Ņem vērā svešas neveiksmes, lai citiem
nenāktos ņemt vērā tavējās.
– Saādi, “Rožudārzs”
13. gadsimts
Kad tavu pūļu kamielis ir noslīcis dubļos,
vai nav vienalga, mērķis ir tuvu vai tālu?
– ustads Khalilullahs Khalili, “Četrrindes”
1975.gads
Šī pasaule nav būtība, tik līdzība:
No malas līdz malai tik joks un spēle.
– Šabistari, “Slēptais dārzs”
13. gadsimts
LĪDZ PAT NESENAM LAIKAM, kā tagad mums bieži atgādina literāti, psihologi un arvien lielāks skaits to, kuri noņemas ar cilvēku apziņas pētniecību, sūfisms parastam cilvēkam ir bijis kā aizslēgta grāmata. Tā valoda, kāda tā ir sūfiju klasiskos un mācību rakstos, ir šķitusi gandrīz nepieejama. Austrumu pētnieki (tagad saukti par Āzijas un Āfrikas cilvēkzinātņu lietpratējiem) ir paturējuši gandrīz pilnīgu monopolu uz zināšanām par šo lietu, un tomēr var pamanīt lielas domstarpības par to, kas ir sūfisms, kā un kur tas ir cēlies, un kāda ir tā mācības nozīme. Daži islāma darbinieki ir bijuši tā pretinieki, citi ir sludinājuši to par islāma īsto būtību. Ir cilvēki no nemusulmaņu aprindām, kurus sūfisms ir stipri saistījis, citi ir nosprieduši, kas tas, viņuprāt, ir pārāk piesaistīts savai izcelsmes kultūrai.
Sūfiju nostāstu publikācijas, attīrītas no pamācošā apsūbējuma un daudzvārdības, kopā ar sūfiju psiholoģiskās darbības izpēti un varbūt visvairāk dēļ novērojumiem par tā līdzību ar mūsdienu sabiedriskajām un kultūras problēmām, ir ainu visai spilgti mainījuši. Tagad ir vispārpieņemts, ka sūfiju pētījumi un pieredze ir bijusi viena no daudzsološākajām cilvēka apjēgas un viņa augstāko telpu (extradimensional) īstenības uztveres spējas noteikšanas attīstības jomām pēdējā tūkstošgadē. Bet atzīšana nenāca līdz tam brīdim, kamēr cilvēki, galvenokārt Rietumos, nesāka pamanīt atbilstības starp reliģisko un psiholoģisko, ezotērisko un kulturālo, pieņemot, ka var attīstīt veselāku, holistisku pieeju šīm lietām.
Tajā pat laikā tūļīgākie no zinātniekiem, protams, vēl uzskata sūfismu par mistisku ezotērismu; kultu piekritēji joprojām vēlas saglabāt šo auru; ir zinātnieki, kuri vēlas veidot monopolu, pastāvot uz to, ka tikai viņu interpretācijas ir uzticības vērtas; – šie pēdējie dažkārt izskatās kā alķīmiķi, kuri apstrīd ķīmiju tāpēc, ka to nesaprot.
Parādīt sūfisma daudzpusību un atbilstību nebūtu grūti, ja piepildītos divi priekšnoteikumi: publikāciju brīvība un daudzās kultūrās augoša neapmierinātība ar aprobežotiem un paviršiem atzītajiem speciālistiem. Viss, kas vajadzīgs, ir atsauces uz tradicionāliem sūfiju rakstiem, arī dokumentiem, kā arī zinātniski un reliģiski interesantas mācības; un ir vajadzīgs no šiem pašiem avotiem parādīt, ka sūfiju psiholoģiskā apredzība ir apstiprinājusi nebeidzama apjēgas avota pastāvēšanu, kura līmenis nav zemāks par mūsdienu pētījumu sasniegumiem saprāta jomā. Papildus, sūfisma “atklāšana”, ko veikuši daži neapšaubāmi lieli zinātnieki, un dzīvas sūfiju tradīcijas pastāvēšana blakus nebeidzamam kultismam un citām izviršanas parādībām ir devusi iespēju dažiem pētniekiem ātri – desmit gadu laikā – nodrošināt līdzekļus, kuri aplieciina daudz ko no sūfiju mantojuma īstās dabas un apstiprina tā nepārtraukto darbību.
Ir, protams bijušas arī iebildes, ka sūfiju līdzekļu “popularizācija” var attālināt daudzus cilvēkus no senām tradīcijām un vērtībām, kuras daži attturas rādīt. Īstenībā patiess ir bijis pretējais. Vienā publikācijā pēc otras pat tradicionālisti un formālisti, nerunājot nemaz par zinātniekiem, – gan Austrumos, gan Rietumos – ir dedzīgi pieņēmuši šo līdzekļu jēgas atjaunošanu; un ieinteresēto cilvēku skaits ir arkārtīgi palielinājies. Nonievāt šos jaunpienācējus tāpēc, ka viņi ne vienmēr ir lietpratēji Austrumu zinībās vai nav kulta sekotāji (vēl pārāk daudzi ir gan vieni, gan otri) – tas nozīmētu izrādīties nespējīgiem pamanīt, ka daudzi no tiem ir vismaz tikpat saprātīgi, zinoši un spējīgi cilvēka izpētē, kā “lietpratēji”. Viena no pašām skumjākām lietām, kas attiecas uz pretdarbību svaigām sūfisma būtības atskārsmēm atsevišķās aprindās, īstenībā ir izpaudusies gandrīz primitīva un pilnīgi apdullinoša fanātisma un aprobežotības aprindās, kurās tādas īpašības kaitē mācīta cilvēka labai slavai un apdraud iespēju, ka tādu cilvēku turpinās nopietni ņemt vērā tie, kuru cieņa viņiem daudz nozīmē.
Īsi sakot, sūfisms ir “sasniedzis” cilvēku prātus mūsdienu domāšanas lokanākajās un augoši interesantākajās jomās. Sūfisms ir kļuvis arī par daudzu pasaules izcilāko cilvēku pieredzes un līdzdalības daļu. Tas darbojas plaši, – starpdisciplinārās zinātnēs un vispārējās jomās, ar ietekmi, kuras nozīmi un ieguldījumu nevar ne noliegt, ne apturēt. Ir noticis tā, ka tagad arvien lielāks cilvēku skaits ir gatavi pētīt mūžīgo patiesību, – nevis tikai kādas vietēja rakstura izpausmes un atvasinātus sabiedriskus veidus ar galvenokārt antropoloģisku vērtību.
Tradicionāli sūfiju apjēga ir balstījusies uz jautājumu-atbilžu paņēmienu. Tālākās lappuses (“Mācīties kā mācīties”), kuras ir atlasītas ar nolūku sniegt pārskatu par līdzekļiem, kuri ir gūti simtiem sarunu stundu gaitā, skar daudzas tēmas, kuras interesē ļoti daudzus mūsdienu cilvēkus. Sarunu simtu atlasē ir arī atbildes uz jautājumiem, kurus atkal un atkal mēdz uzdot vairāk kā četrdesmit tūkstoš vēstulēs no visas pasaules.
Neraugoties uz milzu prasībām, lai sūfiju doma tiktu pausta tikai pierastās attieksmēs un vietējās kultūras izteicienos, būtu netaisni gan pret sūfijiem gan pret tiem, kuri pie viņiem mācās, pūlēties ieliet šo litra kausu puslitra pudelē.
Sūfiju doma un norises prasa savus īpašus veidus, kuros izpausties un darboties; tieši tāpēc tas vienmēr, pagātnē un savās daudzajās izpausmes vidēs, ir dibinājis un uzturējis savus īpašus iedibinājumus un mācību centrus. Bet mūsdienu Rietumu gaisotne, kaut arī tajā varbūt kādreiz noraidīja tādu neorganizētu veidu attīstību, pašlaik ir daudz gatavāka kā jebkad tādam pieņēmumam, ka var pastāvēt mācību veids, kas tiek piedāvāts, sakopots un izplatīts caur īpašiem un savam nolūkam piemērotiem iedibinājumiem. Tikai tur, kur ir cilvēki, kuri iztēlojas, ka tādu iedibinājumu ārējais veids, kurš ir noderējis kādā vietā un laikā, noderēs arī šeit un tagad, un tātad it kā pārstāv pašu lietu, mūsu atbildība ir norādīt, ka tādi uzskati ir aprobežoti un ierobežojoši. Tos, kuri pie tiem pieturas, šādi uzskati padara nespējīgus tāpat kā vienu lauķi kādā sūfiju nostāstā, kurš nevarēja ēst šķidru zupu no savas bļodas, jo “zupai jābūt ar kunkuļiem”.
Reiz kāds cilvēks ir atvēris ēdnīcu ar labu virtuvi, patīkamu iekārtojumu un brīnišķīgu ēdienu piedāvājumu.
Drīz kāds no viņa draugiem ir gājis garām un teicis:
“Kāpēc tev nav izkārtnes kā visiem? Es tev iesaku uzrakstīt tādu: “RESTORĀNS: SMALKĀKIE ĒDIENI””.
Kad izkārtne ir uzdarināta un uzlikta, cits ziņkārīgais ir teicis:
“Tev ir vajadzīgs kaut kas īpašāks – tagad to varētu saprast kā jebkuru vecu restorānu. Pieliec vēl “GALDS KLĀTS ŠEIT”, un izkārtne būs pilnīga.”
Īpašnieks padomājis, ka tā ir laba doma, un attiecīgi izmainījis izkārtni.
Pēc kāda laika garām gājis vēl kāds un teicis:
“Kāpēc tu rakstīji vārdu “ŠEIT”? To tak katrs redz, ka tas ir šeit.”
Un ēdnīcas īpašnieks pielabojis izkārtni.
Tad nākošais ziņkārīgais gribējis zināt:
“Vai tad neredzi, ka vārdi “GALDU KLĀJ” ir lieki? Galdus tak klāj visos restorānos. Kāpēc tu to nenovāc?”’
Nu ko, novāca šos vārdus.
Bet drīz vien kāds apmeklētājs teica:
“Ja tu turpināsi zīmēties ar vārdiem “SMALKĀKIE ĒDIENI”, daži cilvēki sāks domāt, vai tik tie ēdieni ir tik smalki, un atradīsies tādi, kuri tam nepiekritīs. Tev vajadzētu nodrošināties pret apstrīdējumiem un strīdiem. Lūdzu, novāc vārdu “SMALKĀKIE”.”
Tā arī izdarīja. Tagad, kad uz izkārtnes palika tikai vārds “ĒDIENI”, durvīs pabāzās sestā dīkdieņa galva. “Kāpēc tu izkāri virs sava restorāna vārdu “ĒDIENI”. Katrs redz, ka te ēdina.”
Tā nu īpašnieks izkārtni noņēma. To izdarījis, viņš nevarēja vien nobrīnīties, kad beidzot varētu nākt garām kāds izsalkušais, nevis dīkdienis vai intelektuālis…
Šajā nostāstā, protams, ēdnīcas īpašnieku nomoka “prāta cilvēku”, kuru dzīvē tāpat kā mums visiem, prātam ir liela loma, burtiskā domāšana. Bet tā barība, kuru pūlas sniegt mūsu cilvēks, ir “sirds barība”, kur sirds rūpējas par – sūfiju valodā – cilvēces augstākajām uztveres spējām.
Mūslaiku sūfiju dzejnieks, profesors Khalilullahs Khalili, mans izcilākais tautietis, to ir izteicis šādi:
Ikkatrā stāvoklī mans balsts ir Sirds;
Mans valdnieks tā ir šajā esamības valstībā.
Kad nogurstu no Prāta nodevības –
Zin Dievs, es savai sirdij pateicos…
(‘Persian Quatrains of Ustad Khalilullah Khalili’, trilingual, Baghdad: Al-Maarif Press, 1975, 2 2 / 2 3 .)
Idriss Šahs
1978
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 