Gilgamešs, Enkidu un apakšējā pasaule. Šumeru mīts.

(Nibru, Urimas versija)
1-26 Tajās dienās, tajās tālajās dienās, tajās naktīs, tajās tālajās naktīs, tajos gados, tajos tālajos gados, sensenajās dienās,
kad redzamā pastāvēšanā tika nestas vajadzīgās lietas, senajās dienās,
kad pienācīgi tika pirmoreiz iepazītas vajadzīgās lietas,
kad Zemes svētnīcās tika pirmoreiz nogaršota maize,
kad tika iekurinātas Zemes krāsnis,
kad debesis tika atdalītas no zemes,
kad zeme tika norobežota no debesīm,
kad tika iedibināta cilvēces slava,
kad An (akadiešu Anu, debesu dievs, viens no trim galvenajiem šumeru dieviem; An ir arī dieva jēdziena zīme šumeru rakstībā) bija paņēmis debesis sev,
kad Enlils (arī Ellil, šumeru “vējš”, viens no šumeru augstākajiem dieviem, Nippuras aizbildnis, An un Zemes dieves Ki dēls, atdalījis debesis no zemes) bija paņēmis zemi sev,
kad apakšējā pasaule tika nodota Ereš-kigalai (Erec-kigala, “Lielās Zemes Saimniece”, apakšējās pasaules valstības valdniece) kā dāvana;
kad viņš uzlika buras, kad viņš uzlika buras, kad tēvs uzlika buras kuģošanai apakšējā pasaulē, kad Enki (“zemes valdnieks”, esamības spēju me (šumeru me vai ñe [ŋɛ], vai akadiešu parşu, mes, maes – pārstāv jebko, kas dod spēku vai esamību visos civilizācijas aspektos  (gan apliecinošu, gan noliedzošu); tie ir dievu likumi, būtība, kas nosaka civilizāciju, attiecības starp cilvēci un dieviem. Saistīts ar vēlāko akadiešu Likteņu Plākšņu jēdzienu, pasaules valdnieka vara, kas nosaka visus likteņus) pārvaldnieks, Anu dēls, Eia, Ea) uzlika buras apakšējai pasaulei, –
pret valdnieku sacēlās mazu krusas graudu vētra, pret Enki sacēlās lielu krusas graudu vētra. Mazie bija kā viegli veserīši, lielie līdzinājās katapultu akmeņiem (?). Enki mazās laiviņas ķīlis drebēja kā bruņurupuču badīts, viļņi laivas priekšā cēlās, lai aprītu valdnieku kā vilki, un viļņi aiz laivas uzbruka Enki kā lauva.
27-35 Tajā laikā tur bija viens koks, viens halub (hullupu, vītols) koks, viens koks, kas auga skaidrās Eifratas krastā, Eifratas dzirdināts. Dienvidvēja spēks izrāva tā saknes un plēsa tā zarus, un Eifrata to izcēla un nesa projām. Garām gāja sieviete, kas bijāja An vārdus, garām gāja sieviete, kas bijāja Enlila vārdus un paņēma koku un nesa to uz Unugu (akadiešu Uruka, bībelē Ereh, tagad Varka 65 km no Irākas Nasīrijas. An un Inanas kulta centrs, ar E-anas templi), Inanas (“debesu valdniece”, arī Ištara, mīlas un kara dieve) krāšņo dārzu.
36-46 Sieviete iestādīja koku ar savām kājām, nevis ar savām rokām. Sieviete aplaistīja to, lietojot savas kājas, nevis savas rokas. Viņa teica:
“Kad tas būs krāšņs krēsls, uz kura es varētu apmesties?” Viņa teica: ” Kad tas būs krāšņa gulta, uz kuras es varētu pagulēt?”
Pagāja pieci gadi, pagāja desmit gadi, kamēr koks auga liels; tā miza tomēr neplaisāja. Pie tā saknēm čūska, netraucēta savās buršanās lietās, darināja sev lizdu. Tā zaros putns Anzud (akadiešu Anzu, Zu, milzu dievišķs putns ērgļa ar lauvas galvu izskatā,bet, sākot ar 2.gadu tūkstoša vidu pr.Kr. – parasta ērgļa izskatā) iemitināja savus mazuļus. Tā stumbrā rēgu jaunava iekārtoja sev mājokli, jaunava, kura smej ar līksmu sirdi. Bet svētā Inana raudāja!
47-69 Kad bija atausis rīts, kad apvārsnis kļuva spožs, kad mazie putni rītausmā sāka klaigāt, kad Utu (“gaišais, starojošais, diena”, šumeru saules dievs, akadiešu Šamaš) bija atstājis savu guļamistabu, viņa māsa svētā Inana teica jaunajam karavīram Utu:
“Mans brāli, dienās, kad bija noteikts liktenis, kad pārticība pārpludināja Zemi, kad An bija paņēmis debesis sev, kad Enlils bija paņēmis zemi sev, kad apakšējā pasaule tika nodota Ereš-kigalai kā dāvana; kad viņš uzlika buras, kad viņš uzlika buras, kad tēvs uzlika buras kuģošanai apakšējā pasaulē, kad Enki uzlika buras apakšējai pasaulei, –
pret valdnieku sacēlās mazu krusas graudu vētra, pret Enki sacēlās lielu krusas graudu vētra. Mazie bija kā viegli veserīši, lielie līdzinājās katapultu akmeņiem (?). Enki mazās laiviņas ķīlis drebēja kā bruņurupuču badīts, viļņi laivas priekšā cēlās, lai aprītu valdnieku kā vilki, un viļņi aiz laivas uzbruka Enki kā lauva.
70-78 “Tajā laikā tur bija viens koks, viens halub koks, viens koks, kas auga skaidrās Eifratas krastā, Eifratas dzirdināts. Dienvidvēja spēks izrāva tā saknes un plēsa tā zarus, un Eifrata to izcēla un nesa projām. Garām gāju es, sieviete, kas bijāju An vārdus, garām gāju es, sieviete, kas bijāju Enlila vārdus, un paņēmu koku un nesu to uz Unugu, svētās Inanas krāšņo dārzu.
79-90 “Es, sieviete, iestādīju koku ar savām kājām, nevis ar savām rokām. Es, Inana, (1 manuskriptā tā vietā ir: “sieviete”) aplaistīju to, lietojot savas kājas, nevis savas rokas. Viņa teica: “Kad tas būs krāšņs krēsls, uz kura es varētu apmesties?” Viņa teica: ” Kad tas būs krāšņa gulta, uz kuras es varētu pagulēt?” Pagāja pieci gadi, pagāja desmit gadi, kamēr koks auga liels; tā miza tomēr neplaisāja. Pie tā saknēm čūska, netraucēta savās buršanās lietās, darināja sev lizdu. Tā zaros putns Anzud iemitināja savus mazuļus. Tā stumbrā rēgu jaunava iekārtoja sev mājokli, jaunava, kura smej ar līksmu sirdi. Bet svētā Inana raudāja!
Tomēr viņas brālis neatbalstīja viņu šajā lietā.
91-113 Kad bija atausis rīts, kad apvārsnis kļuva spožs, kad mazie putni rītausmā sāka klaigāt, kad Utu bija atstājis savu guļamistabu, viņa māsa svētā Inana teica karavīram Gilgamešam (XXVII – XXVI gs. pr.Kr. – Unugas valdnieks I dinastijā, pusdievs, valdnieka Lugalbandas un dieves Ninsunas dēls, noturējis Unugas valsti pret Kišas valdnieku Aggi): “Mans brāli, dienās, kad bija noteikts liktenis, kad pārticība pārpludināja Zemi, kad An bija paņēmis debesis sev, kad Enlils bija paņēmis zemi sev, kad apakšējā pasaule tika nodota Ereš-kigalai kā dāvana; kad viņš uzlika buras, kad viņš uzlika buras, kad tēvs uzlika buras kuģošanai apakšējā pasaulē, kad Enki uzlika buras apakšējai pasaulei, –
pret valdnieku sacēlās mazu krusas graudu vētra, pret Enki sacēlās lielu krusas graudu vētra. Mazie bija kā viegli veserīši, lielie līdzinājās katapultu akmeņiem (?). Enki mazās laiviņas ķīlis drebēja kā bruņurupuču badīts, viļņi laivas priekšā cēlās, lai aprītu valdnieku kā vilki, un viļņi aiz laivas uzbruka Enki kā lauva.
114-122 “Tajā laikā tur bija viens koks, viens halub koks, viens koks, kas auga skaidrās Eifratas krastā, Eifratas dzirdināts. Dienvidvēja spēks izrāva tā saknes un plēsa tā zarus, un Eifrata to izcēla un nesa projām. Garām gāju es, sieviete, kas bijāju An vārdus, garām gāju es, sieviete, kas bijāju Enlila vārdus, un paņēmu koku un nesu to uz Unugu, svētās Inanas krāšņo dārzu.
123-135 “Sieviete iestādīja koku ar savām kājām, nevis ar savām rokām. Inana aplaistīja to, lietojot savas kājas, nevis savas rokas. Viņa teica: “Kad tas būs krāšņs krēsls, uz kura es varētu apmesties?” Viņa teica: ” Kad tas būs krāšņa gulta, uz kuras es varētu pagulēt?” Pagāja pieci gadi, pagāja desmit gadi, kamēr koks auga liels; tā miza tomēr neplaisāja. Pie tā saknēm čūska, netraucēta savās buršanās lietās, darināja sev lizdu. Tā zaros putns Anzud iemitināja savus mazuļus. Tā stumbrā rēgu jaunava iekārtoja sev mājokli, jaunava, kura smej ar līksmu sirdi. Bet svētā Inana (1 manuskr. tā vietā ir: “Es, svētā Inana,”) raudāja!
Tajā lietā, par kuru bija stāstījusi viņa māsa, brālis, karavīrs Gilgamešs, viņu atbalstīja.
136-150 Viņš apjoza savu …… 50 minas (mina=0,57kg?) smago jostu – 50 minas viņam bija kā 30 šekeļi (1/60 minas?). Viņš paņēma rokā savu septiņus talentus (60 minas?) un septiņas minas smago bronzas cirvi, ko lietoja karagājienos. Viņš nogalēja čūsku, kas, netraucēta savās buršanās lietās, dzīvoja pie koka saknēm. Anzud putns, kas dzīvoja tā zaros, paņēma savus mazuļus un aizgāja kalnos. Rēgu jaunava, kas dzīvoja stumbrā, atstāja (?) savu mājokli un meklēja patvērumu tuksnesī.
Bet kokam viņš izrāva saknes un plēsa zarus, un viņa pilsētas dēli nocirta zarus un tos sasēja (1 manuskr. Tā vietā ir: “sakrāva kaudzē). Viņš atdeva koku savai māsai svētajai Inanai tās krēslam. Viņš atdeva to viņai tās gultai. Bet sev no tā saknēm viņš darināja sev ellag (mūzikas instruments) un no tā zariem viņš darināja sev ekidma (mūzikas instruments; precīza šā vārda izruna nav zināma) .
151-165 Viņš spēlēja ellag plašajā laukumā, nekad negribot beigt spēlēt, un viņš slavēja sevi plašajā laukumā, nekad negribot beigt slavēt. (Urimas manuskr. ir papildus: Šīs pilsētas jauneklis spēlēja ellag.)
Tam (?) kurš vāca atraitņu bērnu pulciņu ……, tie žēlojās: “Ak, mans kakls! Ak, mani gurni!” Tiem, kam bija mātes, viņu mātes nesa maizi saviem dēliem; tiem, kam bija māsas, viņu māsas lēja ūdeni saviem brāļiem. Kad nāca vakars, viņš iezīmēja vietu, kur stāvējis ellag, un viņš ņēma savu ellag no savas priekšas un nesa to mājās.
Bet agri no rīta, tiklīdz viņš …… iezīmētajā vietā, atraitņu apsūdzības un jauno meiteņu sūdzības lika viņa ellag un viņa ekidma iekrist apakšējās pasaules dibenā. (1 manuskr. ir papildus: Viņš tos nevarēja sasniegt ar …….) Viņš pūlējās ar roku, bet nevarēja sasniegt (1 manuskr. Tā vietā ir: pieskarties) tos, pūlējās ar kāju, bet nevarēja sasniegt (1 manuskr. tā vietā ir: pieskarties) tos.
166-175 Pie Ganzeras pils (Ganzir – apakšējās pasaules acs) vārtiem viņš apsēdās. Gilgamešs vaimanāja, rūgti raudot:
“Ak, mans ellag! Ak, mans ekidma! Ak, mans ellag, neesmu vēl pilnībā izbaudījis tā burvību, tā spēlēšana nav vēl man apnikusi! Kaut mans ellag vēl gaidītu mani galdnieka mājā! Es turētu galdnieka sievu kā savu paša māti – ja vien tas mani tur vēl gaidītu! Es turētu galdnieka bērnu kā savu mazo māsu — ja vien tas mani tur vēl gaidītu! Mans ellag ir nokritis apakšējā pasaulē – kas man to atdos? (1 manuskr. tā vietā ir: Kas man atdos manu ellag no apakšējās pasaules?) Mans ekidma ir iekritis Ganzerā — kas man to atdos? (1 manuskr. tā vietā ir: Kas man atdos manu ekidma no Ganzeras?)”
176-183 Viņa palīgs Enkidu (šumeriem – Gilgameša kalps un palīgs, akadiešiem – cīņu biedrs un tubrālis) atbildēja viņam (1 manuskr. tā vietā ir: Gilgamešam): “Mans valdniek, tu vaimanā; kāpēc tu dari savai sirdij raizes? Šodien es iznesīšu tavu ellag no apakšējās pasaules, es atgriezīšu tavu ekidma no Ganzeras.”
Gilgamešs atbildēja Enkidu: “Ja tu šodien (1 manuskr. tā vietā ir: Ja) tu dodies ceļā uz apakšējo pasauli, ļauj man dot tev padomu! Mani norādījumi ir jāievēro. Ļau man tos tev pateikt! Ņem vērā manus vārdus (1 manuskr. tā vietā ir: Mani vārdi ir jāievēro)!
184-198 “Tu nedrīksti uzvilkt tīru apģērbu: tie tūdaļ tevī atpazīs svešinieku.
Tu nedrīksti ieziest sevi ar smalku eļļu no kausa: tie aplenks tevi pēc tās (1 manuskr. tā vietā ir: tavas) smaržas.
Tu nedrīksti mētāt rungas apakšējā pasaulē: ar rungām sasistie tevi aplenks.
Tu nedrīksti turēt kizila koka rungu rokā: gari jutīsies tevis aizvainoti.
Tu nedrīksti vilkt kājās sandales.
Tu nedrīksti kliegt apakšējā pasaulē.
Tu nedrīksti skūpstīt savu iemīļotu sievieti.
Tu nedrīksti pagrūst savu sievu, pat ja tā tev traucē.
Tu nedrīksti skūpstīt savu iemīļotu bērnu.
Tu nedrīksti pagrūst savu dēlu, pat ja tas tev traucē.
Pretestība, ko tas izraisītu, tevi aizturētu apakšējā pasaulē.”
199-204 “Viņa, kas tur guļ, viņa, kas tur guļ, Ninazu (“valdnieks, kas pazīst ūdeni” apakšējās pasaules dievs, Ereškigalas (variants – Enlila un Ninlilas) dēls, Ningišzidas tēvs. Pretēji ļaunajam apakšējās pasaules valdniekam Nergalu, Ninazu ir dievs – dziednieks, bet arī kara dievs) māte, kas tur guļ, — tās tīros plecus nesedz apģērbs, un linu drāna nesedz tās tīrās krūtis. Viņa pirksti ir kā cērtes, viņa plūc savus matus kā mežlokus.”
205-220 Tomēr Enkidu neņēma vērā sava saimnieka vārdus. Viņš uzvilka linu drānas, un tie atpazina viņu kā svešinieku. Viņš iezieda sevi ar smalku eļļu no kausa, un tie aplenca viņu pēc tās smaržas. Viņš mētāja rungas apakšējā pasaulē, un ar rungām sasistie viņu aplenca. Viņš turēja rokā kizila rungu, un gari jutās viņa aizvainoti. Viņš uzvilka kājās sandales. Viņš aizkaitināja apakšējo pasauli. Viņš skūpstīja savu iemīļoto sievieti un pagrūda savu sievu, kad tā viņam traucēja. Viņš skūpstīja savu mīļo bērnu un pagrūda savu dēlu, kad tas vinam traucēja.
Viņš izraisīja pretestību un tika aizturēts apakšējā pasaulē.
(Me-Turan A versija. Segments A.
10-16 No tās liktenīgās dienas Enkidu, viņa palīgs, nenāca ārā no apakšējās pasaules. Valdnieks vaimanāja, rūgti raudot: “Mans mīļais palīgs, mans uzticamais sarunu biedrs, mans padomnieks ir sagūstīts apakšējā pasaulē! Viņu nesagūstīja Namtars (“griezējs, liktens”, Enlila dēls. Ļauns apakšējās pasaules dievs, likteņa personifikācija. Ereškigalas sūtnis un padomnieks), viņu nesagūstīja Asag (akadiešu Asakku, spārnots pūķis, apakšējās pasaules radījums, briesmonis,kas ieradies no austrumu kalniem, iespējams, šumeriem naidīgu kalniešu iemiesojums); bet apakšējā pasaulē viņu sagūstīja. Nergalas udug , kurš …… nesagūstīja viņu, bet apakšējā pasaulē viņu sagūstīja. Viņš nekrita kaujas laukā ……, bet apakšējā pasaulē viņu sagūstīja.”)
221-229 Karavīrs Gilgamešs, Ninsumunas (zemes dzīļu dieve Ninsuna. Tās templis Unugā – Egalmahs) dēls, pats pagrieza savus soļus uz E-kuru, Enlila templi. Viņš raudāja Enlila priekšā: “Tēvs Enlil, mans ellag iekrita apakšējā pasaulē, mans ekidma iekrita Ganzerā. Enkidu nolaidās lejā, lai tos atgrieztu, bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja.
Viņu nesagūstīja Namtar, viņu nesagūstīja Asag; bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja. Nergalas udug gars, kurš netaupa nevienu, viņu nesagūstīja, bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja. Viņš nekrita kaujā vīrišķības laukā, bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja.”
Tēvs Enlils neatbalstīja viņu šajā lietā, tā ka viņš devās uz Eridugu.
230-237 Eridugā viņš pats pagrieza savus soļus uz Enki templi. Viņš raudāja Enki priekšā: “Tēvs Enki, mans ellag iekrita apakšējā pasaulē, mans ekidma iekrita Ganzerā. Enkidu nolaidās lejā, lai tos atgrieztu, bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja.
Viņu nesagūstīja Namtar, viņu nesagūstīja Asag; bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja. Nergalas udug gars, kurš netaupa nevienu, viņu nesagūstīja, bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja. Viņš nekrita kaujā vīrišķības laukā, bet apakšējā pasaule viņu sagūstīja.”
Tēvs Enki atbalstīja viņu šajā lietā.
238-242 Viņš teica jaunajam karavīram Utu, Ningalas dzemdētajam dēlam: “Atver tūlīt caurumu uz apakšējo pasauli, un tad uznes viņa palīgu no apakšējās pasaules!” Viņš atvēra caurumu uz apakšējo pasauli un ar savu vēju (?) uznesa tā kalpu no apakšējās pasaules.
243-253 Tie apkampās un skūpstījās. Tie nomocīja viens otru ar jautājumiem:
“Vai redzēji apakšējās pasaules kārtību? — Ja vien tu man pastāstītu, mans draugs, ja vien tu man pastāstītu!”
“Ja es tev teiktu apakšējās pasaules kārtību, tad sēdi un raudi! Es sēdēšu un raudāšu! ……, tas, kam tava sirds līksmoja pieskarties, ir ……, tārpi to ir apsēduši kā vecu apģērbu (?); kā …… (?) spraugas, tās ir putekļu pilnas.” “Ak, vai!” viņš teica un sēdās putekļos.
254-267 “Vai redzēji kādu, kam ir bijis viens dēls?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds rūgti raud koka pie koka mieta, kas bija iedzīts viņa sienā.”
“Vai redzēji kādu, kam ir bijuši divi dēli?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds sēd uz ķieģeļu pāra, ēd maizi.”
“Vai redzēji kādu, kam ir bijuši trīs dēli?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds dzer ūdeni no sedlu ūdensmaisa.”
“Vai redzēji kādu, kam ir bijuši četri dēli?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Viņa sirds līksmo kā vīram, kuram iejūgā ir četri ēzeļi.”
“Vai redzēji kādu, kam ir bijuši pieci dēli?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds ir nenogurdināms, tāds bez grūtībām iet pilī.”
“Vai redzēji kādu, kam ir bijuši seši dēli?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds ir jautrs kā zemnieks.”
“Vai redzēji kādu, kam ir bijuši septiņi dēli?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Kā dievu sarunu biedrs tāds sēd pie troņa un klausās spriedumus.”
“Vai redzēji pilī einuku (kastrēts vīrietis, kas nevar iedzemdināt bērnus)?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Kā nederīga alala (ērgļa(?)) nūja tāds ir iesliets kaktā.”
“Vai redzēji kādu sievieti, kas nekad nav dzemdējusi?” “Redzēju tādu .” “Kā tādai klājas?” “Kā …… pods, tāda ir dusmās izmesta, tāda nepriecē nevienu vīrieti.”
“Vai redzēji kādu jaunu vīrieti, kurš nav nekad izģērbis savu sievu?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tu pabeidz virvi, un viņš raud pār virvi.”
“Vai redzēji kādu jaunu sievieti, kura nav nekad izģērbusi savu vīru?” “Redzēju tādu.” “Kā tādai klājas?” “Tu pabeidz niedru paklāju, un viņa raud pār niedru paklāju.”
“Vai redzēji kādu, kam nav neviena pēcnācēja?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāpat kā tas …… ķieģeļiem (?), viņš ēd maizi.”
“……?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?”
7 rindas nav pilnīgas vai trūkst
286-303″Vai redzēji ……?” “Tāda ēdiens ir nolikts atsevišķi, tāda ūdens ir nolikts atsevišķi, tāds ēd ēdienu, kāds tiek viņam dots (?).”
(1 manuskr. ir papildus: “Vai redzēji kādu, kuru apēdis lauva?” “Tāds rūgti raud “Ak, manas rokas! Ak, manas kājas!”
“Vai redzēji kādu, kurš nokritis no jumta?” “Tāds nevar …… savus kaulus.”)
“Vai redzēji kādu lepras slimnieku?” “Tāds raustās kā vērsis, jo viņu ēd tārpi.”
(Urimas versija (UET 6 58)
1-7 ” Vai redzēji kādu, kuru ir ķērusi (?) Iškura (Ickur, akadiešu Adad, pērkona, vētras un vēja dievs) plūdu vētra?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds raustās kā vērsis, jo viņu ēd tārpi.”
“Vai redzēji kādu lepras slimnieku?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāda ēdiens ir nolikts atsevišķi, tāda ūdens ir nolikts atsevišķi, tāds ēd ēdienu, kāds tiek viņam dots (?), viņš dzer ūdeni, kāds tiek viņam dots (?). Tāds dzīvo ārpus pilsētas.”)
“Vai redzēji kādu, kurš kritis kaujā?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāda tēvam un mātei tur nav jātur viņa galva, un viņa sieva vaimanā.”
“Vai redzēji kādu garu tādam, par kuru nav bijuši nekādi bēru ziedojumi?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds ēd atliekas un druskas …… kas izmestas uz ielas.”
“Vai redzēji kādu, kuru nositis kuģa dēlis (1 manuskr. ir papildus: nogrimstot (?))? Kā tādam klājas?” “”Ak vai, mana māte!” tā tāds sauc, kad viņš rauj ārā kuģa dēli ……, viņš …… šķērsbaļķi …… druskās.”
“Vai redzēji manus mazos nedzīvus dzimušos bērnus, kuri nekad nav pazinuši dzīvi?” “Redzēju tādus.” “Kā tādiem klājas?” “Tie spēlējas pie zelta un sudraba galda, kas apkrauts ar medu un kausētu sviestu.”
“Vai redzēji kādu, kurš miris ……?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds guļ dievu gultā.”
“Vai redzēji kādu, kurš ir sadedzināts?” “Neredzēju tādu. Tāds gars nav. Tāda dūmi ir pacēlušies debesīs.”
((Urimas versija (UET 6 58)
8-19 “Vai redzēji kādu, kurš nav cienījis savu māti un tēvu?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “”Ak, mans ķermenis! Ak, mani locekļi!” – tāds nebeidz kliegt.”
“Vai redzēji kādu, kurš izpelnījies savas mātes un tēva lāstus?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tādam ir atņemti pēcnācēji. Tāda gars klīst apkārt.”
“Vai redzēji kādu, kurš …… dieva vārdu?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāda gars …….” … “Vai redzēji kādu, kurš ir sadedzināts?” “Neredzēju tādu. Tāda dūmi ir pacēlušies debesīs. Tāda gars nedzīvo apakšējā pasaulē.”
20-28 “Vai redzēji kādu, kurš ir zvērot melojis dieviem?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Tāds dzer …… to, kas ir bijis dzerts …… vīna ziedošanas – liešanas vietā pie ieejas (?) apakšējā pasaulē.” “Vai redzēji Jirsu (Ngirsu, šumeru Ĝirsu, Girsu, tagad Tell Telloh Irākā) pilsoni, kurš ir liedzis (?) ūdeni savam tēvam un savai mātei?” “Redzēju tādu.” “Kā tādam klājas?” “Katram tādam priekšā stāv tūkstoš amorītu (Amurru, “rietumu” no Eifratas valsts iedzīvotāji), un tāda gars nevar nedz …… nedz ……. amorītus vīna ziedošanas – liešanas vietā pie ieejas (?) apakšējā pasaulē …….”
“Vai redzēji Šumeras un Akkadas pilsoņus?” “Redzēju tādus.” “Kā tādiem klājas?” “Tie dzer ūdeni no …… vietas, dubļainu ūdeni.”
“Vai redzēji, kur dzīvo mans tēvs un mana māte?” “Redzēju tādu.” “Kā tiem klājas?” “Abi dzer ūdeni no …… vietas, dubļainu ūdeni.”)
(Trešā Urimas versija (UET 6 60)
(Me-Turan versija. Segments B.
29-51 “Vai redzēji kādu, kuru ir apēdis suns? Kā tādam klājas?” “Tāds …… “Ak, manas rokas! Ak, manas kājas! Ak ……!” ” “Vai redzēji kādu, kurš ir nosists (?) ar laivas mastu? Kā tādam klājas?” “”Ak vai, mana māte” vīrs tai kliedz, …… koka tapa ……, viņš …… ēdiens, šķērsbaļķis (?), druskas …….”
52-68 ”Vai redzēji kādu, kurš …… ir pašcildinājies? Kā tādam klājas?” “Tāds lokās (?) kā vērsis, jo to ēd tārpi.” … “Vai redzēji kādu, kurš ir sadedzināts?” “Kāpēc, draugs, tu neaiztaupīji man šo jautājumu?” “Es to jautāju, mans draugs!” “Tā gars ir …… no apakšējās pasaules, tas ir aizgājis debesīs līdz ar dūmiem (?).”
69-71 “Viņa sirds bija satriekta, viņa iekšas bija izpostītas. Valdnieks sāka meklēt dzīvību. Tagad kungs reiz izlēma doties kalnos, kur dzīvo cilvēki. (Šīs trīs rindas veido pāreju uz “Gilgamešs un Hubaba” Gilgamesh and Huwawa (Version A)))
1-10 Tie atgriezās Unugā, tie atgriezās savā pilsētā. Viņš iegāja bruņots ar rīkiem un ieročiem, ar kaujas cirvi un šķēpu, un nolika laimīgs tos savā pilī. Aplūkojot statuju, jaunie Unugas vīri un sievas priecājās, un vecie Kulabas (Unugas svēta priekšpilsēta) vīri (?) un sievas priecājās. Kad Utu iznāca no savas guļamistabas, Gilgamešs (?) pacēla galvu un tam teica (?): “Mans tēvs un mana māte, dzeriet tīru ūdeni!” Bija tik tikko pagājis pusdienlaiks, kad tie pieskārās statujas (?) kronim.
11 Gilgamešs krita pie zemes sēru vietā, viņš deviņas dienas krita pie zemes sēru vietā. Jaunie Unugas vīri un sievas un vecie Kulabas vīri (?) un sievas raudāja. Tiklīdz viņš to bija pateicis, viņš atraidīja Jirsu pilsoni. “Mans tēvs un mana māte, dzeriet tīru ūdeni!!”
17 Karavīrs Gilgameš, Ninsumunas dēls, jauka ir tava slava!)

http://www-etcsl.orient.ox.ac.uk/section1/tr1814.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s