Grūtības. No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Kādas ir grūtības nodot zināšanas Rietumiem mūsdienās?
Atb.: Būtībā maz atšķiras no visu laiku grūtībām, tomēr ir atšķirīgas ārēji. Lai saprastu, tev jāparaugās uz to no šāda viedokļa.
Ja tu sludinātu Rietumeiropā viduslaikos, teiksim, veselīgas vides mācību, higiēnu, kas ar tevi notiktu? Sākumā tevi uzskatītu par ķeceri – tāpēc, ka tad mazgājās tikai neticīgie.  Cienījami ļaudis tevi bargi nosodītu par pieņēmumu, ka esi labāks par viņiem, jo tu mazgājies, bet viņi nē. Ja tu izklāstītu mācību par mikrobiem, vai tas tev izdotos? Ja tu izmantotu viņu plašsaziņas līdzekļus, tevi apvainotu nekaunībā un vēl sliktāk; ja tu pūlētos iedibināt savus plašsaziņas līdzekļus, tevi apvainotu ļaunos nodomos vai sliktāk…
Un tikpat svarīgi – kas tevī klausītos? Paklīdeņi, okultisti, neveiksminieki, kas grib atrast tuvāko ceļu uz veiksmi… Ne jau tie cilvēki, kuri varētu kļūt par atzītiem lietpratējiem higiēnas jomā… Ir nepieciešams veikt lielu sagatavošanas darbu, izskaidrojot pieņēmumus, pierādot, ka aizspriedumi nav īstenība, un atspēkojot nepamatotus apmelojumus.
PACELIES PĀRI PATS SAVIEM KAVĒKĻIEM
Dižais sūfiju dzejnieks Hafizs ir teicis, un cik tas ir pareizi, ka grūtības ir pašos cilvēkos, jo tie par svarīgām uzskata lietas, kuras īstenībā ir nepiederīgas šajā meklējumu ceļā:

Tu pats esi savs šķērslis – pacelies tam pāri.

PRIESTERIS UN KLAUSĪTĀJI
Cilvēki maldīgi pieņem informāciju par zināšanām un vienas pazīmes par citām. Tas notiek galvenokārt tāpēc, ka cilvēki pamatā nezin, ko grib, un bieži iedomājas, ka vēlas kaut ko, kaut tas tā īsti nav. Šādas grūtības pavada visa veida darbības Rietumos.
Nesen es sarunājos ar kādas baznīcas draudzes garīdznieku jaunā pilsētas rajonā. Viņš bija veicis rūpīgu aptauju, lai noskaidrotu, ko viņa jaunie draudzes locekļi vēlas, – kāda veida sprediķus, kādā veidā pasniegtus, par kādām tēmām ir interese. Tas viss viņam ir aizņēmis dažus mēnešus. Galu galā viņš ir ieguvis vēlamā ainu un nodrošinājis tās tēmas, apiešanos un gaisotni, kādu ļaudis lūguši.
Dažas pirmās nedēļas cilvēki uz viņa kalpošanu ir nākuši, tad arvien mazāk un mazāk. Vienīgais cēlonis, ko viņi minējuši, jautāti par intereses trūkumu, ir bijis: “Tas nav tas, ko mēs gribētu.”
Tas rāda, ka ne skolotājs, nedz māceklis atrauti no īsta stāvokļa nezin, kā noteiktos gadījumos ir jāveic mācīšana, ja vien tā netiek veikta ar ietekmēšanu vai jutelīgu uzbudināšanu (tas ir tas pats, ko atrodam neskaitāmos sūfiju nostāstos).
Tas, ka daudzu priekšmetu skolotāji domā, ka zin kā mācīt, un grupas domā, ka zin kā mācīties, aizsedz faktu, ka cilvēki parasti šo tautas paļaušanos pieņem bez pārbaudes. Vienīgais izņēmums ar divām pusēm, kas gadsimtiem ir turpinājušas darbību ar dilstošu noraidīta piedāvājuma apjomu, ir tāda joma kā komercija, kur neviens nevar atļauties kaut ko iedomāties: tur pārbaudēm ir jābūt.
VAJADZĪBA PĒC SMIEKLIEM
Ir kāds pamācošs piemērs no Britu televīzijas, kur daudzi skatītāji ir sūdzējušies par producentu paņēmienu pavadīt izrādes ar smieklu ierakstu pēc katra joka vai rādīt studijas klausītāju reakciju. Televīzijas skatītājiem tas nav paticis. Galvenais Londonas svētdienas televīzijas izklaides raidījumu redaktors 1970.gadā ir pakļāvies asajai kritikai un vēstuļu plūdiem, novācot smejošo auditoriju. Tagad sākuši sūdzēties aktieri, ka bez smiekliem, kas palīdz uzturēt tempu, viņi nespēj spēlēt pareizi. “Tāpēc,” – turpinājis misters Barijs Tūks, “es atjaunoju smejošo auditoriju, un viss atkal bija brīnišķīgi. Gandrīz tie paši cilvēki, kuri iepriekš sūdzējās, tagad rakstīja, vēstīdami, cik daudz labākas ir izrādes ar auditoriju.”
KĀ PĀRDOT GRĀMATAS ZINĀTNIEKIEM
Izsūtot zinātniekiem jauno grāmatu sarakstus, mēs pamanījām tādu pat iznākumu. Pasta sludinājumi, izklāstīti nevainojamā zinātniskā valodā, gandrīz nemaz neveicināja pārdošanu. Bet saraksti, pat nopietna satura grāmatām, kas tika rakstīti līdzīgi veļas pulveru reklāmai, piesaistīja lielu šo cienījamo džentlmeņu skaitu, kuri atsūtīja savus pieprasījumus izsūtīt grāmatas. Kad es pieminēju šo sakarību kādā laikraksta intervijā, vairāki profesori man atrakstīja, piekrītot, ka viņi dod priekšroku “uzbudinošai” reklāmai, un ka “zinātniskais stils” viņiem ir apnicis…
STAIGĀJOŠIE MIROŅI…
Gan Austrumos, gan Rietumos viena no sūfiju zinību nodošanas grūtībām nemainās gadsimtiem. Kā apgalvojis sūfiju vecais Abu’l Hasans Khirkani (no Attara skolotāju dzīves aprakstiem):

Daudzi cilvēki, kuri īstenībā ir miruši, staigā pa ielām; daudzi, kuri ir kapā, īstenībā ir dzīvi.

Grūtības viedības nodošanā, par kurām tu jautā, nozīmē, ka tikai nedaudzi cilvēki spēj uzreiz iemācīties to, ko viņiem māca. Pārējiem ir jāgūst pieredze un jāiziet mācības, kamēr viņu iekšējā uztvere spēs saistīties ar pārnesi.
Daudzi cilvēki iedomājas, ka viņu interese par šīm lietām jau ir pietiekama sagatavotība. Vēl vairāk, viņi nespēj noticēt, ka ir citi, kuri varbūt ir jau spējīgi uztvert, kamēr viņiem pašiem vēl jāpagaida.
DŽUNAĪDS UN GREIZSIRDĪGIE MĀCEKĻI
Džunaīds reiz ir to parādījis acīmredzamā veidā, kad daži no viņa divdesmit mācekļiem ir greizsirdīgi uzņēmuši viņa pieķeršanos vienam no tiem. Līdzība no dzīves, kuru viņš atstāstījis, ir tā vērta, lai par to padomātu.
Viņš ir sasaucis visus savus mācekļus un licis tiem atnest divdesmit vistas. Katram ir bijis noteikts aiznest vienu vistu tur, kur neviens neredz, un to nokaut.
Kad visi atgriezušies, vistas bijušas beigtas; visas, izņemot to, kuru paņēmis apstrīdētais māceklis.
Džunaīds visu mācekļu klātbūtnē ir viņam jautājis, kāpēc viņš nav nokāvis savu vistu.
“Tu liki mums aiziet tur, kur mani neviens neredzēs, bet tādas vietas nav: Dievs redz visu,” – atbildējis cilvēks.
Grūtības nodot apjēgu ir cieši saistītas ar mācekļa ievirzi. Nepietiek vēlēties zināšanas. Kā redzam notikumā ar Džunaīda mācekļiem, tikai viens no divdesmit ir rīkojies atbilstoši savai pārliecībai.
MĀCĪBAS MUINUDDĪNA ČIŠTI IZPRATNĒ
Mācīšanas iedibinājums pastāv tādēļ, lai māceklis iemācītos mācīties. Ja to apjēdz, cilvēks apzinās, kāpēc šis Muinuddīna Čišti izteikums nav ārkārtējs apgalvojums:

Sirdī ir jāieņem tas: lai ko Garīgais Vadītājs pārliecinātu savus mācekļus darīt un vingrināties, tas ir pašu garīgo mācekļu labā.

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s