas esi, lai nāktu karot pret mani? Saki savus nolūkus!”
Nekaunīgi tā runa triecās pret viņu.”
Atbildēja karavīrs Ninurta Anzu:
“Duranki dievu atriebējs esmu,
Kas iekārtojis Duranki, ….. no plašās … zemes… Ea, likteņu valdnieka”.
Klausījās Anzu tā runu, tad nikni atmeta viņu kalnos,
Pār kalniem uzkrita tumsa, un viņu sejas aptumšojās,
Šamašu, dievu gaismu, nomāca tumsa,
Kā lauva ierēcās Adads, tā rēciens sajaucās ar Anzu trokšņošanu,
Sadursme starp kaujas armijām auga nenovēršami, plūdu ierocis samilza,
Bruņotās krūtis mazgājās asinīs,
Nolija nāves lietus, bulta izmeta zibeni,
Svilpdami auroja starp viņiem kaujas spēki.
Varenais, lieliskais Mami dēls, Anu un Dagana uzticamais,
Tālu redzošā iemīļotais,
Tēmēja bultu uz to no loka līkuma,
Bet netuvojās tā Anzu; atpakaļ atgriezās šautra.
Kliedza Anzu uz bultu:
“Tu, bulta, kas nāk, atgriezies savā niedru biezoknī!
Loks, atpakaļ uz savu jaunaudzi!
Loka stiegra, atpakaļ uz auna zarnām! Spalvas, atpakaļ uz putniem!”
Dievu Likteņu Plāksnes rokā tas turēja,
Ietekmēja tās loka stiegru, un šautras netuvojās tā miesai.
Nāves klusums klājās pār kauju, un sadursme beidzās.
Apstājās ieroči un nespēja trāpīt Anzu starp kalniem
Viņš (Ninurta) kliedza un Šaruram (Ninurtas dievišķais ierocis, loks ar bultu vai līks zobens, vai kaujas vāle, kas spēj runāt un pārvērsties par spārnotu lauvu) norādīja:
“Pastāsti tālu redzošajam Ea par to, ko te redzēji!”
Kunga vēstījums bija: “Ielenca Ninurta Anzu,
Un ietīts bij Ninurta postījumu putekļos,
Bet kad viņš ielika bultu lokā, uzvilka to,
Un tēmēja bultu uz to no loka līkuma,
Netuvojās tā Anzu; atpakaļ atgriezās šautra.
Jo kliedza Anzu uz to:
“Tu, bulta, kas nāk, atgriezies savā niedru biezoknī!
Loks, atpakaļ uz savu jaunaudzi!
Loka stiegra, atpakaļ uz auna zarnām! Spalvas, atpakaļ uz putniem!”
Dievu Likteņu Plāksnes rokā tas turēja,
Ietekmēja tās loka stiegru, un šautras netuvojās tā miesai.
Nāves klusums klājās pār kauju, un sadursme beidzās.
Apstājās ieroči un nespēja trāpīt Anzu starp kalniem.”
Noliecās Šarurs, paņēma vēsti,
Nogādāja kaujas ziņojumu tālu redzošajam Ea.
Kunga vēstījums ir: “Ielenca Ninurta Anzu,
Un ietīts bij Ninurta postījumu putekļos,
Bet kad viņš ielika bultu lokā, uzvilka to,
Un tēmēja bultu uz to no loka līkuma,
Bet netuvojās tā Anzu; atpakaļ atgriezās šautra.
Jo kliedza Anzu uz to:
“Tu, bulta, kas nāk, atgriezies savā niedru biezoknī!
Loks, atpakaļ uz savu jaunaudzi!
Loka stiegra, atpakaļ uz auna zarnām! Spalvas, atpakaļ uz putniem!”
Dievu Likteņu Plāksnes rokā tas turēja,
Ietekmēja tās loka stiegru, un šautras netuvojās tā miesai.
Nāves klusums klājās pār kauju, un sadursme beidzās.
Apstājās ieroči un nespēja trāpīt Anzu starp kalniem.”
Klausījās tālu redzošais dēla vārdos,
Izsaucās un norādīja Šaruram:
“Atstāsti savam kungam, ko es saku, un visu, ko es saku, atkārto viņam:
“Neļauj kaujai atslābt, atspiest tavu uzvaru!
Nokausē to, tā ka tas zaudē savus spārngalus vētru sadursmē!
Ņem metamo rungu, lai seko tavām bultām
Un nocērt tā spārngalus, gan labo, gan kreiso.
Kad viņš redzēs savus spārnus un izlaidīs (?) teicienu,
Kliedzot “Spārnu pie Spārna”, nesatraucies:
Uzvelc cieši savu loku,
Sagrāb to pie rīkles; pārvari Anzu,
Un lai vēji nes tā spalvas kā labu vēsti
Uz Ekuru, uz tava tēva Enlila namu,
Pārbrāz un pārpludini kalnu ganības
Un pārplēs ļaunā Anzu rīkli.
Tad atgriezīsies Ekurā valdnieku kārta,
Tad atgriezīsies riti par tēvu, kurš tevi dzemdinājis!
Tad svētnīcas būs radītas droši!
Iekārto savas pielūgsmes vietas viscaur četrās debess pusēs!
Iedibini Ekurā savas pielūgsmes vietu!
Rādi dūšu dieviem, un tavs vārds būs Varens!”
Noliecās Šarurs, paņēma vēsti,
Nogādāja kaujas ziņojumu savam kungam,
Visu, ko Ea tam teicis, viņš pateica tam.
“Neļauj kaujai atslābt, atspiest tavu uzvaru!
Nokausē to, tā ka tas zaudē savus spārngalus vētru sadursmē!
Ņem metamo rungu, lai seko tavām bultām
Un nocērt tā spārngalus, gan labo, gan kreiso.
Kad viņš redzēs savus spārnus un izlaidīs teicienu,
Kliedzot “Spārnu pie Spārna”, nesatraucies:
Uzvelc cieši savu loku, laid bultas kā zibeņus,
Lai spārnu spalvas dejo kā tauriņi.
Sagrāb to pie rīkles; pārvari Anzu,
Un lai vēji nes tā spalvas kā labu vēsti
Uz Ekuru, uz tava tēva Enlila namu,
Pārbrāz un pārpludini kalnu ganības
Un pārplēs ļaunā Anzu rīkli.
Tad atgriezīsies Ekurā valdnieku kārta,
Tad atgriezīsies riti par tēvu, kurš tevi dzemdinājis!
Tad svētnīcas būs radītas droši!
Iekārto savas pielūgsmes vietas viscaur četrās debess pusēs!
Iedibini Ekurā savas pielūgsmes vietu!
Rādi dūšu dieviem, un tavs vārds būs Varens!”
Klausījās karotājs tālu redzošā Ea vārdos,
Viņš salīka satraukumā un slēpās,
Kungs izrīkoja Kaujas Septītnieku
Karotājs izrīkoja septiņus ļaunos vējus,
Kas putekļos virpuļo, septiņus virpuļviesuļus,
Viņš izkārtoja kaujas ierindu, veidoja cīņu ar baisu izvietojumu,
Pat vētras pieklusa viņa pusē, turoties gaisā sadursmei.
III plāksne
(3 nepilnas rindas)
Postīšana….
Liesmoja karstuma vilnis, juceklis (?) [ ]
Vētra [ ] uz četriem vējiem,
Ieroči galēja (?) sala aizsardzību,
Peldējās abi kaujas sviedros.
Nokusa Anzu un zaudēja spārngalus vētru sadursmē.
Viņš (Ninurta) ņēma metamo rungu, ko laist pakaļ savām bultām,
Un nocirta tā spārngalus, gan labo, gan kreiso.
Redzēja viņš (Anzu) savus spārnus un izlaida savu teicienu,
Bet, kad bija izkliedzis “Spārnu pie Spārna”, nāca šķēps tam virsū,
Caururba šķēps to tieši sirdī.
Lika viņš (Ninurta) bultai caururbt spārngalus un spārnu,
Ar šķēpu caururba sirdi un plaušas,
Iznīcināja kalnus, pārplūdināja to lieliskās ganības,
Pārplūdināja plašo zemi savā niknumā,
Pārplūdināja kalnu ieplakas, nokāva ļauno neganto Anzu,
Un atguva karotājs Ninurta Likteņu Plāksnes savās rokās.
Kā labās vēsts zīmi
Nesa vējš Anzu spalvas,
Redzēja Dagans zīmi un līksmoja,
Sasauca visus dievus un līksmi viņš runāja:
“Stiprais patiesi ir galējis Anzu tā kalnā,
Atguvis viņš savās rokās Anu Dagana ….
Nākiet! Lai nāk viņš pie mums,
Lai līksmo viņš, joko, lai jautrojas.
…. dievi, viņa brāļi un dzird viņa noslēpumus.
…. dievu noslēpumus.
Lai Enlil, …. dievu, viņa brāļu, dāvā tam ritus”.
Darīja Enlils savu balsi dzirdamu un teica Daganam,
“[ ] ūdens….
Kad [ ] viņš paņēma.
Kad galēja viņš neganto Anzu kalnos,
Karotājs Ninurta atguva dievu Likteņu Plāksni savās rokās.
Sūti pēc viņa, lai nāk viņš pie tevis.
Lai liek viņš tev klēpī Likteņa Plāksni!’
Darīja Enlils savu balsi dzirdamu un teica,
Vēršot vārdus uz savu pārvaldnieku Nusku (Enlila dēls un padomnieks):
“Nusku, ej ārā un atgādā Birdu (apakšējā pasaules dievs) pie manis”.
Izgāja Nusku, atgādāja Birdu pie Enlila.
Darīja Enlils savu balsi dzirdamu un teica,
Vēršot vārdus uz Birdu,
“Birdu, es sūtīšu tevi, es ….”
(trūkst dažas rindas)
Darīja Ninurta savu balsi dzirdamu un teica.
Vēršot vārdus uz Birdu,
“Birdu, kāpēc nāc šurp tik uzņēmīgi?”
Darīja Birdu savu balsi dzirdamu un teica.
Vēršot vārdus uz Ninurta, savu kungu:
“Mans kungs, Enlils, tavs tēvs, sūta mani pie tevis …. pateikt:
“Ir dzirdējuši dievi,
Ka esi galējis kalnos neganto Anzu.
Tie līksmo, ir priecīgi un [ ]
Liek man nākt pie tevis un [ ]
Dodies pie viņa, lai viņš var [ ]
(11 rindas ir saglabājušās nepilnīgi, apmēram 34 rindas trūkst, tad 3 rindas nav pilnīgas)
… Lai viņš (Enlils) Ekurā savā varenībā izjauc negantā Anzu plānus.
Karotāj, savā varenībā kad galēji tu kalnu,
Tu sagrābi Anzu, vareni galēji to,
Galēji planējošo Anzu tā varenībā.
Jo biji tik drosmīgs un galēji kalnu,
Noliki tu visus pretiniekus uz ceļiem Enlila, sava tēva, priekšā,
Ninurta, Jo biji tik drosmīgs un galēji kalnu,
Noliki tu visus pretiniekus uz ceļiem Enlila, sava tēva, priekšā,
Esi ieguvis pilnu varu, katru vienu ritu,
Vai ir vēl kāds radīts tev līdzīgs? Ir pasludināti kalna riti,
Likteņu dievu svētnīcas piešķirtas tev.“
No: Dalley, Stephanie (1991) Myths from Mesopotamia: Creation, The Flood, Gilgamesh and others. Oxford University Press, Oxford, New York
Gara dāvanas 