Nesalīdzināmā Mullas Nasreddīna varoņdarbi. Idriss Šahs

(Dzīve ir, ja ir piedzīvojums. Piedzīvojums – pārdzīvojums virsapziņas – Svētā Gara un Skolotāja vadībā paver iespēju apjēgai. Varbūt, ka apjēga ir dzīves iznākums. Apjēgu nenes paviršs, aprobežots un nepārvaldīts prāts. Un šajā ziņā gadsimtos pārbaudīts slēpts palīgs ir arī šis nelaimes putns, nejēga, viltnieks, āksts, grēcinieks, vieds veselā saprāta skolotājs, “garā vājais”, “attapīgais ganupuika”, “trešais tēvadēls”, katra mūsu spogulis – Nasreddīns. Ēras sākuma jūdiem galēju traģiski daudzsološu spoguli krusta nāvē rādījis mīlestības iemiesojums un līdzību meistars Jēzus. Vai tik Jēzum un Nasreddīnam nebūtu daudz ko pārrunāt, sevišķi par ārišķību, burtkalpību un liekulību. I.L.)

IEVADS

Daudzas zemes apgalvo, ka Mulla Nasreddīns ir dzimis (13.gs.) tieši viņu valstī, bet nav daudz tādu kā Turcija, kur rāda viņa kapu un rīko ikgadēju Nasreddīna festivālu, kad visi saģērbjas un Eskišerā, varbūtējā viņa dzimšanas vietā, tēlo slavenos jokus.
Grieķi, kuri ir daudz ko pārņēmuši no turkiem, uzskata Nasreddīna epigrammas par savas folkloras daļu. Viduslaikos Nasreddīna nostāsti ir plaši izmantoti ienīstu varu izsmiešanai. Nesenākos laikos Nasreddīns ir padarīts par Padomju Savienības tautas varoni pēc kinofilmas, kurā viņš atkal un atkal ņem virsroku pār ļauniem varasvīriem — kapitālistiem.
Cilvēcīgāks Nasreddīns izskatās arābu Džohas tēlā un parādās Sicīlijas folklorā. Vidusāzijai raksturīgi nostāsti atspoguļojas krievu Baldā, spāņu Don-Kihotā, un pat senākajā franču grāmatā, Marī Pasakās.
Pret Mullu attiecas dažādi: te kā pret lielu muļķi, te viņš ir neticami gudrs, te viņš ir mistisku noslēpumu zinātājs. Dervīši izmanto Nasreddīnu savās mācībās kā cilvēka prāta ākstīgās dabas atspoguļojumu. Nasreddīna dzīvīgums ir tik liels, ka republikāniskā Turcija, kur dervīšu ordeņi ir aizliegti pirms četrdesmit gadiem, publicē par Nasreddīnu grāmatiņas, lai veicinātu savu tūrisma biznesu.
Zinātnieki ir iztērējuši daudz tintes uz Nasreddīnu, kaut tradīcija rāda, ka viņam nav atlicis daudz laika zinātniekiem. Stāsta, ka Nasreddīns ir teicis par sevi šādi: “Šajā dzīvē es esmu apgriezts kājām gaisā”, — tāpēc daži nonāk tik tālu, ka lasa otrādā kārtībā viņa nāves datumu, pūloties noskaidrot, kur tad ir patiesība.
Sūfiji, kuri uzskata, ka dziļa nojauta ir vienīgais īstais ceļvedis uz apjēgu, lieto šos nostāstus gandrīz tāpat kā (garīgus) vingrinājumus. Viņi iesaka cilvēkam izvēlēties sev dažus nostāstus, kuri viņu saista visvairāk, un pārdomāt tos, padarīt tos par saviem. Dervīšu skolotāji teic, ka tā var izlauzties līdz augstākajai apjēgai.
Bet sūfiji piekrīt arī tiem, kuri pa mistisko ceļu neiet, tajā ziņā, ka ar Nasreddīna nostāstiem var darīt arī to, ko cilvēki darījuši gadsimtiem, — izbaudīt tos.
IDRISS ŠAHS

Daudzi runā: “Es gribēju mācīties, bet te es atradu tikai neprātu”. Un tomēr, ja viņi meklēs dziļu viedību citā vietā, viņi varbūt to neatradīs.
(No: “Nasreddīna mācības”, Buhāras 1617.gada manuskripts, Ablahi Mutlaka “Pilnīgs Muļķis”.)

IESPĒJA

— Esmu viesmīlīgs cilvēks, — teicis Nasreddīns saviem draugiem čaihanā (tējnīcā).
— Ļoti labi, ja nu tā – pieņem mūs pie sevis pavakariņot, — teikuši paši skopulīgākie.
Nasreddīns ir savācis veselu baru un devies ar to uz mājām.
Kad bijuši jau gandrīz klāt, viņš teicis:
— Es iešu pirmais un pabrīdināšu sievu, jūs tepat pagaidiet.
Kad viņš jaunumu pateicis sievai, tā ņēmusies viņu dauzīt.
— Mājās nav ko ēst – sūti tos atpakaļ.
— Es to nevaru darīt, uz kārts ir mana viesmīlīga cilvēka labā slava.
— Ļoti labi, ej augšā, un es tiem pateikšu, ka tevis nav mājā.
Nogaidījušies veselu stundu, viesi satraukušies un sākuši drūzmēties pie durvīm, kliedzot:
— Laid mūs iekšā, Nasreddīn!
Mulla sieva izgājusi pie tiem.
— Nasreddīna nav.
— Bet mēs redzējām, kā viņš iegāja mājā, un mēs visu laiku uzmanījām durvis.
Tā klusējusi.
Mulla, kurš to visu vērojis caur augšas logu, nav varējis noturēties. Izkāries pa logu, viņš klaigājis:
— Bet es tak varēju aiziet pa sētas durvīm, varēju tak!

KĀPĒC MĒS TE

Reiz vakarā, klīzdams pa vientulīgu ceļu, Mulla Nasreddīns ieraudzījis tuvojošos jātnieku bariņu.
Viņam tūdaļ ir nostrādājusi iztēle; viņš ir ieraudzījis sevi sagūstītu un pārdotu verdzībā vai savervētu armijā.
Nasreddīns ir meties projām, pārlīdis pār kapsētas sienu un nogūlies atklātā kapā.
Norūpējušies par viņa dīvaino uzvedību, jātnieki sekojuši.
Tie ir atraduši vietu, kur viņš trīcošs saspringtās gaidās gulējis, izstiepies visā garumā.
— Ko tu dari šajā kapā? Mēs redzējām kā tu bēgi. Vai mēs nevaram tev palīdzēt?
— Tas, ka jūs varat uzdot man jautājumu, nenozīmē, ka uz to ir tieša atbilde, — teicis Mulla, kurš tagad sapratis notikušo. — Viss ir atkarīgs no jūsu redzes viedokļa. Ja nu jums tā jāzin, tad es te esmu jūsu dēļ, bet jūs te esat manis dēļ.

NEKAD NEVAR ZINĀT, KAD IEVAJADZĒSIES

Nasreddīns dažreiz ir pārcēlis cilvēkus ar savu laivu. Reiz viņu nolīdzis kāds uzbudināts skolmeistars, lai pārceltos pār ļoti platu upi.
Kad viņi atstūmušies no krasta, zinātnieks pajautājis, vai nebūs vētra.
— Neprasi par to mani neko, — teicis Nasreddīns.
— Vai tad tu nekad neesi mācījies gramatiku?
— Nē, — atbildējis Mulla.
— Tādā gadījumā puse tavas dzīves ir pagājusi veltīgi.
Mulla nav teicis neko.
Drīz sacēlusies stipra vētra.
Mullas trauslā laivele sākusi pildīties ar ūdeni.
Viņš pieliecies savam ceļabiedram.
— Tu esi kaut kad mācījies peldēt?
— Nē, — teicis pedants.
— Tādā gadījumā, skolmeistar, ir zaudēta visa tava dzīve, jo mēs slīkstam.

SKAIDRS, KO ES DOMĀJU?

Nasreddīns ir saujām kaisījis ap savu māju drumslas.
— Ko tu dari? — kāds jautājis.
— Atbaidu tīģerus.
— Bet šajos apvidos tīģeru nav.
— Pareizi. Iedarbīgi, vai ne?

JA JAU PODI VAR VAIROTIES

Reiz Nasreddīns ir aizdevis kaimiņam, kuram bijuši kaut kādi svētki, savus podus. Tas tos atdevis kopā ar vienu lieku – mazu podiņu.
— Kas tas? — jautājis Nasreddīns.
— Saskaņā ar likumu es tev atdodu tava īpašuma pēcnācēju, kurš ir dzimis, kad podi atradās manā gādībā, — teicis jokupēteris.
Drīz pēc tam Nasreddīns ir aizņēmies podus no kaimiņa un nav atdevis.
Kaimiņš atnācis, lai dabūtu tos atpakaļ.
— Ak vai! — teicis Nasreddīns, — tie nomira. Mēs taču nospriedām, ka podi ir mirstīgi, vai ne?

KONTRABANDISTS

Laiku pa laikam Nasreddīns jājis uz ēzeļa no Persijas uz Grieķiju. Katru reizi viņš vedis līdz divas ķīpas salmu, bet atpakaļ devies bez tām. Katru reizi sardze viņu pārmeklējusi, meklējot kontrabandu. Un nekad neko nav atradusi.
— Ko tu ved, Nasreddīn?
— Esmu kontrabandists.
Pēc daudziem gadiem, ar katru gadu kļūdams arvien turīgāks, Nasreddīns ir devies uz Ēģipti. Tur viņu saticis viens no muitniekiem.
— Saki man, mulla, tagad, kad tu atrodies ārpus Grieķijas un Persijas jurisdikcijas un dzīvo šeit tādā greznībā, — kas tas bija, ko tu vedi kā kontrabandu, ka mēs nekādi nevarējām tevi pieķert?
— Ēzeļi.

KĀ NASREDDĪNS RADĪJA PATIESĪBU

— Likumi, tādi kā tie ir, nepadara cilvēkus labākus, — Nasreddīns teicis valdniekam. — Viņiem ir jāvingrinās noteiktas lietas, lai būtu saskaņā ar iekšējo patiesību. Tā patiesība tikai nedaudz atgādina neapšaubīto patiesību.
Valdnieks ir nolēmis, ka viņš var, un viņam tas jādara, likt cilvēkiem novērot patiesību. Viņš varētu likt tiem vingrināties patiesīgumā.
Lai iekļūtu pilsētā, ir bijis jāpāriet tiltu. Valdnieks uzbūvējis tur karātavas. Nākošā dienā, kad rītausmā atvērti vārti, tur izvietojusies sardzes vienība ar galveno priekšgalā, lai pārbaudītu visus, kas ieiet pilsētā.
Pasludinājuši: “Visus iztaujās. Ja cilvēks teiks taisnību, viņam ļaus ieiet. Ja samelosies, viņu pakārs”.
Nasreddīns izgājis priekšā.
— Kurp ej?
— Esmu ceļā, — lēni teicis Nasreddīns, — lai mani pakar.
— Mēs tev neticam!
— Ļoti labi, ja es meloju, pakariet mani!
— Bet ja mēs pakārsim tevi par meliem, mēs padarīsim tavus vārdus par patiesību.
— Pareizi; tagad jūs zināt, kas ir patiesība – jūsu patiesība!

KAĶIS UN GAĻA

Nasreddīns atdevis sievai gaļu, lai viņa sagatavo viesiem ēst. Kad viņa atnesusi ēdienu, gaļas tajā nav bijis.
— Kaķis apēda gaļu, visas trīs mārciņas, — viņa teikusi.
Nasreddīns kaķi nosvēris. Tas svēris trīs mārciņas.
— Ja šis ir kaķis, — teicis Nasreddīns, — tad kur ir gaļa? Ja tā ir gaļa, tad kur ir kaķis?

TE VAIRĀK GAISMAS

Kāds cilvēks ieraudzījis, ka Nasreddīns savā pagalmā kaut ko meklē.
— Ko tu pazaudēji, Mulla? — viņš jautājis. — Savas atslēgas, — atbildējis Mulla. Tad viņi divatā nometušies uz ceļiem un sākuši tās meklēt.
Pēc kāda laika tas cilvēks pajautājis:
— Kur tu tās izmeti?
— Savā mājā.
— Tad kāpēc tu meklē te?
— Te vairāk gaismas, nekā iekšā.

MUĻĶIS

Kāds filosofs sarunājis ar Nasreddīnu par disputu, ieradies pie viņa, bet Nasreddīns nav bijis mājās.
Saskaities, viņš atradis uz ceļa krīta gabaliņu un uzrakstījis us vārtiem “muļķis”.
Atnācis mājās un ieraudzījis uzrakstu, Mulla ir steidzies uz filosofa māju.
— Aizmirsu, ka tev bija jāatnāk, — viņš teicis. — Un es atvainojos tev par to, ka nebiju mājās. Es, protams, atcerējos mūsu norunu, tiklīdz ieraudzīju tavu vārdu uz vārtiem.

ĒDIENA GATAVOŠANA UZ SVECES

Nasreddīns saderējis uz naudu, ka viņš var pārlaist nakti tuvējos kalnos un izdzīvot, neraugoties uz sniegiem un lediem. Vairāki jokdari čaihanā ir piekrituši būt par lieciniekiem.
Nasreddīns paņēmis grāmatu un sveci un pavadījis savas dzīves visaukstāko nakti. No rīta, pusdzīvs, viņš prasījis savu naudu.
— Bet vai tev nebija līdz nekas, ar ko tu būtu varējis sasildīties? — jautājuši cieminieki.
— Nekas.
— Pat sveces?
— Nē, svece bija.
— Tad esi zaudējis.
Nasreddīns strīdēties nav sācis.
Dažus mēnešus vēlāk viņš uzlūdzis tos pašus cilvēkus savā mājā uz dzīrēm. Gaidot ēdienu, viņi apsēdušies istabā, kurā Nasreddīns pieņēmis viesus. Gājušas stundas.
Viesi sākuši čukstēties sakarā ar ēšanu.
— Palūkosim, kā tur lietas virzās, — teicis Nasreddīns.
Visi steidzīgi devušies uz virtuvi. Tur viņi atraduši ūdens katliņu, zem kura degusi svece. Ūdens nav bijis pat silts.
— Vēl nav gatavs, — teicis Nasreddīns.. — Nesaprotu, kas par lietu, svece deg jau no vakardienas.

BRIESMĀM NAV MĪLUĻU

Kāda sieviete ir atvedusi savu dēlu uz Mullas skolu.
— Viņš ļoti slikti uzvedas, — viņa skaidrojusi, — un es gribu, lai tu viņu pabaidētu.
Mulla nostājies draudošā stājā un sataisījis baisu ģīmi zvērojošām acīm. Viņš ir palēcies uz vietas un pēkšņi izskrējis no mājas. Sieviete pakritusi ģībonī. Kad viņa atguvusies, tad sagaidījusi Mullu, kurš ar nopietnu izskatu iegājis istabā.
— Es lūdzu pabaidīt zēnu, bet ne mani!
— Dārgā kundze, — teicis Mulla – vai tad tu neredzēji, ka es pats sevi nobiedēju tāpat kā tevi. Kad draud briesmas, tās draud visiem vienādi.

SĀLS NAV VILNA

Reiz Mulla ir ēzeļa mugurā vedis uz tirgu sāls kravu un ceļā šķērsojis straumi. Sāls ir izkususi. Mulla dēļ kravas zaudējuma ir saskaities. Bet ēzelis ir no atvieglojuma lēkājis.
Nākošreiz viņš pa to pašu ceļu ir vedis vilnas kravu. Pēc straumes šķērsošanas vilna ir stipri piemirkusi un kļuvusi ļoti smaga. Ēzelis ir grīļojies zem ūdeņainās kravas.
— Ā! — iekliedzies Mulla. — Domāji, ka viegli tiksi cauri katrreiz, kad iesi caur ūdeni?

LABS PAKALPOJUMS NEVAR BŪT NEJAUŠS

Nasreddīna ēzelis ir meties uz dīķi padzerties. Krasts bijis stāvs, tas zaudējis līdzsvaru, un jau sācis krist lejā, kad pēkšņi no ūdens atskanējusi skaļa kurkstēšana.
Tas ir tā pārbiedējis ēzeli, ka tas sacēlies pakaļkājās un tā izglābies.
Nasreddīns iemetis riekšavu monētu un kliedzis: — Vardes, jūs man labi pakalpojāt. Lūk, kaut kas jūsu priekam.

NEPAREDZĒTA LIETA

Dziļā naktī divi ir strīdējušies zem Nasreddīna loga. Viņš ir piecēlies, ietinies savā vienīgajā segā un izskrējis no mājas, lai mēģinātu izbeigt trokšņošanu.
Kad viņš ir pūlējies dzērājus vest pie prāta, viens no tiem ir norāvis viņam segu, un tie metušies bēgt.
— Par ko tad tie tā strīdējās? — vaicājusi sieva, kad viņš atgriezies.
— Laikam par segu. Tiklīdz viņi to dabūja, kautiņš beidzās.

KRAMPLAUŽI

Sadzirdējis, ka kāds staigā pa māju, Mulla nobijies un noslēpies skapī.
Māju pārmeklējot, kramplauži atvēruši skapja durvis un ieraudzījuši tur viņu, sarāvušos no bailēm.
— Ko tu slēp no mums? — prasījis viens no tiem.
— Slēpjos no kauna, ka šajā mājā nav nekā, kas būtu jūsu uzmanības vērts.

KO ĒST UN KO LASĪT

Nasreddīns nesis mājās tikko nopirktu aknu gabalu. Otrā rokā viņš turējis aknu pīrāga recepti, kuru iedevis draugs.
Pēkšņi viņam uzlidojis kanuk putns un aizstiepis aknas.
— Tu muļķi! — aurojis Nasreddīns. — Gaļa tiešām laba, bet recepte tad pie manis!

PIEDZĪVOJUMS TUKSNESĪ

— Reiz, kad biju tuksnesī, — teicis Nasreddīns, — es liku skriet veselai šausminošai asinskāru beduīnu ciltij.
— Kā tad tu to izdarīji?
— Viegli. Sāku skriet, un tie visi metās man pakaļ.

APSTĀKĻI MAINA ARGUMENTUS

Lietus ir gāzis straumēm. Aga Akils, pats lielākais pilsētas svētulis, skrējis lietū, meklēdams patvērumu.
— Kā tu drīksti bēgt no dieva dāsnuma, no debesu valgmes? — iedārdinājies uz viņu Nasreddīns. — Ja esi dievbijīgs cilvēks, tev ir jāzin, ka lietus ir svētība visam dzīvajam.
Aga ir nobažījies par savu labo slavu.
— Nemaz nepadomāju par to, — tas nomurminājies un palēninājis soli. Mājās viņš nonācis cauri slapjš. Un, protams, saaukstējies.
Drīz pēc tam, segā satinies sēdēdams pie loga, viņš pamanījis Nasreddīnu, kurš steidzies pamukt no lietus, un apsaucis viņu:
— Ko tu bēdz no dieva svētības, Nasreddīn? Kā tu iedrošinies noraidīt svētību, kuru nes lietus?
— Ak, — teicis Nasreddīns, — vai nu tu nesaproti, ka es nevēlos aptraipīt lietu ar savām kājām.

ĒDIENS HALĀTAM

Nasreddīns ir padzirdējis, ka kaimiņu pilsētā notiek goda mielasts, un ka uz to ir lūgti visi, kuri vēlas. Viņš ir meties turp, cik ātri spēdams. Kad rīkotājs ir ieraudzījis viņu sadriskātā apģērbā, viņš to nosēdinājis pašā nemanāmākajā vietā tālu no lielā galda, kur ar lielu uzmanību apkalpoti paši svarīgākie cilvēki.
Nasreddīns ir ievērojis, ka paies vismaz stunda, līdz pienesēji nonāks līdz viņam. Tāpēc viņš ir piecēlies un aizgājis mājās.
Viņš ietērpies lieliskā sabuļādas halātā, uzlicis turbānu un atgriezies svētkos. Tiklīdz emīra, svinību saimnieka, ziņneši ir pamanījuši, cik cēli viņš izskatās, tie sākuši sist bungas un pūst taures kā jau pienākas augstam viesim.
Pats galvenais rīkotājs ir izgājis no pils un pavadījis cēlo uz vidu, vietā gandrīz blakus emīram. Tūdaļ viņa priekšā nolikuši trauku ar brīnišķiem ēdieniem. Brītiņu padomājis, Nasreddīns ņēmies to visu stūķēt turbānā un halātā.
— Jūsu Augstsvētība, — teicis princis, — jūs esat pamodinājis manu ziņkāri ar savu ēšanas paradumu, kas man ir gluži jauns.
— Nekas īpašs, — atbildējis Nasreddīns, — halāts atveda mani uz šo vietu, sagādāja man ēdamo. Tas noteikti ir pelnījis savu tiesu.

NASREDDĪNA SPREDIĶI

Reiz ciematnieki ir sadomājuši izjokot Nasreddīnu. Tā kā ir uzskatīts, ka viņš ir kaut kāda nenosakāma veida svētais, tie ir aizgājuši pie viņa un palūguši norunāt mošejā sprediķi. Viņš ir piekritis.
Kad pienākusi noteiktā diena, Nasreddīns uzkāpis katedrā un teicis:
— Ak, cilvēki! Vai zināt, ko es jums grasos teikt?
— Nē mēs to nezinām! — tie klaigājuši.
— Ja nezināt, tad es nevaru teikt. Jūs esat pārāk tumsonīgi, nav vērts ne sākt, — teicis Mulla, pilns sašutuma par to, ka tādi tumsoņas atņem viņam laiku. Viņš nokāpis no katedras un devies mājās.
Visai sarūgtinātie pārstāvji atkal aizgājuši pie viņa mājās un lūguši norunāt sprediķi nākošo piektdien, lūgsnu dienā.
Nasreddīns sācis savu sprediķi ar to pašu jautājumu kā iepriekšējā reizē.
Šoreiz draudze vienbalsīgi, kā viens cilvēks, atbildējusi:
— Jā, mēs zinām.
— Tādā gadījumā, — teicis Mulla, — nav vajadzības jūs aizkavēt. Varat iet. Un atgriezies mājās.
Viņu ir to pierunājuši sprediķot arī trešajā piektdienā, un viņš ir sācis tāpat kā iepriekš:
— Zināt vai nē?
Draudze bijusi sagatavojusies.
— Vieni zin, citi nezin.
— Brīnišķīgi, — teicis Nasreddīns, — tad lai tie, kuri zin, nodod savas zināšanas tiem, kuri nezin. Un gājis mājās.

VIŅA AUGSTĪBA

Nesaprašanos virknes dēļ Nasreddīns ir reiz nokļuvis Persijas valdnieka pieņemšanas zālē.
Šahinšahs ir sēdējis savu mantkārīgo augstmaņu, provinču pārvaldnieku, galminieku un visādu liekēžu ielenkumā. Katrs ir centies izrauties priekšā, lai viņu ieceltu par delegācijas vadītāju, kurai drīz jādodas uz Indiju.
Valdnieks ir jau sācis zaudēt pacietību, viņš ir pārskatījis no augšas visu to uzmācīgo pūli, pie sevis saucot uz debesīm, lai uz viņu no augšas nāktu palīdzība šīs problēmas risinājumam – kuru tad izvēlēties. Viņa skats kritis uz Mullu Nasreddīnu.
— Lūk, kurš būs sūtnis, — viņš pasludinājis. — Bet tagad atstājiet mani mierā.
Nasreddīnam ir izsniegts bagātīgs tērps, milzu lāde ar rubīniem, briljantiem, smaragdiem, izsniegti nepārvērtējami mākslas darbi; tas viss ir bijusi dāvana Dižajam Mogolam.
Tomēr galminieki to tā atstāt nav varējuši. Tādas lietas labad apvienojušies, viņi ir nolēmuši izdarīt visu, lai pazudinātu Nasreddīnu. Vispirms viņi ir ielauzušies Nasreddīna mājoklī un nolaupījuši dārglietas, kuras sadalījuši savā starpā, bet to vietā lādē salikuši zemi, lai atdarinātu dārglietu svaru. Tad viņi ir ieradušies pie Nasreddīna pilni apņēmības sagraut sūtniecības norisi, ievilkt viņu nepatikšanās un visa tā gaitā sagraut uzticību arī tās vadītājam.
— Apsveicam tevi, ak dižais Nasreddīn, — tie teikuši. — Tam, ko pavēlējis Gudrības Strūklaka, Miera Pāvs, ir jābūt visas gudrības būtībai. Tāpēc mēs tevi apsveicam. Bet mēs varētu dot tev dažus padomus, jo mums ir jau nācies vairākas reizes vadīt diplomātiskas misijas.
— Būtu pateicīgs, ja jūs tos man pateiktu, — teicis Nasreddīns.
— Labi, — teicis intrigantu barvedis. — Pirmais, kas no tevis tiek prasīts, ir būt pazemīgam. Lai tu parādītu, cik necils esi, tu atbilstoši nedrīksti likt ne manīt, ka esi svarīgs cilvēks. Kad sasniegsi Indiju, apmeklē cik vien var daudz mošejas un ievāc sev nodevas. Otrkārt, tev ir jāievēro akreditācijas valsts galma etiķete. Tas nozīmē, ka tev Dižais Mogols ir jāsauc par Pilno Mēnesi.
— Bet tas jau ir Persijas valdnieka tituls?
— Tikai ne Indijā.
Un tā Nasreddīns devies ceļā. Persijas valdnieks uz atvadām teicis: “Esi uzmanīgs, Nasreddīn. Ievēro etiķeti, jo Mogols ir visvarens valdnieks, un mums ir uz viņu jāatstāj iespaids, tajā pat laikā nekādi viņu neaizvainojot.”
— Esmu labi sagatavots, Jūsu Augstība, — teicis Nasreddīns.
Tiklīdz ieradies Indijas teritorijā, Nasreddīns ir iegājis mošejā un uzkāpis katedrā. — Ak, cilvēki! — viņš iesaucies. — Uzlūkojiet mani kā Dieva, kurš ir zemes ass, ēnas pārstāvi uz zemes! Izvelkiet savas naudiņas, jo es ievācu nodevas.
Tā viņš atkartojis katrā mošejā, kādas vien varējis atrast ceļā no Beludžistānas līdz dižajai Deli.
Viņš ir savācis lielu naudas daudzumu. Viņa viltus padomnieki tam teikuši: — Dari ar to, ko vēlies. Jo tā ir intuitīvas izaugsmes un dāvanas radīta, un ja jau tā, tad tās izmantošana veidos pati savas prasības. Tas, ko viņi ir gribējuši panākt, — lai Mulla nostādītu sevi nejēdzīgā veidā, nekaunīgi savācis naudu.
— Svētajiem ir jādzīvo tikai no savas svētības augļiem, — aicinājis Nasreddīns, ejot no mošejas uz mošeju. — Es naudai nepiešķiru nekādu nozīmi un negaidu no tās neko. Jums tā ir jākrāj tad, kad esat to ieguvuši. Jūs to varat apmainīt pret materiāliem labumiem. Bet man tā ir mehānisma daļa. Es esmu intuitīvas izaugsmes pārstāvis, jau ar to apbalvots un atalgots.
Un tā, kā jau visi zinām, labums dažkārt ir skaidra ļaunuma sekas un otrādi. Tie, kuri domāja, ka Nasreddīns piebāž savas kabatas, naudu nedeva. Kaut kāda iemesla dēļ Mullas lietas nerisinājās spīdoši. Bet tie, kurus turēja par uzticīgiem un lētticīgiem, un kuri naudu viņam deva, neparastā veidā tika pie turības.
Bet atgriezīsimies pie sava stāsta.
Sēdot Deli dižajā tronī, valdnieks ir uzklausījis ziņojumus, kurus par persiešu sūtņa pārvietošanos ik dienas piegādājuši galminieki. Sākumā viņš nekādi nav varējis tajos kaut ko saprast. Tad viņš ir sasaucis padomi.
— Kungi, — viņš teicis, — šis Nasreddīns laikam gan tiešām ir svētais, vai arī viņu virza dievišķs spēks. Vai esat jelkad dzirdējuši par vēl kādu, kurš turētos pie principa, ka cilvēkam nav jātiecas pēc naudas bez labdarīga iemesla, lai viņa dzinuļi netiktu nepareizi saprasti?
— Lai nemazinās nekad tava ēna, ak Gudrības Bezgalīgā Izplatība, — atbildējuši ierēdņi. — Mēs tev piekrītam. Ja Persijā ir tādi cilvēki, mums ir jābūt piesardzīgiem, jo viņu tikumiskā vara pār mūsu materiālistisko pasaules uzskatu ir acīmredzama.
Pēc tam no Persijas ir ieradies ziņnesis ar slepenu vēstuli, kurā Mogola spiegi ir ziņojuši šo: “Mulla Nasreddīns ir cilvēks, kas neieņem nekādu stāvokli Persijā. Viņš ir bijis iecelts par sūtni pilnīgi gadījuma pēc. Mēs nevaram saprast, kāpēc Šahinšahs nav bijis izvēlīgāks.”
Mogols sasaucis padomi:
— Nesalīdzināmie paradīzes putni! — viņš tiem teicis. — Lūk, kāda doma ir izpaudusies manī. Persiešu valdnieks ir uz labu laimi izvēlējies cilvēku, kuram jāpārstāv visa viņu tauta. Tas var nozīmēt šo: viņš ir tik pārliecināts par savas tautas labajām īpašībām, ka uzskata jebkuru cilvēku par pietiekami gatavu delikāto sūtņa uzdevumu veikšanai pie dižā Deli galma! Tas uzrāda viņu sasniegtā pilnīguma pakāpi, pārsteidzošu intuīcijas spēka nemaldīgumu, kāds ir attīstīts pie viņiem. Mums nāksies pārskatīt no jauna mūsu vēlmi iebrukt Persijā, jo tāda tauta bez pūlēm norīs mūsu armijas. Viņu sabiedrība ir iekārtota uz pavisam citiem pamatiem kā mūsējā.
— Tev taisnība, Dižais Robežu Sargātāj! — klaigājuši indiešu augstmaņi.
Beidzot Nasreddīns ir ieradies Deli. Viņš ir jājis uz sava vecā ēzeļa eskorta ielenkumā, kurš apkrauts ar mošejās savāktās naudas maisiem. Lāde ar dārglietām ir slējusies augstu uz ziloņa, tik liela un smaga tā bijusi.
Deli vārtos Nasreddīnu sagaidījis ceremonijmeistars. Valdnieks ar saviem augstmaņiem sagaidījis viņu sūtņu pieņemamajā zālē. Zāle ir bijusi būvēta zema. Tāpēc sūtņiem vienmēr ir nācies nokāpt no zirgiem un ieiet Augstajā Pieņemšanas zālē ar savām kājām, radot lūdzēja iespaidu. Jāšus stādīties priekšā Valdniekam varējis tikai līdzīgais.
Nekad neviens sūtnis nav ieradies jāšus uz ēzeļa, un tāpēc nav bijis neviena un nekā, kas varētu apturēt Nasreddīna, kurš mundrā riksī iejājis caur durvīm tieši līdz Visaugstākajam Paaugstinājumam..
Indijas karalis un viņa galma augstmaņi uz to ir apmainījušies zīmīgiem skatieniem.
Nasreddīns līksmi nokāpis no ēzeļa, vērsies pie valdnieka, uzrunājot to “Pilnais Mēness”, un licis atnest lādi ar dārglietām.
Kad to atvēruši un atklājuši, ka tajā ir zeme, visi ir uz brīdi apstulbuši.
Labāk neteikšu neko, — nodomājis Nasreddīns, — jo, lai ko arī neteiktu, stāvokli tas neatvieglinās. Un viņš nav bildis ne vārda.
Mogols čukstējis savam pārvaldniekam: — Ko tas nozīmā? Kas tas ir, vai apvainojums Visaugstajam Diženumam?
Nespēdams tam noticēt, vezīrs sācis drudžaini domāt. Tad viņš paudis skaidrojumu.
— Tas ir zīmīgs akts, Tava Klātesība, — tas nomurminājis. — Sūtnis vēlas paziņot, ka viņš atzīst tevi par zemes saimnieku. Vai tad viņš nenosauca tevi par Pilno Mēnesi?
Mogols atmaidzis.
— Mēs esam apmierināti ar to, ko mums piedāvā Persijas Šahinšahs, jo bagātības mums netrūkst, un mēs esam novērtējuši sūtījuma pārfizisko smalkumu.
— Man ir uzticēts paziņot, — teicis Naseddīns, atcerējies “veltes nodošanai neatņemamo izteikumu”, kuru viņam bija pateikuši intriganti Persijā, — ka tas ir viss, kas mums ir Tavai Augstībai.
— Tas nozīmē, ka Persija neatdos mums vairāk ne unci savas zemes, — nočukstējis valdniekam zīmju tulks.
— Saki savam kungam, ka mēs esam sapratuši, — smaidījis Mogols. — Bet ir vēl viens jautājums: ja es esmu Pilnais Mēness, tad kas ir Persijas valdnieks?
— Jauns Mēness, — nedomājot atbildējis Nasreddīns.
— Pilns Mēness ir vairāk nobriedis un dod vairāk gaismas nekā Jauns Mēness, kurš ir jaunāks, — Mogolam nočukstējis galma astrologs.
— Mēs esam apmierināti, — teicis sajūsminātais indietis. — Vari atgriezties Persijā un teikt Jaunajam Mēnesim, ka Pilnais Mēness sveicina viņu.
Persiešu spiegi Deli galmā tūlīt ir nosūtījuši Šahinšaham pilnu ziņojumu par šo runu apmaiņu. Viņi ir pievienojuši arī ziņu, ka Dižais Mogols ir liela iespaida varā un Nasreddīna rīcības dēļ baidās plānot karu pret Persiju.
Kad Mulla ir atgriezies mājās, Šahinšahs ir pieņēmis viņu pilnā sapulcē.
— Esmu vairāk kā apmierināts, draugs Nasreddīn, — viņš teicis, — ar tavu neparasto paņēmienu iznākumu. Mūsu valsts ir glābta, bet tas nozīmē, ka vairs nevajag atskaitīties par dārglietām vai vākt naudu mošejās. No šā brīža tevi visi pazīs pēc īpaša titula Sūtnis — Safīrs.
— Bet Tava Augstība, — čukstējis vezīrs, — šis cilvēks ir vainīgs nodevībā, ja ne vairāk! Mums ir acīmredzama liecība, ka viņš, pārkāpjot uzticību, ir piemērojis vienu no taviem tituliem Indijas valdniekam un vienam no taviem atribūtiem piesaistījis sliktu slavu.
— Jā, — nodimdinājis Šahinšahs, — patiesību runā gudrie, ka “katrā pilnībā ir nepilnība.” Nasreddīn, kāpēc tu nosauci mani par Jauno Mēnesi?
— Es nezinu diplomātiskās etiķetes noteikumus, — teicis Nasreddīns, — bet es labi zinu, ka tad, kad Pilnais Mēness sāk dilt, Jaunais Mēness turpina augt, un viņam ir priekšā tā dižākās uzvaras.
Valdnieka noskaņojums ir mainījies.
— Ņemt ciet Anvaru, Dižvezīru, — viņš ierēcies. — Mulla! Lieku tev priekšā ieņemt Dižā Vezīra amatu!
— Ko?! — iekliedzies Nasreddīns. — Kā es varu pieņemt tavu priekšlikumu, kad esmu savām acīm redzējis, kas notika ar manu priekšgājēju?
Bet kas notika ar dārglietām un bagātībām, kuras ļaunie augstmaņi nozaguši no lādes? Tas ir jau cits stāsts. Kā teicis nesalīdzināmais Nasreddīns: –“Tikai bērni un muļķi meklē cēloņus un sekas vienā un tajā pat stāstā”.

NASREDDĪNS UN ZINĀTĀJI

Filosofi, loģiķi un likumzinātāji ir bijuši saaicināti galmā, lai pārbaudītu Nasreddīnu. Lieta ir bijusi nopietna, jo par Nasreddīnu ir runāts, ka viņš staigājis no ciema uz ciemu un runājis tādus vārdus:
–“Tā saucamie gudrie ir tumsonīgi, neizlēmīgi un nekur nederīgi cilvēki.” Viņš ir apvainots valsts drošības graušanā.
— Vari runāt pirmais, — teicis valdnieks.
— Lai atnes papīru un spalvas, — teicis Mulla.
Atnesuši.
— Dodiet tos pirmajiem septiņiem zinātniekiem.
Izdalījuši.
— Lai katrs no viņiem atsevišķi uzraksta atbildi uz tādu jautājumu: “Kas ir maize?”
Zinātnieki uzrakstījuši.
Papīri ir nodoti valdniekam, kurš tos nolasījis.
Pirmais teicis: –“Maize ir barība.”
Otrais teicis: –“Tā ir milti un ūdens.”
Trešais: –“Dieva Kunga dāvana.”
Ceturtais: –“Cepta mīkla.”
Piektais: –“Nenoteikts jēdziens, atkarīgs no tā, ko jūs domājat ar vārdu maize.”
Sestais: –“Barojoša viela.”
Septītais: –“To īstenībā neviens nezin.”
— Kad viņi izlems, kas ir maize, — teicis Nasreddīns, — tad viņi varēs risināt arī citas problēmas. Piemēram, to, vai man ir taisnība vai nav. Vai tad jūs varat uzticēt novērtējuma un sprieduma lietas tādiem cilvēkiem kā šie? Vai nav dīvaini (bet varbūt arī nemaz tik dīvaini), ka viņi nevar vienoties par to, ko paši ēd katru dienu, bet tomēr vienprātīgi uzskata mani par ķeceri?

TIESAS LĒMUMS

Kad Mulla ir bijis tiesnesis savā ciematā, viņa istabā, kur viņš uzklausījis lietas, ieskrējis uzbudināts cilvēks, pieprasot taisnību.
— Man uzbruka un aplaupīja, tiklīdz izgāju no ciemata. Es pieprasu, lai tu atrastu vainīgo. To droši vien ir izdarījis kāds no šī ciemata. Es pieprasu, lai tu atrastu vainīgo. Viņš atņēma halātu, zobenu un pat zābakus.
— Tiksim skaidrībā, — teicis Mulla, — viņš tak nav tev novilcis apakšveļu, kura, kā redzu, vēl arvien ir tev mugurā?
— Nē.
— Tādā gadījumā viņš nav no šī ciemata. Pie mums tās lietas dara rūpīgi. Man nav tiesību izskatīt tavu lietu.

SĀKT AR GALVENO

Sūfijiem lielākā dzīves bezjēdzība ir, varbūt, tas, ka cilvēki tiecas uz tādām lietām kā, piemēram, apjēga, kaut viņiem nav pamatrīku tās iegūšanai. Viņi iedomājas, ka viss, kas vajadzīgs, — ir, kā teicis Nasreddīns: –” divas acis, deguns un mute.”
Pēc sūfiju ieskatiem cilvēks nevar iemācīties neko, kamēr viņš nav sasniedzis spēju uztvert to, ko mācās, un to, ko tas nozīmē.
Reiz Nasreddīns ir gājis uz aku, lai dabūtu šo atziņu līdz mācekļa apziņai, kurš ir gribējis zināt “patiesību.” Līdz viņš ir ņēmis mācekli un lielu krūzi.
Mulla ir izvilcis no akas spaini ūdens un ielējis to krūzē. Tad izvilcis otru spaini un lējis to arī. Kad viņš sācis liet trešo spaini, māceklis nav izturējis:
— Mulla, ūdens līst cauri. Krūze tak ir bez dibena.
Nasreddīns sašutis paskatījies uz viņu.
— Es pūlos pieliet krūzi. Lai redzētu, kad tā būs pilna, es nedrīkstu atraut skatu no krūzes kakla, nevis no tās dibena. Kad es ieraudzīšu, ka ūdens ir pacēlies līdz augšai, krūze būs pilna. Kāds tam sakars ar krūzes dibenu? Kad mani interesēs krūzes dibens, tad skatīšos tikai uz to.
Lūk kāpēc sūfiji nerunā par dziļām lietām ar cilvēkiem, kuri nav sagatavojušies attīstīt sevī spēju mācīties to, ko var iemācīt tikai Skolotājs, un tikai tam, kurš ir pietiekami izglītots, lai teiktu: –“Iemāci man, kā mācīties.”
Ir šāds sūfiju teiciens: “Tumsonība ir lepnība, un lepnība ir tumsonība. Cilvēks, kurš runā: — “mani nav jāmāca, kā mācīties,” — ir lepnīgs un tumsonis.” Šajā nostāstā Nasreddīns ir uzrādījis šo divu stāvokļu, kurus parasts cilvēks uztver kā divas dažādas lietas, vienādību.
Ar paņēmienu, ko pazīst kā “apkaunošana”, Nasreddīns savā mīklā ar krūzi ir tēlojis tumsoni. Šis paņēmiens ir nozīmīga sūfiju metodikas daļa.
Viņa māceklis ir šo rīcību apdomājis, sasaistot to ar citām Mullas bezjēdzīgām darbībām. Pēc nedēļas viņš ir atnācis pie Nasreddīna un teicis: — Iemāci man par krūzi, tagad esmu gatavs mācīties.

KURŠ BIJA ŠĀVIS?

Tirgus bijis pašā karstumā, un Nasreddīna vecākie mācekļi vaicājuši, vai viņiem un citiem mācekļiem būs ļauts to apmeklēt.
— Protams, — teicis Nasreddīns, — jo tā būs lieliska izdevība turpināt praktiskās mācības.
Mulla ir devies uz šautuvi, vienu no tirgus pievilcīgākajām vietām: tur ir dota liela balva pat par vienu trāpījumu mērķī.
Tiklīdz parādījies Mulla ar visu savu draudzi, ap viņiem sanākuši pilsētnieki. Kad loku un trīs bultas paņēmis pats Nasreddīns, pūļa satraukums ir pieaudzis. Tūlīt viņi ieraudzīs kā Nasreddīns pārspēs viltībā pats sevi…
— Vērojiet mani uzmanīgi.
Mulla uzvilcis loku, atbīdījis cepuri pakausī kā to dara karavīri, rūpīgi notēmējis un izšāvis. Bulta ir aizlidojusi tālu garām mērķim.
Pūlis apbēris viņu ar izsmiekla krusu, bet mācekļi neveikli mīņājušies no kājas uz kāju un sačukstējušies. Mulla pagriezies pret tiem.
— Klusu! Ar to es rādīju, kā šauj kareivis. Viņš bieži aizšauj garām. Lūk, kāpēc viņš zaudē karus. Brīdī, kad es šāvu, es pielīdzinājos kareivim. Es teicu sev: “Esmu kareivis, kurš šauj uz ienaidnieku.”
Viņš pacēlis otru bultu, ielicis to lokā un ātri atlaidis stiegru. Bulta nokritusi par tuvu, neaizlidojusi ne pusi līdz mērķim. Iestājies nāves klusums.
— Un tagad, — teicis Nasreddīns sanākušajiem, — jūs redzējāt tāda cilvēka šāvienu, kurš ir šaušanas vēlmes pārpilns un kurš tomēr, nopūdelējis jau pirmajā šāvienā, pārāk satraucas, lai spētu savākties. Bulta nesasniedz mērķi.
Šis skaidrojums apbūris pat šautuves īpašnieku. Mulla ar vienaldzīgu skatienu pagriezies pret mērķi, notēmējis un palaidis bultu. Pašā mērķa vidū ir trāpījusi bulta.

Rūpīgi pārlūkojis izstādītās balvas, viņš izvēlējies vienu, kura tam iepatikusies visvairāk, un grasījies iet projām. Pūlis ir izplūdis iebildumu kliedzienos.
— Klusu! — teicis Nasreddīns. — Lai viens no jums pajautā to, ko jūs visi, šķiet, gribat zināt.
Brīdi neviens neko nav teicis. Tad priekšā neveikli izspraucies kāds lauku vientiesis.
— Mēs gribam zināt, kurš tad no jums izdarīja trešo šāvienu?
— To? O, tas biju es.

BURVJU SOMA

Kāds vecu lietu tirgonis tikko kā grasījies izkrāmēt savas preces kā ieraudzījis Nasreddīnu, kurš gājis uz viņa pusi, pārskaitot saujā monētas. Viņš tūdaļ to apturējis. Ja paveiktos, varētu iztaisīt veiklu gājienu.
— Tu man izskaties pēc ārkārtīgi vērīga cilvēka, — viņš teicis. — Vai nevēlies iegūt brīnumtarbu?
— Ko tad tā var izdarīt?
— Paskaties pats.
Blēdis iebāzis tarbā roku un izvilcis trusi, tad bumbu un beigās puķi ar visu podu. Nasreddīns bez kavēšanās atdevis visu savu naudu.
Gribēdams pavilkt laiku, lai lieta atdziest, blēdis teicis:
— Tikai viena lieta: nemēģini tai apnikt. Šādām kulēm ir savi niķi. Un nestāsti daudz par to citiem. Tad viss būs labi.
Nasreddīns bijis sataisījies pavadīt savu pusdienlaika atpūtu čaihanā, bet tagad tā uzbudinājies, ka uzreiz devies mājup ar kuli rokā. Bijis jau īsti karsts; viņš nokusis un sagribējis dzert.
Mulla apsēdies ceļmalā.
— Burvju soma, — viņš teicis, — dod man glāzi ūdens.
Viņš iebāzis roku kulē, bet tā bijusi tukša.
— Ak, — teicis Nasreddīns, — tā laikam dod tikai trušus, bumbas un puķes, jo tai jau tāds niķis.
Viņš padomājis, ka nekaitētu to kuli pārbaudīt.
— Nu labi, dod man tad trusi.
Bet arī trusis nav parādījies.
— Neapvainojies uz mani, es tikai neko nesaprotu no burvju somām. Bet kad bija saniknojies mans ēzelis, — viņš teicis sev, — es tam nopirku tarbu.
Tāpēc viņš aizskrējis atpakaļ uz pilsētu un nopircis ēzeli savai kulei.
— Ko tad tu darīsi ar diviem ēzeļiem? — kāds viņam nokliedzies.
— Tu nesaproti, — atbildējis Mulla. — Tie nav divi ēzeļi. Tie ir viens ēzelis ar savu tarbu un viena tarba ar savu ēzeli.

BAILES

Kādā pilnmēness naktī Nasreddīns gājis pa tuksnešainu ceļu, kad pēkšņi sadzirdējis krākšanu, kas nākusi kaut kur no apakšas, kā viņam licies, zem kājām. Viņš nobijies un jau grasījies bēgt, bet uzdūries uz paša izraktā alā gulošu dervīšu.
— Kas tu esi? — nošļupstējis Mulla.
— Esmu dervīšs, bet šī ir mana apceres vieta.
— Tev nāksies šonakt tajā dalīties ar mani. Tava krākšana traki mani izbiedēja, un es vairs nevaru iet tālāk.
— Nu ko, ņem sev to segas malu, — bez lielas sajūsmas teicis dervīšs, — un liecies gulēt. Guli gan, lūdzams, klusu, jo es palieku nomodā. Tā ir daļa no sarežģītas vingrinājumu virknes. Rīt man ir jānomaina vingrinājuma veids, un es nevaru pieļaut, ka kāds mani pārtrauc.
Brītiņu Nasreddīns gulējis, bet tad pamodies, mokoties slāpēs.
— Gribu dzert, — viņš teicis dervīšam.
— Ej atpakaļ pa ceļu, tur atradīsi strautu.
— Nē, man vēl ir bail.
— Tad aiziešu es, — teicis dervīšs. — Dot ceļiniekam padzerties – tas ir svēts pienākums Austrumos.
— Nē, neej, man vienam būs bail.
— Ņem šo dunci, lai varētu aizstāvēties, — teicis dervīšs.
Kamēr tas bijis projām, Nasreddīns satracinājis sevi vēl vairāk, novedot sevi līdz galējam satraukumam, kuram mēģinājis pretoties, iztēlojoties kā viņš metīsies virsū jebkuram ļaundarim, kurš viņu apdraudēs.
Drīz vien parādījies dervīšs.
— Nenāc tuvāk, nositīšu! — teicis Nasreddīns.
— Bet tas esmu es, dervīšs, — teicis dervīšs.
— Man vienalga, kas tu esi, — varbūt tu esi pārģērbies laupītājs, bez tam tev ir skūta galva un uzacis!
Tās kopienas dervīši ir skuvuši sev galvas un uzacis.
— Bet es atnesu tev ūdeni! Vai tad neatceries, ka gribēji padzerties?
— Nepūlies piesmērēties, lai gūtu uzticību, blēdi!
— Bet tu esi aizņēmis manu alu!
— Re kā tev nepaveicās, vai ne? Tev nāksies vien iet un pameklēt citu.
— Man jau ar tā šķiet, — teicis dervīšs. — Bet esmu pārliecināts, ka tā arī nesapratīšu, ko tas viss nozīmē.
— Varu pateikt tev vienu, — teicis Nasreddīns, — un tieši: bailēm ir daudz veidu.
— Un man šķiet, ka bailes katrā ziņā ir stiprākas par slāpēm vai svētumu, vai jebkuru citu cilvēcisku īpašību, — teicis dervīšs.
— Un tev tās nevajag iegūt, lai no tām neciestu! — teicis Nasreddīns.

HALĀTS

Pie Nasreddīna reiz ir iegājis Džalals, sens viņa draugs.
— Prieks tevi redzēt pēc tik ilgiem laikiem. Bet es nupat eju dažos apmeklējumos. Ejam kopā, un mēs varēsim parunāties.
— Aizdod man pienācīgu halātu, — teicis Džalals. — Kā redzi, mans halāts apmeklējumiem nav domāts.
Nasreddīns iedevis tam ļoti skaistu halātu.
Pirmajā mājā Nasreddīns savu draugu stādījis priekšā tā: — ” Šis ir mans sens biedrs Džalals, bet halāts, kas viņam tagad mugurā, ir mans!”
Pa ceļam uz nākošo ciematu Džalals teicis:
— Īstenībā tas ir muļķīgi – teikt: ” Halāts ir mans!” Vairāk gan tā nedari.
Nasreddīns apsolījies.
Kad viņi ir ērti iekārtojušies nākošajā mājā, Nasreddīns teicis:
— Šis ir Džalals, viņš ir ieradies apciemot mani. Bet halāts … halāts ir viņa!
Kad viņi no turienes gājuši projām, Džalals ir bijis apvainojies ne mazāk kā pirmoreiz.
— Kāpēc tu to teici? Jucis esi vai?
— Es tikai gribēju laboties. Tagad esam izlīdzinājušies.
— Ja tu neiebilsti, — teicis Džalals, lēni un rūpīgi izrunājot vārdus, — vairāk par halātu nerunājam.
Nasreddīns apsolījies.
Trešajā un pēdējā viņu apmeklējuma vietā Nasreddīns teicis:
— Atļaujiet stādīt jums priekšā Džalalu, manu draugu. Bet halāts, halāts, ko viņš valkā … Bet nerunāsim taču par halātu, vai ne?

IZGLĀBA DZĪVĪBU

Reiz, kad Nasreddīns bijis Indijā, viņš gājis garām dīvaina izskata ēkai, pie kuras ieejas sēdējis savrupnieks ar izklaidības un miera izteiksmi sejā. Un Nasreddīns nospriedis, ka nenāktu par ļaunu sazināties ar to. Tādam krietnam filosofam kā man droši vien vajadzētu būt kaut kam kopīgam ar šo svēto personību.
— Es esmu jogs, — atbildējis vientuļnieks uz Nasreddīna jautājumu, — un esmu veltījis sevi kalpošanai visam dzīvajam, īpaši putniem uz zivīm.
— Lūdzams, ļauj man tev pievienoties, — teicis Mulla, — jo, kā jau domāju, mums ir kaut kas kopīgs. Mani ļoti saista tavas idejas, jo reiz man dzīvību izglāba zivs.
— Apbrīnojami patīkami to dzirdēt! — teicis jogs. Es ar sajūsmu pieņemšu tevi biedros. Jo visu gadu gaitā, kurus esmu veltījis dzīvnieku lietai, man nekad nav bijusi izdevība būt tik ciešās attiecībās ar tiem kā tev. Izglāba tev dzīvību! Tas pilnībā apstiprina mūsu mācību par to, ka visa dzīvā daba ir savstarpēji saistīta.
Un tā Nasreddīns nosēdējis ar šo jogu vairākas nedēļas, apcerot savu nabu un mācoties dažādus dīvainus vingrinājumus.
Šā laika beigās jogs viņam pajautājis:
— Ja tu tagad, kad esam labāk iepazinušies, jūties gatavs izstāstīt man šo visdižāko pieredzējumu sakarā ar šo zivi, kura tev izglāba dzīvību, tas būtu man visaugstākais gods.
— Tagad es neesmu gluži pārliecināts par to, — teicis Mulla, — tagad, kad esmu uzzinājis vairāk par tavām idejām.
Bet jogs uzstājis ar asarām acīs, saucot viņu par Skolotāju un skūpstot putekļus uz viņa kājām.
— Nu labi, ja jau tu tā uzstāj… — Teicis Nasreddīns. — Kaut gan es ne visai esmu pārliecināts, ka tu esi gatavs (lietojot tavu izteicienu) tādam atklājumam, kāds man ir jāizdara. Zivs noteikti izglāba man dzīvību. Es biju tuvu bada nāvei, kad es to noķēru. Tas man deva pārtiku trim dienām.

ČETRKĀJAINIE

— Gādā par četrkājaino barību, — ir paziņojis svarīgs un augstprātīgs lielmanis, notraušoties no zirga Nasreddīna pagalmā, — un aizved mani uz atpūtu veicinošām istabām, kur es varētu saņemt atbilstošu cienastu.
Tādiem sultāna galma pārstāvjiem nav viegli atteikt, un Nasreddīns aizskrējis pildīt tā pavēles.
Pēc tam, kad nesauktais viesis apsēdināts pašos mīkstākajos spilvenos, kuros viņš sūcis Nasreddīna kafiju, Mulla ir atvedis ciema vecāko uz tikšanos ar viņu.
— Ak, diženais augstmani, — teicis Nasreddīns, — vai tev ir zeme?
— Miljons džaribu.
— Vai tu lieto četrkājainos, lai to apartu?
— Jā, protams.
— Vai tu nenopirksi no manis divus dučus četrkājaino par piecām sudraba monētām katru?
Aristokrāts ir zinājis, ka darba dzīvnieks maksā simts sudraba monētas. Viņš tūdaļ piekritis.
Nasreddīns ir izgājis, nopircis divdesmit četrus trušus par vienu sudraba monētu katru. Un nolicis tos augstmaņa priekšā.
Tas pagriezies pret ciema vecāko.
— Mums ir jāturas pie likuma burta, — atbildējis vecākais, reizē tiesnesis, — un es apstiprinu apgalvojumu, ka truši ir četrkājainie.

APTAUJA

Nomalē ir sākušies nemieri, un valdnieks ir izsūtījis pa ciemiem “kultūras pārstāvjus”, lai nomierinātu tautu. Visur, kur šie cilvēki parādījušies, tie ir atstājuši uz ļaudīm lielu iespaidu ar zināšanām, kādas piemitušas dažādiem pārstāvjiem, un ar lietpratīgu pārbaudi.
Viens no tiem ir bijis rakstnieks, otrs garīdznieks, trešais valdnieka ģimenes loceklis. Viņu vidū ir bijis arī tiesnesis, tirgonis, karavīrs un citi. Katrā vietā, kur ieradušies, viņi ir sasaukuši cilvēkus uz sapulci kādā atklātā vietā, un cilvēki ir sanākuši un uzdevuši jautājumus.
Kad tie nonākuši ciematā, kur dzīvojis Nasreddīns, viņus ir sagaidījusi liela sapulce ar ciemata vecāko priekšgalā. Pārstāvji ir atbildējuši uz jautājumiem, un visi klātesošie ir bijuši manāmi pacilāti no pārstāvju spožuma un svarīguma.
Nasreddīns ir ieradies ar nokavēšanos, bet tā kā viņš bijis vietēja slavenība, tad tūlīt izstumts priekšā.
— Ko jūs te darāt? — viņš noprasījis.
Priekšsēdētājs līdzcietīgi uzsmaidījis viņam.
— Mēs esam lietpratēju brigāde, un šeit esam, lai atbildētu uz visiem jautājumiem, uz kuriem cilvēki paši atbildēt nevar. Saki, lūdzams, kas tad esi tu?
— O, es, — nevērīgi noteicis Nasreddīns, — jums būs labāk, ja es būšu uz paaugstinājuma kopā ar jums.
Un viņš uzrāpies uz paaugstinājuma un nostājis blakus ierēdņiem.
— Kā jūs saprotat, es šeit esmu tādēļ, lai atbildētu uz jautājumiem, uz kuriem jūs nezināt atbildes. Nu ko, sāksim ar jautājumiem, kuri novedīs jūs strupceļā, mācītie kungi?

ZĪME

Nasreddīns dīžojies, ka viņš pazīst zvaigznes.
— Zem kādas zvaigznes esi dzimis, Mulla?
— Privāta Informācija — Nevar!
— Nē, nē, Zodiaka zīmes.
— Ā, saprotu. Nu, tad zem Ēzeļa zīmes.
— Ēzeļa zīme? Kaut kā neatceros tādu.
— Nu tu tak esi vecāks par mani. Zini, kopš tiem laikiem viņiem ir nākušas klāt dažas jaunas.

PIE VISA VAINĪGA VIŅA

Nasreddīns visiem spēkiem stūmis aplokā teļu, bet tas turējies pretī. Tad viņš aizgājis pie tā mātes un sācis to lamāt.
— Ko tu bļausties uz to govi? — kāds viņam vaicājis.
— Tā ir viņa, kas pie visa vainīga, — atbildējis Nasreddīns, — tai būtu vajadzējis telēnu audzināt labāk.

GLUŽI KĀ ĀRZEMNIEKI

Nasreddīns ielavījies dārzā un sācis raut aprikozes, kad pēkšņi viņu pamanījis dārznieks. Mulla zibenīgi uzrāpies kokā.
— Ko tu te dari? — vaicājis dārznieks.
— Dziedu, esmu lakstīgala.
— Tas gan skaisti, lakstīgala, tad nu paklausīšos kā tu dziedi.
Nasreddīns ir izmocījis dažus nesaskanīgus treļļus, tik nožēlojamus, ka dārznieks sasmējies.
— Nekad nebiju dzirdējis tādas sugas lakstīgalu dziedāšanu, — viņš teicis.
— Tu, redzams, neesi nekad ceļojis, — atbildējis Nasreddīns. — Es izvēlējos retas eksotiskas lakstīgalas dziesmu.

APDEDZINĀTĀ KĀJA

Kāds nemācīts cilvēks atnācis pie Nasreddīna un palūdzis uzrakstīt viņam vēstuli,
— Es nevaru, — teicis Nasreddīns, — jo esmu apdedzinājis kāju.
— Kāds tam sakars ar vēstules rakstīšanu?
— Tā kā neviens nespēj izlasīt manu rokrakstu, man noteikti nāktos kaut kur braukt, lai vēstuli nolasītu. Bet man sāp kāja, tāpēc nav nemaz vērts vēstuli rakstīt, vai nav tiesa?

VECIE MĒNEŠI

— Ko viņi dara ar vecajiem mēnešiem, kad parādās jaunie? — kāds jokdaris jautājis Nasreddīnam.
— Viņi tos sagriež gabalos. No katra veca mēneša sanāk četrdesmit zvaigznes.

LIKUMA BURTS

Nasreddīns ir atradis uz ielas dārgu gredzenu. Viņam ir gribējies to paturēt sev. Bet pēc likuma tam, kurš ir kaut ko atradis, ir jāiet uz tirgu un par to ir trīs reizes skaļā balsī jāizkliedz.
Trijos no rīta Mulla ir ieradies laukumā un trīs reizes iekliedzies:
— Es atradu tādu un tādu gredzenu.
Pēc trešā kliedziena uz ielas sākuši parādīties cilvēki.
— Ko tas viss nozīmē, Mulla? — tie vaicājuši.
— Likums prasa trīskāršu atkārtošanu, — atbildējis Nasreddīns, — un, cik es zinu, es varu to pārkāpt, ja atkārtošu vēl ceturto reizi. Bet es jums pateikšu kaut ko citu: tā vai tā es esmu briljanta gredzena īpašnieks.

BET KAĶIS TAD SLAPJŠ

Nasreddīns ir iekārtojies darbā par sargu. Viņa saimnieks pasaucis to un pavaicājis, vai nelīst lietus.
— Man ir jādodas pie sultāna, bet krāsa uz mana halāta vēl nav diezgan iežuvusi. Ja uznāk lietus, tas ir pagalam.
Nu, bet Nasreddīns ir bijis ļoti slinks; un bez tam viņš ir dīžojies, ka esot dedukcijas meistars. Garām gājis kaķis, cauri slapjš.
— Saimniek, — Nasreddīns teicis, — uz ielas ir ļoti stiprs lietus.
Saimnieks notērējis vēl laiku, lai pārģērbtos, izgājis uz ielas un redzējis, ka nekada lietus nav. Kaķis bijis slapjš tāpēc, ka kāds ir aplējis to ar ūdeni, lai aizdzītu.
Nasredīns ir atlaists no darba.

MIEGS ARĪ IR DARBS

Nasreddīnam ir reiz sagribējies nozagt augļus no letes, bet īpašniekam ir bijusi lapsa, kuru tas ir atstājis sargāt bodīti. Nasreddīns ir noklausījies, ko tas savai lapsai saka.
— Lapsas ir izveicīgākas par suņiem, un es gribu, lai tu sargātu veikaliņu ar viltību. Apkārt vienmēr ir zagļu pilns. Kad tu redzi, ka kāds kaut ko dara, vaicā sev, kāpēc viņš to dara, un vai tas neapdraud veikaliņa drošību.
Kad vīrs aizgājis, lapsa nosēdusies veikaliņa priekšā un slepus novērojusi Nasreddīnu, kurš nometies iepretī zālītē. Nasreddīns uzreiz atlaidies un aizvēris acis. Lapsa nodomājusi: — Gulēt – nenozīmē kaut ko darīt.
Vērojot Nasreddīnu, viņa arī sajutusies nogurusi un iemigusi.
Tad Nasreddīns pazadzies tai garām līdz veikaliņam un augļus nozadzis.

BĒRNS – CILVĒKA TĒVS

Nasreddīns atjājis uz vispārējām jāšanas sacīkstēm jāšus uz viena no saviem lēnīgākajiem vēršiem. Visi smējušies: vērsis tak neprot skriet.
— Bet es redzēju viņu, kad bija vēl telēn; viņš joņoja ātrāk par zirgu, — teicis Nasreddīns. — Tad kāpēc lai viņš neskrietu vēl ātrāk, kad viņš ir lielāks?

KAUT NEDAUDZ PALĪDZĒJA

Nasreddīns apkrāvis savu ēzeli ar malku un tā vietā, lai sēdētu sedlos, uzsēdies uz pagales.
— Kāpēc tad tu nesēdi sedlos, — vaicājis kāds.
— Kā! Uzkraut vēl arī savu svaru tam visam, kas jāstiepj šim nabaga lopiņam? Mans svars lai ir uz pagales un lai tur arī paliek.

SLĒPTIE DZIĻUMI

Reiz Mulla bijis tirgū un ieraudzījis pārdošanā putnus, kuri maksājuši piecsimt reālus katrs. Mans putns, — viņš nodomājis, — ir par šiem lielāks un maksātu vairāk.
Nākošā dienā viņš ir aiznesis uz tirgu savu gaili. Bet neviens nav devis par to vairāk kā piecus reālus. Mulla sācis klaigāt:
— Ak, cilvēki! Tas nav godīgi! Vakar jūs pārdevāt mazākus putnus desmit reiz dārgāk.
Kāds ir viņu pārtraucis:
— Nasreddīn, tie bija papagaiļi – runājoši putni. Tie maksā dārgāk, jo runā.
— Muļķi! — teicis Nasreddīns. — Tos putnus jūs novērtējat, jo tie prot runāt. Bet šo, kuram ir skaistas domas un kurš bez tam neapnīk cilvēkiem ar savu pļāpāšanu, jūs noraidāt.

AR DIBENU PA PRIEKŠU

Nasreddīnu ir apmeklējuši vairāki mācekļi, kuri lūguši, vai nevarētu paklausīties viņa lekcijas. Viņš ir piekritis, un tie ir devušies uz klausītavu tūlīt aiz Mullas, kurš uzsēdies ēzelī ar seju pret asti.
Cilvēki neizpratnē blenzuši uz viņiem. Viņi nodomājuši, ka Mulla laikam ir muļķis, bet mācekļi, kuri tam seko, ir vēl lielāki muļķi. Kurš gan, sakiet lūdzami, sekotu cilvēkam, kurš sēd ēzelī ar dibenu uz priekšu?
Pavisam drīz mācekļi jutušies neveikli un teikuši Mullam:
— Ak, Mulla! Uz mums skatās ļaudis. Kāpēc tu jāj tādā veidā?
Nasreddīns sabozies.
— Jums vairāk interesē, ko par mums domā cilvēki, nevis tas, ko mēs darām. Ja jūs ietu pa priekšu, tad izrādītu man necieņu.Ja es ietu no muguras, būtu tas pats. Ja es jātu pa priekšu ar muguru pret jums, tā būtu necieņa pret jums. Šis ir vienīgais pieņemamais veids.

DZĪVĪBAS GLĀBŠANAS PRINCIPI

Nasreddīns nav bijis pārliecināts, ar kuru no divām sievietēm viņam vajadzētu precēties. Reiz tās iedzinušas viņu kaktā un noprasījušas, kuru viņš vairāk mīl.
— Noformējiet jautājumu praktiskā kontekstā, un es pacentīšos atbildēt, — viņš teicis.

— Ja mēs abas iekristu upē, kuru tu glābtu? — vaicājusi smalkākā un piemīlīgākā.
Mulla pagriezies pret otro, raupjāko, bet par to bagāto:
— Vai tu peldēt proti, dārgā?

NEPIENĀCĪGAIS

— Ņem šo maisu un aiznes to uz manu māju, — teicis Nasreddīns nesējam tirgū.
— Gatavs pakalpot, Efendij. Kur ir tava māja?
Mulla ir paskatījies uz to, šausmu pārņemts.
— Ak tu nelaimīgais dauzoņa, bet varbūt vēl arī zaglis. Tu tiešām domā, ka es kādreiz tev teikšu, kur ir mana māja?

IEZOGOTIES PIE SEVIS

Bedars, sardzes vīrs, ir noķēris Mullu, kad tas dziļā naktī atvēris no ārpuses savas guļamistabas logu.
— Ko tu dari, Nasreddīn? Nelaiž tevi iekšā?
— Klusāk! Viņi stāsta, ka es miegā staigājot. Es mēģinu pārsteigt sevi negaidīti un noskaidrot.

TAI VAJAG VAIRĀK KĀ MAN

Reiz Mulla atnesis mājās ziepju gabalu un palūdzis sievu izmazgāt viņam kreklu.
Tiklīdz tā ir saziepējusi kreklu, kā parādījusies milzu vārna, paķērusi ziepes, aizlidojusi un nosēdusies zarā.
Sieviete sacēlusi neticamu troksni.
Mulla ir izskrējis no mājas.
— Kas noticis, dārgā?
— Tikko kā taisījos izmazgāt tavu kreklu, kā atlidoja lielumliela vārna un nospēra ziepes!
Mulla bijis pavisam mierīgs.
— Paskaties uz mana krekla krāsu un vārnas apspalvojumu. Viņai vajadzība neapšaubāmi ir lielāka kā man. Un tas ir ļoti labi, ka viņa varēja dabūt ziepes, kaut vai uz mana rēķina.

NOĶERTA

Valdnieks izsūtījis pa ciemiem savus vēstnešus sameklēt pašu pieticīgāko cilvēku, kuru varētu iecelt par tiesnesi. Nasreddīns ir to uzodis.
Kad vēstneši, pārģērbušies par ceļiniekiem, iegājuši pie viņa, tie redzējuši, ka viņš ir ģērbts zvejnieku tīklā, kas uzmests uz pleciem.
— Dieva dēļ, kādēļ tu valkā šo tīklu? — jautājis viens no tiem.
— Tikai lai sev atgādinātu par savu necilo izcelsmi, jo kādreiz esmu bijis zvejnieks.
Šā cildenā Nasreddīna izteikuma dēļ viņš norīkots par tiesnesi.
Viens no ierēdņiem, kuri bija viņu redzējuši tajā pirmajā reizē, apmeklējis viņu un pajautājis:
— Bet kas ir noticis ar tavu tīklu, Nasreddīn?
— Tagad jau tīkls vairs nav vajadzīgs, — atbildējis Mulla, — kad zivs noķerta.

NO DIEVA ŽĒLASTĪBAS…

Puskrēslā pamanījis pagalmā kaut ko baltu, Nasreddīns palūdzis sievu atnest viņam loku un bultas. Viņš izšāvis uz baltumu un gājis skatīties, kas tas bijis. Viņš atgriezies gandrīz bezsamaņā.
— Es biju par matu no nāves. Padomā tik. Ja es būtu bijis savā kreklā, kuru biji izkārusi žāvēt, es būtu pagalam. Bulta izgājusi tieši caur sirdi.

GLUŽI KĀ TĒVS

Mullas mazuļi spēlējušies pie mājas, un kāds ir ieprasījies jaunākajam:
— Kas ir baklažans?
Dēls un mantinieks tūdaļ atbildējis:
— Sārti-lillīgs teliņš, kuram vēl nav atvērušās acis.
Jūkot prātā no priekiem, Mulla sagrābis viņu klēpī un sabučojis no galvas līdz kājām.
— Nē, nu dzirdējāt? Kā izliets tēvs. Un es viņam to nekad neesmu teicis – pats izdomājis!

IEDEDZ SVECI

Mulla runājies ar kādu no saviem draugiem, kad uznākusi krēsla.
— Iededz sveci, — tas teicis. — Ir jau tumšs. Tā stāv pa kreisi no tevis.
— Muļķis tu tāds, kā tad es tumsā varu ieraudzīt, kur mana labā, kur kreisā puse, — teicis Mulla.

MĀCOTIES CAUR GRŪTĪBĀM

Ja tu kādam kaut ko saki ar vārdiem, tie noslīd un viņā nepaliek. Vajadzīgi praktiskāki paņēmieni.
Faķīrs pasaucis Nasreddīnu lejā no jumta, kur tas strādājis. Kad Mulla nokāpis zemē, cilvēks viņam teicis:
— Dod man žēlastības dāvanu.
— Ko tad tu man to neteici, kamēr biju uz jumta? — teicis Mulla.
— Sakaunējos, — teicis cilvēks.
— Tas viss ir lieka lepnība. Ejam uz jumta, — teicis Nasreddīns.
Kā nu viņi uzrāpušies pašā augšā, un Nasreddīns ķēries pie darba, viņš noteicis tam cilvēkam:
— Man nav tev žēlastības dāvanas.

KAUT KAS NOKRITA

Sadzirdējusi briesmīgu troksni, Nasreddīna sieva ieskrējusi viņa istabā.
— Nekas briesmīgs, — teicis Mulla. — Tikai mans halāts nokrita uz grīdas.
— Ar tādu brīkšķi?
— Jā, tobrīd tajā biju es.

PĒDĒJĀ DIENA

Nasreddīna kaimiņi ievērojuši viņa tauko auneli un visādi pūlējušies pierunāt Nasreddīnu to nokaut un uzrīkot dzīres. Visi viņu centieni ir izgāzušies viens pēc otra, līdz beidzot viņiem reiz ir izdevies pārliecināt to, ka pēc divdesmit četrām stundām iestāsies pasaules gals.
— Tādā gadījumā, — teicis Mulla, — mēs noteikti varam to apēst.
Un tā viņi sataisījuši dzīres.
Kad paēduši, viņi nolikušies gulēt, novilkusi virsdrēbes. Pagulējuši pāris stundas, viesi ir pamodušies un redzējuši, ka Nasreddīns ir sakrāvis viņu apģērbus kaudzē, sakūris lielu ugunskuru un jau krietni nodedzinājis.
Sacēlusies baisa kliegšana, bet Nasreddīns bijis mierīgs:
— Brāļi, rīt pasaules gals, atceraties? Vai tad jums vēl vajadzīgs apģērbs?

ŅEMŠU ARĪ DEVIŅAS

Sapnī Nasreddīns redzējis, ka viņš pārskaita naudu. Kad viņa rokā ir bijušas deviņas sudraba monētas, neredzamais ziedotājs ir pārtraucis dot.
Nasreddīns iekliedzies:
— Man vajag desmit! — pie tam tik skaļi, ka pamodies.
Ieraudzījis, ka nauda izzudusi, viņš atkal aizvēris acis un noburkšķējis:
— Nu labi, dod atpakaļ – ņemšu arī deviņas.

VIŅŠ ZINA, PAR KO

Kāda turka bullis salauzis Nasreddīnam sētu un aizskrējis pie sava saimnieka. Nasreddīns tam sekojis un ņēmies to slānīt.
— Kā tu uzdrīksties sist manu bulli! — neprātā aurojis turks.
— Neņem to galvā, — teicis Nasreddīns, — viņš zina, par ko. Šī lieta paliks starp mums abiem.

KĀDAM JĀIZSKATĀS PUTNAM

Nasreddīns reiz atradis uz savas palodzes nokusušu ērgli. Agrāk viņš nekad tādu putnu nebija redzējis.
Nabaga radījums — viņš teicis, — kā gan tev ļāvuši tā izvirst?
Viņš apgriezis ērglim nagus, apgriezis taisnu tam knābi un apcirpis spalvas.
— Tagad nu tu esi daudz līdzīgāks putnam, teicis Nasreddīns.

ČADRA

Tā ir bijusi Mullas kāzu diena. Sarīkojuši kāzas, bet viņš tā arī nav redzējis savas sievas seju. Pēc ceremonijas beigām tā noņēmusi čadru, un viņš ieraudzījis, ka viņa ir šausmīgi neglīta.
Neļaujot viņam atjēgties pēc tāda trieciena, sieva jautājusi:
— Un tagad, mans mīļotais, kādas būs tavas pavēles? Kā priekšā man jāstāv ar aizsegtu seju un kā priekšā man būs ļauts to atsegt?
— Rādi savu seju kam gribi, — nostenējies Mulla. — tikai ne man.

TAVA NABAGA VECĀ MĀTE

Nasreddīna sieva, nez kādēļ uz viņu saskaitusies, atnesusi viņam pārāk karstu zupu cerībā, ka viņš to pagaršojot apdedzinās muti. Uzlikusi uz galda, viņa ir aizmirsusi, ka zupa karsta, un norijusi veselu karoti, neatdzesējusi. No acīm izskrējušas asaras, bet viņa vēl cerējusi, ka arī Nasreddīns ierīs šo vārošo zupu.
— Kāpēc raudi? — viņš vaicājis.
— Mana nabaga vecā māte neilgi pirms nāves arī gatavoja šādu pat zupu. Atmiņas par to liek man raudāt.
Nasreddīns ir pievērsies savai zupai un iesmēlis pilnu karoti ar dedzinošo šķidrumu. Drīz arī pa viņa vaigiem noritējušas asaras.
— Kā tad tu, Nasreddīn, tiešām arī tu raudi?
— Jā, — atbildējis Mulla. — Raudu no domas, ka tava nabaga vecā māte nomira un atstāja tevi dzīvajos.

ES VIŅU PAZĪSTU LABĀK

Pie Mullas atskrējuši cilvēki, lai pateiktu, ka viņa sievasmāte iekritusi upē.
— Viņu aiznesīs uz jūru, jo te ir ļoti stipra straume, — tie klieguši.
Nekavējies ne mirkli, Nasreddīns ieniris un peldējis pa upi uz augšu.
— Ne jau turp! — visi kliegušī. — Peldi lejup, pa straumei! Cilvēku var nest tikai lejup.
— Klausieties, — aizelsies teicis Mulla. — Es jau nu gan pazīstu savu sievasmāti. Ja visus upe nes lejup pa straumi, tad viņu ir jāmeklē augšup pret straumi.

NOSLĒPUMS

Kāds cilvēks, kurš tiecies kļūt par Nasreddīna mācekli, ir viņam mūžīgi sekojis un uzdevis jautājumu pēc jautājuma. Mulla ir atbildējis uz visiem jautājumiem un sapratis, ka šis cilvēks ir ne gluži piemērots mācībām, kaut īstenībā uz priekšu tas ir ticis.
Galu galā tas cilvēks ir teicis:
— Skolotāj, man vajag skaidrāku vadību.
— Kas par lietu?
— Man vajadzētu turpināt vingrinājumus un, kaut sekmes man ir, gribētu virzīties ātrāk. Lūdzu, pasaki man noslēpumu, jo esmu dzirdējis, ka esi to pateicis citiem.
— Pateikšu tev, kad būsi gatavs.
Vēlāk cilvēks ir atkal atgriezies pie šā jautājuma.
— Zini, tev ir jācenšas pārspēt mani.
— Labi.
— Vai spēj glabāt noslēpumu?
Es nekad to nepateikšu citam.
— Redzi nu, es spēju glabāt noslēpumu tikpat labi ka tu.

NEAIZTIEC KAMIEĻUS

Nasreddīns ir klaiņājis pa kapsētu. Viņš ir paklupis un iekritis vecā kapā. Tur gulēdams un iztēlodamies kā viņš varētu justies, ja būtu miris, viņš izdzirdējis troksni. Viņa prātā ir pazibējis, ka pēc viņa ir ieradies Nāves Eņģelis, kaut īstenībā garām gājusi vien kamieļu karavāna.
Mulla ir uzlēcis, pārvēlies pār kapsētas mūri un pārbiedējis kamieļus. Kamieļu dzinēji ir viņu sadauzījuši ar nūjām.
Bēdīgā skatā viņš ir atskrējis mājās. Sieva viņam vaicājusi, kas tad noticis, un kāpēc viņš atnācis tik vēlu.
— Es biju miris.
Ieinteresējusies ne pa jokam, viņa jautājusi, kā ir būt mirušam.
— Nav nemaz tik traki, ja vien neaiztiek kamieļus. Citādi tevi sasitīs.

NE TUR IR LAIME, KUR TU MEKLĒ

Nasreddīns ir ieraudzījis kādu cilvēku bēdīgi sēžam ceļmalā un vaicājis, kas viņu satrauc.
— Nav, brāl, dzīvē nekā interesanta, — teicis cilvēks. — Man bija pietiekami naudas, lai varētu nestrādāt, un es devos ceļojumā tikai tādēļ vien, lai pameklētu kaut ko interesantāku par to, kas man bija mājās. Bet līdz šim laikam es neko neesmu atradis.
Neteicis ne vārda, Nasreddīns paķēris ceļinieka maisu un meties skriet kā zaķis. Zinādams apkārtni, viņš varējis skriet taisni.
Bet ceļš bijis līkumains, un Nasreddīns ir apgājis vairākus līkumus, iznākumā drīz iznākot uz ceļa krietni priekšā savam upurim. Viņš nolicis maisu ceļmalā un pats noslēpies, lūkodams, lai kāds cits to neaiznes.
Drīz parādījies nelaimīgais ceļinieks, kurš gājis pa līkumaino ceļu, dēļ zaudējuma vēl nelaimīgāks kā iepriekš. Tiklīdz viņš ieraudzījis savu īpašumu, tā ir meties skriešus, kliegdams aiz prieka.
— Lūk tev viens laimes radīšanas paņēmiens, — teicis Nasreddīns.

AGRA CELŠANĀS

— Nasreddīn, dēls, tev vajadzētu rītos celties agri.
— Kādēļ, tēvs?
— Tas būtu labs ieradums. Zini, es reiz piecēlos rītausmā, pagājos pastaigāties pa ceļu un atradu maisu zelta.
— Kā tu zini, ka tas nav pazaudēts iepriekšējā naktī?
Ne jau tur tā lieta. Bet visādā gadījumā tas tur nebija vēl naktī. Es to ievēroju.
— Tad jau ne katram, kurš agri ceļas, paveicas. Cilvēks, kurš maisu pazaudējis, tātad ir piecēlies vēl agrāk par tevi.

JŪRAS DIŽUMS

Pret klintīm valdonīgi situšies viļņi, tumši zili, ar sniegbaltām putu mugurām. Redzot tādu skatu pirmo reizi, Nasreddīns bijis satriekts uz vietas. Tad viņš piegājis tuvāk krastam, pasmēlis sauju ūdens un pagaršojis.
— Iedomājies, — teicis Mulla, — tāds prasīgums – un neder dzeršanai.

PUNKTS LAIKĀ

— Kas ir Liktenis? — vaicājis Nasreddīnam kāds zinātnieks.
— Bezgalīga savstarpēji saistītu norišu virkne, pie kam katra norise ietekmē otru.
— Tā diezin vai ir apmierinoša atbilde. Es ticu cēloņiem un sekām.
— Ļoti labi, — teicis Mulla. — Paskaties šurp. Viņš rādījis uz gājienu, kas virzījies pa ielu.
— To cilvēku ved pakārt. Vai tas ir tāpēc, ka kāds ir iedevis viņam sudraba monētu, un viņš par to ir nopircis dunci, ar kuru izdarījis slepkavību; vai tāpēc, ka kāds ieraudzījis, ko viņš nodarījis; vai tāpēc, ka neviens viņu nav apturējis?

DARBA DALĪŠANA

Kuģis, uz kura Mulla bijis vienīgais pasažieris, nokļuvis viesuļvētrā. Kapteinis un komanda, izdarījuši visu iespējamo kuģa glābšanai, nokrituši ceļos un ņēmušies raidīt glābšanas lūgsnas uz debesīm.
Mulla mierīgi stāvējis tiem blakām.
Kapteinis atvēris acis, ieraudzījis stāvošo Mullu, pielēcis kājās un kliedzis:
— Uz ceļiem! Tu esi ticīgs cilvēks, tev jālūdzas kopā ar mums.
Nasreddīns nav ne pakustējies.
–Esmu tikai pasažieris. Viss, kas attiecas uz šā kuģa drošību, ir tava, ne mana lieta.

PIESARDZĪBA NEKAITĒS

Mullas sievai bijusi draudzene, un viņa ir bieži tai atdevusi ēdienu, ko Nasreddīns nesis vakariņām. Reiz viņš teicis:
— Kā tas tā sanāk, ka es nesu mājās ēdamo, bet, šķiet, nekad to neredzu.
— To zog kaķis.
Nasreddīns tūdaļ aizskrējis, atnesis savu cirvi un grasījies to ieslēgt lādē.
— Kāpēc tu to dari? — vaicājusi sieva.
— Es to slēpju, — atbildējis Mulla. — Jo, ja jau kaķis var nospert gaļu, kas maksā nieku, tad diez vai tas atstās nepamanītu cirvi, kas maksā desmitkārt dārgāk.

PIETRŪKA VIENĪGI LAIKA

Mulla ir nopircis ēzeli. Kāds ir viņam teicis, ka ēzelim katru dienu jādod noteikts daudzums barības. Viņš sarēķinājis, ka tāds daudzums sanāk par lielu. Jāizmēģina, — viņš nolēmis, — un jāpieradina ēzelis pie mazāka barības daudzuma. Tāpēc viņš ikdienas samazinājis tā devu.
Galu galā, kad deva bijusi samazināta gandrīz līdz tukšai silei, ēzelis nokritis un nobeidzies.
— Žēl gan, — teicis Mulla. — Ja man būtu bijis vēl drusku laika, līdz ēzelis nosprāgst, es būtu varējis pieradināt to dzīvot pavisam bez ēšanas.

SAMAZINIET ZIRGLIETU ĒŠANU

Atnācis apciemot slimu biedru, Nasreddīns ir trāpījies taisni tajā brīdī, kad pie tā ir atnācis ārsts. Ārsts slimnieka mājā pavadījis ne vairāk par minūti, un ātrums, kādā viņš noteicis slimību, Mullu ir apstulbinājis.
Vispirms ārsts apskatījis slimnieka mēli, tad brītiņu paklusējis. Tad viņš teicis:
— Tu esi saēdies zaļus, negatavus ābolus. Pārstāj tos ēst, un pēc pāris dienām atlabsi.
Aizmirsis visu pasaulē, Mulla ir sekojis ārstam.
— Saki man, dakter, — viņš aizelsies vaicājis, — saki, lūdzams, kā tu to dari?
— Tas ir pavisam vienkārši, kad tu iemācies atpazīt dažādus apstākļus, — teicis ārsts. — Redzi, tiklīdz es uzzināju, ka cilvēkam sāp vēders, es sāku meklēt cēloni. Iegājis istabā, es ieraudzīju zem viņa gultas zaļu ābolu serdes. Pārējais bija acīmredzams.
Nasreddīns pateicies par viņa mācību.
Mākošajā reizē, kad viņš apciemojis kādu draugu, durvis atvērusi viņa sieva.
— Mulla, — viņa teikusi, — nums vajadzīgs dakteris, nevis filosofs. Manam vīram sāp vēders.
— Nedomājiet, ka filosofs nevar būt ārsts, kundze, — teicis Nasreddīns, spraukdamies durvīs.
Slimais ir stenējis, gulēdams gultā. Nasreddīns ir piegājis pie viņa, palūrējis zem gultas un pasaucis viņa sievu.
— Nekā nopietna, — viņš tai teicis. — Pēc pāris dieniņām viņš būs vesels. Bet jums noteikti ir jāseko, lai viņš izbeidz grauzt sedlus un zirglietas.

PIEDĀVĀJUMS UN PIEPRASĪJUMS

Viņa karaliskā augstība Šahinšahs pēkšņi ieradies čaihanā (tējnīca), kur par uzraugu atstājis Nasreddīnu.
Valdnieks pasūtījis omleti.
— Pēc tam mēs turpināsim medības, — viņš teicis Mullam. — Tāpēc saki, cik man tev jāmaksā.
— Tev un taviem pieciem pavadoņiem, kungs, omlete izmaksās tūkstoš zelta monētu.
Valdnieks saraucis pieri.
— Izskatās, ka olas te ir ļoti dārgas. Vai tiešām tās te tāds retums?
— Ne jau olas te retums, Tava Augstība, bet valdnieku vizītes.

PAGĀJUŠO LIETU VĒRTĪBA

Valdnieks ir nosūtījis Nasreddīnu izpētīt dažādas austrumu mistisko skolotāju mācības. Tie visi ir izklāstījuši viņam nostāstus par brīnumiem, kā arī sensenis mirušu mācību dibinātāju un dižu skolotāju izteikumus, stāstījuši par viņu skolām.
Atgriezies mājās, viņš ir uzrakstījis atskaiti, kura saturējusi vienu vienīgu vārdu: “Burkāns”.
Viņš izsaukts paskaidrojumam. Nasreddīns ir valdniekam teicis:
— Labākā daļa ir aprakta; un nav daudz, kuri, izņemot zemniekus, zinātu, ka zem zaļā zem zemes atrodas oranžais, un ja tā dēļ nepūlas, tas sabojāsies; tam visam ir sakars ar lielu daudzumu ēzeļu.

PAŠAPZIŅA

Nasreddīns ar draugu iegājuši ēdnīcā un taupības nolūkā nolēmuši sadalīt uz pusēm vienu baklažanu ēdienu.
Viņi ir nikni strīdējušies, sautēt tos var cept.
Noguris un izsalcis, Nasreddīns ir piekāpies, un viņi pasūtījuši sautētus baklažanus.
Kamēr viņi gaidījuši, viņa biedrs pēkšņi pavisam saguris un, šķiet, viņš juties pavisam slikti. Nasreddīns pielēcis kājās.
— Iesi pēc ārsta? — vaicājis kāds pie blakus galda.
— Muļķis tāds! Nē, tak! — ieaurojies Nasreddīns. — Eju palūkot, varbūt nav par vēlu mainīt pasūtījumu.

DIENAS VEIDI

Kāds cilvēks ir apturējis Nasreddīnu un vaicājis, kāda šodien nedēļas diena?
— Nevaru tev pateikt, — atbildējis Mulla. — Neesmu vietējais un nezinu, kādas jums te nedēļas.

VIENS TUKSNESĪ

Nasreddīns klīdis pa ceļu caur tuksnesi un saticis trīs negantus arābus.
Tie ir uzdevuši jautājumu.
— Ir trīs iespējas, kā ir parādījušies minareti, — tie teikuši. — Tā mēs esam dzirdējuši un gribam zināt, kura no tām ir pareizā.
Nasreddīns ir juties bailīgi.
— Pasakiet jūsu domas, un es jūs izšķiršu, — viņš teicis.
— Tie ir nokrituši no debesīm, — teicis pirmais.
— Tos vispirms uzbūvēja akā un tad pacēla, — teicis otrais.
— Tie ir izauguši līdzīgi kaktusiem, — teicis trešais.
Un katrs izvilcis dunci, lai apstiprinātu savu domu.
Nasreddīns teicis:
— Visi kļūdāties. Senos laikos minaretus ir cēluši milži, kuri varējuši aizsniegt daudz augstāk.

MEITENE IZMISUMĀ

Kādā vasaras vakarā Nasreddīns ir pastaigājies gar kādu apžogotu dārzu un nolēmis palūkoties pāri žogam un paskatīties, kādi aiz tā slēpjas jaukumi. Viņš ir uzrāpies uz žoga un ieraudzījis daiļu meiteni pretīga briesmoņa, kaut kāda bezveidīga spoka, kā viņam licies, apkampienos.
Nevilcinoties ne brīdi, bruņinieciskais Nasreddīns nolēcis dārzā, apbēris briesmoni ar sitieniem un lamām, aizdzinis projām.
Kad viņš atgriezies pie dāmas, lai uzklausītu pateicību, tā ir likusi viņam pa aci. Divi kalpi ir sagrābuši Mullu, pārmetuši atpakaļ uz ielas un sasituši.
Gulot tur pusatjēdzies, viņš klausījies, kā tā uzbudināti raud, saucot savu mīlnieku, kuru izbiedējis Nasreddīns.
— Gaume jāņem vērā, — Nasreddīns teicis. Pēc tam viņš sācis tīši klibot un valkāt uz acs apsaiti, bet neviena meitene tomēr nav saukusi viņu savā dārzā viņa pastaigu laikā.

NAV TAISNĪGI

Nasreddīns pirmoreiz nokļuvis Konijas pilsētā. Viņš uzreiz bijis pārsteigts par lielo kūciņu veikalu daudzumu. Viņam radusies ēstgriba, un viņš iegājis vienā un ņēmies tiesāt pīrādziņu.
Redzot viņa skrandas un būdams pārliecībā, ka tāds nevarēs samaksāt, saimnieks meties viņam virsū un saķēris aiz apkakles.
— Kas tā par pilsētu? — vaicājis Mulla, – kur cilvēku ķer ciet tūlīt, kā viņš sāk ēst?

TAS, KAS BIJIS IEPRIEKŠ…

Kādā tumšā alejā veikls zaglēns ir mēģinājis atņemt Nasreddīnam naudas maku. Mulla tomēr izrādījies apsviedīgāks, un starp viņiem izraisījusies nikna cīņa. Galu galā Nasreddīnam ir izdevies nogāzt to gar zemi. Tobrīd garām gājusi kāda žēlsirdīga sieviete:
— Nu gan bullis! Ļauj taču bērnam piecelties un dod viņam iespēju.
— Kundze, — ar mokām izteicis Nasreddīns, — jūs neņemat vērā to, ko man nācās pārdzīvot, kamēr es viņu nogāzu.

VISS, KAS VAJADZĪGS

— Es likšu tevi pakārt, — teicis Nasreddīnam kāds cietsirdīgs un nejēga valdnieks, padzirdējis par viņa spējām,– ja tu nepierādīsi, ka esi mistiķis.
— Es redzu dīvainas lietas, — uzreiz teicis Nasreddīns, — zelta putnu debesīs un nelabos zem zemes.
— Kā var redzēt caur cietām lietām? Kā var saredzēt tik augstu debesīs?
— Bailes – tas ir viss, kas tev vajadzīgs.

UZ KO MĒS GAIDĀM?

Trīs tūkstoši izslavētu epikūriešu (cilvēki, kuri nododas izsmalcinātām sajūtu baudām) ir bijuši ielūgti svētkos uz kalifa pili Bagdādē. Kaut kādas kļūdas dēļ viņu vidū gadījies arī Nasreddīns.
Šie svētki ir tikuši rīkoti ikgadus, un katru gadu galvenais svētku ēdiens ir pārspējis savā pārmērībā iepriekšējā gada ēdienu, jo lielā kalifa slavu bijis jāuztur un jāpastiprina.
Bet Nasreddīns tur ir bijis tikai, lai paēstu.
Pēc ilgas gaidīšanas, ievadceremonijām, dziesmām un dejām beidzot ir ienests neticams daudzums sudraba paplāšu ar ēdieniem. Uz katras paplātes, paredzētas pieciem viesiem, gulējis vesels cepts pāvs, greznots ar mākslīgiem, bet ēdamiem spārniem un knābi, un apspalvojums no cukurotiem izgreznojumiem ir vizuļojis kā no dārgakmeņiem.
Gardēži pie Nasreddīna galda ir vai aizrijušies no sajūsmas, izbaudot šā nepārspētā mākslas darba izskatu.
Šķitis, ka neviens ēst netaisās.
Mulla ir vai miris nost no izsalkuma. Pēkšņi viņš ir pielēcis kājās un ieaurojies:
— Nu ko, tas nudien izskatās dīvaini. Bet tomēr tas visdrīzāk ir ēdiens. Ēdam to nost, kamēr tas nav apēdis mūs!

PLŪDI

— Valdnieks bija labs pret mani, — stāstījis kāds cilvēks Nasreddīnam. — Es iesēju kviešus, un uzreiz sākās lietavas. Viņš sadzirdēja manu nelaimi un atlīdzināja zaudējumus, ko nodarīja plūdi.
Mulla brīdi padomājis.
— Saki man, — viņš vaicājis, — kā cilvēks varētu izraisīt plūdus?

ZĪMES

Valdnieks ir bijis sliktā garastāvoklī. Kad viņš izgājis no pils, dodamies medībās, viņs ieraudzījis Nasreddīnu.
— Ieraudzīt Mullu pa ceļam uz medībām nozīmē neveiksmi, — viņš sakliedzis sardzei. — Neļaujiet viņam blenzt uz mani – novāciet viņu no ceļa un vēl noslāniet!
Tā tie arī ir izdarījuši.
Bet sanācis tā, ka medības bijušas sekmīgas.
Valdnieks ir aizsūtījis pēc Nasreddīna.
–Piedod, Mulla.. Es iedomājos, ka ieraudzīt tevi ir slikta zīme. Izrādījās, ka nav vis.
— Tu domāji, ka es esmu slikta zīme! — teicis Nasreddīns. — Tu paskatījies uz mani – un tava mednieka soma pilna. Es paskatījos uz tevi, un mani noslānīju. Kurš tad kuram ir slikta zīme?

RĀCEŅI PAR SMAGU

Reiz Mulla nolēmis aiznest valdniekam skaistus rāceņus, kurus pats izaudzējis.
Pa ceļam viņš saticis draugu, kurš ieteicis veltīt valdniekam kaut ko smalkāku, piemēram, vīģes vai olīves.
Viņš tad nopircis vīģes, un valdnieks, kurš bijis labā garastāvoklī, viņu pieņēmis un apbalvojis.
Nākamā nedēļā viņš ir nopircis dažus lielus apelsīnus un aiznesis tos uz pili. Bet valdnieks bijis sliktā garastāvoklī un metis ar tiem Nasreddīnam, ka tas aizgājis vienos zilumos.
Atguvies, Nasreddīns ir atskārtis patiesību.
— Tagad es saprotu, — viņš teicis, — cilvēki labprātāk nes mazākas lietas, jo, kad tās uz viņiem met, tas nav tik sāpīgi. Ja būtu nesis tos rāceņus, es būtu pagalam.

KĀ NASREDDĪNS RUNĀJIS

Nasreddīns stāstījis:
— Reiz valdnieka dēlam, kura galmā es biju, atveda lielisku zirgu. Neviens nespēja tajā uzsēsties, jo zirgs bija pārāk straujš. Pēkšņi lepnības kvēlē un bruņinieka drosmē es iekliedzos: –“Neviens no jums neiedrošināsies pajāt ar šo lielisko zirgu! Neviens cilvēks! Neviens no jums nespēs noturēties jāšus uz viņa!” Un es izlēcu priekšā.
Kāds pajautājis:
— Un kas notika tālāk?
— Es arī nenoturējos, — atbildējis Mulla.

DZĪVES MUTUĻOS

Nasreddīns ir bijis sludinātājs mošejā tajā laikā, kad Rietumāziju iekarojuši tatāri. Tamerlana piekritējs viņš nav bijis.
Tamerlans dzirdējis, ka Mulla ir pret viņu un, pārģērbies par dervīšu, iezadzies mošejā.
— Lai Dievs satriec tatārus, — tā Nasreddīns pabeidzis savu sprediķi.
Dievs nepieņems tavu lūgsnu, — teicis dervīšs, iznākdams priekšā.
— Kāpēc tad nepieņems? — jautājis Nasreddīns.
— Tāpēc, ka tu tiksi sodīts par to, ko esi un neesi izdarījis. Ir tāda lieta kā cēloņi un sekas. Kā var sodīt cilvēku par to, ka viņš dara kaut ko, kas jau pats par sevi ir sods?
Nasreddīns sācis justies ne savā ādā, jo ar dervīšiem joki mazi.
— Kas esi, un kā tevi sauc? — vaicājis viņš ar viegliem draudiem.
— Es esmu dervīšs, un mans vārds ir Timurs (tas pats Tamerlans).
Tajā brīdī dievlūdzēju vidū ir piecēlušies cilvēki ar šaujamlokiem un bultām rokās. Tie ir bijuši pārģērbti tatāri.
Nasreddīns ar vienu skatienu novērtējis notiekošo.
— Vai tik tavs vārds nebeidzas ar iesauku “Klibais”?
— Beidzas gan, — teicis dervīšs.
Nasreddīns pagriezies pret dievlūdzējiem, kuri šausmās stāvējuši kā pārakmeņojušies.
— Brāļi, mēs veicām lūgsnu par veselību. Pārejam tagad pie lūgsnas par mūsu dvēseļu mūžīgo mieru.
Tas ir tā uzjautrinājis Klibo Timuru, ka viņš atvilcis karaspēku un lūdzis Nasreddīnu pievienoties viņa galmam.

NOMODĀ VAI MIEGĀ?

Reiz Nasreddīns pamanījis, ka netālu no viņa mājas ir uzbūvēts lielisks ceļš – Šah-Rah – jeb “Karaliskais ceļš”. “Tas nu ir tas, kas man jāpamēģina”, — viņš nodomājis.
Ilgi viņš gājis pa ceļu, līdz uznācis miegs. Pamodies, viņš atklājis, ka vairs nav turbāna; kāds to ir nozadzis.
Nākošā dienā viņš atkal devies ceļā, cerot uziet kādas zagļa pēdas.
Nogājis karstumā dažas jūdzes un atkal nolēmis pagulēt.
Viņš pamodies no pakavu klaudzieniem un ieroču žvadzoņas. Tuvojies jātnieku bariņš: tie ir bijuši niknie valdnieka sardzes kareivji, kas veduši gūstekni.
Degot ziņkārē, viņs tos apturējis un jautājis, kas par lietu.
— Mēs vedam šo cilvēku uz soda vietu, — teicis galvenais. — Viņam nocirtīs galvu par to, ka viņu te nolika sargāt ceļu, bet mēs atradām to aizmigušu.
— Ar to man pietiek, — teicis Nasreddīns. — Varat ceļu turpināt. Lai kurš uz šā ceļa neaizmigtu, viņš zaudē vai nu galvu, vai cepuri. Kas zina, kāds var būt trešais zaudējums?
Lūk kā ir radies persiešu sakāmvārds: “Katrs, kurš aizmieg uz ceļa, zaudē vai nu cepuri, vai galvu”.
Drīz Nasreddīns jutis, ka viņu purina aiz pleca sieva.
— Mosties, — viņa teikusi.
— Liecies mierā, — nostenējies Mulla. — To, ko tu sauc “mosties”, es saucu “gulēt”.

PA TAISNO CEĻU

Kādā jaukā rītā atgriezdamies mājās, Nasreddīns nospriedis, ka nebūtu slikta doma ceļu saīsināt un iziet taisni caur mežu.
— Kāpēc, — viņš sev jautājis, — man jāvelkas pa putekļainu ceļu, kad varu vienoties ar Dabu, klausīties putnu dziesmās un apbrīnot meža puķes? Un dieniņa ir padevusies brīnišķa, visu dienu diena, laimīgu pasākumu diena!
Tā runādams, viņš ieniris zaļajā paēnā. Bet tālu neticis, viņš iekritis bedrē un gulējis tur, prātodams.
— Vispār jau nemaz tik laimīga diena tā nav, — viņš apcerīgi runājis, — īstenībā tā ir laba tikai tajā ziņā, ka es nolēmu saīsināt ceļu un izvēlējos šo. Ja tādas lietas var notikt tādā brīnišķīgā vietā kā šī, kas gan būtu varējis notikt uz tā pretīgā ceļa?

RUNĀSIM PAR CITU

Reiz novārdzinoši karstā pusdienlaikā Nasreddīns ir ieraudzījis pa putekļainu ceļu ejošu cilvēku, kurš nesis lielu kārdinoša izskata vīnogu ķekaru.
Tādas vīnogas ir bijušas nelielu glaimu vērtas.
— Ak dižais šeih, dod man drusku vīnogu, — teicis Nasreddīns.
— Neesmu šeihs, atbildējis dervīšs, jo viņš ir bijis viens no tiem klaiņojošiem apcerīgajiem, kuri sarunās izvairās no spilgtiem izteicieniem.
“Tas ir vēl nozīmīgāks cilvēks, un es esmu izteicis viņam necieņu”, — nodomājis Mulla. Skaļi viņš teicis:
— Valahadrat-a! (Augstība) – dod man vienu vīnodziņu!
— Neesmu augstība! — noraidījis dervīšs.
— Nu labi, nesaki man, kas tu tāds esi, citādi mēs netīši nonāksim pie tā, ka šīs vīnogas nav vīnogas. Runāsim par citu.

VIRVE UN DEBESIS

Kāds sūfijs-mistiķis ir apturējis Nasreddīnu uz ielas. Lai pārbaudītu, vai Mulla uztver iekšējās zināšanas, viņš ir rādījis zīmi, rādot uz debesīm.
Sūfijs ir vēlējies pateikt:
— Ir tikai viena patiesība, kura klāj visu.
Nasreddīna ceļabiedrs, parasts cilvēks, nodomājis: “Šis sūfijs ir jucis. Nez, kā sevi nodrošinās Nasreddīns?
Nasreddīns parakājies savā ceļamaisā un sadabūjis virvju rituli. Un iedevis ceļabiedram.
“Lieliski, — tas nodomājis, — Ja sāks trakot, mēs viņu sasiesim”.
Bet sūfijs nodomājis, ka Nasreddīns ar to domājis tā: “Parastie cilvēki pūlas patiesību atrast ar tik nepiemērotiem paņēmieniem, ka tas ir tas pats, kas uzrāpties debesīs pa virvi.”.

KAS ES ESMU?

Pēc gara ceļojuma Nasreddīns ir nokļuvis pārsteidzošas Bagdādes burzmas vidū. Tā bijusi pati lielākā pilsēta, kādu viņš jelkad redzējis, un ļaudis, kas pulcējušies uz ielām, viņu ir samulsinājuši.
“Interesanti gan, kā cilvēki šādā vietā pamanās nepazust un atpazīst paši sevi?” — viņš domīgi prātojis.
Viņš mucis uz karavan-saraju (iebraucamā vieta karavānām un ceļiniekiem). Uz blakus gultas sēdējis kāds dīkdienis. Nasreddīns nospriedis, ka derētu nosnausties, bet tūlīt atdūries pret problēmu: kā viņš atkal sevi atradīs, kad pamodīsies.
Viņš dalījies savās grūtībās ar kaimiņu.
— Vienkārši, — atbildējis ceļavīrs. — Rau, uzpūsts pūslis. Piesien pie kājas un guli vesels. Kad pamodīsies, pameklē cilvēku ar pūsli, tas tu ar būsi.
— Lieliska doma, — teicis Nasreddīns.
Pēc pāris stundām Mulla pamodies. Viņš lūkojies pēc pūšļa un ieraudzījis to piesietu pie tā dīkdieņa kājas. “Jā tas esmu es” – viņš nodomājis. Tad, neaprakstāmās šausmās, viņš meties dauzīt to cilvēku.
— Mosties! Kaut kas ir noticis! Tā jau domāju, ka tava ideja neder!
Cilvēks pamodies un prasījis, kas par lietu. Nasreddīns rādījis uz pūsli.
— Spriežot pēc pūšļa, es varu teikt, ka tu esi es. Bet ja tu esi es, tad kas, visu svēto dēļ, esmu es?

ES JUMS PARĀDĪTU

— Daži cilvēki, — reiz Mulla sacījis pats sev, — īstenībā ir miruši, kaut izskatās dzīvi. Citi atkal – dzīvi, kaut izskatās, ka ir nomiruši. Kā varētu zināt, dzīvs kāds cilvēks vai miris?
Pēdējo teikumu viņš jau izteicis tik skaļi, ka to sadzirdējusi sieva. Viņa tam teikusi:
— Muļķa cilvēks tu esi! Ja cilvēkam rokas un kājas ir pavisam aukstas, vari būt drošs, ka tas ir miris.
Drīz pēc tam Nasreddīnam ir nācies mežā cirst malku, un viņš sajutis, ka locekļi galīgi sastinguši, jo ir bijis skaudrs aukstums.
— Izskatās, ka man pienākusi nāve, — viņš teicis. — Mirušie malku necērt, viņi cienīgi guļ, jo viņiem nav jādara nekādas kustības.
Un viņš nolicies zem koka.
Vilku bars, bargajā ziemā no bada kļuvis vai traks, redzot cilvēku kā mirušu, ir uzbrucis Mullas ēzelim un noēdis to.
— Tāda ir dzīve! — prātojis Mulla. — Viena lieta ir otras sekas. Ja vien es būtu bijis dzīvs, jūs tādas vaļības ar manu ēzeli neatļautos.

TIKAI VIENA LIETA TE NAV KĀ NĀKAS

Pastaigājoties reiz ar savu mācekli, Mulla Nasreddīns pirmoreiz dzīvē ieraudzījis skaistu ainavu ar ezeru.
–Kas par skaistumu! — viņš iesaucies. — Bet ja nu vienīgi, ja nu vienīgi…
–Ja nu vienīgi viņi nebūtu tur salaiduši ūdeni!

PĪĻU ZUPA

Kāds radinieks no ciemata ir atnācis pie Nasreddīna viņu apciemot un atnesis viņam pīli. Nasreddīns ir bijis ļoti pateicīgs, izvārījis pīli un apēdis to kopā ar viesi.
Drīz parādījies vēl viens viesis. Kā viņš teicis, viņš esot draugs “tam cilvēkam, kurš tev atnesa pīli”.
Nasreddīns pabarojis arī viņu.
Tā ir noticis vairākas reizes. Nasteddīna māja sākusi līdzināties ēdnīcai ārpilsētas viesiem. Katrs no viņiem tā vai citādi esot draugs pirmajam pīles dāvātājam.
Beidzot Nasreddīna pacietība beigusies. Reiz pieklauvēts pie durvīm, un uz sliekšņa parādījies svešinieks.
–Esmu drauga drauga draugs tam cilvēkam, kurš tev no ciemata atnesa pīli,– viņš teicis.
–Nāc iekšā, — teicis Nasreddīns.
Viņi apsēdušies pie galda, un Nasreddīns palūdzis sievu, lai atnes zupu. Kad viesis to nogaršojis, izrādījies, ka tā nav nekas cits, kā viens silts ūdens.
–Kas tad tā par zupu? — viņš jautājis Mullam.
–Tā ir zupas zupas zupa no tās pīles, — atbildējis Nasreddīns.

http://www.touching.ru

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s