Rabija al-Adavija (Rābiʻa al-ʻAdawiyya al-Qaysiyya jeb vienkārši Rabiʿa al-Basri (717–801.g.) – pazīstama Basras askētu (zuhhad) un cīnītāju (subbad) skolu pārstāve. Ir guvusi atzinību ar savu dievbijību un atturīgo dzīves veidu. Visi vēlākie sūfiji ir saskatījuši viņā krietnuma, nesavtīgas kalpošanas Dievam, mīlestības uz Viņu piemēru, un godājuši viņu kā svēto (valija).
Viņa ir bijusi brīvlaista verdzene, un ienesusi sūfismā nesavtīgas un nedalītas mīlestības uz Dievu ideju.
“Ak, mana cerība, mans miers un mana kaislība, sirds nespēj mīlēt nevienu, tik Tevi!”
Nakts lūgsnas kļūst Rabijai par ilgām, mīlas pilnām sarunām ar Dievu. Tomēr mistiskās pieredzes izklāstu dievišķās mīlestības jēdzienos ir sniedzis jau Džafars al-Sadiks (mir.765.g.), Sestais imāms unviens no dižajiem agrīnā sūfisma skolotājiem.
Neviens no sūfisma piekritējiem nešaubīsies, ka Rabija ir spēlējusi vienu no galvenajām lomām šīs mācības izveidošanā, tās “garīgā satura” uzpildīšanā.
Ak, Ādama bērni,
nav palīgs ceļā uz Patiesību jūsu acis,
Neved pie Viņa ne mēle, ne jūsu runas.
Jūsu ausis ir rūgtuma avots,
bet rokas un kājas tik nomet jūs apjukumā.
Īstā dzīve ar sirdi ir saistīta.
Tiecieties taču gūt apskaidrotu sirdi,
jo tikai tai vienai netrūkst nekā.
…
Ak Dievs, pagājusi ir nakts un diena sāk svīst.
Kā ilgojos es, nezinot
Vai esi Tu dzirdējis manas lūgsnas, vai noraidījis!
Mierini mani, jo tikai Tu viens
Manās ilgās mani mierināt vari.
Ja vēlies Tu atdzīt mani no savām durvīm,
Es tomēr neatiešu no tām – Tās mīlas uz Tevi dēļ, kuru savā sirdī nesu.
…
Ak, Kungs, zvaigznes mirgo, visas acis slēdzis miegs,
Aiz slēgtiem vārtiem guļ valdnieki …
Apkampienos vijas mīlētāji, svinot tuvību.
Bet es esmu vientuļa Tava vaiga priekšā.
…
Piedošanas meklēšana ar mēli ir melu grēks. Ja es meklēju nožēlu pati, man nāksies nožēlot atkal.
…
Mūsu lūgumi Dievam pēc piedošanas paši prasās pēc piedošanas.
…
Aizsedz savus tikumus tāpat kā nopūlies noslēpt savus trūkumus
…
Ja Tev kalpoju bailēs no elles, tad dedzini mani tur.
Bet ja Tev kalpoju cerībā uz paradīzi, padzen mani no tās.
Ja acij kalpoju dēļ Tevis paša,
Neslēp savu mūžīgo daili no manis.
…
Tavā dzīvē ir jābūt mākoņiem, dzīve nevar būt skaidra vienmēr.
No kā tad, ja mākoņu nebūtu,
Nāktu šie svētītie lieti?
Reiz Rabijai jautāts, vai viņa ienīst sātanu. Uz to viņa atbildējusi:
Nē, necik …
Visu manu prātu visu manu laiku pilda mīlestība uz Dievu,
Tā ka man nav ne laika, ne vietas
Naidam pret jebko, pat pret sātanu.
…
Visi pielūdz aiz bailēm no uguns,
Un glābiņš no tās – to lielā laime.
Jeb tie vēlas tikt Paradīzē, paradīzes dzērienu dzert.
Neprasu es tomēr balvas
Par mīlestību.
…
Pārmest cilvēkam, kas tīra ābolu, to, ka viņš pēta mizu, tā būtu pilnīga nejēdzība, kaut arī varētu likties, ka šī norise tiek precīzi aprakstīta.
…
Par savu dzīvi es neko nezinu. Es dzīvoju Viņa dzīvi. … (to sasniedzu), zaudējot visus savus sasniegumus Viņā.
…
Kaut arī tu sadedzini sevi kā vasku, tu apgaismo pasauli. Kā adatiņa šaudies nenoguris, garīgi pūloties, bet paliekot bez augļiem. Apguvis šos tikumus, kļūsti par (neredzamu) matu, lai tavas pūles nebūtu veltas.
…
Sakāt, brīnums? Vai tad mans Dievs tam tur sīpolu bodīti?
…
Reiz vakarā cilvēki atraduši Rabiju sēdam uz ceļa un meklējam kaut ko. Viņas mācekļi un kaimiņi pienākuši palīgā. Viņi ir jautājuši:
“Ko tu meklē, cienījamā Rabija?”
“Jautājums nevietā. Es tikai meklēju. Ja varat palīdzēt, dariet to.”
Tie ir pasmējušies un teikuši:
“Rabija, tu runā dīvainas lietas. Tu runā, ka mūsu jautājums nav vietā, bet ja mēs nezinām, ko tu meklē, kā varam palīdzēt tev atrast?”
“Labi. Lai jūs būtu apmierināti, es teikšu – es meklēju adatiņu, kuru pazaudēju.”
Nu visi sāka viņai palīdzēt, bet uzreiz saprata, ka ceļš ir ļoti plašs, bet adatiņa gandrīz neredzama. Un viņi jautāja:
“Lūdzu, parādi, tieši kur tu to pazaudēji. Citādi to ir gandrīz neiespējami atrast. Ceļš ir plašs un mēs varam meklēt mūžīgi!”
“Jūs atkal uzdodat jautājumu nevietā. Kāds tam sakars ar maniem meklējumiem?”
“Rabija, vai tev ar galvu viss kārtībā?” – jautāja viņi.
“Labi. Lai apmierinātu jūsu ziņkārību, es teikšu – es to pazaudēju mājā.”
“Tad kāpēc mēs to meklējam šeit?”
“Tāpēc, ka šeit gaisma ir, bet IEKŠĀ tās nav.”
Rietošā saule joprojām apgaismojusi ceļu … Mācekļi ir apstājušies, raustot plecus un nezinot, ko iesākt.
Rabija teikusi:
“Ar sūfiju paņēmienu es izveidoju šo situāciju, lai parādītu jums, ko cilvēki dara visu savu dzīvi. Cilvēki ir pazaudējuši, bet nav atskārtuši, Ko. Jūs meklējat, bet nezināt,kur jāmeklē. Pazaudējuši jūs esat mūžīgo, bezgalīgo un tas neapzināti guļ visas jūsu rīcības pamatā.”
…
Reiz Hasans uzdūries Rabijai, kad tā sēdējusi apcerīgo vidū, un ierosinājis:
“Es spēju staigāt pa ūdeni. Ejam tur uz dīķi un, sēdot uz ūdens, parunāsimies par garīgumu.”.
Rabija teikusi:
“Ja nu tu vēlies atdalīties no šīs cildenās sabiedrības, kāpēc gan mums neuzlidot gaisā un neparunāties, sēdot gaisā?”
Hasans teicis:
“To es nevaru, jo man nav tevis minētā spēka.”
Rabija teikusi:
“Tavs spēks – neslīkt ūdenī – piemīt zivij. Manas spējas – lidot gaisā – ir mušai. Šīs spējas nav īstās patiesības daļa un var izraisīt iedomību un sacensības kāri, bet ne garīgumu.”
No angļu valodas tulkojis H.B.Nomadovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/thinkers/think1.htm
Gara dāvanas 