Jaut.: Kā gan sasniegt pašapjēgu? Es raugos uz tādiem iedibinājumiem kā skolas, universitātes, lietišķas vai amatu apvienības un redzu, ka tām ir iesakņojusies labā slava. Bez tam tām ir uzņemšanas un iesaukšanas pasākumi, un tām ir mērķi. Piemēram, virzoties uz politiku, mērķis ir kļūt par kabineta locekli, ja uz medicīnu, tad kļūt vai nu par ārstējošu ārstu, vai zinātnisku darbinieku, vai mācībspēku. Kad es pievēršos sūfiju idejām pēc grāmatām vai saskarsmē ar cilvēkiem, redzu, ka tur līdzīgas saskaņotības nav, vai ja ir, nevaru atrast. Es bieži apjūku un satieku arī daudzus cilvēkus, kuri tāpat apjūk, pūloties atrast to pašu. Tāpēc es domāju, ka atbilde uz šādu jautājumu būtu ļoti nozīmīga daudziem cilvēkiem, kuri tic, ka sūfiju domā un darbībā ir jābūt patiesībai un vērtībai, jo tās nemitīgi veido dižus cilvēkus, bet “iekļūšana” un mācību programa ir kavēklis.
Atb.: Tas ir interesanti, raudzīties uz šiem vārdiem ne kā uz meklējumu par to, kas ir sūfiji, vai kas ir sūfiju pasākumi, – jo tie ļoti skaidri uzrāda, kādi ir cilvēki, un mēs uzreiz ieraugām, cik viegli ir uz tiem atbildēt, izmantojot tādus līdzekļus, līdzības un domāšanas veidu, kurus tie paši varētu lietot, ja vien tiešām būtu tik pētoši un sakarīgi, kā sevi iedomājas.
Vispirms ir jāsaka, ka tieši šādas domāšanas dēļ cilvēks tiek mulsināts. Tāds ir patvaļīgi izvēlējies līdzības un pieņēmumus un mēģina to visu piemērot mums. Jocīgi, ka viņš to ir pielīdzinājis kļūdaini un iznākumā nonāk pie tā, ko pats zemapziņā varbūt ir meklējis – jucekļa.
Pārbaudīta atbilde uz šo jautājumu ir – noskandēt parunu:
Lai cik ātri vai veikli tu skrietu, no savām kājām neaizbēgsi.
Izskatīsim salīdzinājumus un palūkosimies kā tie ir mums piemērojami tādā pat mērā kā kaut kam jau minētajam.
Pirmkārt, nav mūsu daļa pārliecināt visus un katru varbūtēju mācekli par sūfisma derīgumu viņam, sūfisma krietnumu un tā tālāk. Pārliecināties ir viņa daļa, un viņš droši vien lietos tos pašus paņēmienus, ar kādiem viņš pārliecinās par jebko. Bet viņam ir jāatceras, ka jautājot, piemēram, medicīnas skolā: “Kā es varu uzzināt, ko jūs spējat man iemācīt?” – viņam parādīs durvis. Viņš nav piemērots. Tāda pieeja nav ne pienācīga uzvedība, nedz uzrāda tāda cilvēka, kuru varētu mācīt, saprāta pakāpi. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nestāv muļķa stājā, un kuru mācīšanai medicīnas skolai ir pienākums veltīt savu ierobežoto laiku. Veikt ar jums vienkāršāko sagatavošanas darbu – tas ir kāda cita uzdevums. Nodrošināt šādu īsu pamācību – tas ir viens no jau publicēto grāmatu uzdevumiem.
Otrkārt, sūfiju labā slava ir jau pietiekami nostiprinājusies, un tāda tā turas kopš tiem cieņas pamatiem, ko ielikuši sūfiji sen pirms daudzskaitlīgo mūsdienu iedibinājumu izveidošanās. Sūfisma nekad nepārrautā lokanība, dzīvīgums un iedarbīgums (ja vēlaties mērīt tādā veidā) – paši par sevi ir sūfisma vērtīguma pierādījums tajā valodā, kādā parastajā pasaulē tādas lietas vērtē.
Īstu sūfiju iedibinājumu un to atdarinājumu līdzāspastāvēšana atbilst līdzīgam stāvoklim ar gandrīz visu veidu institūcijām pasaulē. Tā nav jauna lieta, un tai būtībā piemīt tās pašas iezīmes un avoti.
Treškārt,”uzņemšanas un iesaukšanas” ideja, dabiski, ir atšķirīga dažādām institūcijām. Piemēram, banku klerku uzņemšana un iesaukšana atšķiras no uzņemšanas un iesaukšanas armijā. Cilvēks var kļūt par bankas klerku un atklāt, ka nav piemērots tādai lietai. Viņš var kļūt par politiķi un noskaidrot, ka tādai dzīvei neder. Viņš var iet uz ūdenslīdējiem un atklāt, ka dziļūdens niršana nav tas, ko viņš ir iedomājies, lai gan visapkārt ir bijis pietiekami gan ūdenslīdēju, gan to skolu, gan ir grāmatu pārpilnība par šo lietu. Ko tad tu tādu meklē sūfiju mācībās vai darbībā, kas atšķirtos no šāda lietu stāvokļa?
Ceturtkārt, protams, ir jautājums par augstāko mērķi. Pieņemsim, tu vēlies būt politiķis; – droši vien neviens neapgalvos, ka tu varēsi kļūt par ministru kabineta locekli, pirms tu nebūsi bijis, piemēram, nenozīmīga parlamenta deputāta kandidāta palīgs vai aplokšņu aizlīmētājs partijas birojā, vai pat mazpazīstamas novada pārvaldes darbinieka kandidāts. Tomēr tavs mērķis var būt ministra vai ministru prezidenta portfelis.
Cik daudzi no cilvēkiem, kuri ir politiskās karjeras sākumā:
a) zin, ko nozīmē būt premjerministram, pat ja viņš tiecas par tādu kļūt;
b) tiešām kļūs par premjerministru?
Jebkurā gadījumā tie, kuri tādu pakāpi sasniedz, ir tie, kas vadās pēc ķīniešu sakāmvārda:
Tūkstoš jūdžu ceļš sākas ar vienu soli.
Piektkārt, par jucekli: cilvēki bieži apjūk vai nu tāpēc, ka neapzinās sākuma soļus, kādi tiem jāveic, vai arī tāpēc, ka vienmēr izjūt baudu no jucekļa vai vēl kāda cita iemesla dēļ, kuru paši neapzinās. Apmulsuma stāvokļa cēloni bieži var atklāt, vienkārši pārsaucot problēmu citos jēdzienos, kuru uzbūve ir pazīstamāka, kā es tikko izdarīju.
Sūfijiem tāpāt kā daudziem citiem ceļa meklētājiem vienmēr tiek prasīts, lai cilvēks, kurš vēlas kļūt par mācekli, gatavojoties augstākai apmācībai, vingrinātos noteiktas lietas. Mūsdienu kopienās pastāv līdzvērtīgi un bieži vien tieši tādi pat priekšnoteikumi. Tā kā mūsdienu kultūrās jau ir tik daudzi pazīstami iedibinājumi ar skaidri noteiktām prasībām, tad, ja vien ir īsta vēlēšanās, cilvēkiem ir vieglāk izprast šīs prasības, nevis grūtāk. Tās ietver: pazemību, nodošanos, atturību, savaldību, paklausību. Kamēr tu nevingrini šos “tikumus”, tu neko nesasniegsi ne banku lietās, ne armijā, ne medicīnā, ne politikā, ne sociālajā dienestā, nedz kādos citos daudzajos pasaulīgās nodarbošanās veidos. Bet ja tu tomēr gribi izvairīties no šīs apnicīgās priekšsagatavošanās un bēgt uz sūfismu, tad mums ir skaidrs, kas tu tāds esi, un mēs ar tevi nesāksim ne runāt. “Teikt ‘jā’ sūfiju ceļam nozīmē teikt ‘nē’ iedomām par izvairīšanos.”
Tā nav sagadīšanās, ka sūfiji atrod, ka vislietišķāk nodibināt saziņu viņi var ar cilvēkiem, kuri ir tikpat labi iekļāvušies pasaules dzīvē, cik tiem ir arī augstākie mērķi, un ir vispārzināms, ka tie, kuri ar veselu saprātu attiecas pret sabiedrību un dzīvi, parasti ļoti labi spēj uztvert sūfiju mācības.
Tu sāki savu jautājumu ar mācību institūtu redzamību. Bet arī pasaule pati, tāpat kā īpašas pareizi apjēgtas attiecības, veido sūfiju skolu. Atceries Magribi vārdus, teiktus kādam mūkam:
To, ko tu meklē savā nošķirtībā,
Es skaidri redzu uz katra ceļa un katrā šķērsieliņā.
Ārēju lietu, teiksim, rituālu pievienošana nenes lietderību tāda cilvēka dzīvē, kurš jau tā pilda par daudz neauglīgu rituālu. Ir bezcerīgi pievienot idejas tādos prātos, kuri jau ir pārpildīti ar idejām. Mācību iedibinājumi var kļūt redzami, kad galva nav pilna ar iedomām.
SAĀDI UN CILVĒKS AR PILNU GALVU
Saādi ir nostāsts par cilvēku, kura galva bijusi pilna ar iedomātām zinībām un iznākumā – ar augstprātību. Viņš no tālienes ieradies pie Košjara. Košjars nav sācis viņam neko mācīt, teikdams:
Varbūt tu turi sevi par gudru, bet pilnā podā neko ielikt nevar.
Saādi papildina:
Ja tu esi pilns ar atdarināšanu, tad īstenībā tu esi tukšs.
Iztukšo sevi no neauglīgām idejām, viņš māca, lai tu varētu nākt un pildīties ar augstāko apjēgu un izprast īsto nozīmi.
Netradicionālās sabiedrībās, tādās kā mūsdienu rietumu sabiedrība, ir plaši izplatīts priekšstats, ka šīs sabiedrības zinātniskais nodrošinājums noved pie tā, ka cilvēki kaut kāda iemesla dēļ domā citādi, nekā “senie” vai “austrumu” cilvēki. Antropologi visai interesanti ir uzrādījuši, ka cilvēku domāšanas ieradumi visur ir ļoti līdzīgi, un ka, teiksim, seno āfrikāņu paraugi un priekšstati nepavisam neatšķiras no eiropiešu un amerikāņu. Piemērs tam, ka šīs lietpratēju atziņas nav iekļāvušās vispārējās zināšanās, ir R.Hortona apgalvojums, viņam izsakoties par nepamatotiem rietumu cilvēku un āfrikāņu pieņēmumiem:
“Pasulīgajiem (rietumu) cilvēkiem pamats pieņemt zinātnieku ieteiktus modeļus neatšķiras no pamata jaunam Āfrikas ciemata iedzīvotājam pieņemt vecajo ieteiktus modeļus. Abos gadījumos uz ieteicējiem paļaujas kā uz pilntiesīgiem tradīcijas pārstāvjiem. Bet tie noteikumi, pēc kuriem vadās paši zinātnieki, pieņemot vai noraidot modeļus, reti kad kļūst par plašāku sabiedrības slāņu zināšanu kopuma sastāvdaļu. Mūsdienu parastais rietumu cilvēks ar visu savu acīmredzamo pasaules uzskata mūsdienīgumu reti kad ir “atvērtāks” vai zinātniskāks savos uzskatos par parastu Āfrikas ciemata iedzīvotāju.” (R. Horton: African traditional thought and Western science, in: Africa, 37, 1967, International African Institute.)
Pašapjēga var ietvert (ja mācības notiek mūsdienās) apjēgu par tavas sabiedrības domāšanas veidu un apjēgu, par to, ka tu varbūt esi tās produkts, un ka šī apjēga tiešām ir sasniedzama ar tādiem antropologiskajiem un psiholoģiskajiem novērojumiem, kādus veikuši sūfiji savas jaunu un daudzsološāku papildizredžu apgūšanas mācības gaitā.
Tas ietver apjēgas paplašināšanu caur sevis iepazīšanu, – sevis iepazīšanu caur to, ko pats domā par citiem, – un “sevis redzēšanu ar citu acīm” – tas ir, visus to mācībstundu lietojuma veidus, uz kurām Rietumos pagaidām tikai norāda, un kuras nesaista ar piepūli veicināt cilvēka uztveri attiecībā uz to, kas ir ārpus parastā apziņas stāvokļa.
Apgalvojums “Kurš pazīst sevi, pazīst savu Kungu” nozīmē arī to, ka apjēgu kavē pašapmāns. Jautājums ir, kā sasniegt pašapjēgu. Pirmais no “es”, kuri jāapjēdz, ir tavs otršķirīgais, patmīlīgais, būtībā melīgais “es”, kurš stāv tavā ceļā, lai cik noderīgs tas varētu būt neskaitāmās ikdienas darīšanās. Tas ir jānoliek sānis, jāpadara par to, ko var lietot, bet var arī nelietot, bet noteikti ne par to, kas lieto tevi. Paņēmiens ar kādu var to panākt, ir pašnovērošana – tās norises atzīmēšana savai zināšanai, kā un kad darbojas šis viltus “es” un kā tas maldina. Kāds cilvēks reiz ir Bagdādes sūfiju vecajā Džunaīda klātbūtnē ieteicies, ka tagad ir grūtāk atrast brāļus.
KĀ ATRAST BRĀĻUS
Džunaīds uzreiz ir pamanījis tādas nostājas vienpusīgumu.
Ja tu meklē brāli, kurš palīdzētu nest tavas nastas, tad tiešām brāļus atrast ir grūti. Tomēr, ja tu meklē cilvēku, kura nastas palīdzētu nest tu, tādu brāļu netrūks,-
viņš teicis
ANSARI PAR SEVIS NOVĒROŠANU
Tu vēlies kļūt spējīgs novērtēt sūfiju iedibinājumus. Tu vēlies gūt apjēgu par sevi. Pirmais kļūst iespējams tikai pēc tam, kad sasniegts otrais. Šeihs Abdullahs Ansari no Herātas, tāpat kā visi klasiskie sūfiju skolotāji, pastāv uz to, ka tev ir jāredz sevi citādi, nekā ar savām paša acīm, citiem vārdiem, atšķirīgi no tava patreizējā ieraduma raudzīties uz lietām, citādi tava atkarība no tā otršķirīgā “es” tikai pastiprināsies un aizēnos īstu apjēgu.
LĪDZĪBA AR DĀRZNIEKU
Kamēr tu nespēj pats skaidri un nemitīgi redzēt, kas tu īstenībā esi, tev ir jāuzticas skolotāja novērtējumam – “dārznieka” novērtējumam no Rūmī salīdzinājuma:
Dārzniekam, kurš ienāk dārzā, pietiek paskatīties uz kokiem, un viņš zin: tā ir dateļpalma, tas ir vīģeskoks, tas atkal granātkoks, bumbiere vai ābele. Lai zinātu, viņam nav jāredz augļi – viņš pazīst kokus.
(Fihi ma Fihi (Tur ir tas, kas tur ir), by Jalaluddin Rumi Balkhi.)
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 