Sūfiji un viņu atdarinātāji. No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Ko iesākt ar atdarinātājiem? Var novērot, ka, kopš tu esi sācis īsti plaši izplatīt Rietumos sūfiju mācību, ir izaugušas daudzas sīkas grupas un radušās jaunas. Vairums cilvēku saprot, ka tie ir tikai kulti un nepavisam ne sūfiju grupas.
PUIŠELIS UN EKSĀMENS
Atb.: Tas man atgādina kādu joku. Stāsta, ka kāds mazs zēns eksāmenā izvilcis jautājumu  “Kas ir niķis, un ko ar to var iesākt?” Atbildē viņš ir ierakstījis: “Niķis ir mūsu runcis, un tur nekā nevar darīt!” (Šī vārdu spēle oriģinālā” – ‘What is rabies and what can
you do about it?’ ‘Rabies is Jewish priests, and there is nothing you can do about it!’)
Šie sūfiji ir sūfisti, nevis sūfiji, un iesākt ar viņiem nevar neko. Mani tomēr ieinteresēja jautājumā slēptais pieņēmums – ka ar to kaut kas ir jādara, vai ka ar to tiešām var kaut ko iesākt…. Ja mēs pūlētos kaut ko ar viņiem uzsākt, mēs riskējam piesaistīt lielu skaitu sajūsmu zaudējušu bijušo sūfistu, kuri uzreiz cerētu, ka mēs varam sniegt viņiem ĪSTU MANTU – bet kuri tādā veidā izrādītos, tā teikt, divreiz izlikti uz ielas, kad pamanītu, ka viena izklaides industrijas iestāde viņiem jau aizvērusies, bet otra netaisās atvērties!
Sūfiju mācības iestādījumi Rietumos un mūsdienu Austrumos atkārto vecu paraugu, tas ir jāatceras. Visos laikos ir bijuši sūfiji un atdarinātāji. Lai noskaidrotu lietas būtību, vai tev nav sev jājautā: ”Kāpēc es iedomājos, ka ir kāda darbības joma, kurā nav atdarinātāju, krāpnieku, jucekļa, “tūristu” un nespējīgo?” Neviens taču nedomā, ka ar krāpniekiem vai dīvaiņiem, kuri piedāvā ceļojumu uz Mēnesi (1978.g.), var iesākt ko citu kā vien paplašināt vispārpieejamas zināšanas par lidojumiem visumā. (Jocīgi nostāsti satur ne tikai vērtīgu ietvaru apjēgai. To lietojums palīdz arī pamanīt cilvēkus, kuriem trūkst humora izjūtas. Sūfiji uzskata, ka cilvēki ar neattīstītu spēju līksmot, vai kuri to sevī ir apspieduši, šajā savā nepilnīgajā stāvoklī nespēj arī mācīties sūfiju jomā.)

Netieku vaļā no sajūtas, ka jautātājs uzliek noteikumus savam domāšanas veidam un rāda mums, ka domā ierobežotāk kā prasa viņa ierobežojumi.
Ja mēs varam kaut ko iesākt ar atdarināšanu, tad tā ir zināšanu par īstenību izplatīšana. Bet tādas darbības veiksme ir atkarīga no klausītāju sagatavotības. Sagatavotība ietver redzesloka plašumu un SAPRĀTĪGU skaidras domāšanas ieradumu, kāds jau piemīt visām mūsdienu sabiedrībām, kaut mūsu apspriežamajā jomā tā ienāk visai novēloti.

Blenzt uz atdarinātājiem nav apliecinoša attieksme. Nepārprotami apliecinoši ir atcerēties Džalaleddīna Rūmī vārdus, kurš ir teicis, ka:


viltots zelts pastāv tikai tāpēc, ka ir tāda lieta kā ĪSTAIS…

DŽAMI UN ĀRIŠĶĪGUMS
Gan atdarinātājiem, gan senu noteikumu, no kuriem ir saglabājušās tikai ārējās formas, sekotājiem, var atgādināt, īpaši, ja viņi ir lasījuši sūfiju klasiskos rakstus, ka ārējais veidols nav tas pats, kas saturs. Tieši šādā garā savā “Pavasara mājoklis” ir runājis dižais skolotājs Džami no Baharistānas:

Pameta rozes zieds dārzu, ko varu iesākt ar ērkšķiem un lapām?
Nav pilsētā valdnieks, ko darīt ar viņa galmu?
Atkarība ir būris; skaistums un laipnība – papagailis.
Aizlidoja papagailis, ko iesākt ar būri?

LĪDZĪBA AR KAŽOKU
“Fihi ma Fihi” var atrast līdzību ar kažoku. “Ziemā,” – saka Rūmī, – tu meklē kažokādas apģērbu, bet kad atnāk vasara, tev par to nav daļas, tagad tas ir apgrūtinājums. Tāpat ir ar īstu mācību atdarinājumiem. Tie silda tikai, kamēr nesilda Saule…”
Tā cilvēki lips pie kultiem un atdarinājumiem, jo šīs lietas tiem ir piemērotas, apmierina kaut ko viņos, kas prasa kultus un atdarinājumus.
Tajā pat laikā, protams, viņi iedomājas par sevi visu ko, piemēram to, ka viņi ir īsti, patiesi un nerūpējas par sevi, bet par citiem vai par patiesību.
ŠIBLI UN AKMEŅI
Pazīstamā gadījumā, kuru pierakstījis hakīms Sanaī savā “Ilahi-Nama”, sūfiju skolotājs Šibli no Hurasanas paša izraisītā spilgtā notikumā ir padarījis tādu pašapmānu par skaidrojumu-mācību.
Savu pārspīlēto izteikumu dēļ, kuri nav patikuši varasvīriem, Šibil ir bijis savažots, itkā vājprātīgs. Daži viņa cienītāji atnākuši viņu apciemot. Viņš tiem jautājis, par ko viņi sevi uzskata, un tie atbildējuši, ka par viņa draugiem.
Uz to Šibli sācis mest viņiem ar akmeņiem, un tie aizbēguši.
Šibli kliedzis: “Jūs stāstāt, ka esat mani draugi, kas rūpējaties par mani! Bet nu es redzu, ka jūs bēgat no manām likstām un tādā veidā rūpējaties nevis par mani, bet par drošību no akmeņiem!”
KĀ GŪT TO, KO NESNIEDZ LIKTENIS
Vēl ir vērts atcerēties dižā viedā Abu-al-Hasana Khirkani norādījumu, kas pierakstīts Attari “Svēto Izteikumos”:

Šīs pasaules cilvēkiem ir noteikti likteņi. Tomēr garīgi attīstītie var saņemt to, kas viņu liktenī nav noteikts.

Jaut.: Kas slikts atdarinājumā? Esmu pārliecināts, ka, ja ne visas, tad vairums cilvēka attīstības sistēmu, kuras tiek piedāvātas atklātībā, ir tikai atdarinājumi. Ja tās tomēr sniedz cilvēkiem apmierinājumu un nedaudz nojautas par dziļāku īstenību, tām droši vien ir kaut kāda vērtība?
MEZGLIŅI, KAS NELAIŽ LĪDZ AUŠANAI
Atb.: Ja aplūkojam šo teicienu kā līdzību, to var redzēt dažādi. Pieņemsim, ka mēs apspriežam aušanas mākslas iespējamo attīstību. Pieņemam, ka cilvēki ir tādā stāvoklī, ka spēj tikai siet mezglus diegā, un tas sniedz viņiem apmierinājumu, kas var tikt uzskatīts par aušanas baudījumu. Bet ja cilvēki tikai atdarina mezglu siešanas posmu un vēl notur to par visu mākslu, – tad, nonākot pie aušanas, vairs nav svarīgi, cik daudz iepriecinājuma nes tā? Protams, mezgliņu siešanai kaut kāda vērtība par sevi var būt, bet ja tālākas attīstības domu būtu “atcēluši” tādi cilvēki, kuri uzskata, ka mezgliņi ir lielākais, ko cilvēks aušanas mākslā var sasniegt, tā veidotu šķērsli tālākai attīstībai.
Te ir divas atzīmēšanas vērtas lietas.
Pirmā – pret “apmierinājumu” nav ko iebilst, tomēr pastāv daudz apmierinājuma avotu, un apmierinājuma meklēšana kā daļas no kaut kā daudz īpašāka noved pie jucekļa un sliktākām lietām.
Otrā – ja tu esi kaut kāda sākumposma apsēsts, iedomājoties, ka tas ir viss, tad tālāk tu netiksi.
SIEVIETE UN SVĒTA BŪTNE
Aplūkosim senu notikumu par sievieti un svētu būtni.
Reiz dzīvojusi nabadzīga sieviete, kura palīdzējusi svētai būtnei, kura izlikusies par tālu ceļinieku, sniedzot viņam pajumti, kad citi to dzinuši projām. Dodoties tālāk, tā teikusi: “Lai rīt tavs pirmais darbs ilgst visu dienu!”
Viņa nospriedusi, ka tas ir kāds nepazīstams pateicības veids, bet ātri to aizmirsusi.
Nākošā dienā kāds tirgonis atnesis viņai nedaudz zelta diega un palūdzis izšūt viņam ar to tērpu, jo viņas iztikas darbs ir bijusi izšūšana.
Viņa ir iztinusi zelta diegu un izšuvusi tērpu. Pabeidzot, viņa pamanījusi, ka uz grīdas ir vairāk zelta diega kā sākumā.
Jo vairāk viņa uztinusi kamolā, jo vairāk nācis klāt. Visu dienu viņa ir tinusi zelta diegu, un pret nakti tā ir sanācis neticami daudz. Kā pieņemts, atlikušais diegs pieder izšuvējai.
Viņa ir šo diegu pārdevusi un par iegūto naudu varējusi pārbūvēt un iekārtot māju, kā arī nokārtot savu darbu, atverot lielisku darbnīcu.
Dabiski, ļaudis ir kļuvuši ziņkārīgi, un viņa ir izstāstījusi, kā mainījies viņas liktenis un kāpēc.
Pēc kāda laika kāds tirgonis tajā pat pilsētā ir ieraudzījis un atpazinis “svešinieku ar maģiskām spējām” no sievietes stāsta un ielūdzis viņu savā tirgotavā un mājā. Viņš ir izrādījis svētajam cilvēkam lielu viesmīlību, atdarinot dāsnu cilvēku uzvedību un novedot savu viesmīlību pat līdz galējībai.
Viņš prātojis: “Te ir jābūt kaut kam priekš manis – un, protams, arī priekš katra mūsu pilsētā”. Otru domu viņš ir pielicis klāt, jo, būdams gan alkatīgs, tomēr domājis, ka sev var dabūt, tikai domājot par citiem. Tomēr dēļ tā, ka viņš dāsnumu ir atdarinājis un par citu labumu domājis tikai aiz viltības, nevis kā par savu labumu, notikumi pavērsušies citādi, nekā ar dāsno sievieti.
Kad svešzemnieks gatavojies atstāt māju, tirgonis teicis: “Svētī mani”.
“To es nedarīšu,” – atbildējis svešzemnieks,- “bet novēlēšu, lai pirmais, kas tev rūpēs šodien, ilgtu visu nedēļu.”
Viņš devies tālāk, bet tirgonis gājis uz savu naudas istabu, lai skaitītu naudu un pavairotu to veselu nedēļu.
Iedams pār pagalmu, tirgonis apstājies padzert ūdeni no akas. Tik tikko papaguvis izvilkt vienu spaini, viņš pamanījis, ka velk nākošo un nākošo, un tā ir gājis visu nedēļu. Ūdens ir applūdinājis viņa māju, tad kaimiņu mājas un beigās visu pilsētu, gandrīz to iznīcinot…

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s